26.12.2014 Views

Jānis Streičs - Nacionālais Kino centrs

Jānis Streičs - Nacionālais Kino centrs

Jānis Streičs - Nacionālais Kino centrs

SHOW MORE
SHOW LESS

You also want an ePaper? Increase the reach of your titles

YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.

Neviens no mākslas veidiem nevelk sev līdzi tik milzīgu cilvēku<br />

savstarpējo attiecību mudžekli kā kino. Un nevienā citā mākslā nav<br />

tik jūtama materiāla pretestība. Darbojas viss — šī mudžekļa nervi,<br />

domas, gaumes, ieradumi, raksturu īpašības… Tie krustojas, pinas,<br />

samezglojas un bremzējas. Pats esmu ieausts visciešāk, savijies ar<br />

katru no tiem.<br />

Jānis Streičs<br />

1 | 2 0 0 6<br />

FZ | Jānis Streičs


Saturs<br />

Ironiskais sludinātājs<br />

| 4<br />

Par Jāni Streiču stāsta kolēģi<br />

| 10<br />

Savējie<br />

| 16<br />

Izstāde Jāņa Streiča mistērijas<br />

| 20<br />

Teātris birokrātijas gaiteņos<br />

| 28<br />

Filmogrāfija<br />

| 34<br />

Sastādīja: Zigita Saulīte,<br />

Elīna Reitere, Agnese Zeltiņa<br />

Makets: Arnis Grinbergs<br />

Iespiests: Apgāds Imanta<br />

Izdevumā izmantotas Agneses Zeltiņas, Ata Ieviņa,<br />

Ievas Romanovas, Rīgas <strong>Kino</strong>muzeja, Preiļu Vēstures un<br />

Lietišķās mākslas muzeja, Latvijas Valsts Arhīva,<br />

Jāņa Streiča personīgā arhīva fotogrāfijas un dokumenti<br />

Pirmais vāks — Limuzīns Jāņu nakts krāsā, 1981<br />

Otrais vāks — Jānis Streičs, Mans draugs — nenopietns cilvēks uzņemšana<br />

Trešais vāks — Jānis Streičs un Renāra Kaupera dublieris Ivars Beitāns,<br />

Vecās pagastmājas mistērija uzņemšana<br />

FZ | 1


Jānis Streičs<br />

Simtiem līdzautoru<br />

Neviens no mākslas veidiem nevelk sev līdzi tik milzīgu cilvēku savstarpējo attiecību mudžekli<br />

kā kino. Un nevienā citā mākslā nav tik jūtama materiāla pretestība. Darbojas viss — šī mudžekļa<br />

nervi, domas, gaumes, ieradumi, raksturu īpašības… Tie krustojas, pinas, samezglojas un bremzējas.<br />

Pats esmu ieausts visciešāk, savijies ar katru no tiem. Orientēšana uz kopējo mērķi, uz ideju prasa<br />

vislielāko piepūli. Īstajam darbam, tā sauktajam radošajam procesam, atliek gaužām maz laika. Un,<br />

kad filma jau gatava un tanī neko nevar labot, tad gaužām sāp, ka jāatbild par citu nevarēšanu,<br />

nezināšanu, negribēšanu, neiejūtību. Simtiem negāciju kļūst par maniem līdzautoriem, bet<br />

spriedums jāuzklausa un jāpārdzīvo vienam. Ko tad darīt Kārt mēli pie ekrāna Nē, atkal jāsakož<br />

zobi, jāvaino pašam sevi. Jo galu galā jau pats arī esmu vainīgs, ka nepārliecināju, neaizrāvu un<br />

neiekveldināju. Trūka spēka, trūka pacietības izskaidrot, ka divreiz divi ir četri, ka gaisā pasviests<br />

akmens krīt lejup utt. Ar salīdzinājumiem, protams, pārspīlēju. Taču arī mūsu darbā, arī mākslā ir<br />

tādas vienkāršas patiesības kā divreiz divi. Bet diemžēl daudzi tās nezina, strādā gadiem ilgi un<br />

nevar saprast.<br />

<strong>Kino</strong>režisors, scenārists, aktieris / Dzimis 1936. gada 26. septembrī Preiļu pagasta Anspokos. Mācījies Gailīšu septiņgadīgajā skolā, Rēzeknes pedagoģiskajā skolā<br />

un Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultātē / No 1963. gada strādājis Rīgas kinostudijā. Režisējis 21 filmu / Par savu labāko filmu uzskata Svešās kaislības. Visu<br />

laiku labākā filma: Fanfans Tulpe (1952) / Izcilākais latviešu režisors: Leonīds Leimanis. Autoritāte: Vaira Vīķe-Freiberga. Hobijs: būvniecība / Bērnībā vēlējās kļūt<br />

par garīdznieku, dzelzceļa konduktoru un kinomehāniķi. Visbiežāk sapņo par būvniecību un lidmašīnas katastrofām / Bijis Latvijas Kinematogrāfistu savienības<br />

priekšsēdētājs un Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētājs / Komjaunatnes prēmijas laureāts, LPSR Nopelniem bagātais mākslas darbinieks, Triju Zvaigžņu ordeņa<br />

komandieris, Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis, Vatikāna prēmijas Beato Angelico laureāts.<br />

Nekas nav mūžīgs<br />

Kādreiz jaunībā, kad apsvēru kino un teātra priekšrocības, lai spertu izšķirošo soli, domāju tā: «<strong>Kino</strong><br />

var veidot daudz drošāk un pamatīgāk, jo tas, ko es gribu un ko man izdodas panākt, tiek iemūrēts,<br />

iecementēts filmlentē. Turpretim teātrī aktieri no mēģinājumā sasniegtā ātri vien aizmaldās sānceļos<br />

un neceļos. Pēc tam tikai jāsarkst vai izmisumā jāplēš mati.» Es izšķīros par kino. Naivais! Neiedomājos,<br />

neienāca prātā, ka arī pats esmu mainīgs. Kāds biju vakar, šodien vairs neesmu, un rīt būšu<br />

citāds. Kas šodien patīk, rīt neapmierinās. Bet tas jau ir iemūžināts filmā... Var, protams, pārfilmēt,<br />

bet tas prasa laiku un līdzekļus. Kā viens, tā otrs nepieder man. Un galu galā — kur tad būs tā<br />

robeža Pret šo indi gadu gaitā izstrādāju pretindi — visu darīt godprātīgi un nekad neuzskatīt, ka<br />

paveiktais ir mūžīgs un nemainīgs. Vienmēr ir iespējams labot un laboties. Gudri cilvēki šo principu<br />

nosauca par manu improvizācijas metodi. Nezinu, piekrist vai nepiekrist. Iekšēji turos pretim. Skan<br />

