oktobris - Nodarbinātības Valsts Aģentūra

Inženieris –
pieprasīta profesija
Kas strādās
Latvijā?
Skolēnu
vasara
Kur meklēt
zudušos gadus?
3/2006
DARBDIENA
Žurnāls visiem, kas darbu meklē un piedāvā
1

?
Balva, ko saņems labākie
darba devēji, akcijas
“DARBA DEVĒJS,
PIE KURA VĒLOS AT-
GRIEZTIES” uzvarētāji.

Saturs
Skolēnu vasara
Salaspils botāniskajā dārzā,
universālveikalā “Stockmann”,
fabrikā “Laima”, picērijā un zoodārzā 2, 3, 4, 5
Pastāstiet par Mārtiņu! 6
Aktuāli
Publiska diskusija par tēmu:
kas strādās Latvijā? 7, 8 , 9
Darba devējs
Kur “Merks” meklē celtniekus 10, 11
Stāsta būvfirmas personāla vadītāja Māra Liepiņa
Mācības
Kas ir eiroremonts? 12
Saruna ar “Buts” mācību centra apdares darbu
meistaru Albertu Maļinovski
Labam drēbniekam jābūt fanātiķim 13
Pārdomās dalās Rīgas 25. arodskolas
meistare Gaļina Šļakota
Profesija
Inženieris – pieprasīta profesija 14
Uz jautājumiem atbild Ekonomikas institūta
direktore Raita Karnīte
Cittautieši darba tirgū
Mamma strādās kafejnīcā 15
Uzziņai
Meklē darbiniekus? Reģistrē vakances! 16, 17
Stāsta Laura Cunska no NVA plānošanas
un analīzes departamenta
© Darbdiena
Reģistrācijas nr. 000700565
www.nva.gov.lv
Galvenā redaktore Gunta Barbāne
Redaktors Aivars Bērziņš
Fotogrāfs Dainis Platacs
Redakcijas adrese: K. Valdemāra 38, Rīga, LV-1010
E-pasts: darbdiena@nva.gov.lv
Tālrunis: 7021744, fakss: 7270253
Maketēts un iespiests SIA “ULMA”
Pārpublicējot atsauce uz izdevumu obligāta.
Publicētie materiāli ne vienmēr atspoguļo NVA
un redakcijas viedokli.
Bezmaksas izdevums
Pusaudži – konkursa
uzvarētāji, kuri saņems
mp3 atskaņotājus
Otro gadu Nodarbinātības valsts aģentūra rīko akciju
“DARBA DEVĒJS, PIE KURA VĒLOS ATGRIEZTIES”. Pusaudži,
kuri iesaistījušies NVA organizētajā vasaras nodarbinātības
pasākumā, tika aicināti sagatavot sienas avīzi vai citu vizuāli
interesantu darbu, kurā atspoguļotos viņu piedzīvotais,
strādājot vasarā.
Ogre
Jānis Āboliņš, Andris Ziemelis –
SIA “Fazer maiznīca”
Madona
Artis Trops – Varakļānu novada muzejs
Lelde Veipa, Signe Seškena – “Madonas
ceļu rajons”
Gulbene
Zane Ūsele – Gulbenes vēstures un
mākslas muzejs
Kristaps Nogobods – ZS “Lācīši”
Valka
Sandra Tiltiņa – SIA “Irinal”
Sabīne Kazaka – SIA “Aptieka Valka”
Liepāja
Anete Ābele – LSEZ SIA “Balt IG“
Līva Dzerkale, Līva Vilnīte – SIA “Liepājas
papīrs”
Ventspils
Arturs Tukišs, Elza Ozola – Ventspils
muzejs
Daugavpils
Evija Ivdra – Kalupes pagasta padome
Kristiana Peremotova – Naujenes pagasta
padome
Jūrmala
Sintija Zaksa, Ilona Učelniece, Santa
Raškovska – TF “Inese” 15. veikals
Jēkabpils
Juris Efneris – Zasas pagasta padome
Ilze Navenicka – Jēkabpils pilsētas dome
Krāslava
Renāta Klagiša – Ūdrīšu pagasta padome
Jeļena Šlapina – Krāslavas novada dome
Saldus
Justīne Sproģe, Sintija Kaņepe – Lutriņu
pagasta padome
Limbaži
Ieva Fiļipova – SIA “Limbažu grāmatnīca”
Ilze Brokane – SIA “Vita mārkets” veikals
“Elvi”
Valmiera
Līga Šmite – ZS “Ozoliņi”
Santa Gailīte – SIA “Artavs”
Jelgava
Mārtiņš Zemgalnieks – SIA “Laflora”
Ludmila Makovejenko – “Jelgavas Lielā
aptieka”
Rēzekne
Alīna Kovzele – SIA “Kantinieku Bekons”
Andra Pekša – SIA “Kantinieku Bekons”
Rīgas reģionālā filiāle
Mārtiņš Vizulis – sabiedriskās aprūpes
centrs “Marija”
Kristīne Ziediņa – SIA “Nelda”
Preiļi
Evija Kozlovska – SIA “Preiļu saimnieks”
Kristaps Bivbans – Līvānu bērnu un
jauniešu centrs
Alūksne
Kaspars Remeika – ZS “Ziemeļi”
Ieva Bernarde – SIA “Pamati”
Talsi
Kristīne Veršāne – IU “Mazirbes kalēji”
Cēsis
Liene Brigadere – SIA “Apneri”
Monta Vīņaude – Cēsu rajona slimnīca
Balvi
Marija Bogdanova – SIA “Florbalt”
Kaspars Mežals – SIA “Tik tak 1”
Ludza
Diāna Rosļonaka – ZS “Ozoliņi”
Darina Muška – SIA “Areols”
Bauska
Zane Sļipecka – Skaistkalnes pagasta
padome
Kitija Cerusa – SIA “Ozolu optika“
Dobele
Gundega Leiere – SIA “Būvfirma LBK”
Kristīne Mitrevica – ZS “Vilsoni”
Kuldīga
Anete Midrijāne – ZS “Baltakmeņi – 1”
Elīza Zalgauska – Kuldīgas rajona padome
1

Skolēnu vasara
Salaspils
KAS JĀDARA,
LAI IEGŪTU
BEZDARBNIEKA
PABALSTU
botāniskajā dārzā
Jāreģistrējas Nodarbinātības valsts
aģentūras filiālē pēc deklarētās dzīvesvietas
un jāsaņem bezdarbnieka statuss.
Pēc tam jādodas uz sava rajona
Valsts sociālās aģentūras filiāli.
Reģistrējoties Valsts sociālās apdrošināšanas
aģentūrā (VSAA) pēc deklarētās
dzīvesvietas, nepieciešami šādi
dokumenti:
• pase;
• iesniegums pabalsta piešķiršanai;
• izziņa no NVA par bezdarbnieka
statusa piešķiršanu;
• apdrošināšanas stāžu apliecinoši
dokumenti (darba grāmatiņa,
izziņas, darba līgumi un to izpildi
apliecinoši dokumenti u. c.);
Ja persona ir nozaudējusi dokumentus, kas
apliecina darba stāžu, jādodas uz Personāla
dokumentu valsts arhīvu Rīgā vai attiecīgā
rajona zonālo arhīvu.
• izziņa no pēdējā darba devēja par
darba attiecību pārtraukšanu, lai
paātrinātu bezdarbnieka pabalsta
piešķiršanu.
Ravēt kāpostus, bietes vai burkānus
svelmainā vasaras dienā daudziem ir nāve.
Agrāk pat četrklasniekus sūtīja trimdā uz
kolhozu. Ikviens bija priecīgs iemīt zemē
katru otro dēstu. Un rudenī, braucot
garām, priecājās, ka runkulis apvēlies varen
sprauns – sak, tas ir mans zinātniskais piegājiens.
Puikām ravēšana nekad tā īsti nav
patikusi. Meitenes bija uzcītīgākas. Tāpēc
šovasar izbrīnu radīja tas, ka Salaspils
Botāniskajā dārzā pārsvarā bija strādājuši
puiši. Pēc drēgnā jūnija un svelmainā jūlija
jautāju Dārza uzturēšanas dienesta vadītājai
DACEI STRODEI, vai atlicis kāds stūrītis
sirds priekam.
Pie mums to vienmēr var atrast – zied
dālijas, gladiolas, asteres, tuvojas atvasara.
Jāgriež rozes.
Un ērkšķi duras pirkstos.
Nu nē! Šis darbs nav jaunajiem. Viņiem
pietiek, ko darīt gan laukā, gan siltumnīcās, –
jāravē, jāmazgā puķpodi, jālaista augi, platības
u. c.
Vai puiši, kas strādā pie jums, mācīsies
Bulduros vai Lauksaimniecības universitātē?
Iespējams! Neesmu jautājusi, taču skolēni
strādā godprātīgi. Mēs jau neesam no tiem
bagātajiem, lai maksātu un piemaksātu, taču
savu nieciņu nenoskaužam.
2
Cik liels ir bezdarbnieka pabalsts?
Ja sociālās apdrošināšanas stāžs (darba
stāžs) ir:
• no 1 līdz 9 gadiem (ieskaitot),
pabalsts ir 50% no vidējās izpeļņas;
• no 10 līdz 19 gadiem (ieskaitot) –
55% no vidējās izpeļņas;
• no 20 līdz 29 gadiem (ieskaitot) –
60% no vidējās izpeļņas;
• 30 un vairāk gadu – 65% no
vidējās izpeļņas.
Tāpēc nepieciešama darba grāmatiņa vai
nostrādāto laiku apliecinošs dokuments.

