Pārskats 1-daļa. 3- pielikums - Grupa93

Lai gan meža zemēs, kurās atļauta apbūve, tiek veidoti lieli, pat līdz gandrīz pushektāram lieli
zemes gabali, pieredze liecina, ka apbūve un mežs tā īstajā vārdā ir grūti savienojami. Ja mežā
uzbūvē savrupmāju, īpašnieki bieži vien nav gatavi vai neprot sadzīvot ar meža ekosistēmu –
viņi, vēloties sakārtot vidi ap sevi, ielabo augsni, priedes sāk kalst, veidojas bīstami koki, kuri
jāzāģē, mežā raksturīgā zemsedze vairs nepastāv.
Jāņem arī vērā, ka reta apbūve sadārdzina publiskās infrastruktūras (ielu, komunikāciju) izbūves
izmaksas. Valsts mežu dienesta pārstāvji norādīja uz vēl kādu niansi – bieži, transformējot daļu
no zemesgabala, pāri paliek par 0,1 ha mazāka platība, un esošo normatīvo aktu izpratnē tas
vairs nav uzskatāms par mežu.
Citas pašvaldības Latvijā šo ir risinājušas, transformējot meža zemi visā īpašumā, tomēr
Jūrmalas gadījumā, šāds risinājums nav pieņemams saistībā ar augsto nekustamā īpašuma
nodokļa apmēru.
Izvērtējot līdzšinējo attīstības plānu, tika secināts, ka zonējums „Priežu parks ar apbūvi” ir
zināms kompromiss starp zemes īpašniekiem, kas vēlas savu īpašumu apbūvēt, un pašvaldību,
kas vēlas saglabāt Jūrmalas pilsētai raksturīgo zaļo struktūru. Ja arī turpmāk šāds apbūves veids
tiek saglabāts, daudz precīzāk būtu jānosaka prasības īpašumu izmantošanai – prasības
saglabāt priedei raksturīgo zemsedzi un augšanas apstākļus. Jādomā arī par kontroles
mehānismu, lai apbūves noteikumos noteiktais tiktu ievērots.
Jaunajā plānojumā jāizvērtē dažādie pilsētas mežu izmantošanas statusi, saglabājama un
iespējams, izstrādājama vēl niansētāka gradācija atbilstoši mežu biotopa vērtībai.
Ierosināts izvērtēt un noteikt tos skvērus, apstādījumus, ielas, mežu malas un citas pilsētas
ainavai nozīmīgas vietas publiskajā ārtelpā, kuras aizsargājamas no vides reklāmām,
rezervējamas kā apzināti veidojamas (dizainējamas) pilsētvides vietas – varbūt ar laiku
labiekārtojamas vai izvēlētas māksliniecisku objektu (skulptūru, u.c.) novietošanai.
Gan meži un parki, gan piekraste un ūdensmalas ir pilsētas dabas resursi, kuru publisko
pieejamību un saglabāšanu veiksmīgāk var nodrošināt, ja tie ir sasaistīti kopējā struktūrā. Tas
palīdz saprast pilsētai nozīmīgākos vienlaidu mežu masīvus un vietas, kuras iesaistītas gājēju
kustībā, atpūtas un kūrorta pakalpojumu klāstā. Ir nepieciešams attīstīt „zaļos” koridorus uz jūru,
gar Lielupi, starp mežiem, pārvarēt tādus „šķēršļus” kā dzelzceļu, kas šķērso pilsētu visā garumā.
Aktuāla problēma, kas ilgus gadus ir uzmanības lokā gan Jūrmalas domei, gan VMD, gan SIA
„Rīgas meži”, ir nelegālā „telšu pilsētiņu” apbūve (Bražciemā, Baltās kāpas apkārtnē), kas vietām
kļuvusi par savrupmāju apbūvi (Vārnukrogā).
Izvērtās diskusija par risinājumiem, kas būtu piemērotāki - šo teritoriju legalizācija, likvidācija.
Šajā jautājumā nav viennozīmīgu atbilžu; ir jāņem vērā vairāki kritēriji – iespēja atjaunot mežu,
vai tā ir fundamentāla vai sezonāla apbūve; vai iepriekš ir veiktas likumīgas darbības vai tā
izveidota nelegāli, vai to būs iespējams apsaimniekot turpmāk (ceļu izbūve, atkritumu
apsaimniekošana, u.c.). Šīs teritorijas ir jāapseko dabā, lai varētu rast problēmas pareizāko
atrisinājumu, kas nebūt nebūs vienkārši
III Kapsētas, gaisa kvalitāte, troksnis, atkritumu apsaimniekošana
Izstrādājot jauno teritorijas plānojumu tiek ņemtas vērā gan Rīgas aglomerācijas stratēģiskā
trokšņu karte, gan riska teritorijas un objekti un piesārņotās vietas.
Sanāksmes laikā tika aprunātas arī iespējamās dabas risku teritorijas, tostarp, Lielupes krastu
izskalošanās. Lai pilnīgāk saprastu esošo situāciju, plāna izstrādātāji attēlos uz grafiskā materiāla
esošos un nepieciešamos krasta stiprinājumus, kas veiksmīgāk ļautu piesaistīt finansējumu un
pamatotu investīciju plānā rezervējamos līdzekļus, arī Lielupes grīvas attīrīšanai.
37