Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
turējusi. Daudztalantīga un enerģiska, no<br />
dzimtas, kuŗas vārdam latviešiem vajadzētu<br />
būt labi pazīstamam, viņa ir pieteikusies<br />
dažādos žanros un vietās, ieskaitot grafiku,<br />
ko mācījusies un mācījusi, citu nodarbību<br />
starpā, Ķīnā un Indijā. Tam varētu pieskaitīt<br />
lektores vietu Latvijas Universitātē, kur viņa<br />
piestājas vismaz uz brīdi. Kaut uz neilgu<br />
laiku atgriezusies vietā, kur atrodami daži<br />
pirmsākumi, dzejniece tur nodibina savu literāro<br />
aģentūru un iesaistās Virtual Artists<br />
kolektīvā, kas, atbilstoši mūsdienu pašiem<br />
jaunākajiem pieņēmumiem, vairs nav saistīts<br />
ar kādu ģeogrāfiski noteiktu vidi. Kolektīvā,<br />
spriežot no dalībnieku vārdiem, iesaistījušies<br />
brīvības cienītāji no Baltijas un citurienes.<br />
Apskatāmais dzejas sējums ir paplāns lappušu<br />
skaita ziņā, taču visai apjomīgs savos<br />
tematiskos lokos, aptveŗot ģeogrāfiski vai<br />
puslodi, ja ne vairāk. Virsraksts Fugitive<br />
Connections, kas tulkots pabrīvi kā Izvairīgas<br />
saderības, norāda, ka dzejnieces impulsi nedzīvo<br />
vienmājās. Sējuma 37 dzejoļi – lietojot<br />
tradicionālo žanra apzīmējumu – protams,<br />
neietveŗ Cedriņas dzejas daudzveidību. Gan<br />
tūlīt piebilstams, ka dzejniece nemēģina<br />
pierādīt savu vienpatību formā, sintaksē vai<br />
stilā. Dažviet var saskatīt radniecību starp<br />
dabas aprakstiem un noskaņām, taču šādas<br />
saderības ir īslaicīgas un neskaidras. Katrā<br />
ziņā Cedriņas „latīnisms,” viņas tuvība žilbinošajai,<br />
tveicīgajai, tuksnešainajai Meksikas<br />
ainavai iezīmējas visā savā krāšņumā. Tāpat<br />
arī ainas no dzīves barrio varētu būt latviešu<br />
lasītājam patuvas. Citos ieskicējumos pavīd<br />
svešādas ainas, tostarp Amazonas džungļu<br />
skati un ceļojumu pieredzes – it izteikti mājup<br />
no Meksikas uz jenkiju zemi. Dienvidus<br />
puse mutuļo karstās krāsās un formās, kam<br />
blakus rēgojas nabadzība un dzīves netaisnība,<br />
dažviet arī asinsgrēks. Dzejniece šiem<br />
skatiem nevar vienaldzīgi paiet gaŗām. Viņas<br />
saulītē neieceltie klusi, bet neatlaidīgi, kā<br />
apspiesta sirdsapziņa neļaujot sevi aizmirst,<br />
atgādina savu klātbūtni, savas tiesības piedalīties<br />
zemes mielastā. Viņa vēro ar izteiktu<br />
iesaistību, kā šīs klusās ciešanas ir izverdušas<br />
varmācībās. Cedriņa nav stājusies revolucionāru<br />
rindās, bet nav arī pieskaitāma<br />
pusvienaldzīgo skatītāju pulkam. Kur viņa ierindojama,<br />
šodien nav deklarējams, jo viņas<br />
galavārds vēl gaidāms.<br />
Juris Silenieks<br />
Juris Silenieks, emeritēts literatūras profesors, ir JG<br />
redakcijas loceklis.<br />
VAI STĀSTS VISPĀR NAV MELI?<br />
Inga Ābele. Atgāzenes stacijas zirgi.<br />
Dzejproza. Ingas Ābeles un Rimanda Cepļa<br />
fotodarbi. Atēna. Rīgā, 2006. 102 lpp.<br />
Atgāzene, kā autore norāda, ir stacija, bet ar<br />
vilcienu turp nevar aizbraukt. Turp klusītēm<br />
jādodas vienam (28.lpp). Atgāzene izliekas<br />
mazliet mītiska, taču šis dzejprozas teksts<br />
nav izteikti teiksmains, un lasītājs tur atradīs<br />
pietiekami daudz hic et nunc, kas māk sadzīvot<br />
kā ar pasaulīgo, tā pārlaicīgo, kā jau to<br />
no radošiem gariem, kuŗi sniedzas pāri šodienībai,<br />
var sagaidīt. Tekstā un fotogrāfijās<br />
zirgi, ar un bez cilvēku pavadonības, parādās<br />
dažādās izteiksmēs un formās. Priekšpusē<br />
uz vāka zirgs iemauktos un bez dzelžiem<br />
mutē it kā ziņkārīgi veŗas lasītājā, iznācis no<br />
biezokņa, kas rēgojās fonā. Uz pēdējā vāka<br />
zirgs, šķietami garlaikots, varbūt arī neapmierināts<br />
vai apkaitināts, pagriezis lasītājam<br />
pakaļpusi, dodas rikšus uz meža pļavu. Tūliņ<br />
gan jāpiemetina, ka zirgam ir sava gudrība,<br />
kas varētu nesakrist ar cilvēku izdomātiem<br />
pieņēmumiem. Bet citādā ziņā tas, kas atrodas<br />
starp vākiem, neaizbaidīs arī tādu<br />
dzejprozas lasītāju, kam pasveša zirgkopība.<br />
Autore jau iesākumā deklarē: Esmu pilsētas<br />
dzīvnieks, un dzejiskā stāstījuma fons it bieži<br />
ir pilsētas ielogots, jo, kā nekā, daudz [šai]<br />
pilsētā zīmju...<br />
Teksts iesākās ar stāstījumu 16. septembris,<br />
stāstītājai vērojot cilvēkus un notikumus<br />
Rīgas autoostā, kur salido autobusi no dažādām<br />
Latvijas pilsētām, no dažādām debespusēm,<br />
no Gulbenes un Siguldas, no Daugavpils<br />
un Ventspils, no Mālpils un Jēkabpils un pat<br />
no tuvām ārzemēm. Stāstītāja ir nosēdusies<br />
ietves malā, gaidot autobusu no Talsiem,<br />
kas viņai atvedīs smaržīgu ābolu plātsmaizi.<br />
Sējums noslēdzas ar skatu no daudzu izdaudzinātās<br />
sapņu pilsētas Parīzes, kur Elizejas<br />
Lauku klaidonis – „klošārs,” kā tas citviet pa<br />
laikam nosaukts – cer mieloties pie nomestā<br />
kruasāna, kas nez vai sasniedz plātsmaizes<br />
kvalitāti, atgādinot, ka arī sapņu pilsētā ir<br />
kas vajadzīgs, lai saturētu kopā dvēseli un<br />
miesu. Ziemeļniekiem latviešiem, atstātiem<br />
Eiropas tālajā stūrī, šī pilsēta vienmēr izlikusies<br />
kā ilūziju piebliezta. Arī Ābele nodod<br />
savu artavu frankofīlijai. Bet tādu jau pasaulē<br />
netrūkst, un lai jau autore pamielojas pie<br />
gardumiem, kas pievelk tik daudzus.<br />
61
Change language