Maketa fails - Jura Žagariņa mājas lapas

nav iespējams. Tā ir īpaši nozīmīga tiem, kas
paši nekad nav piedzīvojuši šo absurdo sistēmu.
To Kunčius demonstrē ar absurdas, groteskas
ironijas palīdzību, dažreiz ņemot talkā
postmodernisma stilizāciju. Šai ziņā viens
no nozīmīgākajiem piemēriem ir romāns Nepasigaileti
Dušanskio (2006 – Nekādu žēlastību
Dušanskim) – pēc struktūras bībelisks
stāsts par „mūsdienu Kristu” – padomjlaika
funkcionāru, kura karjerai autors izseko no
pēckara gadiem, kad šis vīrs bendējis pretpadomju
partizānus, līdz pat viņa nonākšanai
kompartijas augstākajās virsotnēs, un beigās
– sabiedriskās dzīves nomalē. Romāns
konsekventi, izprotoši un kritiski revidē Lietuvas
komunistisko pagātni.
Sigitas Parulskis arī pieder pie sabiedrības kritiķiem.
Guvis ievērību kā viens no savas paaudzes
izcilākajiem dzejniekiem tūlīt pēc Lietuvas
neatkarības atjaunošanas, viņš vēlāk
pievēršas romānu, stāstu, eseju un lugu žanram.
Viņa debijas darbs prozā – Trys sekundes
dangaus (2002 – Trīs sekundes debess),
kam pamatā autora paša gaisa desantnieka
pieredze padomju bruņotajos spēkos. Ja vadāmies
no amerikāņu kritiķa Ronalda Sukenika
(Ronald Sukenick) teiktā, tas ir „dokuteksts”,
nevis tīrs izdomājums. Neskatoties
uz zināmām formas nepilnībām un pārliecīgu
armijas žargona lietošanu, šis darbs pievērš
autoram uzmanību un padara viņu pat
par kulta personību.
Parulska pēdējais romāns Murmanti siena
(2009 – Siena murmina) uztverams kā Lietuvas
20. gs. eposs, skatīts no Olandijos ciema
viedokļa. Bijušo politiski represēto atrod
netīra ūdens bedrē. Tas ir autora mudinājums
godināt godināmos, proti, visus pretpadomju
cīnītājus un padomju varas vajātos.
Mazais ciems kļūst par metaforu Lietuvas
20. gs. vēsturei – I un II Pasaules karš, kam
seko nacionālo partizānu cīņas, gulags, drūmie
padomju gadi. Atainojot pusgadsimtu
ilgo pretestību svešajiem apspiedējiem, Parulskis
nekļūst nostalģisks, sentimentāls vai
narcistisks. Atšķirībā no Kunčius pieejas, romāns
sacerēts vairāk modernistu, nekā postmodernistu
manierē. Tas atgādina pagājušā
gadsimteņa sākumā rakstītās ģimenes sāgas.
Zīmīgi, ka Parulskis, kurš līdz šim vienmēr izcēlies
ar literāro dumpinieciskumu, tieši savā
pēdējā darbā lieto tradicionālus stāstīšanas
paņēmienus, kas varētu arī norādīt uz vispārēju
postmodernisma norietu.
Daži no Parulska pēdējiem tekstiem atrodas
uz robežas starp eseju un stāstu. Eseju kopojumi
Nuogi drabužiai (2002 – Kailas drēbes),
Miegas ir kitos moterys (2005 – Miegs
un citas sievietes) un Šiaurinė kronika (2008
– Ziemeļu hronika) atspoguļo varmācīgu, visumā
cinisku nostāju pret realitāti. Vienlaikus
šīs grāmatas dod neapšaubāmu liecību
tam, ka Parulskis ir viens no saistošākajiem
un savdabīgākajiem esejistiem mūsdienu
Lietuvā.
Esejas žanrā sekmīgi darbojas Parulska paaudzei
piederošais dzejnieks un tulkotājs no
vācu valodas, Kestutis Navakas. Viņa eseju
krājumam Gero gyvenimo kronikos (2005
– Labas dzīves hronika) seko Du lagaminai
sniego (2008 – Divi maisi sniega), kam dīvainā
kārtā piešķirta Valsts prēmija. (Parulskim
šo prestižo prēmiju piešķīra piecus gadus
pirms tam). Navakas eseju tematus raksturo
dažādība – bērnība, pusaudža gadi, pirmie
džinsi un ilgi spēlējošās skaņu plates, alus
un vīna dzeršana, provincei atbilstošas noskaņas,
braucieni uz ārzemēm, sev piederošu
lietu apcerēšana, pat ēdieni, īpaši viņam
mīļie no jūras zivīm pagatavotie.
Jāpiebilst, ka stipri pāragrs ir dažu lietuviešu
literatūras kritiķu un filozofu apgalvojums,
ka eseja šodien ir vadošais žanrs lietuviešu literatūrā.
Ievērojamais eseju krājumu birums
faktiski pa lielākai daļai sastāv no publicistiskiem
komentāriem par sabiedrisko dzīvi vai
arī īsstāstiem, kas tikai nedaudz novirzās no
šī žanra klasiskā paveida. Vēl pieminēšanas
vērts ir dzejnieka Ginteras Bleizgys esejveidīgo
tekstu kopojums Estafetė (2009 – Stafetes
skrējiens).
LAUKI UN PILSĒTA. Lietuvā ir ļoti mazs
skaits rakstnieču, kuras varētu stāties līdzās
vadošajiem rakstniekiem. Bet ir divi ievērības
vērti izņēmumi – Laura Sintija Černiauskaitė,
kura kļūst par 2009. gada Eiropas Savienības
godalgas laureāti literatūrā (pagaidām grūti
minēt, cik nozīmīga kļūs šī jaundibinātā balva),
un interesantā, ne mazāk iecienītā Renata
Šerelīte (Šerelytė). Abu rakstnieču tekstu
temati ir līdzīgi, proti, laukos dzimušu jauniešu
iestrēgšana pilsētās. Černiauskaite, vēl
vidusskolniece būdama, debitē ar stāstu krājumu
Trys paros prie mylimosios slenkšcio
(1994 – Trīs diennaktis pie mīļotā sliekšņa),
bet slavu gūst viņas otrā grāmata Liucė čiuožia
(2004 – Lūce slido), kur ietilpinātas vairākas
noveles un viena luga. Pērngad publicētais
reālistiskais romāns Benedikto slenkšciai
(2009 – Benedikta sliekšņi) tematiski ir visai
parasts – apdāvināta jaunieša pieredze provinces
mākslas skolā, attiecības ar savu veco,
smagi slimo tēvu un kļūšana par daļu no
pieaugušo pasaules – garīgi un arī seksuāli.
Tāpat kā vairākos citos mūsdienu romānos,
Černiauskaitė aplūko lūzuma laiku, kur
35