Maketa fails - Jura ŽagariÅa mÄjas lapas
Maketa fails - Jura ŽagariÅa mÄjas lapas
Maketa fails - Jura ŽagariÅa mÄjas lapas
You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
Citāda toņkārta ir stāstījumā „Para.” Tas nāk<br />
no sievietes ar salauztu, ieģipsētu, kāju. Pie<br />
gultas pieķēdēta, viņa mēģina sevi pierunāt<br />
pakļauties ārstu noliktajam režīmam. Pa rokai<br />
ir pudele, no kuras slimniece ieņem pa labam<br />
malkam, lai mazinātu savu īgnumu un<br />
arī sāpes kājā. Lasītājam nav lemts izsekot<br />
vājnieces izdarībām. Tikai beigās uzzinām,<br />
ka izsaukta policija par miera traucēšanu un<br />
apkārtnes piegānīšanu ar sadauzītu pudeļu<br />
drazām. Pastāv arī aizdomas, ka cietēja nav<br />
sarunājusies pienācīgi cienīgi ar izsauktajiem<br />
kārtības sargiem. Taču to aprakstīt autore,<br />
ņemot vērā lasītāju smalkjūtību, neuzdrošinās.<br />
Šai komiskai interlūdei seko „Cik svarīgi<br />
būt Ernestam” – stāstījums, kas sauc atmiņā<br />
Oskara Vailda joprojām populāro salona<br />
komēdiju The Importance of Being Earnest,<br />
gan uz to neatsaucoties – varbūt tāpēc, ka<br />
Vailda lugā daudz komisku momentu izsauc<br />
vārds earnest (nopietns, cītīgs). Kamēr Vailda<br />
raito valodu raksturo komiski elementi<br />
un reizēm visai farsisks situāciju izkārtojums,<br />
Repšes stāsts nobeidzas ar negaidīti absurdu<br />
traģiskumu, ar izteikti „repšiski” asu ironiju,<br />
savā veidā „uzlabotu” deus ex machina stāstījuma<br />
apstāšanos, kad it kā zvēriskais instinkts<br />
pārvar pasaulei piešķirto likumību, ko<br />
cilvēki vēlas uzskatīt par universālu sine qua<br />
non. Repše apgriež Vailda komēdiju, tā teikt,<br />
ar kājām gaisā. Katrā ziņā autores reģistri ir<br />
bagāti un daudzveidīgi, ko apstiprina „Gaisa<br />
īsinātājs,” kur komiskā iekrāsojumā parādās<br />
visai biedinoši vērojumi par mūsdienu ģeķīgo<br />
aizraušanos ar saukļiem, kas, protams,<br />
skan skaļi – kā jau visi cri de mode, taču, ieklausoties<br />
ciešāk, varētu būt cri de coeur,<br />
aizņemoties Valtera Benjamiņa atzinumu.<br />
Repšes stāstījuma priekšplānā ir Magone,<br />
mazliet kariķēta dabas mīļotāja, kura atstāta<br />
uzmanīt draugu lauku īpašumu. Atklājas<br />
daudz dažādu mirāžu, ko sev uzbur romantiskais<br />
dabas mīļotājs: Tur ir Magone, bet reizē<br />
viņa ir magoņu lauks, tur ir viņš pats (Magones<br />
draugs Miroslavs) košzaļā kreklā ar<br />
izkapti, viņš pļauj gaisu un Magone smejas.<br />
Gaisa īsinātājs. Citviet ieskaņas ir negatīvas:<br />
Daba, daba. Štrunts ar to dabu. Dabas mīlestība<br />
šķietami varētu latvieti, zemes dēlu,<br />
arī nogurdināt. Tālākos stāstījumos vairāk<br />
novalkātu tēmu, taču vienmēr jaunās modulācijās,<br />
piemēram, par „paaudžu plaisu” vai<br />
