Maršruti pa Jūrmalas pilsētas kultūrvēsturiskajiem centriem

Maršruti pa
Jürmalas pilsétas
kultürvésturiskajiem
centriem
Jürmalas kürortpilsétas arhitektüra

Nekur citur pasaulē nav tādas unikālas un īpašas vietas kā Jūrmala. 32 km gara smilšainā pludmale, simtiem koka namiņu ar koka mežģīnēm un
rotājumiem, priežu meži un parki, 14 kultūrvēsturisko centru un ikviena mīlēta – tā ir Jūrmala – kūrorta pilsēta ar neparastu likteni. Pēdējos simt gados
tā piedzīvojusi gan vēsturiski politiskās pārmaiņas, gan arī ievērojamas pārvērtības pilsētas administratīvi teritoriālajā iedalījumā, iedzīvotāju skaitliskajā,
sociālajā un nacionālajā sastāvā. 1959. gadā izveidoja vienotu Jūrmalu, apvienojot Rīgas pilsētas Jūrmalas rajona, Rīgas rajona Slokas un Ķemeru pilsētas.
Kaut gan jaunajai Jūrmalas pilsētai bija vienota pārvalde, tomēr saglabājās katra rajona atšķirības, kuras noteica to līdzšinējā attīstība.
Iepazîsti Jürmalu no cita skatpunkta,
izstaigåjot pilsétas ieliñas
un apskatot tås lepnumu – arhitektüru!
Majori, Jomas iela
2
Jūrmalas 19. gadsimta un 20. gadsimta pirmās puses
būvniecība ir koka ēkas ar krāšņiem kokgriezuma dekoriem
ēku fasādēs un jumta apdarē. Apbūve ir vēsturiski veidojusies,
attīstoties Jūrmalas kūrortam, kad uz Jūrmalu brauca ārstēties
un atpūsties ne tikai vietējie iedzīvotāji, bet arī daudzi no
ārzemēm.
Romantiskās ieliņas un priežu ieskautās koka vasarnīcas
arī mūsdienās rada senatnes elpu. Jūrmalas koka apbūve
ir nozīmīgs un unikāls kultūrvēsturiskais mantojums, jo
historisma stilā veidotās celtnes tieši no koka ir retums. Lai
tuvāk iepazītu Jūrmalas kūrorta arhitektūru, tā ir jāpiedzīvo
un jāredz klātienē, savukārt šī brošūra palīdzēs to paveikt. Ar
detalizētāku pilsētas un apskates objektu vēsturi var iepazīties
ceļvežos par Jūrmalu. Iesakām apmeklēt arī Jūrmalas pilsētas
muzeju (Tirgoņu iela 29).

Maršruti pa Jürmalas pilsétas kultürvésturiskajiem centriem
Priedaine .......................................................................................4
Lielupe ...........................................................................................5
Bulduri ............................................................................................6
Dzintari ..........................................................................................7
Majori .............................................................................................8
Dubulti ........................................................................................10
Pumpuri, Melluži un Asari ...................................................12
Ķemeri .........................................................................................14
Šeit ir iekļauti astoņi dažāda garuma maršruti, sākot
no paša Jūrmalas austrumu punkta – Priedaines līdz
pat Ķemeriem. Maršruti ir kombinējami, un tos var
veikt, gan sākot no Majoriem, gan braucot no Rīgas
vai Tukuma puses. Visi maršruti sākas un beidzas pie
dzelzceļa stacijām, tāpēc var pārvietoties no viena
centra uz otru arī ar vilcienu. Vilcienu kursēšana ir
regulāra – 2–3 vilcieni stundā katrā virzienā. Attālumi
starp stacijām ir nelieli (2–5 minūtes starp katru
staciju).
Maršruta izpildes ilgums, ejot ar kājām, ir norādīts
aptuveni, bez detalizētas objektu apskates.
Lai patîkami brîži un pastaigas
Jürmalå!
Majoru viesnīca un Jomas iela
3

