RÄ«gas pilsÄtas ilgtspÄjÄ«gas enerÄ£Ätikas rÄ«cÄ«bas plÄns 2010.-2020 ...
RÄ«gas pilsÄtas ilgtspÄjÄ«gas enerÄ£Ätikas rÄ«cÄ«bas plÄns 2010.-2020 ...
RÄ«gas pilsÄtas ilgtspÄjÄ«gas enerÄ£Ätikas rÄ«cÄ«bas plÄns 2010.-2020 ...
Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
RĪGAS PILSĒTAS ILGTSPĒJĪGAS ENERĢĒTIKAS RĪCĪBAS PLĀNS <strong>2010.</strong>-<strong>2020</strong>.g.<br />
_______________________________________________________________________________________________<br />
3. Energopatēriņa samazināšanas un energoefektivitātes paaugstināšanas<br />
potences un to izmantošana Rīgā.<br />
3.1 ENERĢIJAS RAŽOŠANA UN PĀRVADE.<br />
3.1.1. Siltumapgāde.<br />
3.1.1.1. Esošā siltumapgādes situācija no 1990.-2008.gadam.<br />
Energoapgādes vērtējums pilsētā kopumā, tāpat arī siltumapgādes situācijas izvērtējums<br />
pieskaņots CO2 emisiju aprēķiniem izvēlētajiem gadiem – 1990.,1995.,2000. un 2005. gadam ar<br />
progresa vērtējumu arī periodam līdz 2008. gadam.<br />
1990. gads – bāzes jeb references gads.<br />
1990. gadā siltumapgādes situāciju Rīgā raksturo samērā attīstīta centralizētā siltumapgāde,<br />
kas aizsākās ap 1955.-1957. gadu ar TEC-1 izbūvi un 1990. gadā aptvēra ap 80% no patēriņa<br />
apjoma. Darbojās divas galvenās valsts termoelektrostacijas – Rīgas TEC- 1(129,5 MWel.; 615<br />
MWth.) un Rīgas TEC-2 (390 MWel.; 1118 MWth.) un ļoti liels katlu māju skaits – ap 800, kur<br />
nozīmīgu daļu siltumenerģijas piegādes apjoma ziņā veidoja rajona katlu mājas, kurām bija<br />
pieslēgtas gan rūpnieciskās ražotnes, gan dzīvojamais fonds, gan publiskās ēkas. Pārējās katlu<br />
mājas nodrošināja objektu lokālu siltumapgādi. Siltuma avoti raksturīgi ar atpalikušu automātikas<br />
un regulēšanas tehniku un mēraparatūras trūkumu.<br />
Kā kurināmo centralizētai siltumapgādei izmantoja dabasgāzi, mazutu, kūdru (TEC-1), arī<br />
ogles. Lokālās katlu mājās bez minētā izmantoja arī malku.<br />
Galvenais siltumenerģijas piegādātājs Rīgā bija valsts AS „Latvenergo” Termofikācijas<br />
pārvalde, kuras pārziņā bez valsts termoelektrocentrālēm atradās arī pilsētas galvenās<br />
siltumcentrāles – Andrejsala, Ķengarags, Vecmīlgrāvis, Imanta un Zasulauks, kā arī maģistrālie<br />
siltumtīkli (ap 275 km) un spiediena paaugstināšanas stacijas.<br />
Pārējie siltumtīkli (kopējais siltumtīklu apjoms ap 1000 km) atradās Rīgas pašvaldības<br />
uzņēmuma „Siltums” un rūpniecības uzņēmumu pārziņā. Siltumtīkli galvenokārt tika izbūvēti,<br />
pielietojot minerālvates izolāciju, pazemes saliekamos dzelzsbetona bloku kanālos, taču augstā<br />
gruntsūdens līmeņa dēļ bija arī virszemes tīkli uz zemiem pamatiem (ap 32 km). Apmēram 35-<br />
45% no sadales tīkliem pilsētas blīvās apbūves dēļ tika būvēti cauri dzīvojamo māju pagrabiem.<br />
1990. gadā bija ierīkoti jau atsevišķi siltumtīklu posmi bezkanālu izpildījumā eksperimentālai<br />
pārbaudei ar bitumperlīta izolāciju - ap 2 km kopgarumā. Virszemes tvaika tīklu kopgarums<br />
pilsētā bija ap 50 km. Siltumtīklu kopējais stāvoklis tika vērtēts kā neapmierinošs, ar lielu<br />
nolietojuma pakāpi un augstiem siltumenerģijas pārvades zudumiem – ap 30%.<br />
Izmaiņas no 1991. līdz 1995. gadam.<br />
Ar 1991. gadu notika būtiskas izmaiņas Latvijas siltumapgādes politikā, jo tā pilnībā tika<br />
nodota pašvaldību pārziņā un atbildībā. Sabruka deformēti attīstītais rūpniecības sektors Rīgā un<br />
līdz ar to no ierindas izgāja arī to rūpnīcu, kas pārtrauca ražošanu, katlumājas, kas pildīja arī<br />
rajona katlumāju funkcijas ar pieslēgtiem pilsētas patērētājiem. Daudzviet katlu mājas atdalījās no<br />
rūpnīcām un sāka funkcionēt kā patstāvīga struktūra. Rīgas pašvaldība koncentrēja savā pārziņā<br />
esošos sadales siltumtīklus, centrālos siltuma punktus un vietējos siltuma avotus pa pilsētas<br />
35
Change language