Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
Franks Gordons<br />
IENAIDA NEGAISI!<br />
Vēstule no Telavivas<br />
700 verdzības gadi – šo iesīkstējušo priekšstatu<br />
mēģinājis piezemēt un demistificēt<br />
Jānis Krēsliņš seniors, tostarp arī JG slejās, un<br />
tomēr naids pret vāciešiem, īpaši pret baroniem,<br />
raksturo gan Vidzemes, gan Kurzemes<br />
latviešu mentalitāti un vijas cauri likteņgaitu<br />
līčločiem, spalgi uzliesmodams Kauguru<br />
zemnieku nemieros, 1905. gada muižu dedzināšanas<br />
paroksismā, latviešu strēlnieku<br />
spītīgajā varoņgarā, ieskaitot, protams, sarkanās<br />
Latdivīzijas izlauzumu caur Perekopa<br />
zemes šaurumu, lai satriektu melno baronu<br />
Vrangelu, 1919.gada Cēsu kaujā, 1920. gada<br />
radikālajā zemes reformā – līdz pat Valsts<br />
un ministru prezidenta, Tautas Vadoņa un<br />
Zemes Saimnieka Dr. Kārļa Ulmaņa radiorunai,<br />
ko mums, Franču liceja skolēniem, lika<br />
noklausīties plašajā vestibilā un kuŗā runātājs,<br />
nosodot latvie šus, kas devās vācbaltiem<br />
līdzi uz vērmach ta iekaŗoto Warthegau, nošņāca:<br />
Lai viņi brauc – uz neatgriešanos!<br />
Šis naids bija, var teikt, iezīdies latviešu genos,<br />
kaut gan – un varbūt tieši tāpēc – pietiek<br />
pabūt kādu laiciņu Lībekā vai Brē menē, lai<br />
saprastu, cik vāciska savā veidolā ir Rīga – no<br />
Prezidenta pils līdz Matīsa tir gum, un latviskākajai<br />
no Dievzemītes īpat nībām – Dziesmu<br />
svētkiem ierosme nāca no sadrumstalotās<br />
Vāczemes novadu koŗu saietiem 19.gs. pirmajā<br />
pusē, nemaz jau nerunājot par studentu<br />
korporāciju (Burschen schaft) struktūras<br />
un rituālu strikto kopēšanu Letonijā, Selonijā<br />
utml.<br />
Tomēr šis sīkstais, spītīgais naids šķita neizskaužams<br />
– līdz 1940.17.VI. Pietika ar vienu<br />
pašu Baigo gadu, lai šis, varētu šķist,<br />
mūžīgais naids izplēnētu, kad 1941.1.VII<br />
iesoļoja smaidīgie, vasaras saulē iedegušie,<br />
staltie gaišmatainie vērmachta zaldāti – die<br />
Landser, nomainot apriebušos skrandu armiju,<br />
kuŗu vidū netrūka trulu aziātisku viepļu<br />
(nabaga rekrūši no Taškentas un Čimkentas).<br />
Patiešām, etnopsichologiem ir pamats apmulst:<br />
tik spēja veselas tautas iesīkstējušās<br />
mentalitātes maiņa ir rets gadī jums!<br />
Tiesa, kad man kā uz tālo Kazachiju evakuētam<br />
pusaudzim 1943. gadā no Kirovas pienāca<br />
uz slikta papīra iespiestā iknedēļas Cīņa,<br />
tās literārajā pielikumā varēja lasīt Rokpeļņa,<br />
šķiet, un Griguļa šausmu stāstus par fričiem,<br />
kas Ostlandē izvaro šķīstas lat vju jaunavas.<br />
Un dažs labs Sarkanarmijas 49. latviešu gvardes<br />
divīzijas kareivis patie šām iedomājās cīnāmies<br />
pret Melnā Bruņi nieka pēctečiem,<br />
bet tas nu bija vecās fo bijas vājš atspulgs,<br />
un drīz vien meitenes paņēma un pulksteņus<br />
atņēma tie, kas šos fričus no Zemgales<br />
ārēm padzina.<br />
Kas nu tagad, pēc otrreizējās padomju okupācijas<br />
pusgadsimta un 15 atjaunotās neatkarības<br />
gadiem, paliek? Par īstu naidu varbūt<br />
būtu pārspīlēti runāt, bet nepatika iepretim<br />
krieviem, kas ietiepīgi atsakās ap gūt pamattautas<br />
valodu, joprojām liek sevi manīt, un<br />
Lielais Austrumu kaimiņš jopro jām šķiet glūnīgs<br />
un draudīgs. Un vācieši? Gētes institūtā<br />
apmeklētāju skaits atpaliek no publikas, kas<br />
pilda ASV Informācijas centra lasītavu...<br />
***<br />
No Daugav’ abām malām pārcelsimies uz<br />
Vidusjūras austrumkrastu, kur Telavivas nomalē,<br />
ko sauc par Dižo pauguru, nu jau labu<br />
laiku mājo šo rindiņu rakstītājs.<br />
To fobiju, ko tagad dēvē par antisemītismu,<br />
es te neskaršu, jo tā ir pārlaicīga, gandrīz<br />
vai globāla parādība, tai veltīti neskaitāmi<br />
sējumi un tā pamatā saistīta ar manas tautas<br />
staigāšanu daudzu gadsimtu gaitā, ar<br />
tās – kā tas tik jauki skan angliski – ubiquity.<br />
Pieskaršos tikai emocijām, kas saistītas ar<br />
šauro zemes strēmeli, kuŗa žī diem ir Eretz<br />
Israel, bet arābiem Falastin.<br />
1947.29.XI, kad ANO Kopsapulce nolēma sadalīt<br />
britu mandāta pārziņā esošo Pales tīnu<br />
divās valstīs – arābu un žīdu, tur vēl nebija<br />
neviena nopostīta palestīniešu ciema, nebija<br />
konfiscēts neviens hektārs arābu zemes, netika<br />
no savām mājām pa dzīts neviens musulmanis.<br />
Taču arābu naids pret cionistiem kopš<br />
1917. gada no vembŗa, kad Lielbritānijas ārlietu<br />
ministrs lords Balfūrs apsolīja žīdiem<br />
mājvietu (a national home) Palestīnā, bija<br />
audzis augumā.<br />
To var saprast un izskaidrot: Palestīnas arābi<br />
vēl turku kundzības laikā, ko izbeidza<br />
I Pasaules kaŗš, neiebilda pret dziļi dievticīgu<br />
žīdu vēlmi nomirt un tikt apglabātiem<br />
Jeruzalemē (kur kopš 1877. resp. 1897.<br />
gada atdusas mani senči, kuŗi vecumdienās<br />
bija atbraukuši no Pumpjanu miesta, dienvidos<br />
no Bauskas), un klanīties Tam Kun-<br />
20
Change language