Priežu un klusuma skavås caur Priedaini
Jūrmalas klusākais rajons ir Priedaine, ar kuru sākas piejūras pilsēta ceļā no Rīgas. Tas ir viens no Jūrmalas jaunākajiem
rajoniem, pievienots Jūrmalai tikai pēc 2. pasaules kara, jo pirms tam piederējis Salas pagastam. Priedainei nav tiešas
pieejas pie jūras, tāpēc ka to no jūras atdala Lielupe. Priedaine ir veidojusies 20. gs. sākumā. Arvien vairāk Priedaini
izvēlējās cilvēki, kas meklēja klusu atpūtu bez skaļām izpriecu un izklaides vietām. Jau 1911. g. tajā bija vairāk nekā
100 apbūves gabalu – faktiski tas bija turīgāko slāņu vasarnīcu rajons. Padomju laikā šeit tika attīstīta rūpniecība,
strādājošo vajadzībām noritēja dzīvokļu celtniecība, uzcelta skola un kultūras nams.
Priedaine arī tagad ir kluss, priežu ieskauts rajons. 2007. g. vasarā Priedainē veica arheoloģiskos izrakumus.
Iepriekšējie vēsturiskie atradumi apliecina, ka Priedaines apkārtne apdzīvota vismaz pirms 5000 gadiem, kad
tagadējā Priedaines kāpu josla veidoja plašās Babītes lagūnas ziemeļu krastu.
Maršruta ilgums: no Priedaines dzelzceļa stacijas un atpakaļ 1–1,5 h., no stacijas līdz Viestura ielai (uzreiz aiz
Lielupes tilta) – 30–45 min.
Maršruts sākas no Priedaines dzelzceļa stacijas un ved uz Priedaines kultūrvēsturisko centru, kur nelielā pastaigā var
iepazīt šo mierīgo, priedēm ieskauto rajonu. Priedaines stacijas ēka, kas celta 1938. g. funkcionālisma stilā, ir viena
no veiksmīgākajām modernās būvniecības ēkām ar labām proporcijām un eleganci detaļu pasniegumā. Ceļš sākas
no Lielā prospekta, kur atrodas četras ēkas, kas veido dzīvojamās ēkas apbūvi un celtas 20. gs. sākumā. Dzīvojamā
ēka ir divstāvu apmesta koka celtne ar mansarda jumtu un verandas izbūvi. Divas dārza mājas ir vienstāvu apmestas
koka celtnes ar verandām, bet stiklotā lapene veidota nacionālā romantisma arhitektūras stilistikā. Pagriežoties uz
Mārupes ielu, masīva divstāvu koka māja nr. 3 (ēkas adrese, arī turpmāk tekstā) ir ar 20. gs. sākumam raksturīgo logu stiklojumu un kokgriezumiem. Ēka Upmalas
8 ir vienstāvu apmesta koka celtne ar jumta izbūvi, kas veidota nacionālā romantisma arhitektūras stilistikā 20. gs. 30. gados. Savukārt Olaines 5 atrodas 20. gs.
sāk. celta divstāvu apmesta koka celtne ar mansarda jumtu un asimetrisku, glezniecisku apjomu kompozīciju. Kāpņu telpa veido torņveida stūra izbūvi. Nonākot
Lielajā prospektā, ēka nr. 15 ir divstāvu koka celtne ar mansarda jumtu un plašām divstāvu verandām, celta 20. gs. sākumā. 2006. g. ēkai veikta restaurācija. Ēka
nr. 16 ir celta ap 1910. gadu nacionālā romantisma stilistikā ar klasicisma detaļām. Ieguvusi nosaukumu villa „Bella”. Savukārt ēka nr. 24 ir divstāvu apmesta koka
celtne konstruktīvisma arhitektūras stilistikā ar terasi, celta ap 1910. gadu. Nogriežoties Zīlīšu ielā un tad dodoties pa Mangaļu ielu, nonākam dzelzceļa stacijā, kur
tālāk iepazīt Jūrmalu var doties pa diviem
ceļiem:
1) pirmais ceļš – šķērsot sliedes un iet pa
priežu mežu ieskauto Babītes ielu, pa
ceļam apskatot māju nr. 1, kas celta 19. gs.
2. pusē ar redzamu gan Latvijas lauku muižu
arhitektūras ietekmi, gan neobaroka stila
iezīmi. Ejot līdz ielas galam, pakalna virsotnē
atrodas Jūrmalas Tūrisma informācijas
punkts. Lai sasniegtu Buldurus, ir jāiet pa
labi uz tiltu, kas ved pāri Lielupes upei. Tā
agrāk ietecēja Daugavā, bet tagad jūrā.
(tālāk skatīt maršrutu „Bulduri”);
2) otrs ceļš – ar vilcienu līdz nākamajai
stacijai – Lielupei (tālāk skatīt maršrutu
„Lielupe”).
Lielais prospekts 16
Priedaines dzelzceļa stacija
4

Pa grezno un kluso Lielupi
Lielupes pretējā krastā atrodas Jūrmalas kultūrvēsturiskais centrs Lielupe (senāk Buļļi).
Celtniecība Lielupē sākas ap 1910. gadu, kad apbūvēta jūrai tuvākā daļa. Vēsturiski senākā
apdzīvotā Lielupes daļa ir Buļļuciems pie Lielupes grīvas, kur bija pirmā prāmja vieta, kas
cēla pajūgus pāri Lielupes upei. Gar jūras malu gāja ceļš no Rīgas uz Kurzemi un Prūsiju. Pēc
Otrā pasaules kara šajā teritorijā atradās zvejnieku artelis „Uzvara”, kas veica plašu un sekmīgu
saimniecisko darbību. Izveidots zvejnieku dzīvojamais ciemats ar sabiedriskajām ēkām, zvejas
osta. Tagad ar zvejnieku darbību un dzīvesveidu var iepazīties Jūrmalas brīvdabas muzejā,
kurš ir izveidots bijušajā Uzvaras teritorijā. Nokļūt līdz turienei var ar pilsētas autobusu nr. 1 vai
mikroautobusu nr. 11 pa Vikingu ielu. Brīvdabas muzejs atrodas Tīklu ielā 1a.
Maršruta ilgums: 2,5–3 h. līdz Bulduru dz. stacijai
No Lielupes dzelzceļa stacijas pa Mastu ielu uz labo pusi, tad pa Vikingu ielu un līdz
O. Kalpaka prospektam. Uz O. Kalpaka prospekta māja nr. 30, lit. 5 ir divstāvu koka celtne
ar asimetrisku apjomu kompozīciju, stūra verandu ar tornīti un bagātīgu kokgriezuma detaļu
klāstu fasādēs. Zemesgabala dziļumā ar galveno fasādi pret Tērvetes ielu atrodas ēka lit. 2
– neorenesanses arhitektūras stilistikā celta divstāvu koka celtne ar mezonīnu. Ēka nr. 24 ir
divstāvu koka apmesta celtne funkcionālisma arhitektūras stilistikā, būvēta 20. gs. 20. gados.
Prospekta nr. 16 atrodas tenisa centrs „Lielupe”, kas ir vienīgā tenisa sporta bāze Latvijā,
kur slēgtās telpās var rīkot starptautiska mēroga sacensības. Sasniedzot Meža prospektu,
jānogriežas pa labi. Meža prospekta nr. 58 ir nozīmīgs funkcionālisma arhitektūras paraugs.
30. gados Lielupē uzbūvēja vairākas funkcionālisma stila ēkas, kas Jūrmalas koka vasarnīcu arhitektūrā ienesa 20. gs. vidum raksturīgo racionālismu.
Pa Rāmavas ielu nonākam Bulduru prospektā, lai sasniegtu 19. līniju. Šeit ir dzīvojuši slaveni latvieši – rakstnieks Andrejs Upīts (ēka nr. 3) un komponists Jānis Zālītis
(Ēka nr. 4). Ēka nr. 1 ir ievērojamā arhitekta Eižena Laubes projekts. Tā ir grezna savrupmāja, veidota kā kubs un rotāta ar neorenesansei tuvām klasiskās arhitektūras
detaļām. Līnija izved pie jūras. Jāiet pa gājēju celiņu paralēli jūrai līdz 18. līnijai, lai turpinātu ceļu pa E. Birznieka-Upīša prospektu. Ēka nr. 15 ir literatūrzinātnieku
brāļu Antona un Pētera Birkertu māja. Ēka nr. 13 lit. 1 – divstāvu koka celtne ar historisma arhitektūras stilistikā veidotām logailām un fasādes detaļām, kas celta
20. gs. 20. gados. Tālāk 13. līnija, lai nonāktu
uz Bulduru prospekta. Māja nr. 84 lit. 1
ir 1902. g. celta tradicionāla vasarnīca ar
greznām detaļām, tagad villa „Dagmāra”.
Celtne nr. 41, lit. 3 – jūgendstila koka ēka
ar īpaši izteiksmīgu stikloto verandu un gala
fasādes jumta stāva lodžiju, kas tagad ir
viesu nams „Vēja roze”. Līdz Bulduru stacijai
var nonākt pa 5. līniju, līdz līnijas beigām.
(Tālāk skatīt maršrutu „Bulduri”)
19. līnija 1 O. Kalpaka prospekts 30
5

