BIOLOĢISKĀ DAUDZVEIDĪBA GAUJAS NACIONĀLAJĀ PARKĀ ...

i o l o Ģ i s K ā d a u d Z V e i d ī b a G a u j a s n a C i o n ā l a j ā p a R K ā
UPES, StRAUtI UN AVOtI
Mārtiņš Kalniņš un Andris Urtāns
IEVADS
Pēc hidroloģiskā iedalījuma Gaujas NP ietilpst Gaujas, Daugavas un Rīgas līča lielbaseinos (attiecīgi 868,9 km 2 ,
43,1 km 2 un 8,5 km 2 ). Kopējā virszemes ūdeņu platība ir 23,6 km 2 , un gandrīz puse – 11,3 km 2 ir ūdensteces.
Kopējais upju (garākas par 10 km) tīkla blīvums Gaujas NP ir 345 m uz 1 km 2 (vidēji Latvijā 580 m uz 1 km 2 ) [1, 2].
Taču Gaujas NP ir daudz īsu upju un strautu, tādēļ faktiskais upju tīkla blīvums ir lielāks. Gaujas NP teritorijā
esošās ūdensteces var iedalīt vairākās grupās:
• lielās upes – Gauja;
• vidējās upes – Brasla, Rauna, Amata;
• mazās upes – vairums Gaujas NP upju;
• avoti un strauti.
Gaujas NP upju biotopu veģetācija joprojām ir nepilnīgi izpētīta. Nedaudzie pētījumi (G. Gavrilova, M. Kalniņš,
T. Cukurs u.c.) pamatā attiecas uz Gaujā vai atsevišķās upēs apsekotajiem augstākajiem ūdensaugiem [3]. Par
salīdzinoši labi izpētītu var uzskatīt 2003. gada vasarā apsekoto (A. Urtāns) no Vaidavas ezera iztekošo Gaujas
labā krasta pieteku Strīķupi (augštecē Vaidava). Tur veiktie pētījumi dod ieskatu un ļauj precīzāk izprast arī citu
Gaujas pieteku ūdensaugu sugu spektru. 2002. gadā Gaujas NP apsekoti Eiropas nozīmes un Latvijas aizsargājamie
biotopi, tai skaitā arī tekošu saldūdeņu biotopi [4].
GAUJA
Gaujas posms Gaujas NP teritorijā ir 95 km garš. Sanešu daudzums – 560 tūkstoši tonnu gadā – Gaujai ir lielāks
nekā citām Latvijas upēm. Caurplūdums pavasara palos sasniedz 870 m 3 /s, bet ziemā tas ir tikai 6 m 3 /s. Augšpus
Valmieras ūdenslīmeņa svārstības ir 3,2-4,8 m, senielejas posmā 5-5,8 m. Straumes ātrums Gaujai ir 0,2-0,4 m/s,
atsevišķās vietās 0,6-0,8 m/s. Gaujas gultne šajā posmā ir 50 līdz 120 m plata ar mainīgu dziļumu (no 0,3-1 m līdz
5-7 m) un daudzām salām, sēkļiem un dzelmēm [1, 2].
Gaujas krasti Parka teritorijā pārsvarā ir smilšaini, 1 līdz 5 m augsti, vietām izskaloti. Izdalāmi vairāki krastu
biotopi (1. pielikums). Sastopami upju krasti bez veģetācijas un upju krasti ar amfībisku veģetāciju. Biežāk
sastopamie biotopi ir smilšaini upju krasti vai smilšaini upju krasti ar amfībisku veģetāciju, retāk – oļaini
upju krasti vai oļaini upju krasti ar amfībisku veģetāciju.
Gaujai nav izteikta biotopa upes piekrastes virsūdens augu josla. Tas saistīts ar lielajām ūdenslīmeņa
svārstībām un īpašo gultnes raksturu – vāji saistītām un viegli pārvietojamām smiltīm. Tikai atsevišķās vietās Gaujā
sastopami oļaini vai akmeņaini posmi – straujteces un krāces. Līdz ar to vairāk vai mazāk pastāvīgas iegremdēto
ūdensaugu sabiedrības veidojas tikai atsevišķās atstraumju vietās starp akmeņiem un aiz upē iekritušiem kokiem. To
aizņemtās platības ir nelielas. Šo joslu pamatā veido parastā miežubrāļa Typhoides arundinacea virsūdens audzes
upju piekrastē, peldošā ūdenszāle Glyceria fluitans, mazāk čemurainā puķumeldra Butomus umbellatus, grīšļu
Carex virsūdens audzes upju piekrastē vai upes kosas Equisetum fluviatilis virsūdens audzes upju piekrastē.
Atsevišķās vietās nelielās platībās sastopamas ūdens mētras Mentha aquatica virsūdens audzes upju piekrastē,
parastās niedres Phragmites australis virsūdens audzes upju piekrastē vai lielās ežgalvītes Sparganium erectum
virsūdens audzes upju piekrastē. Šie biotopi bieži veidojas arī uz citiem biotopiem – smilšu vai oļu sērēm.
Līdzīgi kā upju piekrastes virsūdens augu josla, tāpat arī saliktā ūdensaugu josla upēs Gaujai nav
raksturīga. To veido galvenokārt atsevišķas mozaīkveida audzes – čemurainā puķumeldra Butomus umbellantus
zemūdens audzes upēs un ežgalvīšu Sparganium zemūdens audzes upēs un arī iegremdētie augi. Regulāri
sastopama un dominē ķemmveida glīvene Potamogeton pectinatus. Daudz retāk un nelielā skaitā sastopama skaujošā
glīvene P. perfoliatus un peldošā glīvene P. natans, vārpainā daudzlape Myriophyllum spicatum, Kanādas elodeja Elodea
canadensis un spilvlapu ūdensgundega Batrachium trichophyllum. Atsevišķu nelielu audžu veidā reti sastopama spožā
P. lucens un Alpu glīvene P. alpinus, dzeltenās lēpes Nuphar lutea iegremdētā forma. Peldaugu (lemnītu) augājs
upēs veidojas neregulāri, pie upē iekritušiem kokiem vai koku sanesumiem. Biežāk izplatītie biotopi ir parastās
mazlēpes Hydrocharis morsus-ranae un ūdensziedu Lemna segas upēs. Atsevišķās vietās sastopamas laukakmeņu
krāces (Kazu, Raiskuma, Rakšu, Ķūķu krāces). Tur veidojas citi biotopu tipi – hildebrandiju Hildebrandia rivularis
audzes straujteces posmos upēs un ūdenssūnu Fontinalis audzes straujteces posmos upēs, čemurainā
puķumeldra Butomus umbellatus zemūdens audzes straujteces posmos upēs vai ezera meldra Scirpus lacustris
zemūdens audzes straujteču posmos upēs.