Maketa fails
Maketa fails Maketa fails
ir daudz sufiju, kas sludina iecietību. Un tas nav grēks, ka viņiem ir daudz bērnu, kamēr serbi no kalnainās Kosovas pakāpe niski pārvietojās uz auglīgo Moravas ieleju, un tur – no Belgradas līdz Nišai un Kraguje vacai – ir serbu tēvzeme, viņu mājas, ko neviens negrasās atņemt. Kad rakstu šīs rindiņas, Kosovas statuss – neatkarība, ierobežota patstāvība, pārejas periods NATO paspārnē – vēl nav noskaidrots, jo Krievija, kas „no laika gala” akli aizstāv Serbiju, spurojas pretim. Skaidrs ir tikai tas, ka savstarpējais naids ir kvēlošs. Albāņi vīsta dūri, izdzirdot runājam kaut dažus vārdus serbiski, un serbi savukārt necieš pat albāņu smaku... Raksta autors Franks Gordons (vidū) ar Latvju Dievtuŗu sadraudzes pārstāvi Maiju Medni un emeritēto vēstures profesoru Andrievu Ezergaili 3 x 3 nometnē Ņujorkas Katskiļu kalnos 2005. VIII. 22 *** Visbeidzot – armēņi un azeri. Es te nepieskaršos 1915. – 1918. gadu genocīdam Turcijas austrumos, kam par upuri krita pusotra miljona armēņu. Tas, tāpat kā holokausts, ir neizsmeļams temats. Vērts pakavēties pie šaurāka aspekta – nebei dzamā konflikta Aizkaukāzā starp turienes armēņiem un turkvalodīgajiem azeriem – pie kam ne tikai Kalnu Karabahas jeb Arca has, bet ari Nahičevanas, Zangezuras un citu strīdīgu teritoriju dēļ. Arī te naids ir drausmīgs, dziļi iesakņojies. Un tikai Sta ļina, Hruščova, Brežņeva satrapu dzelžai nais tvēriens neļāva kaislībām kļūt par asins dzīrēm. Tas pat nav strīds starp kris tietību un islāmu, tas ir konflikts starp di vām mentalitātēm. Kad man lika zubrīt VK(b)P vēstures īso kursu un Staļina biogrā fiju, nācās uzzināt par 1905. gada tatāru-armēņu slaktiņu (tataro-armjanskaja rezņa). Par tatāriem toreiz dēvēja islamticīgos tur kvalodīgos Aizkaukāza iedzīvotājus, kamēr šie cilvēki sevi „apzinājās” par azerbaidža ņiem tikai 1918. gadā. Viņi slaktēja armē ņus, armēņi slaktēja viņus laikposmā no 1918. līdz 1921. gadam pa vairākiem lā giem, nesaudzējot ne sirmgalvjus, ne bērnus. Padomju Savienībā bija divas pilsētas – Odesa un Baku, kuŗu iedzīvotāji sevi uzska tīja par odesītiem un „bakinciem”, urban multiethnic community. Odesā bija kopī bas sajūta starp krieviem, žīdiem, grieķiem, Baku – starp azeriem, armēņiem, krieviem. Bet otrajā gadījumā tas bija pašapmāns: azeri apskauda izveicīgākos armēņus, un 1990. gada janvārī sarīkoja asiņainu grau tiņu, iejaucās padomju tanki un savukārt krita daudzi azeru civiliedzīvotāji. Vārdu sakot, Baku armēņu kopiena – ap 400 000 cilvēku kļuva par bēgļiem. 