MÅ«zizglÄ«tÄ«bas aktuÄlÄs problÄmas un bibliotÄku loma zinÄÅ¡anu ...

SATURS 

1. NODAĻA. MŪŽIZGLĪTĪBAS AKTUĀLĀS PROBLĒMAS 

Latvijas attīstība, to ietekmējošie faktori 

Cilvēkresursi, to attīstības būtiskākie faktori 

Mūžizglītība – Cilvēkresursu attīstības būtiskākais faktors 

2. NODAĻA. MŪŽIZGLĪTĪBAS IZPĒTES PAMATMETODES 

Pamatjēdzieni 

Pētījuma metodoloģiskais (II) līmenis 

Pētījuma tehnoloģiskais (III) līmenis 

Pētījuma datu (IV) līmenis 

Izpēte 

3. NODAĻA. BIBLIOTĒKAS UN ZINĀŠANU SABIEDRĪBA 

Informācijas un zināšanu sabiedrība 

Bibliotēkas vieta un loma zināšanu sabiedrībā 

Informācijpratība 

Digitālās, virtuālās un hibrīdbibliotēkas 

4. NODAĻA. BIBLIOTĒKU ATTĪSTĪBA 

Zināšanu sabiedrības būtība. Zināšanu sabiedrības bibliotēku modeļi 

Bibliotēku attīstības pamatprincipi 

Mūsdienu vadīšanas metodes bibliotēkā. Pārmaiņu vadība 

Plānošanas process, vadīšanas stili 

Bibliotekāra un lasītāja saskarsmes plānošana

4 1. NODAĻA 

1.NODAĻA 

MŪŽIZGLĪTĪBAS AKTUĀLĀS PROBLĒMAS 

LATVIJAS ATTĪSTĪBA, TO IETEKMĒJOŠIE FAKTORI ................................................ 5 

Latvijas tālākās attīstības scenāriji ES sastāvā .............................................................. 5 

Izaugsmes mērķis – cilvēku dzīves kvalitātes augšana ................................................. 6 

Izaugsmes modeļa īstenošanas prioritāte – cilvēkresursi ............................................ 6 

Izaugsmes stratēģijas pamatprincips – sadarbība ........................................................ 7 

Galvenais izaugsmes resurss – mūžizglītība ................................................................. 8 

CILVĒKRESURSI, TO ATTĪSTĪBAS BŪTISKĀKIE FAKTORI ......................................... 9 

Kas ir cilvēkresursi? ...................................................................................................... 9 

Cilvēka attīstība .......................................................................................................... 10 

Cilvēkresursi – retrospektīva un perspektīva ............................................................. 11 

MŪŽIZGLĪTĪBA – CILVĒKRESURSU ATTĪSTĪBAS BŪTISKĀKAIS FAKTORS ............... 16 

Latvijas industrijas nozare "Izglītība".......................................................................... 16 

Izglītības industrijas apakšnozare – mūžizglītība ........................................................ 26 

Novatoriskā pedagoģija – MI būtiskākais faktors ....................................................... 40

MŪŽIZGLĪTĪBAS AKTUĀLĀS PROBLĒMAS 5 

LATVIJAS ATTĪSTĪBA, TO IETEKMĒJOŠIE FAKTORI 

Latvijas tālākās attīstības scenāriji ES sastāvā 

Latvijas tālākajā attĥstĥbā ES sastāvā ir iespējami vairāki scenāriji. 

• Atpalicības scenārijs: 

• noris nekoordinētais process; 

• attĥstĥbas temps strauji samazinās, vienlaikus pastiprinās spriedze 

sabiedrĥbā; 

• nākotnes mērķu ĥstenošana kļūst problemātiska; 

• Latvija kļūst par otrās šķiras ES valsti. 

• Stagnācijas scenārijs: 

• attĥstĥbas process piemērojas lēnākajiem; 

• vienas paaudzes dzĥves laikā Latvija nespēj panākt ES valstu vidējo dzĥves 

lĥmeni; 

• sabiedrĥbā zūd motivācija ilgtermiņa ieguldĥjumiem un darbĥbām, tai skaitā 

izglĥtĥbas iegūšanai. 

• Izaugsmes scenārijs: 

• Nepārtraukta, ātra un visos lĥmeņos sabalansēta attĥstĥba, izmantojot 

Latvijas priekšrocĥbas, ĥstenojot saskaņotas prioritātes un darbĥbas, 

akcentējot valstĥ vienotus attĥstĥbas virzienus. 