pārāk viegli un rotaļīgi, jo īstenībā tas ir līdumnieka darbs.<br />

2 | FZ


Ironiskais sludinātājs<br />

Agris Redovičs, kinokritiķis<br />

Kapteiņa Enriko pulkstenis<br />

(1967)<br />

— Mierā! Aiz mums stāv<br />

milicija!<br />

— Vai jaunkundzēm ārzemju<br />

vešiņu nevajag Stabila precīte!<br />

— Tomiņ, kā tu locīsi šo<br />

piemēru<br />

— Es, vai<br />

— Jā, tu. Piecelies! Nu, loki<br />

taču, Tomiņ, es gaidu!<br />

— Es esmu pulkstenis, tu esi<br />

pulkstenis, viņš, viņa...<br />

— Sēsties, Tomiņ, un, ja tas<br />

tā turpināsies, arī liecībā būs<br />

divnieks!<br />

— Muchas gracias, grand<br />

amigo!<br />

— Ko tas nozīmē<br />

— Lieliskais draugs!<br />

— Moloģec, grand amigo!<br />

— Kas ir, veči, sapīpēsim!<br />

— Jā, nebūtu par sliktu pēc tik<br />

smagas darbadienas!<br />

— Paldies, es šito marku nē!<br />

— Kādu tad<br />

— Beramol.<br />

— Tādu neesmu dzirdējis.<br />

Belamors gan ir, to es kādreiz<br />

jaunībā rāvu.<br />

— Ko tu man te uzbāzies,<br />

zubrilka gatavā! Cilvēkam<br />

visu dzīvi samaitā! Ne uz kāda<br />

kuģa es tevi neņemšu, pateikšu<br />

Enriko! Atradusies te mīļā<br />

gramatika!<br />

— Grand amigo! Centrafugo!<br />

— Īsts varonis! Mauzers! Sit<br />

man uz pleca un saka — es<br />

tevi kā lāga čali ņemšu līdzi uz<br />

Kubu! Na parohod, tu-tū, na<br />

Kubu! Tomas, si, grand amigo!<br />

— Kā tad tu ar viņu<br />

sarunājies<br />

— Protams, spāniski — ļoti<br />

viegla valoda!<br />

— Tomiņš brauks uz<br />

Kubu — ar kuģi pa bruģi!<br />

— Kā būs spāniski āmurgalva<br />

— Ja nepatīk mūsu kārtība,<br />

lasies mājās!<br />

— Un aiziešu arī! Baigie<br />

izmeklētāji atradušies, pēdu<br />

dzinēji! Es ģībstu!<br />

— Bet nikotīns, ko satur<br />

divas paciņas Kazbeka, spēj<br />

nogalināt zirgu tāpat kā trusi!<br />

Un cik paciņu vajag cilvēkam<br />

Zēniem, kuri pīpē, pēc piena<br />

zobu izkrišanas vairs neaug<br />

jauni zobi! Un vēlāk Un vēlāk<br />

neaug arī bārda! Un kas tas<br />

būs par vīrieti bez bārdas<br />

— To viņš man vēl pieminēs!<br />

Visu mūžu pieminēs!<br />

Raudādams pieminēs!<br />

— Sveiki, veči! Nu re, cik tā<br />

Rīga ir riebīgi maza! Sveiks,<br />

grand amigo! Nu, kur tad tava<br />

bārda Nuja, viņam jau vēl<br />

neaug... Vai bikses salāpīji O,<br />

ārzemju vešiņas!<br />

Ironijas puķes zied tikai brīvības pļavās.<br />

Tas bija pirms divdesmit gadiem. Latvijas kinoļaudīm<br />

toreiz vēl bija savs <strong>Kino</strong>nams — organiska mūsu<br />

profesionālās dzīves sastāvdaļa. Pirmizrādes, jaunāko<br />

filmu skates; vieslektori no Maskavas vairākas reizes<br />

gadā veda plašam skatītāju lokam nepieejamas<br />

ārzemju filmas vai kinoklasiku, te notika arī leģendārie<br />

Valentīnas Freimanes lektoriji, lietišķas un dažkārt pilnīgi<br />

bezjēdzīgas sanāksmes, apspriedes, diskusijas, strādāja<br />

kafejnīca un daļa kinocilvēku nāca tikai tāpēc vien, ka<br />

<strong>Kino</strong>namā vienmēr varēja iedzert un patērzēt savējo<br />

pulkā.<br />

Jaunajiem ļaudīm atgādināšu, ka <strong>Kino</strong>nams atradās<br />

A. Čaka ielā, kādreizējā kinoteātra Blāzma telpās. Pēc<br />

Latvijas kino sistēmas sabrukšanas tur bija klubs Bimini,<br />

vēlāk kinoteātris Kolizejs, tagad bezpersoniska spēļu zāle,<br />

tāda pati kā daudzas.<br />

Tovakar, neatceros vairs, kādā sakarā, <strong>Kino</strong>namā<br />

bija diezgan daudz cilvēku. Līdz mums jau bija<br />

nonākušas atbalsis no Jāņa Streiča kvēlās runas<br />

vēsturiskajā PSRS Kinematogrāfistu savienības V kongresā<br />

(1986), pēc kura krasi mainījās visas padomju kino<br />

sistēmas virzība. Klātesošie <strong>Kino</strong>namā sagaidīja Jāni kā<br />

nacionālo varoni. Prašņājām, klausījāmies iespaidus,<br />

dzērām vīnu, un tiešām sāka likties, ka kaut kas ir<br />

sakustējies diezgan bezcerīgi plūstošajā dzīvē. Pilnajā<br />

kafejnīcā skanēja Jāņa Streiča runas magnetofona<br />

ieraksts. Klausījāmies, aplaudējām, saskandinājām.<br />

Tas patiesi likās iedvesmīgi — vētraini aplausi ierakstā<br />

skanēja ik pa brīdim, jo īpaši tad, kad runātājs piesauca<br />

nacionālo pašapziņu, nācijas godu, lepnumu, prasīja<br />

kultūras suverenitāti. Efekta ziņā to var pielīdzināt Ata<br />

Kronvalda vēsturiskajai runai Rīgas Latviešu biedrībā<br />

1873. gadā. Arī viņš toreiz uzstājās kā latviešu pašapziņas<br />

modinātājs. Šķiet, ka Jāņa Streiča runa ļauj viņu ierindot<br />

starp pašiem spilgtākajiem XX gadsimta Latvijas<br />

oratoriem. Viņš īstajā brīdī prata pateikt īstos vārdus.<br />

Atrast īstos vārdus un izteiksmi Jānis Streičs<br />

daudzkārt pratis arī savās filmās. Ar apskaužamu retorisku<br />

prasmi viņš kinovēstījumos ielicis savu sirds degsmi,<br />

mīlestību uz savu zemi un savu laiku, ievibrējis savu<br />

sāpi un prieku, cerības un skumjas. Vairāk nekā 30 gadu<br />

šķir pirmo patstāvīgo Jāņa Streiča filmu — sirsnīgo, bet<br />

vietumis stūraini neveiklo Šauj manā vietā — no stilistiski<br />

viengabalainā, eleganti ironiskā kinodarba Rudens rozes,<br />

kas pagaidām noslēdz režisora filmogrāfiju. Bet starp šīm<br />

filmām nav tikai laika distance, starp tām ir arī radošā<br />

mūža uzkrātā pieredze, kas ļauj sasniegt profesionālu<br />

atbrīvotību, ļauj klāstīt kinotēlu pieredzējumus atbilstoši<br />

savai pasaules izjūtai un izdarīt to, meistarīgi sabalansējot<br />

tēlu attiecības, vizuālo rindu un stāstījuma intonāciju.<br />

No Latvijas kinorežisoriem, kas meistarību<br />

apliecinājuši pagājušajā gadsimtā, Rīgas kinostudijas<br />

zelta laikmetā, aktīvi strādājošo ierindā palikuši vairs<br />

tikai daži. Neapšaubāmi Jānis Streičs ir pats ražīgākais<br />

no viņiem. Lai gan Jāņa Streiča pēdējo gadu darbi nav<br />

guvuši oficiālās kritikas vispārēju atzinību, nav kļuvuši<br />

arī par publikas iecienītiem hitiem, tie uzrāda nevis<br />

radošu pagurumu, ieciklējušos māksliniecisko ideju<br />

ekspluatācijas indevi, bet apbrīnojami rosīgu izdomu,<br />

meklējot aizvien jaunus izteiksmības paņēmienus, rodot<br />

jaunas intonācijas un krāsas pašradītās pasaules ainas<br />

fragmentiem.<br />

Ironija<br />

Jāņa Streiča pēdējo gadu darbiem raksturīga arvien<br />

konsekventāk pausta ironiska attieksme ne tikai pret<br />

savu filmu varoņiem un viņu problēmām, bet pret<br />

dzīvi kopumā ar visām mūsu laika savādībām. Sākot<br />

ar Vecās pagastmājas mistēriju un beidzot ar Rudens<br />

rozēm, jaušams, ka režisors atbrīvojies no radošu<br />

domu traucējošā sasprindzinājuma, kas radās pirmajā<br />

desmitgadē pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas tā<br />

vienkāršā iemesla dēļ, ka Jānis Streičs pēc daļēji vēl par<br />

Maskavas naudu uzņemtā Cilvēka bērna panākumiem<br />

vairākus gadus nejutās īsti iederīgs un vajadzīgs jaunajā<br />

Latvijā. Deviņdesmito gadu sākumā, kā atceramies,<br />

galvenie toņa noteicēji lielākoties bija apsviedīgi ļautiņi,<br />

kuri juku laikus izmantoja, lai ātri tiktu naudas, bet kino<br />

tolaik bija nonācis uz iznīcības sliekšņa. Pareizi tas nelikās,<br />

bet izeju saskatīt bija grūti. Savu padrūmo skatījumu<br />

uz notiekošo Jānis Streičs mēģināja mākslas tēlu<br />

valodā izteikt aizkustinošajā, mīlas un brīnumu pilnajā<br />

melodrāmā Likteņdzirnas. Autora negatīvā attieksme<br />

pret partiju liekulību un jaunbagātnieku nekulturālību<br />

ieviesa filmā raupjas satīras elementus, kas gan nespēja<br />

aizēnot liriski muzikālo un vitāli atraktīvo pamatstāstu.<br />

Pēc dažiem gadiem uzņemtajā lentē Vecās pagastmājas<br />

mistērija režisora negatīvā attieksme pret jaunlaiku dzīves<br />

ierīcību jau iezīmēta daudz samērīgāk, reducēta tikai<br />

Ivara Kalniņa spēlētajā bagātnieka Hugo tēlā, turklāt<br />

norādot uz viņam piemītošās nežēlības un sadisma<br />

vēsturisko ģenēzi. Iespējams, Jānis Streičs Mistērijā<br />

gribēja ar publicistisku kaismi visā nopietnībā pievērsties<br />

laika saēsto un morāli degradējušos čekistu vainas<br />

izspēlei, taču kā nepārprotama dominante iezīmējās<br />

nostalģiska ironija par filmēšanas procesu pavadošo<br />

jucekli, realizējot to daudzkrāsainā aktierspēles spektrā.<br />

Filmas kadros reizumis jūtama skumja smeldze un<br />

rūgtums, uzvējo misterioza, racionāli neizskaidrojama<br />

noskaņa. Romantiskās mākslas teorētiķis Frīdrihs Šlēgels<br />

apmēram pirms divsimt gadiem ir atzinis: «Mistērijas<br />

ir sievišķīgas. Viņas labprāt aizplīvurojas, tomēr vēlas<br />

būt redzētas un uzminētas.» Spriedze starp vēlamo<br />

un iespējamo šajā filmā ir viens no estētiskās baudas<br />

avotiem.<br />

Pēc Mistērijas Jānis Streičs studijā Platforma Filma<br />

uzņem latviešu dramaturģijai veltītu triloģiju Ipolits,<br />

Naktssargs un veļas mazgātāja, Rudens rozes, par literāro<br />

pamatu izmantojot Leldes Stumbres, Paula Putniņa un<br />

Elīnas Zālītes lugas un darbību pārceļot uz mūsdienām.<br />

Šajos darbos, kas ietver gan pseidotraģēdiju, gan<br />

melodrāmu, gan sadzīves komēdiju, Jāņa Streiča ironija<br />

no filmas uz filmu kļūst arvien atbrīvotāka. Satīras<br />

važas krīt, vājību atsegumu un izsmieklu arvien biežāk<br />

aizstāj daudz pieredzējuša cilvēka smaids, kurš, zinot<br />

par mūžam nelabojamo pasaules kārtību, tikai nogroza<br />

galvu — jā, nu, jā, tādi tie ļautiņi ir — dīvaini, neveikli<br />

savos centienos, brīžam aplamnieki, kas nomaldās trijās<br />

priedēs, vientieši, kas aizmirst, ka pēc šodienas svētkiem<br />

rīt parasti ir paģiras. Visaptveroša mīlestība strāvo šajās<br />

filmās, liekas, režisors saka — es jūs saprotu, labie ļaudis,<br />

visus jūsu trūkumus redzu arī sevī.<br />

Vislielāko atbrīvotību Jānis Streičs sasniedzis<br />

Rudens rozēs. «Ironija ir romantiskā prāta brīvības<br />

pazīme,» — atkal atsaukšos uz Frīdrihu Šlēgelu<br />

—, «pašapziņas izpausme radošam garam, kas nav<br />

ierobežots ar kādu konkrētu formu un mākslinieciskā<br />

nevērībā lidinās no vienas izteiksmes uz citu.» Līdz<br />

nepazīšanai pārveidojis Elīnas Zālītes 1939. gadā<br />

publicēto lugu, Jānis Streičs sev piešķīris aizkadra<br />

komentētāja funkciju, atkārtojot jau filmā Teātris<br />

pārbaudīto paņēmienu, kas sekmīgi nostrādā arī šoreiz.<br />

Materiālajā ziņā labklājīgās ģimenes iekšējās pretrunas<br />

autora ironiskais komentārs veiksmīgi aizvada garām<br />

banālas drāmas vai sociālas satīras estētiski smacējošajai<br />

cilpai. Filmā nav pozitīvo vai negatīvo varoņu, trūkumi<br />

un labas īpašības ir katram no viņiem, tāpat kā katram<br />

no mums. Ironija šeit nosaka distanci starp filmu un<br />

skatītāju. Kopā ar autoru, kurš neizsmej, bet smaida, mēs<br />

varam noraudzīties, kā arī «labāko aprindu» mājokļu<br />

iemītnieki meklē mīlestību kā glābiņu no vientulības<br />

un nesaprašanās ēdes. Ironiskais vērojums, it kā uz<br />

vējos brīvi peldoša mākoņa maliņas sēžot, kā estētisks<br />

koncepts ir maksimāli iedarbīgs, jo rada harmonisku<br />

uztvēruma prieku.<br />

Labticīgu distancētību kā ironijas nesošo pamatni<br />

Jāņa Streiča filmās var samanīt jau labi sen, sākot no<br />

lentes Mans draugs — nenopietns cilvēks. Protams, tā laika<br />

kino producēšanas apstākļi izvirzīja savus nosacījumus.<br />

Ironisko, stāstā pausto brīvestību vajadzēja sintezēt ar<br />

pozitīvu didaktisko vēsti, kas aicināja godīgi strādāt,<br />

nedzīties pēc «lielā rubļa», bet kopt mīlestību ģimenē.<br />

Nauda kā negatīvās enerģijas nesēja vairākkārt figurē<br />

Jāņa Streiča filmās. Šis vektors pārstāv senu kultūras<br />

tradīciju un jau kļuvis par arhetipu, arvien no jauna<br />

atgādinot par sevi dažādos mākslas darbos.<br />

Nākamajā gadā režisora daiļradē notiek radošs<br />

atkritiens. Pēc shematiska, primitīva scenārija top filma<br />

Meistars — zem padomju «ražošanas filmu» vidējā<br />

līmeņa. Kaut kur pačibējusi ironija un vieglums, tā vietā<br />

pastīva didaktika. Šodien viegli smīkņāt par tā laika<br />

filmām, kas tika uzņemtas pēc pilnīgi bezcerīgiem<br />

scenārijiem, bet padomju kinoražošanas sistēmā<br />

radošs cilvēks ne vienmēr varēja izvēlēties sirdij tuvāko<br />

darbiņu. <strong>Kino</strong>studijas plānā bija nepieciešama attiecīga<br />

tematiskā «vienība» vai jādod zaļā gaisma «vajadzīga»<br />

autora sacerējumam — režisori mums ir profesionāli,<br />

gan jau filmu kaut kā salipinās. Reti kurš režisors riskēja<br />

atteikties no kādas «vajadzīgas» tēmas, jo tā varēja sabojāt<br />

attiecības ar direkciju un nogriezt sev ceļu uz nākamajiem<br />

darbiem. Jāņem vērā, ka 70. gadu vidū Rīgas kinostudijā<br />

režisoru bija vairāk nekā plāna vienību un tikai retais<br />

varēja strādāt ik gadu. Lai varētu kaut cik aizstāvēt savas<br />

ieceres, bija jāiekaro radoša un varoša mākslinieka vārds.<br />

Ar muldēšanu un pazīšanos to panākt nevarēja.<br />

Jāņa Streiča autoritāti nostiprināja filma Teātris,<br />

kurai viņš atrada lielisku, intonatīvi precīzu formu,<br />

panāca stilistisku viengabalainību gan aktieru spēlē, gan<br />

angļu smalkās sabiedrības un vides tēlojumā. Slavojs<br />

Žižeks raksta: «Stāstā man vajadzīgs kāds, kas noteiktu<br />

kārtību un uzņemtos atbildību par notikumu gaitu,<br />

visnepanesamākā ir brīvības pārpilnība.» To juta arī Jānis<br />

Streičs un uzticēja sev komentētāja lomu, stipri vien<br />

ietekmējot filmas jēdzienisko elementu uztveri. Viņa<br />

tēlotā personāža ironiskā intonācija ieviesa darbā domu<br />

un jušanas brīvību, Somerseta Moema sociālkritiskā<br />

vēstījuma morāli pārvēršot spēlē, jo visa dzīve taču ir<br />

tikai teātris... Ironiskā distance ļāva novecojošas aktrises<br />

kļūmo mīlas stāstu padarīt ārlaicīgu, un arī Anglija kā<br />

norises vieta kļuva nosacīta. Ar drošu roku atmetot<br />

traucējošo konkrētību, tika panākts vispārinājums, kas<br />

šo darbu uz laiku laikiem padarīja skatāmu vēl daudzām<br />

paaudzēm, lai neteiktu — nemirstīgu.<br />

Pausmes un atklāsmes<br />

Pirms 20 gadiem Jānis Streičs uzņēma sociāli<br />

piesātinātu drāmu par nacionālo traģēdiju alkoholismu<br />

un kompartijas kā sabiedrību atveseļojošas cerības<br />

vēstnieces gaišo lomu dzīves sakārtošanā — Aizaugušā<br />

grāvī viegli krist, kuras pamatā ir Paula Putniņa luga<br />

Jūras krupim grāvī grūti. Padomju valstī ritēja Gorbačova<br />

antialkohola kampaņa. Pēc gadiem, kad pie lielvalsts<br />

stūres cits citu nomainīja marasmatiski sirmgalvji, par<br />

līderi bija kļuvis vīrs pašos spēka gados ar zīmi pierē.<br />

Cerību siltais lietus diedzēja jaunu iespēju vīzijas. Lai gan<br />

filmā neapšaubāmi jūtama konkrētā laika konjunktūra,<br />

tā nav lēta spekulācija, lai izrādītos lojālāks nekā citi,<br />

bet sāpīgi pārdzīvots tautas morālais pagrimums.<br />

Didaktiskā pamatshēma piepildīta ar trāpīgi atveidotām,<br />

emocionālām dzīves lauskām, dažkārt tik griezīgām,<br />

ka sirdij jāasiņo. Kolhoza ļaužu rūpestiem, jūsmai,<br />

reibumam un nesakārtotajai dzīvei bezrūpīgi soļo garām<br />

tūristu grupiņa peldkostīmos. Viņus pavada krieviskotā<br />

Raimonda Paula dziesma par «miljonu, miljonu sārtu<br />

rožu...». Grupiņa, saglabājot absolūtu indiferenci, kadram<br />

izsoļo cauri vairākkārt, ar katru reizi kļūstot arvien lielāka.<br />

Tā šajā filmā Jānis Streičs ieskandina ironisko stīgu. Ar<br />

šodienas acīm skatoties, klīstošo tūristu caurviju epizode<br />

šķiet tam laikam visai pārdroša norāde uz padomjzemes<br />

pamatnācijas cinisko uzurpāciju mūsu mazajā zemītē.<br />

Pilnā balsī par to latviešu publicisti sāka runāt tikai<br />

dažus gadus vēlāk. Savulaik diezgan kritiski vērtētā filma<br />

Aizaugušā grāvī viegli krist joprojām ir trāpīgs un skaudrs<br />

laikmeta dokuments, liecība par degradācijas grāvi, kura<br />

malā mēs bijām nonākuši.<br />

Latvijai pārdzīvojot brīvestības eiforiju, Jānis<br />

Streičs pievēršas savas bērnības zemei Latgalei. Top<br />

Cilvēka bērns. Tā literārais pirmavots — Jāņa Klīdzēja<br />

romāns — ir viens no izjustākajiem bērnības tēlojumiem<br />

latviešu literatūrā. Zīmīgi, ka laikā, kad liela daļa radošo<br />

cilvēku Latvijā ir pārņemti ar valstiskuma un nacionālo<br />

noteiksmju atjaunotni, režisors Jānis Streičs pievēršas<br />

bērna izjūtām daudzkrāsainā patriarhālās tradīcijas un<br />

katoliskas brīnumainības piepildītā pasaulē. Tā nebūt<br />

><br />

— Ē, tu beidz ākstīties!<br />

— Labi, labi, atdodiet<br />

pulksteni, kapteinis šodien<br />

brauc prom!<br />

— Nemuldi, nemuldi, sapamps<br />

deguns!<br />

— Stāvi, ute!<br />

— Spekulanti, lupatlaši,<br />

lupatlaši, spekulanti, r-r-r-vau!<br />

— Nu, vecīt, būs ziepes!<br />

Līvsalas zēni (1969)<br />

— Fatamorgāna... jeb mirāža.<br />

Tas ir tas, kad rādās.<br />

— Kas rādās, kam rādās, kur<br />

rādās Nu<br />

— Cilvēkam rādās. Tuksnesī<br />

rādās. Rādās tam, kas ilgi nav<br />

dzēris.<br />

— Smuki jau nu jūs dziedat!<br />

Diez, vai dejojat ar tikpat labi<br />

— Lūdzu, pamēģināsim!<br />

— Katram savs deguns patīk<br />

tāds, kāds tas ir, un tīšuprāt<br />

skaistumu bojāt nav nekāda<br />

patikšana!<br />

— Nu, vilciņ, parādi zobus!<br />

— Tagad jārīkojas ar prātu un<br />

apdomu.<br />

— Ar prātiņu Tad jau<br />

Dunduriņam būs jāiet lienēt!<br />

— Kas viņus, vellus, tos<br />

komunistu likumus lai zina! Ja<br />

nu ņem ar un ietupina<br />

— Noslauki šļakatas, kaptein!<br />

Šauj manā vietā! (1970)<br />

— На войне, брат, одна<br />

музыка — каждый стреляет<br />

за себя и за всех!<br />

— Граждане, все эшелоны<br />

идут на фронт, только на<br />

фронт!<br />

— Значит, будете<br />

демонстрировать кино<br />

дикарям.<br />

— Почему дикарям<br />

— Потому что все мы на<br />

Руси постепенно дичаем!<br />

— Lai dzīvo tas, kam nav<br />

nekas!<br />

— Мы, стрелки, привыкли<br />

делать все по настоящему<br />

— стрелять так стрелять,<br />

пить так пить!<br />

— Баба в воинской части<br />

— непорядок!<br />

— Что за революционный<br />

иллюзион без музыки!<br />

— Я подумал — пусть<br />

буржуй уголь грузит, а<br />

я останусь с живыми<br />

картинками работать!<br />

Революция все меняет!<br />

4 | FZ<br />

FZ | 5


Ironiskais sludinātājs<br />

6 | FZ<br />

Dagnija Tūtere — Olga Dreģe, Limuzīns Jāņu nakts krāsā, 1981<br />

nav novēršanās no tautas atbrīvošanās kustības, drīzāk tā<br />

ir spēja skatīt tālāk, kad gara spēks būs vairāk vajadzīgs<br />

nekā politiska rosība.<br />

Jāņa Streiča organizētā izteiksme Cilvēka bērnā<br />

ir iekšēji vienota, saskanīga. Kā norāda Aristotelis<br />

savā Retorikā: «Stila vērtība ir skaidrībā; to redzam, ja<br />

runa ir neskaidra, tā savu mērķi nesasniedz. Stilam<br />

nav jābūt ne pārmēru zemam, ne pārāk augstam, bet<br />

runas priekšmetam atbilstošam. Stilam būs vajadzīgās<br />

īpašības, ja tas ir pilns jūtu, ja tas rāda raksturu un ja tas<br />

atbilst lietu patiesajām attiecībām.» Stilistisku izturētību<br />

savos darbos Jānis Streičs ir apliecinājis vairākkārt, bet<br />

Cilvēka bērnā tā ir tuvu pilnībai: emocionāli blīvajam<br />

Boņuka pārdzīvojumu izklāstam rasts adekvāts vizuālais<br />

risinājums, bagāts intonāciju spektrs un dievišķas<br />

atklāsmes vadīts ritms. Ironija šeit darbojas kā universāls<br />

instruments, piešķirot nepieciešamo brīvības pakāpi<br />

filmas māksliniecisko paņēmienu koeksistencei. Distance,<br />

kas mums ļauj ar minimālu pastarpinājumu vērot norises<br />

ar mazā Boņuka acīm, ir gandrīz nemanāma, taču radošai<br />

brīvībai pietiekama. Mūsu kultūras vēsturē filma paliek kā<br />

brīnišķīga vēsts par mīlestību, kam jāpavada cilvēks no<br />

šūpuļa līdz kapam, jādod tam spēks noturēties vēstures<br />

vējos un ikdienības šaubās.<br />

Limuzīna noslēpums<br />

Jāņa Streiča Limuzīns Jāņu nakts krāsā ir kļuvis par ik<br />

vasaru gaidītu Līgosvētku papildinājumu televīzijas<br />

programmās. Šo skatīšanās tradīciju var pielīdzināt<br />

dažus gadus agrāk uzņemtās Eldara Rjazanova filmas<br />

Likteņa ironija (1975) neizbēgamajai klātbūtnei Krievijas<br />

TV Jaungada programmā vai klasiskās Frenka Kapras<br />

Šī brīnišķīgā dzīve (1947) jau pusgadsimtu ilgstošajai<br />

demonstrācijai daudzu rietumvalstu televīzijās<br />

Ziemassvētkos (pēdējos gados to esam varējuši skatīt<br />

arī Latvijā). Visas trīs filmas vieno autoru atskārsta<br />

unikāla māksliniecisko komponentu kombinācija, kuru<br />

savstarpējā mijiedarbība spēj skatītājā raisīt laimes sajūtu,<br />

harmonizēt dvēseles mūziku, sabalsot to ar ilgām un<br />

cerībām. Protams, katras minētās filmas melodija ir cita.<br />

Taču kopīga ir vitalitāte, radošais temperaments, izdoma,<br />

bet pats galvenais — organiska darbības laika un vides<br />

saplūsme, tik cieša, ka radītā kino monolīta estētiskais<br />

potenciāls tapis nezūdīgs, kā saka, pa laika logu mūžība<br />

raugās. Šīs filmas ir kā stāsti, ģimenes leģendas, kuras<br />

nodod no paaudzes paaudzē, kuras neapnīk klausīties,<br />

atkārtotas gadu no gada, jo atgādina par dzimtas, cilts,<br />

tautas pagājībā notikušu brīnumainu pārbaudījumu, kas<br />

joprojām spēj veldzēt mūsu kārnās sirdsapziņas.<br />

Kas tad jādara, lai kāda filma iegūtu nezūdību,<br />

kļūtu par nacionālās kultūras zīmi, par tautā iemīļotu<br />

opusu, kuru ik gadu var skatīties no jauna. Frīdrihs<br />

Šlēgels dod šādu recepti: «Dzejai vai drāmai, kam jāpatīk<br />

pūlim, nepieciešams pa druskai no visa, tai jābūt sava<br />

veida mikrokosmam. Mazliet nelaimes un mazliet laimes,<br />

kaut kas no mākslas un kaut kas no dabas, piedienīgs<br />

daudzums tikumības un zināma deva netikumu.<br />

Arī garam tur jābūt kopā ar atjautību, pat filozofiju,<br />

priekšroku dodot morālei un retumis politikai.» Jānis<br />

Streičs rakstīja: «(..) es noteikti gribēju — lai tas būtu<br />

tautisks gabals.» To ir vienkārši pateikt, bet izdarīt ne tik<br />

viegli. Jo vairāk tāpēc, ka filozofiem joprojām nav izdevies<br />

pārliecinoši formulēt latvietības pazīmes. Jāsāk vai<br />

domāt, ka tās pieder pie neabstrahējamiem jēdzieniem,<br />

kas nepastāv ārpus vēsturiskā konteksta. Atšķirībā no<br />

Rūdolfa Blaumaņa Skroderdienām Silmačos Jāņa Streiča<br />

filmai publikas mīlestību izdevās iekarot uzreiz, laiks to<br />

padarīja noturīgu.<br />

«Mākslas būtība ir intuīcijas un ekspresijas<br />

apvienojums,» — tā Benedeto Kroče. Mākslinieka<br />

intuīcija ļāva režisoram Jānim Streičam kā meistarīgam<br />

pavāram ļoti samērīgi miksēt daudzveidīgu garšvielu<br />

komplektu ar nepretenciozo Māras Svīres stāstiņu par<br />

ilgmūžīgās Mirtas tantes laimēto limuzīnu un viņas<br />

radinieku ilgām pēc šī šķietamās labklājības simbola.<br />

Ģimeniska sajūta valda filmā. Tūteru, Sprēsliņu un Giluču<br />

ģimeņu nesaskaņas šo sajūtu tikai pastiprina. Citu<br />

trūkumus skatoties, savējie piemirstas. Precīzi izveidotās<br />

tēlu attiecības, to raksturu reljefs, smalki intonētās<br />

mizanscēnas un ritma pulsācijas filmas vēstījumu tuvina<br />

folkloristiskai izteiksmei, kurā mirklīgais mijas ar mūžīgo.<br />

Protams, mizanscēnu piepildījums ir aktieru<br />

rokās. Limuzīnā viņi darbojas apbrīnojamā saskaņā, cits<br />

citu papildinot un centrā izvirzot lielisko, negaistošu<br />

vērtību starojumu nesošo Lilitas Bērziņas Mirtas tanti.<br />

Atcerēsimies, ka tieši Jānis Streičs bija tas, kurš lika<br />

iezaigoties uz ekrāna kinoskatītāju jau piemirstajam<br />

aktrises cildeni groteskajam temperamentam filmā Mans<br />

draugs — nenopietns cilvēks. Gandrīz katrā savā filmā<br />

režisors atklāj līdz tam nepamanītas kāda aktiera talanta<br />

šķautnes: Līga Liepiņa filmā Vālodzīte, Jānis Paukštello<br />

— Mans draugs — nenopietns cilvēks, Vija Artmane<br />

— Meistars un Svešās kaislības, Andris Bērziņš — Vecās<br />

pagastmājas mistērija, Ināra Slucka — Tikšanās uz Piena<br />

Ceļa, Zane Jančevska — Svešās kaislības, Indra Burkovska<br />

— Aizaugušā grāvī viegli krist, Romualds Ancāns,<br />

Boļeslavs Ružs, Ēvalds Valters — gandrīz vai visās Jāņa<br />

Streiča filmās. Uzskaitījums, protams, nav pilnīgs. Īpašu<br />

sajūtu rada atkārtota aktieru parādīšanās no filmas filmā<br />

lielās vai mazās lomās. Liekas, ka novecojam kopā ar<br />

viņiem kā ar draugiem un ģimenes locekļiem.<br />

Tomēr Limuzīna nevīstošo panākumu noslēpums<br />

nav līdz galam atšifrējams, veicot estētisko komponentu<br />

un citu zīmju nesēju striktu strukturālo analīzi.<br />

Manuprāt, atbilde drīzāk meklējama daudzu faktoru,<br />

pat neparedzētu un necerētu, vienlaicīgas sakritības<br />

brīnumā. Uz līdzīgu piemēru pasaules kinovēsturē<br />

norāda Umberto Eko, apcerot Maikla Kērtiza filmas<br />

Kasablanka (1942) nemirstības fenomenu. Kur nelīdz<br />

racionālais funktieris, tur Latgales zēna Streiču Jāņa<br />

mākslai nāk palīgā Dieva roka. Visam tiek atrasta īstenā<br />

vieta, skan īstenās balsis, un Harija Kukeļa, gandrīz visu<br />

Streiča filmu operatora, kadros nonāk patiesība. Vienīgā,<br />

no kuras tilts uz mūžību celts. Tā nav sagadīšanās.<br />

Cilvēcības krustceļos<br />

Filmās par karu visbiežāk savējie cīnās ar svešajiem, tiek<br />

aizstāvēta dzimtene, varonība tiek pretstatīta nodevībai,<br />

><br />

— Красивая смерть! Гибнут<br />

слоны, люди, корабли!<br />

— Брехня! Красивой смерти<br />

не бывает!<br />

— Да нет, постарайтесь<br />

меня понять! Фильма<br />

у меня должна была<br />

называться «Гибель<br />

Карфагена». Вы вдумайтесь<br />

— Альпы, тысячи людей,<br />

горящие корабли, слоны<br />

Ганнибала!<br />

— А на хрена<br />

— Вы о чем<br />

— Слонов жалко!<br />

— Нет, вы упорно не<br />

хотите меня понять! Я<br />

говорю об эффекте!<br />

— А ты видел настоящую<br />

смерть<br />

— Да какой же он<br />

предатель! Он же дурак!<br />

Vālodzīte (1972)<br />

— Три недели воевал,<br />

теперь хватит! Теперь<br />

работать!<br />

— Кого они расстреляли<br />

— Komunisti, komsomoli,<br />

čeloveki.<br />

— Сволочи!<br />

— Ну, сиди спокойно!<br />

Бритву и лошадь я никому<br />

не доверяю! Испортят!<br />

— Ņeļzja!<br />

— На дороге ведь никого<br />

нет!<br />

— Tagad ņet, pēc tam buģet!<br />

— Пьяный человек хуже<br />

дохлой кошки!<br />

Uzticamais draugs Sančo<br />

(1974)<br />

— Mūsu banānu kompānija<br />

vēlas sadarboties ar Padomju<br />

Savienību. Mēs lidojam uz<br />

Ļeņingradu. Es mācīšos<br />

padomju skolā, tāpēc ka mans<br />

pā Krievijā grib uzsākt ļoti<br />

labu komerciālu karjeru.<br />

— Mā, gaiss kā ledusskapis!<br />

— Pā, vai tā ir saldējuma<br />

skulptūra<br />

— Tas ir sniegavīrs!<br />

— Es būšu Fantomass!<br />

— Pie mums tu būsi Čapajevs!<br />

— Atvaino, sinjorita! Cik<br />

jāmaksā par to<br />

— Jāmaksā nav. Mums dod.<br />

— Taisnība, kolēģi Miša<br />

— Jā, Sančo, ēd!<br />

— Sinepes ēd tikai vīrieši!<br />

— Lūdzu, ņemiet, sinjorita!<br />

Tā ir košļene ar apelsīnu<br />

ekstraktu!<br />

FZ | 7


Ironiskais sludinātājs<br />

Astra — Ināra Slucka, Tikšanās uz Piena Ceļa,1985<br />

— Sinjor, tu neesi sinjors, tu<br />

apvainoji sinjoritu Ritu!<br />

— Sančo, tu esi tāds pats kā<br />

Dons Kihots — sniega piku<br />

noturēji par baltu akmeni!<br />

— Tu nedrīksti aizmirst mūsu<br />

firmas godu! Tev jālaiž darbā<br />

nevis dūres, bet smaids!<br />

— Pulciņa padomes sanāksme<br />

atklāta. Noticis kautiņš.<br />

Padomju skolnieks uzsācis<br />

kautiņu ar kādas ārvalsts<br />

pavalstnieku.<br />

— Pioniera goda vārds! Es<br />

esmu par divu sistēmu mierīgu<br />

līdzāspastāvēšanu, bet, ja<br />

kapitālists man sit, ko man<br />

darīt<br />

— Pioniera goda vārds, es<br />

neesmu gļēvs!<br />

— Tev nav tiesību teikt:<br />

“Pioniera goda vārds!”<br />

— Tad es zvēru pie Santa<br />

Marijas!<br />

— Ko direktors darīs ar<br />

ārzemnieku<br />

— Ir nu gan situeišen!<br />

— Mans pā samaksās! Viņš<br />

gan, protams, man sados, kā<br />

to saka, pa mici, taču viņš<br />

samaksās.<br />

— Principā vērtīgākais mums<br />

jāpārņem arī no kapitālistiem!<br />

— Tas ir labi, ka krieviem eglēs<br />

aug čiekuri, nevis šie sulīgie,<br />

brīnišķīgie apelsīni.<br />

— Sančo, sinjoru Kredo<br />

interesē, vai padomju bērniem<br />

garšo banāni<br />

— Viņas vectēvs izgudro<br />

krievu košļeni! Tā ir<br />

atomkošļene, to dabūs košļāt<br />

tikai kosmonauti, futbolisti un<br />

hokejisti.<br />

— Sančo Rodriges, ko tu<br />

nolēmi dāvināt Ritai<br />

— Tikai ne lelli!<br />

— Kāpēc ne<br />

— Tāpēc, ka krievu sinjoritas<br />

nespēlējas ar lellēm!<br />

— Kā tad viņas rotaļājas<br />

— Tāpat kā rotaļājas krievu<br />

puikas!<br />

— Pā aizlaida mā uz pēdējo<br />

seansu skatīties Itāliešu<br />

piedzīvojumus Krievijā. Tas<br />

gan neatbilst mūsu zemes<br />

paražām, bet mā vienmēr<br />

ir cīnījusies par sieviešu<br />

līdztiesību.<br />

Mans draugs — nenopietns<br />

cilvēks (1975)<br />

— Es tev, zaķīt, cauri redzu!<br />

Nu ko tu smaidi Ko tu<br />

vienmēr smaidi<br />

— Manai sievasmātei arī<br />

nepatīk, ka es smaidu.<br />

8 | FZ<br />

cilvēki mirst pārindividuālas idejas vārdā. Jānis Streičs<br />

vairākkārt pievērsies ar karu saistītai tematikai, arī<br />

jau savā pirmajā patstāvīgajā filmā Šauj manā vietā,<br />

kuras darbība notiek Krievijā pilsoņu kara laikā. Pārāk<br />

vienkāršotās tēlu attiecības, reducēta intriga filmai<br />

neļauj pacelties pāri viduvējībai, atšķirties no padomju<br />

kino pelēcīgā fona. Dažus gadus vēlāk Centrālās<br />

televīzijas vajadzībām tiek uzņemta Vālodzīte ar Līgu<br />

Liepiņu titullomā. Neaizmirstams ir Valentīna Skulmes<br />

caururbjošais skatiens, kuram nevar nepakļauties, stāvot<br />

pretī pat ar ieroci rokā. Filmas operatora Māra Rudzīša<br />

prasmīgā kamera mums ļauj baudīt liriskas Latvijas<br />

ainavas un lauku sētas harmoniju. Uz šī fona kara<br />

izraisītās dramatiskās norises šķiet tuvākas dekoratīvām<br />

izpausmēm, ne cilvēcisko pārdzīvojumu identiskumam.<br />

Labā un ļaunā pretstatījums filmā nepārsniedz tolaik<br />

padomju kino vispārpieņemto kara tēmas traktējumu.<br />

Gluži jaunas kvalitātes kara tematikā Jānis<br />

Streičs rod pagājušā gadsimta 80. gados. Ar dažu gadu<br />

atstarpi top Svešās kaislības, Tikšanās uz Piena Ceļa un<br />

Carmen horrendum. Pirmā traģiskā mezglā sapin stāstu<br />

par pirmajiem pēckara gadiem, ienesot gluži jaunas<br />

krāsas Streiča daiļradē: griezīgi likteņu samezglojumi,<br />

kaislību vajāti ļaudis, kurus nomoka iekāres, sociālā<br />

nevienlīdzība un kara atstātās pēdas — dvēselē, zemē,<br />

lauku sētā. Viedais Mihails Jampoļskis savulaik par šo<br />

filmu publicēja rakstu Seši tēli meklē autoru (Māksla, 3,<br />

1984), projicējot savu bagāto analītiķa instrumentāriju<br />

uz Streiča filmas tekstu. Rezultāts bija pārsteidzošs<br />

gan pašam režisoram, gan visiem, kas tolaik domāja<br />

par latviešu kino. M. Jampoļskis mums atklāja filmā<br />

ieslēptu zīmju sistēmu, īpaši pievēršot uzmanību<br />

spoguļu daudznozīmībai. Filmas stāsts sniegts lietuviešu<br />

meitenes (Zane Jančevska) skatījumā. «Ārpusē stāvoša<br />

vērotāja pozīcija, kurā režisors ievada skatītāju, paredz<br />

īpašu filmas uztveri, savdabīgu jēgas stratēģiju. Skatiens<br />

no malas ļauj vērotājam atrasties satura viengabalainas<br />

apjēgšanas līmenī. Principā jautājums par to, kurš no<br />

varoņiem ir vainīgs, kurš — nevainīgs, tiek atbīdīts<br />

uzmanības perifērijā. Skatītājs uzstājas nevis kā tiesnesis,<br />

bet gan kā vērtību interprets, struktūras atšifrētājs,»<br />

— M. Jampoļskis.<br />

Izteikti konceptuālā Svešo kaislību izveide ir gan<br />

filmas ieguvums, gan arī zaudējums. Zīmju (izkapts,<br />

spoguļi, kaisles versme Vijas Artmanes varones<br />

acīs, trauksmainais lauks aiz loga u. c.) normatīvā<br />

semantika dzīves situāciju izspēli pārvērš koncepta<br />

demonstrējumos, kas, protams, ir pietiekami iespaidīgs.<br />

Taču vitālais dramatisms tiek mazināts.<br />

Vēl lielākā mērā konceptuālisms ietekmējis<br />

Tikšanos uz Piena Ceļa. Jānis Streičs rakstīja: «Tik rūpīgi<br />

intelektuāli izprātota filmas konstrukcija, iepriekš<br />

izstrādāta programma man vēl nav bijusi nevienā<br />

filmā. (..) Katru epizodi es gribēju būvēt kā sarežģītu<br />

struktūru, lai katrā būtu ietverts notikums, jēga, laiks un<br />

sieviete. Galvenā varone Astra ir komplicēts spogulis,<br />

no visa savā ceļā satiktā viņa paņem kaut ko līdzi, un tas<br />

atspoguļojas viņā. Bet viņa nav tukšs spogulis — viss<br />

gūtais atspoguļojas tai morālajā ideālā, ko nes Astra<br />

un kas mums katram jāatrod un jāsaglabā, cauri dzīvei<br />

ejot.» Sarmīte Ēlerte savukārt atzīmēja, ka «pirmo reizi<br />

režisors tik rūpīgi mākslas tēlos pēta dabas un cilvēka<br />

saskarsmes, dabas iekšējo norišu dramatismu. Tiesa,<br />

no kopīgā filmas kompozīcijas viedokļa dramaturģija<br />

vietumis kļūst monotona, tomēr metaforu blīvums filmā,<br />

to piesātinātība ļauj runāt par neordināru režiju.»<br />

Piena Ceļa struktūra atbilst road movie tradīcijai,<br />

epizodes Astras ceļā pie sava mīļotā virknējas kā<br />

krelles uz diedziņa. Tomēr nedaudz traucē pārāk viegli<br />

atšifrējamā katras epizodes funkcija, kara bezjēdzību<br />

iezīmējot. Kā norāda Mihails Jampoļskis: «Filma ir būvēta<br />

tā, ka identifikācija tajā atrodas nulles pakāpē.» Toties par<br />

virtuozu un daudzveidīgu attēlu parūpējies Valdis Eglītis.<br />

Kadros harmoniski sadzīvo skudra uz zāles stiebra ar<br />

Ukrainas stepes plašumu.<br />

XX gadsimta 80. gadu dramatisko kara ciklu<br />

Jānis Streičs noslēdz ar izcilo, bet līdz šim diemžēl<br />

neievēroto šedevru Carmen horrendum. Stāstot par<br />

notikumiem sieviešu hospitālī Otrā pasaules kara frontes<br />

aizmugurē, režisors atmetis radošo enerģiju sasaistošo<br />

konceptuālismu. Filmas vēstījums plūst apbrīnojami<br />

brīvi. Gandrīz visa darbība notiek hospitāļa šaurībā,<br />

taču kaislību spriegums, liekas, brīžiem iegūst globālus<br />

mērogus. Šaurā telpa kļūst par deformētas sieviešu<br />

pasaules modeli, kurā vienīgais vīrietis ir akls masieris.<br />

Slimnieces nav bezmiesīgas ideju apsēstas būtnes, tās<br />

ilgojas pēc mīlas, glāstiem, mājām un mierīgas dzīves.<br />

Filma jutekliski pulsē, ik pa laikam uzliesmo kāds strīds,<br />

naida izpausmes, savstarpējs žēlums, bet visam pāri<br />

klājas drūms izmisuma plīvurs. Atteikšanās no intrigas<br />

kā virzītājspēka filmu pārvērtusi neatrisināmā un<br />

nepārvaramā ciešanu mezglā. Neparastā, kaislā filmas<br />

uzbūve liek to skatīties ar gauži sāpīgu līdzjūtu. Turklāt<br />

režisors palicis līdz galam delikāts, filmā nav nekāda<br />

fizioloģisma, kas it kā dabiski piederētos tēlotajai videi.<br />

Tieši vēstījuma kultūra ļauj tik blīvo sieviešu ciešanu<br />

koncentrātu ilgstoši skatīties.<br />

Padomju kinematogrāfijas bagātīgajā kara filmu<br />

klāstā Jāņa Streiča filma ieņem unikālu vietu. Tas ir<br />

vienīgais kinodarbs, kurā tik satricinoši parādīta kara<br />

izraisītā deformācija dvēselēs. Kara bezjēdzība ir nevis<br />

ienaidnieka nežēlībā, bet dzīves haotizācijā. Tikai retajam<br />

izdodas pēc kara atkal sakārtot izkropļotās cilvēku<br />

attiecības. Tikai dažām filmas varonēm pēc sieviešu<br />

hospitāļa vēl būs iespējams pilnvērtīgi dzīvot un mīlēt.<br />

Jāņa Streiča filmas ar kara tematiku apliecina<br />

viņa mākslinieciskā talanta reālo neaptveramību.<br />

Viņa daiļrade ir saturiski daudzveidīgs, estētiski<br />

neordinārs kopums, kas nacionālajā kultūrā ieņem labi<br />

pamanāmu vietu un pieder pie latviskā gara izcilākajiem<br />

sasniegumiem. No ironiska viegluma līdz griezīgai<br />

traģikai — tāds pārdzīvojumu spektrs. Sludinātāja Jāņa<br />

Streiča kino sprediķi nebaksta ar pirkstu — tā darīt ir<br />

slikti un šitā labi. Tie aicina meklēt gaismu, ticību un<br />

mīlestību.<br />

Bet vislabākais ir tas, ka Jānis Streičs turpina<br />

strādāt!<br />

Lai viņa radošais gars vēl ilgi nepazīst guruma!<br />

Jānis Streičs (centrā) un filmēšanas grupa, Limuzīns Jāņu nakts krāsā uzņemšana Šauj manā vietā, 1970<br />