Skolēnu vasara
Cik ilgi un kādā apmērā
bezdarbnieks saņem pabalstu?
• Bezdarbnieka pabalstu maksā
atkarībā no bezdarba ilguma, bet ne
ilgāk kā 9 mēnešus:
• pirmos 3 mēnešus pabalstu saņem
piešķirtajā apmērā;
• nākamajos 3 mēnešos – 75% no
piešķirtā pabalsta;
• pēdējos 3 mēnešos – 50% no
piešķirtā pabalsta.
“Stockmann”
Nezinu, vai Kristīne un Kirils pirms tam
kādreiz bija ieturējuši maltīti lielveikala
“Stockmann” ceturtā stāva ēdinātavā “Fazer
Amica”. Daudzi domā, ka šī tirgotava ir
piemērota tikai lepnajiem un bagātajiem
rīdziniekiem, piemirstot, ka tā ir domāta arī
caurbraucējiem, tiesa, ar biezāku maciņu.
SIA “Fazer Amica” šovasar darbā uzaicināja
vairākus skolēnus, lai viņi piepalīdzētu
darbiniekiem klientu apkalpošanas zālē,
palīgtelpās un virtuvē. Visi izrādīja interesi
un uzcītību. Vienu gan vajadzēja palūgt atstāt
ceturtajā stāvā
darbavietu, toties citus – pagarināt līgumus.
Kirils Matuļenko jau no pirmās dienas pielipa
virtuvei – viņš bija ar mieru nest, mizot,
mazgāt un darīt visu, ar ko sācis ikviens
pavārs. Iespējams, ka nākotnē Kirils izvēlēsies
šo profesiju. Ne mazāku entuziasmu izrādīja
arī Kristīne Luike. Viņu interesēja viss, kas
notiek virtuvē, aiz letes un klientu zālē.
SIA “Fazer Amica” saimniece KRISTĪNE
RIEMERE piebilst, ka gaidīšot skolēnus, ko
iedala NVA, ja vien viņas uzņēmums aģentūrai
būšot pieņemams.
No bezdarbnieka pabalsta tiek ierēķināts
sociālais nodoklis arī pensijas fondā.
Vai pensijas izmēru ietekmē
darba stāžs?
Protams, tāpat kā bezdarbnieka
pabalsta aprēķinu. Vecuma pensijai
tiek ņemts vērā nostrādātais laiks līdz
1996. gada 1. janvārim.
Ja persona līdz pensijai nestrādā
un nereģistrējas par bezdarbnieku,
vai tas ietekmē pensijas lielumu?
Tik vien, cik iemaksāts sociālajā
maciņā.
LATVIJAS
CV/VAKANČU
PORTĀLI INTERNETĀ
• www.nva.gov.lv
• www.cv-online.lv
• www.e-darbs.lv
• www.workingday.lv
• www.vakance.lv
• www.cvmarket.lv
• www.fontes.lv
• www.ariko.lv
• www.mycv.lv
• www.gradescv.lv
• www.personals.lv
3

Skolēnu vasara
ĪRIJA
INTERNETĀ
ANDIS un SANDRA jau trīs gadus
dzīvo Īrijā un nedomā atgriezties
Latvijā. Dzīve ārzemēs arī nav
medusmaize, toties nav jādzīvo
puspagraba dzīvoklī ar žurkām
Čaka ielā. Tagad viņiem ir tipiska
angļu divstāvu māja ar dārzu. Par
Andi un Sandru stāstījām mūsu
žurnālā pirms gada. Patlaban
viņi izveidojuši savu interneta
mājaslapu, lai palīdzētu tautiešiem
Īrijā, – www.different-ireland.net
Šāda mājaslapa latviešiem ir
vienīgā, taču tai līdzīgas ir arī krievu
un angļu mājaslapas.
Kas jūs uztur?
Paši sevi uzturam, maksājam
ikmēneša naudiņu un ar to arī
atbalstām.
Šajā mājaslapā iegūsiet uzziņas
par Īriju, par iespējām atrast darbu,
dzīvesvietu un uzzināsiet, cik maksā
uzturs, cik iztika un uzturēšanās uz
laiku, cik – ilgākam periodam.
Turpat atradīsiet atbildes uz
simtiem citu jautājumu par sociālo
aprūpi, izglītību, veselību, bankām
un ar tām saistītajām operācijām,
apdrošināšanu, transportu un citām
sadzīves niansēm, kas noderēs gan
tiem, kas iebrauc Īrijā uz īslaicīgu
peļņu, gan tiem, kas šeit nolēmuši
atrast mītni.
Kā jūsu iniciatīvu vērtē vietējie?
Vietējie nealkst pēc latviešiem un
citiem iebraucējiem, taču nav arī
noskaņoti negatīvi.
Šokolādes
fabrikā
Vai bērniem garšo saldumi? Šaubas rada
tas, ka augustā akciju sabiedrībā “Laima”
strādāja tikai divi skolēni: viena meitene
vecajā “Uzvarā”, kur vāra karameles un puto
zefīrus, un puisis – pie šokolādes galvenajā
“Laimā”.
Ne vienu reizi vien esmu dzirdējis kādu
apgalvojam: “Ja man būtu iespēja strādāt
“Laimā”, tad nu gan saēstos šokolādi visam
mūžam!” Interesanti, cik kilogramu šokolādes
var notiesāt jaunienācējs, – to jautāju a/s
“Laima“ personāla vadības speciālistei
DACEI VAIVAREI.
Viņa atbild: “Grūti pateikt. Zinu, ka
četrgadnieks apēdīs prāvu šokolādi. Savukārt
bijušie darbinieki gadiem ilgi nespēja
pieskarties nevienai šokolādes konfektei.
Viņiem vislielākais gardums ir siļķe.
Šogad kopumā nodarbinājām 10 skolēnus
no NVA. Viņi strādāja visās ražotnēs: iepakoja
konfektes, brāķēja produkciju, fasēja cepumus,
bija iesaistīti zefīra un marmelādes
izgatavošanā. Visi bija apmierināti. Pie noteiktās
algas piemaksājām 15 latus. Vasara
mums ir klusais periods. Domāju, ka bērni
izjuta ne vien darba, bet arī īstas šokolādes
garšu.”
Picērijā
Īsta itāļu pica noklāj visu galdu, taču tādu
picu pagatavot pa spēkam ir tikai itālim. Lai
apgūtu pamatiemaņas, jāmācās vismaz gadu.
Lai kļūtu par meistaru, kurš mīklas pikuci
izvirpina rokās un mētā pa gaisu, jāziedo
vairāki gadi, un arī tad augstāko pakāpi
sasniegs tikai retais.
Rīgā picu piedāvā vairākas firmas.
Īsta padodas retajam, parasti tas ir pakaļdarinājums
vai krieviskā “vatruška”. Itāļu
caurspīdīgo brīnumu pie mums vēl neesmu
pieredzējis, kaut gan to sola daudzi, arī Rīgā
pazīstamā firma “Čili pica”. Neapstrīdu – viņu
picas ir garšīgas, tomēr ne tuvu nav tādas kā
itāļu meistarstiķi.
Skolēni, kas šovasar strādāja picērijās, bija
pavāra palīgi. Amats daudzsološs, bet darbs
bija ikdienišķs: jāmazgā, jāšķiro, jāmizo,
jāgriež, jākapā utt. Palīgs ir palīgs. Ja nu kāds
kļūs par pavāru, viņš nekad neaizmirsīs, kas
jādara palīgam.
4

Skolēnu vasara
Zoodārzā
Tīģeris, lauva, zilonis. Pēdējais no Rīgas
Nacionālā zooloģiskā dārza ir emigrējis un
glauni iedzīvojies Nīderlandē, kur uzņēmies
gan barveža, gan tēva lomu. Mīlestība nav
izdibināma...
Arī Nodarbinātības valsts aģentūras skolēni
bija dažādi. Par to stāsta Dārza un parka
nodaļas vadītāja AIGIJA KĻAVAPURA.
Ar divām meitenēm plūcāmies līdz
neprātam! Viņas gribēja dzīvot pēc
saviem ieskatiem, neievērojot zoodārza
noteikumus. Esam jau daudzkārt sagājuši
ragos ar pīpētājiem, jo to drīkst darīt tikai
aiz dārza vārtiem. Vienreiz brīdinu, otrreiz
vairs neatgādinu, un mēs šķiramies. Katram
jāzina sava vieta. Mēs piedāvājam darbu
cilvēkiem vecumā no 14 gadiem, galvenokārt
pilsētniekiem, lai gan bērni no rajoniem ir
čaklāki un apzinīgāki. Ir gadījušies arī tādi
pusaudži, kas pat savu istabu neizslaucīs, kur
nu vēl zvēram krātiņu sakops. Pie mums ir
zemnieka darbs: jāravē celiņu apmales, jātīra
ietves, jālaista teritorija utt.
Vai tas nozīmē, ka dzīvnieki no bērniem
ir norobežoti?
Nē, norobežoti ir skolēni. Viņiem ir iespēja
darboties ornitoloģijas un nagaiņu sektorā.
Vai aicināt tautiešus no Latvijas
doties uz Īriju?
Mēs neko konkrēti nevaram
piedāvāt. Darbu var sameklēt, taču
atalgojums ir pašu ziņā. Vēlreiz
atgādināšu – neceriet uz zelta
kalniem!
Cik maksā sadzīve?
Tie, kas brauc peļņā, samierināsies
ar istabiņu vai gultasvietu, ja taupīs
katru kapeiku, paņems lažu. Tie,
kas nolēmuši apmesties uz dzīvi,
izvēlēsies dzīvokli vai māju. Ir
dažādas iespējas. Tie, kam ir darba
pieredze, darbu vieglāk var atrast
ASV vai Kanādā.
Cik latvieši pelna Īrijā?
Minimums 330–370 eiro nedēļā.
Dzīvokļa cena ir atkarīga no vietas:
piepilsētā – 500 eiro mēnesī, pilsētā
divistabu dzīvoklis – 1500 eiro. Lai
pieticīgi iegādātos pārtiku, jārēķinās
ar 60 eiro nedēļā.
Kāds bija jūsu mērķis, izveidojot
šo mājaslapu?
Latviešus šurp neaicinām, taču
arī prom nedzenam. Katrs izvēlas
savu maizes riecienu. Vienam tā ir
siltumnīca ar tomātu ķekariem, otram
– zemeņu lauki, citam – sēņu
dobes, profesionālim – darbs
profesijā. Ko Īrija piedāvā, to atradīsiet
mājaslapā.
5