Caur kråšñajåm Bulduru villåm
Vienbas
Nosaukums „Bulduri“ veidojies no muižas īpašnieka Johana Buldrinka uzvārda 15. gs. Rajona apbūve
sākta 19. gs. 40. gados. 1875. g. bija ap 400 vasarnīcu. Villas šeit bija lielas, grezni iekārtotas un atbilstoši
kūrortam ļoti dārgas. Šeit dzīvoja turīgākie Rīgas iedzīvotāji. 1910. g. bijušajā Bulduru muižā nodibināja
pirmo dārzkopības skolu Latvijā, kura darbojas arī mūsdienās. Tagadējā Bulduru dārzkopības vidusskolas
teritorijā ir Dendroloģiskais parks. Bulduros ir dzīvojuši arī ievērojami latviešu literāti – Žanis Grīva un
Arvīds Grigulis. Bulduru un Dzintaru rajonus 19. gs. pārsvarā apdzīvoja vācu un krievu tautības iedzīvotāji,
kā arī vairāki turīgi latvieši. 1907. g. Bulduros atvēra pasta nodaļu, ierīkoja tirgu.
Maršruta ilgums: no Viestura ielai līdz Bulduru st. 30–45 min.
Šķērsojot tiltu pār Lielupi, ir jānogriežas pa labi pa Viestura ielu un jāiet līdz Vienības prospektam. Uz
prospekta ēkā nr. 32 20. gs. sākumā dzīvoja angļu Hollu ģimene. H. T. Holls Latvijā organizēja pirmos
futbola klubus. No 1943. g. tur dzīvoja Lūsija Adisone. 1987. g. Anglijā izdota viņas dienasgrāmata un
vēstules Letters from Latvia. Ēka nr. 28, lit. 1, pirmās Latvijas Republikas laika pazīstamā būvuzņēmēja
Ludviga Neiburga māja, celta 20. gs. 20. gados pēc latviešu arhitekta Eižena Laubes projekta. Divstāvu
apmestas koka ēkas kompozīcijā galvenais uzsvars likts uz ieejas mezglu, kuru veido pusloka kolonnu
portiks ar terasi, kurai veidots metālkaluma nožogojums. Dzīvojamā ēka nr. 27, lit. 1 ir vasarnīca, kas
lepojas ar saviem kokgriezuma dekoriem jumtgalē un skaisti stiklotu verandu. Ēka nr. 26, lit. 1 ir vienstāvu
koka celtne ar mezonīnu un greznām kokgriezuma detaļām, celta 20. gs. sākumā. Vienības prospektā šajā
maršrutā arhitektūras pieminekļi – nr. 25 lit. 1, nr. 24 lit. 2 un lit. 3, savukārt nr. 20 lit. 2 ir divstāvu koka
celtne ar mezonīnu, verandu stiklojumiem un bagātīgu dekoru, pašlaik tiek gatavota rekonstrukcijai. Uz
Brīvības un Vienības pr. (nr. 12) stūra atrodas divstāvu koka celtne, veidota kā ielu stūri akcentējošs
apjoms ar labi saglabātām detaļām. Ejot pa Brīvības prospektu, sasniedzam Bulduru staciju, kas atrodas
vienstāvu mūra celtnē, veidota 1947. g. funkcionālisma arhitektūras stilistikā saskaņā ar 19. gs. dzelzceļu
staciju būvniecības tradīcijām. No stacijas pēc izvēles var braukt uz Lielupes, Priedaines vai Dzintaru
stacijām un turpināt apskatīt un iepazīt kūrortpilsētu.
6
Bulduru prospekts 41 Vienības prospekts 32

Dzintari – aristokråtiskå Edinburga
Vēsturiski Dzintari pazīstami kā Edinburga, kas nosaukta par
godu Krievijas ķeizara Aleksandra II meitas Marijas precībām
ar Edinburgas hercogu Alfrēdu. Kopš 19. gs. Dzintari kļuva par
krievu aristokrātu apmešanās vietu. Tas ir viens no greznākajiem
rajoniem Jūrmalā ar krāšņām vasarnīcām un villām. Pirmās
Latvijas Republikas gados šeit cēla arī tipveida ģimeņu mājas,
kurās izmantotas Jūrmalā iecienītās klasiskās formas un nacionālā
romantisma arhitektūras detaļas. 1879. g. te uzbūvēta kūrmāja
ar jūras paviljonu, kas vēlāk diemžēl nodegusi. 1878. g. šeit
uzcelta skatuve koncertu rīkošanai, kas vēlāk kļuva pazīstama kā
Edinburgas kūrmājas estrāde. 1936. g. uzbūvēja slēgto koncertzāli.
1922. g. rajons ieguvis Dzintaru nosaukumu. Mūsdienās Dzintaru
koncertzālē vasaras sezonā notiek vērienīgi pasākumi, kas pulcē
daudz koncertu apmeklētāju.
Maršruta ilgums: 2–2,5 h
No Dzintaru dzelzceļa stacijas pa labi tiek sasniegts Edinburgas
prospekts. Dzīvojamā māja nr. 35, lit.2. ir vienstāvu koka celtne
ar mezonīnu, verandu stiklojumiem un kokgriezuma detaļām. Ēka
nr. 47, lit. 2 ir celta 20. gs. sākumā, ar interesantu stikloto verandu
divos stāvos un greznu jumta pārkares kokgriezuma dekoru. Ēka
nr. 65 – vienstāvu koka celtne ar jumta izbūvi, verandām, terasi un balkonu veido ielu stūra
akcentu, ēka celta 20. gs. sākumā. Sasniedzot K. Barona ielu, tālāk pa kreisi redzama Bulduru
ev. luteriskā baznīca. Tā tapusi, pateicoties vācu draudzes ziedojumiem, un celta 19. gs.
beigās pēc arhitekta H. Hilbiga projekta. Tālāk var doties pa Dzintaru prospektu. Ēka nr. 53
ir arhitekta Vilhelma Bokslafa 1909. g. celtā dzīvojamā ēka, izteiksmīgs jūgendstila rosināta
nacionālā romantisma paraugs. Māja nr. 49. lit. 1 ir bagātīgi, kokgriezuma detaļām greznota
vienstāva ēka. Māja nr. 41, lit. 1 salīdzinājumā ar respektablo Dzintaru apbūvi ir neparasti
pieticīga, un, iespējams, tā ir viena no senākajām šī rajona celtnēm ar vasaras virtuves
korpusu pagalmā un tautas celtniecībai raksturīgajiem būvpaņēmieniem. Savukārt viena
no grandiozākajām un izteiksmīgākajām gadsimtu mijas koka vasarnīcām ir māja nr. 58, kas
bagātīgi rotāta ar kokgriezuma dekoriem. Ļoti krāšņs celtņu komplekss atrodas prospekta
nr. 52/54, kas piederējis 19. gs. otrās puses latviešu arhitektam un būvuzņēmējam, Rīgas
namīpašniekam Kristapam Morbergam. Galvenā ēka ir dzīvojamā māja, kas celta neogotikas
stilā ar tornīšiem, lodžijām un lēzenu jumtu. Krustojumā pie Mālpils ielas pa kreisi ceļš ved
cauri jaunizveidotajam Dzintaru parkam atpakaļ pie Dzintaru dz. stacijas. Maršrutu var
turpināt pa Dzintaru prospektu līdz Turaidas ielai, tad turpināt maršrutu „Majori”.
Dzintaru prospekts 53
7

