Maketa fails - Jura Žagariņa mājas lapas

BALTVĀCIEŠI
UN VĀCIJA
Deutschbalten, Weimarer Republik
und Drittes Reich. Herausgegeben von
Michael Garleff im Auftrag der Karl
Ernst von Baer-Stiftung in Verbindung
mit der Baltischen Historischen
Kommission. Köln: Böhlau Verlag,
2008.
Michaela Garlefa redakcijā, Karla Ernsta von
Bēra Fonda uzdevumā un sadarbībā ar Baltijas
Vēstures komisiju klajā laists ļoti nozīmīgs
rakstu krājums par baltvāciešiem, latviešu
un igauņu vēstures gadsimtiem ilgiem
līdzgaitniekiem, un viņu saistībām ar Vāciju
Veimāras republikas un Hitlera režīma laikā.
Jāmin, ka baltvācieši nedzīvoja
tikai Latvijā un Igaunijā,
bet arī Vācijā – neliels skaits
savas dzimtās zemes pameta
pēc 1905. gada revolūcijas,
bet daudz lielāks skaits atstāja
Latviju un Igauniju pēc
neatkarības laikā izvestajām
radikālajām agrārreformām,
kas vērsās pret skaitā nelielo
baltvācu muižniecību. Daļa
no baltvācu vadošajām aprindām,
ilgus gadus lojāliem cara
Krievijas pilsoņiem, cerēja, ka
Vācijas uzvaras gadījumā I Pasaules
karā Baltijas provinces
tiktu iekļautas Vācijas teritorijā.
Vairums tomēr palika
dzimtenē.
1. sējums (422 lpp.), kas iznācis
arī rediģētā un papildinātā
Pauls Šīmans
2. izdevumā, galvenokārt veltīts
baltvāciešu darbībai Vācijā
pēc I Pasaules kara, galvenokārt iztirzā viņu
vadītāju visai ievērojamos sakarus ar Hitlera
kustību. Tas ir temats, kam ilgus gadus pēc
II Pasaules kara vairums baltvāciešu ne visai
labprāt pieskārās. Hitlera kustības galvenais
ideologs, Nirnbergas prāvā uz nāvi notiesātais,
viens no sākotnējiem Hitlera kustības atbalstītājiem,
Igaunijā dzimušais (pēc dažiem
minējumiem ir pārvācotu latviešu vai igauņu
atvase) Alfreds Rozenbergs (Rosenberg),
sarakstīja hitlerisma ideoloģijas vai pašu
galveno grāmatu Der Mythus des zwanzigstens
Jahrhunderts un bija arī nacionālsociālistu
galvenās avīzes Völkischer Beobachter
redaktors. Rozenbergs vidusskolu apmeklējis
Tallinā (kur viens no viņa skolotājiem bija
gleznotājs Vilhelms Purvītis), studējis Rīgas
Politehnikumā, izglītojies arī Krievijā, Vācijā
nokļuvis pēc I Pasaules kara. Viņš vienmēr bijis
sliktās domās par latviešiem 1905. gada
revolucionāru izrīcību dēļ, arī 1919. gadā
Stučkas valdības laikā un pēcāk boļševiku
kalpībā Krievijā. Sējumā apcerēta Rozenberga
darbība II Pasaules kara laikā, kad viņš
bija Vācijas iekaroto austrumzemju ministrs.
Karstens Brigemans (Brüggemann) rakstā
„Max Erwin von Scheubner-Richter (1884-
1923) – der ‘Führer des Führers’“ apraksta
fon Šeubnera-Richtera lomu Hitlera uzskatu
veidošanā. Šim 1905. gadā soda ekspedīciju
dalībniekam, nogalinātam 1923. gadā Minhenē,
soļojot blakus Hitleram puča demonstrācijas
laikā, un pārējiem puča upuriem
Hitlers veltījis savas galvenās programas krājuma
Mein Kampf 1. sējumu.
Apcerē „Der publizistische
Widerstand Paul Schiemanns
gegen den Nationalsozialismus
in den deutschen Volksgruppen“
Helmuts Kauzers
(Kauser) pievēršas visu četru
Latvijas Saeimu deputāta
Pauļa Šīmana darbībai, apkarojot
nacionālsociālisma ietekmi
baltvāciešos un vācu
minoritātēs citās valstīs. Kad
lielais vairums baltvāciešu
pēc Hitlera un Staļina līgumiem
pārcēlās uz Vācijai pievienotajiem
Polijas apgabaliem,
Šīmans palika Latvijā.
Ne mazāk nozīmīgas ir Larsa
Boses (Bosse) un Rolanda
Gērkes (Gehrke) apceres
par baltvācu pārcelšanos uz
poļiem un žīdiem atņemtajiem
īpašumiem Polijas daļā,
Hitlera režīma laikā nodēvētajā Reichsgau
Warthe land, tāpat par baltvāciešiem jaundibinātajā
Pozenes Universitātē. Sevišķi kritiski
šie autori izvērtē pazīstamā baltvācu vēsturnieka
Reinhalda Vitrama (Wittram) hitlerisko
darbošanos šai universitātē. Pēc kara, nožēlojis
savus hitleriskos grēkus, Vitrams bija
prominents vēsturnieks Getingenas (Göttingen)
Universitātē. Heinrichs Vitrams (Wittram)
un Lore Polchava (Polchau) apraksta
baltvācu luterāņu garīdznieku nostāju iepretim
Hitlera nacionālsociālismam. Zināmas
baltvācu mācītāju un teologu aprindas, gan
ne visas, pozitīvi izvērtēja Hitlera nacionālsociālismu
– vairāk Latvijā, nekā Igaunijā, šai
74