1958.gadā, kad es kā nesen dzimušās Rīgas Balss žurnālists viesojos pie vēl jaunākās vakara avīzes Večernij Baku kolēģiem, viņi man par godu sarīkoja banketu. Tie bija pārsvarā jauni, visi, protams, partijas biedri. Kad pajautāju, vai viņi apgraiza savus dē lus, viņi korī atbildēja: Protams, kā tad citādi! Tātad tomēr musulmaņi. Un kad jautāju, kā viņus sauc, atskanēja viscaur turciski, „pagāniski” vārdi, piemēram, Al parslans, kamēr Mehmedu bija maz. Un tagad, kad pagājis gandrīz vai pusgadsimts, tīmeklī visos armēņu portālos atskan tramīgas balsis – sak, mums pretim stāv visa turciskā pasaule (the Turkic World) no Ankaras līdz Astanai (Kazachstānas galvaspilsētai) un mūsu vienīgais balsts ir mūsu diaspora: pašā Armēnijā trīs miljoni, Mas kavā vien – miljons, Losandželosā vēl mil jons! Te vērts atgādināt kādu interesantu epizodi. 1970. gada augustā, Brežņeva valdīšanas zenītā, es sēdēju kādā Erevanas kafejnīcā. No terases pavērās lielisks skats uz ielejā izpletušos Armēnijas galvaspilsētu, un caur dūmaku, Turcijas teritorijā, rēgojās armēņu svētais kalns – Ararats. Man blakus sēdošais pasirmais armēnis šķendējās, ka visi plūstin plūst uz Erevanu, kamēr lauki tukšojas. Rādīdams uz pavisam tuvo aizrobežu, viņš man teica: Skaties – viena vienīga atombumba – un mēs esam pagalam! Savdabīgā griezumā arī te varētu teikt: di vas pasaules – un nedzēšams naids. □
Juris Šlesers GRŪTS DARBS – SMAGS LAIKS, VIEGLI ŅEMTS mos avotus.” Šo monografiju viņš raksturo kā „pētījumu par Latviju un tās kaŗavīriem pēdējā pasaules kaŗa krustugunīs.” Aivars Pētersons. Krustugunīs/Latviešu kaŗotmāka 1940-1945/ 60 gadus no tautas slēptais. Rīgā: autora izdevums, 2007. 600 lpp. Gaŗas profesionālās karjēras kalngalā Aivars Pētersons izkratīja sava darba kabineta atvilktnes un radās monografija Krustugunīs. Tajā ir daudz! Grāmatu veikalos tā parādījās 2007. gada maijā un momentā ieguva milzīgu publikas ievērību. Jūnija beigās publicists Juris Paiders komentēja Neatkarīgajā Rīta Avīzē, ka jau vairāk kā mēnesi tā „gozējas [Valtera un Rapas grāmatnīcu] pirktāko grāmatu topa pirmajā desmitniekā.” 1 Ko lai saka? 600 lappušu detalizētas speciālizētas informācijas ar vairāk kā 170 melnbaltām kartēm, šēmām un tabulām, caursētas secinājumiem, profesionālām, polītiskām un personīgām atziņām – un patriotiskām jūtām. Varētu priecāties autoram līdz par daudzajiem pircējiem – bet uzmācas bažas: cik no tiem grāmatu ir tiešām izlasījuši, un cik no lasītā izpratuši? Un – kas ir darba mērķauditorija? No grāmatā atrodamās informācijas un interneta paķemmēšanas uzzinu – autors dzimis 1933. gadā, ir atvaļināts pulkvežleitnants un mācībspēks, vadošais pētnieks Latvijas Nacionālajā Aizsardzības akadēmijā, publicējis vairāk kā desmit rakstu populārā un militārā periodikā, un grāmatu par Berlīnes krišanu. 2 Agrākā Krustugunīs minētā autora publikācija ir no 1979. gada, Madonas laikrakstā Stars – par 1944. gada kaujām Vidzemē. 3 Autors grāmatas priekšvārdā atsaucas uz „daudzu notikumu aculiecinieka personīgo pieredzi, dienestu armijas vadības punktos, komandējot kaujas formējumus, pasniedzot kaŗamākslu Latvijas Nacionālajā Aizsardzības akadēmijā un lasot lekcijas Eiropas militārajās mācību iestādēs, analizējot un apkopojot daudzus autoram tikai pēdējā laikā pieeja- 1 „Eseja vēsturiskās publicistikas aizstāvībai”. Neatkarīgā Rīta Avīze, 2007.29.VI 2 Mums jāpārnāk/ Latviešu karavīri – pēdējie Berlīnes aizstāvji. Rīgā: Aplis, 2003. 