lejupielādēt - bilingvals.lv

Animācijas izmantošana literatūras apguvē
Moderno tehnoloģiju
pedagoģiskais potenciāls
Animācijas izmantošana
literatūras apguvē
Mag. paed. Lolita Šteinberga
LU doktorante
Analizējot latviešu literatūras mācību
programmas pamatskolā un vidusskolā,
var konstatēt, ka galvenais akcents
tiek likts uz latviešu klasisko literatūru
– pagātnes kultūras un mākslas
mantojuma apguvi, mācību programmās ir paredzēts apgūt
Jāņa Poruka, brāļu Kaudzīšu, Annas Brigaderes, Aspazijas,
Raiņa, Rūdolfa Blaumaņa, Kārļa Skalbes, Andreja Upīša, Jāņa
Jaunsudrabiņa un citu autoru personības un daiļradi. Tie ir
klasiskās latviešu literatūras pārstāvji, viņu daiļradē ir ietverts
ne vien latvisko, bet arī vispārcilvēcisko, ētisko un estētisko
vērtību kods. Kultūrvēsturiska vērtība ir arī klasisko darbu autoru
valodai – dialektiem, izloksnei, leksikoloģiskajām īpatnībām,
vārdu formām un teikumu sintaktiskajām konstrukcijām.
Taču mūsdienu skolēnu no klasiskās latviešu literatūras
šķir gadsimts, mainījusies ir cilvēku domāšana, attieksme, uzskati,
vērtību sistēma. Līdz ar to klasiskā literatūra mūsdienu
skolēnam var šķist neizprotama, tāla un sveša (plaisa starp
klasisko mākslu un esošo gaumi), jo bērni uzaug digitālo tehnoloģiju
vidē, viņi ir ekipēti ar televizoru, DVD atskaņotāju,
datoru, playstation iekārtu, fotoaparātu, mp3 atskaņotāju un
citām tehnoloģijām. Mūsdienu bērns pavada milzum daudz
stundu plašsaziņas līdzekļu konstruētā, virtuālā vidē, sēžot
pie televizora vai datora, identificējot sevi ar tēlu ekrānā –
avataru, video spēļu, animācijas vai filmu varoni. Ir būtiski atzīt,
ka bērni, jaunieši daudz mācās, iegūst pieredzi un socializējas
virtuālajā vidē. Interneta portālos draugiem.lv, facebook.
com, youtube.com, myspace.com un citos viņi manifestē savu
identitāti caur multimodālu komunikāciju sistēmu – digitālo
fotogrāfiju, digitāliem teksta, audio un video failiem. Līdz ar
to digitālā valoda kļūst par jaunās paaudzes dzimto valodu,
un lekcija, tradicionāls darbs ar tekstu, rakstu darbs vairs nevar
būt dominējošais veids, kā digitālais bērns mācās. Ir laiks
skolu un klasi pārvērts par 21. gadsimta mācību vidi. „Vārds
ir ārpus datiem. Ir vizuālais laikmets, ir jāstrādā ar komiksu,
filmu, diagrammām, vizuāliem materiāliem. Valoda ir novecojusi.
Mēs esam skolotāji, kas ir atbildīgi par pasauli, jaunās
prasmes – filmu, televīzijas, komiksu, attēlu pratība ir jāakceptē
kā jauna ēra” (Burn, Durran, 2007).
Tehnoloģiju laikmetā literārais darbs tiek reprezentēts
ne vien drukātā, bet arī digitālā un elektroniskā formā (filma,
animācijas filma, komikss, teātra izrāde, balets, radio lasījums
utt.), kas nozīmē, ka literatūra vairs nav tikai grāmatu lasīšana.
Lasīšana transformējas jaunās formās caur jaunajām
komunikācijas tehnoloģijām. Mainoties medijiem, mainās
arī lasīšanas prasmes. Tāpēc literārais darbs skolā jāapgūst
plašākā kontekstā, iepazīstinot skolēnu ar literāro darbu un
tā dažādajām reprezentācijām. Gluži tāpat kā tiek apgūta
teksta lasītprasme, ir jāattīsta arī vizuālā un audiālā lasītprasme
– jāattīsta prasme lasīt gan drukātos, gan elektroniskos,
gan digitālos medijus. Arī darba tirgus prasa cilvēku, kas spēj
lietot ne vien drukātu, bet arī vizuālu, audiālu, kinestētisku
valodu, taču skola joprojām ir orientēta radīt drukātā teksta
lasītāju. Tāpēc izglītības sistēmā aktuāla kļūst jauno mediju
piedāvāto iespēju izmantošana mācību stundās. „Patīk
tas mums vai ne, tekstuāla prakse, kā, piemēram, e‐pasts,
iepirkšanās internetā, web kameras, īsziņas un video spēles
veido nozīmīgu daļa no jauniešu dzīves. Ir laiks šīs formas
izmantot mācību stundās” (Pahl, Rowssel, 2005, 71). Skolotājam
tas nozīmē apgūt vienu no jaunākajām pedagoģijas
nozarēm – medijpedagoģiju – un iestrādāt tās saturu savā
pedagoģiskajā darbā.