Majori – pilsétas sirds
Jomas iela
8
Majoru jūras paviljons Tirgoņu ielā 1
Majori ir Jūrmalas centrālā daļa, pilsētas sirds, kur visi satiekas, atpūšas un bauda
patīkamus mirkļus. Majori agrāk bija senā Vildenes ciema teritorija, kas piederēja
baronu Firksu dzimtai no 17. līdz 20. gadsimtam. Attīstoties interesei par Jūrmalu
kā atpūtas vietu, Firksu majorāta zemes samērā agri tika sadalītas apbūves gabalos
vasarnīcu celtniecībai. Kopš dzelzceļa atklāšanas 1877. g. šī vieta ir kļuvusi par vienu
par dzīvākajiem tirdzniecības un izklaides centriem. Majoru apbūve starp Jūras un
Jomas ielu sniedz spilgtu priekšstatu par Jūrmalas arhitektūras stilistiku kopumā. Šķiet
pilnīgi neticami, ka pat 19. gs. vidū tagadējo Jomas, Jūras un Lienes ielas apvidū bija
jomains, slapjā laikā grūti izbrienams mežs. Šodien no jomām ir palicis tikai Jomas
ielas nosaukums. Jomas iela tagad ir gājēju iela, un katru vasaru tai par godu tiek
svinēti Jomas ielas svētki.
Maršruta ilgums: līdz 2 h
No Majoru dzelzceļa stacijas pa kreisi pa Lienes ielu. Pretī stacijai atrodas skvērs ar
skulptūru „Lāčplēsis”. Otrpus svēra paveras skats uz Majoru viesnīcu, kas celta
1925. g. tradicionālā historisma stilā, arhitekts A. Medlingers. Tālāk – Ērgļu iela un no
tās – Jūras iela. Tā ir pavisam neliela, romantiska ieliņa, kas iet paralēli
pludmalei un atrodas tūlīt aiz kāpas. 20. gs. sākumā šeit sākās vannu
iestāžu jeb peldu māju būvniecība. Bagātiem muižniekiem bija savi
ārsti, kuri pirms peldes pārbaudīja jūras ūdens temperatūru, un ja tā
bija piemērota, ārsts teica: „Mans labvēli, jūra gatava!”
Vēsturiski Jūras iela bija tikai vasarnīcu vai pansiju izveides vieta, šeit
nedrīkstēja veidot tirdzniecības vietas. Tagad tā ir rekonstruēta un
kļuvusi par vienvirziena ielu. Dzīvojamā ēka nr. 2 ir neoklasicisma ēka
ar skulpturāliem atveidojumiem uz sienas. Ēka nr. 6 celta 1913. g.,
to rotā ir graciozs tornītis un bagātīgi kokgriezumu dekori. Blakus
atrodas ēka nr. 8, kas greznojas ar mansarda jumtu un stūra torni,
dārzā novietota skulptūra „Zēns uz zivs”. Greznā vasarnīca nr. 13 ir
savulaik pazīstamās preses izdevumu un namīpašnieces Emīlijas
Benjamiņas īpašums, kuru no Jūras ielas apjož Jūrmalā greznākais
metāla žogs. Nams nr. 14 ir reprezentabla restaurēta koka celtne,
kurā vairākas vasaras uzturējies pazīstamais krievu komiķis Arkādijs
Raikins. Neogotikas stila ēka nr. 29 greznojas ar dzeguļiem un
mazajiem tornīša lodziņiem. Tālāk – Tirgoņu iela pa kreisi un jāiet
virzienā uz jūru. Pludmalē atrodas Majoru jūras paviljons, kam
pretī skulptūra „Bruņurupucis”. Paviljonā tika rīkoti arī koncerti,
savukārt pirmās latviešu lielfilmas „Zvejnieka dēls” filmēšanas laikā
to izmantoja kā studiju. Pašlaik tā ir dzīvojamā māja. Tālāk – gar
jūras krastu līdz Pilsoņu ielai, kur ielas galā, pludmalē, atrodas
Rāceņa peldu iestāde, kas tagad ir privātmāja.

