Redzes orgâna anatomiskâ uzbûve

Redzes orgāna anatomiskā uzbūve
Redzes analizatoru veido 3 daļas:
Perifērā jeb uztverošā daļa: acs ābols un tā palīgmehānismi (plaksti, konjunktīva, orbīta, asaru
aparāts, acs kustību aparāts);
Vadītājceļi: n. opticus, chiasma, opticum, tractus opticus;
Kortikālā daļa: zemgarozas centri (corpus geniculatum lateralis) un augstākie redzes centri
galvas smadzeņu pusložu garozas pakauša daivās.
Acs ābolu ( bulbus oculi - глазное яблоко) mēdz dalīt trīs apvalkos.
Secīgi no ābola ārpuses pirmais ir šķiedrainais apvalks, kurš veido noteiktu formu, uztur
turgoru, izpilda aizsargfunkciju, pie tā piestiprinās acs ārējie muskuļi.
Acs priekšējā daļā atrodas radzene (cornea – роговица), tās diametrs 10-11 mm (bērniem 9
mm), biezums centrālajā daļā 0,4 – 0,6 mm, bet perifērijā 0,8 – 1 mm.
limbus cornea izšķir piecus slāņus (5 daļas):1. radzenes priekšējais epitēlijs; 2.Baumena
elastīgā plātnīte; 3. radzenes stroma; 4. Descemē plātnīte; 5. endotēlijs. Bez radzenes
šķiedraino apvalku pārējā acs ābola daļā sastāda sklēra (sclera – склера).
Nākošais pēc kārtas ir vidējais jeb asinsvadu apvalks. Tajā ietilpst: 1. varavīksnene (iris -
радужная оболочка); 2. zīlīte (pupilla), kuras diametra maiņu nodrošina m. sphincter pupillae
[parasimpātiskā inervācija] un m. dilatator pupillae [simpātiskā inervācija]. Redzes asums ir
optimāls, ja zīlītes diametrs 3 mm. 3. ciliārķermenis –(corpus ciliare - ресничная мышца),
corona ciliaris – ar izaugumiem, pars plana – bez izaugumiem; 4. dzīslene (chorioidea -
сосудистая оболочка).
16

Iekšējais apvalks pamatā sastāv no tīklenes (retina – сетчатка) 10 slāņiem. Tostarp izšķir
pigmentslānis, nūjiņu un vālīšu slānis, ārējo robežmembrānu, ārējo graudaino slāni u.c.
Nūjiņas 170 mlj un vālītes 8 mlj. ( палочки и колбочки) ir fotoreceptori. Visaugstākā
fotoreceptoru izšķirtspēja ir centrālajā bedrītē ( macula, fovea), kurā atrodas tikai vālītes.
Bez apvalkiem vēl acs ābolā izšķir: priekšējo kameru ( camera oculi anterior ) ar dziļumu 3 –
3,5 mm; Šlemma kanālus; mugurējo kameru ( camera oculi posterior) ar dziļumu 0,01 – 1,0
mm; lēcu ( lens – линза) ar miera stāvokļa optisko stiprumu robežās no +18,0 līdz +20,0D.
17

