Maketa fails
Maketa fails Maketa fails
Zbigņevs Herberts GLIEMEŽNĪCA Vecāku guļamistabā pie spoguļa stāvēja iesārta gliemežnīca. Pielavījos tai klāt uz pirkstgaliem un spēji piegrūdu to pie auss. Gribēju vienreiz pieķert, ka tā neskumst pēc vienmērīgajām šalkām. Lai arī biju vēl mazs, tomēr zināju, ka, pat ja kādu mīl ļoti, ļoti, reizēm gadās par to aizmirst. Staņislavs Barančaks viņa raudāja naktī, bet ne jau tas viņu pamodināja Aņai, vienīgajai Viņa raudāja naktī, bet ne jau tas viņu pamodināja. Tās nebija raudas viņam, lai arī varēja būt par viņu. Tas bija vējš, loga čīksts, gar ko cilvēkiem daļas nav. Un pusapzināts kauns: ka viņa tā nomokās blakus, pārvēršot to, kas tik tikko jaušams, vēl nejaušamākā ar to, ka naktī raud. Ne jau tas viņu pamodināja: cik gan nav bijis nakšu, kad viņš nelikās zinis – kad pagales skrapsts, pret krāsns iekšpusi krītot, vai zars, vējš, loga čīksts par to, kāds tam visam ar cilvēkiem sakars, strīdējās cītīgāk: viņu čuksti noklusa, bezmiega pastkastē lietišķi anonīmai vēstulei krītot: „Viņā raudāja naktī, bet ne jau tas viņu pamodināja”? Rokas stiepiena attālumā – šie tik neizturami – citi, šie neaizskarami dārgie ar saviem „Guli, pārsedz ar sapni to spilvenu miklo, tā cilvēki naktī drīkst darīt.” Un roku viņš neizstiepa. Jo aizskartu, iztrūcinātu ar savu neveiklo iejūtību viņas jūtīgumu: „Aizmirsti. raudāju naktī, bet ne jau tas tevi pamodināja. Tas bija vējš, loga čīksts, gar ko cilvēkiem daļas nav.” Stanisław Barańczak No poļu valodas atdzejoja Ingmāra Balode 4
edvards estlins kamingss no krājuma W [ViVa], 1931 LXVI nekas nav tieši tik briesmīgi kā būt vienam mājā ar kādu un kaut ko) Tu esi prom. skan smiekli un izmisums iemieso ielu es izliecos pa logu, lūk spoki, vīrietis parkā apskauj sievieti. Rokas saslēdzas, atlaiž. un viegli (kāpēc? ko mēs vispār zinām?) vieglītēm es dzirdu kādu kāpjam augšup pa kāpnēm, piesardzīgi (piesardzīgi kāpjot paklājotu pakāpienu pēc pakāpiena. tik rāmi. Minot paklāja apsegtās šausmu kāpnes) un tālāk tālāk es redzu kādu lēni ievelkam dūmu (spogulī XLVI mēness apakšā vienureiz svētdienā satiku vīru. starp citu neko nesacīdams viņš pasmaidīja (bet tieši pie netīrās jakas apkaklītes skārās lipīgas un nevīžīgas ausis un viņa sejā ādas kastē gulēja acis kā vēl neskarti rīki) un tad es apķēros, ka viņš taču arī ir uzrāpies pincija kalnā lai apbrīnotu to pašu Romu vakara gaismās; un pret šo lielo mūri baltas sirsnīgas rokas ar taujājošiem pirkstiem 5
- Page 3 and 4: Eiropa no Igaunijas negaida franču
- Page 5: Vakara avīzes pauda satraucošas z
- Page 9 and 10: top) kā tiks noplūkts. Izauklē s
- Page 11 and 12: Laiki mainās. Tie vēderi tā. Bet
- Page 13 and 14: jāķērc. Pēc kādiem likumiem ta
- Page 15 and 16: Gundars Pļavkalns MODERNISMA DRUP
- Page 17 and 18: mainos vēstījumus par „hobitiem
- Page 19 and 20: izdevies - tāds ir literatūrzinā
- Page 21 and 22: grūstīdamies rindā pie kases vai
- Page 23 and 24: gam pie Raudu mūŗa, būdami, kā
- Page 25 and 26: Juris Šlesers GRŪTS DARBS - SMAGS
- Page 27 and 28: iskām atšķirībām. Somijas iedz
- Page 29 and 30: Kris Lūiss (Lewis). No sērijas Mi
- Page 31 and 32: Rolfs Ekmanis STARPTAUTISKIE RAIDĪ
- Page 33 and 34: goties uz diplomātisko stāvokli,
- Page 35 and 36: akstīta anonīma, piecu lapu gaŗa
- Page 37 and 38: kam drīz vien seko Maskavas rīkoj
- Page 39 and 40: Protams, Podnieka darbos var saskat
- Page 41 and 42: Voldemārs Avens Ēriks Rudāns - L
- Page 43: Edgars Jēriņš. Pašportrets ar T
- Page 46 and 47: formālistu un emigrantu mākslas d
- Page 48 and 49: ir skanējusi visos kontinentos, ar
- Page 50 and 51: pie katra ceļa, pārbraucot Indian
- Page 52 and 53: šajā pasaulē, agri vai vēlu non
- Page 54 and 55: Veļu upi pārjāj jaungaitnieks -
edvards estlins<br />
kamingss<br />
no krājuma W<br />
[ViVa], 1931<br />
LXVI<br />
nekas nav tieši tik briesmīgi kā<br />
būt vienam mājā ar kādu un<br />
kaut ko)<br />
Tu esi prom. skan smiekli<br />
un izmisums iemieso ielu<br />
es izliecos pa logu, lūk spoki,<br />
vīrietis parkā<br />
apskauj sievieti. Rokas saslēdzas, atlaiž.<br />
un viegli (kāpēc? ko mēs vispār zinām?)<br />
vieglītēm es dzirdu kādu<br />
kāpjam augšup pa kāpnēm, piesardzīgi<br />
(piesardzīgi kāpjot paklājotu pakāpienu pēc<br />
pakāpiena. tik rāmi. Minot paklāja<br />
apsegtās šausmu kāpnes)<br />
un tālāk tālāk es redzu kādu<br />
lēni ievelkam dūmu (spogulī<br />
XLVI<br />
mēness apakšā vienureiz svētdienā<br />
satiku vīru.<br />
starp citu neko<br />
nesacīdams viņš<br />
pasmaidīja (bet<br />
tieši pie netīrās jakas<br />
apkaklītes<br />
skārās lipīgas un nevīžīgas ausis<br />
un viņa sejā<br />
ādas kastē<br />
gulēja acis<br />
kā vēl neskarti rīki)<br />
un tad es apķēros, ka viņš taču arī ir uzrāpies pincija<br />
kalnā<br />
lai apbrīnotu to pašu Romu vakara gaismās; un pret<br />
šo lielo mūri baltas sirsnīgas<br />
rokas ar taujājošiem pirkstiem<br />
5
Change language