Skatīt šeit.

12. klases skolēnu viedokļi, atbildot uz jautājumu, kā viņi sevi apzinās kā lasītājus
Kaspars, kurš gribētu studēt sabiedriskās attiecības, stāsta:
„Grāmatas palīdzēja man labāk saprast sevi un līdzcilvēkus, savu lomu un nozīmi dzīvē
un to, cik daudz skaistā un izglītojošā var slēpties aiz rakstītā vārda. Lasīšana joprojām man
ir ļoti iemīļots un neaizstājams veids, kā izzināt sevi, relaksēt prātu un garu un baudīt rakstītā
vārda iespējas. Kā lasītāju sevi es apzinājos brīžos, kad rakstītais pārņēma manu prātu, maņas
un laika uztveri. Brīžos, kad teikumi un rindkopas kļuva par manu realitāti, kad rakstīto tēlu
elpa, domas un darbības kļuva par manu elpu, manām domām un manām darbībām. Tie
bija brīži, kad pēc skolas es atvēru grāmatu, lai to atpūšoties pašķirstītu uz pāris minūtēm, un
attapos, kad pūces ieskandināja mēness parādīšanos. Tie bija brīži, kad es katru reizi no jauna
atklāju lasīšanas neaizstājamo prieku un literatūras neizsmeļamās iespējas.”
Toms, kuru interesē aktiermāksla, atzīstas:
„Teikšu godīgi: pašlaik esmu nonācis tādā brīdī, kad lasīšana ir pacilājošais ikdienā, jo
esmu caur lasīšanu spējis daudz saprotamāk tvert brīžus ikdienas dzīvē. Rodas iekšējas bagātības
sajūta, jo no grāmatām, kuras lasu, tik daudz gūstu sev, un vēl, ja ir iespēja, ka kāds mani
uzklausa, tad nav nekā skaistāka par dalīšanos tajā, tas dara mani bagātu. Diezgan ilgi biju
vienaldzīgs pret literatūru, īpaši pamatskolas gados, jo neredzēju tai nekāda labuma, vismaz
ne tajā laikā. Lai arī par savu nākotni esmu nedaudz nobažījies, tomēr apzinos, ka lasot literatūras
bagātība manī krājas un lasīšana ir viens no līdzekļiem, kas palīdz uzzināt daudz jauna
gan par sevi, gan procesiem apkārt. Sākumā man nācās sevi piespiest lasīt, lai arī jau senāk
esmu mīlējis lasīt dažādas garas intervijas vai rakstus, tomēr izlasīt kārtīgu grāmatu, ko nevar
izdarīt pa vienu vai divām stundām. Ir grūtāk, bet guvums ir nesalīdzināms. Ir viena skaista
lieta, ko es nekad nevēlētos pazaudēt: kad izlasi grāmatu, ir tā dīvainā sajūta ķermenī, ka kaut
kas tur griežas vai mainās vietām, tad es arī apzinos, ka pavadītais laiks ir bijis tā vērts, jo ieguvējs
esmu es un nav nekādu sirdsapziņas pārmetumu par it kā zemē nomestu laiku. Manuprāt,
ir jāsaprot primāri, ko lasu, kāpēc to lasu un ko no tā saprotu un gūstu. Grāmata ir jājūt, un
sevi ir jājūt.”
Savukārt Dana atzīst, ka lasītprieks ir audzis jau no bērnības:
„Lasīšana ir tas, bez kā es nespētu iedomāties savu ikdienu, tas ir veids, kā es varu ieslīgt
pat pavisam citā pasaulē, tāpēc parasti neuzspiežu sev lasīt grāmatas, kuras nudien neuzrunā,
to novērtēju pēc sen, bet netīšām sākta paraduma izlasīt pirmo un pēdējo grāmatas teikumu.
Tas ir visvienkāršākais veids, kā paplašināt savas zināšanas, piemēram, lasot uz patiesiem notikumiem
balstītas grāmatas un par vēsturi, kā arī valodas pilnveidošana, kas sniedz savā ziņā
augstāku vērtējumu sevis pašas acīs, jo tādējādi es parūpējos par to, lai pēc iespējas mazāk
degradētu savu valodu. Lasītprieks, man šķiet, ka manī ir mitis jau izsenis. Regulāri radās situācijas,
kad konflikti radās tieši dēļ ilgstošās lasīšanas, kas ieilga manas aizrautības dēļ. Lasot grāmatas,
iedzīvojoties to sižetos, tikpat reāli izjūtot visu aprakstīto kā patiesi pastāvošo, es esmu
kļuvusi atkarīga no lasīšanas, kas tādā veidā ir pārņēmusi mani savā varā. Tas nav tik vienkārši
aprakstāms process, to pat ir grūti novērot un piefiksēt tā fāzes.” ■
38