Vadlīniju pilns teksts
Vadlīniju pilns teksts Vadlīniju pilns teksts
Histoloģiskā diferenciācija (Grade) - Gx – diferenciāciju nevar noteikt; - Gl – augstu diferencēta; - G2 – vidēji diferencēta; - G3 – vāji vai nediferencēta. 6.2 Ievads Ļaundabīgie olnīcu audzēji ir novērojami visu vecumu sievietēm. Biežāk sastopamie morfoloģiskie audzēju tipi sastopami dažādās vecuma grupās. Sievietēm, jaunākām par 20 gadiem, visbiežāk ir sastopami embrionālā attīstības perioda audzēji. Epiteliālie olnīcu audzēji visbiežāk ir sastopami sievietēm pēc 50 gadu vecuma. Latvijā vidēji gadā tiek konstatēti 300 jauni ļaundabīgo olnīcu audzēju gadījumi un vidēji 200 sievietes katru gadu mirst šīs saslimšanas dēļ. Olnīcu vēža incidence palielinās sieviešu grupā pēc 40 gadu vecuma, sasniedzot maksimumu 60-64 gadu vecumā. Zināmie olnīcu vēža riska faktori ir saistīti ar sievietes reproduktīvo anamnēzi un ģenētisko pārmantojamību. Sievietēm, kurām nav bērnu, ir divreiz lielāks olnīcu vēža risks. Augstāks risks ir ticis saistīts arī sievietēm ar mazu grūtniecību skaitu. Savukārt agrīna pirmā grūtniecība, agrīna menopauze un orālās kontracepcijas lietošana tiek saistīti ar samazinātu olnīcu vēža risku (1). Epiteliāls olnīcu vēzis ir saslimšana, kas rodas no vienas atsevišķas šūnas vairāk kā 90% gadījumu. Lai olnīcu epitēlija šūna transformētos ļaundabīgā šūnā, ir jānotiek vairākām mutācijām. Atkārtotas olnīcu virsmas epitēlija ruptūras ovulācijas laikā veicina sporādiskas ģenētiskās mutācijas rašanos. Pārmantotie ģenētiskie faktori ir sastopami aptuveni 5-10% no visām olnīcu vēža pacientēm. Līdz šim atklātie sindromi(6-7): 1. Krūts-olnīcu vēža pārmantotais sindroms, kas ir saistīts ar pārmantotu mutāciju BRCA1 un BRCA2 gēnos (tas ietver arī Lokalizācijas specifisko olnīcu vēža sindromu); 2. Linča sindroma 2.tips, kas ietver arī resnās zarnas, krūts, endometrija un prostatas vēzi. 6.3 Skrīnings Līdz šim brīdim nav atklātas izmaksu efektīvas skrīninga programmas olnīcu vēža diagnostikai. Pētījumos analizētā iegurņa izmeklēšana, Ca125 noteikšana serumā un mazā iegurņa ultrasonogrāfija nav pietiekami jutīgi un specifiski izmeklējumi sievietēm vispārējā populācijā. Pacientēm ar olnīcu vēzi ģimenes anamnēzē, īpaši augstāk aprakstītajiem sindromiem, būtu jārekomendē ģenētiķa konsultācija risku izvērtēšanai un nepieciešamības gadījumā jāiesaista prospektīvā skrīninga pētījumā. Šobrīd nav skrīninga pētījumu ne-epiteliālu olnīcu audzēju diagnostikai. 80
6.4 Diagnostika Ārstēšanas rezultāts ir tieši saistīts ar agrīnu saslimšanas diagnostiku, kaut arī agrīna olnīcu vēža diagnostika aizvien ir problemātiska. Robežvarianta audzēji visbiežāk ir sastopami perimenopauzālajā periodā. Jaunākām pacientēm obligāti būtu jānosaka horioniskais gonadotropīns un alfa fetoproteīns, lai izslēgtu embrionālā attīstības perioda audzēju. Epiteliāli olnīcu audzēji agrīnās stadijās parasti nerada klīnisku simptomātiku (8,9). Aptuveni divas trešdaļas no visiem ļaundabīgiem epiteliālajiem olnīcu audzējiem tiek diagnosticēti slimības III un IV stadijā. Simptomi, kas parādās olnīcu vēža gadījumā ir sāpes vai diskomforts vēdera lejasdaļā, menstruālā cikla traucējumi, dispeptiskas sūdzības vai citas neizteiktas gastrointestinālas sūdzības. Parasti minētās sūdzības parādās dažas nedēļas pirms slimības diagnosticēšanas. Šī iemesla dēļ klīnicistiem ir jābūt ļoti uzmanīgiem, izmeklējot sievieti vecumā no 40 līdz 69 gadiem ar minēto simptomātiku. Slimībai progresējot ascīts, vēdera palielināšanās un diskomforta sajūta