Atgriežamies Jūras ielā. Dzīvojamo ēku nr. 39 grezno kolonnu portiks rotondas puslokā
ar balkoniņu. Māja nr. 41/45 pagājušā gadsimta beigās bija pansionāts ar astoņiem ļoti
moderniem numuriem, tautā iesaukts par „Astoņiem luksiem”. Ēka nr. 50 ir V. Neilanda
projektēta dzīvojamā ēka, kur īpašnieki nodēvējuši par villu „Aspazija”. Uz zemesgabala
Jūras 53 atradās vairākas ēkas – nozīmīga 20. gs. apbūve. Saglabājusies vienstāvu koka
konstrukciju ēka dziļumā, celta nacionālā romantisma stilistikā. Ēka nr. 54 ir liela apjoma
pansiju tipa ēka, kas ir bagātīgi dekorēta ar kokgriezuma detaļām logu apdarēs, dēļu galos,
aplikatīvajiem dekoriem u. c. 20. gs. 90. gados ēku nodeva Polijas vēstniecības Latvijā rīcībā;
tā nav remontēta. Jūras 56 atrodas viesnīca „Eiropa”, kuras centrālā ēka celta 20. gs. sāk. To
raksturo bagātīgs kokgriezuma dekors – logu apdarēs, dēļu galos, dzegās, siluetgriezuma dēlīši
verandu paneļos. Latvijas brīvvalsts laikā te atradās pansija „Imperial”, taču pēc 2. pasaules
kara ēkas izmantoja Vissavienības Kūrortu padome. Jūras un Turaidas ielu krustojumā atradās
divas vēsturiskās pansiju tipa ēkas, kur tagad izvietojusies viesnīca „Pegasa pils”. Padomju
laikā šeit bija Jāņa Fabriciusa vārdā nosauktā sanatorija, kas specializējās kardioloģisko
slimību ārstēšanā.
Jūras ielas galā atrodas Dzintaru koncertzāle. Tā ir koka celtne ar stilizētu, pagarinātu kolonnu
portiku pret Turaidas ielu un nacionālā romantisma motīviem fasāžu un iekštelpu apdarē.
1960. gadā austrumu galā uzbūvēja vasaras koncertzāli ar metāla konstrukcijas pārsegumu
2000 skatītājiem. Metāla konstrukciju apdare ar koka apšuvumu nodrošina teicamu akustiku.
Speciālisti joprojām atzīst, ka šī būve ir unikāla.
Jomas iela, kas ir gājēju promenāde. Liela daļa ēku uz Jomas ielas ir veikalu – pansiju tipa ēkas,
katra ar savu vēsturi. Viesnīca „Villa Joma” ir iekārtota (nr. 90) 20. gs. sāk. celtajā pansiju tipa
ēkā. Tālāk pa ielu – restorāns „Senators” (nr. 55) ierīkots 20. gs. sāk. būvētā pansijas tipa ēkā
ar bagātīgu kokgriezuma dekoru. Jomas 66 atrodas ēka, kas būvēta Latvijas brīvvalsts laikā
kino „Eden” izmantošanai, tas 1930. g. atzīts par vismodernāko kino Rīgas Jūrmalā. Ēkā nr.
64 20. gs. sāk. atradusies pirmā tālruņu stacija, bijusī kafejnīca „Promenāde”. Zemesgabalā nr.
56 atradusies Tilo ūdensdziedinātava. Saglabājusies vasarnīcas ēka, kurā 20. gs. 60.–80. gados
atradās Jūrmalas ceļojumu un ekskursiju birojs. Zemesgabalā nr. 43 ar atkāpi no ielas atrodas
visvecākā saglabātā ēka Jomas ielā. Tā celta 1863. g. neoklasicisma arhitektūras stilistikā. Nav
informācijas, kādai funkcijai ēka celta. Tagad ēka ir privātīpašumā, un to izmanto kā izstāžu
telpas. Horna dārzs Jomas 35 ir pirmais apbūvētais zemesgabals Jomas ielā. 1870. g. te vēl
atradās sīkām priedītēm apaugusi kāpu meža teritorija. Zemesgabala pirmais nomnieks
bija Horns, tādēļ šis vārds nonācis līdz mūsdienām. 19. gs. beigās te bija uzbūvēta viesnīca,
restorāns, kinematogrāfs, koncertzāle un brīvdabas koncertdārzs, kurā bija vairāk nekā
2000 klausītāju vietu. 1913. g. ugunsgrēkā, kas izcēlās Vakera namā uz Jomas un Tirgoņu
ielas stūra, nodega visas ēkas Horna dārzā. 1970. g. te uzcelts kinoteātris, tagadējais Majoru
kultūras nams. Atdzimušas sarīkojumu tradīcijas koncertdārzā pie kultūras nama, kuras
lielākoties organizē Horna dārza atjaunošanas fonds.
Lienes ielā 5 pretī Majoru stacijai atrodas Jūrmalas Tūrisma informācijas centrs, kur laipni
aicinām ikvienu interesentu!
Jūras iela 6
Dzintaru koncertzāle
9

