Maketa fails

Laiki mainās. Tie vēderi tā. Bet redzot tetovējumu
uz skaistas ādas, manī kaut kas drusku
sarāvās. Tas taču laikam vairs nav izdzēšams.
Vēl kāda zema jostas vieta bija pasaulē, pirms
pus gadu simta. Vecais saimnieks Ramās
staigāja tādās drusku zem vēdera pa šļukušās
biksēs. Kaut kā brīnumaini tās tomēr stāvēja,
kur tām jāstāv. Tas bija savādāk. Viņš bija pilnīgi
apģērbies, pabiezās darba drānās, naģene
galvā. Drānas bija pavalkātas, kādreiz ar
kādu ielāpu arī, bet tas viņam neko nevarēja
pa darīt, saimnieks līda no tā ārā. Saimnieks
pastāvēja, acis vērīgi skatījās no ēnas zem
cepures naga. Daudz nerunāja, pateica, kas
jādara, par nebūšanām kaut ko noburk šķēja,
par labākām lietām pie sevis nosmē jās, redz,
kāds gudrenieks...Man te šajā Kalifornijas
vilciena pieturā patīk, kāds viņš bija, pelēcīgs,
kārtīgi apcirptām biezām ūsām. Jā,
reizēm varbūt drusku noķēpājies, eļļo ratus,
nobrauc ar roku gar biksēm. Kas tur. Bet kā
viņa drānu brūnganpelēkums saskaņojās ar
jauno ozolu stumbriem turpat birzē aiz sētas!
Ar pašu sētu, ar šķūnīša galā sakrauto
malku. Ar kūti, klēti, namu, ceļu, uzarto lauku,
zemi. Ar zemi, ar zemi. Tur viņš bija, cieši
klāt pie tā, pieņēmis sev savas vietas līdzību.
Tik labi un dārgi. Tagad vienā mierā guļ tais
lauku kapiņos, guļ kur viņam jāguļ. Kā man
vēl būtu gribējies uzmeklēt Ramu veco ozolu
Misas krastā –
Un tas ir tas. Tur aizved uz Sanfrancisko braucošas
plikvēderes, uz Pēterniekiem. Tas ir tas.
*
Dabas mākslas darbi. Piemēram, vāvere riekstu
ēdot. Viņa ir līdusi, ložņājusi, rāpusies,
stiepusies riekstu meklēdama un plūkdama.
Bet kad tas rokā, viņa novietojas savā pilnībā
izstrādātajā stāvoklī: tup uz pakaļkājām, galva
taisni uz priekšu, abas ma zās priekšķepas
tur riekstu paceltu pie mutes. Viņas stāvā izteikta
kārtība, skaidrība, nesagumums, kuplā
aste skaistā, noteiktā lokā uz muguras. Reti
kāds ēd tik glīti kā vāvere. Glītāk nekā cilvēki.
Mums jau arī nav tādas astes, ko kā greznu
rotājumu turēt līdzās savai ēdienreizei. Ziedi
un svečturi uz galda ir ļoti labi, bet ar tādu
pārliecību un prasmi novietotai astei tomēr
ir īpaša vērtība. Vāvere skaisti izlieto savu
piederumu, to, kas ir tieši viņas, tas ir labi!
*
Nē, tos briesmu uzvedumus es neskatos.
Man vispār nav tādu aparātu. Man te ir citādi
uzvedumi.
Šorīt tā. Pēc brokasta, kā parasts, sēžu ar
savu burtnīcu uz dīvāna. Pēc brītiņa pretī
krūmā aiz loga iemetas bariņš mazu cekulainu
putniņu. Mazi, mazi, bet briesmīgi sprigani
un rosīgi. Nemitīgi vidžinādami, darās
un spurdzinās pa zariem. Kā jautra, zaļumos
izgājusi sabiedrība, viss labi. Un pēkšņi –
viens sparīgi saplivina spārnus un – blaukš,
logā iekšā! Nokrīt gar rūti taisni kā akmens,
vispirms uz kadiķiem, tad noslīd zemē, pazūd
vīteņos. Laikam pagalam. Tā viņiem iet.
Tā jau ir bijis, viņi pārskatās ar šiem logiem,
kur atspīd debess un koki.
Tā mums visiem iet.
Ēra darināts ex libris
Pēc desmit, piecpadsmit minūtēm vīteņi
sa kustas. Viņš ielec kadiķa zemākā zarā.
Pagrozās, paskatās apkārt. Uzlec drusku
augstāk. Pamazām, no zara uz zaru palēkdamies,
viņš izlidinās kadiķa virspusē. Vēl drusku
paskatās apkārt, padomā. Tad saplivina
spārnus un brīnišķīgi taisnā, noteiktā līnijā
aizlido uz mežozolu.
Pelēks, maziņš, maziņš, palika dzīvs. Pats atguvās.
Tik saprātīgs. Atžilbis, viņš vērīgi lūkojās
apkārt un tad noteikti un zinīgi, kā pēc
gudras pamācību grāmatas, virzījās ārā no
pazares. Uz debesu pusi. Vai viņš vēl sameklēs
savus aizlidojošos biedrus? Un ko, diezi,
nozīmē tā viņu dedzīgā vidžināšana – vai viņi
viens otram kaut ko ziņo, saka? Drīzāk tāpat
pulciņā triec un tarkšķ, kas ienāk prātā.
Bet...vai viņi viegli, viegli neieteicās, tik tikko,
9