Melanocītu izcelsmes labdabīgie ādas veidojumi - Biofotonikas ...

Sinonīmi: Leukoderma acquisitum centrifugum, Satona nēvus (Sutton’s nevus), perinevoīds
vitiligo.
Epidemioloģija. Parasti skar indivīdus, kas jaunāki par 20 gadiem, visbiežāk aptuveni 15 gadu
vecumā. Vispārējā halo nēvusu sastopamība ir mazāka par 1%. Vienādi bieži sastopams kā sievietēm,
tā vīriešiem. Aptuveni 20% indivīdu ar halo nēvusu ir saistība ar ļaundabīgu melanomu un atipiskiem
(displastiskiem) nēvusiem.
Patoģenēze. Oreolas jeb depigmentācijas attīstības rašanās pamatā ir (1) imūnās atbildes
reakcija pret antigēnu bojātām nēvus šūnām saistībā ar tumora attīstību (displāziju) vai (2) šūnu
mediēta un/vai humorāla (antivielu-mediēta) reakcija pret nespecifiski bojātiem nevomelanocītiem un,
iespējams, krusteniskā reakcija starp nevomelanocītiem no attālām vietām. Pirmā hipotēze liek
uzskatīt, ka visi halo nēvusi ir atipiski un tādējādi imunoloģiskā atbilde ir saistīta ar tumora ģenēzi.
Otrais viedoklis – ka halo nēvusu ir izraisījusi saimnieka atbilde tieši pret nespecifiski bojātiem
nevomelanocītiem (t.i., fizikāli, ķīmiski vai cita veida bojājumi); halo nēvusu attīstība, iespējams, ir
autoimūnas ģenēzes rezultāts, kā, piemēram, pie vitiligo. Halo nēvusa šūnu destrukcijā iesaistīti gan
humorālie, gan šūnu imunoloģiskie faktori. Indivīdu ar regresējošiem halo nēvusiem organismā ir
antivielas tieši pret melanomas šūnu citoplazmu. Šādas antivielas raksturīgas arī pacientiem ar primāru
melanomu, kam nav attīstījušās metastāzes, bet ne indivīdiem ar cita tipa parastiem nēvusiem.
Konstatēts, ka limfocīti pacientiem ar halo nēvusiem un melanomu ir citotoksiski melanomas šūnām
(Bolognia et al, 2003). Centrālā nēvusa sastāvdaļa aktīvā halo nēvusā parasti saistīta ar blīvu
mononukleāro šūnu infiltrāciju, turpretim perifērā baltā oreola daļā ir tikai neliela šo šūnu infiltrācija
vai tās nav nemaz. Patoģenēzes mehānisms, kas atbildīgs par baltā oreola jeb leikodermas rašanos, ir
vāji izprasts. Iespējams, ka leikoderma ir balstīta uz melanīna samazināšanos melanocītos vai
melanocītu izzušanu uz epidermas–dermas robežas. Iespējams, ka melanocītu destrukciju šajā zonā
izraisījusi citotoksisko faktoru tādu kā citokīnu difūzija.
Depigmentācijas riņķītis parasti parādās nedēļu vai mēneša laikā. Centrālais nēvus var pastāvēt
vai, visticamāk, pakļauts involūcijai mēnešu vai gada laikā. Precīzāk halo nēvusa attīstībai var izšķirt 3
stadijas:
1. Baltā oreola attīstība apkārt nevomelanocītu nēvusam (aptuveni mēneša laikā); pirms tam
oreols, iespējams, kā neliela eritēma;
2. Nevomelanocīta nēvusa izzušana (aptuveni mēneša vai gada laikā);
3. Oreola repigmentācija (mēneša vai gada laikā).
Klīniskās pazīmes. Šis veidojums ir nevomelanocītu nēvus, kas ir apņemts ar leikodermas
oreolu jeb depigmentāciju. Halo nēvusiem raksturīgs centrāls melanocītu nēvusa komponents, kura
virsma var būt samērā plakana vai pacelta virs ādas līmeņa un krāsa tumši brūna līdz rozā. Nēvusa
virsma var zvīņoties. Centrālais nēvus apņemts ar labi norobežotu hipo- vai depigmentētas ādas zonas
gredzenu. Tipiskam halo nēvusam centrālais nēvus parasti 3 – 6 mm garākajā diametra izmērā, tam ir
regulāras un labi noteiktas robežas un homogēns krāsojums. Baltais oreols ir simetrisks, ar vienmērīgu
platumu, kas variē no dažiem milimetriem līdz vairākiem centimetriem (reti). Halo nēvusi tipiski
lokalizēti uz muguras augšdaļas, taču var būt lokalizēti jebkur. Aptuveni 25-50% indivīdu ar halo
nēvusiem ir divi vai vairāki šāda tipa nēvusi. Reti sastopams liels halo nēvusu skaits, dažreiz ar strauju
sākumu. Pēc halo nēvusu attīstības tā turpmākā gaita ir variabla. Centrālais nēvus var pastāvēt
nebeidzami vai regresēt pavisam, dažos gadījumos oreols var palikt. Centrālā nēvusa krāsojums var
nemainīties vai palikt nevienmērīgs, rozā vai sarkans. Daži pakāpeniski izzūd ar pilnīgu ādas
repigmentāciju.
ESF projekts „Biofotonikas pētījumu grupa”
2009/0211/ADP/1.1.1.1.2.0/09/ PIA/VIAA/077
8