palielinās un var izpausties arī ar elpošanas grūtībām palielinātā intraabdominālā spiediena vai transudāta veidošanās pleiras telpā dēļ. Asiņošana no dzimumceļiem ir reta slimības izpausme. Izmeklējot sievieti, būtiski ir izvērtēt ar olnīcu vēzi asociētos riska faktorus un izvērtēt ģimenes onkoloģisko anamnēzi. Objektīvā izmeklēšana ietver fizikālu izmeklēšanu, ieskaitot krūšu izmeklēšanu, iegurņa un rektālu izmeklēšanu. Izmeklēšanas laikā parasti tiek paņemta iztriepe dzemdes kakla onkocitoloģiskai izmeklēšanai (1). Pirms ķirurģiskas iejaukšanās būtu nozīmējams krūšukurvja rentgens kā rutīnas izmeklējums plaušu un pleiras telpas metastāžu izslēgšanai. Datortomogrāfija vēdera dobuma orgāniem un mazajam iegurnim ir veicama slimības izplatības izvērtēšanai, vai citas primārās audzēja lokalizācijas izslēgšanai. Zarnu izmeklēšana ar bāriju vai kolonoskopija ir indicēta gadījumos, ja ir aizdomas par zarnu audzēju. No audzēju marķieriem būtu nosakāmi Ca125 un CEA (karcinoembrionālais antigēns) (10). Konstatējot augstu Ca125 koncentrāciju serumā, ar vislielāko varbūtību tiks konstatēts olnīcu vēzis. Klīniski neskaidros gadījumos, kad ir diferenciāldiagnostiskas grūtības atšķirt labdabīgu no ļaundabīga olnīcu veidojuma, kad reproduktīvā vecuma sievietei veidojums olnīcu rajonā ir jādiferencē no endometroidas cistas vai iegurņa endometriozes, kā arī gadījumos ar augstu operatīvo risku, papildus ir nosakāma seruma HE4 (sekretorais cilvēka epidydimis proteīns 4) koncentrācija (61-65). Atsevišķos gadījumos izmeklēšanas gaitā būtu veicama mamogrāfija, ja ir aizdomas par primāru krūts vēzi. 81
- Page 29 and 30: 2.5.1 Ārstēšana Visas pacientes
- Page 31 and 32: Pierādījumu līmenis C 2.6.3 Sark
- Page 33 and 34: 13. Haidopoulos D, Diakomanolis E,
- Page 35 and 36: 3. Dzemdes kakla vēzis 3.1 Stadija
- Page 37 and 38: parametrija, obturatorajiem, ārēj
- Page 39 and 40: 3.1.4.2 Histoloģiskā diferenciāc
- Page 41 and 42: Jaunākām pacientēm var tikt sagl
- Page 43 and 44: 3.4.2.5 IVB stadija vai recidīvs 3
- Page 45 and 46: izplatības novērtēšanai būtu j
- Page 47 and 48: 5.shēma Izmeklēšanas un ārstē
- Page 49 and 50: 7. Eifel PJ, Morris M, Wharton JT,
- Page 51 and 52: 33. Estape R, Angioli R: Surgical m
- Page 53 and 54: 4.Attēls. Endometrija vēža stadi
- Page 55 and 56: 6. Jaukta karcinoma 4.1.4.1 Histolo
- Page 57 and 58: iegurņa un para-aortālo limfmezgl
- Page 59 and 60: Ārstēšanas algoritms histoloģis
- Page 61 and 62: 4.12.2 Pacientes, kurām vispārēj
- Page 63 and 64: Pierādījumu līmenis B 4. Uz šo
- Page 65 and 66: endometrial cancer: a randomized tr
- Page 67 and 68: 5.Olvada vēzis 5.1 Stadijas noteik
- Page 69 and 70: 5.1.4. Histoloģiskie audzēju tipi
- Page 71 and 72: 5.5.1.1 Ķīmijterapijas shēmas Pa
- Page 73 and 74: Pirmā gada laikā paciente ir jān
- Page 75 and 76: 16. Klein M, Rosen A, Lahousen MD,
- Page 77 and 78: 6.Attēls. Olnīcu vēža stadijas
- Page 79: 6.1.2.2 Patoloģiskās stadijas not
- Page 83 and 84: Ja ir izteiktas aizdomas par veidoj
- Page 85 and 86: 6.5.2.5 Sekundāra citoredukcija Se
- Page 87 and 88: Robežvarianta audzēja gadījumā:
- Page 89 and 90: 6.5.5.3 Histoloģiskā klasifikāci
- Page 91 and 92: Pēc ķīmijterapijas saņemšanas
- Page 93 and 94: 6.6.5. Histoloģiskais tips un dife
- Page 95 and 96: 21. McGuire WP, Hoskins WJ, Brady M
- Page 97 and 98: 48. Wu PC, Huang RL, Lang JH, Huang
- Page 99 and 100: 7. Trofoblastiskā slimība 7.1 Iev
- Page 101 and 102: 7.2 Diagnozes noteikšana, ārstē
- Page 103 and 104: 2. Krūšukurvja rentgenogrāfija.