Dubulti – šauråkå vieta starp Lielupi un jüru
Dubultu vārds pirmo reizi vēstures dokumentos minēts 1533. gadā, kad nomāta zeme ”..otrā pusē
Lielupei, kur mājo zemnieks Dubbelt”. Kopš 1783. g. kartēs iezīmēts Dubultu krogs. Dubultos bijis senākais
peldu vietu centrs Jūrmalā ar kūrmāju, baznīcu un valdes namu. Saglabājies vēsturiskais neregulārais
zvejniekciema plānojums un tirdzniecības iela – Dubultu prospekts ar pilsētai raksturīgu slēgtu apbūvi.
Jaundubulti veidojās pēc 1848. g., kad sadalītas zemes Slokas muižas meža gabalā.
Maršruta ilgums: no Majoriem, atgriežoties Dubultu dz. stacijā, ilgst 1,5 h no Dubultu dz. stacijas
līdz Pumpuru dz. stacijai – 1,5 h
Ja kājām dodamies no Majoriem uz Dubultiem pa Jomas ielu, kas pie Jūrmalas domes ēkas pāriet
Zigfrīda Meierovica prospektā, tūdaļ redzami vēsturiskie pirmās Jūrmalas sanatorijas „Marienbāde”
vārti ar žoga fragmentu, būvēti 1905. g. Ielas kreisajā pusē atrodas trīs nozīmīgas koka arhitektūras
ēkas nr. 38, 36 un 34. Ielas labajā pusē redzamas divas atjaunotas koka ēkas – Z. Meierovica
pr. 33 un Pūpolu 3. Ielas kreisajā pusē nr. 20 atrodas latviešu dzejnieces Aspazijas māja, kur iekārtots
muzejs. Ēka celta 1903. g. un ir izcils koka arhitektūras paraugs, Aspazija tajā dzīvojusi no 1933. gada līdz
pat nāves dienai 1943. gadā. Ielas labajā pusē Gončarova ielā 8/10 atrodas E. Laubes 1936. g. projektēta
ēka Bružu ģimenei un kokgriezuma detaļām bagātīgi rotāta, zemesgabalā iedziļināta ēka Z. Meierovica
pr. 1. Aiz tās ir plašs laukums, kur kādreiz atradusies vēsturiskā Dubultu kūrmāja.
No Dubultu dzelzceļa stacijas, šķērsojot Z. Meierovica prospektu, pa R. Blaumaņa ielu nonākam
Baznīcas ielā. Dubultu ev. luteriskā baznīca (Baznīcas 13) celta 1909. g. pēc baltvācu arhitekta
Vilhelma Bokslafa projekta. Tā ir halles tipa, divjomu asimetriska apjoma baznīca ar masīvu mūra torni,
kas virzienā no Majoriem iezīmē ielas vidusasi. Baznīcā dievkalpojumi atsākās 1990. g., veikta torņa
restaurācija. Pretī baznīcai atrodas divas ēkas – koka arhitektūras pieminekļi nr. 6 un nr. 4. Aiz baznīcas
Pils ielā 7 un 9 redzamas divas ēkas ar
identiskām galvenajām fasādēm, kurām
piemīt neoklasicisma iezīmes. Nogriežoties
pa Liedaga ielu labajā pusē nr. 11 atrodas
1912. g. pēc arhitekta Eižena Laubes
projekta celta pansiju tipa ēka ar simetrisku
apjomu kompozīciju un grezniem ordera
arhitektūras elementiem. Ielas kreisajā pusē
ēkas nr. 18 un 20 raksturo 19.–20. g. mijas
Dubultu apbūvi – vienstāvu koka celtnes ar
verandām un kokgriezuma detaļām. Pretī
ēka nr. 7 celta 20. gs. sākumā kā pansiju
tipa ēka.
10
R. Blaumaņa iela 15

Uz Liedaga un Slokas ielas stūra (nr. 3) atrodas 1902. gadā būvēta koka ēka ar
stūra tornīti un aplikatīvu dekoru sistēmu, kas veido interesantu pilsētbūvniecisku
akcentu. Ejot pa kreisi, atgriežamies Rūdolfa Blaumaņa ielā un tieši pretī ar adresi
Slokas 6 atrodas liela apjoma pansiju tipa ēka, kas 20. gs. sākumā bijusi skolas ēka.
To raksturo bagātīgs kokgriezuma detaļu klāsts. Pa labi Rūdolfa Blaumaņa 15, plaša
zemesgabala dziļumā atrodas viena no senākajām (19. gs. vidus) Dubultu vēsturiskā
centra apbūves ēkām ar izcilu smagnēju lieveni – verandu ar koka kolonnām. Ēkai ir
veikta restaurācija. Līdzās kāpas virsotnē novietota 20. gs. sākumā būvēta ēka ar vaļēju
verandu un lodžiju ar greznu kokgriezuma dekoru. Ēka tiek gatavota rekonstrukcijai.
Šis zemesgabals saistāms ar 1812. g. kara augsta ranga armijas pārstāvja Barklaja de
Tolli vārdu. Pa kreisi nogriežamies Ceriņu ielā, kur labajā pusē nr. 12 atrodas bijusī
sinagogas ēka, kas 1903. g. celta kā ēdnīca, jo ebrejiem tolaik bija liegta uzturēšanās
Dubultos. Ēka nr. 16 celta 20. gs. sākumā, taču daļēji zaudējusi kokgriezuma dekoru,
jo ilgstoši bijusi remonta stāvoklī. Aizejot līdz Strēlnieku prospektam, pa labi redzamas
divas ievērības cienīgas ēkas Strēlnieku prospektā 26 – 1896. gadā celtā Svētā
kņaza Vladimira pareizticīgo baznīca ar lielu klāstu mākslas vērtību un ēka nr. 32,
kas celta 1909. gadā pēc arhitekta Eižena Laubes projekta kā ģimnāzija. Tā ir divstāvu
ēka ar ordera arhitektūras elementiem, šobrīd celtni sagatavo rekonstrukcijas
darbiem. Ja maršrutu turpina pa Strēlnieku pr. līdz Kronvalda ielai un pa kreisi līdz
Pumpuru dzelzceļa stacijai, ielas kreisajā pusē ir vairākas Jūrmalas koka arhitektūru
raksturojošas ēkas – arhitektūras pieminekļi – nr. 58, 62, 64, 68, 78 un 84. No Pumpuru
stacijas var
doties tālāk
uz nākamo
Jūrmalas kultūrvēsturisko
centru.
Baznīcas iela 4
Dubultu baznīca
11