Izaugsmes modeļa pamats – uz cilvēku centrēta pieeja 

Tikai izaugsmes scenārijs nodrošina Latvijas strauju un stabilu tuvošanos ES valstu 

vidējam dzĥves lĥmenim, kas atbilst visu sabiedrĥbas slāņu un ikviena indivĥda 

dabiskajām vēlmēm un interesēm, un lĥdz ar to arĥ Latvijas nacionālajām interesēm. 

Tas ir sasniedzams, izvirzot Latvijas esošajiem resursiem atbilstošu kopēju valsts 

ilgtermiņa attĥstĥbas mērķi, koordinējot visas stratēģiskās ekonomiskās, politiskās un 

sociālās aktivitātes. Latvijas izaugsmes modelis (publicēts: Vēstnesis 180 2005.11.10; 

spēkā esošs no 2005.10.26) nosaka Latvijas integrētu izaugsmes modeli globālās 

attĥstĥbas kontekstā. 

Izaugsmes scenārija ĥstenošana iespējama, panākot visu valsts iedzĥvotāju motivāciju, 

vienotĥbu un sadarbĥbu izvirzĥtā mērķa sasniegšanai, sabiedrĥbā nostiprinot pārliecĥbu 

par izaugsmes iespējām un perspektĥvām. Šim nolūkam izaugsmes modelī priekšplānā 

tiek izvirzīts cilvēks, Latvijas iedzīvotājs, par prioritārām noteiktas indivĥda intereses, 

vēlmes un darbĥbas, modeļa pamatā kopumā liekot uz cilvēku centrētu pieeju.

6 1. NODAĻA 

Izaugsmes mērķis – cilvēku dzīves kvalitātes augšana 

Zināšanas ir noteicošais valsts resurss. Cilvēki kļūst par galveno izaugsmes 

dzinējspēku, kas noteiks visas ekonomiskās, politiskās un sociālās darbĥbas. Visu tālāko 

attĥstĥbas procesu un darbĥbu pamatā – vienādu iespēju radĥšana visiem, ikviena 

sabiedrĥbas locekļa personĥga atbildĥba par iespēju izmantošanu. Lai efektĥvi izmantotu 

zināšanu resursu, būtiska nozĥme ir ikviena cilvēka personĥgai ieinteresētĥbai sava 

zināšanu potenciāla lietošanai. Tas arĥ nosaka nepieciešamĥbu pēc ikvienam Latvijas 

iedzĥvotājam saprotama un ikviena interesēm atbilstoša izaugsmes mērķa. Apkopojot 

un analizējot cilvēku vēlmes, par izaugsmes mērķi noteikta cilvēka dzīves kvalitātes 

paaugstināšana – labklājība, drošība, ilgtspēja: 

• Labklājība ir plaši skaidrojama: finansiālā nodrošinātĥba, dzĥves apstākļi, 

izglĥtĥba, darbs, veselĥba u.c. Materiālā labklājĥba ir saistĥta ar citiem 

aspektiem, kas nosaka mūsdienu cilvēka kopējo labklājĥbas lĥmeni. Sabiedrĥbas 

un ikviena indivĥda labklājĥbas lĥmeņa paaugstināšanai valsts politika un 

atbalsts savienojas ar katra paša vēlmi dzĥvot labāk un izpratni, kā tas būtu 

iespējams. 

• Drošības būtiskumu vēsturiski nosaka gan Latvijas stratēģiskais ģeopolitiskais 

stāvoklis, gan arĥ visdaţādākie iekšējie procesi. Atrašanās ekonomiski aktĥvajā 

un politiski nozĥmĥgajā Baltijas jūras reģionā rada ne tikai priekšrocĥbas, bet 

arĥ riskus gan Latvijai kā valstij, gan ikvienam tās iedzĥvotājam. Kā iekšējie, tā 

ārējie riski piesaista resursus un rada traucējumus attĥstĥbai, kurai svarĥgs ir 

ilgtspējĥgs process. Tas arĥ nosaka nepieciešamĥbu pastāvĥgi apzināt iespējamos 

droša uzplaukuma risku avotus ar mērķi mazināt to ietekmi. 

