Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
Gundars Pļavkalns<br />
MODERNISMA DRUPĀS IV<br />
Sākums JG246, 248, 249<br />
Jāņa Kalmītes ogles zīmējums<br />
Manuprāt, rakstniekam, kas modernisma<br />
drupās negrib atteikties no mērķtiecīgas un<br />
nopietnas darbošanās, jāsaprot, ka nekas<br />
īsti līdzīgs dadaismam nav lietojams mākslinieciskā<br />
jaunradē. Domāju, ka individualitātes<br />
kopšana un izpausme ir vienīgā izeja<br />
no pēcmodernisma bezcerības un chaosa.<br />
Ne inovācijas pielūgsmes, ne ag rāko sasniegumu<br />
zākāšana vai ignorēšana nepalīdzēs<br />
veidot kaut cik nozīmīgus dar bus. Rakstu<br />
māksliniekam jāpievēršas vie lai, kas tiešām<br />
atbilst viņa interesēm, gau mei un veidošanas<br />
spējām, nevis daudz jārūpējas par sekošanu<br />
kādai jaunai modei. Allaž jāatceras, ka māksla<br />
būtībā ir stilizēta un eksploratīva un nevis<br />
saplūst ar dzīvi, bet izgaismo nozīmīgus dzīves<br />
aspektus. Rakstu māksla kā politiskas vai<br />
reliģiskas propagandas kalpone mēdz kļūt<br />
uzbāzīgi didaktiska un vairāk vai mazāk zaudē<br />
kvali tāti. Obligāta propagandas ražošana<br />
ir talantīgiem rakstniekiem kaitīga vai pat<br />
neciešama.<br />
Nepatikšanas un vajāšanas, kas Padlatvijas<br />
laikmetā piemeklēja Aleksandru Čaku, Vizmu<br />
Belševicu, Ojāru Vācieti un vēl citus autorus,<br />
liecina, ka talantīgi kreisie vai apolitiskie, kas<br />
iekļā vās padomju literatūrā, tomēr nespēja<br />
kļūt par reizē neierobežoti paklausīgiem<br />
ideo logu kalpotājiem un turpināt darboties<br />
kā rakstu mākslinieki. Čaks „zem cēlās<br />
zvaig znes” cepa propagandas peršas, bet<br />
šad tad darbojās arī kā īsts dzejnieks – un<br />
to viņam nepiedeva Arvīds Pelše, kā arī citi<br />
ortodok sijas sargi. Čaks mira 49 gadu vecumā<br />
ar sirdstrieku. Arī Sudrab kalns ražoja<br />
smieklīgu propagandu, bet vairs nedarbojās<br />
kā īsts dzejnieks, tādēļ neiekļuva pārāk<br />
bīstamā situācijā. Trimdā uzradās dažs pašiecelts<br />
rakstnieku poļitruks, kas piedāvāja<br />
ideoloģiskas vadlīnijas, ilgojās pēc stingras<br />
cenzūras, un, cik noprotams, gribēja īstenot<br />
„sociālistisko reālismu bez sociālisma”<br />
(pozitīvi varoņi, pozitīvas atziņas; jācenšas<br />
izskaust pesi mismu un pievēršanos individuāliem<br />
pār dzīvojumiem; ideoloģijai, protams,<br />
jābūt labējai un reliģiskai). Ja šie censoņi<br />
būtu pietiekamā mērā tikuši pie varas, tad<br />
vie nīgi iztapīgie un neviltoti ortodoksie būtu<br />
drīkstējuši publicēties. Trimdas literatūras<br />
Knuts Lesiņš<br />
mākslinieciskā vērtība būtu radikāli samazinājusies.<br />
Padomijā Jeseņins un Majakovskis<br />
izdarīja pašnāvību; viņus droši vien tramdīja<br />
poļitruki, kuŗiem bija liela vara.<br />
Pikaso nereti stilizēja cilvēku atveidus visai<br />
abstrakti, bet viņš esot nopēlis pilnīgi abstraktus<br />
darbus, apzīmēdams tos par „pretcilvēciskiem.”<br />
Cilvēks allaž palika viņa uztveres<br />
centrā. Rakstu mākslā pievēršanās<br />
cilvēkam ir vēl svarīgāka nekā glezniecībā vai<br />
skulptūrā. Ainava bez ļaudīm var būt lieliska<br />
glezna, bet literatūrā bez cilvēka iztikt nav<br />
iespējams. Lirikā un īsākos prozas darbiņos<br />
nereti pietiek ar rakstītāja sensibi litāti; gaŗākos<br />
stāstos un romānos nepiecie šama arī<br />
personāžu āriene. Galvenais to mēr ir cilvēka<br />
psiches atklāsme. Protams, jau kopš diezin<br />
kādiem laikiem nav trūcis lasītāju, kas par<br />
raksturiem un pārdzīvoju miem interesējas<br />
pavirši vai pārāk vienkār šotā (aizspriedumainā<br />
vai dogmatiskā) veidā. Reizēm viņi respondē<br />
uz politiskiem vai reliģiskiem viedokļiem,<br />
bet visbiežāk šādi lasītāji meklē seksa<br />
izklāstus, farsam tuvas situācijas, dēkas vai<br />
kaut ko pavisam fantastisku. Dažkārt labu<br />
tiesu no šādām vēstījuma sastāvdaļām var<br />
atrast arī māk slinieciski augstvērtīgā literatūrā,<br />
bet dau dziem lasītājiem piemīt kaut<br />
kas līdzīgs alerģijai pret kvalitāti; viņu gaumei<br />
īsti at bilst tas romānu un stāstu paveids,<br />
ko lat viešu kultūras apkopēji mēdza saukt<br />
par lubu literatūru. Turpretī vairāk „kulturāli”<br />
lasītāji interesējas galvenokārt par raksturu<br />
atklāsmi sacerējuma darbībā (nevis vienīgi<br />
par „aizraujošiem” vai amizantiem notikumiem);<br />
stils viņus palaikam rosina līdzīgi<br />
mūzikai; samērā daudzi no viņiem lasa arī<br />
13
Change language