Aplūkojot lēcas uzbūvi un darbību ir jāpievēŗš uzmanību gan lēcas šķiedrām, gan arī lēcas
kapsulai. Lielāko ābola tilpuma daļu aizpilda stiklveida ķermenis ( corpus vitreum -
стеклoвидное тело).
Acs palīgmehānismus veido: 1. Plakstiņi; 2. Asaru aparāts; 3. Konjunktīva; 4. Acs ārējie
kustību muskuļi.
Nedaudz pieskārsimies plakstu fizioloģijai. To galvenās funkcijas ir mehāniskā
aizsargfunkcija, kā arī acs ābola priekšējās virsmas mitrināšana un caurspīdīguma
nodrošināšana. Mirkšķināšana ir spontāna, to vada nosacījuma reflekss, lai acs tiktu mitrināta
(~15x minūtē). Nepieciešamības gadījumā realizējas reflektoriska mirkšķināšana – īslaicīga, kā
atbildes reakcija uz ārējiem kairinājumiem, ilgst 300-400 msek., tā redzes pamatfunkcijām
netraucē. Skropstas aug 2 rindās: augšā 100-150 un apakšā 50-75. Tās aug prom no acs ābola,
ir īsas cilindriskas, sākas no matu folikuļa (saknīte), apņem Ceisa tauku dziedzerītis, dzīvo 2-3
mēnešus, aug 2 mēnešus, apgādātas ar augstu inervācijas (jušanas) mehānismu. Plakstu audi ir
irdeni un līdz ar to tajos var uzkrāties ūdeņainais šķidrums.
Analizējot asaru fizioloģiju ir atsevišķi jāaplūko: 1. asaru sistēma ar asaru sekretējošo daļu
(līdz 90% tās producē asaru dziedzeris, pārējos 10% - papilddziedzerīši (no tā aksesorie
dziedzeri Krauzes 67% un Volfringa 33%); 2. asaru drenāža un 3. asaru sastāvs. Plazmu šūnas,
limfocīti (viens no pazīstamākiem – lizocīms) – stimulē antigēna sistēmu, lai novērstu
iekaisumus.
Asaru plēvē izšķir trīs slāņus: 1. lipīdu slānis[sastāv no fosfolipīdiem] (vidējais biezums ir
0,5µm jeb robežās no0,9 līdz 0,2 µm), to ražo Meiboma dziedzeri, Ceisa un Molla dziedzeri; 2.
ūdeņainais slānis (8 µm jeb 6,5-7,5 µm), ražo Krauzes un Volfringa dziedzeri; 3. mucīna
slānis, kuru ražo konjunktīvas epitēlijs, biķeršūnas (producē hialoskābi, kas stabilizē asaru
plēvīti). No visām saražotajām asarām 75% izdalās dienas laikā un 25% - nakts laikā.A
avitaminozes gadījumā ir novērojama mucīna jeb gļotu deficīts. Normāla sekrēcija ir ap 0,9
līdz 2,2 µl/min., maksimāli līdz 30 µl. Tas vēl ir daudzums, kad sekrēcija nepārsniedz
aiztecēšanas režīmu. Raudāšanas laikā producētais daudzums var sasniegt līdz 100µl/min.
Normālos apstākļos iztvaiko ap 0,85 µl/min.
Iztvaikošana asaras vērš mazliet hipertoniskas, šādā stāvoklī osmotiskās plūsmas ietekmē,
ūdens no priekšējās kameras spraucas cauri radzenei uz asaru plēvīti. Kad acis ir aizvērtas,
asaru plēvīte ir osmotiskā līdzsvarā ar priekšējās kameras šķidrumu. Imūnglobulīni IgA analizē
vīrusus un kavē baktēriju piestiprināšanos, bet IgE samazina alerģiskās reakcijas.
Periodiska mirkšķināšana veicina mikroorganismu koloniju veidošanos acs ārējās daļās. Tāpēc
svarīgas ir aizsargājošās sistēmas: imūnglobulīni; limfocīti; komplementu sistēma;
nespecifiskie faktori (fagocīdās šūnas, lizocīms, interferons). Acs dabisko mikrofloru veido
Stafilococcus aureus, Stafilococcus epidermidis, Bacillus subtilis u. c. Lizocīms šos
mikroorganismus padara nekaitīgus, lai tie nesavairotos pārāk daudz.
Runājot par radzenes uzbūvi un fizioloģiju jāmin sekojoši raksturlielumi un fakti. Radzenes
biezums centrā 0,5-0,7 mm, bet perifērijā līdz 1 mm, abu virsmu liekuma rādiusi ~7,8 mm,
temperatūra t 0 = 33,7 0 C. Tās uzbūves pamatā 78-80% ir H 2 O, 18% kollagēns, bet 2% pārējās
vielas (lipīdi, mukopolisaharīdi).
Radzenes caurspīdīgumu nodrošina: paralēlās šūnu struktūras (kollagēna šķiedras). Tā satur
noteiktu daudzumu H 2 O. Radzenes virsmu liekums dzīves laikā nemainās. Centrālā radzenes
daļa ir avaskulāra, līdz ar to tā O 2 ņem no atmosfēras un metabolītu materiālu (barības vielas)
no apkārtesošiem kapilāriem, asarām un priekšējās kameras šķidruma difūzijas ceļā.
Slāņainajā uzbūvē izšķir: 1.Epitēliju (50µm) 10% no visas radzenes (šūnas virsslānī
deģenerējas un aizplūst ar asarām, var atjaunoties 7 dienās); 2. Baumena slāni (plāksnīte ap
6µm bieza ar labu pretestību pret ievainojumiem bet slikta pretošanās spēju pret infekcijām);
18

