Maketa fails - Jura ŽagariÅa mÄjas lapas
Maketa fails - Jura ŽagariÅa mÄjas lapas
Maketa fails - Jura ŽagariÅa mÄjas lapas
You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
ezultēties arī pārspīlētos spriedumos, tendenciozos<br />
secinājumos, konteksta ignorēšanā<br />
un pārāk optimistiskā vai pesimistiskā<br />
skatījumā uz literatūru Latvijā. Anšlavs Eglītis<br />
60. gadu beigās pamatoti norāda, ka pēc<br />
trimdas žurnālos pārspiestajām izlasēm var<br />
rasties iespaids, ka dzimtenē dzeja jau pilnīgi<br />
atbrīvojusies. Tik skaisti laiki vēl nav pienākuši.<br />
7 Galvenie Padomju Latvijas dzejas<br />
pārpublicētāji bija žurnāli Jaunā Gaita, Tilts,<br />
Treji Vārti, Ceļa Zīmes, kuru izvēlētie teksti<br />
lielākoties centās atspoguļot brīvākās, modernākās<br />
izpausmes Latvijas dzejā vai prozā,<br />
retāk ilustrējot literatūras kanonizāciju.<br />
Padomju Latvijas literatūras vērtētāji iedalāmi<br />
vairākās grupās: a) tie, kas savas apceres<br />
rakstīja, ievērojot politisko realitāti, b) tie,<br />
kas literatūru vienādoja ar ideoloģiju, nemēģinot<br />
skatīt mākslinieciskās kvalitātes, c) tie,<br />
kas pat šķietami politizētajā spēja saskatīt<br />
būtisko, patiešām iekonturējot Latvijas dzejniekus<br />
reālajā laikā un dažkārt pat saistot<br />
ar rietumu dzejas pieredzi. Kā skaidrojis Jānis<br />
Andrups, viena no tendencēm bija dzeju<br />
iedalīt darbos, kas ir komunistiski, bet kam<br />
nav dzejas vērtību, un darbos, kam ir dzejas<br />
vērtība, kur nav nekā komunistiska. 8 Retāk<br />
tiek atzīts, ka var būt izcila arī ar patiesām<br />
jūtām rakstīta komunistiskā dzeja.<br />
Latvijas 50., 60. gadu nozīmīgākie dzejnieki<br />
trimdas periodikā ienāk līdz ar Ojāra Vācieša<br />
dzejas publikāciju Jaunajā Gaitā 1957.<br />
gadā. G. gr. [Gunara Gravas] komentārā pie<br />
šīs publikācijas Vācietis pieteikts kā jaunais<br />
Latvijas dzejnieks, par kura politisko pārliecību<br />
pagaidām vēl nekas nav zināms, bet kura<br />
dzejolī ir uzburta aina, kas trimdiniekiem jau<br />
piemirsusies – Rīga, lielpilsēta, bulvāru ugunis.<br />
Mēs, protams, pasakām, ka komunistisko<br />
diktatūru neatzīstam un neatzīsim nevienā<br />
no tās dažādiem izpausmes veidiem. Bet<br />
indivīdā, cilvēkā mēs meklējam viņa cilvēcīgo<br />
es, kas ir un stāv pāri kolektīvam un ar to<br />
saistītām dogmām. Un mēs priecājamies, ja<br />
kaut kur šo ‘es’ esam ieraudzījuši. 9 Kaut arī<br />
publicētais dzejolis ir pilnībā neitrāls, Latvijas<br />
dzejnieka publicēšanai meklēts jaungaitnieku<br />
manifests par dzejas un cilvēcības pārākumu<br />
par komunistisko diktātu.<br />
Līdzīgi ASV mītošais dzejnieks, „ellesķēķinieks”<br />
Gunars Saliņš, kurš savos vērtējumos<br />
7. „Anšlavs Eglītis runā.” Tilts 1968, 94./95: 11.<br />
8. Jānis Andrups. „Viena latviešu kultūra.” Ceļa<br />
Zīmes 1970, 44: 52.<br />
9. G. gr. komentārs pie Ojāra Vācieša dzejoļa.<br />