savā laikā daudzināto „identitātes krīzi” un<br />
vienmēr aktuālo bērnu audzināšanu. Stāstā<br />
„Kiras Korintas prombūtne” sastopamies ar<br />
dzēlīgas ironijas piesātinātu rindkopu: Kiras<br />
Korintas tēvs, nesatricināmas pārliecības vīrs,<br />
līdz mūža galam uzskatīja, ka saules lēktu izsauc<br />
gaiļa dziedāšana ...bet māmuļa, skalodama<br />
bizi etiķūdenī, diendienā atgādināja,<br />
ka vīrieši kārtīgi jāpaēdina. Žanriskās iezīmes<br />
70<br />
Raitis Puriņš, Diena<br />
mainās ar stāstījumu „Jūras velni,” kas, rakstīts<br />
dialoga formā un domāts vairāk skatuviskam<br />
uzvedumam. Ne jau nu gluži Blaumaņa<br />
Indrāni, taču ar paralēlu tematisku ievirzi,<br />
ar paaudžu plaisu priekšplānā. Vecos<br />
īpašniekus izsviež no jūras piekrastē celtās<br />
mājas, lai vietu dotu jauniem ienesīgākiem<br />
pasākumiem. (Par „Jūras velniem” skat. JG<br />
261:54-55 – red.)<br />
Citā noskaņā pēdējais darbs „Citi mācekļi,”<br />
kur fonā Arizonas varenais „grāvis,” saukts<br />
par Grand Canyon. Stāstījums kļuvis fragmentārs,<br />
stāstītājiem Kēleram un Māricai<br />
pārmaiņus izmantojot savas piezīmes. Norišu<br />
secība var arī nebūt hronoloģiska. Sastopas<br />
divi labi piedzīvojuši ceļotāji, kuri ir<br />
daudz pa pasauli mētājušies, visvairāk atsevišķi.<br />
Galvenais stāstītājs Kēlers ir zinātnieks,<br />
visai racionāls, nosvērts, nodevies savam<br />
darbam. Viņu uz tikšanos Parīzē izsauc sendienu<br />
paziņa Mārica, labi piedzīvojusi māksliniece,<br />
arī vīru kolekcionāre. Pēdējais vīrs<br />
esot bijis entomologs no Brazīlijas. Arizonā<br />
Kēlers konstatē, ka Māricas piezīmes ir saistošākas<br />
un nolemj tās, cik vien iespējams, izmantot,<br />
taču pa vidam paturot savas „pirmā<br />
autora” tiesības, lai rakstītais būtu saprotamāks.<br />
Reizēm Kēlers piesaka savu stāstījumu,<br />
to ieliekot iekavās pa vidu Māricas<br />
stāstījumam. Citviet tie ir vīrieša vai sieviešu<br />
kārtas vietvārdi, kas lasītājam palīdz tikt<br />
galā ar stāstītāju maiņām. Piedalās arī Gundega<br />
Repše pati, īpaši tad, kad Kēlers un Mārica<br />
nozūd no stāstījuma apvāršņa. No Kēlera<br />
uzzinām, ka, atgriežoties no Amerikas,<br />
Mārica nav sēdējusi viņam blakus. Jau Parīzē<br />
viņa pavēstījusi, ka esot kāda brazīlieša sieva.<br />
Kēlera nodoms sadedzināt Māricas atstātos<br />
manuskriptus un pelnus izkaisīt okeānā aptuveni<br />
tur kur nogāzies brazīliešu Airbus, kas<br />
bijis ceļā no Rio uz Parīzi. Ceļojot pa Ameriku,<br />
Kēlers aizrāda, ka viņam nepatīk mūsdienu<br />
stāstījumi, kur saputrota loģiskā hronoloģiskā<br />
kārtība. Šāda nekārtība ir uzbrukusi arī<br />
viņa darbam. Žēl, taču to lai rosina nākošais<br />
autors, proti, lasītājs.<br />
Juris Silenieks<br />
Gundega Repše
Change language