Nr.14 - LBS

Dzīves skola
“Būvinženieris” Nr. 14 (02. 2010.)
Lielākā vērtība – cilvēki
Vijai Zellei ļoti patika praktiskā matemātika, un viņa vēlējās to izmantot reālajā
dzīvē. Būvniecība šķita vispiemērotākā. Viņa nokļuva līdz tam netipiskā kursā –
grupā bija septiņas meitenes. Viņai un viņas studiju biedriem īpaši patika lekcijas
pie erudītā būvkonstruktora Kārļa Gaiļa. Tas bija pēdējais būvnieku kurss Latvijas
Valsts universitātē, un inženiera diplomu viņi saņēma 1958. gadā. Pēc tam
šādu izglītību varēja iegūt Rīgas Politehniskajā institūtā.
Būvinženieres karjera Vijai Zellei sākās
Enerģētikas pārvaldē Bulduros,
kur viņa pildīja Galvenās sanatoriju
un kūrortu pārvaldes sanatorijas celtniecības
būvuzrauga pienākumus. Jau
pēc gada viņa strādāja Jelgavā – bija
pilsētas izpildkomitejas celtniecības
daļas vadītāja un reizē arī būvuzraudze
Jelgavas kultūras nama, kinoteātra
Jelgava, dzīvojamo māju Uzvaras un
Ausekļa ielas kvartālā, pilsētas gāzes
vada projektēšanas un celtniecības darbiem.
Viņa vadīja pilsētas kanalizācijas
tīklu projektēšanas un realizācijas darbus
no izejas datiem projektēšanā līdz
objekta nodošanai. Tad sekoja darbs
pie skolām. Vijai Zellei uzticēja celtniecības
daļas izveidošanu, un viņa to
arī paveica. Vajadzēja mācīties, daudz
laika nācās pavadīt objektos, jo Jelgavā
sākās apjomīga celtniecība, un Vijai
Zellei bija jāpieņem ekspluatācijā dažnedažādas
būves, ieskaitot maģistrālo
gāzes vadu.
«Tie bija svētīgi gadi,» viņa atceras.
Jelgavā daudz varēja mācīties no vecajiem
būvmeistariem. Īpaši viņai atmiņā
palikuši mūrnieki brāļi Pētermaņi.
«Skatījos, kā viņi strādā, un apbrīnoju
šo cilvēku lielo godaprātu,» teic Vija
Zelle. Jaunu pieredzi viņai deva tikšanās
ar projektētājiem no Ļeņingradas
(tagad Sanktpēterburgas) Pilsētprojekta
nodaļas. Vija Zelle iemācījās darbu
plānošanu, apguva grāmatvedību, kaut
gan sākumā nesaprata grāmatvedes
prasības par «vienas kapeikas dzenāšanu»,
ja runa ir par daudziem tūkstošiem
rubļu.
1964. gadā Vija Zelle kļuva par Jelgavas
vispārējā celtniecības tresta tehniskās
daļas vadītāju. Tolaik tas bija arī
Rīgas teritoriālais celtniecības trests.
Viņa saskaņoja būvprojektus, veica
tāmju ekspertīzes, viņas pārziņā bija
būvlaboratorija, darbu izpildes projekti,
jaunā tehnika. Vēlāk viņas objektu
sarakstā parādījās Olaines ķīmiskā rūpnīca
ar dzīvojamo un sabiedrisko ēku
kompleksu, Ogres trikotāžas kombināts,
Garkalnes gāzbetona cehs, Lodes
drenu cauruļu un ķieģeļu rūpnīca, Valmieras
stikla šķiedras rūpnīca, Saulkalnes
dolomīta rūpnīca, kā arī dzīvojamās
mājas Stučkā (tagad Aizkrauklē),
Inčukalna gāzes glabātava.
1969. gadā Vija Zelle sāka strādāt Valsts
kinematogrāfijas komitejā par celtniecības
daļas vadītāju. Viņas darbs bija saistīts
ar tādu objektu kā kinofilmu bāze
Rīgā, Šmerļa ielā, kinostudijas skaņu
ierakstu un dekorāciju cehs, filmu apstrādes
cehs, kokmateriālu noliktava,
kinoteātri ar 400 vietām Ludzā, Preiļos,
Limbažos, ar 300 un 800 vietām
Daugavpilī, Liepājā projektēšanu un
būvniecību. «Tad likās, ka es dzīvoju
kukuruzņikā, jo nemitīgi lidoju no Daugavpils
uz Liepāju,» atceras Vija Zelle.