• Ilgtspēja (jeb ilgtspējīga attīstība) ir resursi, infrastruktūra, kaimiņattiecĥbas, 

demogrāfiskā situācija un kohēzija (latĥņu cohaesus ‗saistĥts‘). Mūsdienu 

paaudzes dzĥvesveids, kas dod iespēju eksistēt un attĥstĥties nākamajām 

paaudzēm, un sabalansēta attĥstĥba visā Latvijā ilgtermiņā ir valsts izaugsmes 

modeļa neatņemamas sastāvdaļas. Šodien sasniegtais stabilizē situāciju, taču 

saglabājas daudzas problēmas, kas būtu jārisina, lai tiktu garantēta ilgtspējĥga 

attĥstĥba. Tikai ilgtspējĥga attĥstĥba dod iespēju samazināt atpalicĥbas draudus 

salĥdzinājumā ar citu ES valstu vidējo dzĥves lĥmeni. 

Izaugsmes modeļa īstenošanas prioritāte – cilvēkresursi 

Lai ĥstenotu izaugsmes modeli, par tā galveno prioritāti izvirzĥti cilvēkresursi. Šo izvēli 

nosaka: 

1. Ierobeţoti resursi (materiālie un CR). 

2. Risinājums CR caur mūţizglĥtĥbu (MI), izmantojot virkni nepieciešamu 

uzlabojumu izglĥtĥbas sistēmā, samazinot esošo asimetriju starp cilvēkiem 

zināšanu jomā: ikvienam garantētas vidējās izglĥtĥbas iespējas un visiem 

nodrošinātu kvalitatĥvu izglĥtĥbu.


3. Cilvēkresursu palielināšanai jāveic virkne darbĥbu savstarpēji saistĥtos 

virzienos: veselĥbas saglabāšana un ārstniecĥba, fiziskā un darbĥgā mūţa 

pagarināšana, dzimstĥbas palielināšana, sociālo programmu optimizācija, 

spriedzes mazināšana sabiedrĥbā. 

4. Ikviena indivĥda ekonomiskās, politiskās un sabiedriskās aktivitātes 

paaugstināšanai jānodrošina vispārējas informācijas saņemšanas iespējas, 

jāpalielina zemākā lĥmeņa darbinieku loma patstāvĥgā darbā, sekmējot 

iedzĥvotāju lĥdzdalĥbu ekonomiskajos, sociālajos, kultūras un politiskajos 

procesos, vairojot sabiedrĥbā motivāciju darbĥbai, paaugstinot indivĥda 

psiholoģisko nozĥmĥbu un sabiedrĥbas saliedētĥbu pašiem savu problēmu 

atrisināšanai. 

5. Ārējās attiecĥbas jāveido kā iekšpolitikas turpinājums, saistot ar valsts vienoto 

izaugsmes modeli, savienojot politiskos aspektus ar ekonomiskajiem, drošĥbas, 

zinātniskajiem, kultūras, sociālajiem, ekoloģiskajiem u.c. aspektiem, plaši 

izmantojot aktĥvu publisko diplomātiju. 

Ņemot to vērā, CR kļūs par Latvijas tautsaimniecĥbas attĥstĥbas noteicošo faktoru. 

Izaugsmes stratēģijas pamatprincips – sadarbība 

Ĥstenojot „Izaugsmes modeli‖ (skat. iepriekš), darbĥbās jāievēro šādi principi: 

vienotība, koordinētība un samērīgums. 

Visas veicamās darbĥbas un to lietderĥba ir izvērtējamas, ņemot vērā to ietekmi uz 

ikvienu aspektu. Tām jādod pozitĥvs rezultāts arĥ uz citiem aspektiem, panākot 

sinerģijas efektu. Jāveido saskaņotas un atbalstošas darbĥbas arĥ saistĥtajos aspektos. 

Latvijas izaugsmes modelis ĥstenojams pasaules valstu tĥklā (networking). Pasaules 

pieredze rāda, ka maza, izolēta valsts praktiski neietekmē objektĥvos globālos procesus. 

Tātad Latvijas galvenais princips sadarbĥbā ar partnervalstĥm – mūsu stipro pušu un 

radušos iespēju izmantošana, vienlaikus samazinot draudus un riskus. Katra atsevišķā 

darbĥba ir izvērtējama globālā kontekstā, panākot saskaņu ar radniecĥgām darbĥbām 

partnervalstĥs. 