304 lpp. 3 „Madonas operācija”. Stars (Madonā), 1979. .-25.IIX.Uz publikāciju norādīts Krustugunīs 337. un 368. lpp. VĒSTURE VAI PUBLICISTIKA? Periodikā Pētersons apzīmēts kā „kaŗa vēstures pētnieks” un „militārvēsturnieks”. Pub licists Paiders savā rakstā tomēr izvairās pieņemt Krustugunīs kā zinātnisku vēstures darbu, dodot priekšroku citam apzīmējumam – „vēsturiskās publicistikas” žanrs. Neprecīzitāšu un (kaut sīku) paviršību tiešām netrūkst. 4 Nevaru, protams, pretendēt uz vēsturnieka nedz vēstures publicista apzīmējumu (esmu ārsts), bet gribas piekrist Paideram. (Par militāro faktu patiesumu nemaz nemēģināšu diskutēt! Kaŗa māksla man diametrāli sveša.) Paiders uzsveŗ Pētersona „kaismīgo Latvijas patriotismu”, kareivīgo attieksmi pret 1939. un 1940. gada krievu agresīvitāti – un apbrīno viņa spēju to pamatot ar „simtiem argumentu”. Pēc viņa domām šie ir pareizie kritēriji, ar kuŗiem vērtējama Pētersona „vēsturiskā publicistika” (aizmirst par zinātniskumu!). Šādi aizstāvēdams Krustugunīs, Paiders ir saudzīgs. Viņa paša vēsturiskā publicistika 5 lasās labāk – vismaz šim lasītājam no tās vairāk „pielipa”. MĒRĶAUDITORIJAS NESKAIDRĪBA Grāmata sastāv no vienpadsmit nodaļām un pielikuma. Pirmā nodaļa apskata pirmskaŗa periodu (īpaši Hitlera un Staļina danse macabre) un padomju okupāciju, otrā Latvijas aizsardzības plānus un iespējas aizstāvēties pret padomju agresiju. Nākošās astoņas daudzmaz chronoloģiski sedz 1941.-1945. gadu posmu, bet vienpadsmitajā nodaļā „Latviešu kaŗotmāka” autors 29 lappusēs atkārtoti diskutē par daudz un dažādiem techniskiem un teorētiskiem militāriem jautājumiem, no kuŗiem galvenie šķiet „operāciju mākslas pamati un evolūcija” un „mazo 4 Traucē arī simplicistiskie izteicieni, piemēram: „Taču Latvijas lielākā nelaime bija tās nespējīgie politiķi ...” (15); „Jautājums var būt tikai tāds: vai mēs aizstāvēsim savu valsti un tautu un kā to darīsim. Kur sākas un beidzas politikāņu iejaukšanās, jo katrs, kas runā kaut ko par polītisko atbildību, ir absolūti bezatbildīgs subjekts.” (80); „... tautas nodevības kalngals, ...” (par Ulmani 1940.16.VI., 81); „... mūsu polītiķu nespēja un neticība tautai un tās kaŗavīriem.” (520) 5 Arābu laiki Latvijā. Rīgā: Zvaigzne ABC, 2002; Senlatviešu rakstības noslēpumi. Rīgā: Zvaigzne ABC, 2003. 23
- Page 3 and 4: Eiropa no Igaunijas negaida franču
- Page 5 and 6: Vakara avīzes pauda satraucošas z
- Page 7 and 8: edvards estlins kamingss no krājum
- Page 9 and 10: top) kā tiks noplūkts. Izauklē s
- Page 11 and 12: Laiki mainās. Tie vēderi tā. Bet
- Page 13 and 14: jāķērc. Pēc kādiem likumiem ta
- Page 15 and 16: Gundars Pļavkalns MODERNISMA DRUP