«Lai arī kinoteātrus vajadzēja būvēt pēc
Maskavas tipveida projektiem, arhitekti
Ģelzis un Krauklis uzdrošinājās daudz
ko mainīt. Maskavā Valsts plānā nācās
aizstāvēt katra objekta nepieciešamību.
Kopš tiem laikiem prātā palikusi kāda
mācība, ko vēlāk centos nodot citiem,
kolīdz dzirdēju vārdus: «Neiešu. Tas
nav mans līmenis.» Līmenis ir vienmēr,
vajag tikai atrast pieeju. Var jau būt, ka
daudzreiz mani pažēloja un nepateica:
«Ko nu tu, sieviete!?» vai «Muļķe!»,
taču sliktu attieksmi pret sevi nekad neesmu
jutusi,» atceras Vija Zelle.
Pēc tam vairākus gadus Vija Zelle bija
saistīta ar Latvijas Radio centru, kur
strādāja par celtniecības daļas vadītāju.
Sekoja objekts Siguldā, TV komplekss
Zaķusalā, garāžas Jelgavas ielā, radio
ēkas kapitālais remonts. «Televīzijas
kompleksa celtniecībā daudz tika domāts
par izskatu, sākot no stiklotām
fasādēm un beidzot ar somu materiāliem.
Sākums šķita katastrofāls. Kultūrai
vienmēr bija ierobežots budžets.
Ja plāns netika izpildīts, nākamajā gadā
neko nedeva. Tātad par celtniecību nevarēja
būt ne runas. Pati apbraukāju
trīs rūpnīcas, sarunāju pāļus, un sākām
būvēt. Tikai pēc tam objektu izdevās
ielikt plānā. Pirmo reizi saskārāmies ar
zemūdens betonēšanu, ko pasaulē labi
pazina. Bija stingri jāievēro SNIP prasības,
un reiz divu centimetru novirzes
dēļ man vajadzēja braukt uz Maskavu,
lai saņemtu slēdzienu, vai šāda atkāpe
ir pieļaujama. Braucu uz Gosstroj aizstāvēties.
Nezināju, ar ko tas beigsies.
Tomēr no Maskavas atgriezos ar pozitīvu
slēdzienu,» stāsta Vija Zelle. Visvairāk
viņai žēl, ka netapa otrs korpuss,
jo Zaķusalas infrastruktūra tika radīta
televīzijas dēļ.
Tad sekoja nākamais interesantais
posms. Vija Zelle bija Vecrīgas restaurācijas
pārvaldes galvenā inženiere.
Tika rekonstruēta viesnīca Rīga,
restaurētas vairākas ēkas Mārstaļu un
Kalēju ielā, Lietišķās mākslas muzejs
Skārņu ielā, dzīvojamās ēkas Smilšu
ielā, fasādes Pētera baznīcai un dzīvojamajai
ēkai Jaunielā. Darbā piedalījās
arī poļu restauratori. «Man bija interesanti.
Katrā objektā atklāju ko jaunu,
lasīju tos gluži kā seno laiku grāmatas,
arī tad, kad Mārstaļu ielā līdām pusotru
metru zem pamatiem. Tolaik sāku
saprast, kā tapa būves 12. gadsimtā,»
stāsta Vija Zelle.
2009. gada pavasarī viņa bija būvuzraudze
sporta zālei, kuru pārbūvēja par biroju
ēku. Tas bija viņas pēdējais objekts,
un nu beidzot Vija Zelle ir pensijā.
«Cilvēks savā dzīvē var izdarīt ļoti
daudz,» viņa saka. Pa šo laiku viņai ir
izauguši bērni un mazbērni. «Esmu satikusi
daudz labu cilvēku un no katra
ieguvusi kaut ko vērtīgu,» atzīst Vija
Zelle.
Mārīte Šperberga
56
Latvijas Būvinženieru savienība www.lbs.building.lv
57