3. Stromu (ap 90% no visas radzenes, saistaudu nereģenerējošas plātnītes noteiktā secībā,
atrodas kaili nervu gali); 4. Descemē slāni (izturīgs, labi reģenerējas, cīnās ar baktēriju lītisko
darbību); 5. Endotēliju (vienkārtainas, sešstūrveida šūnas, kuras nekad neaug klāt, defektus
novērš, šūnām paplašinoties).
Hipoksijas gadījumā var veidoties vaskularizācija. Vitamīnus un minerālvielas piegādā IO
šķidrums. H 2 O balansam eksistē speciāls mehānisms. Asaras veicina H 2 O izvadīšanu osmozes
ceļā no radzenes. Radzene laiž cauri elektromagnētisko starojumu no 365nm (UV daļa) līdz
2,500nm (IS daļa).
Zīlītes raksturlielumi un fizioloģija. Zīlīte labi reaģē uz gaismu tai nonākot acs dziļākās
vidēs. Tās diametru regulē divi muskuļi - sašaurinātājmuskulis – sphincter m. (parasimpātiskā
inervācija) un paplašinātājmuskulis – dilatator m. (simpatiskā inervācija). Zīlītes diametrs var
mainīties robežās no 1mm līdz 8mm. Tas mūža laikā bērniem palielinās, bet veciem cilvēkiem
sašaurinās (parasimpātiskā inervācija gūst “virsroku”)
Zīlītes nav miera stāvoklī pat pie pastāvīga apgaismojuma. Vidēji notiek līdz 120 svārstības
minūtē dažādos sektoros. Tā sašaurinās reaģējot uz gaismu; uz akomodāciju; strauji aizverot
acs spraugu.
Zīlīte paplašinās pie sāpju kairinājuma organismā; pie fiziskas slodzes; reaģējot uz skaņas
kairinājumu; atbildot uz psihiskās sfēras kairinājumiem (bailes, satraukums).
Zīlīte ir varavīksnenes diafragma. Simpātiskā inervācija to paplašina, bet parasimpātiskā
inervācija sašaurina. Diametra norma 2-4 (5-6) mm uzskata, ka zīlītes diametrs var mainīties
robežās no 1mm līdz 8 mm. Cari zīlītei izejošās gaismas intensitāte ir proporcionāla diametra
kvadrātam
I T
≅ d
2 ⋅ L
Tāpēc ar zīlītes palīdzību apgaismojumu uz tīklenes var mainīt kā1:64. (Tīklenes
apgaismojumu mēra trolandos, ja krītošās gaismas stiprums ir cd/m 2 un virsmas laukums
mm 2 ).
Tīklenes uzbūve un fizioloģija. Pamatsistēma tīklenes informācijas procesā ir organizēta
sekojošā shēmā:
fotoreceptori → bipolārās šūnas → gangliozās šūnas (tiešais ceļš)
↑
↑
horizontālās šūnas amakrīnās šūnas (netiešais ceļš)
19

Fotoreceptori ir gaismas jūtīgās šūnas (nūjiņas, vālītes). Tās ierosina gaisma. Taču tīklene ir
uzbūvēta “apgrieztā” šūnu izkārtojumā un gaismai pirms fotoreceptoru sasniegšanas ir jāiziet
cauri pārējiem šūnu slāņiem. Šajā tīklenes apgabalā nervu signāli un gaismas viļņi iet pretējos
virzienos! Pārējās šūnas ierosinās sinapšu veidā (starpnieki). Gangliozās šūnas ir neironu ceļa
aizvadgals. Uzskata, ka gangliozās šūnas un bipolārās šūnas ir caurspīdīgas, tāpēc attēla
optiskie kropļojumi ir minimāli.
Fotoreceptora uzbūvē izšķir: 1. ārējo segmentu (satur membrānu diskus, ar fotopigmentiem,
kas absorbē gaismu, izmainot membrānu potenciālu); 2. iekšējo segmentu; 3.sinapses galu.
20

Fotoreceptori [1-5 mm ietver 5°]
Nūjiņas 150-170 mlj. 115 mlj. (jaunākie dati)
Vālītes 5-8 mlj. 6,5 mlj. (jaunākie dati)
Nūjiņas [rods] ir jūtīgas uz kontrastu, gaišumu, kustību. Tās satur rodopsīnu (gaismas jūtīgu
vielu). Vālītes (cones) ir jūtīgas krēslā, (nosaka) telpisko rezolūciju, kustības. Blīvums
perifērijā 30 000 nūj./mm 2 pieaug uz makulas pusi 150 000 nūj./mm 2 . Katra fotoreceptora šūna
sastāv no garas saliktas šūnas, kas satur iekšējo un ārējo segmentu.
Daudziem dzīvniekiem ir divu veidu vālītes. Cilvēkam, zīdītājiem un vecās pasaules primātiem
ir trīs veidu vālītes (zilās, zaļās un sarkanās).
Ārējais segments vālītēm ir īsāks kā nūjiņām. Tās ir koniskas pamatnē 6 µm platas, virsotnē
1,5 µm diametrā, 60-75 µm garas, redzes pigments – jodopsīns.
Foveolas īpatnības: Vālītes specializētas uz spilgtu gaismu; Tikai tiešais ceļš; Visplānākā
tīklenes vieta.
Fototransdukcija ir fotoprocess, kurā fotoreceptori transformē gaismas enerģiju par membrānu
potenciāla izmaiņām.
Tīklenes pigmentepitēlijs ir monošūnu slānis, izvietots no redzes nerva diska malām līdz ora
serrata (ciliāram ķermenim). Tas nodrošina barošanos tīklenes fotoreceptoriem.
21