Pa vésturisko zemeñu audzétavu vietåm Mellužos un Asa-
Kāpu iela 14/16
No 1827. gada, kad tika uzbūvēta kūrmāja, Melluži izveidojās par
peldvietu. Atšķirībā no citām peldvietām te skanēja tautai tuvāka deju
mūzika pūtēju orķestra sniegumā. Tāpat kā savulaik Majori, arī šis bija
baronu fon Firksu īpašums, ko tolaik sauca par Karlsbādi. „Jūrmalas
zelts” jeb slavenās zemenes ir nākušas tieši no šīs Jūrmalas daļas. Šeit
bija iekopti zemeņu dārzi ar ļoti ražīgām un augstvērtīgām zemenēm.
Zemeņu stādus ieveda no Francijas. Zemeņu ogas vēlāk piegādāja
ne tikai Rīgai, bet arī Sanktpēterburgai. Pašlaik gan vairumā tās vairs
netiek audzētas. Savukārt vārds „Melluži“, iespējams, cēlies no vārda
„mellene”, kuru to mežos bija ļoti daudz.
Maršruta ilgums: no Pumpuru līdz Mellužu dzelzceļa stacijai līdz
1,5 h.
Pumpuru dzelzceļa stacija ir senākais Jūrmalas dzelzceļu staciju
būvniecības perioda paraugs, kas saglabājies no 19. gs. beigām.
Pumpuri – kādreizējā Karlsbāde vai Melluži I. Ēka saglabājusies bez
īpašas apjoma pārbūves. Kopš 1939. g. 1. aprīļa stacijai dots Pumpuru
vārds, lai izvairītos no staciju apzīmējumā iepriekš lietotā kārtas skaitļa
I vai II.
Tieši pretī stacijas ēkai atrodas Pumpuru vidusskola, kas uzcelta
1934. g. pēc pazīstamā skolu būvju arhitekta Indriķa Blankenburga
projekta kā Mellužu pamatskola. Skola veidota trīs stāvos ar greznu aktu
zāli un galveno ieeju. Padomju gados ēka paplašināta ar piebūvēm.
Skolā mācījies bijušais Latvijas valsts prezidents Guntis Ulmanis.
Ejot pa kreisi no stacijas cauri Pētera parkam, labajā pusē pavīd košās
krāsās Jūrmalas bērnudārza „Namiņš” ēka. Pa labi nonākam Rojas ielā,
pa to līdz Strēlnieku prospektam, tad pa kreisi līdz Upes ielai. Tieši pretī
atrodas Mellužu parks, kas veidots 19. gs. beigās, tajā atrodas 1930. g.
celtā vēsturiskā koka estrāde, kas gaida restaurāciju.
Pa Upes ielu līdz Dubultu prospektam. Te skatāmas trīs 20. gs.
sākuma koka vasarnīcu tipa ēkas Dubultu pr. 125, Mellužu pr. 1
un 3. Pa Mellužu prospekta labo pusi paejam garām vēsturiskai kino
„Līgo” ēkai (nr. 9). Pretī, plašajā laukumā, atradusies 1827. g. celtā
Karlsbādes kūrmāja jeb „zāle”, vēlāk te darbojies Mellužu tirgus, kur
varēja iegādāties vietējās zemenes.
Tālāk pa labi pa Otīlijas ielu ieejam Mellužu vēsturiskajā centrā, kur
raksturīgas neregulāras, šauras ieliņas. Šo ceļu no stacijas uz Jēkaba
ielu 20. gs. sākumā gājis pazīstamais krievu rakstnieks Leonīds
Andrejevs, kurš rakstījis par tālaika Jūrmalu.
12

Pa kreisi sākas Skolotāju iela, kuras labajā pusē atrodas vairākas vēsturiskās koka ēkas nr. 7, 9, 11. Pēdējā lepojas ar nosaukumu „Villa Natalie” (sētas
pusē). Kreisajā pusē atrodas padomju laikā uzbūvētais Komponistu nams, kur 1988. g. notika Jūrmalas Tautas frontes dibināšanas sanāksme, bet tagad ēkā
izbūvēti dzīvokļi. Šķērsojot Dārzu ielu, labajā pusē vēsturiskā apbūve saglabājusies abās Skolotāju ielas pusēs – nr. 17 un 19 labajā un Kāpu ielā 13 un 15
(kāpas reljefā) – kreisajā pusē.
Maršrutu turpinām pa Kāpu ielu, kas 19. g. sākumā bijis līkumains ceļš. Zemesgabali sadalīti, to netaisnojot, tādēļ Kāpu ielai ir tādas ainaviskas kvalitātes,
kādu nav citur Jūrmalā. Arhitektoniski interesantākās ir vēsturiskās pansiju tipa ēkas ielas labajā pusē, kuru lielie un greznie apjomi izceļas starp kāpu
priedēm. Ap tām saglabājušies arī vēsturiskie labiekārtojuma elementi – lapenes, atbalsta sienas, kāpnes, terases. Ielas kreiso pusi vēsturiski veidoja Mellužu
un Asaru zvejnieku – zemnieku plašie zemes gabali ar dažām senajām ēkām – nr. 14/16 un 20. Viena tāda izcili labi uzturēta redzama arī ielas labajā pusē
nr. 39a. Ja maršrutu noslēdzam Mellužu stacijā, pie nr. 30 jāgriežas pa kreisi pa Kanālu ielu līdz stacijai.
Ja turpinām ceļu pa Kāpu ielu, sagaidāmi
samērā lieli kontrasti. Līdzās vēsturiskajai
apbūvei redzamas 21. gs. jaunbūves,
īpaši labajā pusē, kur bija neapbūvēti
zemesgabali, kurus izmantoja kā
lauksaimniecības zemes. Kāpas virsotnē
ēka nr. 71 ievērojama ar to, ka tajā
ilgus gadus līdz nāvei 1951. g. dzīvojis
latviešu komponists Alfrēds Kalniņš, bet
pēc tam diplomātiskās darbinieces un
rakstnieces Annas Žīgures ģimene. Ēka
nav atjaunota. Andreja ielai pieslējušās
ēkas nr. 62 – kreisajā pusē un nr. 83 –
labajā pusē. Tās ir tradicionālās Jūrmalas
koka arhitektūras ēkas ar bagātīgu
kokgriezuma dekoru.
Pa Stacijas ielu iespējams maršrutu
noslēgt Asaru dzelzceļa stacijā, kuras
ēka būvēta 1926. g., arhitekts Pēteris
Feders. Jūtamas 19. gs. otrās puses staciju
būvniecības tradīcijas. Caurstaigājama
ēka ar plašu stiklotu perona nojumi.
Ja iet līdz Kāpu ielas galam, nogriežoties
pa Skautu ielu, maršrutu iespējams
noslēgt arī Vaivaru stacijā. Kopējais
maršruta ilgums – 2,5–3 h
Kāpu iela 137
13