FZ | 9


Par Jāni Streiču stāsta kolēģi<br />

— Oi, pardon, madam!<br />

— Cik reizes esmu jūs lūgusi —<br />

nesauciet mani par madamu!<br />

Sauciet mani vienkārši —<br />

biedrene Andersone!<br />

— Vecmāmiņa atbrauca!<br />

— Jums vecmāmiņa, man<br />

sievasmāte!<br />

— Arvīd, biedrs Ciekurs var<br />

iekārtot tevi pie sevis darbā!<br />

— Par ko<br />

— Par ārlietu ministru!<br />

— O, nu tas ir priekš manis!<br />

Un kādas tur perspektīvas<br />

— Perspektīvas Atslēdznieks!<br />

Skrūvē, skrūvē un vīlē uz kasi<br />

pēc naudas!<br />

— Zini, Arvīd, kāds tagad ir<br />

pats modīgākais teiciens<br />

— Nu, kāds<br />

— Lai tev visu mūžu, he, he,<br />

he, tikai no algas būtu jāiztiek!<br />

— Te ir jūsu skapītis, biedri<br />

Lasmani!<br />

— Un roba<br />

— Skladā, biedri Lasmani!<br />

— Ciekur, ja tu vispār kļūsi<br />

slavens, tad tikai tāpēc, ka<br />

dzīvoji vienā epohā ar slaveno<br />

santehniķi Lasmani!<br />

— Ā, jūs Vai zināt, krievu<br />

valodā ir tāds vārds, grūti<br />

pārtulkojams — dušegubi! Tā<br />

jūs — sastiķējat te kaut ko...<br />

Soiģot, soiģot, soiģot! Bet man<br />

visu laiku — ķečot!<br />

— Komsī komsā — sveiks<br />

pagrabā!<br />

— Tu savu dzīvi nokārto!<br />

Fundamentu ieliec!<br />

— Re, kur mans fundaments,<br />

jau pirms armijas ieliku!<br />

— Nu, cik tad tev ir to<br />

bērniņu<br />

— Drīz būs trešais.<br />

— O! Maz, es teikšu — maz.<br />

Vēl vajag! Tas jau ir tas<br />

lielākais prieks šinī pasaulē,<br />

kamēr vēl nav pusseši!<br />

— Klau, negribi vienu haltūru<br />

— Ne-e.<br />

— Bet nožēlosi! Defektivnij!<br />

— Bet kāpēc brigadieris<br />

nebrauc<br />

— Pareizi dara! Es ar nebūtu<br />

braucis, ja būtu zinājis, ka<br />

tas ampelmanis arī brauc.<br />

Maisās kā tāda krizdole pa<br />

putraimiem!<br />

— I tut vihožu ja, vesj v<br />

parike!<br />

— Zini, kas tu esi Klauns,<br />

nevis ģimenes galva!<br />

— Čārlijs Čaplins arī ir<br />

ģimenes galva!<br />

— Priekš kam tad es strādāju,<br />

ja ne priekš cilvēkiem<br />

Priekš cūkām Priekš cūkām<br />

arī tagad cenšas, ordeņus<br />

cūkkopjiem dod!<br />

JĀNIS PAUKŠTELLO, aktieris<br />

Lomas Jāņa Streiča filmās: Arvīds Lasmanis (Mans draugs — nenopietns<br />

cilvēks, 1975), Bennijs Skake (Nepabeigtās vakariņas, 1979), Ezeriņš (Svešās<br />

kaislības, 1983), Vitolds (Aizaugušā grāvī viegli krist, 1986), Boņuka tēvs<br />

(Cilvēka bērns, 1991), Jānis (Likteņdzirnas, 1997), Raganas tautas teātra aktieris<br />

ar savu latvisko koncepciju (Vecās pagastmājas mistērija, 2000)<br />

Tā ir taisnība — Jānis Streičs mani padarīja par kinoaktieri.<br />

Pirms tam mazā lomiņā pie Imanta Krenberga Pilsētas<br />

atslēgās es dabūju mazliet apostīties un noņemt stresu,<br />

bet tad tūlīt nāca Mans draugs — nenopietns cilvēks, kur<br />

Arvīda Lasmaņa lomai provēja četrus aktierus, bet paņēma<br />

mani. Brīnumainā kārtā lielajos skatos viņš man ļāva ļoti<br />

lielu brīvību, jo Streičs mīl improvizāciju, lai gan reizēm viņa<br />

improvizācija ir ļoti strikta, reizēm pat kā zināms diktāts. Un<br />

pareizi arī ir — brīvība nav anarhija, brīvība ir organizēta<br />

disciplīna! Streičs savās filmās prot šo disciplīnu pavērst<br />

savā labā, bet zina arī, kad groži jāpalaiž vaļīgāk un jāļauj<br />

rīkoties aktierim pašam. Tomēr, kad viņš mani pasauca<br />

skatīties uzfilmēto materiālu, lai parādītu, ko es daru<br />

nepareizi, es teicu — Jāni, nekad vairs tā nedari, es tev ticu<br />

tāpat!<br />

Citi saka — Streičs esot despots, bet es gan to<br />

neesmu izjutis. Tiesa, tādos mazos starpkadros viņš bija ļoti<br />

stingrs, jo pats jau juta topošās filmas stilu. Tad viņš man<br />

teica — nu, nostaigā te ar taisnu muguru! Viņam vajadzēja<br />

to patētisko noti, lai es izstiepju roku un saku sievai — viss<br />

tev būs, šampanietī kājas mazgāsi! Savukārt intīmos<br />

kadros Streičs netraucēja nemaz, reizēm tikai bikli pienāca<br />

— vai nevajadzētu mazliet citādi Patiesībā man šķiet,<br />

ka filmēšanas laiks ir Streiča domas lidojums, bet domu<br />

sakopojums un īstais darbs sākas montāžā.<br />

Protams, iekļūt Streiča lokā gribēja visi, jo viņš pats<br />

ir ļoti atraktīvs cilvēks. Savus mīļos aktierus viņš cenšas<br />

paņemt katrā filmā, vienu laiku studijā pat bija tāds teiciens<br />

— nuja, kur Streičs, tur Paukštello un operators Kukels!<br />

Filmu Nepabeigtās vakariņas var vērtēt visādi, bet<br />

tur, pateicoties Streiča humoram, daudzi aktieri nospēlēja<br />

pavisam netipiskas lomas: Pauls Butkēvičs, Mirdza<br />

Martinsone, arī Uldis Vazdiks ar savu izmeklētāju Monsonu,<br />

kuram visu laiku bija jābūt vieglā šmigā.<br />

Svarīgi ir tas, ka Streičs prot pasmaidīt arī pats par<br />

sevi. Pat viņa filmu tēli ir, kā Tolstojs teica, — visi mani tēli<br />

esmu es pats!<br />

Dīvainākā filma mūsu sadarbībā ir Aizaugušā grāvī<br />

viegli krist. Tur es pirmoreiz dzirdēju, kā Streičs uz laukuma<br />

kliedz, es pat atļāvos aizrādīt, ka tā varbūt nevajag, bet<br />

viņš saka: «Tu redzi Kā uzkliedz, tā visi no krūmiem ārā un<br />

strādā!» Tas bija tāds jocīgs laiks, perestroikas sākums, bet<br />

Jānis teica — es to filmu tik un tā uztaisīšu!<br />

Cilvēka bērnā mana loma bija pakārtota, tur lielāks<br />

prieks bija vienkārši atrasties atkal Streiča komandā, sava<br />

patrona tuvumā, prieks par to, ka viņš ir mani atcerējies<br />

un uzaicinājis. Tā viņš man arī Vecās pagastmājas mistērijā<br />

iedeva niecīgu lomiņu spoku barā tikai tāpēc, ka zināja<br />

— man tobrīd vajag naudu.<br />

Cilvēka bērnā bija interesanti vērot, kā Jānis strādāja<br />

ar to mazo cilvēku, Andri Rudzinski. Viņam, nabagam, bija<br />

jābūt kadrā astoņas stundas katru dienu, un vienā brīdī<br />

mazais Boņuks teica — maksājiet kaut miljonu, neiešu vairs<br />

filmēties! Streičs sākumā sadusmojās — nu, tad ņemsim<br />

citu aktieri! Un aizgāja ar Kukelu meklēt ainavu nākamajam<br />

kadram. Un tad — man vēl tagad acu priekšā tas Klīdzēja<br />

cienīgais skats, kā mazais bumbulis pa dziļu sniegu cīnās<br />

uz kalna galu pie Streiča, nostājas un saka — Streiča kungs,<br />

es lūdzu jums piedošanu! Jānim esot bijušas asaras acīs...<br />

Jānis jau arī pats ir liels bērns, un, man šķiet, dzīvē tik<br />

nepraktisks! Jā, es zinu, viņš pats esot savu virtuvi uztaisījis,<br />

bet, ja būtu kādas naudas lietas jākārto, vai dieviņ!<br />

Lai cik paradoksāli tas būtu, no visām Streiča filmām<br />

man vislabāk patīk Svešās kaislības. Un vēl Vālodzīte, kur<br />

viņam ir pilnīgi cits rokraksts! Man ir tāda sajūta, ka Streičs<br />

mazliet kautrējas no tā stila, kas ir abās šajās filmās, tāpēc<br />

biežāk uzliek tādu vieglas ironijas masku, negribēdams<br />

atklāt savu dvēseli pilnībā.<br />

Varētu domāt, ka man ar Jāni Streiču ir ļoti<br />

ģimeniskas attiecības, bet patiesībā tā nav. Tikai dažas<br />

reizes mēs kopā ar Indru Burkovsku un Bērtuli Piziču esam<br />

agrā rītā ielauzušies pie Jāņa vārdadienā vai dzimšanas<br />

dienā. Jo kurš tad to nezina, ka Jānim dzimšanas diena<br />

ir 26. septembrī, un es esmu svinējis arī viņa 40 gadus!<br />

No tādām ballēm es zinu, ka viņa sieva Vida taisa super<br />

cepelīnus, tos esmu kādas trīs reizes ēdis. Bet daudz<br />

tādu pasākumu nav bijis, trakākais tas, ka es pat nevaru<br />

atcerēties, ka būtu kādreiz ar Jāni saskandinājis! Lai gan<br />

es zinu tikai trīs cilvēkus, kuri ļoti toleranti izturas pret citu<br />

iedzeršanu: Streičs, Varis Brasla un Raimonds Pauls. Jānis<br />

drīzāk tevi paglābs un ar humoru aizrādīs, nekā bazūnēs to<br />

pa pasauli.<br />

Dziedājuši gan mēs esam daudz, arī kopā ar Bērtuli,<br />

jo latgalieši ir milzīgi dziedātāji, un tur ir dīvaini sajaucies<br />

pagānisms ar katolicismu.<br />

Vispersoniskākais brauciens kopā ar Streiču man<br />

varbūt bija Aizaugušā grāvja laikā, kad viņam Lietuvā<br />

nomira sievastēvs. Tad mēs abi mašīnā braucām no<br />

Krimuldas uz Dzūkiju, gandrīz pie Polijas robežas, un varbūt<br />

pirmoreiz izrunājām ļoti daudzas lietas tik tuvu viens otram.<br />

Un vienu lietu pa šiem gadiem es esmu sapratis:<br />

Streičam ir «stabs virs galvas», tiešais sakars ar kosmosu, tas<br />

ir pilnīgi skaidrs!<br />

VEČELLA VARSLAVĀNE, kostīmu māksliniece<br />

Kostīmi Jāņa Streiča filmās: Teātris (1978), Nepabeigtās vakariņas (1979),<br />

Tikšanās uz Piena Ceļa (1985), Aizaugušā grāvī viegli krist (1986)<br />

Mans draugs — nopietnais cilvēk, mīļais cilvēk,<br />

neordinārais cilvēk, personība, talants ar spīguļojošām<br />

actiņām, vecais čom Jāni Streič!<br />

Es te sameklēju nelielu kolekciju, kuru gribu dāvināt<br />

Tev dzimšanas dienā. Kolekcija nav liela — varbūt paņemsi.<br />

Saraksts<br />

1. Aveņu smarža Čerņigovas tirgus rītā, kur vaļējās būdās<br />

maija vējā plivinās izšūti aizkari (sarkans uz balta).<br />

2. Dzelteni oranžs saulriets pāri Ukrainas pļavām ar<br />

melniem koku siluetiem tālumā.<br />

3. Briljantiem mirguļojošs sniegs Latgales aukstajā ziemas<br />

dienā.<br />

4. Sēru vītols pie dīķa papa dārzā Rēzeknē novakarē.<br />

5. Mirklis, kad paviljonā iedegas sofīti, komanda<br />

«Klusumu...».<br />

Es Tevi mīlu un apbrīnoju. Daudz laimes! Bučas!<br />

Divi skati no «Streiča un Čellas teātra»<br />

Tava Čella<br />

Nepabeigtās vakariņas. 1979. gads, skaista vasaras<br />

diena, filmēšana vasarnīcas dārzā. Pirms desmit dienām<br />

Čellas meitai Frankai piedzimusi Laura, šajā dienā no rīta<br />

piedzimusi Streiča meita Viktorija. No grupas autobusa<br />

izkāpj Jānis Streičs ar iesirmu bārdu, teatrālā žestā norāda<br />

uz sevi un Čellu un skaļi saka: «Nu tad paskatieties — te<br />

stāv jaunais tēvs, un te stāv vecmāmiņa!» Čella atbild tikpat<br />

skaļi un demonstratīvi: «Un tad salīdziniet, kura te izskatās<br />

pēc jaunās mātes, un kurš — pēc vectētiņa!»<br />

Tikšanās uz Piena Ceļa. 1985. gads, karsta un sutīga<br />

vasaras diena, filmēšana Ukrainas smilšainajās stepēs,<br />

milzīgi masu skati, armija, tanki, mašīnas un putekļi. Čella<br />

kopā ar grima mākslinieci Edīti Norieti noziež aktierus ar<br />

pelniem un dubļiem, administrācija organizē sarežģītu<br />

kadru, Streičs novests līdz baltkvēlei un kliedz arvien skaļāk.<br />

Pēkšņi Čella izvelk no somas grāmatiņu par franču režisoru<br />

Fransuā Trifo un skaļi, bet ļoti mierīgi saka: «Starp citu,<br />

Trifo arī bija ļoti labs režisors, bet viņš uz laukuma neesot<br />

bļāvis...»<br />

Mirklis klusuma, bet tad Streičs dod pretī: «Trifo!<br />

Trifo!!! Viņam nevajadzēja ar visu kuņģa čūlu ēst zaldātu<br />

pusdienas, viņam nevajadzēja sūtīt bērnam uz Rīgu avenes<br />

ar garāmbraucošiem vilcieniem! Trifo!»<br />

Šī epizode iedvesmojusi kadru filmā Vecās<br />

pagastmājas mistērija, kur nervozā režisora un kostīmu<br />

mākslinieces dialogu izspēlē Artūrs Skrastiņš un Guna<br />

Zariņa, tikai filmā saruna rit par citu franču režisoru — Žanu<br />

Liku Godāru.<br />

HARIJS KUKELS, operators<br />

Operatora darbs Jāņa Streiča filmās: Kapteiņa Enriko pulkstenis (1967, otrais<br />

operators), Šauj manā vietā (1970, otrais operators), Uzticamais draugs Sančo<br />

(1974), Meistars (1976), Teātris (1978), Nepabeigtās vakariņas (1979), Limuzīns<br />

Jāņu nakts krāsā (1981), Atcerēties vai aizmirst (1982), Svešās kaislības (1983),<br />

Aizaugušā grāvī viegli krist (1986), Cilvēka bērns (1991), Likteņdzirnas (1997),<br />