Šūnu izmēri ir ap 14 µm garumā un 60 µm platumā. Šūnas satur ļoti daudz melanīna –
pigmenta un izskatās melnas. Labi absorbē gaismu.
Bipolārās šūnas ir aptuveni 35,7 mlj. Tās pārvada uztvertos signālus no fotoreceptoriem uz
gangliozajām šūnām.
Foveolā - vālīte : bipolārā šūna : gangliozā šūna = 1 : 1 : 1
Perifērijā - viena bipolārā šūna apvieno 50-100 nūjiņas
Gangliozās šūnas ir izvietotas virs bipolārajām šūnām. Gangliozo šūnu slānis ir 60-80 µm
biezs centrālajā daļā, perifērijā – 10-20 µm. Tīklenē ir aptuveni 1,2 mlj. (gangliozās šūnas).
Horizontālās šūnas perifērijā iemaisās starp (starp gangliozām un bipolārām šūnām).
Amakrīnās šūnas.
Akomodācija
Definīcija Nr.1: Akomodācija ir sensoro, neiromuskulāro un
biofizikālo procesu kopums, ar kuru palīdzību notiek ātra,
vispārēja acs optiskā stipruma maiņa sekojot objektiem
dažādos attālumos, lai uz tīklenes saglabātu asu attēlu.
Definīcija Nr.2: Akomodācija ir acs optiskā stipruma
pielāgošanās spēja dažādiem attālumiem. Tas ir voluntāri
neatkarīgs process, kas padara objektu skaidri saskatāmu
jebkurā attālumā.
Abstraktā veidā nosacījumus skaidra attēla iegūšanai uz
tīklenes, var realizēt: 1. mainot radzenes liekumu; 2. mainot
attālumu starp radzeni un tīkleni (proti, tīklene būtu
jāattālina no radzenes, ja objektu tuvina); 3. ievietojot citu
lēcu sistēmu starp radzeni un tīkleni, kurai būtu iespējams
efektīvi mainīt acs optisko stiprumu, mainot to virsmu
liekumus vai to pozīciju acs ābolā; 4. mainot refrakcijas
indeksu vienam vai vairākiem acs dzidrās vides
komponentiem;
5. pastāvot diviem vai vairākiem atdalītiem dažāda
refrakcijas lieluma ceļiem (gan optiskiem, gan materiāla
gaismas laušanas koeficienta radītiem).
22

Visi varianti, izņemot 4., mugurkaulniekiem eksistē dabā. Pārsvarā visiem sauszemes
zīdītājiem piemīt akomodācijas spēja. Gaļēdāju akomodācijas amplitūda pārsvarā ir dažas
dioptrijas, izņemot jenotu, kuram tā ir ap 20 dioptrijām, kas ir līdzvērtīgs lielums cilvēka
akomodācijas amplitūdai. Gaļēdājiem acs optiskais stiprums palielinās, mainot lēcas priekšējās
virsmas liekumu.
Primāti pilnveido lēcas noapaļošanos avi saplacināšanos (akomodācija vai neakomodācija) ar
ciliārā muskuļa parasimpātisko inervāciju.
Akomodācijas mehānisma vienkāršots modelis paredz, ka skatoties tālumā ciliārais muskulis ir
atslābis, bet aksiālās zonulas (Cinna saites) ir nostieptas. Skatoties tuvumā ciliārais muskulis ir
sasprindzis, bet aksiālās zonulas (Cinna saites) ir atslābinātas.
Cinna zona ir elastīgu šķiedru komplekss, kas savieno ciliāro ķermeni (muskuli) ar lēcas
kapsulu.
Procesu kopums, kas noris lēcā akomodācijas laikā
Impulss
Ekvatoriālais
diametrs lēcai
palielinās
Aksiālais biezums
samazinās
Ārējās un iekšējās
virsmas liekumi kļūst
vairāk izleikti
Parasti miera stāvoklī, kad acs tīklene ir konjugēta ar tāluma punktu, akomodācijas nav. Miera
stāvoklis ir miega laikā, vispārējā anestēzijā, tumsā, transā. Tā tiek dēvēta par tonisko
akomodāciju, nakts miopiju.
Šādā stāvoklī ir balanss starp simpātisko un parasimpātisko inervāciju. (Dabas untums par
vidējā muskuļa iestiepumu dienas laikā).
23

Helmholca modelī liekuma rādiusi miera stāvoklī: priekšējais vairāk liekts, aizmugurējais
mazāk. Akomodācijas laikā: priekšējais straujāk un vairāk maina liekumu, bet aizmugurējais
lēnāk un mazāk.
Akomodācijas mehānisms mainās cilvēkam novecojot. Eksistē cilvēka akomodācijas
amplitūdas samazināšanās progress otrajā dzīves desmitgadē un turpinās līdz 50-55 gadiem.
Šāda procesa rezultātā skaidras redzes tuvuma punkts attālinās. Parasti saglabājas 1,0-1,5D,
kura nevar būt izmantojama kā aktīvā akomodācija. Normālos nosacījumos tuvuma darba
distance ir 25-40cm attālumā, tātad emetropai acij tas atbilst 2,5 līdz 4,0 dioptrijām
nepieciešamās akomodācijas. Akomodācija faktiski nav vajadzīga, ja objekti atrodas tālāk par
24

