Pielikums - Ministru Kabinets

49
ir iemesls komerciāla rakstura lauksaimnieciskās darbības pārtraukšanai un naturālās
saimniekošanas turpināšanai.
Ekonomiski aktīvo iedzīvotāju, īpaši tādu, kuri var nodrošināt komerciāli spējīgu uzņēmumu
attīstību un vadīšanu, emigrācija uz valsts centrālo daļu ierobežo ekonomiskās attīstības
potenciālu.
Retā apdzīvotība un naturālā saimniekošana ierobežo komerciālā tipa lauksaimnieku saražotās
produkcijas un nelauksaimniecisko pakalpojumu pārdošanas iespējas lokālā tirgū, kas kalpo
par lauksaimnieku ienākumu papildināšanas avotu.
Komerciālu lauku saimniecību skaita un apsaimniekotās platības samazināšanās rezultātā
pazeminās zemes apsaimniekošanas kvalitāte, pieaug pamesto un ar krūmiem aizaugušo LIZ
platības, degradējas kopējā lauku ainava, un tās uzturēšana kļūst arvien atkarīgāka no vēl
esošo lauku saimniecību darbības.
Sakarā ar augstajām izmaksām pakāpeniski notiek atsevišķu sociālo pakalpojumu veidu
centralizācija pilsētās.
Nacionālajā lauku attīstības politikā problēmas līdz šim tika risinātas, izmantojot:
− nacionālo subsīdiju diferencēšanu pēc LIZ kadastrālās vērtības atšķirībām dažādos
reģionos, tādējādi veicinot zemes apsaimniekošanu un lauksaimniecisko darbību
teritorijās ar dažādiem agroklimatiskajiem apstākļiem;
− īpaši atbalstāmu teritoriju noteikšanu, pastiprinātu ekonomiskās attīstības veicināšanu un
īpaša finansiālā atbalsta (kredītu, grantu, u.c.) piešķiršanu šajās teritorijās esošiem
uzņēmējiem, t.sk. lauksaimniekiem caur finansiālā atbalsta programmām - NUAP, MVU
(skatīt iepriekšējā nodaļā).
Regulas Nr.1257/1999 13.-21. pantā tiek paredzēta speciāla atbalsta sistēma dalībvalstu
mazāk attīstītāko lauku teritoriju atbalstīšanai. Saskaņā ar 17.-21. pantu par mazāk
labvēlīgiem apvidiem (turpmāk MLA) teritorijām var tikt uzskatītas:
a) kalnu rajoni (18. pants);
b) lauksaimnieciskai ražošanai mazāk labvēlīgie rajoni (19. pants), kuros:
− dabas apstākļu dēļ ir zema ražība, un līdz ar to lauksaimniecības nozares ekonomiskās
darbības rezultāti šajā teritorijā ir zemāki par vidējiem rādītājiem lauksaimniecības nozarē
kopumā;
− zeme ir ar sarežģītu augsnes apstrādi, zemu ražību un ierobežotu potenciālu, ko var
paaugstināt, ieguldot lielus līdzekļus, vai to galvenokārt izmantojot ekstensīvai
lopkopībai;
− ir mazs vai sarūkošs iedzīvotāju skaits, kura uzturēšana galvenokārt ir atkarīga no
lauksaimnieciskās darbības, bet, skaitam samazinoties paātrinātā tempā, tiek apdraudēta
reģiona dzīvotspēja un apdzīvotība.
c) rajoni, kuros ir īpaši kavēkļi (20. pants).
Atbilstoši Regulas Nr.1257/1999 19. pantam 74,4 % no visas valsts teritorijas jeb 48,05 tūkst.
km 2 , kas ietver lauksaimniecībā izmantojamo zemi, mežus, iekšzemes ūdeņus, purvus,
apbūves vietas u.tml. ir definēti kā mazāk labvēlīgi apvidi Latvijā. Šī teritorijā atrodas 72,7%
jeb 1,81 miljoni ha lauksaimniecībā izmantojamās zemes, kas ietver aramzemi, pļavas,
ganības, ilggadīgos stādījumus. Saskaņā ar 19. pantu un ES vadlīnijām MLA teritoriju
identificēšanai tika izmantoti četri pamatrādītāji, lai noteiktu katras vietējās pašvaldības
ZMNotp_100306
Grozījums Ministru kabineta 2004.gada 30.novembra noteikumos Nr.1002 „Kārtība, kādā ieviešams
programmdokuments „Latvijas Lauku attīstības plāns Lauku attīstības programmas īstenošanai 2004. –
2006.gadam””