Saulkrastu novada attīstības programma 2014.-2020 ... - Saulkrasti
Saulkrastu novada attīstības programma 2014.-2020 ... - Saulkrasti Saulkrastu novada attīstības programma 2014.-2020 ... - Saulkrasti
Saulkrastu novada attīstības programma 2014.-2020.gadam atrasties tikai kungiem: peldējās kaili – bez peldkostīmiem. Vakaros klausījās simfoniskā orķestra koncertus, deju vakarus pavadīja īpašs deju meistars, kurš uzsāka dejas un noteica, kādu deju dejos. Taču kūrorta dzīve bija ļoti dārga, tādēļ ar 1875. gadu Bīriņu muižas īpašnieks zemesgabalus sāk pārdot citiem muižkungiem vasarnīcu būvēm. Bet, protams, ne jau kuram katram pircējam, kam bija nauda. Tika ņemts vērā sociālais stāvoklis, tituls, bet ne tik strikti kā agrāk. Īsā laikā līdz pat 20. g.s. sākumam Neibādes teritorija tika apbūvēta ar lielām, skaistām, greznām vasarnīcām, kas piederēja gandrīz visiem Vidzemes muižu pazīstamiem īpašniekiem. Skaistas, greznas muižas uzbūvēja grāfs Kampenhauzens, firsts Līvens, baroni Adass, Volfs, Klots, Ulrihs un citi. Arī Ērgļu muižas barons Gustavs Rūdolfs fon Tranzejs šeit atpūtās ar saviem uzticamākiem kalpotājiem – tajā skaitā R. Blaumaņa tēvu Matīsu Blaumani, kurš bijis pavārs. Baroni Pistolkorsi rūpējās arī par Neibādes apkārtnes dzīvi: Pēterupē uzbūvēja doktorātu, baznīcu, aptieku, sakārtoja ceļu, atvēra Kāpu Ķīšu – Plades skolu apkārtējo zemnieku un zvejnieku bērniem. 1. pasaules karš Neibādei bija traģisks. Lielas apšaudes nebija, bet ierakumu dzīve bija Neibādei iznīcinoša. Krievu karavīri klejoja pa Saulkrastiem un laupīja visu, ko vien varēja. Vasarnīcās baronu bibliotēkas tika nopīpētas, mēbeles sadedzinātas. Beidzoties 1. pasaules karam, sākās zemes reforma. Vasarnīcas muižniekiem tika atņemtas, un tās sadalīja atbilstoši zemes reformas: vai nu par velti, vai par maksu – dažādiem ierēdņiem, Lāčplēša ordeņa kavalieriem, 1. pasaules kara varoņiem un citiem. Saimnieciskā dzīve – tirgi, biedrību dzīve pēc 1. pasaules kara vairāk bija pārcēlusies uz Pēterupi. Neibāde bija kluss rajons, kurā tikai pa vasaru notika kādas aktivitātes. 1933. gadā Pēterupes un Neibādes ciemus apvieno vienā ciemā ar nosaukumu – Saulkrasti. Ciema nosaukumu (“Saulkraste”) izvēlējās vietējais rakstnieks Emīls Cīrulis pēc savas lugas “Ziedu laiks” darbības vietas. Šajā laikā gan Neibādē, gan Pēterupē aktīvi darbojās dažādas biedrības. Līdz 2. pasaules karam Saulkrastos bija atpūtas nams Latvijas tekstilrūpniecības darbiniekiem un “Rūķīšos” iekārtoja Latvijas bērnu palīdzības savienības vasaras koloniju. Ar dzelzceļa līnijas Rīga–Rūjiena Saulkrastu posma atklāšanu 1934. gadā šeit arvien vairāk ierodas Rīgas inteliģence, kas vēlas atpūsties klusumā. Saulkrastos uzturējās Alfrēds Kalniņš, Tija Banga, Lilija Šmithene u. c. 2. pasaules karš arī Saulkrastos radīja ievērojamus zaudējumus. Lai gan šeit nekādas kaujas nenotika, taču gandrīz gadu šeit bija vāciešu frontes līnija ar ierakumu rakšanu, nocietinājumu izveidi. Pēc kara kūrorta dzīve pašos Saulkrastos attīstījās salīdzinoši lēni. Strauji tika veidotas dārzkopības sabiedrības ap Saulkrastiem, kas radīja neērtības vietējiem iedzīvotājiem. Pilsētciemata infrastruktūra nebija gatava vasarā uzņemt tik lielu skaitu cilvēku. 1950. gadā Saulkrastiem pievienoja Pabažus. 1967. gadā Saulkrastiem pievienoja Zvejniekciemu. 1991. gadā Saulkrasti ieguva pilsētas statusu. [3] Saulkrastu novada situācijas apraksts 12