2m. Asuma dziļums atkarīgs no zīlītes diametra. Piemēram, ja zīlītes diametrs ir 4mm, tad
dziļuma asums ir 0,6D jeb, tas ir, noteiktā attālumu diapazonā attēli šķitīs skaidri.
Ja muskulis sasprindzis, var rasties problēmas: galvassāpes; nepatika lasīt; nervozitāte.
Piemērs par bicepsiem (cik ilgi cilvēks varēs staigāt ar savilktiem bicepsiem? Bet ar ciliāro
muskuli var!)
Lēcas biezums līdz ar vecumu palielinās, nākot klāt jaunām šķiedrām priekšējā un aizmugurējā
garozā. Palielinās gaismas izkliede, jo rodas proteīnu savienojumi no lēcu šķiedrām, kuru
izmēri ir robežās no 0,05 līdz 20 gaismas viļņa garumiem.
Lēcas refrakcijas koeficients palielinās – līdz ar to acs kļūst miopāka.
Pieaug lēcu deformācijas, kas saistītas ar dehidratāciju; dažādu ķīmisku vai fizikālu saišu
veidošanos lēcā; proteīnu hiperpolimerizāciju; neskaitāmi citiem procesiem. Kopumā: lēca
kļūst cietāka, zaudē savu elasticitāti. Stiklveida ķermenis – ar vecumu kļūst šķidrāks, kas rada
mazāku atspiešanās spēku lēcas aizmugurējai daļai.
25

Akomodācijas mikrofluktuācijas ir voluntāras variācijas kontrakcijā. Mainās ap 0,1D ar
frekvenci 0,5-2Hz.
Ja acs neakomodē, tad tāluma skaidras redzes punkts atrodas tieši fokusā. Šī punkta attālums
no priekšējā (principiālā) nodālā = galvenā punkta tiek saukts par tāluma punktu (k), tas var būt
negatīvs, ja atrodas pirms acs, vai pozitīvs, ja virtuāli aiz acs novietots.
1
K = [ D ]
k
Ar maksimālo akomodāciju tuvuma punkts atkal tiek skaidri saskatīts fokusā. Attālums no šī
punkta līdz “anterior principal point” sauc par skaidras redzes tuvuma punktu (b). Var būt
pozitīvs vai negatīvs.
1
B = [ D ]
b
Piemērs:
L’ = L + F 1) bezgalībā objekts
L’ = L + F
=0 acs dioptrijas
2) objekts 2m attālumā
l = -2m
1
L ' = + F
− 2
26

Apgaismojuma izmaiņas arī ietekmē akomodāciju. Līdz ar apgaismojuma samazināšanos uz
tīklenes laukuma vienību tuvuma punkts attālinās no acs (nakts presbiopija) un tāluma punkts
pietuvinās acis (nakts miopija). Tādējādi agriem presbiopiem mākslīgā apgaismojumā parādās
problēmas. Piemērs: (darbs ar studentiem - var atklāt nekoriģētas miopijas)
Katrs aiztaisa vienu aci un skatās uz zīmuli, kamēr var saskatīt sīkākas detaļas.
Akomodāciju bez stimula sauc par tonisko akomodāciju. Savukārt stimulam pietuvinoties,
akomodācija mazliet atpaliek, bet, sasniedzot piesātinājumu, vairs akomodācijas lielums
nemainās. Eksistē: neskaidras redzes apgabals (hipermetropais); nelineārā zona; lineāras
atbildes apgabals; piesātinājuma sākuma apgabals; cietā piesātinājuma zona; neasās redzes
apgabals (miopiskais).
Jo zīlīte platāka, jo akomodācija strādā labāk. Jo šaurāka, jo neizteiktāks stimuls, tāpēc, ka tad
acs strādā kā caurumkamera.
Blakus faktori, kas ietekmē akomodācijas rašanos: izplūdis attēls uz tīklenes (neass attēls)
[blurred]. Tuvuma sajūta (izjūta), ja mākslīgi rada apstākļus tuvumam, tad akomodē. Ja blakus
kāds stāv un es to zinu, tad uzreiz skatās ar “vajadzīgajām” dioptrijām uz šo cilvēku. Acu
verģences (savērses stāvokļi) vai disparitātes. Toniskā akomodācija (tāluma, nakts miopija).
Apskata akomodācijas izmaiņas atkarībā no laika var konstatēt, ka 350-380 msek. ir latentais
laiks, kamēr ieslēdzas atbildes reakcija.
Bet atbildi sasniedz tikai 1,5 sekunžu laikā. Ja objektu pārvieto tālumā, tad latentais periods ir
ilgāks: 400 msek.
Toniskā akomodācija iestājas tikai vairāku minūšu laikā (lasot tekstu, pēc aptuveni 45
minūtēm).
Redzes asums
Redzes asuma ierobežojumi norāda uz smadzeņu limitu redzes diskriminācijā. Praktiskā
darbībā, redzes asuma mērījumi ir šī diskriminācijas sliekšņa noteikšana. Piedāvātā diskusija
būs par tipiskām problēmām saistītām ar sensoro slieksni: fizikālo stimulu specifika, optiskās
27