appleemeri – vésturiskais kürorts
Ķemeru viesnīca
Ķemeres (senākais nosaukums) atradās kā oāze meža vidū. Tie atrodas
6 km no jūras starp ezeriem un purviem, kur ir daudzi sēravoti. Tāpēc
to attīstība saistīta ar purvos esošo sērūdeņu dziednieciskajām
īpašībām. Tautas dziedniecībā izmantotie Ķemeru „Svētavoti” ārstiem
bija pazīstami jau 18. gs. otrajā pusē un 19. gs. sākumā, kad uz šejieni
ārstniecības nolūkos brauca sirgstošie Kurzemes augstākās sabiedrības
pārstāvji. Viņus uzņēma mežsargi, kuru mājās varēja apmesties un
baudīt no purva avotiem atvesto dziedniecisko ūdeņu peldes. Pirmā
valsts peldu iestāde uzcelta 1838. g. uz valsts zemes, ko sēravotu
dziednīcas vajadzībām atvēlēja cars Nikolajs I. Šis gads tiek uzskatīts par
kūrorta dibināšanas gadu. Tādējādi Ķemeri jau sākotnēji veidojušies kā
balneoloģiskais kūrorts, par kura attīstību drīz vien rūpes uzņēmusies
valsts.
Krievijas impērijā kūrorts bija visai iecienīts – 1912. gadā tika atklāta
tiešā dzelzceļa satiksme Ķemeri–Maskava. Satiksmei ar Jaunķemeru
jūrmalu tika izveidots elektriskais tramvajs. Ķemerus kā pilsētu
dibināja 1928. g. Elektriskā dzelzceļa satiksmi ar Ķemeriem atklāja
1951. g. oktobrī. Ķemeros darbojās kūrzāle, koncertestrāde, kinoteātris,
bibliotēka. Ķemeru pilsēta beidza pastāvēt 1959. g., kad to iekļāva
Jūrmalas pilsētas sastāvā.
Ķemeri ir īpaša vieta ar savdabīgu auru, Rīgas
daiļdārznieka K. H. Vāgnera sākotnēji veidotu parku un
parka arhitektūru, dziednīcu ēkām, un triju konfesiju
baznīcām. Ķemeru kūrorta teritorijā ir vairāk nekā
30 sērūdeņraža avotu un bagātīgi ārstniecisku kūdras
un sapropeļa dūņu krājumi (Kaņiera ezerā). 1997. gadā
te izveidots Ķemeru nacionālais parks.
Maršruta ilgums: no Ķemeru stacijas līdz „Meža
mājai” – 1,5–2 h, atpakaļ no „Meža mājas” līdz
Ķemeru stacijai – 1 h
No Ķemeru dzelzceļa stacijas pa Sēravotu ielu
ejot, var sasniegt Sv. Jāņa Kristītāja katoļu
baznīcu. Nogriežoties uz Rucavas ielu, celtne
nr. 1 ir ap 1915. gadu celta restaurēta ēka ar
mansarda jumtu un verandām. Tālāk jādodas pa
Liesmas ielu un A. Upīša ielu. Tur atrodas Ķemeru
ev. luteriskā baznīca ar mājīgu plānojuma īpatnību.
Apkārtnē atrodas obelisks – piemiņas zīme
1. pasaules karā kritušajiem latviešu strēlniekiem.
Pa Katedrāles ielu nonākam romantiskajā Ķemeru
14

parkā, kur jāizbauda pastaiga ikvienam apmeklētājam.
Agrāk, Ķemeru kūrorta plaukuma gados, obligātas pastaigas
pa parku visiem atpūtniekiem dziedināšanas procesā
norīkoja ārsti. Cauri parkam tek Vēršupīte, kurai pāri ir
vairāki tiltiņi ar skaistiem nosaukumiem „Nopūtu”, „Kaprīžu”,
„Muzikālais” utt. Atrodas arī sēravota paviljons „Ķirzaciņa”.
Vecākā Ķemeru baznīca ir Sv. Pētera – Pāvila pareizticīgo
baznīca, kas celta t. s. Ziemeļkrievijas stilā, tā ir koka celtne
ar grezniem kokgriezumiem. Netālu no baznīcas atrodas
Mīlestības saliņa ar paviljonu – rotondu. Tā ir 19. gs. mākslīgi
veidota saliņa, kur senāk bija kokgriezumiem bagātīgi rotāts
paviljons. Turpat netālu atrodas piemineklis Ķemeru kūrorta
dibinātājiem un direktoriem.
Parkā atrodas 42 m augstais 1929. g. celtais ūdenstornis,
ko projektējis arhitekts Fricis Skujiņš. Netālu no ūdenstorņa
skatāma Ķemeru viesnīca, ko tautā mēdza dēvēt „Balto pili”.
Viesnīcas ēka uzcelta 1936. gadā un kļuvusi par grandiozāko
Baltijas valstīs 30. gados. Kolonnu un pilastru greznotā
klasicisma ēka pašlaik ir rekonstrukcijā.
Aiz viesnīcas dodoties tālāk pa J. Lībieša gatvi, nonākam līdz
nelielam laukumam, kur reiz auga „Mīlas ozols”. Tālāk ceļš ved
uz Ķemeru Nacionālā parka administratīvo ēku, tā saukto
„Meža māju”. Tā ir iekārtota
bijušā restorāna „Jautrais ods”
telpās, kas savulaik bijis ļoti
prestižs restorāns, vēlāk te
darbojusies bērnu sanatorija.
No šejienes ceļš ved ārā uz
Tūristu ielu, tālāk ir divi ceļi:
ar autobusu nr. 11 atpakaļ uz
Jūrmalas centru vai pa E. Dārziņa
ielu – Tukuma ielu uz
dzelzceļa stacija (var braukt uz
Tukumu vai atpakaļ uz Rīgas
pusi).
Sv. Pētera – Pāvila pareizticīgo baznīca
Rotonda uz Mīlestības saliņas
Sēravota paviljons “Ķirzaciņa”, 20. gs. sākums
Sēravota paviljons “Ķirzaciņa”, 2005. gads
15

Jūrmalas Tūrisma informācijas centrs
Lienes iela 5, Jūrmala, LV–2015
Jūrmalas Tūrisma informācijas punkts
Autotilts Priedainē, pie caurlaižu punkta
Tālr.: (+371) 67 147 900
Fakss: (+371) 67 147 901
E-pasts: info@jurmala.lv
Skype: jurmala_tic
www.jurmala.lv
Darba laiks:
Darbdienās: 9.00–19.00
Sestdienās: 10.00–17.00
Svētdienās: 10.00–15.00
Izdevējs: Jūrmalas pilsētas dome,
Jūrmalas Tūrisma informācijas centrs
Dizains un druka: SIA „Ulma“
Fotogrāfijas: Jūrmalas pilsētas domes arhīvs
Materiāls tapis sadarbībā ar Jūrmalas pilsētas domes
Kultūrvēsturiskā mantojuma nodaļu un Jūrmalas pilsētas muzeju.