Vecās pagastmājas mistērija (2000), Rudens rozes (2004),<br />

Mākslinieks filmās: Ipolits (2002), Naktssargs un veļas mazgātāja (2002)<br />

Jānis Streičs kinostudijā sāka strādāt par režisora asistentu<br />

filmā Cielaviņas armija (1964), un es tur jau biju priekšā<br />

kā operatora asistents. Tajā lielās plostošanas laikā<br />

mēs kontaktējāmies maz, jo Jānis vairījās no operatoru<br />

pulciņa, kuru daudzi uzskatīja par dzērāju bandu. Pēc<br />

tam trāpījāmies kopā Cara līgavā (1964) — operas<br />

ekranizējumā, kādus te vairākus taisīja krievu režisors<br />

Gorikers. Arī tur nekāda kontakta nebija, un pēc tam mūsu<br />

ceļi pašķīrās: Jānis aizgāja uz Tobago maina kursu. Nekāda<br />

lielā draudzība mums neizveidojās arī filmā Kapteiņa<br />

Enriko pulkstenis, kur Jānis jau bija režisors, bet es vēl otrais<br />

operators.<br />

Mazliet tuvāki kļuvām vienīgi filmā Šauj manā vietā!,<br />

ap to laiku Jānis dzīvoja sētas mājā pie slavenās Katoļu<br />

ielas točkas Maskavas forštatē. Reiz nejauši saskrējāmies<br />

kaut kur pilsētā un Jānis teica — nu, braucam pie manis,<br />

pasēdēsim! Sagrabinājām naudu, kartupeļi Jānim bija<br />

mājās, tad nu mēs mizojām kartupeļus un cepām speķi. Tā<br />

mēs, runādami aci pret aci, nosēdējām visu nakti un no rīta<br />

vēl kopā gājām uzlāpīties kafejnīcā.<br />

Pēc Vālodzītes Jānis noteikti būtu turpinājis strādāt<br />

kopā ar Māri Rudzīti, bet talantīgais operators 1973. gada<br />

vasarā nomira, un savai nākamajai filmai Uzticamais draugs<br />

Sančo Jānis par inscenētāju aicināja mani — es biju Māra<br />

skolnieks, un arī Jāņa tuvākais kolēģis Ēriks Lācis mani pēc<br />

Dāvanas vientuļai sievietei ļoti slavēja. Sančo man bija<br />

pirmā patstāvīgā filma pēc diplomdarba.<br />

Turpinājām Meistarā, kur filmēšana notika rūpnīcā<br />

VEF, un mēs ar Jāni izstrādājām rūpīgu filmēšanas plānu,<br />

lai desmit dienās var uzņemt gandrīz pusi filmas — visu<br />

darbību, kas notiek rūpnīcā. Strādājām pēc amerikāņu<br />

principa: no viena kameras punkta uzņēmām pilnīgi visus<br />

kadrus, kas no šī punkta ieplānoti, tad likām kameru un<br />

gaismas nākamajā vietā, kamēr tikām cauri visai rūpnīcai.<br />

Šajā laikā mēs ar Jāni sākām vairāk saprast viens otru,<br />

lai gan Jānim ir tāda īpašība, kuras dēļ varbūt citiem<br />

operatoriem bija grūti strādāt. Arī man sākumā nebija<br />

viegli pierast. Es saku, ka nevar filmēt, jo apmācies, bet<br />

Jānis: «Nu un tad Es tik un tā nezinu, kur es to kadru<br />

ielikšu — vai tas būs rīts, vakars vai diena!» Es dusmojos<br />

— man taču jāzina, kā gaismot, kādu ekspozīciju likt, bet<br />

Jānis tik — tam nav nozīmes! Pamazām sapratu, ka no<br />

Jāņa uzņemšanas laukumā nekādu skaidrību neizdibināšu,<br />

jo viņam visa filma kļūst skaidra tikai uz montāžas galda.<br />

Ar to jau kino atšķiras no ražošanas, ka tam lielā mērā<br />

pamatā ir improvizācija. Jānim tas ir dabas dots talants<br />

— viņš filmu redz kopumā, bet elementus un detaļas saliek<br />

montējot, kad var rasties vēl visādas neparedzētas iespējas.<br />

Es uzskatu, ka montāžā Jānis ir nepārspējams, turklāt tieši<br />

paša pēdējā akcenta uzlikšanā. Bieži grupa vēl līdz pēdējam<br />

brīdim netic, ka var iznākt laba filma, bet pēc pēdējā<br />

pārraksta un mūzikas pielikšanas visi saprot — ir! Jānis ļoti<br />

labi orientējas mūzikā, arī pasaules mūzikā, daudz klausās<br />

klasiskos skaņdarbus un perfekti jūt, kurā vietā un kāda<br />

mūzika vajadzīga. Piemēram, filmai Atcerēties vai aizmirst<br />

viņš pats piemeklēja gan Pergolezi, gan Vivaldi. Starp citu,<br />

tā ir vizuāli ļoti interesanta un joprojām mūsdienīga, lai gan<br />

nepelnīti aizmirsta filma, tur mēs jau montāžas laikā kopīgi<br />

izgudrojām paņēmienu, kā atšķirt atmiņu ainas.<br />

Nenoveco arī citas Streiča filmas. Es pats katru<br />

gadu Jāņos atkal ar interesi skatos Limuzīnu! Un pat Vecās<br />

pagastmājas mistērija, kurā man sākumā šķita sabāzts<br />

pārāk daudz visa kā, pēc dažiem gadiem bija pilnīgi<br />

normāli skatāma, tur vairs nebija nekā lieka.<br />

Vēl viena lieta, kas man ar Jāni bijusi bieži jāpiedzīvo:<br />

es uzfilmēju nu dikti skaistus kadrus, Jānis pats ir sajūsmā,<br />

bet, kad filma gatava, viņš saka — lai cik man bija žēl, es to<br />

kadru biju spiests izmest ārā, jo tas kavēja filmas gaitu. Tā ><br />

— Mēs uz Rīgu, uz teātri.<br />

— Ar gurķiem<br />

— Tas Rīgas kundēm,<br />

ievedīsim pa ceļam.<br />

— Edgaronkul, sievasmāte<br />

saka — tu esot dusmīgs!<br />

— Uz slimiem nedusmojas.<br />

— Kāpēc slims Ciekur, es taču<br />

gribu, lai visiem ir labi!<br />

— Kādiem visiem Tu labāk<br />

par savu ģimeni, par saviem<br />

dēliem gādā! Par visiem<br />

parūpēsies arodbiedrība!<br />

— Tēti, kas tālāk notika ar<br />

kaiju Pastāsti!<br />

— Nosprāga!<br />

— Viss tev būs, šampanietī<br />

kājas mazgāsi!<br />

— Dusi saldi, mīļo švāģer,<br />

baltā smilšu kalniņā! Savās<br />

sirdīs klusi, klusi glabāsim tev’<br />

piemiņā!<br />

— Gribēju...<br />

— Gribēju vēl sauli sveikt,<br />

mīļus vārdus tevim teikt...<br />

— Vai šis pazina mirušo Tas<br />

bija viņa radinieks<br />

— Muļķi tāds! Skaties! Un<br />

mācies!<br />

— Ko žņaudzies! Redzēji, cik<br />

Štikāniete uzlika<br />

— Mesjē, kes ke se<br />

— Fokusņik, tas taču ir domāts<br />

mūsu pašpalīdzības kasei!<br />

— Nu, labākās brigādes<br />

brigadieri Vai Komjaunatnes<br />

starmeti lasījāt<br />

— O, brālīt, tev ir laimīga<br />

roka! Kopš tu esi pie mums,<br />

mūsu firma piedzīvo<br />

ekonomisku čudu!<br />

— Mirt sākuši vairāk.<br />

— Klienti klusē, tātad<br />

apmierināti!<br />

— Mīļā Inta, atļaujiet<br />

jūs apsveikt vārdadienā!<br />

Pateikšu ar Tautas dzejnieka<br />

vārdiem — bez mīlestības<br />

nedzīvojiet...<br />

— Salauza tevi, puisīt! Salauza<br />

tevi tā pati dzīvīte!<br />

Meistars (1976)<br />

— А ты у народа спроси!<br />

Янка, скажи!<br />

— Это она меня пассивным<br />

называет. А когда я на<br />

тебе женился, я что —<br />

пассивным был<br />

— Мастеров много, а<br />

телевизор починить<br />

некому.<br />

— Ты мне лекцию не читай!<br />

Когда много работников<br />

одну вещь делают,<br />

виноватых не бывает!<br />

10 | FZ<br />

FZ | 11


Par Jāni Streiču stāsta kolēģi<br />

— Уродов незачем плодить!<br />

На свете уроды быстро<br />

размножаются, они все<br />

могут вытеснить, и нас с<br />

тобой тоже!<br />

Teātris (1978)<br />

— Joprojām skaistākais vīrietis<br />

Lat... Anglijā — Gunārs<br />

Cilinskis!<br />

— Ko tu jēdz no mīlestības,<br />

vecais einuh!<br />

— Ir gan sievietes! Ja viņas<br />

velk gultā, tad ir vecs izvirtulis,<br />

ja liek mierā — vecs einuhs!<br />

— Netaisi pauzi, netaisi, bet, ja<br />

taisi, tad izturi! Izturi, cik tev<br />

ir iekšā! Jo lielāks aktieris, jo<br />

lielāka ir viņa pauze!<br />

— Ja sāk atcerēties pagātni, tad<br />

vairs nākotnes nav! Tā iznāk!<br />

— Turi muti, vecā govs!<br />

— Hello, Džūlija! Galvoju —<br />

tev patlaban nevar dot vairāk<br />

par divdesmit pieci!<br />

— Man ir četrdesmit, un man<br />

pilnīgi vienalga, vai kādam tas<br />

zināms vai ne!<br />

— Es delikāti noklusēšu,<br />

Džūlij, ka jums sen vairs nav<br />

četrdesmit!<br />

— Vai tas būtu tik svarīgi!<br />

— Īvija, tev mūždien<br />

nekārtība!<br />

— Kāpēc nekārtība Man<br />

viss ir kā dzīvē — aristokrāti<br />

atsevišķi, studenti atsevišķi,<br />

ministri atsevišķi. Katrs ir<br />

savā čupā.<br />

— Bet, ja tu nezini, kas sūtījis<br />

— Tad to nezina neviens, mis.<br />

Tad tie ir tā saucamie “un<br />

pārējie”.<br />

— Mūziku, maestro! Ivars<br />

Kalniņš!<br />

— Mis Lambert, ko jūs darāt<br />

— Es gribu izskatīties tā kā<br />

toreiz, kad man bija divdesmit<br />

pieci gadi.<br />

— Dievs, atpestī!<br />

— Rodžer, tu...<br />

— Jā, jums nudien taisnība,<br />

esmu izaudzis par galvas<br />

tiesu, slikti mācos, apnicis<br />

līdz kaklam, neredzu nekam<br />

nekādas jēgas. Papiņš grib, lai<br />

es būtu karavīrs, bet es par to<br />

nospļaujos, un vismazāk es<br />

gribētu būt aktieris.<br />

— Ko tu uz mani tā skaties<br />

— Es domāju, ka tu kā vīrietis<br />

esi daudz labāks nekā es kā<br />

sieviete.<br />

— Vai tu zini, draņķa puika,<br />

ka viņa centās tikai tevis dēļ<br />

mums Limuzīnā neiegāja vesela epizode — zārka nešana<br />

Mirtas tantes bērēs. Streičs pats vēl līdz šai dienai atceras<br />

dažus no šiem kadriem, varētu pat tādu kā izlasi uztaisīt,<br />

bet kur tu vairs dabūsi to materiālu, sen viss no lentes<br />

noskalots!<br />

Jo ilgāk ar Jāni strādā, jo labāks kontakts rodas.<br />

Sākumā viņš vienmēr katru kadru pārbaudīja caur kameras<br />

aci, pirmajās filmās man pat šķita — varbūt viņš man<br />

neuzticas, tomēr vēlāk sapratu, ka Jānim vienkārši tā ir<br />

vieglāk strādāt, viņš tad precīzi redz, kas notiek kadrā,<br />

kur kāds kļūdās. Tagad, kopš uz laukuma parādījušies<br />

videomonitori, Jānis nemaz vairs no sava krēsla neceļas,<br />

sēž un bļaustās no turienes. Un vispār par jaunajām<br />

videotehnoloģijām Streičs atšķirībā no citiem vecajiem<br />

kinošņikiem ir sajūsmā, jo viņš ir atvērts visam jaunajam.<br />

Viņu viss interesē, kā es saku, Jānis visur bāž savu degunu,<br />

no tā jau izriet arī viņa aktīvais sabiedriskais darbs un<br />

saskarsme ar ļoti daudziem cilvēkiem, viņš visur iesaistās.<br />

Varbūt arī tas viņam dod to enerģiju un sparu saglabāt sevi<br />

formā — vēlme uzzināt kaut ko jaunu.<br />

Mēs arī ļoti bieži strīdamies uz laukuma, bieži līdz<br />

pat tādiem asumiem, ka katrs aiziet uz savu pusi. Bet pēc<br />

piecām minūtēm atkal salabstam, vainīgais atvainojas, jo<br />

katram ir iespēja argumentēt. Un tad reizēm Jānis saka<br />

— jā, tev taisnība, svoločs tāds! Teātra fināla restorānā ilgi<br />

strīdējāmies, ko darīt ar daudzajiem spoguļiem uz melnā<br />

samta, un es tikai otrā dienā sapratu, ka Jānim taisnība.<br />

Jānis bieži ieklausās, kad es aktierim saku, kā turēt<br />

galvu vai kustēties pareizā ritmā, to mazāk filmējušies<br />

aktieri bieži nejūt. Ar gadiem mēs jau saprotamies tik labi,<br />

ka Jānis man uztic izlemt, no kurienes un kā filmēsim, lai<br />

gan es respektēju arī Jāņa domas. Tiesa, viņš bieži sevī<br />

pats zina, ko grib, bet nepasaka, tomēr pa šiem gadiem<br />

mums jau abiem viss ir skaidrs un jautājumi nerodas. Mēs<br />

tagad jau viens otram ticam simtprocentīgi un palīdzam<br />

viens otram. Kā Teātrī, kur Andris Merkmanis ar visu<br />

nabadzību bija iekārtojis brīnišķīgu Džūlijas guļamistabu,<br />

bet Jānis sēž un nesaprot, kā tur filmēt. Es teicu — paga,<br />

vecīt, apsēdīsimies un izdomāsim! Ja, teiksim, nav kaut<br />

kas filmēšanai sagādāts, es nogriezīšu kadru tā, ka to<br />

neredzēs! Un, kad rīt būs sagādāts, uzņemsim atsevišķi un<br />

iemontēsim! Tā mums ir kopīga īpašība — atrodam izeju<br />

no jebkuras situācijas. Ja es nokaru degunu un saku, ka<br />

tur nekas neiznāks, Jānis savukārt saka — stāvi mierīgs,<br />

izštukosim!<br />

Jā, ir taisnība, ka kinostudijā nav otra tāda tandēma,<br />

kur režisoram ar operatoru būtu tik daudz kopīgu filmu,<br />

bet es tiešām nezinu, kāpēc ar mums tā noticis, par to<br />

nekad neesmu domājis. Esam draugi, uzticam viens otram<br />

dzīves noslēpumus, bet pārāk bieži nečupojamies. Ja nav<br />

kopīga darba, biežāk sazvanāmies, nevis tiekamies. Varbūt<br />

mūs satur kopā profesionāla pieeja lietai.<br />

Nepabeigtajās vakariņās Streičs par aktrisi padarīja<br />

manu taksenīti Klāru. Viņa tur sēž uz pakaļkājām un skatās<br />

uz abiem policistiem. Mākslas padomē Velta Līne saka —<br />

vai, tā taču ir Dollija Dumpe! Bet es — nē, Veltiņ, tā ir Klāra<br />

Kukele! Jānis vispār ļoti mīl filmēt grupas cilvēkus, daudzi<br />

tēli radušies tā, ka mēs sēžam un runājam — derētu kadrā<br />

tāds «skapis» kā Bermaks vai tāda sieva kā Ilga Vītola — Īvija<br />

Teātrī! Un Jānis saka — kāpēc ne, ņemam un filmējam!<br />

Mums ir savs aktieru loks, arī tagad, Rūdolfa<br />

mantojumam aktierus iecerot, vispirms domājam par<br />

savējiem. Varbūt tas ir tāpēc, ka mums patīk filmēšanas<br />

laukumā būt kopā ar cilvēkiem, kas mums ir mīļi, gandrīz<br />

kā ģimene.<br />

Tagad, kad bieži braukājam uz Cinevilla studiju<br />

Jūrmalā, mēs pa ceļam izrunājam tūkstošiem tēmu: Streiča<br />

ģimenes dzīvi un manējo, politiku un mākslu, Lembergu<br />

un Šķēli... Visvairāk Jānim patīk atcerēties jaunības laika<br />

trakumus, tad viņš uzreiz atdzīvojas. Bet tā dzirksts Jānim ir<br />

iekšā līdz šim brīdim.<br />

Jānim ir smalki niansēta un ironiska humora izjūta,<br />

kas nekad nepārkāpj gaumes robežas. Bet gadās viņam arī<br />

drastiski joki, kā tas bija reiz latviešu kino dienās Vidzemes<br />

pusē. Nakšņojām Valgas viesnīcā, no rīta Jānis iznāk no<br />

vannas istabas, nes abās rokās flīžu kaudzīti un saka —<br />

Hari, tu paskaties, kas tiem igauņiem par tualetes papīru!<br />

Cilvēka bērnam Jānis piegāja ļoti skrupulozi, visam,<br />

kas saistīts ar vidi, ar baznīcu un ticību. Latgalē Jānis<br />

vienmēr runā latgaliski, un tur viņu visi dievina, īpaši<br />

jau pēc filmas pirmizrādes bija pilnīgs furors. Tā ka, ja<br />

prezidentu tauta vēlētu Latgalē, Jāni noteikti ievēlētu.<br />

Pēc Cilvēka bērna deviņdesmito gadu vidū, kad es<br />

jau līdz apnikumam biju nomētājies pa visādiem darbiem,<br />

Jānis ieradās manā 55 gadu jubilejā un teica — Hari, man<br />

tev ir dāvana! Es ceru, ka nākamgad filmēsim! Un tā arī<br />

bija — sākās Likteņdzirnas. Parasti viņš šādos gadījumos<br />

klusēja līdz pēdējam brīdim, bet toreiz laikam gribēja mani<br />

uzmundrināt.<br />

Ja es tagad paskatos jaunības dienu bildes, man<br />

šķiet, ka Jānis ir kļuvis vizuāli simpātiskāks, bet prasīgs viņš<br />

ir tāpat kā jaunībā. Tagad viņam ir jauna teorija: aktierus<br />

atlasot, viņš paļaujas uz sieviešu spriedumu — ja grupas<br />

meitenēm patīk, tad der.<br />

Man šķiet, Jānis ir ļoti ģimenisks cilvēks, viņš<br />

ļoti mīl un rūpējas par savu ģimeni. Vida ir ļoti mierīgs<br />

un līdzsvarots cilvēks, un tas arī Jānim dod mieru un<br />

pārliecību. Streičs ir arī ļoti izpalīdzīgs, viņš ir gatavs palīdzēt<br />

ikvienam, sevišķi jaunajiem. Jānis pat neskatās, vai tas<br />

cilvēks ir īpaši talantīgs, galvenais, lai dvēsele viņam būtu<br />

simpātiska.<br />

Tomēr te arī ir interesanta lieta: uz ārpusi šķiet, ka<br />

Streičs ir ļoti atvērts, nav problēmu viņam pieiet klāt un<br />

parunāties. Bet to, kas viņam iekšā notiek, to tik viegli<br />

neatklāsi, jo būtībā viņš ir noslēgts. Vajadzīgi gadi, lai viņam<br />

pietuvotos.<br />

Darbā Jānis ir monorežisors, autors, kurš taisa pats<br />

savu filmu un perfekti zina, kādai tai jābūt. Mēs pārējie<br />

esam sekundāri un atkarīgi no viņa ieceres. Un tāds viņš ir<br />

pieradis būt visur — Streičs nekad nebūtu varējis būt par<br />

Latviešu biedrības priekšsēdētāja vietnieku, viņš varēja būt<br />

tikai priekšsēdētājs! Jo viņš vienmēr zina, ko grib.<br />

><br />

12 | FZ<br />

FZ | 13


Par Jāni Streiču stāsta kolēģi<br />

— Turi muti, vecā govs!<br />

— Mis Lambert, nevajag uz<br />

cita birkas savu parādu griezt!<br />

— Es tevi padzīšu!<br />

— Nepadzīsit vis! Es par vienu<br />

algu jums strādāju i teātrī, i<br />

mājās!<br />

— Bet varbūt viņa nodomāja,<br />

ka visi vīrieši ir stulbeņi Kas<br />

to lai zina<br />

— Ak, tu, viltīgā lapsa!<br />

— Vecais, sevī iemīlējies ēzelis!<br />

— Misters Tomass Fenels!<br />

Pavēlēsiet padzīt<br />

— Bijis man kaut drusku<br />

humora izjūtas, es nobeigtos<br />

aiz smiekliem!<br />

— Franču aktrisēm ikkatrai ir<br />

savs mīļākais!<br />

— Mīļo pasaulīt, kas man<br />

jādzird!<br />

— Īvija! Saki man godīgi, vai<br />

es esmu pievilcīga sieviete<br />

— Pirms jums atbildu, man<br />

jāpadomā par sekām.<br />

— Ak, tu, vecā ragana!<br />

— Tad re, ko es jums teikšu<br />

ar pilnu pārliecību — man<br />

gadījies redzēt atbaidošākas<br />

par jums.<br />

— Īvij, saki, vai ar tevi vīrieši<br />

ir flirtējuši<br />

— Gribētu gan redzēt tādu.<br />

Lai panāk šurp!<br />

— Citas sievietes stāsta, ka<br />

viņām piesienas uz ielas, ne<br />

glābiņa neesot.<br />

— Pretīgi klausīties.<br />

— Negribu, ka mani notur par<br />

staiguli, bet negribu izskatīties<br />

arī pēc svētules.<br />

— Kādā lugā tas skanēja<br />

mazliet citādi — lai mani<br />

pazītu sveši un nepazītu<br />

savējie.<br />

— Izlikšanās tev ir patiesība,<br />

tāpat kā margarīns ir sviests<br />

cilvēkiem, kuri nezina, kas ir<br />

īsts sviests!<br />

— Viņa man saka, laulība<br />

būšot par traucēkli karjerai.<br />

— Kam! Ak, jā, saprotu...<br />

— Ja Džūlija nebūtu tik<br />

slavena aktrise un sieviete,<br />

kurai drīz jau... Lai paliek,<br />

nerunāsim par vecumu!... Viņa<br />

visu ceļu būtu lēkusi uz vienas<br />

kājas.<br />

— Tu esi dižena aktrise un arī<br />

pamatīga maita!<br />

— Pie velna! Es neiešu nekur<br />

viena, bez vīra.<br />

— Nu gan jaunumi!<br />

— Ak dievs, kas gan man viss<br />

jūsu dēļ nav jāizcieš!<br />

— Ak, tu, mana vecā govs!<br />

INĀRA SLUCKA, aktrise<br />

Loma Jāņa Streiča filmā: Astra (Tikšanās uz Piena Ceļa, 1985)<br />

Tikšanās uz Piena Ceļa, manuprāt, Jānim ir viena no<br />

skaistākajām filmām kino simbolikas nozīmē. Es to uztvēru<br />

arī kā milzīgu uzticēšanos man, jaunai aktrisei, jo man<br />

šajā filmā bija nevis kādas divdesmit filmēšanas dienas,<br />

kā parasti galveno lomu tēlotājiem, bet vairāk nekā<br />

četrdesmit, jo es kadrā esmu nepārtraukti.<br />

Jānis Streičs man šķiet ļoti impulsīvs režisors,<br />

kuram piemīt arī liela intuīcija. Un humors. Reizēm viņš<br />

filmēšanas laikā runāja tik haotiski, ka es nekā nesapratu,<br />

bet tad vienā brīdī atskārtu — man nevajag klausīties<br />

viņa vārdos, bet mēģināt sajust, ko Jānis man saka. Tikko<br />

biju sev to atklājusi, man kļuva ļoti viegli ar viņu strādāt.<br />

Protams, mēs esam arī lamājušies ne pa jokam, strīdējušies<br />

par kaut kādām epizodēm, bet ar viņu to drīkstēja darīt.<br />

Tā, manuprāt, arī ir reta un vērtīga īpašība — atļaut otram<br />

nepiekrist un prast argumentēt, nevis vienpersoniski<br />

komandēt. Ja nevarējām vienoties, mēs vienmēr uzņēmām<br />

divus dublus — manu un Streiča variantu—, lai būtu<br />

iespēja izvēlēties un pārliecināties, kuram bijusi taisnība.<br />

GĻEBS KOROTEJEVS, skaņu režisors<br />

Darbs Jāņa Streiča filmās: Kapteiņa Enriko pulkstenis (1967), Limuzīns Jāņu<br />

nakts krāsā (1981), Atcerēties vai aizmirst (1982), Svešās kaislības (1983)<br />

Lomas Jāņa Streiča filmās: Ekonomikas fakultātes studentes draugs<br />

sarkanajā žigulī (Aizaugušā grāvī viegli krist, 1986), Pulkvedis (Carmen<br />

horrendum, 1989)<br />

Reiz neliela latviešu kinematogrāfistu grupiņa brauca<br />

vilcienā un, protams, strīdējās par kino. Vecākais šajā<br />

grupiņā — Aloizs Brenčs strīda karstumā izsaucās: «Kas<br />

tad notiks ar latviešu kino, ja vairs nebūs Brenča!»<br />

«Būs Streičs!» sekoja zibenīga Jāņa atbilde. Šis Streiča<br />

apgalvojums nu ir izrādījies pravietisks.<br />

Darba procesā Streičs vienmēr bija apbrīnojami<br />

mierīgs, viņš pat filmēšanas laukumā ir grebis karotes:<br />

sēž maliņā, izskatās pēc absolūti indiferenta cilvēka, kam<br />

nav nekāda sakara ar filmēšanu, bet kā viņam tai brīdī<br />

galva strādāja! Viņš pamanīja visu, kas apkārt notiek, un<br />

nemanāmi vadīja procesus. Jānis ļoti labvēlīgi izturējās<br />

pret visiem kolēģiem, viņa grupās vienmēr valdīja tāda<br />

ģimeniska sajūta.<br />

Visinteresantākā un visgrūtākā sadarbība mums<br />

bija filmā Atcerēties vai aizmirst, kur Streičs, izmantojot<br />

savas plašās zināšanas klasiskajā mūzikā un savu izcilo<br />

mūzikas izjūtu, pats izvēlējās Pergolezi skaņdarbu, kuru<br />

mums izdevās precīzi saliedēt ar filmas dramaturģiju. Tas,<br />

protams, bija ļoti grūti, jo gatavā muzikālā skaņdarbā taču<br />

ir savi akcenti, kāpumi un kritumi, kas var nesakrist ar filmas<br />

notikumu attīstību, bet galu galā Streičs pats teica — re, kā<br />

mēs esam strādājuši vienā sajūtā ar Pergolezi, tikai viņš to<br />

darīja pirms simt gadiem!<br />

Par manu filmēšanos pie Streiča — kas nu tās par<br />

lomām, filmējos vienkārši tāpēc, ka nebija naudas, lai<br />

noalgotu aktierus tik sīkām epizodēm. Jānis man saka —<br />

klausies, nu apģērbies un izej kadrā! Es arī ģērbos un gāju,<br />

un Streičs man tad pateica, kuram sist pa purnu, kuram<br />

nevajag. Mēs taču visi kinostudijā bijām kā viena ģimene,<br />

palīdzējām cits citam, kā vien varējām.<br />

VIKTORS ŠILDKNEHTS, mākslinieks<br />

Darbs Jāņa Streiča filmās: Uzticamais draugs Sančo (1974), Mans draugs<br />

— nenopietns cilvēks (1975), Meistars (1976), Tikšanās uz Piena Ceļa (1985)<br />

Pirmoreiz mēs ar Jāni satikāmies vēl Cielaviņas armijas laikā<br />

pie viņa skolotāja Aleksandra Leimaņa, tad redzēju, kā viņš<br />

pamazām no režisora asistenta kļuva par otro režisoru,<br />

līdz sākām kopā strādāt kā inscenētāji. Jānis noteikti ir ļoti<br />

spējīgs cilvēks, ļoti erudīts, bet viņa profesionāli labākā<br />

īpašība ir neatlaidība. Jānis brīnišķīgi prot vēlamo un paša<br />

iecerēto novest līdz galam.<br />

Jānis ļoti labi pazīst Latviju, tas ir fakts, tomēr akcentē<br />

viņš vienmēr tieši Latgali, un te, protams, liela loma ir viņa<br />

izcelsmei no šī novada. Tas, ka Jānis ir ļoti tuvs Latvijai, dod<br />

viņam iespēju precīzi uzminēt tautas vēlmes, tāpēc arī visas<br />

viņa filmas tiek tik labi uzņemtas publikā. Tās pat vairs nav<br />

kategorijas «patīk — nepatīk», es pats pazīstu cilvēkus, kas<br />

Teātri neuzskata par šedevru, tomēr tās jau ir citas pakāpes<br />

kvalitātes. Šedevra kategorijai toties, manuprāt, atbilst filma<br />

Cilvēka bērns — protams, par Latgali. Šo filmu caurauž<br />

mīlestība un maigums, tā ir vienlaikus gan etnogrāfiska,<br />

gan biogrāfiska. Jānis vienmēr savos patstāvīgajos darbos<br />

ir sliecies uz Latgales pusi, vienalga, vai filmē Angliju<br />

vai Zviedriju. Acīmredzot viņš ir bezgalīgi uzticīgs savai<br />

teritorijai, un tā viņu nepamet nekur. Tiesa, Jānis to nedara<br />

atklāti un demonstratīvi, vismaz manā klātbūtnē viņš<br />

nekad nav Latgalei himnas dziedājis, tomēr kaut kur dziļi<br />

iekšienē viņš visos radošajos momentos balstās savā<br />

dzimtenes sajūtā. Tas ir arī labi saprotams, jo bērnības<br />

gadi cilvēka apziņā iesēžas visdziļāk, šīs atmiņas nav<br />

iznīdējamas. Mēs gan ar Jāni nekad par šīm lietām neesam<br />

runājuši, tikai par profesionāliem jautājumiem; arī par Jāņa<br />

privāto dzīvi es nezinu absolūti neko, jo nekad ārpus darba<br />

neesam tikušies. Tiesa, tā kā abi esam katoļi, savulaik ir<br />

gadījušies daži disputi par šo tēmu — ne par ticību, bet<br />

par dažiem rituāliem, kurus es, kā par brīnumu, atcerējos<br />

mazliet precīzāk. Visas šīs sarunas Jānim vēlāk noderēja<br />

filmā Cilvēka bērns.<br />

Man kā māksliniekam strādāt ar režisoru Streiču<br />

brīžiem bija arī sarežģīti, jo viņš, kā zināms, pats ir talantīgs<br />

daudzās jomās un arī labi zīmē un glezno, tāpēc var arī<br />

man iebilst, turklāt autoritatīvi un pamatoti. Sākuma gados<br />

gan tā nebija: viņš ļoti cienīja manas zināšanas un pieredzi,<br />

jo bija dzirdējis, ka es ne pirmo gadu strādāju kino; man<br />

pat šķita, ka viņš reizēm man piekrita tikai tāpēc, ka esmu<br />

kopā ar Eizenšteinu darbojies. Tomēr mēs viens otru<br />

sākām saprast ļoti drīz un daudz laika tam netērējām, arī<br />

filmēšanas vietas meklējot, mūsu viedokļi ļoti bieži sakrita.<br />

Kritiķi rakstīja, ka filma Mans draugs — nenopietns<br />

cilvēks ir pirmā, kurā režisors pieprasījis nevis skaistu un<br />

gaumīgu vidi, bet «visu kā dzīvē», pat netīras un cauras<br />

zeķbikses mazajiem puikām. Tomēr šādu prasību Jānis<br />

ir izvirzījis vienmēr, viņa filmu vide vienmēr ir dzīva, liela<br />

uzmanība pievērsta detaļām.<br />

Dīvaini, bet par Jāni Streiču es nevaru pateikt neko<br />

negatīvu, lai gan par citiem režisoriem šis tas atrastos.<br />

Vienīgi filmēties gan viņš man nekad nav piedāvājis, jo<br />

esmu nefotogēnisks. Bet manā profesionālajā dzīvē bijuši<br />

trīs īpaši cilvēki, kurus profesionāli vērtēju ļoti augstu un<br />

vienmēr esmu gribējis ar viņiem strādāt: Māris Rudzītis,<br />

Aleksandrs Leimanis un Jānis Streičs. Ar viņiem kopā varēja<br />

taisīt kino.<br />

ROMUALDS ANCĀNS, aktieris<br />

Lomas Jāņa Streiča filmās: Džimija Longtona teātra aktieris (Teātris, 1978),<br />

komisārs Martins Beks (Nepabeigtās vakariņas, 1979), Jāzeps Gilučs (Limuzīns<br />

Jāņu nakts krāsā, 1981), partorgs no Latgales (Aizaugušā grāvī viegli krist,<br />

1985), aklais masieris Vaņa (Carmen horrendum, 1989), muzikants Izidors<br />

(Cilvēka bērns, 1991), gleznotājs Vinsents van Groks (Likteņdzirnas, 1997),<br />