2.2 PABAŽI Saulkrastu novada attīstības programma 2014.-2020.gadam 1764. gada 24. jūlijā Vidzemes piekrasti apmeklēja Krievijas ķeizariene Katrīna II, kura bija saņēmusi vēstuli, kurā pausts zemnieku patiesais stāvoklis Vidzemē. Ķeizariene vēlējās pati personīgi pārliecināties par vēstules satura patiesumu. Skaistā Pēterupes un Pabažu apkārtne Katrīnu II iedvesmoja. Par Katrīnas nakšņošanas vietu šajā pusē izraudzīta bija Pabažu muižas vasarnīca. Katrīna esot pie Baltās kāpas peldējusies jūrā un šajā vietā iestādījusi divas liepas. 19. gadsimta 2. pusē vācu muižnieki Pabažu jūras malā arī sāka būvēt vasarnīcas, bet apkārtni, kur Katrīna peldējusies, nosauca viņas vārdā par Katrīnbādi. 20. gadsimta sākumā Katrīnbādē bija 150 patstāvīgu iedzīvotāju. Katrībādes zvejnieki, līdzīgi kā apkārtējo ciemu zvejnieki, smagi strādājot vilka lomus un zivis pārdeva uzpircējiem, saņemot tikai niecīgu samaksu. Katrīnbāde jeb Pabažu jūrmala straujāk sāka attīstīties pēc 1898.gada, kad kronim (resp., valstij) piederošo muižas zemi sadalīja apbūves gabalos. Te tad varēja celt vasarnīcas. Arī vietējie – Katrīnbādes zvejnieki – vasarā savas mājiņas izdeva vasarniekiem, bet paši mitinājās šķūnīšos un klētīs. Vietējo iedzīvotāju papildus ienākumu avots bija nelielu akmeņu vai grants savākšana pēc vētrām un pārdošana rīdziniekiem, kuri tos bēra ūdensvadu filtros vai nokaisīja apstādījumu celiņus. Pabažu muižas zemnieki arī turēja bites. 1912.gada rudenī kapteinis S.Reisons savas meitas izglītošanai no Rīgas uzaicina mājskolotāju Olgu Veicmani, taču arī apkārtējie bērnu vecāki vēlas savus bērnus izglītot. Tādēļ, bērnu skaitam pieaugot, jau 1913.gada rudenī Pabažos sāka darboties piecklasīga ģimnāzija ar divām sagatavošanas klasēm. 1933.gadā skola pāriet uz bijušām doktorāta telpām Pēterupē, kurā arī vēl šodien mācās Saulkrastu vidusskolas mazākie skolēni. 1935.gadā Katrīnbādē dzīvoja jau 339 iedzīvotāji. No 1935.gada līdz 1938.gadam šeit māju “Cepļi” nopirka un tajā saimniekoja rakstnieks Vilis Lācis ar saviem vecākiem. Šeit viņš sarakstīja romānu “Vecā jūrnieku ligzda” (“Zītaru dzimta”), garo stāstu “Akmeņainais ceļš”, stāstu “Vanadziņš”, lugu “Kristaps Kaugurs”. Vasarās Pabažu jūrmalā atpūtās arī dzejniece Paulīna Bārda un komponists Jāzeps Vītols. 1950.gadā Pabažus pievieno Saulkrastiem. Saulkrastus izveidoja par strādnieku ciematu, kas XX g.s. 70. gados Latvijā bija lielākais pilsētciemats. Saulkrastu novada situācijas apraksts 13
- Page 1 and 2: Saulkrastu novada attīstības prog
- Page 3 and 4: Saulkrastu novada attīstības prog
- Page 5 and 6: Saulkrastu novada attīstības prog
- Page 7 and 8: v.j.l. - virs jūras līmeņa VAS -
- Page 9 and 10: Saulkrastu novada attīstības prog
- Page 11: Saulkrastu novada attīstības prog
- Page 15 and 16: Saulkrastu novada attīstības prog
- Page 17 and 18: Saulkrastu novada attīstības prog
- Page 19 and 20: Saulkrastu novada attīstības prog
- Page 21 and 22: Saulkrastu novada attīstības prog
- Page 23 and 24: Saulkrastu novada attīstības prog
- Page 25 and 26: Aģe Saulkrastu novada attīstības
- Page 27 and 28: Saulkrastu novada attīstības prog
- Page 29 and 30: Saulkrastu novada attīstības prog
- Page 31 and 32: Saulkrastu novada attīstības prog
- Page 33 and 34: Saulkrastu novada attīstības prog
- Page 35 and 36: Saulkrastu novada attīstības prog
- Page 37 and 38: Saulkrastu novada attīstības prog
- Page 39 and 40: Saulkrastu novada attīstības prog
- Page 41 and 42: Saulkrastu novada attīstības prog
- Page 43 and 44: Saulkrastu novada attīstības prog
- Page 45 and 46: Saulkrastu novada attīstības prog
- Page 47 and 48: Saulkrastu novada attīstības prog
- Page 49 and 50: Saulkrastu novada attīstības prog
- Page 51 and 52: Saulkrastu novada attīstības prog
- Page 53 and 54: Saulkrastu novada attīstības prog
- Page 55 and 56: Saulkrastu novada attīstības prog
- Page 57 and 58: Saulkrastu novada attīstības prog
- Page 59 and 60: Saulkrastu novada attīstības prog
- Page 61 and 62: Saulkrastu novada attīstības prog