Skolēnu vasara
Pastāstiet
par Mārtiņu!
Ar vislabāko sirdsapziņu veikts
darbs spēj radīt iespējas, par
kurām darītājs sākumā varbūt pat
nesapņo. Uzticami un labi darbinieki
ir visur vajadzīgi, tāpēc ne viens
vien tālredzīgs darba devējs rada
apstākļus, lai tie labākie izvirzītos,
un domā, kā viņus noturēt pie sevis.
SIA “Narvesen Baltija” personāla
vadītāja VILHELMĪNE STRAUTIŅA
ieteica pastāstīt par Mārtiņu.
6
“Šovasar Nodarbinātības valsts aģentūrai
piedāvājām 20 darbavietu skolēniem,
kuri sasnieguši 18 gadu vecumu. Stingri
ievērojam valsts likumu prasības, jo mūsu
veikalos tirgo erotisko literatūru, cigaretes
un alkoholiskos dzērienus. Iespējams, tāpēc
visas vakances pat neaizpildījām. Toties
par skolēniem, ko ieteica Nodarbinātības
valsts aģentūra, varu teikt tikai labāko. Īpaši
par Mārtiņu. Ar viņu esam jau noslēguši
līgumu, ka no 1. septembra Mārtiņš strādās
pie mums uz nepilnu slodzi,” skaidro
SIA “Narvesen Baltija” personāla vadītāja
Tie, kas mūsu uzņēmumā
nostrādājuši gadu, var
pretendēt uz vienu no
trijām stipendijām visās
Latvijas augstskolās.,
,
Vilhelmīne Strautiņa. “Manuprāt, nav tā, ka
laime mājo vienīgi Īrijā, Spānijā vai Anglijā.
Arī Latvijā var atrast darbu un nopelnīt, ja
vien ir strādātgriba.
Tie, kas mūsu uzņēmumā nostrādājuši
gadu, var pretendēt uz vienu no trijām
stipendijām visās Latvijas augstskolās. Tas
nozīmē, ka studentam apmaksājam 80 procentus
no mācību maksas neatkarīgi no tā,
kādu specialitāti viņš izvēlējies.”
Ar MĀRTIŅU MASKALI tikāmies
viņa pēdējā darbdienā, taču sākām
ar sarunu par pirmo.
Viņš atceras: “Tā bija mana dzimšanas
diena. Noslēdzu līgumu ar darba devēju un
atnācu uz četrām stundām patrenēties.”
Divus mēnešus Mārtiņš strādāja vienā
no pieciem “Narvesen” veikaliem Rīgas
Centrālajā stacijā. Pircēju netrūka: vienam
jānopērk svaiga avīze, otram – ūdens pudele
pirms ceļa, trešajam jāremdē izsalkums ar
“karsto suni”.
Vai strādāt “Narvesen Baltija“ tirdzniecības
tīklā bija negaidīts piedāvājums?
Kad atvēra “Stockmann” tirdzniecības
centru, mamma aptuveni gadu tur nostrādāja
par pārdevēju. Saskarsme ar citiem veikaliem
man bijusi tikai kā pircējam.
Uz ko cerējāt, kad reģistrējāties NVA
filiālē?
Nezin kāpēc prātā bija “Narvesen”. Laikam
jau tāpēc, ka, braucot uz skolu, katru rītu gar
to nostaigāju.
Vai nejutāties kā circenis pelnos?
Nē, man tūdaļ parādīja, kas un kur jāliek,
kādā secībā, daudzumā utt., visu paskaidroja
un nekad neliedza padomu. Mūsu veikalā ir
lielisks kolektīvs.
Vai bija iespēja strādāt arī ar kases
aparātu?
Īpaši neuzprasījos. Sāku mācīties apmēram
pēc pusmēneša. Trīs vai četras dienas
nostrādāju ar pircējiem. No malas skatoties –
tīrais nieks, taču patiesībā tas ir smags darbs.
Kad sāku strādāt veikalā, sāpēja mugura, pēc
tam pārgāja, taču tikko nostājos pie kases
aparāta – atkal ienīdējās.
Un tā visu dienu?
Sāku vakarā. Bija pavisam mierīgi līdz
brīdim, kad pārstāj tirgot alkoholu. Tobrīd
izslāpušie salido kā mušas.
Vai darbs pagāja bez piedzīvojumiem?
Tad jau tā nebūtu tirdzniecība!! Pie letes
mums ir trīs kases aparāti, taču pircēji
stāv rindā pie viena, un daždien pat balsi
pazaudēju, atgādinot, ka strādājam trijatā.
Un tad vēl viņi sūdzas, ka ilgi jāstāv rindā!
Dažkārt ir par ko pasmieties.
Tagad jums būs pēdējais gads Āgenskalna
ģimnāzijā. Kas būs pēc tam?
Neesmu vēl izlēmis. Iespējams, ka studēšu
vēsturi, taču tikpat labi tā varētu būt reklāmas
nozare.

Aktuāli
Kas strādās
Forumā notika diskusija par aktuāliem
jautājumiem, kas skar gan Latvijas vietējo,
gan starptautisko darba tirgu:
• Kas un kāds šodien ir Latvijas bezdarbnieks?
• Kāpēc Latvijā ir izdevīgi mainīt darbu
pret pabalstu?
• Kāds ir Latvijas darba tirgus pieprasījums
un piedāvājums: vai darba devēju un darba
meklētāju intereses un iespējas krustojas?
• Vai mūsu valsts izglītības sistēma nodrošina
nepieciešamos speciālistus?
• Kāda ir valsts nodarbinātības īstermiņa
un ilgtermiņa politika?
• Kādai jābūt Latvijas migrācijas un
nodarbinātības politikai un rīcībai darba tirgus
aizsardzībā gan īstermiņā, gan ilgtermiņā?
• Viesstrādnieki – ieguvums vai kļūda,
draudi vai atbalsts Latvijas ekonomikas
attīstībai? Kā noturēt darbinieku Latvijā?
• Kā motivēt un mobilizēt vietējo
darbaspēku?
Latvijā?
29. septembrī notika līdz šim plašākā aktuāliem nodarbinātības jautājumiem
veltīta publiskā diskusija. Veicot dažādus pētījumus par Latvijas darba tirgu un ik
dienas saskaroties ar bezdarbnieku, darba meklētāju un darba devēju vajadzībām
un iespējām, Nodarbinātības valsts aģentūra (NVA) saskata virkni problēmu, kas
būtu jārisina valsts mērogā, sadarbojoties visām iesaistītajām pusēm. Lai apzinātu
viedokļus un meklētu aktuālus risinājumus nodarbinātības jautājumiem, NVA
29. septembrī rīkoja publisku diskusiju – atklāto forumu “KAS STRĀDĀS
LATVIJĀ?”. Tajā piedalījās politiskās partijas, kas kandidēja 9. Saeimas vēlēšanās,
Darba devēju konfederācijas pārstāvji, kā arī nevalstisko organizāciju un
pašvaldību pārstāvji, nozaru eksperti un žurnālisti. Diskusiju vadīja žurnālists
JĀNIS DOMBURS.
miljoniem darba vakanču. Tāpēc ir svarīgi,
kas notiek ar ģeogrāfisko mobilitāti Latvijā un
starpvalstu kontekstā.
Pēdējos piecos gados bezdarba līmenis
valstī ir samazinājies, patlaban tie ir
6,3% no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem.
Aģentūrā reģistrēti 16 000 brīvo
darbavietu, 13 000 no tām Rīgā. Turklāt
Rīgā ir 12 000 bezdarbnieku. Kādēļ bezdarbnieki
nepiesakās uz šīm vakancēm?
Izvērtējām to kvalitāti, darba algu līmeni un
iemeslus, kāpēc tās nespēj piesaistīt Rīgas
bezdarbniekus. Pieprasītāko profesiju topā
ir mazumtirdzniecības veikala pārdevēji,
mežsaimniecības mašīnu operatori, kravas
automobiļu vadītāji, projektu vadītāji, pavāri.
Visvairāk bezdarbnieku ir šādās profesijās:
palīgstrādnieks, mazumtirdzniecības veikala
pārdevējs, apkopējs, pavārs. No visiem
bezdarbniekiem 25% ir ilgstošie bezdarbnieki,
14,5% ir jaunieši. Tas nav normāli, ka
pēc augstskolas vai arodskolas beigšanas
cilvēks atnāk pie mums reģistrēties. Ir veikts
nopietns pētījums par Latvijas bezdarbnieka
psiholoģisko portretu.
R. Beinarovičs atzina, ka bezdarbniekus
var sarindot četrās grupās: tie, kas vēlas un
var strādāt; tie, kas var, bet nevēlas strādāt;
tie, kas vēlas strādāt, bet nevar; tie, kas
nevēlas un nevar strādāt. Kā liecina NVA
veiktie pētījumi, apmēram 30 000 (40%)
no 73 000 reģistrēto bezdarbnieku tuvā
vai vidējā perspektīvā ir iesaistāmi darba
tirgū, taču 18% bezdarbnieku nevēlas vai
nav gatavi drīzumā sākt strādāt, daudzi šīs
grupas pārstāvji sirgst ar dažādām atkarībām.
25% bezdarbnieku izteikuši gatavību
tuvākā gada laikā braukt strādāt uz ārzemēm.
Latvijā vērojams kvalificētu strādnieku
trūkums, un darba devējiem grūti konkurēt
ar citās nozarēs un Eiropas Savienības
valstīs pieejamo darba algu līmeni. Meklējot
ilgtermiņa nodarbinātības risinājumus, jāņem
vērā, ka turpināsies emigrācija un
demogrāfiskās situācijas dēļ samazināsies
darbaspēka rezerves, taču ekonomikas
attīstības rezultātā var pieaugt pieprasījums
pēc darbaspēka. Bieži jāatgādina cilvēkiem,
ka NVA nerada jaunas darbavietas, bet gan
reģistrē bezdarbniekus, motivē tos atrast
darbu, nosūta uz kursiem. NVA reģistrē
darba devēju pieteiktās vakances, taču tās
ne vienmēr paredz adekvātu atalgojumu par
konkrētu darbu.
Forumu atklāja NVA direktors RINGOLDS
BEINAROVIČS. Viņš atzina, ka NVA kā
valsts institūcija pēdējā laikā jūt spiedienu
no darba devējiem un no sabiedrības, uzdodot
jautājumu: kas notiek ar darba tirgu
un darbaspēku? Ir apburtais loks – valstī
reģistrēti 73 000 bezdarbnieku, bet nav, kas
strādā. Šo jautājumu nevar atrisināt tikai NVA
vien, ir vajadzīgs politiskais atbalsts.
Mobilitāte ir cieši saistīta ar Eiropas
Savienību (ES), arī tās mērogā runā par
darbaspēka deficītu. Eiropas Savienībā ir
7