informācijas pārveidi jušanas orgānā, anatomiskiem un fizioloģiskiem aspektiem, kritērijiem
un mērījumu skalām, sliekšņa lieluma novērtēšanas tehniku un dažādu blakus faktoru ietekmi
uz mērījumu rezultātiem.
Svarīgi noskaidrot, kas un kā ietekmē redzes asumu: 1. fotoķīmiskā transdukcija tīklenes
fotoreceptoros; 2. nervu signāla transmisija (pārraidīšana) tīklenē un redzes ceļos; 3. augstāko
smadzeņu procesu fizioloģija; 4. stimulu specifika (to fizikālā daba); 5. savstarpējās objektu un
uz tīklenes veidoto attēlu “saites”, u.c.. Jāatceras arī praktiski svarīgas detaļas, piemēram,
zīlīte atrodas 3 mm aiz radzenes; sakarības starp lineārajiem un leņķiskajiem izmēriem
(1 mm uz tīklenes atbilst 3,5 0 lielam leņķim starp robežstariem, kas iet caur nodālo punktu).
Jāzina, ka acs optiskajā sistēmā jāsāk rēķināties ar difrakcijas efektiem, ja atveres (zīlītes)
diametrs kļūst mazāks par 2 mm. Jo zīlīte platāk atvērta, jo optiskā attēla kvalitāti vairāk
ietekmēs radzenes un lēcas aberācijas. Jātur prātā, ka gaismas daudzuma pieaugums, kas nonāk
acī, zīlītei paplašinoties no 6 mm uz 7 mm, būs 6,5 reizes lielāks nekā diametram pieaugot no 2
mm uz 3 mm. Par cik acs optiskās vides satur mikroskopiskas un ultramikroskopiskas
struktūras, tad gaisma ceļā no radzenes līdz tīklenei izkliedējas.
Rezultātu iespaidos arī gaismas daļēja absorbcija acs optiskajās vidēs un šīs absorbcijas
spektrālais raksturs (jo mazāks ienākošās gaismas viļņu garums, jo mazāks gaismas daudzums
sasniedz tīklenes receptorus). Labas kvalitātes optiskā attēla iegūšanai traucē arī defokusācijas
efekts.
Nepieciešams rēķināties arī ar pašas tīklenes anatomijas detaļām, piemēram, vālītes foveolā ir
izvietojušās 2 loka grādu lielā apgabalā. Lai tīklenē tiktu apgaismoti vismaz divi receptori,
leņķis zem kura redz objektu, nedrīkst būt mazāks par pusi loka minūtes. Mazākās izšķiramās
detaļas izmēru ierobežos arī signālu neirālā pārraide no tīklenes receptoriem uz citiem slāņiem.
Šis faktors kļūs sevišķi iespaidīgs tīklenes perifērijā, kur vairākas nūjiņas konverģē uz vienu
gangliozo šūnu.
No fizioloģiskiem faktoriem
Svarīgi zināt atšķirības starp objekta detaļu kontrastu un apgaismojuma lielumu novērošanas
vietā. Uz redzes asumu atstāj iespaidu arī adaptācijas laiks un ekspozīcijas lielums.
Nosakot redzes asumu mēdz izvirzīt dažādus kritērijus, tāpēc precīzi jāsaprot , ko mēs
gatavojamies mērīt. Parasti lieto kādu no sekojošiem trīs kritērijiem:
1. “Minimāli redzamais” (cilvēks ierauga kaut ko, bet nevar precīzi pateikt ko!). Šajā
kritērijā svarīgas gaismas intensitātes (kontrasta) atšķirības un mazākā objekta
leņķiskais izmērs (tipiski tā ir 1 loka sekunde!).
2. “Minimāli atšķiramais” cilvēks atšķir vairāk kā vienu priekšmetu (punktu). Subjekts
redzes testa laikā spēj atšķirt, piemēram, P no F, vai B no R, vai C no O. Pie augsta
kontrasta t.s. MAR – minimum angle of resolution (minimālais izšķiršanas leņķis) ir
aptuveni starp 30 sekundēm un 1 loka minūti.
3. “Divu punktu rezolūcija” vai reizēm saka “hiperasums”. Detektējot atšķirības līniju
galu savstarpējā izvietojumā izšķiršanas robeža ir aptuveni 3 loka sekundes.
Der atcerēties, ka stereo asuma slieksnis ir ap 5 loka sekundēm.
28

