Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
jāķērc. Pēc kādiem likumiem tas notiek?!<br />
Visus šos četrdesmit gadus te nav redzēts<br />
neviens kovārnis. Nu skrien kā sajukuši.<br />
Aizskrien viss bars ķērkdams uz vienu pusi.<br />
Skrien atkal atpakaļ. Tāpēc, ka vakar Javā bijusi<br />
vēl viena zemestrīce un blakus vulkāns<br />
sācis spļaut lāvu – tāpēc? Tur viņš sēž. Vai<br />
viņš pats vispār zina, kāpēc viņš ķērc.<br />
Man nepatīk kovārņi. Tās irbītes, kas te<br />
nāk un staigā pa dārzu, ir pavisam kas cits.<br />
Mierīgi iet un visu labi apskatās, uzknābā.<br />
Viņas droši nāk pavisam tuvu, viņas ātri<br />
uzķēra, ka es viņām neko nedaru. Man pat<br />
liekas, ka kādreiz, kad izeju ārā, viņas man<br />
savā valodā saka kādu vārdu. Raksti uz viņu<br />
spārniem un galvām jauki sabalsojas ar zemes<br />
pamata rakstiem, nobirušām skujām, lapām,<br />
čiekuriem. Pavisam kas cits. Viņām nav<br />
jāgriež viss otrādi.<br />
Hm. Un senie latvieši par kovārņu radinieku<br />
kraukli – kas varbūt vēl negantāks – mīļi<br />
teikuši: krauklītis. Ka viņš sēž ozolā un spēlē<br />
zelta spēles. Te nu atkal ir kaut kas.<br />
Nē, mīļie, šitie te nespēlē nekādas zelta spēles.<br />
Augstākais, varētu teikt, ka viņu spalvu<br />
spilgtajā zaļganspīdīgajā melnumā ir zināma<br />
elegance. Ja viņi neskrietu kā sajukuši un<br />
neķērktu. Bet to viņi nevar. Un tad iznāk vēl<br />
muļķīgāk, uzcērtas smalkos smokingos un<br />
bļaustās. Nekādi kovārnīši.<br />
*<br />
Pārtikas veikala puķu nodalījumā pagaŗš vecis<br />
meklē puķi. Kā visu pasauli aizmirsis, viņš tur<br />
līkņā un skatās, kas būtu tas labākais. Paceļ<br />
vienu pušķi, paceļ otru. Patur sev priekšā izstieptā<br />
rokā, paskatās. Noliek, paņem citu.<br />
Viņš to dara tādā mierā, ar tādu nodošanos,<br />
ka es pārstāju likt firziķus savā tūtā un skatos<br />
viņā. Izskatā zināms smagnējums, raupjums.<br />
Tuvumā varbūt būtu redzama pāris dienu neskūta<br />
bārda. Pabiezi saģērbies, pelēkā jakā,<br />
galvā cepure. Kad viņš paspeŗ soli, var redzēt,<br />
ka viņam ir drusku grūtības ar iešanu, stīva<br />
kāja vai kas. Varbūt viņam nemaz nenākas<br />
viegli liekties pie tiem zemākiem spaiņiem uz<br />
grīdas, bet viņš to dara. Viņš mierīgi apskatās,<br />
kas tur ir. Lai viņi skrien. Apģērbs vienkāršs,<br />
mājīgs, tādā var iet ārā drusku kaut ko padarīt<br />
savā dārzā, vai pie malkas šķūnīša. Man<br />
viņš patīk. Šajā apdullušajā laikā, kad cita<br />
nekā vairs nedzird, tikai ka šauj, kauj, spridzina,<br />
spīdzina, nogriež galvas, viņš uzmanīgi<br />
meklē puķi. Tādu iedziļināšanos nemaz<br />
tik bieži vairs nesastop. Un kur viņš to nesīs,<br />
kam viņš to dos, tur nāktu tālākas lietas. Lai<br />
viņi skrien kā sadeguši. Paši nezin, kur un kāpēc,<br />
kā tie kovārņi. Irdina pasauli. Viņš drusku<br />
apstādina šo jezgu. Es taču skaidri redzu<br />
kā tas pelēcīgums, tā nodošanās atšķiŗas un<br />
izceļas no tā, kas te ir, kas te valda, no šīm<br />
bezgaršas tomātu piramīdām, smalki apdrukātiem<br />
pārtikas iesaiņojumiņiem stāvgrūdām<br />
visapkārt, kad miljoniem cilvēku mirst<br />
badā, iet ar krūzi kilometriem tālu pēc ūdens.<br />
Šais lielveikalu ķēdēs vairs nav atrodams ne<br />
kārtīgs ābols, ne tomāts. Brīnišķīgas smaržas<br />
un garšas zinātnieciski iznīcinātas. Vai tās vēl<br />
varēs dabūt atpakaļ, vai kopā ar tām nav aizgājušas<br />
veselībai vajadzīgas vielas? Es domāju,<br />
ka tas ir grēks. Grēks un noziegums, šitā<br />
samāžot labus zemes augļus. Tā pēc es pāri<br />
šīm piramīdām skatos, kā viņš meklē puķi.<br />
Varbūt acis pašas sameklē ko jēdzīgāku, kam<br />
pievērsties.<br />
Viņš izvēlas violetas tulpes. Vēlreiz patur sev<br />
priekšā, paskatās, un tad drusku pastīvā, bet<br />
noteiktā gaitā dodas uz kasi. Es pielieku, cik<br />
man vēl vajag firziķus un eju pēc paniņām.<br />
*<br />
Ir skaidri redzams, ka kaķa astes gals ir būtiskā<br />
saistībā ar viņa smadzenēm, ar viņa<br />
domāšanu. Kad viņš apsveŗ, ko un kā darīt,<br />
viņš astes galu glīti un domīgi loka. Vai tas<br />
nav joks, ko? Un vēl trakāk, kad padomā, ka<br />
Dievs ir izlēmis, ka taisni tā tam jābūt! Viņam<br />
to rītu, kaķi radot, būs bijis jautrs prāts. Un<br />
tālāk, mīļo Blaumani, tas nozīmē, ka debesīs,<br />
uz kurieni pamazām slīdu, arī būs visādi<br />
joki.<br />
*<br />
Putni, gan zilspārņi, gan baloži, gan citi,<br />
diezgan daudz no sava laika pavada iemezdamies<br />
kādā zarā un skatīdamies apkārt.<br />
Diezgan ilgi viņi tā sēž un skatās, kā kaut ko<br />
gudrodami. Dažreiz viņiem ienāk kas prātā,<br />
viņi pārlaižas uz citu koku vai zaru un turpina<br />
tur to pašu. Ar ko tas izskaid rojams?<br />
Kas iet caur viņu galvām, kad viņi tā skatās?<br />
Patiesībā, gluži līdzīgi tam, ko pati daru.<br />
*<br />
Viss, kur vien paskatās. Ods. Pievakarē, krēslai<br />
krītot, liels Kalifornijas ods lidinās ārā gar<br />
rūti. Varbūt tam ir cits nosaukums. Viņš izskatās<br />
taisni kā ods, pelēks, caurspīdīgiem<br />
spārniem, smalkām gaŗām kājām kā matiem.<br />
11
Change language