Aktuāli
Mēs esam gatavi strādāt atbilstoši
politiskajām nostādnēm, tomēr gribam zināt
konkrētus nosacījumus – ko darīt un kāds
būs Saeimas atbalsts.
GUNTRA ZARIŅA, NVA Starptautisko
attiecību departamenta direktore, informēja
par Nodarbinātības valsts aģentūras
kā Eiropas nodarbinātības dienestu tīkla
(EURES) dalībnieces pienākumiem un
darbību. Kopš Latvijas iestāšanās Eiropas
Savienībā dalība EURES ir nevis brīva izvēle,
bet gan obligāta ES dalībvalsts saistība.
EURES konsultanti Latvijā sniedz informāciju
par vakancēm, darba un dzīves apstākļiem
ES valstīs visiem darba meklētājiem, kas
vēlas izmantot Eiropas Savienības darba
tirgus iespējas.
ELĪNA EGLE, Latvijas Darba devēju
konfederācijas ģenerāldirektore, izteica
bažas, ka iekšējie resursi valstī ir pārāk
mazi, lai atrisinātu migrācijas jautājumus.
Visā Eiropā saskaras ar darbaspēka trūkuma
problēmām. Jābūt daudz aktīvākiem, lai sāktu
cīņu par gaišo prātu noturēšanu Latvijā. Valstī
nav informācijas, kuras nozares attīstīsies
un kāda darbaspēka trūks nākotnē. Nevar
tikai prasīt darba devējiem paaugstināt darba
algas, jo zinām, kāda šodien ir darba devēju
kapacitāte un cik maz mums uzņēmēju.
Trūkst mazo un vidējo uzņēmumu atbalsta
programmas, darba devēji nav iesaistīti
izglītības programmu izstrādē. Ja slēpsimies
un nerunāsim par migrācijas problēmām,
daudzi darba devēji tās centīsies risināt
saviem spēkiem, bieži vien arī negodīgā
ceļā. Nevar darba devējiem uzlikt atbildību
par nacionālās saliedētības problēmām – tās
jārisina valsts mērogā.
Vārds
politiķiem
ILZE STOBOVA, Tautas partija
• Pēdējā gada laikā ir izveidots ilgtermiņa
darba tirgus prognozēšanas modelis, kas
pieņemts valdībā. Ekonomikas ministrija ir
uzņēmusies atbildību par nodarbinātības
problēmām. Kopējās līnijās ir skaidrs,
kā Latvijā veidosies darba tirgus, un tiek
izstrādātas atbilstošas izglītības programmas.
• Aktuāls ir jautājums par bezdarbnieku
pabalstu izmaksāšanas ilgumu, pašlaik tas
nemotivē steidzīgi meklēt darbu.
• Latvija nav lēta darbaspēka zeme, tāpēc tā
ievešanu no citurienes vērtējam piesardzīgi.
INDULIS EMSIS, ZZS
• Labklājības ministrija četrus gadus ir
mūsu pārziņā. Darba algu pieaugums šajā
laikā pieaudzis par 36%, un šāds pieauguma
temps jānotur. Pamatproblēma ir tāda, ka
mazajām algām ir pārāk liels nodokļu slogs.
Minimālajai algai tas ir 38,4%.
• Ir pārāk liela atšķirība starp dzīves
līmeni pilsētās un laukos. Lauksaimniecībā
strādājošo procents pie mums joprojām ir
augstāks nekā citās ES dalībvalstīs. Investīcijas
sekmētu cilvēku interesi par darbu
laukos. Pagājušajā gadā lauku attīstībā
investējām jau 250 miljonu.
• Starptautiskajā mērogā jābūt piesardzīgiem
– mums savs darba tirgus nav brīvi
jāatver, jo pašā valstī vēl ir milzīgi resursi.
AINARS ŠLESERS, LPP un LC vēlēšanu
apvienība
Daudzos uzņēmumos darbinieku mainība
ir vairāk nekā 50% gadā, un tas saistīts ar
nepareizo pabalstu politiku. Piedāvājam:
• samazināt bezdarbnieku pabalstu izmaksu
līdz trijiem mēnešiem. Mēs nedrīkstam
uzturēt bezdarbniekus, jo daudzi to izmanto
un strādā nelegāli, vienlaikus saņemot arī
pabalstus;
• ierosinām atjaunot darba grāmatiņas,
jo CV bieži vien ir melīgi, neprecīzi. Darba
devējam jāzina, cik bieži cilvēks maina darbu,
slimo utt.;
• nedrīkst pieļaut, ka speciālisti ar
inženiertehniskajām zināšanām brauc uz
ārzemēm, ja mums pašiem viņu pietrūkst.
Nepieciešamas pārmaiņas izglītības sistēmā;
• esam pret progresīvajiem nodokļiem,
jācenšas samazināt nodokļu slogu. Tas
veicinās nodokļu iekasēšanu un samazinās
vēlmi pēc aplokšņu algu sistēmas;
• pēc četriem gadiem vidējai algai valstī
jābūt Ls 500;
• vairākās nozarēs uz laiku darbaspēks būs
jāieved no citām valstīm, citādi neveicināsim
ekonomisko izaugsmi Latvijā.
DZINTARS ZAĶIS, “Jaunais laiks”
• Trīskārt jāpaaugstina minimālās algas.
• Privātajā sektorā jāattīsta inovācijas.
Veterinārā un pārtikas dienesta hiper-
8

Aktuāli
aktivitātes un samudžinātā nodokļu politika
traucē uzņēmējiem strādāt.
• Pārbaudes laiks, pieņemot darbā,
jāpagarina no 3 līdz 6 mēnešiem.
• Latvijā ir pārāk ilga bezdarbnieka pabalstu
izmaksāšana, tā jāsamazina.
AIVARS BERGERS, apvienība “Saskaņas
centrs”
• Valstij jāveicina studentu pieplūdums
tieši tām nozarēm, kas tautsaimniecībai ir
vajadzīgas.
• Nodokļu samazināšana un šīs sistēmas
sakārtošana veicinās uzņēmējdarbības
attīstību kopumā.
• Migrācijai jānosaka vēl stingrāki
ierobežojumi.
JĀNIS KUZINS, apvienība “Dzimtene”
• No jauna jāveido rūpniecība, jo tā ir
sagrauta.
• Lauksaimniecībā jāatgriežas pie vecajām
kooperācijām, jo viena pati lauku sēta nespēj
iesaistīties ES piedāvātajos projektos. Kāpēc
jāizdomā prasības, kas nemaz nav ietvertas
ES direktīvās?
• PVN jāiekasē tikai no pārdotās preces.
• Mēs esam par labvēlīgāku nodokļu
sistēmu paša apdzīvotam mājoklim un pirmā
mājokļa iegādei atšķirībā no tirdzniecības ar
nekustamajiem īpašumiem.
Diskusijas dalībnieki iezīmēja nodarbinātības
veicināšanas pamatvirzienus. Tie
ir: precīzas valsts darba tirgus stratēģijas
izstrāde un darba tirgus ilgtermiņa prognozēšana;
iekšējo darbaspēka mobilitāti veicinoša
reģionu infrastruktūras attīstība; valsts
atbalsts mazajam un vidējam biznesam,
IMANTS BURVIS, “Tēvzemes savienība”
• Jāsamazina nodokļi tiem uzņēmējiem,
kas rada jaunas darbavietas un kas nodrošina
savu kadru mācības.
• Darba tirgus jāatver pamazām un
uzmanīgi.
IMANTS PARĀDNIEKS, partija “Visu
Latvijai!”
• Ir noziedzīgi runāt par imigrāciju. Zinām,
kāda ir peļņa būvniecībā, tur ir resursi
lielākām darbinieku algām.
• No birokrātiskā aparāta darba devējiem
jāsaņem nevis nemitīga kontrole, bet gan
atbalsts.
• Iztikas minimums, mūsuprāt, ir arī
neapliekamais minimums.
LEONS BOJĀRS, Pensionāru un senioru
partija
• Valdošās partijas pašlaik nodarbojas
nevis ar ražošanas attīstīšanu, bet gan ar
ražotņu likvidēšanu.
• Neapliekamajam minimumam jābūt
vismaz Ls 80.
• Ja atvērsim darba tirgu, kam būs vajadzīga
Latvija un kam Nacionālā bibliotēka? Mēs
jau tā savā valstī esam tikai 55% latviešu.
JĀNIS DINĒVIČS, LSDSP
• Kāpēc šāda diskusija notiek tikai tagad,
nevis tad, kad stājāmies ES? Vai nezinājām, ka
būs problēmas? Zinājām! Toreiz mūs saukāja
par demagogiem, kas traucē iestāties ES,
taču mēs par šīm problēmām brīdinājām!
• Tuvākā gada laikā būtu ļoti uzmanīgi
jāizturas pret migrāciju no Bulgārijas un
Rumānijas.
NORMUNDS GROSTIŅŠ, “Eiroskeptiķi”
• Esam ieguvuši ļoti sliktus iestāšanās un
dalības noteikumus ES, mēs piedāvājam tos
mainīt. Ja neizdodas, jāsarīko referendums
par izstāšanos no ES.
• Ierosinām pārvietot vairākas ministrijas
uz reģioniem. Jāsamazina birokrātu skaits,
ministrijās ir pārāk daudz darbinieku.
ILMĀRS ANČĀNS, “Mūsu zeme”
• Mēs nenoskaidrojam cēloņus, kāpēc
tik daudzi dodas strādāt uz Īriju. Atbildība
jāuzņemas valdošajām partijām.
• Jāļauj mazajiem uzņēmumiem strādāt
pēc skaidriem noteikumiem, nevis vedināt
viņus uz izdevīgām mahinācijām.
ILZE KUDULIŅA, “Jaunie demokrāti”
• Joprojām nav izstrādāta politika, kā
palīdzēt reģioniem apgūt ES līdzekļus. Valstī ir
jābūt institūcijai, kas to koordinē. Nākamajos
6–7 gados mums no ES tiks dots 1,041 miljards
eiro! Jāprot izmantot šo naudu.
• Jānosaka nozares, kurās ir pieļaujama
darbaspēka ievešana.
IRĒNA SAPROVSKA, “Māras zeme”
• Darba algas jāpalielina, ienākuma nodokļus
vajag aprēķināt arī no ieņēmumiem,
kas rodas, tirgojoties ar nekustamajiem
īpašumiem.
• Lai saglabātu nacionālu valsti, jāsaglabā
nacionālā identitāte. Par to jārūpējas.
ILZE VIŅĶELE, apvienība “Tēvzemei un
brīvībai” / LNNK
• Mēs iestājamies par reģionālo centru
attīstību, investīciju plūsma jānovirza uz
reģioniem.
• Turpmākajos piecos gados jāsamazina
iedzīvotāju ienākuma nodokļa likme.
samazinot arī nodokļu un uzraudzības
slogu; moderno tehnoloģiju un rūpniecības
attīstība; darba meklējumus nemotivējošas
bezdarba pabalstu sistēmas pārskatīšana un
pabalstu izmaksāšanas termiņa saīsināšana;
ar nodokļiem neapliekamā darba samaksas
minimuma paaugstināšana; profesionālās
un augstākās izglītības atbilstība darba
tirgus pieprasījumam; zinātnes dalība uzņēmējdarbībā,
lai rastos perspektīvi uzņēmumi,
kas spētu konkurēt starptautiskajā darba
tirgū.
Runājot par viesstrādnieku ievešanu no
trešajām valstīm, diskusijas dalībnieki atzina,
ka dažās nozarēs, kurās ir akūts speciālistu
trūkums, darbaspēks būs jāieved, taču tas
jādara uz konkrēta projekta realizācijas laiku.
Apspriežot jautājumu par Latvijas iedzīvotāju
aizbraukšanu darba meklējumos
uz ārvalstīm, tika izteikts viedoklis, ka
cilvēki aizbrauc ne tikai zemo algu dēļ, bet
arī darba un dzīves apstākļu spiesti. Tāpēc
darba devējiem jādomā par savu attieksmi
pret darbiniekiem, par psiholoģiski labvēlīgu
gaisotni darbavietā un dzīves kvalitātes
uzlabošanu valstī kopumā. Vairāki diskusijas
dalībnieki uzsvēra nepieciešamību aicināt
ārzemēs strādājošus Latvijas iedzīvotājus
atgriezties dzimtenē, sniedzot viņiem aktuālu
informāciju par iespējām Latvijas darba
tirgū.
9

