Vadlīniju pilns teksts

izplatības novērtēšanai būtu jāveic iegurņa un vēdera dobuma izmeklēšana, izmantojot CT
vai MR, kā arī krūšukurvja rentgenizmeklēšana. Ārstēšanas metode ir jāizvēlas atkarībā no
histoloģiskās atrades un radioloģiskajiem izmeklējumiem.
Pārliecinoties, ka radioloģisko izmeklējumu laikā nav konstatēta audzēja diseminācija:
1. IA1 stadijas gadījumā nav nepieciešama papildus ārstēšana.
2. IA2 un lielākas stadijas gadījumā ir sekojošas ārstēšanas iespējas:
-. Ja ir pozitīvas griezuma līnijas vai dziļa invāzija dzemdes kakla stromā un
limfovaskulāra invāzija, ir nozīmējama iegurņa apstarošana ar vai bez vienlaicīgas
ķīmijterapijas (37);
-. pacientēm bez minētajiem augsta riska faktoriem alternatīva ir radikāla
parametrektomija ar maksts augšējās trešdaļas ekscīziju un iegurņa
limfadenektomiju (38).
Pierādījumu līmenis C
3.5.2 Dzemdes kakla vēzis grūtniecības laikā.
Kopumā dzemdes kakla vēža ārstēšana grūtniecības gadījumā ir pakļauta vispārīgiem
dzemdes kakla vēža ārstēšanas principiem. Grūtniecības gadījumā ir jābūt uzmanīgiem,
veicot dzemdes kakla konizāciju, jo pastāv augstāks asiņošanas risks, spontāna aborta un
priekšlaicīgu dzemdību risks. Ārstēšanas taktika ir jāizlemj, diskusijā iesaistot arī
dzemdību speciālistu un neonatologu. Ārstēšanas plāni var tikt apstiprināti tikai pēc
kopīgām pārrunām ar pacienti un viņas vīru un viņu vēlmes ir jārespektē.
Grūtniecēm ar aizdomām par mikroinvazīvu dzemdes kakla vēzi nogaidošai ārstēšanas
taktikai nav izšķirošas lomas turpmākajai prognozei attiecībā uz mātes veselību, bet šāda
taktika var būtiski uzlabot augļa dzīvotspēju.
Paciente ar IA1 slimības stadiju, kura ir apstiprināta dzemdes kakla konizācijas laikā un ir
ar tīru rezekcijas līniju, var tikt novērota līdz grūtniecības beigām un ir pieļaujamas
vaginālas dzemdības. Uz doto brīdi nav datu par to, ka vaginālas dzemdības ietekmē
slimības iznākumu pacientei ar mikroinvazīvu vēzi. Pacientei ar audzēju IA2 vai lielākā
stadijā ārstēšana ir individualizējama un ir atkarīga no slimības stadijas un grūtniecības
laika. Slimības izplatības novērtēšanai ir indicēta MR.
Ja diagnoze tiek noteikta līdz 20. grūtniecības nedēļai, slimība ir ārstējama bez
nogaidīšanas. Šādām pacientēm radikālu histerektomiju un iegurņa limfadenektomiju var
veikt, auglim paliekot dzemdē. Pacientēm, kurām kā pamata ārstēšanas metode ir staruķīmijterapija,
ārstēšanas laikā parasti ir sagaidāms spontānais aborts.
Tām sievietēm, kurām saslimšana tiek diagnosticēta pēc 28.grūtniecības nedēļas,
rekomendē atlikt ārstēšanu līdz augļa nobriešanai. Ja saslimšana tiek konstatēta laikā starp
20. un 28.grūtniecības nedēļu, nogaidoša ārstēšanas taktika ir pieļaujama IA2 un IB1
stadiju gadījumā bez būtiskas ietekmes uz slimības prognozi (39, 40). Vēlīnāku stadiju
gadījumā ir pierādīts, ka ārstēšanas atlikšana pasliktina slimības prognozi.
Papildinot iepriekš minēto, līdz šim nav tieši definēts, kas nosaka to, vai ir pieļaujama
nogaidoša taktika.
45