- Page 105 and 106: 7.3.2.4 Gestācijas trofoblasta neo
- Page 107 and 108: 8.shēma: Gestācijas trofoblastisk
- Page 109 and 110: Literatūras atsauces: 1. Hancock B
- Page 111 and 112: Pielikums Nr.1 Vadlīnijās ietvert
- Page 113: 18. Vispārējās ķirurģijas medi
6.4 Diagnostika<br />
Ārstēšanas rezultāts ir tieši saistīts ar agrīnu saslimšanas diagnostiku, kaut arī agrīna olnīcu<br />
vēža diagnostika aizvien ir problemātiska.<br />
Robežvarianta audzēji visbiežāk ir sastopami perimenopauzālajā periodā.<br />
Jaunākām pacientēm obligāti būtu jānosaka horioniskais gonadotropīns un alfa<br />
fetoproteīns, lai izslēgtu embrionālā attīstības perioda audzēju.<br />
Epiteliāli olnīcu audzēji agrīnās stadijās parasti nerada klīnisku simptomātiku (8,9).<br />
Aptuveni divas trešdaļas no visiem ļaundabīgiem epiteliālajiem olnīcu audzējiem tiek<br />
diagnosticēti slimības III un IV stadijā. Simptomi, kas parādās olnīcu vēža gadījumā ir<br />
sāpes vai diskomforts vēdera lejasdaļā, menstruālā cikla traucējumi, dispeptiskas sūdzības<br />
vai citas neizteiktas gastrointestinālas sūdzības. Parasti minētās sūdzības parādās dažas<br />
nedēļas pirms slimības diagnosticēšanas. Šī iemesla dēļ klīnicistiem ir jābūt ļoti<br />
uzmanīgiem, izmeklējot sievieti vecumā no 40 līdz 69 gadiem ar minēto simptomātiku.<br />
Slimībai progresējot ascīts, vēdera palielināšanās un diskomforta sajūta palielinās un var<br />
izpausties arī ar elpošanas grūtībām palielinātā intraabdominālā spiediena vai transudāta<br />
veidošanās pleiras telpā dēļ. Asiņošana no dzimumceļiem ir reta slimības izpausme.<br />
Izmeklējot sievieti, būtiski ir izvērtēt ar olnīcu vēzi asociētos riska faktorus un izvērtēt<br />
ģimenes onkoloģisko anamnēzi.<br />
Objektīvā izmeklēšana ietver fizikālu izmeklēšanu, ieskaitot krūšu izmeklēšanu, iegurņa un<br />
rektālu izmeklēšanu. Izmeklēšanas laikā parasti tiek paņemta iztriepe dzemdes kakla<br />
onkocitoloģiskai izmeklēšanai (1). Pirms ķirurģiskas iejaukšanās būtu nozīmējams<br />
krūšukurvja rentgens kā rutīnas izmeklējums plaušu un pleiras telpas metastāžu<br />
izslēgšanai.<br />
Datortomogrāfija vēdera dobuma orgāniem un mazajam iegurnim ir veicama slimības<br />
izplatības izvērtēšanai, vai citas primārās audzēja lokalizācijas izslēgšanai.<br />
Zarnu izmeklēšana ar bāriju vai kolonoskopija ir indicēta gadījumos, ja ir aizdomas par<br />
zarnu audzēju.<br />
No audzēju marķieriem būtu nosakāmi Ca125 un CEA (karcinoembrionālais antigēns)<br />
(10).<br />
Konstatējot augstu Ca125 koncentrāciju serumā, ar vislielāko varbūtību tiks konstatēts<br />
olnīcu vēzis.<br />
Klīniski neskaidros gadījumos, kad ir diferenciāldiagnostiskas grūtības atšķirt labdabīgu no<br />
ļaundabīga olnīcu veidojuma, kad reproduktīvā vecuma sievietei veidojums olnīcu rajonā<br />
ir jādiferencē no endometroidas cistas vai iegurņa endometriozes, kā arī gadījumos ar<br />
augstu operatīvo risku, papildus ir nosakāma seruma HE4 (sekretorais cilvēka epidydimis<br />
proteīns 4) koncentrācija (61-65).<br />
Atsevišķos gadījumos izmeklēšanas gaitā būtu veicama mamogrāfija, ja ir aizdomas par<br />
primāru krūts vēzi.<br />
81
Change language