Darba devējs
Kur “Merks”
meklē celtniekus
“Darbdiena” jautā:
VAI BEZDARBS
IR PROBLĒMA?
LELDE, grāmatvede:
Būvfirma “Merks” cēlusi Hansabankas centrālā biroja ēku un hipermārketu
“Rimi Valdemārs”, “Arēnu Rīga”, Mitsubishi un Hyundai autotirdzniecības
centrus, kā arī citus objektus – ražošanas un sabiedriskās
ēkas, inženiertehniskās būves, privātmāju ciematus un daudzdzīvokļu
mājas. Arī šodien Rīgā vismaz pie desmit būvobjektiem lasāms “Merka”
vārds. Šīs būvfirmas personāla vadītāja MĀRA LIEPIŅA skumji nosaka, ka
ir labi celtnieki un ne visai labi, taču trūkst gan vienu, gan otru.
10
“Bezdarbs nav problēma, taču ir
grūtības atrast labi apmaksātu darbu.
Grāmatvežiem parasti jācīnās ar
aploksnēm un kreisajām naudām.
Normāli maksā vienīgi valsts iestādēs,
savukārt privātstruktūrās ir
līgumi un norunas. Ja man maksātu
pieklājīgu atalgojumu, es nemeklētu
papildu piepelnīšanos, varbūt vienīgi
izpalīdzētu draugiem kādā
mazā firmā. Man gribētos stabilu
darbu vienā vietā un saņemt iztikai
atbilstošu samaksu. Ja grāmatvedim
ir trīs darbavietas un trīs bilances,
neņemiet ļaunā, ka viņš tobrīd ir
nezvērs.
Manā darbā kaifīgākā ir algas diena.
Dzīvoju kā tajā anekdotē – orgasms
ir tad, kad sakrīt bilance.”
Patlaban labam celtniekam jābūt ne vien
speciālistam savā profesijā, bet arī jāprot
angļu un krievu valoda, jāmāk strādāt ar
datoru, jāprot analizēt finanses un slēgt
līgumus. Celtniekam jākomunikējas ne vien
ar savu projekta vadības grupu, bet jāprot arī
pārstāvēt uzņēmumu, diskutēt un argumentēt
dažādos attīstības līmeņos.
Tas nozīmē, ka runājam nevis par
ierindas celtnieku, kurš liek ķieģeli pie
ķieģeļa, bet gan par darba vadītāju?
Mēs esam ģenerāluzņēmējs un vadām
projektus, piesaistot apakšuzņēmēju kompānijas,
kurās strādā ierindas strādnieki.
Mums pašiem ir betonētāju struktūrvienība,
kas tika izveidota, lai nodrošinātu betonēšanas
darbus mūsu objektos. Ja darba tirgū
rodas problēmas ar apakšuzņēmējiem,
mums ir iespēja meklēt citus risinājumus.
Rīgā strauji būvējas, un brīžiem šķiet, ka
katrs otrais nodarbinātais ir celtnieks.
Celtniecības tirgus ir aktīvs ne tikai Rīgā
vien, tas sāk aktivizēties visā Latvijā, īpaši
lielajās pilsētās. Mūsu izglītības sistēmā bija
pārrāvums. Kolēģi, kas pirms pāris gadiem
beidza studijas Būvniecības fakultātes maģistrantūrā,
ar nožēlu atzina, ka kursā bijuši
tikai pāris cilvēku. Par laimi, pēdējos gados
šī tendence ir mainījusies. Būvniecības fakultāte
ir viena no populārākajām studētgribētāju
vidū. Tomēr ne visi iesācēji augstskolu
pabeidz.
Viņus acīmredzot priekšlaikus “nopērk”
būvuzņēmumi?
Studenti paši ir ieinteresēti strādāt, lai
nomaksātu studijām paņemtos kredītus,
lai varētu sevi nodrošināt, kā arī lai iegūtu
praktisko darba pieredzi. Tāpēc darba slodzes
dēļ nereti studijas tiek pārtrauktas. Nesen
runāju ar kolēģi, kurš lasa lekcijas Rīgas
Tehniskajā universitātē. Viņš bija ļoti izbrīnīts,
ka uz prezentāciju būvobjektā ieradās desmit
studentu, kas pašlaik veido vienu kursu.
Pirms divdesmit gadiem tie būtu bijuši vismaz
20, bet no divām grupām – pat 40.
Diendienā lasām, ka celtnieki brauc uz
Īriju, Angliju vai Zviedriju.
Labs projekta vadītājs pie mums var
nopelnīt to pašu, ko, piemēram, Somijā.
Taču, runājot par mazkvalificēto darbaspēku,
vienam otram apakšuzņēmējam nudien
rodas problēmas. Tas tāpēc, ka celtniecības
tirgus Latvijā nav stabils: veidojas jaunas
kompānijas, kas uzbūvē vienu objektu un
pēc tam pajūk. Strādniekam apnīk šāda
klejošana, un viņš pamet Latviju.
Kā jūs meklējat jaunus darbiniekus savai
firmai?
Esam meklējuši ar preses starpniecību,
bet tas ir pasīvais variants. Galvenokārt –
privāti. Tā kā šodien labs celtnieks nav

Darba devējs
darba meklētājs, viņš ir jāpierunā, jāmotivē,
jāpārvilina. Jāpierāda, ka mēs varam
nodrošināt tieši to, kas viņam ir vajadzīgs, lai
mainītu darbu, – nereti tā ir iespēja būvēt ļoti
sarežģītus, unikālus objektus.
Ne visi darba devēji grib saistīties
ar bezdarbniekiem. Vai arī jums ir
aizspriedumi?
Vidējā un augstākā līmeņa celtniecības
speciālists bezdarbnieks šodien būtu ļoti
dīvaina parādība. To gan nevar teikt par tiem,
kas deviņdesmito gadu sākumā aizgāja no
celtniecības, jo tolaik bija pamatīga krīze.
Šādi celtnieki pēc desmit citā profesijā
pavadītajiem gadiem tagad sāk atgriezties
celtniecībā.
darba devēji. Varbūt iepirksiet speciālistus
no ārzemēm?
Lai strādātu Latvijā, jāpārzina vietējās
prasības, likumdošana, jābūt priekšstatam
par dažādu uzņēmumu darbu kvalitāti un
reālajām iespējām. Ārzemnieki nezina arī
latviešu valodu. Tas nozīmē, ka viņiem nepieciešami
palīgi, asistenti, konsultanti, tulki,
jo dokumentācija jāpilda latviešu valodā.
Nereti ar apakšuzņēmējiem nākas sazināties
arī krieviski.
Jūs darbā labprāt pieņemat ne tikai
rīdziniekus, bet arī celtniekus no lauku
reģioniem.
Pagājušajā rudenī bija akcija rajonu presē,
aicinot darbā celtniecības speciālistus.
,
Vidējā un augstākā līmeņa celtniecības
????
speciālists bezdarbnieks šodien būtu ļoti
dīvaina parādība.
,
Kam gan vajadzīgi speciālisti, kuriem
pāri piecdesmit?
Tas ir vērtējams individuāli. Šādi speciālisti
mūsu uzņēmumā varētu būt darba
kvalitātes pārraugi, padomdevēji, jo pārzina
būvniecības tehnoloģijas, viņiem ir pieredze
praktiskajā būvniecībā. Arī mūsu
mātesuzņēmumā Igaunijā ir gados cienījami
padomdevēji. Šaubos, vai viņi varētu
būt projektu vadītāji, lai kontaktētos ar angliski
runājošu pasūtītāju par līgumsummu
15–20 miljonu apmērā, taču viņu darbs,
nodrošinot būvdarbu kvalitāti, varētu būt
nozīmīgs uzņēmumam.
Dažs palielīsies, ka ir Ulmaņlaika
meistars!
Mana paziņa pēc šādiem meistariem
vaimanāja, ka sienas istabā staigājot
krustdūrienā.
Tehniskās universitātes kursā nereti ir
10 studentu, un jūs nebūt neesat vienīgie
Atdeve bija minimāla, jo būvē visur un labiem
celtniekiem tagad darba pietiek arī lauku
rajonos.
Vai šodien celtnieka profesija ir
prestiža?
Protams! Žēl, ka vidusskolā maz vērības
velta matemātikai, fizikai, ķīmijai. Būvniecības
studijas nav vienkāršas. Mani pārsteidz tas,
ka daudzi jauniešu vēlmi studēt medicīnu
uztver kā nopietnu lēmumu, kam laikus
jāgatavojas jau skolā, bet pārējās studijas, arī
Būvniecības fakultātē, – kā izklaidi.
Manu paziņu lokā ir jaunieši, kas gribētu
studēt būvniecību, bet nespēj iestāties
augstskolā, jo paklūp matemātikas eksāmenā.
Celtniecības vadītājam jābūt ar plašu
zināšanu spektru. Lai sasniegtu šo līmeni, ar
celtnieka diplomu vien nepietiek, vajadzīga
vismaz divu triju gadu pieredze praktiskā
darbā, ne tikai būvējot, bet arī apgūstot
vadības prasmes.
VAI BEZDARBS
IR PROBLĒMA?
RINGOLDS, dežurants:
“Problēma – kur atrast cilvēkus.
Piemēram, “Liepājas metalurgā”
trūkst 70 cilvēku. Ja neatradīs Latvijā,
būs jāieved no ārzemēm. Viņi piesola
240 latu, taču mūsējiem tas ir par
maz. Arī svešzemnieki ilgi par tādu
algu nestrādās.
Es esmu pensijas gados un
strādāju par minimālo algu. Skaidrs,
ka neesmu apmierināts un gaidu
paaugstinājumu. Taču te strādāju
kopš 1973. gada. Esmu pieradis,
arī slinkums meklēt ko jaunu. Toties
paziņa strādā lielveikalā “Olympia”
un uz rokas saņem vairāk par 200 latiem.
Viņam ir pensija un nejūtas
pārstrādājies. Kas meklē, tas arī
atrod. Kāds reiz sacījis: kurš negribēs
strādāt, tam arī ārzemēs nebūs
laimes.”
11