Jaunā Gaita 1957, 9: 89. [„Gunars Grava” –<br />
Gunara Irbes pseidonīms.]<br />
pieder pie trešā tipa kritiķiem, 1959. gadā<br />
prognozē: Padomju lolotajam un talantīgajam<br />
Ojāram Vācietim ir izredzes attīstīties par<br />
spēcīgu sarkano dzejnieku. Apstākļiem grozoties,<br />
var iznākt vai nu tikai boļševiks, vai<br />
arī dzejnieks ar Pasternaka likteni. 10 1958.<br />
gadā Rīgā tiek izdots Vācieša dzejoļu krājums<br />
Ugunīs. Dzejnieka Saliņa recenzija par<br />
šo Vācieša otro dzejoļu krājumu, kas publicēta<br />
žurnālā Tilts ar virsrakstu „Padomju lolots<br />
Rīgas dzejnieks”, izceļas ar distancētu<br />
skatījumu un vieglumu, kāds iespējams brīvā<br />
sabiedrībā. Gunars Saliņš, arī no šodienas<br />
redzespunkta raugoties, trāpīgi uzzīmē „atkušņa”<br />
laika Ojāra Vācieša sociālo un radošo<br />
portretu. No Saliņa raksta trimdas lasītājs<br />
uzzina, ka Ojārs jau pamatskolā bijis komjaunatnes<br />
pirmorganizācijas sekretārs, vēlāk<br />
– studiju gados – kā jaunākais Latvijas delegāts<br />
vadāts pa Maskavas dekādēm (dekādes<br />
albuma uzņēmumos smaidīgs dala autogrāfus).<br />
To Gunars Saliņš izlasījis par Vācieti Latviešu<br />
dzejas antoloģijā (1954). Tāds ir Vācieša<br />
publiskais tēls 50. gados un 60. gadu sākumā.<br />
Iezīmējis valdošajai iekārtai lojālas nostājas<br />
iemeslus Vācieša biogrāfijā, Saliņš redzīgi<br />
novērtē, ka ar sociālpolītisku iejavu krājumā<br />
izrūgušas ļoti personīgas rindas. Viņš<br />
norāda uz Ungārijas revolūcijai veltītajā ciklā<br />
„Grūtā stunda” definēto jaunā padomju<br />
dzejnieka ilūziju, ka uzticamam partijas cīnītājam<br />
ir brīv runāt par visu ko, un paredz, ka,<br />
kamēr Chruščovs pratīs šo ilūziju uzturēt, 11<br />
Ojāra Vācieša talants godīgi kalpos komunistu<br />
varai. Gunars Saliņš arī pievērš uzmanību<br />
tam, ka „atkušņa” laikmetā laba dzejošana<br />
tiek veicināta, atļaujot dzejniekiem tādas romantiskas<br />
„pastaigas brīvsolī”, kādas nebija<br />
atļautas Ždanova kultūrpolitikas laikā. Kā<br />
piemēru tam Saliņš citē Vācieti („Pēc ilgas<br />
šķiršanās”) :<br />
Lapa pēc <strong>lapas</strong> no koka šķetinās,<br />
Un man noskūpstīt gribas ļoti<br />
Pirmo meiteni, kura pretī nāks,<br />
Un pēc tam – vienalga, kas notiks.<br />
Žurnālā Tilts (1959, 32/33) ievietota Knuta<br />
Lesiņa apcere „Kāda dzejnieka riets“ par<br />
Jāņa Sudrabkalna 1958. gadā Latvijas Valsts<br />
izdevniecībā iznākušo Kopoto rakstu 1. sējumu.<br />
Arī Lesiņa izteiksme ir līdzīga Saliņam<br />
– saredzot Padomju Latvijā mītošā dzejnieka<br />
nodevas režīmam, uzsvars tiek likts uz mākslinieciski<br />
augstvērtīgo. Knuts Lesiņš Jāni Sudrabkalnu<br />
redz kā upuri, jo komunisma polītika<br />
ir saistīt cilvēkus ar viņu kļūdām tā – lai<br />
10. Gunars Saliņš. „Padomju lolots Rīgas<br />
dzejnieks.” Tilts 1959, 31: 39.<br />
11. Turpat.<br />
25
Change language