Raganas tautas teātra aktieris ar akordeonu (Vecās pagastmājas mistērija,<br />

2000), uzņēmējs Vītols (Rudens rozes, 2004), saimnieks Rūdolfs (Rūdolfa<br />

mantojums, sagatavošanā)<br />

Ar Jāņa filmām man ir tā — katra stāv acu priekšā kā<br />

glezna, kā viens veselums skaistā rāmī. Turklāt katra bilde<br />

ir savā krāsu gammā: Limuzīns nezin kāpēc tādā zilganā<br />

migliņā; Likteņdzirnas brūni sarkanā, uz tādu Rembranta<br />

bildi; Cilvēka bērns — melns ne, bet pelēka un balta tur ir<br />

ļoti daudz, arī tāds viegli zaļgans. Streiča filmās vienmēr,<br />

pat ja ir tumsa, aktieru sejas var labi redzēt. Tas, protams, ir<br />

arī operatora Kukela nopelns — visas labākās Jāņa filmas ir<br />

taisītas kopā ar Hari. Viņiem tā mūzika skan vienā toņkārtā.<br />

Es patiesībā nekad neesmu analizējis, kā mēs kopā<br />

strādājam, es tikai vienu zinu — ja es pie Jāņa filmējos,<br />

man nekad nebūs kauns. Un strādāt ar viņu ir ļoti viegli, ja<br />

ietrāpa tai pareizajā akordā.<br />

Streičs nekad nav teicis — nospēlē man vienu<br />

latgalieti! Lielās līnijās viņš nekad neregulē, bet reizēm<br />

izstaigā priekšā un parāda — te tu ar roku iztaisi šitā! Vai<br />

atkal kopīgi izdomājam intonācijas nianses. Abi redzējām,<br />

ka Rudens rozēs man neder sapucētajai Akvelīnai teikt —<br />

kāpēc tu priekš manis nekad tā neģērbies Tādā seksuālā,<br />

pavedinošā balsī. Sapratām, ka tas jāsaka dusmīgi, gandrīz<br />

aizvainoti, un tā arī palika. Bet tad, kad viss ir pareizi, Streičs<br />

ļoti maz jaucas aktiera darīšanās. Lai gan — būs kādreiz<br />

jāpapēta! Jo varbūt viņš, tur pa priekšu staigādams, man<br />

gluži nemanot izdara kaut ko tādu, ka uzreiz ir skaidrs, kā<br />

jāspēlē, un man tad šķiet, ka pats to esmu izdomājis.<br />

To jau varbūt kādreiz esmu teicis — Jāņa Streiča<br />

filmās sliktu aktieru nav, vienalga, vai loma liela vai maza.<br />

Jānis prot spoži piemeklēt neprofesionālus tipāžus, turklāt<br />

viņam ļoti būtiskas ir detaļas. Nu nebija Nepabeigto<br />

vakariņu scenārijā tāda tēla, ko nospēlēja kinostudijas<br />

grāmatvedis Laimonis Bermaks, bet cik spilgti viņš tur stāv,<br />

it kā neko nedarīdams! Streičam scenārijs patiesībā ir tikai<br />

tāds ribu karkass, ap kuru tad to miesu audzēt apkārt.<br />

Jānis uz laukuma nekad lieki nekliedz, ja nu vienīgi<br />

kaut kas nav sagādāts laikā, tad — kur ir, kāpēc nav! Bet<br />

gadās arī tā — viņš pats ir izdomājis, ka tur būs kadrā šis vai<br />

tas, un viņam arī liekas, ka ir visiem to pateicis, bet patiesībā<br />

paša domas tik ātri aizskrējušas uz priekšu, ka nav paspējis<br />

kādam tās izstāstīt. Ārpus filmēšanas laukuma Jānis arī<br />

mēdz aizklīst domās tik tālu, ka ar grūtībām atnāk atpakaļ<br />

reālajā pasaulē.<br />

Streičs prot jaunajos aktieros saskatīt kaut ko tādu,<br />

kas paver viņiem ceļu uz kinokarjeru. Tā tas ir bijis ar Jāni<br />

Paukštello, ar Ivaru Kalniņu, un Ancāns arī ir tai sarakstā.<br />

Par to Streiča pastāvīgo aktieru komandu — man<br />

šķiet, liela nozīme ir tam, ka Jānis grib, lai viņa filmās<br />

nebūtu svešo, turklāt vairāk tādā gara radniecības nozīmē,<br />

ne ģeogrāfiskā vai personiskās pazīšanās līmenī. Bet lai es<br />

teiktu, ka Streiču ļoti labi pazīstu Nekā es nepazīstu!<br />

Mēs ar Jāni nekad neesam pārāk daudz kopā bijuši<br />

ārpus darba, un tas pat varbūt ir labi, varbūt tāpēc tik ilgi<br />

esam draugos. Viņš manī nepazīst to, ko nevajag pazīt, un<br />

pasaulē nav tādas lietas, ko Streičs neprastu filmā panākt<br />

ar mākslinieciskiem līdzekļiem. Viņam tāpēc nevajag<br />

sadzīvisku pazīšanu un satuvināšanos ar aktieri. Dzīves<br />

patiesība nav mākslas patiesība — to mēs zinām jau sen.<br />

Un es negribu arī Jānī pazīt to, ko viņš negrib man rādīt,<br />

man ir interesanti to minēt, kopā strādājot. Bet, ja izdodas<br />

uzminēt, to redzu pēc Jāņa reakcijas.<br />

Mēdz teikt, ka latviešiem ir švaki ar humora izjūtu<br />

— muļķības, paskatieties uz Jāni! Turklāt savas humora<br />

izjūtas dēļ Streičs drīkst taisīt arī ļoti sentimentālas filmas,<br />

jo viņš zina, kur to atsvaru vajag pielikt. Tajā pašā Cilvēka<br />

bērnā reizēm šķiet — nupat jau iet pa naža asmeni! Bet<br />

turpat pēkšņi — o, kādu akcentu ieliek! Jānis prot arī tādas<br />

slidenas lietas kā puiku mērīšanos ar krāniņiem pasniegt<br />

tīri, nevis piedauzīgi un rupji. Cilvēka bērns man no visām<br />

Jāņa filmām ir vistuvākā, jo tur ir kaut kas gandrīz dievišķs,<br />

tur ir tā «debesu teireiba», kā mēs, latgalieši, sakām. Tas<br />

puika, protams, ir arī draiskulis, gluži kā Streičs pats, bet<br />

dvēselīte viņam ir tīra.<br />

Jānim ir ļoti smalka dvēsele, un viņš prot tikt galā<br />

arī ar sāpīgām lietām. Jā, viņam ir mākslinieka dvēsele<br />

— paskatieties uz Streiča gleznām! Es nevaru spriest par<br />

profesionalitāti, bet no tām bildēm staro dzīvība, katra ir kā<br />

filmas kadrs!<br />

Patiesībā ir ļoti grūti kaut ko pateikt par tik talantīgu<br />

cilvēku, jo saki, ko gribi, visa liekas par maz. Ja reiz Dieviņam<br />

tai Streiču sētā ir tas talantu maiss pasprucis vaļā, ko tur var<br />

padarīt! Bet, vells, cik patīkami ir par Jāni parunāt!<br />

Es teikšu tā — man patīk Streiča gars! Tas ir lepns<br />

gars, bet ne lepnīgs, un kādēļ arī lai nebūtu lepns — ja Tas<br />

Kungs devis šo iespēju tieši viņam!<br />

Uzklausīja Kristīne Matīsa<br />

žurnāliste,<br />

Neatkarīgā Rīta Avīze<br />

— Šovakar ar tīru sirdsapziņu<br />

varu pasūtīt to, par ko sapņoju<br />

jau visu trešo cēlienu! Bifšteku<br />

ar olu un ceptus kartupeļus.<br />

Un alu!<br />

— Vai zināt, vecozēn, cik<br />

dažādi cilvēki mēdz būt Dižā<br />

aktrise Sāra Sidonsa mūždien<br />

karbonādi ēdusi. Neesam šai<br />

ziņā līdzīgas it nemaz, jo man<br />

garšo bifšteks.<br />

— Paskatieties — vai tas<br />

jums neatgādina skatuvi Pēc<br />

Rodžera domām, mēs, aktieri,<br />

izliekamies, ka dzīvojam. Nē,<br />

manu puisēn, varbūt tieši<br />

mēs dzīvojam! Cilvēki — tas<br />

ir mūsu materiāls. Viņi ir<br />

instruments, ko mēs spēlējam.<br />

— Tas ir teātris, bet īstā dzīve<br />

— šeit!<br />

Limuzīns Jāņu nakts krāsā<br />

(1981)<br />

— Ērik, nē, tev nav sirds! Viņa<br />

taču ir tava... kas tev viņa ir<br />

— Krustmāte. Tēvamāsa.<br />

— Kas tas Jāzeps<br />

— Kaimiņš laikam. Bija tāds<br />

bļauris onkuļa bērēs.<br />

— Ērik! Ne tu naglu vari<br />

iedzīt, ne mašīnu apturēt! Uģi,<br />

vismaz tu!<br />

— Skaties, dēls! Te tavs tēvs<br />

kādreiz ganīja govis!<br />

— Te ir mana dzimtene...<br />

Interesanti man kā<br />

vēsturniecei! ...smilšainais<br />

krasts...<br />

— Baigie Karpati!<br />

— Skaistas rozītes, kā ta viņas<br />

sauc Bija kaut kas uz Gaujas<br />

modi...<br />

— Gaujard.<br />

— Gožār! Raksta Gaujard,<br />

izrunā gožār!<br />

— Nu ko jūs, tāds vīrišķis, ar<br />

tiem vīniņiem krāmējaties!<br />

Iedzersim šņabi! Uz tiem<br />

Gaujas līčiem, kā jūs sakāt, un<br />

uz tām lakstīgalu naktīm...<br />

— Nu re, ku riktīgs cilvēks!<br />

— No rīta Ēriks sapļaus sienu,<br />

bet pēcpusdienā visu sanesīs<br />

šķūnītī.<br />

— Nebāzies visām pudelēm<br />

par korķi!<br />

— Nu, Jezup! Īdzersim! Uz to<br />

sīna pļavu!<br />

— Velna bābiņa!<br />

— Labāk uzdziedāsim!<br />

Lejasmāt, kāda ir jūsu mīļākā<br />

dziesma<br />

— Raimonda Paula dziesmiņa<br />

Mātei.<br />

— Māt, atkal logā zvaigznes<br />

spulgo...<br />

— Kvēlo!<br />

— Kvēlo. Māt, atkal logā pelēks<br />

vakars blāv...<br />

14 | FZ<br />

FZ | 15


Savējie<br />

Kristīne Matīsa, žurnāliste<br />

Neatkarīgā Rīta Avīze<br />

Boļeslavs Ružs un Jānis Streičs, Limuzīns Jāņu nakts krāsā uzņemšana<br />

— Ai, cik te ir skaisti, te varētu<br />

ierīkot vienu interjeru senču<br />

stilā!<br />

— Tie čangaļi to vecenīti<br />

aptīs ap pirkstu! Pareizi viens<br />

vēsturnieks teica — Krievija<br />

mongoļu-tatāru jūgu izturēja,<br />

bet Latvija zem čangaļu<br />

spiediena sabruks.<br />

— Ērik, mēs tā kā Andris un<br />

Madara Salnā pavasarī... Un<br />

tagad kā Miesnieka gleznā!<br />

— Še, uzliec! Novilks tūkumu.<br />

— Nu ko jūs, Mirtas tant!<br />

Visādas infekcijas!<br />

— Eh, nu nemāci tu mani!<br />

Padod kāju! Katrs bērns to<br />

zina!<br />

— Ak dievs, kāda tumsonība...<br />

— Paši saģērbušies kā cilvēki,<br />

puikam tik vien kā tās<br />

salāpītās bikšeles kājā! Nu<br />

tak kauns skatīties - ne skopi,<br />

ne nabagi, bet puiku ar šiku<br />

nevar saģērbt. Uģi, rīt mēs abi<br />

aizbrauksim uz Cēsīm un es<br />

tev nopirkšu ūziņas!<br />

— Uzmanīgi, nesalauz<br />

vellapēdu! Tā man vienīgā<br />

piemiņa no Maigonīša!<br />

— Kad nomiršu, ieliec man tās<br />

kartītes zārkā, lai nemētājas<br />

pa pasauli apkārt. Izdarīsi<br />

tā, meit<br />

— Nu taisni kā mans Jānis!<br />

Ņem, dēls, es tev to dāvinu!<br />

— Kur es tādu likšu<br />

— Kuš, pāršūsim!<br />

— Paldies, krustmāt!<br />

— Dullās, puika sasvīdis!<br />

Dabūs meningītu, izbeidziet!<br />

— Es arī gribu aizšaut uz<br />

pilsētu. Ēriks lai iejūdz pelēcīti,<br />

un tad jau Veronikai arī nebūs<br />

pa autobusu jāstumdās.<br />

— Tad jau es palikšu mājās.<br />

Kādam jau mājās ir arī<br />

jāstrādā.<br />

— Redz, autobusu gaida...<br />

Nuja, nav jau nekādas vainas<br />

tiem autobusiem, vienīgi<br />

grūti iekāpt. Vecam cilvēkam<br />

ar limuzīnu daudz... Kas tas<br />

bija! Pieturi, lūst tak kaut kas!<br />

— Ak tad tāda tava jaunā<br />

ķēvīte Smuka gan.<br />

— Cveta beloi noči, tā<br />

dokumentos stāv rakstīts.<br />

Latviski tas būtu — Jāņu nakts<br />

krāsā.<br />

— Zdrasķi! Uģi, panāc šurp,<br />

pagaidi mani. U meņa vsjo v<br />

porjadke! Eto moja mašina,<br />

u meņa dokumenti, vsjo v<br />

porjadke. Eto moi krustdēls, u<br />

ņevo prava.<br />

Filma Vecās pagastmājas mistērija ir ne tikai varbūt<br />

vispretrunīgāk vērtētā Jāņa Streiča filma, bet arī<br />

savā ziņā atslēga visai garajai režisora darbu virtenei<br />

— tur simboliskā buķetē uzplaukst kāds princips,<br />

ko Jānis Streičs ievērojis kopš pašas pirmās filmas.<br />

Latviešu kinomākslā nav neviena cita režisora, kurš tik<br />

bieži būtu filmējis savus līdzcilvēkus — kinostudijas<br />

darbiniekus un uzņemšanas grupas kolēģus.<br />

Jau pašā pirmajā Jāņa Streiča filmā Kapteiņa<br />

Enriko pulkstenis (1967), kas tapa sadarbībā ar Ēriku Lāci,<br />

ostmalā glezno filmas mākslinieks inscenētājs Laimdonis<br />

Grasmanis, un Ģirta Jakovļeva tēlotais jūrnieks, kurš<br />

prot spāņu valodu, spiež viņam roku un saka: «Sveiks,<br />

Grasmani!» Toreiz kritiķi pārmeta neattaisnojamu<br />

familiaritāti un nemaz nepamanīja, ka Streičs jau sācis savu<br />

«kolēģu iemūžināšanas misiju» — turpat netālu kadrā alu<br />

pie cisternas tirgo Ilze Līce (kuplās frizūras dēļ kinostudijā<br />

saukta par Aspaziju). Viņa vēlāk ir režisora asistente vairākās<br />

Streiča filmās, un tieši viņu filmā Teātris mežonīgi spiež<br />

pie krūts Džimijs Longtons, demonstrēdams jauniņajam<br />

Maiklam Goslinam īsti kaislīgu apskāvienu.<br />

Pirmajā patstāvīgajā Jāņa Streiča filmā Šauj manā<br />

vietā! epizodisku lomiņu — karavīru, kas apcietināts kopā<br />

ar galveno varoni Jezupu (Bērtulis Pizičs), — nospēlē<br />

Pēteris Loginovs no kinostudijas galdniecības, un savējo<br />

virkne Streiča filmās turpinās.<br />

No šofera līdz direktoram<br />

Varētu domāt, ka kolēģu filmēšana vienkārši ir vieglākā<br />

izeja no situācijas, gluži kā tas notiek Vecās pagastmājas<br />

mistērijā: «Lūdzu, ko tik var no grupas — pārģērbt<br />

par spokiem! Operatoru grupu neaiztiec!» Tā reizēm<br />

izlīdzējušies arī citi režisori, tomēr Streičs apzināti iet tālāk,<br />

jo uzskata, ka kinostudijas cilvēku iesaistīšana rada viņos<br />

īpašas izjūtas pret filmu, tā katram kļūst savējā, viņiem<br />

patīk un gribas tajā strādāt. Par to liecina fakts, ka daudzus<br />

Streiča filmu tēlus iemieso nevis turpat uzņemšanas<br />

laukumā aiz rokas noķerts «gaismonis» vai šoferis, bet<br />

pat kinostudijas priekšniecība. Piemēram, studijas<br />

galvenais grāmatvedis Laimonis Bermaks nospēlējis pat<br />

divas iespaidīgas bezvārdu lomas: viņš ir «šefa labā roka»<br />

Nepabeigtajās vakariņās un «biedrs Tralmaks no rajona»<br />

filmā Aizaugušā grāvī viegli krist. Mistērijā Līgovakarā pie<br />

Hugo galda cienājas kinostudijas visaugstākais priekšnieku<br />

gals — Uldis Šteins un Aina Loginova.<br />

Protams, par Streiča aktieriem kļuva arī šoferi un<br />

gaismoņi — šoferītes Rutas Neibergas sēņu grozu Mistērijā<br />

pārbauda Eduarda Pāvula vecais čekists; gaismonis Zigurds<br />

Brikmanis kolorītā tūristu pulciņa vidū, tranzistorā skanot<br />

dziesmai Miļion alih roz, klīst pa filmas Aizaugušā grāvī<br />

viegli krist ceļiem; šajā pulciņā ir arī mākslinieka asistents<br />

Juris Baiks, kurš ar alus kausu pavīd arī Cēsu skatos filmā<br />

Limuzīns Jāņu nakts krāsā. Tajā pašā Limuzīnā kā enerģiska<br />

Karpatu ekskursijas gide parādās scenāriste un režisore<br />

Brigita Krūmiņa, tagad japāņu skolas direktore; vēl viena<br />

mākslinieka asistente — Rolanda Valeskalne — redzama<br />

filmā Meistars Eduarda Pāvula tēlotā Rīgas mākslinieka<br />

pavadoņu svītā.<br />

Arī kostīmu māksliniece Večella Varslavāne un<br />

mākslinieks inscenētājs Andris Merkmanis iekļuvuši starp<br />

Streiča aktieriem filmas Teātris restorāna skatā. Galu galā<br />

arī Teātra komponistu Raimondu Paulu, kurš tika speciāli<br />

nofilmēts uz sarkano drapēriju fona, var pieskaitīt pie<br />

grupas cilvēkiem.<br />

Reņģugalva, Šūrs un citi<br />

Ļoti skaistas lomas Jānis Streičs piešķīris diviem saviem<br />

ilggadējiem skaņu režisoriem: Jevgeņijs Oļšanko, kurš ar<br />

Streiču strādājis piecās filmās, Nepabeigtajās vakariņās<br />

spoži nospēlē lomu «šefa pakausis»; Gļebs Korotejevs savas<br />

kolorītās ārienes dēļ tika pieaicināts divās filmās, kurās<br />

pats skaņu režisora amatā nemaz nestrādāja. Viņš nospēlē<br />

gan nekaunīgo pulkvedi filmā Carmen horrendum, gan<br />

filmas Aizaugušā grāvī viegli krist sarkanajā žigulī sēdošo<br />

noslēpumaino avīžu lasītāju, kurš tikai filmas beigās izkāpj<br />

no mašīnas, lai sadotu pa ģīmi Vara Vētras glumajam<br />

Kazikam. Aizaugušajā grāvī iemūžināts vēl kāds Rīgas<br />

kinostudijas darbinieks, lai gan kadrā viņš neparādās, tikai<br />

tiek pieminēts Ineses Saulītes un Ulda Dumpja tēlotās<br />

Vilsonu ģimenes dialogā: «Kas tie par verķiem — Tos<br />

tas Reņģugalva aizmirsa! — Kāds reņģu galva — No<br />

kinostudijas!» Katram, kurš daudzmaz paburzījies kinošņiku<br />

aprindās, ir zināms, ka par Reņģugalvu kinostudijā iesaukts<br />

dokumentālā kino operators Andris Seleckis. Vēl viens<br />

dokumentālists pavīd filmā Uzticamais draugs Sančo<br />

— režisors Arnis Akmeņlauks kā plikgalvainā ģenerāļa<br />

apvērsuma dalībnieks.<br />

Populārs Streiča filmu tēls ir arī otrais operators<br />

Modris Resnais, kinostudijā saukts par Šūru. Viņš kopā ar<br />

Eduardu Rozenštrauhu spēlē akordeonu filmas Svešās<br />

kaislības ballītē, bet filmā Mans draugs — nenopietns<br />

cilvēks Šūrs parādās pat divas reizes — gan kā «cūku<br />

mašīnas» šoferis, gan kā «M. Šūrs, motorists» uz goda<br />

plāksnes blakus filmas kostīmniecei Ainai Frišfeldei, gaismu<br />

meistaram Pēterim Zepam, vecākajai administratorei Andai<br />

Matisonei, filmas direktora vietniekam Gunāram Ozoliņam<br />

un citiem grupas darbiniekiem.<br />

Vēl iespaidīgāku kinokarjeru Streičs sagādāja<br />

rekvizitorei Ilgai Vītolai, kuru padarīja par aktrisi, piešķirdams<br />

Īvijas lomu Teātrī. Vēlāk viņa ir gan sanitāre Janīna filmā<br />

Atcerēties vai aizmirst, gan atskurbtuves saimniece<br />

filmā Aizaugušā grāvī viegli krist, gan medmāsa lesbiete<br />

Sima filmā Carmen horrendum. Ilga pavīd arī Mistērijas<br />

uzņemšanas grupas burzmā un Likteņdzirnu bēriniekos.<br />

Meita, dēls, brālis<br />

Atsevišķs stāsts ir Streiča filmu bērni, kuru vidū bieži<br />

ir uzņemšanas grupas darbinieku atvases, kā tas bija<br />

Vālodzītē, kur Līgas Liepiņas varones Ilgas četrgadīgās<br />

meitiņas lomā kartupelīti skrubina filmas mākslinieces<br />

Ināras Antones meita Kristīne. Limuzīnā pa kartupeļu<br />

vagām ņemas aktrises Līgas Liepiņas īstā meita Anna<br />

Putniņa, turpat blakus kumurojas Jāņa Streiča divus gadus<br />

vecā meita Viktorija. Pēc divdesmit gadiem Viktorija atkal<br />

spēlē tēva filmā — Mistērijā viņa ir uzņemšanas grupas<br />

«klapīte» Iveta. Lomas pie tēva nospēlējis arī Streiča dēls<br />

Kristaps: viņš ir Boņuka lielais draugs Tancis filmā Cilvēka<br />

bērns un Ivara Kalniņa tēlotā Eduka dēls Likteņdzirnās.<br />

Streiču ģimeni filmās pārstāv arī Jāņa brālis Ēriks, kurš<br />

nospēlējis epizodisku lomu filmā Svešās kaislības. Abi brāļi<br />

kopā ir divi klusējošie aģenti filmā Nepabeigtās vakariņas.<br />

Jāņa Streiča rūpīgi koptā grupas cilvēku filmēšana<br />

kulminācijai tuvojas filmā Likteņdzirnas, kur grima<br />

māksliniece Dzintra Bijubene, kinostudijā saukta par<br />

Kriksi, tur pelnutrauku Tīnai Hercbergai, uz tilta stāv divi<br />

biezie uzvalkos — gaismonis Ints Derkēvics un grupas<br />

administrators Vilmārs Grīnbergs, no kravas mašīnas ar<br />

Namedu (Mirdzu Martinsoni) sarunājas rekvizitors Uldis<br />

Lieldidžs, lielāku lomiņu — nesakarīgo līgavaini un pēc<br />

tam jauno vīru nospēlē filmas režisora asistents Dzintars<br />

Krūmiņš.<br />

Streičs un Kukels vai Skrastiņš un Dumpis<br />

Filmā Vecās pagastmājas mistērija Jānis Streičs savu īpašo<br />

paņēmienu noved līdz pilnībai — tā jau vairs nav vienkārša<br />

kolēģu iefilmēšana, tas ir veltījums visiem bijušajiem un<br />

esošajiem darbabiedriem, visiem kinocilvēkiem. Un nav<br />

nekāds brīnums, ka sižeta mugurkauls, uz kura balstīta<br />

otrās un trešās daļas darbība, ir tieši tāds — filmēties<br />

Pestītāja lomā tiek pierunāts uzņemšanas grupas šoferis<br />

Juziks (Renārs Kaupers).<br />

Filma sākas ar reminiscenci par kādreizējām Rīgas<br />

kinostudijas mākslas padomēm («boļševiku laikos bija<br />

visādi hudsoveti»), šis skats filmēts kinostudijas kafejnīcā.<br />

Uldis Dumpis filmas operatora lomā nepārprotami spēlē<br />

Streiča visilglaicīgāko kolēģi Hariju Kukelu, ar kuru kopā<br />

strādāts nu jau septiņpadsmit filmās, Dumpja varonim<br />

dots pat Harija vārds, bet pats Kukels kadrā parādās kā<br />

Panorāmas operators. Artūra Skrastiņa «ģēnijs» Kārlis<br />

nepārprotami atgādina pašu Streiču, un arī režisors atzīst:<br />

«Ne par velti viņam hūti iedevu galvā, ne par velti atļāvu<br />

viņam sevi māžot, un tos manus tradicionālos izteicienus<br />

— bože moi!» Skrastiņa Kārlis pat izspēlē reālas epizodes no<br />

Streiča pagātnes. Pats Jānis Streičs arī parādās filmas kadrā<br />

— aiz Ivara Kalniņa Hugo melnā džipa.<br />

Skaidri nolasāms prototips ir Olgas Dreģes tēlotajai<br />

grima māksliniecei Rasmai — tas ir leģendārais Šarls<br />

(Rasma Prande), visu laiku kolorītākā Rīgas kinostudijas<br />

grima māksliniece. Olga Dreģe pat vizuāli tika veidota<br />

līdzīga Šarlam — gan kostīms, gan grims. Kostīmu<br />

mākslinieces (Guna Zariņa) sarunās ar režisoru ataust<br />

atmiņā kādreizējās Streiča saspēles ar Večellu Varslavāni.<br />

Kostīmnieku bariņā uz ekrāna parādās arī Mistērijas<br />

kostīmu māksliniece Sandra Sila; režisora asistents Valdis<br />

Liepiņš staigā pa kadru ar skaņu operatora ekipējumu.<br />