Autore, latviešu valodas un literatūras skolotāja, pedagoģiskajā
un zinātniski pētnieciskajā darbā atklāj, ka animācija
ir audiovizuāls medijs, kas var veiksmīgi kalpot izglītības
mērķiem literatūras mācībās, aktualizējot divus animācijas
izmantošanas aspektus: strādāt ar jau izveidotu animācijas
filmu, izmantot to kā didaktisku materiālu mācību vielas apguvē
vai veidot animācijas filmu mācību procesā.
Literatūras stundās animācijas izmantošana sekmē ne
vien dialoga rašanos starp skolēnu un literāro darbu, starp
skolēnu un autoru, bet tiek rosināta arī skolēna radošā darbība
un celta mācību motivācija. Autore maģistra darbā „Ani‐
mācijas izmantošanas iespējas skolēnu radošuma sekmēšanai
izglītības procesā” pamato, ka animācijas izmantošana
skolā pamatojas šādās pedagoģiskajās un psiholoģiskajās
teorijās: M. Csikszentmihalyi optimālās pieredzes jeb „flow”
teorijā, H. Gardnera daudzveidīgo spēju teorijā, A. Maslova
pašaktualizācijas teorijā (Šteinberga, 2009).
Animācijas filmu skatīšanās
literatūras mācībās
Animācijas pamatā ir attēls. Attēls kā medijs pastāvējis visā
civilizācijas attīstības gaitā, tas pastāvēja līdzās valodai kā būtisks
informācijas pastiprināšanas līdzeklis. Vēlāk, attīstoties
tehnikai, stāsta stāstīšana ar attēlu, kas atdzīvojas kustībā, iegūst
nosaukumu – animācija. Kustīgais attēls ietver kodu, kā
attēla veidotājs ir vēlējies, lai attēls tiktu lasīts. Līdz ar filmu,
animācijas rašanos dzimst arī ideja par tās izmantošanu izglītībā.
1911. gadā amerikāņu izgudrotājs T. Edisons laikrakstā
Harper’s Weekly popularizē ideju, ka jaunie atklājumi ir jāiesaista
izglītībā, jāizmanto skolas praksē. Viņš uzskata, ka skolai ir
jābūt atraktīvai, tai jāpiesaista bērnu uzmanība, tieši kustīgās
bildes var būt kā izglītojošs resurss dažādos mācību priekšmetos:
vēsturē, valodā, matemātikā, ģeogrāfijā un citos (Edison,
1911, 8). Arī Latvijā 20. gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos
gados aktualizējas tehnisko līdzekļu izmantošana, no Vācijas
ienāk idejas par mācību filmu izmantošanu mācību darbā.
Latvijas brīvvalsts laikā Izglītības ministrijas kino cenzūras loceklis
V. Penģerots savā rakstā „Kinematogrāfs kā mācības un
audzināšanas līdzeklis” aplūko mācību un audzināšanas filmu
ienākšanu vispārizglītojošajās skolās dažādās valstīs (Penģerots,
1927, 19–35). Arī zinātnieks M. Štāls uzsver mācību filmas
izglītojošo un audzinošo funkciju. Savā apcerē „Mācību filmu
izlietošanas metodiskie principi” M. Štāls sniedz metodiskus
ieteikumus mācību stundas organizēšanā, skatoties un analizējot
filmu (Štāls, 7–11).