- Page 17 and 18: mainos vēstījumus par „hobitiem
- Page 19 and 20: izdevies - tāds ir literatūrzinā
- Page 21 and 22: grūstīdamies rindā pie kases vai
- Page 23: gam pie Raudu mūŗa, būdami, kā
- Page 27 and 28: iskām atšķirībām. Somijas iedz
- Page 29 and 30: Kris Lūiss (Lewis). No sērijas Mi
- Page 31 and 32: Rolfs Ekmanis STARPTAUTISKIE RAIDĪ
- Page 33 and 34: goties uz diplomātisko stāvokli,
- Page 35 and 36: akstīta anonīma, piecu lapu gaŗa
- Page 37 and 38: kam drīz vien seko Maskavas rīkoj
- Page 39 and 40: Protams, Podnieka darbos var saskat
- Page 41 and 42: Voldemārs Avens Ēriks Rudāns - L
- Page 43: Edgars Jēriņš. Pašportrets ar T
- Page 46 and 47: formālistu un emigrantu mākslas d
- Page 48 and 49: ir skanējusi visos kontinentos, ar
- Page 50 and 51: pie katra ceļa, pārbraucot Indian
- Page 52 and 53: šajā pasaulē, agri vai vēlu non
- Page 54 and 55: Veļu upi pārjāj jaungaitnieks -
- Page 56 and 57: Rietumu universitātēs tomēr kaut
- Page 58 and 59: Nr. Autors Darba nosaukums Gads 1.
- Page 60 and 61: las rektore Dace Markus māca dzied
- Page 62 and 63: GŪTENBERGA MIELASTS Jānis Einfeld
- Page 64 and 65: No stāstījumu polifoniskām kolā
- Page 66 and 67: natnes grupu, kas, ja zināmām apr
- Page 68 and 69: savukārt dziļi nožēlo, ka Heisl
- Page 70: ku top paustas. Laiks, kad aculieci
ir daudz sufiju, kas sludina iecietību. Un tas<br />
nav grēks, ka viņiem ir daudz bērnu, kamēr<br />
serbi no kalnainās Kosovas pakāpe niski pārvietojās<br />
uz auglīgo Moravas ieleju, un tur –<br />
no Belgradas līdz Nišai un Kraguje vacai – ir<br />
serbu tēvzeme, viņu mājas, ko neviens negrasās<br />
atņemt.<br />
Kad rakstu šīs rindiņas, Kosovas statuss – neatkarība,<br />
ierobežota patstāvība, pārejas periods<br />
NATO paspārnē – vēl nav noskaidrots,<br />
jo Krievija, kas „no laika gala” akli aizstāv<br />
Serbiju, spurojas pretim. Skaidrs ir tikai tas,<br />
ka savstarpējais naids ir kvēlošs. Albāņi vīsta<br />
dūri, izdzirdot runājam kaut dažus vārdus<br />
serbiski, un serbi savukārt necieš pat albāņu<br />
smaku...<br />
Raksta autors Franks Gordons (vidū) ar Latvju<br />
Dievtuŗu sadraudzes pārstāvi Maiju Medni un<br />
emeritēto vēstures profesoru Andrievu Ezergaili 3<br />
x 3 nometnē Ņujorkas Katskiļu kalnos 2005. VIII.<br />
22<br />
***<br />
Visbeidzot – armēņi un azeri. Es te nepieskaršos<br />
1915. – 1918. gadu genocīdam<br />
Turcijas austrumos, kam par upuri krita<br />
pusotra miljona armēņu. Tas, tāpat kā holokausts,<br />
ir neizsmeļams temats. Vērts pakavēties<br />
pie šaurāka aspekta – nebei dzamā<br />
konflikta Aizkaukāzā starp turienes armēņiem<br />
un turkvalodīgajiem azeriem – pie kam<br />
ne tikai Kalnu Karabahas jeb Arca has, bet<br />
ari Nahičevanas, Zangezuras un citu strīdīgu<br />
teritoriju dēļ. Arī te naids ir drausmīgs,<br />
dziļi iesakņojies. Un tikai Sta ļina, Hruščova,<br />