Networking nepieļauj noslēgtĥbu. Tĥklveida sadarbĥbas modelĥ ĥstenojams stratēģiskais 

robeţu paplašināšanas princips. Kā lĥdzekļus izmanto zināšanu izplatĥšanu ārpus 

institūcijas, nozares, valsts ietvariem un robeţām, kā arĥ starpnozaru sadarbĥbu un 

koordināciju (arĥ neformālie partnerattiecĥbu mehānismi). Kopumā tas nozĥmē visu 

darbĥbu vienotĥbu, aktĥvas sadarbĥbas principa ĥstenošanu, mainot pašu ietvaru un 

robeţu būtĥbu, padarot tās elastĥgākas, caurspĥdĥgas un porainas, paaugstinot darbĥbu 

aktivitāti tieši robeţrajonos. Darbĥbas daţādās vidēs, daţādās sabiedrĥbas daļās, 

daţādās sistēmās, kultūrās un valodās iegūst izšķirošu nozĥmĥbu Latvijas izaugsmei. 

Izaugsmes modeļa ĥstenošanai prioritāri risināmi šādi ilgtermiņa uzdevumi: 

1. Ierobeţoto materiālo un cilvēkresursu dēļ, balstoties uz Latvijas salĥdzinošām 

priekšrocĥbām, jānosaka vienotas zināšanu prioritātes tautsaimniecĥbai, 

izglĥtĥbai, zinātniski pētnieciskajām un inovatĥvajām darbĥbām, ĥstenojot 

atbilstošus normatĥvos, finansiālos, institucionālos u.c. atbalsta instrumentus 

resursu koncentrēšanai.

8 1. NODAĻA 

2. Salĥdzinošo iespēju izmantošanai jāĥsteno virkne nepieciešamu uzlabojumu 

izglĥtĥbas sistēmā, samazinot zināšanu jomā esošo asimetriju starp cilvēkiem: 

ikvienam garantētas vidējās izglĥtĥbas iespējas un visiem nodrošinātas 

kvalitatĥvas augstākās un profesionālās izglĥtĥbas iespējas, krasi palielināta 

augstākās kvalifikācijas speciālistu (maģistru un doktoru) sagatavošana, 

tehnisko un dabaszinĥbu apmācĥbas ĥpatsvara pieaugums visos izglĥtĥbas 

sistēmas lĥmeņos. 

3. Cilvēkresursu palielināšanai jāveic virkne darbĥbu savstarpēji saistĥtos 

virzienos: veselĥbas saglabāšana un ārstniecĥba, fiziskā un darbĥgā mūţa 

pagarināšana, dzimstĥbas palielināšana, sociālo programmu optimizācija, 

spriedzes mazināšana sabiedrĥbā. 

4. Ikviena indivĥda ekonomiskās, politiskās un sabiedriskās aktivitātes 

paaugstināšanai jānodrošina vispārējas informācijas saņemšanas iespējas, 

jāpalielina zemākā lĥmeņa darbinieku loma patstāvĥgā darbā, sekmējot 

iedzĥvotāju lĥdzdalĥbu ekonomiskajos, sociālajos, kultūras un politiskajos 

procesos, vairojot sabiedrĥbā motivāciju darbĥbai, paaugstinot indivĥda 

psiholoģisko nozĥmĥbu un sabiedrĥbas saliedētĥbu pašiem savu problēmu 

atrisināšanai. 

5. Ārējās attiecĥbas jāveido kā iekšpolitikas turpinājums, saistot ar valsts vienoto 

izaugsmes modeli, savienojot politiskos aspektus ar ekonomiskajiem, drošĥbas, 

zinātniskajiem, kultūras, sociālajiem, ekoloģiskajiem u.c. aspektiem, plaši 

izmantojot aktĥvu publisko diplomātiju. 

Galvenais izaugsmes resurss – mūžizglītība 

Tā kā Latvijas dabas bagātĥbas nespēs ilgtermiņā kalpot par valsts izaugsmes 

pamatresursu, tad galvenais resurss, lai sasniegtu attĥstĥtajām valstĥm raksturĥgo visas 

sabiedrĥbas un katra indivĥda dzĥves lĥmeni, ir visu iedzĥvotāju zināšanas un gudrĥba, to 

prasmĥga un mērķtiecĥga izmantošana. Zināšanu pārvaldĥba, koordinēta un virzĥta 

zināšanu radĥšana, uzkrāšana, izplatĥšana, lietošana kā process kļūst par ekonomikas 

un sociālās dzĥves pamatu, aptverot visu valsti un sabiedrĥbu. Pasaules attĥstĥtākajās 

valstĥs izglĥtĥba ir kļuvusi par industriju, bet par galveno CR izaugsmes resursu tajās 

kļūst mūţizglĥtĥba (MI).


