You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
kauna traipiem biogrāfijā (225) – tā kādā<br />
atklātākā brīdī klusinātā balsī apgalvojis bijušais<br />
Jaunāko Ziņu redaktors un pēc kaŗa<br />
Kalvāna priekšnieks avīzes Rīgas Balss informācijas<br />
daļā, Pēteris Blaus. Attie cībā uz Lāča<br />
romānu popularitāti jāpievie nojas Kalvāna<br />
citētajam Ērikam Stumbram (dzejnieka Olafa<br />
brālim), kuŗš jau 70. gados iedrošinājies<br />
teikt: viņš bija pigmejs un rak stīja pigmejiem<br />
par pigmejiem (226).<br />
Pēteris Blaus (1900-1971) pats, pazīstamā<br />
dzejnieka un žurnālista Pēteŗa Blaua (1856-<br />
1930) dēls, brīvprātīgi iestājas Latvijas armijā<br />
brīvības cīņu laikā. Starpkaŗu posmā<br />
veiksmīgs žurnālists un vienlaikus rotas<br />
komandieris (1929-1940) 5. Rīgas aizsargu<br />
pulkā, apbalvots ar 4. šķiras TZO, 4. šķiras<br />
Viestura ordeni, Aizsargu nopelnu krustu.<br />
Jaunāko Ziņu atbildīgais redaktors (1937-<br />
1940). 1934.15.V piedalās Ulmaņa apvērsumā<br />
– viņa pulka sakaru bataljons „ieņem”<br />
Strādnieku namu un padzen SSS jeb Strādnieku<br />
sporta savienību. 1940.VI it kā sacerējis<br />
Kārļa Ulmaņa bēdīgi slaveno atvadu<br />
runu radiofonā. Tajā pat laikā no aptuveni<br />
1936. gada dedzīgais latvietības aizstāvis<br />
bijis čekas (tolaik NKVD) Rīgas rezidentūras<br />
aģents ar segvārdu Obščestveņņik (Sabiedriskais).<br />
Pirmā krievu okupācijas gada pašā<br />
sākumā nozīmēts par sabiedrisko lietu ministru,<br />
tad LPSR Augstākās Padomes Prezi dija<br />
sekretāru. Nodrošinājis sabiedrisko organizāciju<br />
un preses izdevumu likvidāciju. 1940.14.<br />
un 15.VII novērsis Ata Ķeniņa mē ģinājumu<br />
iesniegt vēl vienu kandidātu sa rakstu. 1940.<br />
VIII uzņemts par LKP biedru. Parakstījis dekrētu<br />
par vārdu pilsonis vai pilsone lietošanu<br />
kunga vai kundzes vietā. Iesākoties vācu<br />
Operation Barbarossa (1941.22.VI), aizbēg<br />
uz Baškīriju, kur padomju drošības dienests<br />
viņu apcietina (1943) un notiesā (1945.15.V)<br />
uz 15 gadiem par pretpadomju organizācijas<br />
Latviešu centrs izveidošanu un vadīšanu.<br />
Īstais iemesls gan bijis Ulmaņa sabiedrisko<br />
lietu ministra izlaišana no Latvijas, no čekas<br />
na giem – Alfreds Bērziņš un Pēteris Blaus bijuši<br />
draugi. Pēc atbrīvošanas (1955.V) kļūst<br />
korespondents PSRS VDK jeb KGB izveidotajā<br />
laikrakstu un radio redakcijā Par Atgrie šanos<br />
Dzimtenē (līdz 1957.IX). 1956.11.VIII PSRS<br />
Augstākā tiesa konstatē, ka Latviešu centrs<br />
nav vispār pastāvējis, un Blauu reabi litē. Kad<br />
nodibina Latvijas Žurnālistu savie nības organizācijas<br />
biroju (1957) un divus gadus vēlāk<br />
LPSR Žurnālistu savienību, Blaus ir profesionālo<br />