Starp čekista nomocīto cilvēku rēgiem vīd dekorāciju ceha<br />

priekšnieka Eduarda Kalēja sirmās ūsas, mācītāja talārā<br />

tērpts mākslinieces Ievas Romanovas asistents Neils Matīss,<br />

šajā pulciņā ir arī filmas īstā «klapīte» Aija Dreimane un<br />

šoferis Aivars Bērziņš. Eduards Pāvuls filmā apspēlē pats<br />

savu pagātni, cilājot savus portretus no Romeo laikiem.<br />

Olgas Dreģes balss fonā atgādina par izciliem gariem<br />

latviešu kinorežijā: «Aleksandrs Leimanis, Leonīds Leimanis,<br />

Aloizs Brenčs, Rolands Kalniņš...»<br />

«Tā ir mūsu kino vēsture!» saka Eduarda Pāvula<br />

tēlotais maestro Eduards Patkuls, rādot uz rekvizitoru<br />

Kazimiru. Un šīs lomas atveidotājs Boļeslavs Ružs patiešām<br />

ir daļa no latviešu kino vēstures un arī Jāņa Streiča dzīves<br />

— Ružs bija otrais režisors desmit Streiča filmās un<br />

nospēlēja pa lomai deviņās. Režisors savam draugam<br />

Boļam uzdāvināja pēdējo lomu kā skaistu noslēgumu abu<br />

kopīgajam darbam. Filmas pirmizrādi Boļa nesagaidīja,<br />

tāpēc īpaši smeldzīgi skan viņa un Eduarda Pāvula dialogs:<br />

«Paklausies, māksliniek, tu esi padomājis, cik mūsējo tur,<br />

viņā saulītē — Bet mēs vēl turamies, brāl!»<br />

— Te jau par ākstu var palikt,<br />

ar jums dzīvojot!<br />

— Neapvaino tanti! Uzvilksi<br />

Jāņu vakarā...<br />

— Ko, Jāņos arī vēl!<br />

— Es tev nopirkšu džinsu<br />

jaciņu!<br />

— Velveta!<br />

— Būs.<br />

— Bikses un vesti<br />

— Bikses un vesti.<br />

— Lasi!<br />

— Saņemts par mākslīgo<br />

apsēklošanu no pilsones<br />

Saknītes Mirtas...<br />

— Ei, kad tante nomirs, jūs<br />

mantosiet žiguli, bet man<br />

paliks mocis, vai ne<br />

— Uģi, kāds tu esi materiālists!<br />

— Tantei ilgi, ilgi jādzīvo!<br />

— Ģerevņa! Kak jeģeš!<br />

— Kas tad tie tādi<br />

— Māmiņ! Oi... Māmiņ!<br />

— Eh, ja būtu ekskavators...<br />

— Ja vilks palīdz, tad arī ods<br />

var zirgu apgāzt!<br />

— Jums tāds spēcīgs<br />

vīragabals, un dēliņš var<br />

palīdzēt...<br />

— Ko sēdi<br />

— Kas ir<br />

— Ņem kasku, ejam taisīt<br />

voskresņiku!<br />

— Mammu, man jābrauc<br />

uz Munameģi, es gribu uz<br />

Munameģi braukt! Viss kursiņš<br />

brauc uz Munameģi!<br />

— Vai, Jāņa kažoks!<br />

— Pāršūsim moderni.<br />

— Moderni, moderni... Uģis<br />

jau tagad staigā apkārt<br />

moderns tā kā ķēms!<br />

— Pirmkārt, jūs pati atdevāt,<br />

otrkārt, man sava metode<br />

— jaunieši ir jāsaprot. Džinsi<br />

bija modē, mēs par tiem<br />

samaksājām 120 rubļu.<br />

— Ko! Vecā naudā<br />

— Tagadējā.<br />

— Par to jau aunu var nopirkt!<br />

— Ērikonkul, uznes mani<br />

kalnā!<br />

— Nesauc mani par onkuli!<br />

— Nu labi. Ērik!<br />

— Lāsmiņ, kas tev notika Es<br />

tevi aizvainoju<br />

— Mīzenes!<br />

— 1968. gadā es izcīnīju GDA<br />

čempionu Talsu rajonā, un<br />

man toreiz paredzēja...<br />

— Un tagad uzkāp šinī kokā!<br />

Vai tu esi vai neesi čalis!<br />

Uzkāp!<br />

— Vai, Imants Kalniņš! Es<br />

ģībstu!<br />

— Jā, kā dzīvē viss mainās...<br />

Skatos uz Lāsmu — smuka<br />

meitene, tā kā Olita jaunībā<br />

uz bildes. Bet izaugs un<br />

izplūdīs tāda pati resna govs<br />

kā mamma.<br />

16 | FZ<br />

FZ | 17


Savējie<br />

Limuzīns Jāņu nakts krāsā uzņemšana<br />

18 | FZ<br />

FZ | 19


Izstāde Jāņa Streiča mistērijas<br />

Dita Rietuma<br />

kinokritiķe, Diena<br />

I Z S TĀ D E V E LT Ī TA R E Ž I S O R A J U B I L E J A I<br />

— Nebaidies, māmiņ, tas<br />

nav ne pirkts, ne zagts. Kā<br />

mans Viktors saka — iekšējās<br />

rezervītes. Mans Viktors var<br />

visu!<br />

— Man kā vēsturniecei<br />

tagad ir skaidrs, kur es esmu<br />

viņu redzējusi. Ekonomiskā<br />

špionāža!<br />

— Sēdi nu, mammiņ, un<br />

priecājies!<br />

— Kultūra, sievasmāt, sākas<br />

no mazmājiņas!<br />

— Tu tikai pasaki, lai nenāk<br />

pliki pie galda, te nav nekāda<br />

nūģistu biedrība!<br />

— Nūdistu, Mirtas tant.<br />

— Vienalga! Cik tad tur tās<br />

drēbītes, redzams viss — kas<br />

apaļš, kas karājas... Fui, dur<br />

kaut acis zemē!<br />

— Tie ir šorti!<br />

— Kādi čorti Nelamājies!<br />

— Nebaidies, ilgi mēs tā<br />

neslapstīsimies. Aizbrauksim<br />

uz Rīgu, iesim uz hokeju, uz<br />

kafejnīcām...<br />

— Eu, tu ilgi to pelnrušķīti<br />

tēlosi Laižam pelst!<br />

— Fui, tik maziņš un jau<br />

samaitāts!<br />

— Atradusies ņedotrožka!<br />

Labi, tad es eju nosalt kaimiņu<br />

čupā.<br />

— Kur ir mans angļu<br />

skrūvgriezis Ko boli savas teļa<br />

acis Ar tevi runā!<br />

— Tāda štrunta dēļ troksni ceļ!<br />

— Nopērc pats kaut vienu<br />

instrumentu un tad runā! Tas<br />

man ir no četrdesmitā gada!<br />

— Ej tak tu ratā! Droši<br />

vien māte tevi dzemdēja<br />

kopā ar taviem smalkajiem<br />

instrumentiem!<br />

— Paskaties, dzēruši arī!<br />

— Mammu, mēs nedzērām,<br />

tas no Jāņiem palika!<br />

— Un kāpēc tad jūs nedzērāt,<br />

ko Kāpēc tad jūs nedzērāt!<br />

— Un tagad — tu mīli Lāsmu,<br />

ja<br />

— Jā... Kā tu to zini!<br />

— Šāvu uz labu laimi, man<br />

kā vēsturniecei loģika ir stiprā<br />

puse. Vai, cik es esmu mierīga,<br />

nē, man faktiski vajadzētu<br />

raudāt, nē, man ir jāizdomā...<br />

— Dagnij, parunāsimies kā<br />

pieauguši cilvēki! Mūs taču<br />

garīgi nekas sen vairs nesaista<br />

— ne tu interesējies par hokeju,<br />

ne par rokasbumbu!<br />

— Tūtera kundze, paklausies,<br />

tavs razbainieks sit Lāsmiņai<br />

taisni ģīmī!<br />

Radošā grupa<br />

Koncepcija: Dita Rietuma, Elīna Reitere<br />

Teksts: Dita Rietuma<br />

Izstādes māksliniece: Anna Heinrihsone<br />

Izstādes iekārtojums: Juris Vīgners<br />

Videomateriāla režisore: Daira Āboliņa<br />

Izstādes koordinatore: Agnese Zeltiņa<br />

Režisors, demiurgs, dievs, pēc kura stabules tiek spēlēts<br />

«dzīves teijāteris» un top mākslas brīnums; autors, kurš<br />

mazliet distancēti un atsvešināti, tomēr mīlot savus varoņus<br />

— viņu grēkus un vājības — nolūkojas uz paša radītajām<br />

ekrāna «svešajām kaislībām», — tāds ir Jāņa Streiča režisors<br />

filmā Teātris. Epizodisks, bet tik zīmīgs personāžs, kurš<br />

parādās kā zvaigznes Džūlijas Lambertes (Vijas Artmanes)<br />

balsts un alter ego filmā, kas kļuvusi par vienu no Streiča<br />

zīmes darbiem. Šo principu — autors, kurš ar (laika) distanci<br />

noraugās uz paša radīto — 22 spēlfilmām, ko režisējis (vai<br />

bijis otrais režisors), — esam izmantojuši arī izstādes uzbūvē.<br />

Jūs gaida pieci stāsti, piecas jēdzieniskās daļas, kurās<br />

ir sagrupēti, mūsuprāt, zīmīgākie režisora darbi. Katras daļas<br />

centrā ir pats režisors: Jāņa Streiča komentāri, refleksijas<br />

un pārdomas, arī atbildes uz neērtiem un provocējošiem<br />

jautājumiem, atskatoties uz savām filmām. Intervijas ir<br />

filmētas un gatavotas īpaši šai izstādei.<br />

Izstādē ir gan šķietami tik labi pazīstamais Streičs<br />

— nacionālo hitu, nacionālo komēdiju Mans draugs —<br />

nenopietns cilvēks (1975) un Limuzīns Jāņu nakts krāsā (1981)<br />

autors (daļa Nacionālās komēdijas), gan «svešais» Streičs<br />

— nepelnīti piemirsto kaislību un kara drāmu, metaforiski<br />

blīvo filmu Svešās kaislības (1983) un Tikšanās uz Piena Ceļa<br />

(1985) režisors (daļa Svešās kaislības).<br />

Izstādē ir arī vitālais fantasts un tajā pašā laikā katoliski<br />

pamatīgais Streičs, kurš savu bērnības pasauli vistiešāk izteicis<br />

filmā Cilvēka bērns (1991). Latgales ainavas, kuras Streičs<br />

sācis zīmēt gluži nesen, papildina izstādes daļu No bērnības.<br />

Jēdzieniskā lokā te saslēdzas režisora intīmākā, personiskākā<br />

filma Cilvēka bērns, viņa agrīnās bērnības iespaidi Latgalē un<br />

atgriešanās pie dzimtā novada ainavām un noskaņām sev<br />

netradicionālā izteiksmes veidā — pastelī. Streiča bērnības<br />

atspulgs jaušams ne tikai niansētajā bērnības pasaules<br />

tēlojumā Jāņa Klīdzēja romāna Cilvēka bērns ekranizācijā,<br />

bet arī katoliskajā simbolikā, kuru atradīsit gan filmas Cilvēka<br />

bērns sirreālajās fantāzijas epizodēs — mazā Boņuka iztēles<br />

ainās, gan pat tik atšķirīgā filmā kā Teātris (1978). (Sk. Vijas<br />

Artmanes/ Džūlijas Lambertes un viņas dēla fotogrāfiju, kas<br />

stilizēta katoļu svētbildes tradīcijās, un krustā sišanas ainu, ko<br />

Streičs izspēlē groteskajā traģikomēdijā Vecās pagastmājas<br />

mistērija (2000).)<br />

Teātris — izstādes centrālā daļa. Kā atgādinājums<br />

par perfekto stilizāciju — filmu Teātris — Rīgas kinostudijas<br />

paviljonos un ar askētiskiem budžeta nosacījumiem radīto<br />

Angliju un Somerseta Moema romāna varones aktrises<br />

Džūlijas Lambertes jūtu mulsumu un zvaigžņu stundu.<br />

Filma savulaik kļuva arī par Streiča dāvanu Vijai Artmanei<br />

apaļā jubilejā. Izstādes daļa Teātris atgādinās arī par 70.—80.<br />

gadu Rīgas kinostudijas specializāciju, veidojot PSRS tirgum<br />

filmas «par ārzemēm», ko daudz vieglāk ļāva izdarīt gan<br />

Latvijas ģeogrāfiskā telpa, gan vides ģenētiskā atmiņa par<br />

pirmspadomju laiku. Tomēr Streiča Teātris ir ne tikai Rīgas<br />

kinostudijas filma «par slavenu, Moema fantāzijas radītu britu<br />

aktrisi», bet elegants un ironisks veltījums skatuves mākslas<br />

spožumam un postam. (Te būtu vietā piesaukt citu pasaules<br />

kino hrestomātisku vērtību — filmu Viss par Ievu, kas arīdzan<br />

pievēršas slavenas teātra aktrises spēka un vājuma brīžiem,<br />

melodramatiskā struktūrā atspoguļojot teātra mākslas<br />

aizkulises un raupjos godkāres instinktus.) Starp citu, ne<br />

filmējot Teātri, ne arī vēl vienu savu filmu «par Rietumiem»,<br />

kas hronoloģiski bija nākamā, — detektīvu Nepabeigtās<br />

vakariņas (1979), kura darbība (nosacīti) notiek Zviedrijā, Jānis<br />

Streičs nav bijis ārpus Padomju Savienības robežām. Taču<br />

tas nebūt nemazina šo filmu vērtību — pat otrādi. Nedaudz<br />

nosacītā vide un nepieciešamība radīt «XX gadsimta 20.–30.<br />

gadu Angliju (arī 80. gadu Skandināviju Nepabeigtajās<br />

vakariņās) ļāvusi tapt vienai no stilistiski virtuozākajām<br />

Streiča filmām, kas rotaļājas ar jēdzieniem «dzīve un teātris»,<br />

«reālitāte un mākslas nosacītība», «kaislības un aprēķins».<br />

Izstādi noslēdz Jaunie laiki — šķietami vistuvākais<br />

un savā ziņā vispretrunīgāk vērtētais Jāņa Streiča daiļrades<br />

posms. Gadā, kad tiek atjaunota Latvijas neatkarība, tiek<br />

pabeigta Streiča vispersoniskākā filma Cilvēka bērns (1991).<br />

Tās finansēšanas un ražošanas modelis vēl attiecas uz<br />

vecajiem laikiem — sakārtoto, perfekti funkcionējošo<br />

Rīgas kinostudiju, kas ik gadu ražoja pamatīgu skaitu (vidēji<br />

astoņas) spēlfilmu. Likteņdzirnas (1997), kuras top sešus<br />

gadus vēlāk, jau pilntiesīgi ir piederīgas jaunajiem laikiem —<br />

arī to haotiskajam un trūcīgajam latviešu kino finansēšanas<br />

modelim un latviešu kinematogrāfistu vidē valdošajam<br />

apjukumam. Zūdot PSRS tirgum un centralizētai, ideoloģiski<br />

skrupulozi uzraudzītai kino ražošanas sistēmai, latviešu kino,<br />

īpaši finansiāli dārgākā spēlfilmu radīšana, pārdzīvo šokam<br />

līdzīgu efektu. Vārda un izteiksmes brīvība, kas nu stājusies<br />

padomju laikā eksistējošo redkolēģiju, māksliniecisko<br />

padomju, cenzūras u.c. kontrolējošo instanču vietā, iet<br />

roku rokā ar totālu finansējuma trūkumu spēlfilmām, arī ar<br />

cilvēciskajām traģēdijām, kas piemeklē daudzus no Streiča<br />

gadagājuma kolēģiem, Rīgas kinostudijas profesionāļiem,<br />

kuri tā arī nespēj iekļauties jaunā laika diktētajos, visai<br />

skarbajos spēles noteikumos.<br />

Tieši Streiča Likteņdzirnas (1997) ir filma, ar kuru Latvijas<br />

valsts atsāk spēlfilmu finansēšanu. Likteņdzirnas un Vecās<br />

pagastmājas mistērija (2000) ir līdz šim jaunākie uz klasiskās<br />

35 mm filmas uzņemtie Streiča darbi. Filmas Ipolits (2002),<br />

Naktssargs un veļas mazgātāja (2002) un Rudens rozes (2004)<br />

ir filmētas uz video, to budžets ir pieticīgs, un kā kamerstila<br />

darbi (faktiski melodrāmas, vairāk vai mazāk ironiski, kolorītu<br />

un trāpīgu tipāžu apdzīvoti sava laika komentāri) tās veidotas<br />

īpaši TV ekrānam, ievērojot televīzijas filmu īpatnības<br />

(daudz tuvplānu, atteikšanās no vērienīgiem masu skatiem,<br />

lakonisks operatora darbs u.c.). Fakts, ka šīs filmas tika izrādītas<br />

kinoteātrī, tomēr nespēj tām laupīt TV filmas un tehniskā<br />

nesēja — video — attēla specifiku. (Jāpiebilst, ka savulaik<br />

arī Teātris un virkne citu Streiča filmu tapa kā TV, Maskavas<br />

Centrālās televīzijas, pasūtījums, taču tās tika uzņemtas vēl<br />

pirms videoēras un ir filmētas uz klasiskās 35 mm lentes.)<br />

Likteņdzirnās Streičs savu iemīļoto melodrāmas žanru<br />

ir padarījis par ietvaru sakāpinātam, apzināti groteskam,<br />

traģikomiskam un, jā, arī kičīgam stāstam, kurā nojaušami<br />

pat 90. gadu vidū latviešu tautas prātus pārmākušo<br />

latīņamerikāņu seriālu sižetiskie brīnumi (jaunas, aklas<br />

meitenes (A. Zeltiņa) brīnumoperācija un viņas profesora,<br />

vēža slimnieka (I. Kalniņš), uzvara pār slimību ar dziesmu<br />

spēku). Ir gana daudz trāpīgu laikmeta zīmju, teiksim,<br />

deputāta kundzes (M. Martinsone) priekšvēlēšanu aktivitātes,<br />

un brīžam pat forsēta, pārgalvīga, pārspīlēta vitalitāte. Vecās<br />

pagastmājas mistērija sižetiski piedāvā kinovēsturē tik klasisko<br />

«kino par kino» modeli: filma stāsta par kino uzņemšanu<br />

un filmēšanas grupas locekļu dramatiskajām peripetijām<br />

Latvijā ar kino finansējumu nelutinātajos jaunajos laikos. Savu<br />

pozitīvo varoni šajā morāli un tikumiski izļodzītajā pasaulē,<br />

kurā jārēķinās ar mākslu mecenāta/izbijuša čekista (I. Kalniņš)<br />

diktātu, Streičs atrod popzvaigznes Renāra Kaupera spēlētajā<br />

varonī, gaišajā tēlā, savveida trešajā tēva dēlā, kas vizuāli tik<br />

ļoti atgādina Streiča 70. gadu ideālistu — Jāņa Paukštello<br />

spēlēto Arvīdu Lasmani filmā Mans draugs — nenopietns<br />

cilvēks (1975). Tieši viņš, Kaupera atveidotais bālais zēns, ko<br />

juceklīgā uzņemšanas grupa filmēšanas vajadzībām izmanto<br />

kā Jēzus figūru pie krusta, tiek tur aizmirsts un galu galā — arī<br />

pienaglots.<br />

Var diskutēt par Streiča filmas groteskās formas<br />

blīvumu un izteiksmes līdzekļu piesātinājumu, taču tajā<br />

atrodama arī stilistiskā atslēga — tautas teātris! Uzcītīgās<br />

pašdarbnieces iz tautas teātra, kas spieto pa «filmas filmā»<br />

uzņemšanas laukumu, ir ironiska atsauce uz paša Jāņa Streiča<br />

jaunību — aktierspēles indevi, teātra spēlēšanu, arī tautas<br />

teātrī dzimtajos Preiļos.<br />

Turpinājums sekos. Pēc kamerstila drāmām TV<br />

ekrānam Streičs sācis sagatavošanās darbus filmai Rūdolfa<br />

mantojums, kas būs režisora piebilde Rūdolfa Blaumaņa<br />

literārajam mantojumam.<br />

I Z S TĀ D E S S H Ē MA<br />

1. No bērnības<br />

Filma: Cilvēka bērns (1991)<br />

Motīvi: Latgale, katolicisms, ģimene, teātra spēlēšana kā viena<br />

no Streiča radošajām izpausmēm un jaunības hobijiem (filmā<br />

Cilvēka bērns režisors pats skatāms katoļu mācītāja lomā).<br />

Neliela ekspozīcijas daļa veltīta Streiča agrīnajām filmām.<br />

Pamatā tās atbilst patlaban lietotajam apzīmējumam<br />

«ģimenes filmas», tolaik tās dēvēja par filmām bērniem un<br />

jauniešiem, kā Kapteiņa Enriko pulkstenis (1967, kopā ar<br />

Ē. Lāci), Līvsalas zēni (1969, kopā ar Ē. Lāci). Bērnu auditorijai<br />

mērķēta arī Streiča filma Uzticamais draugs Sančo (1974),<br />

kuras darbība notiek toreizējā Ļeņingradā un galvenie varoņi<br />

ir latīņamerikāņu komersanta ģimene draudzīgajā PSRS, viņu<br />

ņiprais dēls Sančo un Latīņamerikas izlūkdienesta darbinieks<br />

un diktatora atbalstītājs, tipisks «ļaunais» (O. Dunkers). Filma<br />

Uzticamais draugs Sančo ir minama kā režisora cītīgi pūliņi<br />

humanizēt didaktisko scenāriju. Turklāt šī ir jau otrā Streiča<br />

filma, kurā filmējies viņa iecienītais aktieris Ivars Kalniņš<br />

(pirmā bija filmā Vālodzīte divus gadus iepriekš).<br />

No Streiča jaunības darbiem akcentējams arī<br />

melnbaltais Šauj manā vietā (operators R. Pīks). Tolaik izkoptā<br />

vēsturiski revolucionārā žanra rāmjos Streičs stāsta traģisku<br />

stāstu par ideālistu, kinomehāniķi, kurš pārliecības dēļ<br />

iesaistījies revolūcijā un tās vārdā iet bojā kinoseansa laikā,<br />

kas kļūst par masu slaktiņu. Filma valdzina ar melnbaltā,<br />

mēmā kino stilizācijām, ko izrāda kinomehāniķis Jezups<br />

(B. Pizičs), Astrīdu Kairišu krievu mēmā kino zvaigznes lomā<br />

un pārliecinošu «vēsturiskā trillera» žanra pieradināšanu.<br />

Pārsteidzoši, ka Šauj manā vietā stilistiski sasaucas ar Ņikitas<br />

Mihalkova vēlāk uzņemto Mīlas verdzeni — filmu, kurā<br />

pilsoņu karš un mēmais kino ir pamatmotīvi.<br />

Vālodzīte (1972), kas hronoloģiski nākamā pēc Šauj<br />

manā vietā, ir Streiča sadarbības rezultāts ar izcilo un pāragri<br />

mirušo operatoru Māri Rudzīti. Filmas darbība notiek Otrā<br />

pasaules kara laikā vācu okupācijas zonā, kur latviešu<br />

zemnieku sētā ieklīst izbēdzis krievu karagūsteknis. Viņa<br />

klātbūtne nenovēršami pazudina visu viņa slēpšanā un<br />

kopšanā iesaistīto ģimeni — vispirms jau Ilgu (L. Liepiņa).<br />

Traģiskas melodrāmas forma, abu galveno varoņu bēgļa<br />

un jaunās sievietes Ilgas intimitātes tuvplāni, uzticēšanās<br />

aktieriem bez īpaši lielām atlaidēm ļauj pieskaitīt šo filmu<br />

režisora brieduma posmam.<br />

2. Nacionālās komēdijas<br />

Filmas: Mans draugs — nenopietns cilvēks (1975)<br />

Limuzīns Jāņu nakts krāsā (1981)<br />

Motīvi: kolorīti, grodi raksturi — precīzi latviešu mentalitātes<br />

tuvplāni un tipāžu galerija. Tā raksturu esence un raksturotāja<br />

prasme, kas Streiča filmas padara unikālas. Režisors nevienā<br />

vien 70.—80.gadu rakstā, intervijā ir uzsvēris itāļu un gruzīnu<br />

kino ietekmes, prasmi nacionālo raksturu ietvert precīzos<br />

tēlos un izpausmēs.<br />

Mans draugs — nenopietns cilvēks ar galveno ><br />

— Ha, precinieks! Vai tāpēc es<br />

viņu audzināju, pucēju...<br />

— Skoloju!<br />

— ... skoloju, lai izdotu par<br />

sievu pie tāda... tāda...<br />

— Kretīna tavā vecumā!<br />

— Jā, kretīna manā vecumā!<br />

— Ir nu gan laiki pienākuši!<br />

Ņemtu līdzi to limuzīnu<br />

zārciņā, bet tur jau rūmes vēl<br />

mazāk nekā goda istabā!<br />

— Ak, Mirta, Mirta, kam man<br />

mašīna Kam man mašīna,<br />

ja tu otrreiz jau aizej pie sava<br />

Jāņa!<br />

Atcerēties vai aizmirst (1981)<br />

— Viss ir pareizi, Spoks raksta,<br />

ka šajā vecumā bērni baidās<br />

pazaudēt vecākus.<br />

— Es saku, aukli atradu!<br />

— Kur<br />

— Antons ieteica!<br />

— Bet varbūt nevajag Tāda<br />

pati dzērāja<br />

— Nedzer! Un franciski runā!<br />

Svešās kaislības (1983)<br />

— Nav vairs mūsu Rīgas. Bet<br />

bija mazā Parīze.<br />

— Tu nu būtu Parīzē bijusi!<br />

— Avīzēs rakstīja.<br />

— Kad tad tu tās esi lasījusi!<br />

— Pacel kreklu un gulies uz<br />

vēdera! Nebaidies, es meitēnus<br />

neēdu, man ir kuņģa čūla!<br />

— Ausma, saki jel kādu vārdu!<br />

— Auksts kā varde!<br />

— Marīt, prasu tev kā<br />

novadniecei — kā lai nosaucu<br />

dēlu<br />

— Tas ir grēks, tēvoci Antan,<br />

grēks!<br />

— Grēks Tas nav grēks, tā ir<br />

brīvība!<br />

— Re nu, Marīt, čigāni atkal<br />

braukā apkārt! Un saule spīd!<br />

