BIOLOĢISKĀ DAUDZVEIDĪBA GAUJAS NACIONĀLAJĀ PARKĀ ...

i o l o Ģ i s K ā d a u d Z V e i d ī b a G a u j a s n a C i o n ā l a j ā p a R K ā
Priežu mežos daudzviet novērojama vēl kāda nevēlama parādība. Tā kā mūsdienās meži tiek rūpīgi sargāti no
ugunsgrēkiem, priežu meži nav bijuši pakļauti šim dabiskajam traucējumam. Rezultātā tajos ieviešas egles, un priežu
mežus daudzviet pakāpeniski nomaina egļu meži. Tādējādi samazinās priežu mežiem raksturīgās bioloģiskās vērtības.
Gaujas NP ir salīdzinoši daudz relatīvi vecu priežu audžu, kurās savulaik veikta atsveķošana. Priedēm izveidojušās
brūces līdzīgi kā pēc mežu ugunsgrēkiem. Tā kā atsveķošana daļēji imitē uguns izraisīto (dabīgo) traucējumu kokiem,
atsveķotās audzes būtu saglabājamas gan kā savdabīgi vēstures liecinieki, gan arī kā dabiska meža biotopa analogi.
AIZSARGĀJAMIE BIOtOPI
Gaujas NP mežos identificēti astoņi biotopu veidi [10], kas iekļauti Biotopu direktīvas I pielikumā (*– prioritārie
biotopi):
• 9180* nogāžu un gravu meži;
• 9020* jaukti platlapju meži;
• 91E0* pārmitri platlapju meži;
• 9010* boreālie meži;
• 9030* primārie meži upju meandru lokos;
• 91D0* purvaini meži;
• 91F0 jaukti ozolu, gobu, ošu meži upju palienēs;
• 9160 ozolu meži.
No šiem biotopiem, kas atbilst arī DMB un PDMB statusam, Gaujas NP un jo īpaši Gaujas senielejai paši
raksturīgākie ir 9180* nogāžu un gravu meži un 9030* primārie meži upju meandru lokos.
Nogāžu un gravu mežu Gaujas NP ir salīdzinoši daudz, galvenokārt Gaujas kreisajā krastā. Pateicoties
reljefam, kura slīpums bieži pārsniedz 20º, un avotu klātbūtnei, šos mežus raksturo stabils mikroklimats. Daudzviet,
it īpaši Siguldas apkārtnē, koku stāvā dominē platlapju sugas: liepa Tilia cordata, goba Ulmus glabra, osis Fraxinus
excelsior, ozols Quercus robur un kļava Acer ptatanoides. Lielākās platības liepu, liepu – ozolu meži aizņem Turaidā virs
Gūtmaņalas un pa nogāzi virzienā uz Velnalu. Ļoti vērtīgs ir gobu mežs uz Vanagu ieža Roču rezervātā. Barības
vielām nabadzīgākās vietās kā valdaudzes koku sugas var būt arī egle Picea abies un priede Pinus sylvestris. Krūmu
stāvā sastop visu minēto koku paaugu, kā arī lazdu Corylus avellana un pīlādzi Sorbus aucuparia. Lakstaugu stāvā:
nokarenā pumpursmilga Melica nutans, cietā virza Stellaria holostea, zilā vizbulīte Hepatica nobilis, parastā kumeļpēda
Asarum europaeum, blīvais cīrulītis Corydalis solida, parastā sievpaparde Athyrium filix-femina, daudzgadīgā kaņepene
Mercurialis perennis. Sūnu stāvā: spurainā divzobīte Dicranella heteromalla, nokarvācelīšu polija Pohlia nutans, praulu
četrzobe Tetraphis pellucida, porenīšu greizkausīte Plagiochila porelloides, viļņainā skrajlape Plagiomnium undulatum,
platlapu knābīte Eurhynchium angustirete [11].
Nogāžu un gravu meža biotopi bieži ir saistīti un veido vienotu kompleksu ar avoksnājiem (skat. arī nodaļu
par purviem un avoksnājiem).
Gauja posmā no Valmieras līdz Murjāņiem met gandrīz 100 lielākus vai mazākus meandru lokus [12]. Šajās
vietās vienlaicīgi notiek ieliektā krasta izskalošanās un upes straumes atnesto smilšu izgulsnēšanās pretējā – izliektajā
krastā. Jau M. Stukmanis [2] norādījis, ka straumes radītie smiltāji ir tās vietas, kur sākas augu sabiedrību dabiskā
attīstība. Viņš arī izdalījis četras augu sabiedrības (pēc valdošās sugas), kas secīgi ieviešas smiltājos: neīstās tūsklapes
Petasites tomentosus sabiedrība, slotiņu ciesas Calamagrostis epigeios sabiedrība, Salicetum sabiedrība – kārklājs un Pinetum
sabiedrība – priedājs. Ja šajās vietās ar savu saimniecisko darbību neiejaucas cilvēks, veģetācijas attīstības gala stadija
(klimaksa fāze) ir primārie meži upju meandru lokos. Šo biotopu var veidot visdažādāko tipu meži, bet to kopēja
iezīme ir dabiskā izcelsme. Sugu sastāvs variē atkarībā no meža tipa un vecuma. Sākumstadijās biežāk sastopami
kārklu krūmāji un priežu audzes, retāk – jauktie un lapu koku meži. Vecos mežos veidojas platlapju piemistrojums.
Bieži applūstošās vietās veidojas palieņu mežiem raksturīgs augājs, kur koku stāvā dominē baltalkšņi un vītoli [13].
Zemāk doti vairāku savdabīgo un Gaujas NP raksturīgo aizsargājamo meža biotopu konspektīvi apraksti (pēc
M. Pakalnes u.c. [10] datiem).
Nogāžu meža un avoksnāja komplekss pie Kaļķucepļa mājām (Krimuldas pag.)
Koku un krūmu stāvā sastop kļavu, egli, liepu, ozolu, lazdu, pīlādzi. Lakstaugu stāvu raksturo parastā kumeļpēda
Asarum europaeum, parastā sievpaparde Athyrium filix-femina, meža īskāje Brachypodium sylvaticum, vīrpaparde Dryopteris
filix-mas, meža kosa Equisetum sylvaticum, meža zemene Fragaria vesca, parastā zeltnātrīte Galeobdolon luteum, pļavas
bitene Geum rivale, zilā vizbulīte, pavasara dedestiņa Lathyrus vernus, divlapu žagatiņa Maianthemum bifolium, nokarenā
pumpursmilga, meža zaķskābene Oxalis acetosella, gumainā cūknātre Scrophularia nodosa, cietā virza. Sūnu stāvā sastop
viļņaino lācīti Atrichum undulatum, parasto īsvācelīti Brachythecium oedipodium, struplapu īsvācelīti B. rutabulum, parasto
ūsaini Cirriphyllum piliferum, platlapu knābīti, spīdīgo stāvaini Hylocomium splendens, viļņaino skrajlapi Plagiomnium
undulatum, sausienes skrajlapi P. affine, smailo skrajlapi P. cuspidatum, parasto rožgalvīti Rhodobryum roseum.
1