Mācības
Kas ir
eiroremonts?
VAI BEZDARBS
IR PROBLĒMA?
KASPARS, datorspeciālists:
Pašlaik celtnieks ir viena no pieprasītākajām profesijām. Vēl pirms
desmit gadiem bijušos padomjlaika celtniekus varēja sastapt Centrāltirgū
saucam: “Spirtjik, vodka, sigareti...” Viņi bija kļuvuši par brīvās
ekonomikas menedžeriem. Vīri sūrojās, ka tāds darbs beržot kājas. Ko
darīt!? Nepagāja ilgs laiks, un, skat, Latvija raud pēc celtniekiem. “Buts”
mācību centra apdares darbu meistars ALBERTS MAĻINOVSKIS stāsta, ka
pat “Buts” mācību centrā vasarā nevar nokomplektēt celtnieku grupu.
“Man un manai paaudzei bezdarbs
nav problēma. Par problēmu tā
kļuva līdz ar Latvijas iestāšanos ES:
tur visiem darbs, algas, sociālais
nodrošinājums utt. Pats mācījos, bija
palicis gads līdz diploma saņemšanai.
Zināšanas, ko deva augstskola,
neatbilda tam, ko no manis prasīja
darba devējs. Pārējo apguvu mājās
no grāmatām un interneta. Nekad
nav bijusi doma meklēt darbu kādā
citā Eiropas valstī, jo man nepadodas
valodas un ļoti patīk Latvija.
Kad mācījos pirmajā kursā
Rīgas Tehniskajā universitātē par
datorspeciālistu, nevienam darba
devējam nebija intereses par manu
kandidatūru, tad mani paaicināja
darbā kursa biedrs, kurš arī
nepabeidza studijas. Tagad domāju
mācības pabeigt. Melnstrādnieks
ārzemēs pirmajos gados pelnīs
vairāk nekā es un dzīvos labāk, taču,
gadiem ritot, viņš kļūs vecāks un
sēdēs uz savām trepītēm.”
Visi ceļ, un visiem vajadzīgi celtnieki. Jūnijā
mācības beidza apdares meistaru grupa,
kurā bija seši cilvēki (parasti gan mācās
12 bezdarbnieku). Pēc tam bija invalīdu
grupa: vienam dreb rokas, otram nav kājas,
trešajam vēl kāda vaina, taču visi ar mieru
mācīties.
Vai arī invalīdiem ir reālas iespējas
atrast darbu celtniecībā?
Celtnieki darbu vienmēr atrod. Domāju,
ka arī viņiem būs darbs. Nesen pie mums
grupā bija Elīna. Savās mājās pati uztaisījusi
remontu, līmējusi tapetes un nolēmusi, ka šis
darbs ir viņai pa spēkam. Kursus beidza ar
lieliskām sekmēm. Manuprāt, viņai noteikti
atradīsies darbs.
Cik ilgā laikā var kļūt par labu
celtnieku?
Mēs mācām apdarniekus, krāšņu podniekus
un ēku celtniekus. Katrai profesijai
savs ieraugs. Pie mums jāmācās četrus
mēnešus, dodam gan teorētiskās zināšanas,
gan praktiskās iemaņas, pēc tam norit
prakse mūsu bāzes uzņēmumos “Remars”,
“RRMCE”, “Gamma 2” u. c. Droši vien
nebūšu oriģināls, sacīdams, ka, ja cilvēks
pats grib iegūt profesiju, viņš to arī iegūst,
galvenais – lai ir vēlēšanās. Tikai žēl, ka
daudzi pamet Latviju.
Vai tāpēc, ka maz maksā?
Ne gluži, tie ir 500–600 latu uz rokas,
toties Īrijā vai Anglijā var nopelnīt līdz diviem
tūkstošiem eiro mēnesī. Pats esmu bijis
celtnieks un zinu, ko prasa šis darbs.
Droši vien ārzemēs prasības ir augstākas?
Muļķības! Prasības pie mums ir ievērojami
lielākas.
Vai kursu dalībniekiem mācāt, kā veikt
t. s. eiroremontu?
Eiroremonts? Tas ir žargons. Jebkurš kārtīgs
kapitālremonts ir arī eiroremonts. Vienīgi
tagad ir citi standarti un prasības: Ulmaņa
laikos elektrības slēdža rozetei bija jābūt acu
augstumā, tagad – pie ceļgaliem. Tas arī ir
eiroremonts.
12

Mācības
VAI BEZDARBS
IR PROBLĒMA?
Labam drēbniekam
jābūt fanātiķim
Bezdarbnieces, kuras izvēlas drēbnieka profesiju, nedomā par darbu
rajonos, kur nav šūšanas ražotņu. Uz darbu ateljē vai pie drēbniekmeistara
var cerēt vienīgi labākās beidzējas. Pārējām jāsamierinās ar domu, ka
iegūtās zināšanas un iemaņas noderēs ģimenē, lai uzšūtu svārkus sev
un meitai vai piegrieztu bikses vīram. Pārdomās par drēbnieku amatu
dalās GAĻINA ŠĻAKOTA. Viņa daudzus gadus nostrādājusi 25. arodskolā
un pēdējos 15 veltījusi bezdarbnieku skološanai. Gaļina māca citiem šūt.
“Man ir vienalga, vai tā ir jauniete, jauns
puisis vai pensionāre, vai grupā ir viens vai
seši cilvēki. Ja manam pretimsēdētājam
iezaigojas acis – tas ir mans cilvēks.”
Gaļina savus audzēkņus nekad nav
dalījusi – tas būs meistars, tas pusmeistars
vai parasts zellis kā “Skroderdienās”. Katrs
savu vietu dzīvē atradīs pēc savām spējām.
Ar to, ko Šļakotas kundze iemācīs, pietiks
tikai sākumam. Pie Gaļinas aizvadītā gada
laikā pārsvarā mācījušās dāmas, bijuši
tikai divi jaunieši.
“Pie mums kursos jāmācās četrus mēnešus.
Biju Valmierā, un grupa tādā sajūsmā,
ka lēcu vai līdz griestiem. Viena izstrādājuma
vietā izlaiduma eksāmeniem kursantes bija
sagatavojušas 8 vai 9 paraugus. Tie bija
svārki, blūzes, priekšauti, kleitas, bikses u. c.
Diemžēl drēbnieks lielražošanā joprojām
ir viena no mazāk apmaksātajām profesijām,
jo plūsmas līnijā strādnieks izpilda vienu vai
divas operācijas. Padomjlaika konveijers maz
atšķiras no mūsdienu plūsmas līnijas, ja nu
vienīgi šujmašīnas, citi mehānismi apstrādei
vai pogu piešūšanai, audumi, piegrieztnes un
citi nieciņi. Agrāk šuvām sev un padomijai,
tagad – Eiropai un pasaulei, pieklemmējot
kādas slavenas firmas birku. Nevienam pat
prātā neienāks, ka Vācijas, Francijas, Itālijas
vai Anglijas modes namu kolekcijas nav
šūdinātas pašu mājās, bet gan ražotas kaut
kur Ķīnā, Korejā vai Malaizijā un tagad arī
Latvijā. Laba prece, labs tirgus.
Labam censonim nākamā pakāpe ir amata
meistara tituls Amatniecības kamerā.
NVA organizētie kursi ir bezdarbniekiem.
Taču ar to vien ir par maz, ka bezdarbnieks
nolēmis kļūt par drēbnieku. Tāds bezdarbnieks
arī paliks par bezdarbnieku. Drēbnieks – tā ir
fanātiķu profesija.
Neviena šuvēja, kas mācījusies pie manis,
par pasaules zvaigznēm nav kļuvusi, toties
vairums ir dabūjušas darbu un strādā.
Divas iekārtoja savu būdiņu Pļavnieku
tirgū, kur pielabo bikses un svārkus, iešuj
rāvējslēdzējus, pogas utt. Viena strādā
Dzirnavu ielā, otra – Čaka ielā. Kā jau teicu,
jābūt sava darba fanātiķiem, tad arī nauda
nāks.”
ARMANDS, menedžeris:
“Katrs no mums kaut kur jau
strādā, tomēr tikai retais jūtas apmierināts.
Cilvēks meklē nevis to,
kas viņu interesētu, bet par ko
maksā. Mani, piemēram, saista audio,
video tehnika, labprāt strādātu
šajā jomā, taču, cik zinu, samaksa ir
pieticīga. Daudzviet tiek nodarbināti
jaunieši, jo ģimeni par šo atalgojumu
neuzturēsi. Īrija, Anglija, Zviedrija –
tas ir izmisuma solis, īpaši lauku
cilvēkiem. Dažam tā ir pēdējā iespēja,
ja viņš negrib nodzerties. Braukt uz
pilsētu bez izglītības arī nav nekādas
jēgas.
Pat Ogres rajonā daudzi dzīvo
tādos apstākļos, kādus grūti iedomāties.
Lielos saimniekotājus, kam
lauksaimniecība ir bizness, var saskaitīt
uz vienas rokas pirkstiem. Ar
padsmit hektāriem var knapi savilkt
galus. Ja Ogrē būtu labi apmaksāts
darbs, es, protams, nebrauktu strādāt
uz Rīgu. Nezinu, kā iztiek tie, kas
dzīvo Preiļos, Krāslavā vai Ludzā, viņi
taču uz Rīgu nebraukās.”
13