Dzīve cilvēku liec ragā, bet viņš<br />

turas pretī, jo grib dzīvot!<br />

— Kāpēc man jāredz tās svešās<br />

kaislības Braukšu pie tēvoča!<br />

Tikšanās uz Piena Ceļa<br />

(1985)<br />

— Ну что, Аня, пойдем<br />

иcкупаемся<br />

— Дай хоть днем поспать!<br />

— Куда ты бежишь,<br />

товарищ старший<br />

лейтенант! Дура, я<br />

серьезно!<br />

— И не теряй вещмешок!<br />

Лучше голову теряй!<br />

20 | FZ<br />

FZ | 21


Izstāde Jāņa Streiča Mistērijas / Teātris<br />

22 | FZ<br />

FZ | 23


Izstāde Jāņa Streiča Mistērijas / Jaunie laiki<br />

24 | FZ<br />

FZ | 25


Izstāde Jāņa Streiča mistērijas<br />

— А бензин у тебя есть<br />

Вот чудак! Полмашины<br />

разобрал, а бензина нету!<br />

— Положа руку на<br />

сердце, честно, вежливо<br />

и откровенно - я вам<br />

нравлюсь!<br />

— Я без ума от тебя,<br />

солдат!<br />

— Осечка вышла!<br />

— Я и забыла, что от<br />

старости помирают...<br />

Aizaugušā grāvī viegli krist<br />

(1986)<br />

— Drūmās pagātnes mēmie<br />

liecinieki! Rīt būs divi gadi,<br />

kopš atmetu. Nu tad — buģem<br />

naši ģekreti īstenot v žizņi!<br />

— Vander, tu gribi sākt jaunu<br />

dzīvi Nevajag, neizdosies!<br />

— Pagaidi, jokseļ-mokseļ, vai<br />

tu neesi letiņš, ko<br />

— Trīs rubļi, i viss!<br />

— Es saku — kniebiet<br />

caurumu, ja es esmu pelnījis!<br />

— Nu, nu, nav ko jābļaustās!<br />

Bērni skatās!<br />

— Tas taču mūsu jaunais<br />

sekretārs!<br />

— Man vienalga — sekretārs<br />

vai mācītājs, svešā mašīnā<br />

kāpt nedrīkst!<br />

— Vander, vai tā ir taisnība,<br />

ka jūs jaunajā klubā nelaižat<br />

pašu cilvēkus iekšā<br />

— Jā, mums tur ir mīkstie<br />

krēsli. Zini, kādi tagad<br />

jaunieši — sagraizīs!<br />

— Miška, es vakar nebiju pie<br />

tevis Kur es vakar biju, vells!<br />

Motociklu pazaudēju!<br />

— Sekretār, es par to savu<br />

kursa darbu! Ja e neuzrakstīšu<br />

kursa darbu, es nebeigšu kursu!<br />

— Neko nedauzīt un nesist!<br />

Jo 1917. gadā revolucionārie<br />

matroži Ermitāžā pat neko<br />

neaiztika!<br />

— Darbs mūsu zemē ir goda,<br />

slavas un, nu šitās... varonības<br />

lieta! Tā mani mācīja, un tā<br />

es tevi mācīšu! Un kas nav ar<br />

mums, tas ir pret mums!<br />

— Priekšniek! Spokoinoi noči<br />

cauri, Vremja cauri, futbols<br />

cauri... Bērnu nav!<br />

— Jums jau te labi — kultūra!<br />

Mākslinieki brauc, aktieri...<br />

Man ļoti patīk tā dziesmiņa,<br />

kur dzied: “un Latgale kā<br />

cielaviņa pretī skrien!” Bet pie<br />

mums neviena vārna neatlido!<br />

— Mēs tam sprukstiņam<br />

pamācīsim dzimteni mīlēt!<br />

26 | FZ<br />

varoni ideālistu Arvīdu Lasmani (J. Paukštello) un precīzo<br />

sociālistiskās pirmrindniecības formālisma un destrukcijas<br />

uzzīmējumu ir pirmā filma, kas piesaka Streiča precīzo<br />

raksturu izjūtu un trāpīgo ironiju. Šī filma joprojām kalpo par<br />

unikālu 70. gadu padomju laika «vērtību sistēmas», par kuru<br />

ironizē J. Streičs, lakmusa papīrīti.<br />

Abās šajās filmās spēlē Streičam būtiska aktrise<br />

Lilita Bērziņa. Aktrise — mēmā kino filmu Vilkiem mests<br />

laupījums un Lāčplēsis zvaigzne —, kura padomju laikā<br />

kino līdz tam bija atveidojusi vien pāris epizodisku lomu,<br />

pie Streiča nospēlēja veselu tēlu buķeti: Andersones kundzi<br />

Manā draugā — nenopietnajā cilvēkā, Džūlijas māti Teātrī,<br />

Grengrena kundzi Nepabeigtajās vakariņās. Viņas lielā un<br />

pēdējā loma bija Mirta Saknīte Limuzīnā.<br />

3. Teātris<br />

Filma: Teātris (1978)<br />

Motīvi: nosacītā, stilizētā, askētiskos budžeta apstākļos<br />

radītā Anglija. Kā kontrasta motīvs — videoprojekcija<br />

— tā laika Latvijas PSR hronika un tipisks kinoražošanas<br />

procesa piemērs PSRS apstākļos. Izmantojot filmu<br />

Teātris, pamatojoties uz arhīvu materiāliem, radošo<br />

sēžu protokoliem u.c. dokumentiem, izstādē ir aplūkots<br />

komplicētais filmas saskaņošanas, apstiprināšanas,<br />

nodošanas, māksliniecisko padomju process un nemitīgā<br />

ideoloģiskā uzraudzība, kādai tika pakļauta ikviena PSRS<br />

topoša filma.<br />

Teātris ir arī viens no izcilākajām Vijas Artmanes<br />

sasniegumiem. Tā ir filma, kas ļauj vērot režisora un aktiera<br />

sadarbību no filmas provēm, meklējot aktierus, līdz aktiera<br />

un režisora attiecību vēsturei vairāku darbu kontekstā.<br />

(V. Artmane Streiča filmās ir nospēlējusi trīs kardināli<br />

atšķirīgas lomas: priekšnieci Ainu Petrovnu ražošanas filmā<br />

Meistars (1976), Džūliju Lamberti Teātrī un kaislīgo Annu<br />

Svešajās kaislībās (1983).)<br />

4. Svešās kaislības<br />

Filmas: Svešās kaislības (1983)<br />

Tikšanās uz Piena Ceļa (1985)<br />

Carmen horrendum (1989)<br />

Motīvi: kaislības — ciešanu zīme. Šīs — vienas no strukturāli<br />

sarežģītākajām un metaforiski blīvākajām Streiča filmām<br />

patlaban ir arī visvairāk piemirstās režisora filmas. Kaut<br />

tieši Svešo kaislību jutekliskais piesātinājums un nervozās<br />

kaislības kādā lauku sētā tikko pēc Otrā pasaules kara<br />

beigām ir tas ideālais modelis, kas Streičam jau 1983. gadā<br />

(tā laika ideoloģiskā uzraudzība un cenzūra!) ļāva runāt<br />

gan par totālu morāli ētisko sabrukumu, gan sociālās<br />

sistēmas maiņām, izvairoties nosaukt, kas labs, kas slikts,<br />

gan deportācijām, kam tiek pakļautas filmas galvenās<br />

varones — māte (V. Artmane) un meita (V. Kvēpa). Filmā<br />

līdz ar melodramatisko piesātinājumu — nemitīgajiem<br />

varoņu grēkiem (mātei un meitai ir viens mīļākais, attiecības<br />

ar viņu noris vīra un tēva acu priekšā) — ir pamatīgi izkopts<br />

tēlainības līmenis, kas Svešās kaislības ļauj lasīt jau mītiskās,<br />

ne vairs «tikai» melodramatiskās kategorijās. (Režisora<br />

viskonsekventākā melodrāma ir filma Atcerēties vai aizmirst<br />

(1981), kuras centrā ir sieviete, kura ģimenes saglabāšanas<br />

vārdā ir gatava atteikties no sava bērna. Filmas darbība<br />

notiek mūsdienās labi situētā funkcionāra ģimenē.)<br />

Spoguļi, dubultnieki, nemitīga varoņu spoguļošanās<br />

otra liktenī — tās ir zīmes, ko filmā Svešās kaislības lieto<br />

Streičs, filmas kontekstā vispārinot kaislību jēdzienu kā<br />

universālu ciešanu zīmi. Līdzīgi režisors strādā arī filmā<br />

Tikšanās uz Piena Ceļa (1985), kas no ideoloģiski pareizi<br />

centrēta padomju virsnieces (I. Slucka) ceļojuma pie sava<br />

mīļotā ir kļuvusi par visspilgtāko un tēlaini spēcīgāko kara<br />

ārprāta uzšķērdumu latviešu kino. Filma piedāvā blīvu<br />

metaforu slāni, un tajā izmantoti jau Svešajās kaislībās<br />

aizsāktie izteiksmes principi. Spogulis, spoguļošanās<br />

un dubultnieču princips ir arī šīs filmas jēdzieniskā ass.<br />

Ideoloģiskās shēmas (padomju armija — atbrīvotāja, nacisti<br />

— iekarotāji), kādas pienāktos PSRS dzelžaini izkoptajā<br />

«kara filmu žanrā», režisors izmanto tikai kā nosacītību,<br />

koncentrējoties uz pretnostatījumu — jauna, skaista<br />

sieviete dodas ceļā (būtībā klasisks amerikāņu ceļa filmas/<br />

road movie princips) pasaulē, kurā plosās totāla destrukcija<br />

— karš. Astras satiktās sievietes — kara lidotāja, ķirurģe,<br />

vienkārša vojentorga darbiniece, snaipere ar sakropļotu<br />

seju, pārlieku agri novecojusi skaistule, kura aizgādniecībā<br />

pieņēmusi vairākus bāreņus, satiksmes regulētāja krustcelēs<br />

— savā ziņā visas ir jēdziena «sieviete karā» noteikts<br />

portretējums un galvenās varones iespējamā likteņa<br />

atspulgs.<br />

Carmen horrendum turpina sievietes karā tēmu<br />

— filmas darbība notiek sieviešu kara hospitāļa palātā,<br />

smagi sakropļotu sieviešu vidū. Ievainotas dvēseles,<br />

saārdīta miesa, vientulība, kaislības, realitāte, vīzijas un<br />

murgi — šādā realitātē eksistē J. Streiča varones. Viņš<br />

vēlreiz filmē V. Kvēpu (majore Berezina), uztic lesbiskas<br />

sanitāres lomu neprofesionālei Ilgai Vītolai (Īvijai no Teātra),<br />

teju vienīgā vīrieša — akla masiera — loma šajā sakrpļoto<br />

miesu un dvēseļu pasaulē ir piešķirta Romualdam Ancānam<br />

— arī pastāvīgam Streiča filmu aktierim. Carmen horrendum<br />

— šausmu dziesma (latīņu val.) — sasniedz latviešu kino<br />

nebijušu fizioloģiskā patiesuma līmeni.<br />

5. Jaunie laiki<br />

Filmas: Likteņdzirnas (1997)<br />

Vecās pagastmājas mistērija (2000)<br />

Ipolits (2002)<br />

Naktssargs un veļas mazgātāja (2002)<br />

Rudens rozes (2004)<br />

Motīvi: no kino uz video. Stabilās sistēmas — Rīgas<br />

kinostudijas — sabrukums 90. gadu sākumā, apjukums,<br />

finansējuma meklējumi. Filma Likteņdzirnas (1997) kā<br />

pirmais jauno laiku Streiča darbs, kas ietver gan mulsumu,<br />

gan eklektiku, gan šerpu ironiju un forsētu grotesku un<br />

vistiešāk sasaucas ar vienu no 80. gados tapušajām Streiča<br />

«melnajām komēdijām» — ideālisma un antialkohola<br />

patosa piesātināto Aizaugušā grāvī viegli krist (1986).<br />

Groteskas sabiezinājums Streiča nākamajā gadsimtu mijā<br />

tapušajā darbā Vecās pagastmājas mistērija (2000), krustā<br />

sišanas aina, tautas teātra stilistika.<br />

Kamerstila darbi TV ekrānam Ipolits (2002), Naktssargs<br />

un veļas mazgātāja (2002), Rudens rozes (2004) un<br />

sagatavošanās darbi jaunajai filmai Rūdolfa mantojums.<br />

Turpinājums sekos.<br />

Izstāde Jāņa Streiča Mistērijas / Nacionālās komēdijas<br />

FZ | 27


Teātris birokrātijas gaiteņos<br />

Elīna Reitere,<br />

kinozinātniece,<br />

Rīgas <strong>Kino</strong>muzejs<br />

— Kas tie par verķiem<br />

— Tos tas Reņģugalva<br />

aizmirsa!<br />

— Kāds reņģu galva<br />

— No kinostudijas!<br />

Jānis Streičs un Vija Artmane, Teātris uzņemšana<br />

— Māksla pieder tautai, es<br />

teicu! Mums ir nauda, bet<br />

jūs — pliki kā sivēnu pakaļas!<br />

— Tev taisnība, alkohols<br />

saīsina mūžu! Es jau tā arī<br />

domāju — kad esmu skaidrā,<br />

tad dienas tik gari velkas, bet,<br />

kā iedzer, tā — diena, nakts,<br />

diena, nakts, ejam mēs pa<br />

Āfriku...<br />

— Adjutant jevo<br />

prevoshoģiķeļstva — tu<br />

svodņiks, donosčiks, ļurba!<br />

Nenāc klāt! Jūs atrodaties<br />

mākslinieka templī, te es esmu<br />

saimnieks! Es strādāju te jūsu<br />

labā kā bojec ņeviģimovo<br />

fronta! Es lūdzu, lai manus<br />

pelnus izkaisa šeit un lai bērnu<br />

basās kājiņas skūpsta mana<br />

nepiepildītā mūža dienas!<br />

— Bet ja mēs būtu visi kopā<br />

pret dzērājiem, ko<br />

— Muļķības! Palīdziet<br />

godīgajiem, dzērāji izzudīs<br />

paši no sevis!<br />

— Nogriezu zara galiņu,<br />

piestiprināju penicilīna pudelīti<br />

un padzēros suliņu pats no<br />

sava bērziņa!<br />

— Veči un vecenes! Vīri un<br />

sievas! Puikas un meitenes! Cik<br />

ilgi mēs tā dzīvosim Laime<br />

mums tepat, Sūnu ciemā, zem<br />

mēslu kaudzēm, tikai tās visas<br />

jātīra nost!<br />

— Kas ir, tēt<br />

— Nu, ko tu kasies Laižam<br />

pēc žiguļa!<br />

— Vosmjorka<br />

— Oficiāli!<br />

— Nu<br />

— Nu ko! Izstrīdējāmies,<br />

izlamājāmies... Demokrātija!<br />

Nekādas ustanovkas!<br />

— Tavs tētis ir varonis! Kuram<br />

bērnam vēl tētis ir varonis<br />

Pirmrindnieks!<br />

— Baigais varonis - cūkām<br />

maizīti izbaro!<br />

— A tu dabū kombikormu<br />

un tad runā! Un cepuri<br />

noņem — sēž pie galda kā tāds<br />

muhamedānis!<br />

Carmen horrendum (1989)<br />

— Бордель! Одна из-за<br />

денег, другая из-за половой<br />

слабости!<br />

— Какие деньги, на что ты<br />

намекаешь<br />

— Сима, не обижайся!<br />

— На больных не<br />

обижаются!<br />

1 LVA, 416. fonds, 1. apraksts, 72. lieta, 221. lpp.<br />

2 Matīsa, K. Vecās, labās... 50 latviešu kinoklasikas spožākās pērles — Rīga:<br />

Atēna, 2005.–293. lpp.<br />

3 Saruna ar J. Streiču 26.07.2006.<br />

4 Saruna ar J. Streiču 26.07.2006.<br />

5 LVA, 416. fonds, 4. apraksts, 112. lieta, 68. lpp.<br />

6 LVA, 416. fonds, 4. apraksts, 112. lieta, 64.–67. lpp.<br />

7 RKM, Teātris<br />

8 LVA, 416. fonds, 1. apraksts, 71. lieta, 410. lpp.<br />

9 LVA, 416. fonds, 4. apraksts, 112. lieta, 58. lpp.<br />

10 LVA, 416. fonds, 4. apraksts, 112. lieta, 58. lpp.<br />

11 LVA, 416. fonds, 4. apraksts, 112. lieta, 57. lpp.<br />

><br />

28 | FZ<br />

FZ | 29


Teātris birokrātijas gaiteņos<br />

Jānis Streičs, Gunārs Cilinskis un Vija Artmane, Teātris uzņemšana<br />

— Если ты забыла о чести<br />

офицера, то не забудь хотябы<br />

о женской чести!<br />

— Да, и о чести всемирного<br />

пролетариата тоже не<br />

забудь!<br />

— Kas tas par vārdu —<br />

Beisiks<br />

— Tā mani iesaukuši. Tāpēc,<br />

ka es mācos beisik ingliš.<br />

Iemācies trīssimt vārdus, un<br />

var šparīt!<br />

— Мы сейчас идем в кино,<br />

что покажут - все равно,<br />

лишь бы было там темно!<br />

— Сима, принеси нам чегонибудь<br />

вкусненького! И себя<br />

не забудь!<br />

— Не забудешь — при<br />

таких ценах!<br />

— Ну, синонимы, вперёд!<br />

— Mēs dievinājām aklo<br />

meiteni jau par to vien,<br />

ka viņa neredzēja mūsu<br />

trūkumus.<br />

— Saimniek, tikai nekādu<br />

morāli, ja Apriori!<br />

— Tikai aizvāc šito!<br />

— Beisik, bet mēs jau<br />

atkorķējām!<br />

Likteņdzirnas (1997)<br />

— Atceries, bija pilnas avīzes<br />

par dzintariņiem, ko padomju<br />

armija atstājusi Baltijas<br />

jūrā Viņa pacēla vienu tādu<br />

dzintariņu, tas eksplodēja un<br />

kā labākais snaiperis trāpīja<br />

tieši acīs.<br />

— Man kabatā čaukstēja<br />

dolāri, galvā dziedāja skotu<br />

viskijs, un es laidos vienā<br />

jaukā avantūrā.<br />

— Nu, Eģik, tu man patīc! Ja<br />

es būtu drusku jaunāka... Eh,<br />

es tev atlaižu desmit procentus!<br />

— Tas, kas tur dzied, tas<br />

arī ir profesors, tikai no<br />

konservatorijas. Arī bijušais.<br />

— Jā, jā, es lasīju marksismu<br />

ļeņinismu, bet tad es vēl biju<br />

akla. Dievs atvēra man acis.<br />

— Uzmanies, jaunais cilvēk,<br />

man ir melnā josta!<br />

— Jums ir melnā josta, un jūs<br />

dzerat<br />

— Un jūs nedzerat<br />

— Ā, dežūrtētiņš! Kungi, šī<br />

ir viena no manām jaunības<br />

kļūdām.<br />

— Es iziešu ārā — pafilmēt<br />

lakstīgalu dziesmas...<br />

— Tu, kā saka mans dēls,<br />

gribētu aprakt sevi laukos<br />

— Beisiks teica — lāci var<br />

iemācīt dancot, vai tad<br />

profesors stulbāks<br />

— Ko tas nozīmē<br />

— Apriori Kā, nu — bez<br />

durakiem!<br />

— Padziedi šito — pūt, vēji-i-ņi...<br />

— Baigie auseklīši atradušies!<br />

— Gadījums ar žņaudzējiņiem<br />

man atvēra acis, kā Beisikam<br />

šņabja glāze. Ja jau nepilnās<br />

četrdesmit sekundēs es varēju<br />

paveikt neiespējamo, tad cik<br />

sekundes ir līdz ziemai!<br />

— Saimniek, glāb mākslu<br />

no komunistu cenzūras! Tas<br />

ir trakāks par poļitruku un<br />

svētāks par baznīckungu!<br />

— Primāts tāds!<br />

— Tā ir Flora, tā nav Agnese!<br />

Vai tu maz zini, kas ir Flora!<br />

— Stulbais naturālists,<br />

seksuālais maniaks!<br />

— Tu maz zini, ko<br />

māksliniekam nozīmē pupi!<br />

— Kauns, kāds kauns! Un tas<br />

notiek Kurzemē!<br />

— Beisik, nāc, jāmodina<br />

jaunais pāris!<br />

— Pagaid’! Noguldīs šito,<br />

un tad!<br />

— Es jautāju, kāpēc viņš<br />

spēlē akordeonu, nevis ģitāru.<br />

Beisiks saka — ģitāra pārāk<br />

parocīga kaušanās reizēs, pati<br />

iet pa gaisu.<br />

— Ei, saimniek! Es skatos,<br />

jums ar to Agnesi tāds apriori<br />

variants, ko<br />

— Nezinu, kā tev, bet Nif-<br />

Nifs, Nuf-Nufs un Naf-Nafs ir<br />

laimīgi!<br />

— Tas ir mūsējais, saimniek.<br />

No Rīgas atbraucis — nokāpt<br />

no korķa.<br />

— Vincents, tikai ne van Gogs.<br />

Nu, varbūt van Groks, jā.<br />

12 LVA, 416. fonds, 4. apraksts, 112. lieta, 59. lpp.<br />

13 LVA, 1405. fonds, 1. apraksts, 531. lieta, 32. lpp.<br />

14 RKM, Teātris<br />

15 RKM, Teātris<br />

16 LVA, 416. fonds, 4. apraksts, 112. lieta, 45. lpp.<br />

17 LVA, 416. fonds, 4. apraksts, 112. lieta, 46. lpp.<br />

18 LVA, 416. fonds, 4. apraksts, 112. lieta, 45. lpp.<br />

19 LVA, 416. fonds, 4. apraksts, 112. lieta, 46. lpp.<br />

20 LVA, 416. fonds, 4. apraksts, 112. lieta, 38.– 42. lpp.<br />

21 LVA, 416. fonds, 4. apraksts, 112. lieta, 37. lpp.<br />

22 Matīsa, K. Vecās, labās... 50 latviešu kinoklasikas spožākās pērles — Rīga:<br />

Atēna, 2005.–293. lpp.<br />

23 LVA, 416. fonds, 4. apraksts, 112. lieta, 37. lpp.<br />

24 RKM, Teātris<br />

25 RKM, Teātris<br />

26 LVA, 416. fonds, 4. apraksts, 112. lieta, 26.–27. lpp.<br />

27 LVA, 416. fonds, 4. apraksts, 112. lieta, 27. lpp.<br />

28 LVA, 416. fonds, 4. apraksts, 112. lieta, 20.–22. lpp.<br />

29 LVA, 416. fonds, 4. apraksts, 112. lieta, 16. lpp.<br />

30 LVA, 416. fonds, 4. apraksts, 112. lieta, 16. lpp.<br />

31 LVA, 416. fonds, 4. apraksts, 112. lieta, 16. lpp.<br />

32 LVA, 416. fonds, 4. apraksts, 112. lieta, 16. lpp.<br />

33 LVA, 416. fonds, 4. apraksts, 112. lieta, 16.–17. lpp.<br />

34 Saruna ar Jāni Streiču 26.07.2006.<br />

35 LVA, 416. fonds, 4. apraksts, 112. lieta, 9.–11. lpp.<br />

36 LVA, 416. fonds, 2. apraksts, 323. lieta, 23. lpp.<br />

— Ar cūku pie galda! Lasies<br />

prom!<br />

— Donāt, van Grok! Kurš tad<br />

te no mums ir cūka Tak ne<br />

jau šitais mazais mīļais rozā<br />

pumpuriņš! Jā, izaugsi, tad<br />

būsi cūka, tāpat kā cilvēks.<br />

— Uz tāda audekla jāmālē<br />

ar dabīgām krāsām, teica<br />

Vincents. Un īsts skunstnieks<br />

mālē ar visu, kas pagadās pie<br />

rokas, — ar kečupu, sinepēm,<br />

sarkanām bietēm, ar zobu<br />

pastu un zābaksmēru.<br />

— Astoņi lati! Tu, idiots! Es<br />

vēl saprastu — šitais ķertais<br />

pindzeles jājējs, bet tu! Astoņi<br />

lati rullī, astoņi lati!<br />

30 | FZ<br />

FZ | 31


Teātris birokrātijas gaiteņos<br />

Džūlija — Vija Artmane, Toms Fenels — Ivars Kalniņš, Teātris, 1978<br />

32 | FZ<br />

FZ | 33


Jāņa Streiča filmogrāfija<br />

S P Ē L F I L M U R E Ž I S O R S<br />

— O, mironītis! Nabadziņš nav<br />

ticis līdz gultai...<br />

— Vincent, tev ir mašīna<br />

— Ja vajag — ir, ja nevajag —<br />

nav.<br />

— Mēģini iedziļināties<br />

manā fantāzijā! Šeit, no<br />

baseina, izkāps madamas, un<br />

dziedādami — kam burkāniņš,<br />

kam kāpostiņš, kam gan<br />

sarkans karodziņš — viņi<br />

piesēžas pie bāra. Un šeit<br />

senā latviešu arhitektūra ar<br />

mūsdienas materiāliem...<br />

— Baltazara dzīres!<br />

— Kas tas tāds<br />

— Bībeles sižets!<br />

— Te jau nav baznīca!<br />

— Svinīgi, bet neder.<br />

— Bet tur ir daiļas dāmas!<br />

— Ā, bābas! Jā, un cik tik vien<br />

vairāk! Bet nu bez seksa! Bet,<br />

ja ar seksu, tad bez porno.<br />

— Agneses mamm! Agneses<br />

mamm! Telegramma no<br />

Amerikas! Es visu iztulkoju<br />

pats, pirmoreiz mūžā! Visu,<br />

līdz pēdējam vārdam! Visu!<br />

“My loved ones, I can see<br />

again.” Mani mīļie, es atkal<br />

varu redzēt, saprotat Mai lav<br />

dans, ai ken sī egen!<br />

— Vai boļševiku laikā Latvijā<br />

arī bija divas strāvas —<br />

maiņstrāva un līdzstrāva<br />

— Tempo, tempo, tempo,<br />

Čelentano! Sorry, čalīt,<br />

braucam maizīti pelnīt!<br />

— Ko tu dzīvam padarīsi<br />

Jādzīvo vien būs tālāk.<br />

Kapteiņa Enriko pulkstenis,<br />

1967<br />

Līdzrežisors Ēriks Lācis<br />

Scenāriste Dz. Rinkule-Zemzare<br />

Operators Z. Vītols<br />

Mākslinieks L. Grasmanis<br />

Komponists R. Ore<br />

Lomās E. Maisaks (Džeks), L. Krivāns (Frīdis),<br />

