19.02.2015 Views

Maketa fails

Maketa fails

Maketa fails

SHOW MORE
SHOW LESS

Create successful ePaper yourself

Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.

īvā dabā. Zēni mēģina vēlāk pievilkt zodu<br />

pie šī stieņa. Parasti šādu kadru filmē, lai ar<br />

tradicionālā kopplāna starpniecību skatītāji<br />

gūtu informāciju par vidi. Podnieks turpretī<br />

izvēlas vērst uzmanību uz to, kas vēlāk<br />

izvēršas par vienu no galvenajām tēmām<br />

– cīņu pašam ar sevi. Tātad jau filmas sākumā<br />

Podnieks pavēstī skatītājiem, ka šī darba<br />

būtība ir pašos cilvēkos un viņu cilvēcībā.<br />

Kadrs, kas rāda jaunu paukotāju, „cīnoties“<br />

ar savu attēlu spogulī, kalpo kā šīs tēmas<br />

vizuālais simbols. To atbalsta trenera Aināra<br />

Lejas balss skaņu ierakstā, pastāvīgi uzsveŗot<br />

personīgo cīņu pieccīņas treniņā. Bez tam,<br />

Lejas vārdi iegūst lielāku, vispārēju nozīmi.<br />

Vārda „cīnītājs“ definīcija pieccīņas kontekstā<br />

ir – tas, kas sacenšas pieccīņā, bet zēnu<br />

treniņi varētu atspoguļot arī Lejas pārliecību,<br />

ka tā izglītība, ko viņa skolnieki saņem, dod<br />

viņiem prasmi un izturību izdzīvot un pat<br />

„zelt“ bargajā un prasīgajā sabiedrībā.<br />

Jau filmas nosaukums Puikas, zirgos! pasvītro<br />

Podnieka domu par iekšējo cīņu, ko jaunie<br />

cilvēki pārdzīvo savā pieaugšanas procesā.<br />

Kā metaforu šai cīņai Podnieks izmanto<br />

tēlu, kur zēni cenšas uzkāpt zirgam mugurā.<br />

Filmas beigās jaunākie skolnieki beidzot sasniedz<br />

savu mērķi. Taču Podnieks vizuāli parāda,<br />

ka šis triumfs ir tikai viens sasniegums<br />

dzīvē. Pēdējā kadrā (kopplānā) redzam zēnu<br />

seglos uz zirga muguras, mēģinot uzmundrināt<br />

dzīvnieku kustēties uz priekšu.<br />

Palēninātas kustības rada ekspresionistisku<br />

efektu. Podnieks arī lauž t.s. „ceturto sienu“<br />

kādā kadrā, kur divi zēni izmēģina savu<br />

paukošanās prasmi, lecot uz priekšu, t.i.,<br />

„uzbrūkot“ kinoaparātam, it kā viņi cīnītos<br />

ar filmas skatītājiem, tādā veidā iesaistot<br />

skatītājus filmas darbībā. Visi šie paņēmieni<br />

liecina, ka vizuālais Podniekam ir svarīgāks<br />

par mutisko. Varbūt epizode, kur zēni treniņa<br />

centrā skrien, peld, šauj ar pistolēm, jāj<br />

ar zirgiem un paukojas ar saviem atspoguļojumiem,<br />

sniedz vislabāko vizuālā ieraksta<br />

piemēru. Lejas vārdi savukārt norāda skatītājiem,<br />

ka lielākais ienaidnieks esi pats sev.<br />

Un šīs domas īsto emocionālo spēku pauž<br />

Podnieka izteiksmīgie tēli, kas visos sīkumos<br />

parāda tās grūtības, kas zēniem jāizcieš treniņa<br />

laikā.<br />

Bezpersoniskās Dieva balss vietā Podnieks<br />

izmanto trenera Lejas personīgās domas par<br />

pieccīņu un atlētisko treniņu nozīmi zēnu<br />

dzīvē. Arī Leja un viņa kolēģi un skolnieki<br />

treniņu laikā izsaka paši savas domas un<br />

emocijas, nebalstoties uz pamācošo diktora<br />

tekstu. Šādā veidā dokumentālfilma iegūst<br />

autentisku gaisotni, kamēr izvēlētā mūzika<br />

ne tikai rada poētisku atmosfēru, bet arī pastiprina<br />

tēlu nozīmi. Vai katrā montāžas epizodē<br />

Podnieks meistarīgi manipulē dinamiku<br />

starp vizuālo tēlu un skaņu.<br />

BALTAIS AVE SOL! (1979)<br />

Arī šī īsfilma balstās uz vizuālo, nevis diktora<br />

tekstu. Skaņa tikai papildina vizuālo tēlu,<br />

nezaudējot emocionālo efektu. Varētu pat<br />

teikt, ka Podnieka vērīgā skaņu kombinācija<br />

ar īpašiem tēliem, it sevišķi izmantojot mūziku,<br />

tieši izveido režisora nepārprotamo autora<br />

parakstu šai darbā, rosinot skatītājus ļoti<br />

ekspresionistiskā veidā interpretēt filmētās<br />

ainas. Ciemojoties Filipīnās, koŗa dalībnieki<br />

kādā ielā vēro gaiļu cīņu. Podnieks uzfilmē<br />

šo epizodi platā leņķī tuvplānā. Ekstrēmais<br />

leņķis deformē gaiļus, kas uzbrūk viens otram,<br />

kamēr tuvplāni rada tiešības sajūtu un<br />

palielina redzamās darbības intensivitāti.<br />

Skaņu ieraksts šajā brīdī sakāpina īstas šausmas.<br />

Atonālā mūzika koŗa pavadībā stakāto<br />

veidā izsaka kopējo vokālo teroru – it kā<br />

koristi kliegtu šaušalās par vardarbību, kas<br />

notiek viņu acu priekšā. Rezultāts ir spēcīgi<br />

kadri, kas izsauc skatītājos dziļu instinktīvu<br />

pārdzīvojumu. Koŗa mūzika paceļas pāri<br />

pamācošajam diktora tekstam. No 127 kadriem<br />

tikai 18 kadros var dzirdēt vīrieša diktora<br />

Dieva balsi. Pārējās daļās atskan Ave Sol<br />

koristu balsis. Stereotipiskā dokumentālo<br />

filmu didaktisma vietā še izceļas māksliniecisks<br />

daiļrunīgums, kas ļauj skatītājiem „lasīt“<br />

filmas tekstu pašiem savā, nevis uzspiestā,<br />

pamācošā veidā. Arī Ave Sol koristiem<br />

Podnieks dod iespēju izpausties pašiem (ar<br />

dziesmu).<br />

Podnieka agrīnās 70. gadu beigu filmās režisors<br />

eksperimentē ar tuvplāniem, palēnināto<br />

kustību un skaņām, kas kopā veido viņa<br />

ekspresionistisko stilu. Formālā eksperimentēšana<br />

aplūkotajās trīs filmās vēlāk kļūs par<br />

pamatu režisora vēlākajos darbos – emociju<br />

dziļuma izteikšana vizuāli. Kaut gan šie darbi<br />

radīti Podnieka karjēras sākumā, tie dod iespēju<br />

vērot, kā veidojas radošais ģēnijs, kuŗš,<br />

ar savām vēlākajām filmām ir pivotāls dokumentālā<br />

kino vēsturē.<br />

□<br />

38

Hooray! Your file is uploaded and ready to be published.

Saved successfully!

Ooh no, something went wrong!