<strong>Saulkrastu</strong> <strong>novada</strong> attīstības <strong>programma</strong> <strong>2014.</strong>-<strong>2020</strong>.gadam<br />
atrasties tikai kungiem: peldējās kaili – bez peldkostīmiem. Vakaros klausījās simfoniskā<br />
orķestra koncertus, deju vakarus pavadīja īpašs deju meistars, kurš uzsāka dejas un noteica,<br />
kādu deju dejos.<br />
Taču kūrorta dzīve bija ļoti dārga, tādēļ ar 1875. gadu Bīriņu muižas īpašnieks<br />
zemesgabalus sāk pārdot citiem muižkungiem vasarnīcu būvēm. Bet, protams, ne jau kuram<br />
katram pircējam, kam bija nauda. Tika ņemts vērā sociālais stāvoklis, tituls, bet ne tik strikti<br />
kā agrāk.<br />
Īsā laikā līdz pat 20. g.s. sākumam Neibādes teritorija tika apbūvēta ar lielām,<br />
skaistām, greznām vasarnīcām, kas piederēja gandrīz visiem Vidzemes muižu pazīstamiem<br />
īpašniekiem. Skaistas, greznas muižas uzbūvēja grāfs Kampenhauzens, firsts Līvens, baroni<br />
Adass, Volfs, Klots, Ulrihs un citi. Arī Ērgļu muižas barons Gustavs Rūdolfs fon Tranzejs<br />
šeit atpūtās ar saviem uzticamākiem kalpotājiem – tajā skaitā R. Blaumaņa tēvu Matīsu<br />
Blaumani, kurš bijis pavārs.<br />
Baroni Pistolkorsi rūpējās arī par Neibādes apkārtnes dzīvi: Pēterupē uzbūvēja<br />
doktorātu, baznīcu, aptieku, sakārtoja ceļu, atvēra Kāpu Ķīšu – Plades skolu apkārtējo<br />
zemnieku un zvejnieku bērniem.<br />
1. pasaules karš Neibādei bija traģisks. Lielas apšaudes nebija, bet ierakumu dzīve<br />
bija Neibādei iznīcinoša. Krievu karavīri klejoja pa <strong>Saulkrasti</strong>em un laupīja visu, ko vien<br />
varēja. Vasarnīcās baronu bibliotēkas tika nopīpētas, mēbeles sadedzinātas. Beidzoties 1.<br />
pasaules karam, sākās zemes reforma. Vasarnīcas muižniekiem tika atņemtas, un tās sadalīja<br />
atbilstoši zemes reformas: vai nu par velti, vai par maksu – dažādiem ierēdņiem, Lāčplēša<br />
ordeņa kavalieriem, 1. pasaules kara varoņiem un citiem. Saimnieciskā dzīve – tirgi, biedrību<br />
dzīve pēc 1. pasaules kara vairāk bija pārcēlusies uz Pēterupi. Neibāde bija kluss rajons, kurā<br />
tikai pa vasaru notika kādas aktivitātes.<br />
1933. gadā Pēterupes un Neibādes ciemus apvieno vienā ciemā ar nosaukumu –<br />
<strong>Saulkrasti</strong>. Ciema nosaukumu (“Saulkraste”) izvēlējās vietējais rakstnieks Emīls Cīrulis pēc<br />
savas lugas “Ziedu laiks” darbības vietas. Šajā laikā gan Neibādē, gan Pēterupē aktīvi<br />
darbojās dažādas biedrības. Līdz 2. pasaules karam Saulkrastos bija atpūtas nams Latvijas<br />
tekstilrūpniecības darbiniekiem un “Rūķīšos” iekārtoja Latvijas bērnu palīdzības savienības<br />
vasaras koloniju.<br />
Ar dzelzceļa līnijas Rīga–Rūjiena <strong>Saulkrastu</strong> posma atklāšanu 1934. gadā šeit arvien<br />
vairāk ierodas Rīgas inteliģence, kas vēlas atpūsties klusumā. Saulkrastos uzturējās Alfrēds<br />
Kalniņš, Tija Banga, Lilija Šmithene u. c.<br />
2. pasaules karš arī Saulkrastos radīja ievērojamus zaudējumus. Lai gan šeit nekādas<br />
kaujas nenotika, taču gandrīz gadu šeit bija vāciešu frontes līnija ar ierakumu rakšanu,<br />
nocietinājumu izveidi. Pēc kara kūrorta dzīve pašos Saulkrastos attīstījās salīdzinoši lēni.<br />
Strauji tika veidotas dārzkopības sabiedrības ap <strong>Saulkrasti</strong>em, kas radīja neērtības vietējiem<br />
iedzīvotājiem. Pilsētciemata infrastruktūra nebija gatava vasarā uzņemt tik lielu skaitu<br />
cilvēku.<br />
1950. gadā <strong>Saulkrasti</strong>em pievienoja Pabažus.<br />
1967. gadā <strong>Saulkrasti</strong>em pievienoja Zvejniekciemu.<br />
1991. gadā <strong>Saulkrasti</strong> ieguva pilsētas statusu. [3]<br />
<strong>Saulkrastu</strong> <strong>novada</strong> situācijas apraksts 12
Change language