You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
pie katra ceļa, pārbraucot Indianas pavalsts<br />
robežas, un tad jau te, Indianapolē, pašā<br />
valsts centrā, uguņošana gāja vaļā pa visiem<br />
gaņģiem, un tautiešus ar rocību varēja tur it<br />
labi redzēt (tāpēc, ka tur alus nebija no lētajiem,<br />
lejas krogos tas bija pulka lētāk).<br />
Tie koristi, kuŗi piedalījās visos trijos koncertos,<br />
tad nu arī varēja izpriecāties agrajos rīta<br />
mēģinājumos Mariota viesnīcā, pēc tam tajās<br />
īstenajās dziedāšanas vietās. Mēģinājumi<br />
jau ir ļoti interesanti, iepazīstamies ar diriģentiem,<br />
viņu interpretācijām, tāpat atliek<br />
jau arī kāds brītiņš tikties ar draugiem no<br />
citām pilsētām un parunāties. Viens gan jāsaka<br />
– nevienos svētkos koristi nav bijuši tik<br />
smalki ēdināti kā šajos svētkos! Pie apaļiem<br />
klātiem galdiem ar viesmīļu apkalpošanu un<br />
lepniem ēdieniem! Tā nu gan vēl nekad nebija<br />
bijis. Par to tencinām svētku vadītājiem.<br />
Tautas dejas tik tiešām ļoti labi izdevās! Tur<br />
nu bija labas, piemērotas telpas deju izrādei,<br />
programma vedās ļoti raiti, publika, arī paši<br />
dejotāji bija lielā sajūsmā par izdevušos sarīkojumu.<br />
Kā jau tādam lokālpatriotam, man<br />
likās, ka Čikagas dejotāji bija tie labākie, tāpat<br />
arī grupa Līgo no Rīgas ar viņu sprigano<br />
dejas soli.<br />
Mums pašiem likās, ka vīru koŗa koncerts<br />
izdevās vislabāk, garīgais jau arī bija labs,<br />
tomēr palika pāris punktus iepakaļ vīru koncertam.<br />
Nu, par kopkoncertu jāsaka, ka centāmies<br />
gan, bet tādā šķūnī jau nu gan nav<br />
nekāda dziedāšana. Tautas dejas notika tajā<br />
pašā vietā, bet viņiem jau tā vieta bija kā nomērīta<br />
viņu vajadzībām. Basi šķūnī nedzirdēja<br />
ne altus, ne soprānus, tie atkal nedzirdēja,<br />
ko mēs darījām. Teica jau gan – skatieties uz<br />
diriģentu! Nu, var jau tā teikt, bet labums<br />
tomēr nekāds. Liekas, ka tu viens pats dziedi<br />
tajā šķūnī, un tad jau tā lieta vairs neiznāk<br />
tik laba. Žēl, ka dažas dziesmas neizskanēja<br />
tā, kā tam vajadzēja būt, nu, kaut vai tā pati<br />
kantāte Lielā junda Brāļu kapos. Ramiņa<br />
mūzika jau ļoti laba, solisti arī savus gabalus<br />
labi nodziedāja, bet ar to koŗa daļu bija tā<br />
kā bija. Negāja. Dziesmas vārdi arī ir tādu<br />
superpatriotisku frāžu savirknējums. Kaut<br />
ko tamlīdzīgu jau kādreiz dzirdējām 1960.<br />
gadā Indianapoles Novada Dziesmu Svētkos<br />
– Trauksme 18. novembra naktī. Mūzika<br />
Arnolda Kalnāja, vārdi – M. Grimma. Nu, tur<br />
jau arī kapos mostas vārtsargi, pār purviem<br />
skrien strēlnieki, no kapiem nāk varoņi un<br />
tā tālāk un tā joprojām. Kurbada/Zvejnieka<br />
gabalā jau nebija neko labāk. Apmēram tas<br />
pats. (Tā arī reiz tepat Čikāgā kāds mācītāja<br />
amata kandidāts teica sprediķi un pa visām<br />
varītēm centās draudzi saraudināt, ik pa<br />
reizēm atkal un atkal pieminot Brāļu kapus,<br />
baltos dzimtenes lielceļus, bērzu birzes, un,<br />
kad nu viss likās bija pateikts, sāka atkal: ...<br />
un Brāļu kapos... Mācītāja darbu, cik zinu,<br />
viņš nekad nedabūja). Tāpat, manuprāt, nav<br />
jau arī nekāds prāta darbs ielikt mūsu himnu<br />
Dievs, svētī Latviju kādā koncerta gabalā. Tā<br />
nu tauta lāgā nezina, vai celties vai sēsties,<br />
vai aplaudēt vai nē. Himna tomēr ir himna<br />
un to nevajadzētu likt kādos koncerta darbos<br />
(nu, Jurjāna laikā jau tā vēl nebija himna,<br />
viņa gabalā jau arī ir tā pati lieta, bet nu jau<br />
ir par vēlu viņam ko teikt).<br />
Tirdziņš bija tāda jauka vieta. Prieks bija<br />
staigāt pa garo telpu ļaužu burzmā no viena<br />
gala līdz otram. Kas tur viss gan nebija!<br />
Varēja satikt draugus un paziņas, skatīt un<br />
pirkt grāmatas, koka, māla izstrādājumus,<br />
mūzikas konservus, pasūtināt avīzes, tur bija<br />
aicinājumi: ziedojiet tam un ziedojiet tiem,<br />
informācija par senioru centru pie Gaujas,<br />
informācija par nākošajiem svētkiem, dažnedažādas<br />
ziņas un teikšanas. Kā jau tirgū.<br />
Pa visu telpu varēju salasīt pietiekošu skaitu<br />
rakstāmos piederumus (Kugelschreiber’us)<br />
visam nākošajam gadam. Dabūju gan tādus,<br />
kas spīd, kad raksta, gan citādus ar visādiem<br />
klamburiem un āķiem. It sevišķi lepns ir spoži<br />
dzeltenais rakstīklis, ko deva 2009. gada<br />
Kanadas Hamiltonas Dziesmu svētku rīkotāji,<br />
tāds pavisam „skunstīgs”, pat ar tādu klātpieliktu<br />
rakstu spilgtinātāju (highlighter).<br />
Pašās beigās tad nu vēl tāda lieta. Pēc<br />
Ventspils koŗa koncerta Indianapoles simfoniskā<br />
orķestra koncertzālē sievas brīnījās,<br />
ko tie vīri nāk ārā iz vīru mazmājiņas skaļi<br />
smiedamies vai vismaz smaidīdami. Nu,<br />
lieta tāda – parasti jau pie vīru būdiņām<br />
nekādas lielās rindas nav, bet šoreiz gan ir<br />
garu garās. Tikai viena būdiņa ir vaļā, un<br />
vīri iet tai garām degunus sarāvuši – būdiņā<br />
„aizštopējies” ar lielu kaudzi... Tad nu viens<br />
garāmgājējs ar skaļu balsi noteica: Te jau pat<br />
zirgs būtu lepns!<br />
Tā ar tiem iespaidiem.<br />
____________<br />
Par Ivaru Antēnu skat. JG248:62<br />
48
Change language