brošūra LV - Tieslietu ministrija

aksturs un ka bērna dzīvesvietu raksturo zināma integrācija sociālā un ģimenes vidē.
Tādējādi “pastāvīgās dzīvesvietas” jēdziens Regulas (EK) Nr. 2201/2003 8. panta 1. punkta
izpratnē ir jāinterpretē tādējādi, ka šī dzīvesvieta atbilst vietai, ko raksturo bērna
zināma integrācija sociālajā un ģimenes vidē. Šajā sakarā vērā it īpaši ir jāņem ilgums,
regularitāte, apstākļi, uzturēšanās dalībvalsts teritorijā, kā arī ģimenes pārcelšanās uz
šo valstī iemesli, bērna pilsonība, izglītošanas vieta un apstākļi, valodu zināšanas, kā
arī bērna ģimenes un sociālie sakari minētajā valstī. Bērna pastāvīgā dzīvesvieta ir jānosaka
valsts tiesai, ņemot vērā visus katrā konkrētā gadījumā pastāvošos faktiskos apstākļus.”
Tā, šai saistībā ar Regulu Nr. 2201/2003 dotai “pastāvīgās dzīvesvietas” interpretācijai
būtu jāstrāvo arī “pastāvīgās dzīvesvietas” jēdziena interpretācijas citās
regulās, un nepietiekoši Regulas nr.4/2009 kontekstā būtu konstatēt, ka atbildētājam
vai prasītājam ir deklarētā dzīvesvieta Latvijā, būtu jāanalizē arī iepriekš minētās saiknes
ar Latviju esamība vai neesamība prasības celšanas brīdī.
Attiecībā uz Regulas Nr. 4/2009 3. pantā minētajiem piekritības pamatiem, jāmin,
ka piekritības pamats – atbildētāja pastāvīgās dzīvesvieta – ir samērā klasisks piekritības
pamats, kas ietverts arī Regulā Nr. 44/2001. Piekritības pamats – kreditora pastāvīgās
dzīvesvieta – ietverts šajā pantā acīmredzot tāpēc, ka kreditors ir uzskatāms par
vājāko pusi iepretim uzturēšanas līdzekļu parādniekam, tādēļ arī kreditoram tiek atļauts
celt prasību par uzturēšanas līdzekļu piedziņu savā pastāvīgās dzīvesvietas valsts tiesā.
Piekritības paredzēšana Regulas Nr. 4/2009 3. pantā – tiesai, kurai saskaņā ar tiesas
valsts tiesību aktiem (lex fori) ir jurisdikcija tiesvedībā attiecībā uz personas juridisko
statusu, ja jautājums par uzturēšanu ir saistīts ar šādu tiesvedību, ja vien jurisdikcijas
pamats nav tikai vienas puses pilsonība – ir acīmredzot saistīta ar procesuālo ekonomiju.
Nav noslēpums, ka uzturēšanas līdzekļu piedziņas prasības nereti tiek izspriestas
vienlaikus ar laulības šķiršanas un paternitātes noteikšanas prasībām. Tādēļ, lai pusēm
šajās laulības šķiršanas un paternitātes noteikšanas prasībās nebūtu jāceļ citas valsts
tiesā prasība par uzturēšanas līdzekļu piedziņu, Regulā Nr. 4/2009 tiek pieļauts uzturēšanas
līdzekļu prasību skatīt tiesā, kurai saskaņā ar tiesas valsts tiesību aktiem (lex fori)
ir jurisdikcija tiesvedībā attiecībā uz personas juridisko statusu.
Līdzīgi arī piekritības paredzēšana Regulas Nr. 4/2009 3. pantā – tiesai, kurai saskaņā
ar tiesas valsts tiesību aktiem (lex fori) ir jurisdikcija tiesvedībā attiecībā uz vecāku
atbildību, ja jautājums par uzturēšanu ir saistīts ar tādu tiesvedību, ja vien jurisdikcijas
pamats nav tikai vienas puses pilsonība – ir saistīta ar procesuālo ekonomiju. Jo arī
vienlīdz ar vecāku atbildības prasījumiem – aizgādības, saskarsmes, bērna dzīvesvietas
prasījumiem – nereti tiek izlemti arī bērna uzturlīdzekļu prasījumi.
Tomēr jāuzsver, ka Regulas Nr. 4/2009 3. pants ir piemērojams tikai tad, ja nav
piemērojams Regulas Nr. 4/2009 4. pants, proti, tikai tad, ja nav notikusi pušu tiesas
izvēle.
Regulas Nr. 4/2009 4. pantā paredzētas ierobežotas papildu iespējas pusēm uzturēšanas
līdzekļu lietā, izvēlēties, kuras valsts tiesā skatīt lietu, slēdzot par to rakstisku
vienošanos. Regulas Nr. 4/2009, paredzot pusēm tikai ierobežotas tiesas izvēles iespējas,
cenšas panākt, lai puses tomēr būtu ar Regulas Nr. 4/2009 4. pantā norādīto saikni
saistītas ar to Eiropas Savienības dalībvalsti, kuras tiesā puses izvēlas izšķirt savus strīdus.
Tomēr jāņem vērā, ka puses nevar slēgt rakstisku vienošanos par tiesas izvēli lietā
par uzturlīdzekļu piedziņu bērnam, kas vēl nav sasniedzis 18 gadu vecumu (Regulas
Nr. 4/2009 4. panta 3. punkts). Šāds ierobežojums noteikts, ņemot par pamatu
21