Saulkrastu novada attīstības programma 2014.-2020 ... - Saulkrasti

Saulkrastu novada attīstības programma 2014.-2020.gadam
2. ĪSAS VĒSTURISKAS ZIŅAS
2.1. SAULKRASTU PILSĒTAS IZVEIDOŠANĀS
Par Saulkrastu teritoriju pirmie ieraksti ir atrodami 12. g.s beigās un 13. g.s. sākumā
“Indriķa hronikā”. Tajā teikts, ka pie jūras atrodas nelieli lībiešu ciemi, kuros mīt nepakļāvīgi
līvi. 13. g.s. šī teritorija ietilpa Kubeseles novadā, un šajā laikā tika izveidots pirmais lūgšanu
nams – Sv. Pētera kapela. Iespējams, no šīs kapelas vārdu ieguva gan Pērļupīte – Pēterupe,
gan arī lībiešu ciems – Pēterupe.
Teritorijas, kas veidojās ap pilskalniem un vācu izveidotiem centriem, 14.–15. g.s.
piederēja muižām. 16. g.s. vidū Saulkrastu teritorija nonāca Bīriņu (Kolcenes) muižas
pārvaldījumā. Dzīve šai laikā ir ļoti grūta, jo pastāvīgi notiek karadarbība. Vidzemi iekaro
poļi; no vācu provinces tā kļūst par Polijas sastāvdaļu. Kaut gan politiskie apstākļi laika
ritumā mainās, tomēr Saulkrastu teritorijas īpašnieki paliek nemainīgi.
1823. gads strauji maina apkārtnes dzīvi. Bīriņu muižas grāfa Ludviga Augusta
Mellina (1754–1834) znots, Lēdurgas barons Karls fon Reiterns uz ziemeļiem no Pēterupes
uzcēla pirmās vasarnīcas un izveidoja jaunu peldvietu, kuru nosauca par Neubad (Neibāde) –
latviešu valodā – Jaunā peldvieta. 1835. gadā no Kārļa fon Reiterna šo Neibādes kūrortu
nopirka viņa svainis, otrs Bīriņu muižas grāfa Ludviga Augusta Mellina znots – Aleksis I.
Gērans Pistolkorss (1792–1870). Viņi abi bija inteliģenti vācu muižnieki un vēlējās
paplašināt Bīriņu īpašumus ar lielu un plašu atpūtas vietu pie jūras.
Ar 1857. gadu sākās plašs Neibādes kūrorta uzplaukums. Pēc Augusta fon
Pistolkorsa laulībām ar Pēterburgas miljonāra Stiglica audžumeitu Emīliju Harderi un 8
miljonu (domājams, zelta rubļos) pūra naudas saņemšanas 1860. gadā tika pabeigta Bīriņu
muižas celtniecība un šajā apvidū izveidots parks, sākās arī būvdarbi Neibādes jūrmalā. Kā
viens no pirmajiem tika uzcelts Neibādes kūrorta klubs – KUHRHAUS. Tam apkārt atradās
citas ēkas, kas bija saistītas ar kūrorta dzīvi. Piemēram, viesnīca HAUSEN, pretī bija
restorāns – villa KUMĪ – un vēl bija divas mājas: viena būvēta kā vannūzis (SPA iedīgļi), un
tai blakus vasarnīca (viesnīca), kuru izmantoja apkalpojušais personāls. Blakus kūrmājas
laukumam iekārtoja parku.
Neibādes kūrorts bija kļuvis par tādu kā Vidzemes muižnieku atpūtas vietu. Šeit
atpūtās Vidzemes muižnieki, tai skaitā no Tērbatas, Vīlandes un Pērnavas, kā arī
augstdzimuši atpūtnieki no Maskavas, Pēterburgas un citām Krievijas impērijas vietām.
Satiksme no Rīgas bija ļoti slikta. Labāka satiksme bija no Pērnavas puses. Tādējādi šajā
kūrortā izveidojās noslēgta dzīve.
Muižnieki sezonas laikā uz jauno peldvietu sabrauca ar visu saimi, ņemot līdzi
pavārus, istabenes, sulaiņus. Tautā Neibādi sauca par Pēterupes ciema vasarnīcu rajonu jeb
“kunga galu”. Līdz 19. g.s. vidum Neibāde piederēja tikai Bīriņu muižai. Muiža Vidzemes
muižniekiem izīrēja vasarnīcas, piedāvāja ēdienreizes restorānos un interesantus vakarus
kūrmājā. Muižnieki atpūtās inteliģenti, viņu izklaidēs galvenokārt ietilpa lekciju klausīšanās
par dabaszinātnēm, literatūru un mākslu. Tās bija saistītas ar garīgu atpūtu, pastaigu gar jūru,
daudz laika pavadīšanu svaigā gaisā. Arī peldēšanās jūrmalā bija ļoti atšķirīga no Rīgas
jūrmalas. Bija stundas, kad jūrmalā varēja uzturēties tikai dāmas vai arī tajā bija iespējams
Saulkrastu novada situācijas apraksts 11