Brežņeva satrapu dzelžai nais tvēriens neļāva<br />
kaislībām kļūt par asins dzīrēm. Tas pat<br />
nav strīds starp kris tietību un islāmu, tas<br />
ir konflikts starp di vām mentalitātēm. Kad<br />
man lika zubrīt VK(b)P vēstures īso kursu un<br />
Staļina biogrā fiju, nācās uzzināt par 1905.<br />
gada tatāru-armēņu slaktiņu (tataro-armjanskaja<br />
rezņa). Par tatāriem toreiz dēvēja<br />
islamticīgos tur kvalodīgos Aizkaukāza iedzīvotājus,<br />
kamēr šie cilvēki sevi „apzinājās” par<br />
azerbaidža ņiem tikai 1918. gadā. Viņi slaktēja<br />
armē ņus, armēņi slaktēja viņus laikposmā<br />
no 1918. līdz 1921. gadam pa vairākiem<br />
lā giem, nesaudzējot ne sirmgalvjus, ne bērnus.<br />
Padomju Savienībā bija divas pilsētas – Odesa<br />
un Baku, kuŗu iedzīvotāji sevi uzska tīja par<br />
odesītiem un „bakinciem”, urban multiethnic<br />
community. Odesā bija kopī bas sajūta<br />
starp krieviem, žīdiem, grieķiem, Baku – starp<br />
azeriem, armēņiem, krieviem. Bet otrajā gadījumā<br />
tas bija pašapmāns: azeri apskauda<br />
izveicīgākos armēņus, un 1990. gada janvārī<br />
sarīkoja asiņainu grau tiņu, iejaucās padomju<br />
tanki un savukārt krita daudzi azeru civiliedzīvotāji.<br />
Vārdu sakot, Baku armēņu kopiena<br />
– ap 400 000 cilvēku kļuva par bēgļiem.<br />
1958.gadā, kad es kā nesen dzimušās Rīgas<br />
Balss žurnālists viesojos pie vēl jaunākās vakara<br />
avīzes Večernij Baku kolēģiem, viņi man<br />
par godu sarīkoja banketu. Tie bija pārsvarā<br />
jauni, visi, protams, partijas biedri. Kad pajautāju,<br />
vai viņi apgraiza savus dē lus, viņi<br />
korī atbildēja: Protams, kā tad citādi! Tātad<br />
tomēr musulmaņi. Un kad jautāju, kā viņus<br />
sauc, atskanēja viscaur turciski, „pagāniski”<br />
vārdi, piemēram, Al parslans, kamēr<br />
Mehmedu bija maz.<br />
Un tagad, kad pagājis gandrīz vai pusgadsimts,<br />
tīmeklī visos armēņu portālos atskan<br />
tramīgas balsis – sak, mums pretim stāv<br />
visa turciskā pasaule (the Turkic World) no<br />
Ankaras līdz Astanai (Kazachstānas galvaspilsētai)<br />
un mūsu vienīgais balsts ir mūsu<br />
diaspora: pašā Armēnijā trīs miljoni, Mas kavā<br />
vien – miljons, Losandželosā vēl mil jons!<br />
Te vērts atgādināt kādu interesantu epizodi.<br />
1970. gada augustā, Brežņeva valdīšanas zenītā,<br />
es sēdēju kādā Erevanas kafejnīcā. No<br />
terases pavērās lielisks skats uz ielejā izpletušos<br />
Armēnijas galvaspilsētu, un caur dūmaku,<br />
Turcijas teritorijā, rēgojās armēņu svētais<br />
kalns – Ararats. Man blakus sēdošais pasirmais<br />
armēnis šķendējās, ka visi plūstin plūst<br />
uz Erevanu, kamēr lauki tukšojas. Rādīdams<br />
uz pavisam tuvo aizrobežu, viņš man teica:<br />
Skaties – viena vienīga atombumba – un mēs<br />
esam pagalam!<br />
Savdabīgā griezumā arī te varētu teikt: di vas<br />
pasaules – un nedzēšams naids. □
Change language