Jāzina, ka vienmēr, ja nav papildus atrunu, redzes asuma mērīšanai tiek izmantots 2. kritērijs,
tātad tiek noteikta robeža “minimāli atšķiramajam”! Jau sākot ar 19. g.s. vidus pastāv noruna,
ka mērīšanā tiek izmantoti objekti ar 5 loka minūšu izmēriem, kuru detaļas savukārt ir ar 1 loka
minūtes leņķisko izmēru. Praksē tiek lietotas : Snella kartes, Landolta kartes.
29

Pie augstāk minētajiem nosacījumiem 6 m attālumā no pacienta visa objekta (burta, Landolta
gredzena, u.c.) lielums ir 8,37 mm, kas atbilst 5 loka minūtēm. Detaļas izmērs (līnijas platums,
attālums starp E “zariem”, Landolta gredzena sprauga u.c.) ir 1,75 mm, kas savukārt atbilst 1
loka minūtei.
Klīnikās dažādās valstīs praksē lieto 6/6, vai 10/10 metrisko sistēmu, 20/20 pēdu sistēmu vai
citas skalas. Burtu tabulas – katrai valodai sava. Bruņurupuču tabula – iezemiešiem. Arī
bērniem ir speciālas tabulas. Svarīgi zināt pārejas sakarības starp metrisko un pēdu sistēmu.
Starp galvenajiem faktori, kas ietekmē redzes asumu var minēt:
30

1. Refraktīvo kļūdu (optiskā sistēma ir defokusēta);
2. Zīlītes paplatinājuma samazinātu fokusa dziļumu;
3. Tīklenes ekscentricitāti (tikai tīklenes centrā 1° diapazonā ir maksimālais asums un jau
aiz 1° tas būs tikai 60% no maksimuma!);
4. Gangliozo šūnu un fotoreceptoru īpatnības;
5. Apgaismojums (vālīšu un nūjiņu īpašības);
6. Kontrasts (samazinoties kontrastam, asums krītas);
7. Zīlītes diametrs (ideālākais lielums ir 2,5 mm diametrā). Asums praktiski nemainās, no
2,5 līdz 6 mm diametram, bet ārpus šiem izmēriem parādās straujas izmaiņas redzes
asumā.
8. Ekspozīcijas ilgums (no 100 – 500 msek. vislabākais laiks tīklenes summācijai);
9. Mērķis un acu kustības.
10. Par tām runāsim nākamo reizi
11. Meridionālās variācijas (saistīts arī ar nekoriģētu astigmatismu).
12. Attīstības aspekti (neizskaidrota lieta, kāpēc bērniem – zīdaiņiem – redzes asums
atšķiras no pieaugušiem cilvēkiem).
31

13. Vecums
14. (par cik redzes asums ir atkarīgs no acs struktūrām acī un redzes ceļiem, tad tas mainās
ar vecumu).
15. Ambliopija (kondīcija – stāvoklis, kurā ir samazināts redzes asums acī un nav nekādu
citu anormalitāšu (acu patoloģiju). Parasti vienpusēja).
Acs kustību sistēma
Acu muskuļi
Katrai acij ir 3 pāri muskuļu: 4 taisnie acs muskuļi, 2 slīpie acs muskuļi. Kodoli, kas inervē
muskuļus, atrodas smadzeņu stumbrā.
Muskuļu galvenais uzdevums ir objektu, kuru nepieciešams apskatīt ar acs kustību sistēmu
novirzaītcentrālās bedrītes – foveolas – abās acīs, cik vien iespējams ātri.
Tas tiek panākts galvenokārt notiek ar diviem mehānismiem: 1. ātrām sakādiskām kustībām
(fiksācijas reflekss); un 2. konverģences - diverģences kustībām.
Šie abi mehānismi sadarbojas, jo, kurš no tiem darbosies tālāk, atkarīgs no nākamā objekta
novietojuma (attālums, pozīcija redzes laukā, citi faktori).
Sakādiskajās acs kustībās fiksācijas reflekss tiek stimulēts ar jauna objekta parādīšanos citā
redzes lauka vietā.
32

Interesants fakts: kaķim sakādiskās kustības pa dažādiem lēcieniem (6-12°) un (30-45°) nosaka
četrkalnes rajons smadzenēs, katram grādu lielumam sakādi inervē cits specializēts rajons. Abu
acu sadraudzīga virzība sākas pēc 0,20-0,30 sek. pēc stimula parādīšanās.
Lai notiktu nākamais sakādiskais lēciens, jaunajam objektam jāparādās vismaz 4’-6’ attālumā
no iepriekšējā fiksācijas punkta, jo blakus esošā zona ir nejūtīga uz stimulu.
Konverģences - diverģences kustības sākas 0,16-0,20 sek. pēc stimula parādīšanās. Ātrums šīm
kustībām ir 21 grāds/sekundē.
Kustības, kurās samazinās leņķis starp abu acu redzes asīm – sauc par konverģenci.
Palielinoties leņķim runā par diverģenci.
Objekta fiksācija skaidras redzes zonā.
Pat nekustīgu objektu aplūkošana noturot tos redzes zonā, tiek panākta ar nepārtrauktām acu
kustībām, ko nodrošina no mūsu apziņas neatkarīgas darbības. Izšķir dreifa kustības, kā
raustītās, tā arī neraustītās; tremoru – vieglu acs drebēšanu
Tai pat laikā notiek mazas konverģences -diverģences kustības, lai attēls abās acīs nebūtu
disparātos punktos. Ja aci nofiksētu pilnībā , tad attēls pazustu pēc dažām sekundēm, saistībā ar
33

