Nr.16 - LBS

Būvniecības šķīrējtiesa
“Būvinženieris” Nr. 16 (09. 2010.)
2
Bolis J. Mediācija. Juridiskā koledža, 2007., 17. lpp.
Mediācija bija galvenais strīdu risināšanas
veids senajā Ķīnā. Konfūcijs
ticēja, ka brīvprātīga pušu salīgšana,
nevis kādas trešās personas diktāts ir
labākais strīdu risināšanas veids. Mediāciju
senos laikos praktizēja arī Japānā
un dažviet Āfrikā. Ķīniešu izcelsmes
imigranti ASV aizsāka mediācijas sistēmas
savās sabiedrībās. Arī ASV ebreju
sabiedrība Ņujorkā 20. gadsimta
divdesmitajos gados sāka izmantot
mediāciju. Plašāka mediācijas prakse
ASV attīstījās tikai 20. gadsimta septiņdesmitajos
gados.
Pagājušā gadsimta vidū pilsoņi un
imigranti ASV arvien biežāk meklēja
iespējas strīdus risināt ar trešās puses
palīdzību, piemēram, policijā, tiesā, pie
juristiem, valsts, pašvaldības un citās
institūcijās. Tajā pašā laikā cilvēki un
institūcijas bija sapratuši, ka risinājumi,
ko piedāvā valsts tiesību institūcijas
– sodīšana, vainīgā noteikšana un
uzvarētāja/zaudētāja rezultāts –, var
nebūt pietiekami, lai atrisinātu daudzus
strīdus. Un kopš pagājušā gadsimtā
70. gadu sākuma pasaulē un galvenokārt
ASV bija vērojami centieni ieviest
neformālus strīdu risināšnas mehānismus,
ko pazīstam ar kopēju klasificējošu
nosaukumu alternatīva domstarpību
risināšana jeb ADR.
Daudzos neformālos strīdu risināšanas
centienos brīvprātīgi iesaistījās
sabiedrības pārstāvji, kas rīkojās drīzāk
kā abām pusēm līdzīgi cilvēki,
nevis autoritatīvas personas, kuras
apmācītas strīdu risināšanas darbībām.
Šie sabiedrības strīdu risināšanas
centieni lielākoties tika vērsti uz
personiskiem – partneru, kaimiņu,
ģimenes un līdzstrādnieku – strīdiem
un uz dažiem strīdiem, kuros bija iesaistīti
indivīdi pret organizāciju, piemēram,
patērētāju strīdi, strīdi skolās,
strīdi starp namīpašnieku un īrnieku,
un tamlīdzīgi.
Citās alternatīvās strīdu risināšanas
metodēs izmantoja profesionālus strīdu
risinātājus, lai likvidētu konfliktus, kas
skar politiskas intereses un sabiedrību,
rasi, vidi, darba un starptautiskās attiecības,
kur strīda risinātājam nepieciešamas
papildu zināšanas vai citas institucionālas
pilnvaras.
Nozares profesionāļu vidū nav absolūti
vienota viedokļa par alternatīvās domstarpību
risināšanas institūta nosaukumā
ietvertā vārda alternatīvs tvērumu.
Tas galvenokārt saistīts ar jautājumu,
vai šis termins tiek skatīts no pozīcijas
par domstarpību risināšanas procesa
realizēšanas vietu – tiesā vai alternatīvā
procesā ārpus tiesas.
Ja šo pašu jautājumu izvērtē pēc būtības
no cita skatu punkta, kāda tieši
loma domstarpību risināšanas procesā
ir iesaistītajai trešajai, neitrālajai, pusei,
tad šeit parādās iespēja domstarpību
risināšanu realizēt, izmantojot kādu
no komunikāciju struktūrām. Šādā
gadījumā ir iespējami vairāki scenāriji,
tostarp izmantot kādu vai kādas
no konkrētam gadījumam atbilstošām
ADR metodēm arī tiesās.
Mediācija kā viena no ADR formām
pēdējo desmitgažu laikā pelnīti ir kļuvusi
par vienu no populārākajiem al-
ternatīvās domstarpību risināšanas veidiem
pasaulē. Mediācija apvieno zināšanas
par konfliktiem un komunikāciju
ar atvērtāku uzvaras/uzvaras (win-win)
gūšanas stratēģiju.
Būtu nepareizi domāt, ka mediācija
kā uz interesēm vērstā konfliktu novēršanas
procedūra neizbēgami veido
pretrunu ar konvencionālo justīciju
vai vispār apšauba tiesu varu. Tieši
otrādi, tiesas var atvieglot savu darbu,
ja tās vēlas un māk izmantot uz interesēm
un vajadzībām vērstos konfliktu
risināšanas veidus. Tādā veidā labumu
gūst visi konfliktā iesaistītie profesionāļi
– tiesas vairs nav tik noslogotas,
procesos iesaistītie konsultanti
(advokāti, eksperti, notāri, psihologi)
var piedāvāt jaunus un efektīvākus pakalpojumus,
tādējādi paplašinot savu
pakalpojumu klāstu un klientu loku.
Līdz ar to ir arī daudz vairāk apmierinātu
klientu.
Piemērs
Pieņemot, ka procesa uzvarētājs ir apmierināts,
maksimāli duālā (uzvarētāja
un zaudētāja) procesā ir tikai 50% uzvarētāju,
tātad tikai 50% apmierināto.
Konceptā, kurā abas puses ir uzvarētājas
(win-win), apmierināto skaitlis var
pieaugt līdz pat 100%.
Visi teorētiskie apsvērumi beidzas ar
atziņu, ka konflikts neaprobežojas tikai
ar tiesas vai alternatīvo domstarpību
risināšanas procesu izmantošanu. Tādējādi
rodas arvien vairāk tādu strīdu
risināšanas veidu, kas ir klasiskās tiesvedības
un alternatīvās domstarpību
risināšanas sajaukums. Līdzās sarunu
vadīšanai, samierināšanai un arbitrāžai
notiek pakāpeniska mediācijas tuvināšanās
tiesvedībai.
Tas notiek vairākos veidos jeb soļos.
• Tīrā mediācija
Neitrāla trešā persona, kurai nav
tiesību izlemt lietu, atbalsta puses,
lai tās atrastu uz abu pušu interesēm
balstītu konflikta risinājumu.
• Tiesai tuvināta mediācija
Tāpat kā tīrā meditācija, ir patstāvīgs
process, bet notiek pēc tiesneša
iniciatīvas. Tiesnesis pārtrauc tiesas
procesu, lai pusēm dotu iespēju piemērot
mediāciju ar mediatora (par
atlīdzību) starpniecību.
• Tiesas mediācija
Tiesnesis pārtrauc tiesas procesu,
lai pusēm dotu iespēju piemērot
mediāciju ar bezmaksas tiesneša –
mediatora, kuram nav lēmējtiesību,
– starpniecību
• Integrētā mediācija un starpprofesionālā
sadarbība
Tiek izmantota konsultācijās tiesas
procesā un visur, kur vien ir saskarsme
ar konfliktu. Tiesnesis pats
piemēro mediāciju.
• Tīrais tiesas process
Neitrāla trešā persona (tiesnesis) izšķir
konfliktu.
3
Trosens A. (Trossen A.) Mediācijas ieviešana
Latvijā. Ziņojums par iespējām un riskiem, Latvijā
ieviešot mediāciju kā alternatīvas strīdu risināšanas
sastāvdaļu, raugoties no finansiālā, praktiskā un
ilgtspējas viedokļa. 2007., nepublicēts.
28
Latvijas Būvinženieru savienība www.lbs.building.lv
29