Profesija
Inženieris –
pieprasīta profesija
VAI BEZDARBS
IR PROBLĒMA?
VILNIS, nama pārvaldnieks:
Pirms nepilniem pieciem gadiem inženieri, projektētāji, būvnieki stāvēja
rindā Nodarbinātības valsts aģentūrā, lai reģistrētos par bezdarbniekiem,
un pa kluso šiverēja Centrāltirgū, kur algu saņēma aploksnē.
Tagad situācija ir diametrāli pretēja – inženieris ir deficīta profesija.
Uz “Darbdienas” jautājumiem atbild Ekonomikas institūta direktore
RAITA KARNĪTE.
14
“Tā nav problēma tiem, kas grib
strādāt. Uzskatu, ka arī pie mums
var atrast darbu. Grūti prognozēt, no
kurienes pie mums ienāks papildu
darbaspēks. Esmu lasījis, ka daudzi
atrod darbu Vācijā, Ungārijā, Polijā.
Latvija nebūt nav tas gardākais
kumoss.
Vācieši, piemēram, nestrādās
vienkāršākos darbus, arī sadzīve un
sociālās garantijas tur ir augstākā
līmenī nekā pie mums. Pagaidām
vācieši vēl strādā mašīnbūves
uzņēmumos, taču cik ilgi? Arī viņi
cenšas savus gigantus pārvietot pie
kaimiņiem.
Nebūs ilgi jāgaida, kad aicināsim
viesstrādniekus. Ar vienu kāju esam
jau Eiropā. Latvijas algas mūsu cilvēkus
neapmierinās. Notiks tas pats,
kas 60.–70. gados, kad aicinājām
baltkrievus, moldāvus, ukraiņus.
Tagad esam sākuši draudzēties ar
kazahiem, turkmēņiem, tadžikiem –
nav iemesla norobežoties. Vēl jo
vairāk, ja viņus apmierina samaksa
pie mums.”
It kā būtu skaidrs, kāpēc vajadzīgi inženieri
– jo strauji aug tās nozares, kur nevar
iztikt bez šiem speciālistiem. Piemēram,
attīstās būvniecība. Tā tas būs vienmēr, jo
būvniecība ir iesaistīta aktīvajā ekonomikā un
tai nepieciešami kvalificēti kadri. Cerēju, ka
attīstīsies rūpniecība. Žēl, ka tas tā nenotika.
Jūs jau pirms pieciem gadiem brīdināja
par inženieru kadru trūkumu nākotnē...
Tolaik izglītības sistēma negatavoja pietiekami
daudz inženieru un neviens augstskolām
neteica, ka inženieri būs vajadzīgi. Tieši pretēji
– gan ģimenēs, gan presē sprieda par to,
ka rūpniecība ir lejupslīdē un tādu profesiju
pārstāvji kā ķīmiķi, farmaceiti, biologi, tehnologi
nevienam nebūs vajadzīgi.
Raugoties nākotnē, par spīti tam, ka
rūpniecība neattīstās, tomēr būs vajadzīgi
augsti kvalificēti cilvēki. Piemēram, pakalpojumu
nozarē, transporta jomā, remontdarbos,
projektēšanā u. c. Visiem vajadzēs inženierus.
Taču tie vairs nebūs padomju laika
inženieri.
Es analītiskāk skatos uz padomju laiku un uz
to, ko tas mums devis un ko ņēmis. Izglītību
ziņā tas deva vairāk, nekā sniedz mūsdienas.
Inženieri, kurus tolaik gatavoja, nebūt nebija tik
slikti. Cita lieta – viņu zināšanu izmantojums.
Ja attīstība ir ierobežota (kā tas bija padomju
laikā), izaugsme apstājas. Augstskolai jādod
nozares filozofija, terminoloģija, iemaņas.
Tikai pēc tam, kad cilvēks nonāk darbā, sākas
dziļāka specializācija izvēlētajā nozarē.
Tādā gadījumā padomju laika inženieriem
nevajadzētu mest plinti krūmos, bet būtu
jāmēģina pielāgoties mūsdienu prasībām.
Jautājums, kur viņi ir? Piecpadsmit gadu ir
gana ilgs laiks – vismaz trīs mācību paaudzes.
Līdztekus izglītībai ir arī citi nosacījumi –
mentalitāte, darba devēja prasības, attiecības
darbā u. c. Tiem, kas 15 gadus bijuši izmesti
no profesionālās dzīves, atgriezties būs
pagrūti. Domāju, ka tehnoloģijas nav šķērslis,
drīzāk jau attieksme. Padomju laikos inženieris
bija diezgan labi apmaksāts darbinieks. Daudzi
nesaprot, ka tas vairs nebūs algas darbs.
Nebūs tā, ka, ja cilvēks iestājas darbā, tad
visiem jābūt skaidram, ka tāpēc vien viņam
par to jāmaksā alga. Šī ir viskaitīgākā filozofija,
kas pārmantota no padomju laikiem.
Vai mūsu izglītības sistēma spēj sagatavot
speciālistu, kas atbilstu starptautiskajām
prasībām?
Domāju, tas ir atkarīgs no mācību spēkiem:
vai tie ir mūsdienīgi domājuši cilvēki, vai arī
tādi, kas tikai noturējušies savos krēslos. Tas
nozīmē, ka Latvija spēj sagatavot vajadzīgos
speciālistus. Žēl, ka uzņēmēji atkal ir atstāti
novārtā: augstskola par sevi, ekonomika par
sevi, uzņēmēji par sevi. Ja rūpniekam vajadzīgs
speciālists, viņš pats par to gādā, maksā un
cilvēks meklē augstskolu – vienalga, šeit vai
ārzemēs. Vaina ir tajā apstāklī, ka augstskolas
loma tādā mazā valstī kā Latvija nav apjēgta.
Un īsto izpratni par augstskolas lomu iegūsim
tikai caur pieredzi, nevis caur domāšanu vai
ideju.
Latvijā joprojām ir daudznozaru augstākās
izglītības sistēma, ko kritizējām padomju laikā,
un pie tā paša esam atgriezušies. Vienīgi tolaik
bija lieli daudznozaru uzņēmumi, savukārt
tagad ir mazi daudznozaru uzņēmumiņi, kam
vajadzīgs ļoti raibs speciālistu klāsts. Taču šo
speciālistu sagatavošana ir dārga.
Vai tas nozīmē, ka augstskolas specializējas
un kļūst par izglītības pakalpojumu
eksportētājām, bet pārējos speciālistus
importējam?
Tā nav novitāte. Piemēram, Amerikas augstskolas
aicina mācīties un maksā stipendijas.
Tas, protams, notiek ar tālejošiem mērķiem –
viņi paši vispirms nosmeļ krējumu, bet pārējo
produkciju palaiž pasaulē.
Lai tā notiktu arī Latvijā, par kritēriju paliks
pamatizglītība, kam jādod tādas zināšanas, lai
cilvēks varētu iestāties augstskolā un zinātu
valodu, jo valoda ir domāšanas trenažieris.

Cittautieši
darba tirgū
Mamma strādās
kafejnīcā
Saruna ar LUĪZU BOKAREVU, kas Kandavas lauksaimniecības tehnikumā
ieguvusi pavāra profesijas kvalifikāciju
Man grūti noticēt, ka tas noticis.
Eksāmenos taču dabūjāt 8 balles, tas ir
izcils rezultāts!
Jā, daudz mācījos gan kursu laikā, gan
pirms eksāmeniem.
Kāpēc izvēlējāties pavāra profesiju?
Gribēju atrast darbu. Man no bērnu dienām
ir paticis gatavot ēdienu. Jau bērnībā man
bija mazi katliņi un panniņas. Esmu strādājusi
ēdnīcā par trauku novācēju un oficianti.
Cik ilgi bijāt bez darba?
Nepilnu gadu. Biju zaudējusi ticību sev.
Pēdējā darbavieta bija gaterī, kur krāvu dēļus.
Darbs bija smags un alga maza.
Vai tagad meklēsiet pavāra darbu?
Noteikti! Meklēšu Tukumā vai Jūrmalā.
Kas visvairāk patika praksē?
Visvairāk tas, ka varu strādāt. Darba devējs
man uzticējās, es iemācījos gatavot to, ko
iepriekš nepratu, piemēram, medus kūku un
saldo ruleti.
Jums ir četri bērni. Ko viņi teica, ka
mamma mācās?
Viņi visiem stāsta, ka mamma tagad varēs
strādāt kafejnīcā.
Jūs pēc tautības esat čigāniete. Varbūt
jūtat citādu attieksmi pret sevi?
Skolas laikā gan bija citāda attieksme, taču
tagad tā ir līdzvērtīga. Ar divām meitenēm
grupā sadraudzējos, tagad satiekamies,
domāju, varbūt kļūsim par draudzenēm.
Šo sarunu mums atstāstīja NVA Tukuma
filiāles darbiniece Oksana Spičaka. Kad bija
pagājis gads, nolēmām apciemot LUĪZU
BOKAREVU un uzzināt, kā Luīzai veicas ar
darbu kafejnīcā.
Ar Luīzu tikāmies Tukumā. Viņa bija
atvaļinājumā, ko bija saņēmusi par
nostrādāto laiku mēbeļu ražotnē “TukkoT”.
Pie mājas vārtiņiem blakus mammai stāvēja
smuidra, simpātiska meitene.
“Mana meita Taņa,” iepazīstina Luīza
un piebilst, “tēva meita!” Arī Luīza pati
ir apbrīnojami simpātiska, sirsnīga un
dzīvespriecīga. Nojaušu, ka cienīta un
mīlēta. Kaimiņi, iznākot uz ielas, sveicina
un draudzīgi uzsmaida.
“Vīrs miris jau pirms vairākiem gadiem,
tagad jāpagūst apkopt savu un viņa dzimtas
māju. Brīžam rokas nolaižas, bet tas tomēr
atslogs. Atnāku no darba un metos dārzā.”
Luīze runā latviski bez jebkāda akcenta.
Viņas tautību iezīmē mazliet melnīgsnējā
sejas krāsa un vaļsirdīgais smaids, kas
izzūd, tikko nolemjam bildēties. Acīs
iezogas skumjas. Atbildot uz skaudro
jautājumu, kāpēc Luīza tomēr nestrādā
kafejnīcā, bet mēbeļu kombinātā, viņa ir
domīga un apsver katru vārdu.
Mani pieņēma bijušās “Lauktehnikas”
kafejnīcā “Aplis” par trauku mazgātāju. Drīz
apjauta, ka man ir kvalifikācija un protu arī
ko vairāk. Sāku strādāt virtuvē: marinēju
šašlikus, klapēju karbonādes. Redzot,
ka nepretojos, uzlika par pienākumu tīrīt
kartupeļus, novākt traukus, mazgāt, tīrīt
telpas utt. Jaunās meitenes, redzot, ka daru
visu, sāka smīkņāt un ņirgāties. Pašas padzer
kafiju un nomet man tases – sak, tu jau
mums trauku mazgātāja. Cietos, cik spēju,
taču vienreiz pienāk pacietībai gals.
Un cik par to maksāja?
120 latu uz rokas. Solīja vairāk. Teica, ka
labi darbinieki vajadzīgi, bet... Nācu uz darbu
kā uz katorgu. Neizturēju. Meistare teica, lai
padomājot.
Vai meklējāt citu vietu?
Protams. Zvanīju vienam otram – jā,
vajadzīgs pavārs. Atnāku, un man pasaka –
paldies!
Vai tāpēc, ka esat čigāniete?
Pat pasi nepaprasīja. Pietika ar vienu
skatienu, lai augstprātīgi atbildētu – man ir
tiesības izvēlēties. Četrus mēnešus biju bez
algas. Tā kā darbs mani nekad nav biedējis,
aizgāju uz mēbeļu kombinātu “TukkoT”.
Strādāju par slīpētāju. Cehā tikai sievietes.
Tieku ar visu galā.
Pēdējie vārdi ir daudznozīmīgi. Luīzai
ir problēmas ar asinsspiedienu, taču viņa
neriskē iet pie ārsta, lai nezaudētu darbu.
Viņa zina, ko nozīmē strādāt par taloniem,
lai uzturētu bērnus, zina, kas ir 150 latu uz
rokas.
Mamma nestrādā kafejnīcā. Viņas virtuve
ir kokapstrādes cehs. Varbūt pavisam
nedaudz pietrūka, lai Luīzes medus kūka
vai saldā rulete būtu visgardākā Tukumā.
Un varēja taču notikt arī tā, ka tieši Tukumā
būtu atvērts pirmais čigānu restorāns
Latvijā.
15