izbalināšanās procesie fotoreceptoros. Tremors – klājas pāri dreifa kustībām. Mazas acu
svārstības ar amplitūdu 5-15 leņķa minūtes ar 20-150 sv./sek. Pa tīkleni tās izpaužas ka 1-3 nm
lieli lēcieni, zinot, ka minimālais attālums starp vālītēm 2-2,32 nm. Dreifs – lēnas kustības ar
ātrumu (plūsmu) 6’/sek. ar amplitūdu 3’-30’. Fliki – ātras kustības ar ilgumu 25 msek.
Kustīga objekta fiksācijas uzdevums ir noturēt attēlu noteiktā tīklenes apgabala un “turēties
pretī” receptoru adaptācijai! Interesants fakts: kaķim ir “detektori”, kas atbild par objekta
pārbīdi no centra uz perifēriju un tikai četros virzienos.
34

Sekošanas kustības ir plūstošas, lēnas acu kustības, kas sākas pēc 0,15-0,17 sek. Aiz stimula
un tālāk seko ar tādu pašu ātrumu kā piemīt kustošajam objektam. Arī piedalās konverģences -
diverģences kustības atkarībā no disparātiem punktiem. Pētniecība iesākās tikai 1950. gadā
Konverģences - diverģences kustības - akomodatīvā verģence (akomodācijas -verģences
modelis) un verzijas.
Smadzenes analizē muskuļu saspringumu, ātros pārlēcienus vai sekošanas kustības kopā ar
akomodācijas muskuli novērtē, kurā attāluma atrodas objekts.
Stāvokli novērtē “nevis redzēšana”, bet vērtējums rodas smadzeņu darbības analizes rezultātā.
Tās dod atbildi par telpiskumu, par kustību, par attālumu.
Nistagms (fizioloģiskais, patoloģiskais).
Optokinētiskais nistagms (OKN) parādās pie objektu aplūkošanas, kad sakādes tiek
nospiestas. Nazālais OKN ir noturīgāks nekā temporāli radītais.
Lielākai daļai dzīvajiem organismiem ir gravitācijas sajūta. Cilvēka vestibulārais labirints:
trīs ortogonālie (taisnleņķa) semicirkulāri (pusloka) kanāli satur membrānu, kas atdala peri- un
endolimfātisko šķidrumu.
35

Neadekvātie uzbudinātāji un redzes sajūtas:
Pēkšņs gaismas uzplaiksnījums fosfēns, rodas arī no spiediena uz aci vai laižot caur aci
elektrisko strāvu. Blakusuzbudinātāji dažos gadījumos paaugstina, citos pazemina redzes
funkcijas. Hipotētisks ir pieņēmums, ka var iespaidot redzes sajūtas nākoši impulsi no citiem
orgāniem.
Acs ābola kustības pie redzes rašanās ir izpild- vai reflektoriskas kustības. Īsā brīdī noris
svārstveidīgas kustības pa 3-4 tīklenes vālītēm (minimāli) līdz 20-25 vālītēm (maksimāli), ko
sauc par tremoru. Noris 130 reizes minūtē. Tām paralēli vēl noris fiksācijas punkta maiņa no
36

pirmatnējā brīža. Šīs lēnās nobīdes no sākuma fiksācijas punkta sauc paar dreifu. Aptuveni
noris 4 reizes minūtē.
Iedala: 1. tiešā noturīgā fiksācija (nenoris ne tremors, ne sakādiskās kustības); 2. tiešā
nenoturīgā fiksācija – saistīta bez tremora, bet ar sakādiskām kustībām; 3.netiešā noturīgā
fiksācija – saistīta ar tremoru, bet bez sakādiskām kustībām; 4. netiešā noturīgā fiksācija – gan
tremors, gan sakādiskās, gan lēnās novirzošās kustības.
Uz fiksācijas kvalitāti ietekmi atstāj arī kopējās sistēmas neorganizētība un labilitāte.
Redzes sajūtas rašanās laiks.
Domas dalās: sākot no 0,001-0.003 sek. līdz 0,005-0,006 sek.
Sajūtas rašanās laiks atkarīgs no uzbudinātāja identitātes. Ceļa garums līdz redzes analizatora
kortikālajai daļai iespaido laiku: no uzbudinājuma sākuma līdz potenciālu rašanās tīklenē paiet
30-45 msek., līdz galvas smadzeņu apgabalam 47-60 msek.
37