Latviešu animāciju filmu fondā ir daudz animācijas filmu,
kas tapušas, balstoties uz latviešu literatūras mācību
programmās iekļautiem latviešu literārajiem darbiem. Skolotāju
uzdevums būtu apzināt un mācību stundā izmantot šīs
ētiski estētiskās, mākslinieciskās kultūras vērtības, kas vizuāli
un audiāli reprezentē latviešu literāros darbus. Tā, piemēram,
režisora, animatora Arnolda Burova radītās leļļu animācijas
filmas – „Dullais Dauka” (1968), „Pasaka par vērdiņu” (1969),
„Vanadziņš” (1978) – veidotas, balstoties uz latviešu klasiskās
literatūras darbiem. Tāpat arī Roze Stiebra un Ansis Bērziņš
par pamatmateriālu savām animācijas filmām „Zelta sietiņš”
(1975), „Zaļā pasaka” (1977), „Suns Funs un vējš” (1978),
„Zaķīšu pirtiņa” (1879), „Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties”
(1980), „Sprīdītis” (1982), „Kabata” (1983), „Laimes Lācis”
(1985), „Uzpasaka” (1986), „Skatāmpanti” (1988), „Kaķīša dzirnavas”
(1994),„Aicinājums” (1994),„Bukurags” (1994),„Zeltītas
45
vasaras” (1994), „Tracis” (1994), „Ciemā” (1994), „Kā linu druva
sāka ziedēt” (1994), „Nebēda” (1994), „Skumjā govs” (1996),
„Spēlēju, dancoju” (2007) un citām ir izmantojuši latviešu
rakstnieku un dzejnieku darbus. Filmu studijā „Rija” animācijas
režisores I. Prauliņas vadībā pēc R. Blaumaņa pasakas
motīviem veidota animācijas filma „Velniņi” (1999). Klasē,
noskatoties animācijas filmu, svarīgi saprast, ka tas ir jauns
veids, kā domāt par tekstu, apzināties, kā konstruēta komunikācija
blakus tekstuālajam modelim, būtiska ir diskusija ar
skolēniem par literārā darba pārnešanu uz citu mediju, šajā
gadījumā – uz animācijas filmu, kad literāro valodu nomaina
vizuālā valoda, kas runā krāsu, formu, kustību, skaņu un
vizuālu tēlu valodā. Attēls var palīdzēt saprast literārā darba
ētiski estētisko efektu. Intervijā ar Ingu Jērumu 1968. gadā
A. Burovs ļoti precīzi atklāj animācijas kā mākslas medija īpašo
estētiku: „Mums, leļļiniekiem, ar skatītāju jārunā, tā sakot,
puķu valodā, izmantojot metaforu, alegoriju, hiperbolu, simbolus.
Leļļu filmās jāpasaka tas, ko nevar pateikt neviens cits
mākslas darbs. Tas vajadzīgs, pirmkārt, jau tāpēc, lai žanrs attaisnotos.
Leļļu filmā nevar izmantot dialogu, darbībai jābūt
skatāmai. Līdz ar to katrai detaļai jābūt izteiksmīgai, jāslēpj
sevī dziļš saturs. Otrs noteikums – leļļu filmai jābūt koncentrētai,
lakoniskai” (Burovs, 1968, 154).
Līdz ar komunikācijas tehnoloģiju maiņu mainījusies ir
arī auditorija, tā ir ne vien mediju patērētāja, bet arī aktīva
mediju veidotāja. Mūsdienu demokrātijas apstākļos vairs
nav jābūt profesionālim, lai publicētu savus domas, uzskatus,
audio, video failus mediju vidē. Tā, piemēram, interneta
mājaslapā youtube.com ir skatāma Andreja Kļaviņa animācijas
tehnikā veidotā filmu sērija „Sviesta Kino”, kur banālā un
vulgārā veidā tiek apskatīti latviešu klasiskās literatūras darbi
„Dullais Dauka”, „Nāves ēnā”, „Mērnieku laiki”, „Jāzeps un viņa
brāļi”, „Kauja pie Knipskas”, „Staburaga bērni” (Kļaviņš, 2008)
un citi. Aptuveni divas minūtes garās filmiņas ironiski, pat
sarkastiski brīvā stilā un interpretācijā pārstāsta literāro darbu
saturu. Šāda veida publikācijas apstiprina ideju un vērtību
krīzes laikmetu. Domājams, viens no mūsdienu kultūras
krīzes cēloņiem ir saiknes saraušana ar pagātni, ar vēsturisko
mantojumu. Šādi plaģiāti sabiedrībā netiek nosodīti, gluži
otrādi – tie bagātina postmodernās kultūras dabu. Taču īpaši
bīstami tas ir nenobriedušai cilvēka psihei – nekritiski domājošam
un nekritiski vērtējošam bērnam, jaunietim, kura
identitāte un vērtību sistēma ir vēl tapšanas stāvoklī. To atzīst
arī literatūras didaktiķis J. Rudzītis: „Postmodernās nostādnes
var palīdzēt orientēties plurālistiskajos uzskatos par mākslu,
taču tās nevajadzētu absolutizēt, jo mākslinieciskā audzināšana,
vērtībizglītība nav domājama bez mākslas vērtību atzīšanas
(..) noderīga var būt sistēmiska pieeja daiļliteratūras
izpratnei” (Rudzītis, 2000, 11). Tāpēc skolotājam nevajadzētu
baidīties no šāda veida literārā darba reprezentācijām, bet
44
„TAGAD” 2011. gada novembris