V. Skurstene (skolotāja),<br />

G. Cilinskis (kapteinis)<br />

Tomiņš ostā atrod pulksteni. Zelta! Lai cik<br />

stiprs būtu kārdinājums vērtīgo atradumu<br />

paturēt, Tomiņa godīgums ņem virsroku<br />

— viņš atradīs pulksteņa īpašnieku un atdos<br />

viņam pazaudēto. Un, ja būs vajadzīgs,<br />

viņam palīdzēs visi klases pionieri! Tikai<br />

Jugitai prātā ir kas svarīgāks — kā atradināt<br />

zēnus no kaitīgā ieraduma smēķēšanas<br />

Līvsalas zēni, 1969<br />

Līdzrežisors Ēriks Lācis<br />

Scenāristi L. Vāczemnieks, Ē. Lācis, J. Streičs<br />

Operators Z. Vītols<br />

Mākslinieks G. Balodis<br />

Komponists R. Pauls<br />

Lomās J. Bružiks (Mārtiņš Pūpols), J. Pļaviņš<br />

(skolotājs Zemītis), A. Leimanis (Humors),<br />

V. Vecumniece (skolotāja Rone), H. Avens<br />

(Mārtiņa vectēvs)<br />

Pionieris Mārtiņš Pūpols pārceļas uz<br />

dzīvi klusajā Līvsalā, taču izrādās, ka<br />

tas ir īsts lapseņu midzenis! Jaunās<br />

padomju varas pretinieki ir gan viņa<br />

skolasbiedru, gan pieaugušo rindās,<br />

tāpēc Mārtiņam ir jāuzņemas jaunās<br />

iekārtas aizstāvēšana...<br />

Šauj manā vietā, 1970<br />

Scenāristi R. Vētra, M. Makļarskis<br />

Operators R. Pīks<br />

Māksliniece I. Antone<br />

Komponists Ģ. Ramans<br />

Lomās B. Pizičs (Jezups), A. Kairiša (Irina),<br />

J. Streičs (tēvs Arsēnijs),<br />

O. Dunkers (Panovs)<br />

Jaunais latviešu kinomehāniķis Jezups<br />

Gaidelis pilsoņu kara laikā Padomju<br />

Krievijā iestrēgst kādā ciemā, kurā<br />

par varu cīnās Sarkanā armija un<br />

garīdznieka tēva Arsēnija vadītās Baltās<br />

armijas daļas. Pacifistam Jezupam ir<br />

jāizšķiras, kurā pusē nostāties un ar<br />

kādiem līdzekļiem cīnīties par savas<br />

pārliecības uzvaru.<br />

Meistars, 1976<br />

Scenāristi V. Zima, J. Streičs<br />

Operators H. Kukels<br />

Mākslinieks V. Šildknehts<br />

Komponisti G. Movsesjans, R. Roždestvenska,<br />

M. Toniča<br />

Lomās P. Gaudiņš (Arturs),<br />

K. Pasternaka (Valentīna),<br />

V. Artmane (Aina Petrovna)<br />

Arturs atgriežas no dienesta padomju<br />

armijā un tiek iecelts par kādas<br />

Rīgas rūpnīcas konveijera meistaru.<br />

Jaunajos apstākļos viņam ir jāmācās<br />

gan veidot attiecības ar padotajiem<br />

un priekšniekiem, gan aizmirst veco<br />

mīlestību un iegūt jaunu.<br />

Teātris, 1978<br />

Scenārists J. Streičs<br />

Operators H. Kukels<br />

Mākslinieks A. Merkmanis<br />

Komponists R. Pauls<br />

Lomās V. Artmane (Džūlija), J. Streičs (Autors),<br />

G. Cilinskis (Maikls Goslins), E. Pāvuls (Džims<br />

Longtons), E. Radziņa (Dollija de Frisa), I. Kalniņš<br />

(Toms Fenels), P. Gaudiņš (Rodžers Goslins)<br />

Filmas savdabīgā pasaule eleganti un<br />

asprātīgi balansē starp teātra izrādi<br />

un filmu filmā, starp monologu un<br />

dialogu, starp dzīvi un skatuvi… «Bet<br />

īstā dzīve — tā ir šeit…» saka Džūlija<br />

Lamberte, pieskardamās sev tur, kur<br />

pēc speciālistu aprēķiniem vajadzētu<br />

atrasties dvēselei. Filmā skatāmi lieliski<br />

aktierdarbi, starp tiem arī pats režisors<br />

Jānis Streičs Autora lomā.<br />

Nepabeigtās vakariņas, 1979<br />

Scenārists A. Lapiņš<br />

Operators H. Kukels<br />

Mākslinieks V. Mass<br />

Komponists R. Pauls<br />

Lomās U. Vazdiks (Pērs Monsons),<br />

R. Ancāns (Martins Beks),<br />

J. Paulkšetello (Bennijs Skake),<br />

P. Butkēvičs (Baklunds)<br />

Kādas rietumvalsts smalkā restorānā<br />

tiek nogalināts miljonārs Palmgrēns. Lai<br />

izmeklētu slepkavību, no galvaspilsētas<br />

ierodas komisārs Beks. Ietekmīgi<br />

augstākās sabiedrības ļaudis nav<br />

ieinteresēti patiesības atklāšanā, tāpēc<br />

Beks nonāk izvēles priekšā...<br />

— Dibinām partiju!<br />

— Tautas atriebēju partiju,<br />

mīļais! To mēs viņam arī te,<br />

uz krūtīm, uzrakstīsim! Tik<br />

vien jau kā mēs divi esam...<br />

Paskaties, guļ visi! Stulbie<br />

letiņi! Nezina, ka te tiek<br />

vēsture taisīta, skatās savus<br />

stulbos seriālus!<br />

— Ko tu vazājies tur tik tālu!<br />

Polši nelido, polši krīt, atceries!<br />

— Brīnos, Volmār, brīnos, jūs<br />

jau parasti visu zināt!<br />

— Stop, kamera!<br />

— Alkohols ir riebīgs, tā kā<br />

kaķa mīzali!<br />

— Paņem Fēliksu!<br />

— Bet viņš taču ir ebrejs!<br />

— Un kas bija Jēzus pēc pases<br />

— Godzillam zem astes to tavu<br />

Dorē! Te es esmu Dorē!<br />

— Nu, baigā vasara! Vai kino<br />

vēl dzīvs<br />

— Apsveicu ar navigācijas<br />

sākumu!<br />

— Saproti, vecais, nedzēris<br />

letiņš Līgovakarā — tas ir<br />

pilnīgs suņaruncis! Suņusēne<br />

un čekists! Tu saproti, vecais,<br />

kas ir autosuģestija<br />

— Harīt! <strong>Kino</strong>meistara<br />

kungs, es te gribēju drusku<br />

pasponsorēt to latviešu kino!<br />

— Mīļā tautiete, paldies!<br />

— Ivetiņ, izdari tā, lai tā resnā<br />

visu laiku būtu ārpus kadra!<br />

— Režisor, viss būs labi!<br />

Pestītājs taču ir!<br />

— Ak tad Nameda negrib būt<br />

vecmāmiņa! Bet es gribu būt<br />

vectētiņš! Agnes, tu gribi būt<br />

vecmāmiņa<br />

Vecās pagastmājas mistērija<br />

(2000)<br />

— Vecais, tā gan nedari —<br />

tādu mantu mēs izpūtām ārā!<br />

— Pēc pirmās glāzītes man<br />

vienmēr ir nokdauns. Pēc tam<br />

iet kā pa taukiem.<br />

— Bet mūsu skolas p... p... p...<br />

— Pasniedzēja Partorgs Ā,<br />

pavārs!<br />

— Tad tu biji tas, kas viņus<br />

tur nomušīja Mēsls tāds! Un<br />

polšu ar sadauzīja!<br />

— Tu taču ziepes vari uz<br />

līdzenas vietas sataisīt! Tautas<br />

atriebējs! Tu taču nodzer visu<br />

savu alibi!<br />

— Divi polši<br />

— Tas nav polšs, tā ir<br />

konspirācija!<br />

Vālodzīte, 1972<br />

Scenārists V. Bāls<br />

Operators M. Rudzītis<br />

Māksliniece I. Antone<br />

Komponists P. Plakidis<br />

Lomās L. Liepiņa (Ilga),<br />

G. Koroļkovs (Fjodors jaunībā),<br />

V. Skulme (vectēvs), I. Kalniņš (Juris),<br />

D. Kuple (Kristīne)<br />

Otrā pasaules kara laikā krievu karavīrs<br />

Fjodors izbēg no vācu gūsta un nonāk<br />

lauku mājās pie Ilgas un viņas vectēva<br />

Jāzepa. Apzinoties draudošās briesmas,<br />

viņi tomēr izšķiras palīdzēt Fjodoram,<br />

un maz pamazām Ilga un Fjodors<br />

iemīl viens otru. Taču jaundzimušajai<br />

mīlestībai ir jārēķinās ar kara laika<br />

apstākļiem...<br />

Uzticamais draugs Sančo, 1974<br />

Scenārists J. Jakovļevs<br />

Operators H. Kukels<br />

Mākslinieks V. Šildknehts<br />

Komponists I. Kalniņš<br />

Lomās S. Zurlovs (Sančo), I. Kalniņš (Sančo tēvs),<br />

M. Feldmane (Sančo māte), O. Dunkers (Kredo)<br />

Sančo ar ģimeni ierodas Padomju<br />

Savienībā, jo viņa tēvs te ir pārcelts<br />

darbā. Sančo iedzīvojas nepazīstamajā<br />

valstī, bet ne visi satiktie ļaudis izrādās<br />

draugi...<br />

Mans draugs —<br />

nenopietns cilvēks, 1975<br />

Scenārists A. Gorohovs<br />

Operators M. Zvirbulis<br />

Mākslinieks V. Šildknehts<br />

Komponists R. Pauls<br />

Lomās J. Paukštello (Arvīds Lasmanis),<br />

G. Maculeviča (Inta), J. un V. Liepiņi (viņu bērni),<br />

Dz. Ritenberga (Arvīda sievasmāte Mirdza),<br />

A. Mihailovs (Ciekurs), L. Bērziņa (Andersone),<br />

Ē. Valters (Čakāns)<br />

Tā jau Arvīds sievasmātei liekas labs —<br />

ne dzer, ne pīpē, bērnus mīl... Un, kad<br />

strādā, prēmijas nes mājā. Tikai nekur<br />

nevar ilgi noturēties! Viņš ir prasīgs<br />

ne tikai pret sevi, bet arī pret citiem,<br />

ārkārtīgi godīgs un tiešs. Un vienmēr<br />

smaida! Bet ampelmaņi nevienam nav<br />

vajadzīgi...<br />

Limuzīns Jāņu nakts krāsā,<br />

1981<br />

Scenāriste M. Svīre<br />

Operators H. Kukels<br />

Mākslinieks V. Mass<br />

Komponists R. Pauls<br />

Lomās L. Bērziņa (Mirtas tante), O. Dreģe<br />

(Dagnija Tūtere), U. Dumpis (Ēriks Tūters),<br />

G. Āboliņš (Uģis Tūters), B. Indriksone<br />

(Olita Sprēsliņa), B. Ružs (Viktors Sprēsliņš),<br />

D. Zande (Lāsma Sprēsliņa),<br />

Ē. Valters (Pīgalu Prīdis)<br />

Uzzinājuši, ka viņu vientuļā lauku<br />

radiniece Mirtas tante loterijā<br />

laimējusi automašīnu, radi cits pēc cita<br />

steidzīgi ierodas viņas namā «palīdzēt<br />

saimniecībā» un pie viena noskaidrot,<br />

kam večiņa nodomājusi vērtīgo mantu<br />

pēc nāves novēlēt...<br />

Atcerēties vai aizmirst, 1981<br />

Scenārists O. Rudņevs<br />

Operators H. Kukels<br />

Mākslinieks V. Mass<br />

Lomās L. Čursina (Ņina), Ģ. Jakovļevs (Nikolajs),<br />

Dz. Ritenberga (Bārupe), A. Zaice (Inta),<br />

E. Pāvuls (Bertulāns<br />

Ņina ir sieviete ideālā ģimenē ideālos<br />

apstākļos: vīrs viņu ļoti mīl, aug dēls,<br />

viņi ir ļoti labi materiāli nodrošināti.<br />

Taču Ņina ir neatrisināmā murskulī<br />

savijušās likteņa nejaušību un cilvēku<br />

pieņemto lēmumu cēloņsakarību<br />

ķēdes ķīlniece. Ja viņa savu noslēpumu<br />

atklās vīram, ideālā pasaule sabruks, ja<br />

viņa to nedarīs, salūzīs viņas — mātes<br />

sirds un visu mūžu būs jādzīvo melos...<br />

Svešās kaislības, 1983<br />

Scenārists J. Streičs<br />

Operators H. Kukels<br />

Mākslinieks G. Balodis<br />

Komponists U. Stabulnieks<br />

Lomās V. Artmane (Anna), V. Ozoliņa (Ausma),<br />

Z. Jančevska (Mārīte), A. Paulavičs (Antans),<br />

L. Oboļenskis (Valdmanis), J. Paukštello (Ezeriņš)<br />

Antans, bijušais bagātas saimniecības<br />

kalps un saimnieces Annas mīļākais,<br />

atgriežas šajā sētā no Otrā pasaules<br />

kara kā uzvarētājs, jo dienējis padomju<br />

armijā. Vecās pasaules sakāvi viņš<br />

uzskata par savu personisko uzvaru<br />

un nolemj no tās iegūt pēc iespējas<br />

vairāk labuma. Vecās mīlestības vietā<br />

viņam nu daudz pievilcīgāka šķiet<br />

Annas pieaugusī meita Ausma. Drīz<br />

Anna uzzina, ka Ausma gaida bērnu,<br />

un savstarpējās attiecības saasinās līdz<br />

pēdējam...<br />

><br />

— Nu, piedod, manā jaunībā<br />

bija tā - ja jādzer ūdens, tad<br />

kina ņebuģet!<br />

— Eh, jūs... Vienu reizi gadā<br />

tiekam pie filmēšanas!<br />

— Mīļo kundzīt, es jau te<br />

neesmu nekāda aktrise, bet kā<br />

man tā jūsu bohēma patīk!<br />

— Jūs pats zināt, kas jums<br />

bagāžniekā<br />

— Bet ko jūs tādu meklējat<br />

Šerše ļa fam Fam za ruļom!<br />

34 | FZ<br />

FZ | 35


Mans draugs — nenopietns cilvēks, 1975<br />

Carmen horrendum, 1989<br />

36 | FZ<br />

FZ | 37


Jāņa Streiča filmogrāfija<br />

S P Ē L F I L M U R E Ž I S O R S<br />

Tikšanās uz Piena Ceļa, 1985<br />

Scenāriste I. Sokolova<br />

Operators V. Eglītis<br />

Mākslinieks V. Šildknehts<br />

Komponists M. Brauns<br />

Lomās I. Slucka (Astra), N. Iļjina (Taņa)<br />

Saņēmusi ilgi gaidīto atļauju dienēt<br />

vienā karaspēka daļā ar savu līgavaini,<br />

propagandas daļas vecākā leitnante<br />

Astra Lejiņa dodas ceļā. Taču no mīļotā<br />

viņu šķir ne vien attālums, bet arī karš.<br />

Šis ceļš nav vienkāršs, tas ir bīstams un<br />

briesmu pilns. Gan kājām, gan braukšus<br />

dodoties pretim mērķim, Astra pārvar<br />

ne mazums grūtību un kļūst daudzu<br />

notikumu aculieciniece. Nezinām,<br />

kāds liktenis lemts filmas varonei, jo<br />

karš vēl nav galā, taču, par spīti visam,<br />

turpināsies abu mīlētāju tikšanās sapņos<br />

uz Piena Ceļa zvaigžņu fona.<br />

Cilvēka bērns, 1991<br />

Scenārists Jānis Streičs<br />

Operators H. Kukels<br />

Mākslinieks Osvalds Zvejsalnieks<br />

Lomās A. Rudzinskis (Boņs), A. Līvmane (māte),<br />

J. Paukštello (tēvs), B. Ružs (vectēvs)<br />

XX gs. 30. gados Latgalē mazajam<br />

Boņam, iepazīstot pasauli, nākas<br />

saskarties un izvērtēt gan labo, gan<br />

ļauno un šajā procesā tapt par Cilvēku.<br />

Aizaugušā grāvī viegli krist,<br />

1986<br />

Scenāristi P. Putniņš, J. Streičs<br />

Operators H. Kukels<br />

Mākslinieks J. Baiks<br />

Komponists U. Stabulnieks<br />

Lomās J. Paukštello (Vitolds), I. Burkovska (Zane),<br />

U. Dumpis (Vilsons), G. Cilinskis (Dzelzskalējs), V.<br />

Vētra (Kaziks)<br />

Groteska par dzīvi padomju kolhozā<br />

XX gs. 80. gadu vidū, kad, tiecoties<br />

pēc izciliem sociālistiskās sacensības<br />

sasniegumiem, ļaudis aizmirst vai<br />

negrib parūpēties ne par savu sētsvidu,<br />

ne savu tuvāko. Latvijas laukus nomāc<br />

arī alkoholisma nodarītais posts.<br />

Jaunais komjaunatnes sekretārs Vitolds<br />

ar to nevar samierināties, tāpēc viņš —<br />

un kopā ar viņu arī kolhoznieku bērni<br />

— ķeras pie negāciju izskaušanas, taču<br />

arī labo vajag darīt, ievērojot mēra<br />

sajūtu, citādi nāksies iekrist otrā grāvī...<br />

Likteņdzirnas, 1997<br />

Scenārists J. Streičs<br />

Operators H. Kukels<br />

Māksliniece I. Romanova<br />

Komponists R. Pauls<br />

Lomās: I. Kalniņš (Eduks), A. Zeltiņa (Agnese),<br />

A. Skrastiņš (Beisiks), R. Ancāns (Vincents)<br />

Nacionālais sezonas hits par neseno<br />

vēsturi Latvijā. Likteņa melodrāma ar<br />

raibas komēdijas elementiem un tautā<br />

folklorizējušos mūziku. Trijstūris —<br />

nedziedināms zinātnieks, akla meitene<br />

un bards iz tautas — uz mežonīgā<br />

kapitālisma dzimšanas, sīkpartiju<br />

konfliktu, pilsētas ņirbas un dziedošās<br />

dzimtenes dabas fona. Uzvar brīnums<br />

un mīlestība, kaut daži personāži mirst.<br />

Carmen horrendum, 1989<br />

Scenāriste I. Sokolova<br />

Operators M. Zvirbulis<br />

Mākslinieki D. Rožlapa, R. Valeskalne<br />

Komponists M. Brauns<br />

Lomās I. Ozola (Inga), V. Kvēpa (Lida), J. Vasiļjeva<br />

(Gaļina), R. Ancāns (Vaņa), I. Vītola (Sima)<br />

Psiholoģiska drāma par sievietēm<br />

kara hospitālī skarbajos kara<br />

gados. Kaut karš ir sakropļojis viņu<br />

ķermeņus, saglabājušas ir ilgas pēc<br />

laimes un mīlestības. Paralizētā Inga,<br />

dzīvojot murgos par pagātni, kļūst<br />

par novērotāju cilvēcisko attiecību<br />

ārprātam — nenovīdībai, meliem un<br />

pat nodevībai.<br />

Vecās pagastmājas mistērija,<br />

2000<br />

Scenārists J. Streičs<br />

Operatori H. Kukels, A. Mengots<br />

Māksliniece I. Romanova<br />

Komponists M. Brauns<br />

Lomās R. Kaupers (Juziks), A. Bērziņš (Laimonis),<br />

I. Kalniņš (Hugo), A. Anužīte (Magda)<br />

Tiek uzņemta filma par patiesiem<br />

notikumiem Krimuldas vecajā<br />

pagastmājā, kur bijušajam čekistam<br />

Bārdiņam neliek mieru kādreiz<br />

nomocīto gari. Nofilmētais autorus<br />

neapmierina — tiek nolemts uzņemt<br />

iespaidīgāku spokošanās ainu.<br />

Filmēšana iegadās pašā Līgodienā, kad<br />

visādas neparastas lietas iespējamas...<br />

«Mistērija... Tā ir spēle, kurā kā<br />

ubagi, tā karaļi rod saikni ar mūžību,<br />

un, lai cik traģisks būtu sižets, tauta tajā<br />

ienes jautrību. Tāpēc es izvēlējos šo<br />

spēli, lai rādītu, kādi mēs šodien esam,»<br />

— Jānis Streičs.<br />

Ipolits, 2002<br />

Scenāristi J. Streičs. L. Stumbre<br />

Operators A. Rudzāts<br />

Mākslinieks H. Kukels<br />

Lomās J. Kalniņš, K. Pasternaka, A. Robežnieks,<br />

V. Streiča<br />

Melānija vienmēr zina, kas labāk viņas<br />

meitai un nu arī meitas vīram. Austra<br />

vēl spurojas pretī, bet Ipolits izrādās itin<br />

viegli pakļaujams — kā miesās, tā garā<br />

vājš, viņš baidās gan no trokšņiem,<br />

gan ūdens, pat no savas sievas. No<br />

sievasmātes Nē, no viņas ne, tikai<br />

vienmēr novēršas, kad Melānija tā<br />

dīvaini viņu uzlūko…<br />

K I N O Ž U R N Ā LU R E Ž I S O R S<br />

Padomju Latvija, nr. 37, 1966<br />

Latvijas hronika, nr. 21, 1990<br />

S C E N Ā R I J A AU TO R S<br />

Līvsalas zēni, 1969<br />

Šīs bīstamās balkona durvis, 1976<br />

Meistars, 1976<br />

Teātris, 1978<br />

Svešās kaislības, 1983<br />

Aizaugušā grāvī viegli krist, 1986<br />

Cilvēka bērns, 1991<br />

Likteņdzirnas, 1997<br />

Vecās pagastmājas mistērija, 2000<br />

Ipolits, 2002<br />

Naktssargs un veļas mazgātāja, 2002<br />

Rudens rozes, 2004<br />

Rūdolfa mantojums, 2005<br />

R E Ž I S O R A A S I S T E N T S<br />

Cielaviņas armija, 1964<br />

Cara līgava, 1964<br />

Sūtņu sazvērestība, 1965<br />

Naktssargs un veļas mazgātāja,<br />

2002<br />

Scenāristi P. Putniņš, J. Streičs<br />

Operators A. Rudzāts<br />

Mākslinieks H. Kukels<br />

Lomās S. Rubule, M. Doveika, A. Dzērve,<br />

A. Robežnieks<br />

Jāsteidz dzīvot, lai vismaz kādreiz<br />

satiktos! Vai varbūt jāsteidz satikties,<br />

lai vismaz kādreiz mīlētu Maris un<br />

Barbara satikušies tā kā būtu, uzreiz<br />

arī pārgalvīgi nolēmuši apprecēties,<br />

kaut viens par otru neko daudz nezina.<br />

Bet vai izdosies nosargāt laulību, kam<br />

pamatā ir cieņa un sapratne, izslēdzot<br />

jēdzienu «mīlestība»<br />

OT R A I S R E Ž I S O R S<br />

Tobago maina kursu, 1965<br />

Pēdējais blēdis, 1966<br />

Vella kalpi Vella dzirnavās, 1972<br />

R E Ž I S O R S P E DAGOGS<br />

Cāļus skaita rudenī, 1973<br />

MĀ K S L I N I E C I S K A I S VA D Ī TĀ J S<br />

Šīs bīstamās balkona durvis, 1976<br />

Tās dullās Paulīnes dēļ, 1979<br />

Laika prognoze augustam, 1983<br />

Aveņu vīns, 1984<br />

Rudens rozes, 2004<br />

Scenārists J. Streičs<br />

Operators H. Kukels<br />

Māksliniece E. Džonsone<br />

Lomās J. Žagars, A. Līvmane, R. Ancāns,<br />

M. Doveika<br />

Reiz uzņēmējs Uldis Vītols bija<br />

neprātīgi iemīlējies savā skaistajā<br />

sievā Astrā, taču tagad pēc 25 gadu<br />

kopdzīves šķiet, ka abus saista vien<br />

mīļās meitas Ritas laime un panākumi.<br />

Kādā saulainā vasaras rītā meita<br />

mātei atklāj, ka ir iemīlējusies. Vai<br />

laimīgais ir uzņēmējs Zilbergs vai<br />

students Kramiņš, vai varbūt kāds cits<br />

To meitene mātei nestāsta. Pilnīgi<br />

negaidīti vīrs uzaicina paciemoties<br />

savu un sievas bijušo kolēģi, tagadējo<br />

Latvijas armijas pulkvežleitnantu<br />

Franci, kurš atvaļinājuma laikā<br />

vēlas veidot izdzīvošanas nometni<br />

jauniešiem. Vītols lūdz Franci kā<br />

cilvēku no malas parunāt ar Astru par<br />

iespējamo laulības šķiršanu. Francis<br />

lūgumu izpilda un arī atklāj Astrai, ka<br />

viņa ir Franča mūža lielākā mīlestība.<br />

Astra to intuitīvi ir zinājusi jau sen,<br />

taču Franča atzīšanās liek ieraudzīt<br />

bijušo šoferīti citā gaismā. Nu Astrai ir<br />

jāpieņem lēmums — saglabāt ģimeni<br />

vai doties līdzi Francim.<br />

A K T I E R I S<br />

Šauj manā vietā (tēvs Arsēnijs), 1970<br />

Tauriņdeja (epizodē), 1971<br />

Cāļus skaita rudenī (Dūms), 1973<br />

Vīrietis labākajos gados<br />

(direktors), 1977<br />

Teātris (Autors), 1978<br />

Nepabeigtās vakariņas<br />

(slepenais aģents), 1979<br />

Vai bija Korotins<br />

(Rūdolfs Petrovičs), 1989<br />

Cilvēka bērns (Prāvests), 1991<br />

38 | FZ<br />

FZ | 39


40 | FZ<br />

Izstādi Jāņa Streiča Mistērijas atbalsta


Rīgas <strong>Kino</strong>muzejs<br />

Peitavas iela 10/12, Rīga LV-1050<br />

tālrunis: 7358 873, fakss: 7358 877<br />

kinomuzejs@nfc.gov.lv<br />

T-Sv, 11.00 –19.00<br />

Nacionālais <strong>Kino</strong> <strong>centrs</strong><br />

Peitavas iela 10/12, Rīga LV-1050<br />

tālrunis: 7358 878, fakss: 7358 877<br />

nfc@nfc.gov.lv<br />

Rīgas <strong>Kino</strong>muzejs — audiovizuālās kultūras vēsturei nozīmīgu vērtību krātuve, dibināts 1988. gadā.<br />

Popularizē Latvijas un pasaules kino vēstures mantojumu, organizē lekciju ciklus un izstādes.<br />

Valsts aģentūra Nacionālais <strong>Kino</strong> <strong>centrs</strong> — valsts kultūrpolitikas īstenotājs kino nozarē Latvijā.<br />

FZ | 2006

Hooray! Your file is uploaded and ready to be published.

Saved successfully!

Ooh no, something went wrong!