rakstītāju faktiskais vadītājs, bet, tajā<br />
pat brīdī, kad 1959.20.VI PSKP CK komisijas<br />
pārstāvis Ļebedevs savā referātā Rīgā berklaviešu<br />
jeb „nacionālkomunistu” sagrāves<br />
kampaņas ietvaros min vārdā arī Pēteri Blauu,<br />
viņš kļūst valdošai varai neērta persona (pat<br />
pēc nāves – Latvijas Padomju enciklopēdijā<br />
atrodams „vecais” Blaus, bet ne viņa dēls),<br />
nomenklaturščiku atstumts personālais pensionārs.<br />
Nabaga vīrelis gan visai nožēlojami<br />
regulāri iegriezies Rīgas Radiofonā ar rakstu<br />
gabaliem Dzintarkrastam – propagandas raidītājam<br />
latviešiem Rietumos (143-154).<br />
Arī Pauls Ducmanis ir patriotiskas ģimenes<br />
atvase – tēvs Latvijas Profesiju kameras vicepriekšsēdētājs<br />
un Jāņa Poruka pamatsko las<br />
pārzinis, tēva brālis – Latvijas Republikas senators,<br />
15 gadus LR diplomātiskajā die nestā<br />
ārzemēs, LR pārstāvis Tautu Savienībā Ženevā.<br />
Vācu laikā Pauls ir viens no Dau gavpils laikraksta<br />
Daugavas Vēstnesis vadī tājiem. Pēc<br />
kaŗa ziņotāju skolas nobeigša nas Berlīnē –<br />
kaŗa ziņotājs Latviešu leģionā. 1944. gada<br />
vasarā vada avīzes Tēvija fron tes izdevumu,<br />
Tēvijas ievadrakstu „Mosties, celies, cīnies,<br />
latviešu tauta!” (1944.7.VIII) un arī pēdējā<br />
Rīgā iznākošās Tēvijas numura ievadrakstu<br />
paraksta Ducmanis. Kurzemes cietoksnī ir<br />
avīzes Kurzemnieks redaktors (1944.18.XI-<br />
1945.5.V). Par savu darbību vācu okupācijas<br />
gados, atgriežoties pa domju okupācijai,<br />
Ducmanis nesaņem vis lodi pakausī vai vismaz<br />
25 gadus Sibīrijas vergu nometnēs, bet<br />
aši vien kļūst par VDK uzticības vīru – 40.<br />
gadu beigās dzīvi pieda lījies „mežakaķu”, t.i.,<br />
pretpadomju parti zānu izķeršanā, kļūst par<br />
avīzes Rīgas Balss sporta redaktoru, vēlāk<br />
par informācijas nodaļas vadītāju (kur strādā<br />
arī Kalvāns), un vēl vēlāk par Kultūras sakaru<br />
komitejas avī zes Dzimtenes Balss redaktora<br />
vietnieku, sacer propagandas rakstus, arī<br />
brošūru Kas ir Daugavas Vanagi? (158-163)<br />
(skat. arī Lilitas Zaļkalnes apceri „Ezergailis<br />
un VDK dezinformācija” – JG245:46-49).<br />
Atklusējumus apdzīvo rinda citu ironiski izkāpinātās<br />
groteskas personāžu. Kad autora<br />
labs paziņa, rakstnieks Harijs Heis lers, kuŗš<br />
drīz vien pēc atgriešanās no izsū tījuma publicē<br />
Zvaigznē (1956,23) „Nepa beigto dziesmu”,<br />
viņam metas virsū pašu bāleliņu amatvīri,<br />
kā pirmais Andrejs Upīts, vēršot pirkstu<br />
pret deportāciju tematam veltīto dzejojumu<br />
veselas 23 reizes kompar tijas orgānā Cīņa<br />
(1957.25.IX) un piedevām radot jaunu lamu<br />
vārdu – heislerisms. 2. sekretārs Vilis Krūmiņš<br />
LKP CK visaugstākā līmeņa sēdē (1959.20.VI)<br />
65
Change language