Melanocītu izcelsmes labdabīgie ādas veidojumi - Biofotonikas ...

Epidemioloģija. Parasti tie ir iegūti, visbiežāk parādās bērnībā un arī pusaudža gados. Tikai
retos gadījumos tie ir iedzimti.
Patoģenēze. Zilie nēvusi sastāv no dermāliem melanocītiem, kas embrioģenēzes laikā, migrējot
no nervu kores, nav sasnieguši epidermu. Parasti melanocīti izzūd no dermas gestācijas otrajā pusē, bet
dažas atlikušās šūnas paliek skalpa rajonā, sakrālā rajonā un roku un pēdu dorsālajā virsmā. Šīs ir
vietas, kur zilie nēvusi ir visbiežāk. Zilais nēvus atspoguļo melanīnu producējošo, dermālo melanocītu
lokalizētu proliferāciju. Šo nēvusu zilais krāsojums ir Tindāla fenomena (Tyndall phenomenon)
rezultāts. Tindāla fenomens: dermālai pigmentācijai ir zils krāsojums, jo šajā rajonā garo viļņu
atstarošanas spēja, salīdzinot ar apkārtējiem ādas rajoniem, ir samazināta. Garie viļņi – sarkanie,
oranžie, dzeltenie, netiek atstaroti un nokļūst dziļākos ādas slāņos, savukārt, īsie viļņi – zilie un
violetie, tiek atstaroti no ādas virsmas.
Klīniskās pazīmes un klasifikācija. Zilais nēvus ir iegūta, labdabīga, cieta, tumši zila, pelēka
līdz melna krāsojuma, asi norobežota papula vai mezgliņš.
Parastie zilie nēvusi. Parastais zilais nēvus ir labi norobežota, kupola formas papula vai
mezgliņš ar zilu, zili–pelēku vai zili–melnu krāsojumu. To izmērs 0.5–1.0 cm diametrā, reti, lielāki.
Veidojumi var lokalizēties jebkur, taču 50% gadījumu konstatēti uz roku un pēdu dorsālās virsmas.
Parasti veidojums ir solidārs, bet tie var būt arī multipli vai veidot plāksni (plāksnes tipa zilais nēvus),
kas salikta no multiplām papulām vai mezgliņiem, tādējādi izveidojot platu, zila krāsojuma (zilā
nēvusa) virsmu. Aprakstīti arī koncentriski, vairoga veida bojājumi (vairoga tipa zilais nēvus).
Celulāri zilie nēvusi. Tie ir zili–pelēki vai melni mezgliņi vai plāksnes, lielāki nekā parastie
zilie nēvusi, 1–3 cm diametrā, citreiz lielāki. To virsma ir gluda, taču dažreiz nelīdzena. Pusē atklāto
gadījumu lokalizējas uz sēžamvietas (gluteālajā rajonā) vai sakro-kokcigeālajā rajonā; citas biežākās
lokalizācijas - uz skalpa, sejas un pēdām. Ir ziņas arī par iedzimtiem celulāriem zilajiem nēvusiem, no
kuriem daži ir ar pavadošajiem (jeb satelītu) veidojumiem; tāpat arī labdabīgiem vai ļaundabīgiem
celulāriem zilajiem nēvusiem, kas radušies no iedzimtiem nēvusiem (Bolognia et al, 2003).
Parasto un celulāro zilo nēvusu savstarpējā attiecība ir vismaz 5:1.
Ļaundabīgi zilie nēvusi (ļaundabīga melanoma, kas radusies zilajā nēvusā vai kurai raksturīgas
zilā nēvusa pazīmes). Ļaundabīgi zilie nēvusi ir reta ļaundabīgas melanomas forma, kas visbiežāk
rodas no celulāriem zilajiem nēvusiem. Tiem raksturīga progresīva palielināšanās, bieži to apjoms ir
vairāki centimetri diametrā, tiem ir multinodulārs vai plaknes veida izskats. Skalps ir biežākā
ļaundabīgo zilo nēvusu parādīšanās vieta un limfmezgli ir to biežākā metastazēšanās vieta. Ļaundabīgi
zilie nēvusi var rasties no iepriekšēji labdabīga celulārā zilā nēvusa, no Ota vai Ito nēvusa vai de novo
(tulk. ‘no jauna’).
Histoloģiskā aina un klasifikācija
Att. 19 – Zilais nēvus www.dermoscopic.blogspot.com
ESF projekts „Biofotonikas pētījumu grupa”
2009/0211/ADP/1.1.1.1.2.0/09/ PIA/VIAA/077
12