K U L T Ė R A S K A N O N A N E D ‰ ŠA - Nacionālais Kino centrs

Piektdien, 8. janvårî, pulksten 19:00 (atklåšanas seanss)
BALTIE ZVANI
Scenårija autors – Hercs Franks, režisors – Ivars Kraulîtis, operators – Uldis Brauns,
måkslinieks – Andris Baumanis, komponists – Arvîds Žilinskis,
skañu operatori – Voldemårs Blumbergs, I. Balters, filmas direktors – Harijs Kinstlers
Meitenîte pilsétas ielås – Ilze Zariña
(spélfilma, 1961, melnbalta, 24’)
Poétisks ståsts par lielu pilsétu un tås cilvékiem, sekojot mazai meitenîtei, kas agrå rîtå slégta pu˚u veikala
logå ierauga baltus zvaniñus un dodas ziedu mekléjumos.
Pagrieziena punkts Latvijas kinomåkslå – ar spélfilmas pañémieniem uzñemts darbs, kas tomér k¬üst par
pamatakmeni Rîgas poétiskå dokumentålå kino skolai.
Hrestomåtiska filma, kas aizsåka jaunu „laika skaitîšanu” latviešu dokumentålå kino vésturé – poétiskå eseja,
kas seko mazas meitenîtes ce¬am 20. gadsimta 60. gadu Rîgå, k¬uva par jaunas, tå dévétås Rîgas poétiskås
dokumentålås kino skolas aizsåcéju. Paradoksåli, jo filmå, kas tapa režisora Ivara Kraulîša, scenårista Herca
Franka un operatora Ulda Brauna sadarbîbå, ir izmantoti spéles elementi – ir zinåms gan mazås meitenîtes
vårds (Ilze Zariña), gan fakts, ka viñas impulsîvais klejojums pa Rîgas ielåm, priecåjoties par spožu, ni˚elétu
briedi automašînas Volga priekšgalå, par ziediñiem – baltajiem zvaniem – pu˚u veikala skatlogå, vélåk
pårdzîvojot to, ka viñas ziedu puš˚îtis ir nokritis dzîvas satiksmes vidü, u.c., ir filmas radošås grupas aranžéts.
Tieši šajå îsfilmå autori atrada to stilistiku, to poétisko nosacîtîbu, ko vélåk Rîgas dokumentålå kino meistari
plaši izmantoja, lai savås filmås péc iespéjas izvairîtos no obligåtajåm ideolo©iskajåm nodevåm un padomiskås
patiesîbas sludinåšanas.
Baltajos zvanos ieskanas atsauces uz pasaules kino klasiku – slavenajåm pilsétas ritmu filmåm, kas konceptuåli
apspéléja industriålo ritmu un cilvéka darbîbas kontrastu (våcu režisora Valtera Rutmana Berlîne – lielpilsétas
simfonija / Berlin: Die Sinfonie der Grosstadt (1927), krievu avangardista Dzigas Vertova Cilvéks ar
kinoaparåtu /
(1929)). Tå ir tuva arî 60. gadu pasaules kino tendencém, kas respekté
radošo brîvîbu un humånås vértîbas (Georgija Danelijas Es so¬oju pa Maskavu /
(1963) u.c.).
Balto zvanu sižeta aizmetnis – meitenîte atpaliek no saviem biedriem, metållüžñu våcéjiem, un dodas
automašînu straumes un cilvéku piepildîtå pilsétå – k¬üst par ieganstu sekot 60. gadu såkuma Rîgas urbånajiem
ritmiem. Autori atsakås gan no diktora teksta, gan atklåtu patiesîbu manifestéšanas, filmu „büvéjot”
tikai uz trokšñu un skañu fonogrammas. Ideolo©iskå angažétîba, atš˚irîbå no daudziem citiem pat š˚ietami
klasiskiem poétiskås skolas darbiem (îpaši no Ulda Brauna dokumentålås lielfilmas 235 000 000 (1967)),
Baltajos zvanos ieskanas minimåli – noplîvo vien LPSR karogs.
Baltie zvaniñi, kas meitenîtei nokrituši uz kravas automašînu straumes pårplüdinåtås Òeñina (tagad – Brîvîbas)
ielas, filmå uztverami kå saasinåts jauno Latvijas kino veidotåju poétisks vispårinåjums. Šiem ziediñiem ir pa
spékam apturét pat ce¬a rulli – tåtad cilvéciskå patîba un humånås vértîbas filmas autoru interpretéjumå uzvar
urbåno skarbumu. Tå ir pirmå reize, kad Latvijas dokumentålais kino cilvécisko mérogu – mazu meiteni ar
ziedu puš˚i – uzskata par lîdzvértîgu industriålajåm un (vai) vésturiskajåm norisém. Balto zvanu poétiskais
optimisms, tå metaforiskå valoda k¬üst par alternatîvu tå laika obligåtajiem ideolo©iskajiem mesliem.
Šî pilsétas ritmu un bérna ar baltiem zvaniem konfrontåcija latviešu kino vésturé palikusi gan kå spilgta
laikmeta liecîba, gan veiksmîga spéles elementu integråcija dokumentålå faktürå, gan kå spoža formu rota¬a,
kas manifestéja Latvijas dokumentålå kino veidotåju profesionalitåti un principu runåt par dzîvu cilvéku un
humåniem mérogiem, bez ideolo©iskåm klišejåm.