Uzziņai
16
KUR MEKLĒT
ZUDUŠOS GADUS?
Deviņdesmito gadu sākums bija
laiks, kad šķīrāmies no pagātnes.
Teica, ka nederēs pat darba
grāmatiņas. Tās neizmantojām,
tomēr noderēja un noder arī
pašlaik, lai apliecinātu darba
stāžu padomjlaikos. Daudzi darba
grāmatiņas atstāja darba devēja
ziņā, citi tās pat neprasīja, ejot uz
jaunu darbavietu. Tagad zudušie gadi
jāapliecina kā sendienās. Ko darīt, ja
darba grāmatiņas vairs nav, stāsta
Personāla dokumentu valsts arhīva
direktore DACE OZOLIŅA.
Šis ir viens no piecpadsmit valsts
arhīviem Latvijā un viens no četriem
arhīviem Rīgā. Daudzi dzirdējuši par
vēstures arhīviem, par unikālo Kinofotofonodokumentu
arhīvu, tomēr
retais iegaumējis mūsu vārdu – Personāla
dokumentu valsts arhīvs.
Rīgā apkalpojam tikai rīdziniekus un
Jūrmalas iedzīvotājus. Pārējiem uzziņa
jāmeklē zonālajos arhīvos: Liepājā,
Siguldā, Tukumā, Rēzeknē, Daugavpilī,
Valmierā, kā arī citās lielpilsētās un
rajonu centros.
Ja cilvēkam rodas problēma, kas
saistīta ar pagātni, viņš noteikti brauks
uz Pārdaugavu, kur atrodas Valsts
arhīvs. Žēl, taču maldīsies. Tik un tā
viņu atsūtīs pie mums – uz Grīziņkalnu.
Uzziņa par tiem, kas strādājuši Rīgā
un Jūrmalā, atrodama tikai pie mums.
Kamēr notika uzņēmumu privatizācija,
dokumentus pieņēmām par samaksu,
tagad to darām bez maksas. Kadru
dokumenti jāglabā 75 gadus – tās
ir pavēles vai rīkojumi, dokumenti
par izpeļņu, personas kartītes un
personas lietas. Atsevišķas lietas ir
īpaši interesantas, sevišķi, ja tie ir
izcilu personību – aktieru, mūziķu,
mākslinieku, mediķu u. c. – dokumenti.
Tas ir lielisks materiāls biogrāfiem,
bibliogrāfiem, aprakstniekiem un
zinātniekiem.
Meklē darbiniekus?
Reģistrē vakances!
Lai atrastu īsto darbinieku, darba devējs var izmantot dažādas
Nodarbinātības valsts aģentūras piedāvātās iespējas. Par to stāsta NVA
Stratēģiskās plānošanas un analīzes departamenta direktores vietniece
LAURA CUNSKA.
Jūlija beigās aģentūras datu bāzē bija
reģistrēti vairāk nekā 73 tūkstoši cilvēku, kas
meklē darbu. Vakanču reģistrēšana aģentūrā
palīdz informēt par brīvajām darbavietām
iespējami plašu darba meklētāju loku.
Vakances var reģistrēt tuvākajā aģentūras
filiālē, sazinoties pa tālruni, faksu vai
elektroniski. Saņemot vakanci, aģentūras
darbinieks nepieciešamības gadījumā var
konsultēt par situāciju darba tirgū, jautāt
par prasībām, kādas ir izvirzītas kandidātiem
uz konkrēto darbavietu, palīdzēt organizēt
tikšanos ar bezdarbniekiem atlases veikšanai
vai interesentu informēšanai par uzņēmumu.
Ja darba devējs ir ieinteresēts piesaistīt
darbiniekus no citām Eiropas Savienības
valstīm, piemēram, Lietuvas vai Igaunijas,
piedāvājam ievietot vakanci EURES datu
bāzē, kuru ik mēnesi apskata gandrīz miljons
apmeklētāju no visas Eiropas.
Pēc vakances reģistrēšanas informācija
par šo darba piedāvājumu tiek izvietota
informatīvajos stendos aģentūras filiālēs,
un informācija par vakanci tiek nodota
atbilstošajiem bezdarbniekiem ikmēneša
apmeklējuma laikā. Reģistrējot vakanci,
darba devējs var izvēlēties, vai:
• reģistrēt atklāto darbavietu – bezdarbniekiem
tiek sniegta vispusīga informācija
par brīvo darbavietu ar darba devēja
kontaktinformāciju, un bezdarbnieki kontaktējas
tieši ar darba devēju;
• reģistrēt vakanci ar iepriekšēju
pretendentu atlasi – darba devējs vienojas
ar aģentūras darbinieku par pirmreizējās
atlases kritērijiem, un aģentūra nosūta pie
darba devēja tikai prasībām atbilstošos
pretendentus.
Ja darba devējs vēlas vienīgi sniegt
informāciju par vakanci, nepretendējot uz
piemērotu bezdarbnieku atlasi aģentūras
filiālē, to var izdarīt NVA mājaslapas
www.nva.gov.lv sadaļā “CV / vakanču
katalogs”. Šajā gadījumā vakanci varēs
apskatīt internetā, un informācija par vakanci
tiks sniegta arī bezdarbniekiem, kas apmeklē
aģentūras filiāles.
Kad vajadzīgais speciālists ir atrasts,
neaizmirstiet informēt aģentūru, ka vakance
ir aizpildīta.
Lai veicas atrast labus darbiniekus!

Uzziņai
Kā rīkoties darba devējam, lai pieteiktu
vakanci NVA bezmaksas darba informācijas
kabinetos vai NVA filiālēs.
NVA mājaslapā
aizpilda vakances
formulāru un
nosūta pa e-pastu
NVA filiālei *
DARBA DEVĒJS
(brīva darbavieta)
Zvana NVA
filiālei un piesaka
vakanci
Darba devējs vienojas ar NVA filiāli
par vakances aizpildīšanas formu
1) NVA datu bāzē reģistrē
atklāto darbavietu bez
pretendentu papildu atlases.
2) NVA datu bāzē reģistrē
vakanci ar iepriekšēju
pretendentu atlasi.
3) NVA datu bāzē reģistrē
vakanci ar nosacījumu par
tikšanos ar pretendentu NVA
filiālē vai pie darba devēja.
Pēc tam, kad vakance aizpildīta,
darba devējs to atsauc.
* Ja darba devējs nevēlas aizpildīt formulāru un saņemt
NVA darbinieku palīdzību, piedāvājam iespēju publicēt
sludinājumu par brīvo darba vietu NVA mājaslapā
www.nva.gov.lv – sadaļā CV/vakanču katalogs.
Ierodas NVA
filiālē un reģistrē
brīvo darbavietu
Lai apliecinātu zudušos gadus, jāiesniedz
pieprasījums arhīvam, lai
atjaunotu jūsu darba stāžu. Ja arhīvā
būs darba grāmatiņa, to neatgūsiet,
bet saņemsiet izziņu, lai apliecinātu
nostrādāto laiku.
Cik ilgā laikā arhīvs dod atbildi uz
privātpersonas pieprasījumu?
Tas notiek mēneša laikā.
Cik maksā šāds pakalpojums?
• No 7 līdz 10 latiem atkarībā
no dokumentu skaita. Izziņas, ko
izsniedzam ārvalstniekiem, – Ls 16 vai
USD 30 atkarībā no valūtas kursa.
• Paātrinātais pakalpojums ir par
divkāršu samaksu.
Kur un kā var pieteikt pieprasījumu:
• ar vēstuli (adrese: Rīgā, LV-1012,
a/k 22);
• pa e-pastu: pdv@arhivi.gov.lv;
• pa faksu 7294400;
• ierodoties personīgi:
Rīgā, Ata ielā 1, 1. stāvā, kabinetā
nr. 1. (pie Grīziņkalna – Pērnavas un
Vārnu ielas krustojumā)
Klientu pieņemšana:
Katru darbdienu no 9.00 līdz 17.00
Piektdienās no 9.00 līdz 16.00
Pārtraukums no 12 00 līdz 13.00
Tālruņi informācijai:
• 7298789;
• 7272176
Līdzi jāņem personas apliecinošs
dokuments – pase. Ja persona pārstāv
citu personu, līdzi jābūt attiecīgā cilvēka
pilnvarai.
17

www.nva.gov.lv