You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
natnes grupu, kas, ja zināmām aprindām nebijis<br />
pa prātam, varējusi pārvēr sties par Krimas<br />
kaŗa laikā kritušā (1855) Krievijas admirāļa<br />
Nahimova Jūras gvardi, mācās Rīgas Industriālajā<br />
politehnikumā, vēlāk, cita vidū –<br />
māceklis LPSR ZA Fizikas institūta Astronomijas<br />
sektorā, laborants, putnu gredzenotājs,<br />
radiomechāniķis, peda gogs, režisors, retorikas<br />
speciālists, past nieks, avīzes Rīgas Balss<br />
darbinieks, apguvis esperanto valodu (tāpat<br />
kā Tito, Mao Cze-duns un Ļeņins, kuŗš II Internacionāles<br />
kon gresā 1914.18.VI Briselē<br />
nodēvējis espe ranto par proletāriešu latīņu<br />
valodu), Rīgas Radio diktors un<br />
komentētājs (1965-1985). Diemžēl<br />
par pēdējo posmu Brežņeva-<br />
Vosa laikā, kas lasītājiem varētu<br />
būt tīri intere sants, autors nesaka<br />
ne balta, ne melna. Okupācijas<br />
gados, kopš Berijas sodīšanas<br />
ar nāvi (1953), neviens<br />
cits notikums viņam un Latvijas<br />
iedzīvotājiem vispār neizraisījis<br />
tādu saviļņošanos kā zviedru karakuģa<br />
noenkurošana Daugavā<br />
(1956.VIII) (93. lpp.). Pēc brīvības<br />
atjaunošanas Kalvāns turpina<br />
darbu Latvijas Radiofonā, arī<br />
TV, sastāda Ceļvedi pa represēto<br />
Rīgu, 1941-1949 (2006), ir Latvijas<br />
Daugavas Vanagu Mēnešraksta<br />
redaktors. Vairākās toņkārtās<br />
formulēts, ka jau agrā jaunībā Rihardu<br />
iespaidojuši gudri un labi cilvēki, (..) kas<br />
nepakļāvās apstāk ļiem, kas atļāvās teikt patiesību,<br />
nerēķino ties ar sekām (29, 76). Ja ar<br />
dažiem tekstā minētajiem personīga pazīšanās<br />
ir bijusi pavirša, autors ņem palīgā publicētus<br />
mate riālus, dažkārt arī trimdas izdevumus<br />
(JG, Latvija Šodien, Ulda Ģērmaņa grāmatu<br />
Zi nāšanai u.c.), vai arī laikabiedru atstāstus.<br />
Kaut arī Atklusējumi labi izsaka sava laika<br />
pulsu, nekā būtiski jauna tur nav. No vispārējā<br />
garīgā un fiziskā drēgnuma izceļas atsevišķas<br />
paša autora piedzīvotas epizodes, piemēram,<br />
1953.5.III, kad radiofonā izžņaugti<br />
atskan paziņojums par Mūsu dārgā tautu<br />
tēva un skolotāja, mūsu ģeniālā vadoņa,<br />
ģenerali simusa Josifa Visarionoviča Staļina<br />
nāvi, tramvaji uz Gaisa tilta apstājušies un<br />
daudzi uz ielām atklāti raudājuši, arī Anna<br />
Genri hovna, bet, ieskatoties tuvāk, Kalvāns<br />
ievē rojis uz savas ceha brigadieres lūpām<br />
smaidu.... Bukultu sakaru nodaļā kāds pui sis<br />
paklusām noteicis: sunim suņa nāve, un de-<br />
vies ar savu pastu mājup, bet mājās no nācis<br />
pēc daudziem gadiem. Un grūti bijis šajā<br />
bada, slimību un vergu darba samocī tajā cilvēkā<br />
pazīt skaisto, stalto jaunekli. Manas bijušās<br />
priekšnieces – latvietes – Terēzes pirksti<br />
prata ne tikai atlobīt svešas vēstules, bet<br />
arī uzgriezt telefona ripā „īsto” numuru, un<br />
jaunekli pie mājas lieveņa sa gaidīja attiecīgo<br />
„orgānu” vergu savācēja „kariete”... Ir arī<br />
tādi latvieši, drūmi pieme tina autors (52-53).<br />
Visai lielu lappušu skaitu autors veltī tieši tādiem<br />
latviešiem.<br />
Tiem, kas lasījuši Mihaila Bulgakova<br />
šedevru Meistars un Margarita<br />
(ko ar lielu veiksmi latviskojis<br />
Ojārs Vācietis), droši vien<br />
visvai rāk būs atmiņā aizķērusies<br />
prāvā dažādu fantastisku elles<br />
nešķīsteņu plejāde, kas romāna<br />
pirmajā pusē rada jautrību uz<br />
ne bēdu. Pēc Atklusējumu izlasīšanas,<br />
vismaz šo rindiņu rakstītājam,<br />
ir grūtības no atmiņas<br />
padzīt pagaŗo rindu tautiešu,<br />
kuŗus varētu izmantot kā prototipus<br />
kādā murgainā šausmu<br />
lugā – groteski karikatūriskas,<br />
ņirdzīgas figūras ar bezcerīgi<br />
zemu morāli. Uz prāta jautrināšanu<br />
tur gan daudz necerēt. No<br />
Kalvāna aprakstītajiem šaušalīgajiem<br />
monstriem, kam robeža<br />
starp krietno un nekrietno lielākā vai mazākā<br />
mērā zudusi, pašas galvenās lomas ieņem<br />
trīs – Vilis Lācis, Pauls Ducmanis un Pēteris<br />
Blaus.<br />
Zvejnieka dēla autors, pirmajā krievu okupācijas<br />
gadā iekšlietu ministrs un Tautas<br />
Komisāru padomes priekšsēdētājs, Lācis<br />
(1904-1966) ir līdzvainīgs ne tikai pie 35 828<br />
cilvēku nošaušanas, arestēšanas vai deportēšanas<br />
(1940-1941), bet arī pie to 49 596<br />
cilvēku, kam laimējas atgriezties no 1955.<br />
līdz 1963. gadam, saimnieciskas iznīcināšanas,<br />
par ko liecina viņa paraksts zem lēmuma<br />
(1954) par izsūtīto mantas un īpa šumu<br />
konfiscēšanu. Pirmskaŗa gados Lācis kalpojis<br />
tikai un vienīgi Benjamiņiem, nevie nam<br />
citam savus darbus nedrīkstējis dot. Emīlija<br />
Benjamiņa pēc vīra nāves viņam maksājusi<br />
600 latu mēnesī par visāda veida pakalpojumiem,<br />
ne tikai garīgiem, arī miesīgiem.<br />
Neraugoties uz to, viņš tomēr ne glābis no<br />
deportācijas un nāves savu „mai zes māti”,<br />
lai nebūtu lieka liecinieka viņa neģēlībai un<br />
64
Change language