Maketa fails

Voldemārs Avens
VĒL PAR LEONĪDU ĀRIŅU
Neputna apgāds, kas izdevis vairākas slavējama
satura un grafiskās apdares mākslas
grāmatas, šī gada sākumā papildinājis skaistu
mākslas grāmatu krājēju un arī mākslas
zinātnieku grāmatplauktus ar izcilu monogrāfiju
par tukumnieku, gleznotāju, zīmētāju,
domātāju, meklētāju un dienasgrāmatu
rakstītāju Leonīdu Āriņu (1907-1991; skat.
JG230:38-41). Leonīds Āriņš. Glezniecība,
zīmējumi, dienasgrāmatas (Rīgā, 2007. 168
lpp.) sastādītāja un rakstu autore ir mākslas
zinātniece Gundega Cēbere, mākslinieciskais
noformētājs – Juris Petreškēvičs, un tās tapšanā
lieli nopelni bijuši mākslinieka pieņemtajām
un izaudzinātajām meitām Monikai
un Vērai, kas saglabājušas un sagādājušas
patēva personīgos archīva materiālus un
fotouzņēmumus. Kā lielākais papildinājums
un vērtība monogrāfijas autorei bijusi paša
mākslinieka dienasgrāmatas, piezīmes un
izteikumi, kuŗus autore bagātīgi iekļāvusi sarakstītajā
monogrāfijā. II Pasaules kaŗa laikā,
frontei tuvojoties, grāmatas un gleznas Āriņš
noslēpis dzelzs mucās un ieracis zemē, tā paglābdams
vērtības, kas tagad visiem pieejamas.
Āriņš nav bijis tikai labs un neparasts
gleznotājs, bet arī ass dzīves un mākslas vērtētājs,
meklētājs. Viņš jau no pašiem mākslas
studiju sākumiem nostājies pret visu ierasto
un tradicionālo, tā bieži nonākdams konfliktā
ar saviem profesoriem akadēmijā. Savu
personības straujumu un neapmierinātību
par visu remdeno viņš sirsnīgi izklāsta savās
dienasgrāmatās, kuŗas viņš sācis rakstīt kopš
1924. gada, kādā ierakstā nodēvēdams tās
par dzīves lekciju, pārdzīvojumu un domu
grāmatvedību. Ar apbrīnojamu tiešumu viņa
rakstītās piezīmes raksturo mūsu mazās zemītes
grūto pastāvēšanu pasaules notikumu
nežēlīgajos dzirnakmeņos. 1936. gadā
Leonīdam Āriņam kopā ar draugiem, gleznotājiem
Kārli Neili un Ansi Artumu, dzimst
ideja, ka Tukumā jādibina mākslas muzejs,
kas rādītu un glabātu šodienīgo, moderno
mākslu. Viņa donkihotiskie gājieni un cīniņi
sasniedz mērķi. Tukumā tiek atvērts muzejs,
gauži pieticīgs, pamatskolas telpās, bet tomēr
mākslas muzejs, par kuŗa vadītāju tiek
apstiprināts Leonīds Āriņš. Savās piezīmēs
viņš sāji apraksta slavenāko mākslas kolēģu
skepsi un viņu negribēšanu atvēlēt darbus
jaunajam muzejam, bet pierunāti beigās tomēr
kādu gleznu iedod. Grāmatas stāstījumā
redzam, ka pašam muzeja direktoram neveicas
ar studiju turpināšanu akadēmijā. Viņa
māksla tiek kritizēta gan izstādēs, gan arī
akadēmijas tradicionālisma gaisotnē. Āriņu
interesējušas grāmatas par Eiropas modernistiem,
kuŗās viņš smēlies zināšanas par to,
kas mākslā notiek ārpus mazās Latvijas robežām.
Āriņa ideāls ir franču modernā glezniecība:
Matīss (Matisse), Pikaso (Picasso), Braks
(Braque), arī van Gohs (van Gogh) viņu fascinē.
Par šo franču skolas ietekmi Leonīda
mākslā liecina grāmatā ievietotās gleznu
reprodukcijas. Sevišķi ievērojama viņa gleznās
Matīsa ietekme. Monogrāfijā ievietoti 45
apmierinošas kvalitātes mākslinieka gleznu
krāsu attēli, kā arī 30 zīmējumi. Mākslas darbu
radīšanā kūmās stāvējusi liela šaubīšanās
un bieža neapmierinātība. Kā stāsta dienasgrāmata,
mākslinieks arī bijis ļoti kritisks
par latviešu glezniecības dižgariem. Viņu
vairāk saistījuši tā laika modernisti, sākot ar
Voldemāru Matveju, Jēkabu Kazāku, Romanu
Sutu, Niklāvu Strunki un beidzot ar Georgu
Šenbergu, Borisu Bērziņu, Rūdolfu Pinni,
Jāni Pauļuku, Uldi Zemzari, Ojāru Ābolu un
Džemmu Skulmi. Sākoties padomju varas
laikiem, Tukuma mākslas muzejs tiek paplašināts
un tur tiek novietoti ap 160 jaunu
mākslas darbu. 30 no tiem ir krievu padomju
mākslinieku ražojumi. Inventūras grāmatas
un kartotēka tiek pārrakstītas krievu valodā.
Mākslas lietu pārvalde atzīst, ka muzejā ir
Pretējā lpp.: Ēriks Rudāns. Santo Muerte.
Jaukta technika uz koka.
43