CILVĒKRESURSI, TO ATTĪSTĪBAS BŪTISKĀKIE 

FAKTORI 

Uzņēmumi un organizācijas balstās uz trĥs galvenajiem resursiem: 

1. Fiziskajiem – materiāli un aprĥkojums. 

2. Finansiālajiem. 

3. Cilvēku resursiem (CR). 

Latvijas izaugsmes modelis – cilvēks pirmajā vietā (publicēts: Vēstnesis 180 2005.11.10; 

spēkā esošs no 2005.10.26). Šis konceptuālais dokuments nosaka uz cilvēku centrētu 

Latvijas izaugsmes modeli. Galvenais izaugsmes resurss ir iedzĥvotāju zināšanas un 

gudrĥba, to prasmĥga izmantošana. 

No vadĥbas teorijas viedokļa CR vadĥba ir viena no svarĥgākajām vadĥšanas teorijas 

sastāvdaļām, kurā cilvēks tiek analizēts kā vienĥgais jaunrades avots. Cilvēka radošā 

darbĥba ir tā, kas nosaka kā attĥstĥsies organizācija. Tātad lĥdz ar valsts reformām un 

jebkuras organizācijas pārstrukturizāciju arvien svarĥgāka kļūst cilvēka nozĥme. 

Cilvēks, darbs, darba dalĥšana, organizāciju veidošanās, cilvēku vadĥba, u.c. ir 

mūsdienu darba komponentes. 

Kas ir cilvēkresursi? 

Angļu valodā CR tiek definēts kā Human Resource (cilvēku resurss). Tomēr pasaulē 

aizvien bieţāk tiek ieviests jauns CR termins – Human Capital (cilvēka kapitāls), kas 

uzsver pievienoto vērtĥbu, ko uzņēmumam dod tā darbinieki. (Piemēram, daudzas 

pasaules kompānijas Personāla vadĥbas nodaļu sauc vienkārši par Cilvēku daļu.) CR 

uzskatāms par svarĥgāko radošās enerģijas avotu. Nosacĥti CR klasificējams šādi: 

demogrāfiskais CR, fiziskais CR, psihiskais CR. 

• Demogrāfiskais CR. 

Par specifisku valsts resursu tiek uzskatĥts cilvēks (demogrāfiskais resurss). 

Cilvēki ir universāls, daudzfunkcionāls resurss, kuri rada resursus. Tieši 

cilvēks kā resurss „iedarbina‖ visu resursu komponentes – veido reālu, 

funkcionālu procesu, kurš tiek realizēts šādos posmos (formās): valsts, vadĥba, 

organizācija, kontrole. Kopumā cilvēks ir ne tikai valsts resurss, bet arĥ tās 

subjekts un objekts. 

• Fiziskais CR. 

Fiziskais CR saistĥts ar katra sabiedrĥbas indivĥda veselĥbas stāvokli – 

organisma galveno sistēmu funkcionēšanas raksturu, viņa spēku, ātrumu, 

izturĥba, lokanĥba u.c. rādĥtājiem. 

• Psihiskais CR. 

Psiholoģijā šis termins tiek lietots, lai attēlotu cilvēka bioģenētisko, 

intelektuālo, gribas, u.c. ĥpašĥbu plašo spektru.

10 1. NODAĻA 

Cilvēka attīstība 

Katra cilvēka attĥstĥba ir ļoti individuāls, komplicēts un nepārtraukts process, kurā 

izteiktās kvantitatĥvās pārmaiņas periodiski nomainās ar straujākām kvalitatĥvām 

organisma struktūras un funkciju pārmaiņām. Katru jaunu kvalitatĥvās attĥstĥbas 

pakāpi raksturo noteiktas ĥpatnĥbas. Turklāt attĥstĥbas process ir jāskata no vairākiem 

aspektiem – fiziskā, psihiskā, sociālā (skat. 1.1. att.). 

Spēks 

Ātrums 

Fiziskā 

Izturība 

Lokanība 

Dabiskā 

u.c. 

Cilvēka attīstība 

Psihiskā 

Saskarsme 

Intelektuālā 

Emocionālā 

u.c. 

Sociālā 

Sadarbība 

u.c. 

1.1. attēls. Cilvēka attĥstĥbas process 

Latvijas izaugsmes stratēģijas pamatprincips – sadarbĥba. Sadarbĥba ir kopĥga darbĥba 

un savstarpējs atbalsts kopĥgu mērķu sasniegšanai. 

Pedagogi sadarbĥbu definē kā kopĥgu vai savstarpēji saskaņotu darbĥbu, vajadzĥbas 

gadĥjumā cits citam palĥdzot, cits citu atbalstot. Sadarbĥbas partnerim var būt kopĥgs 

mērķis, kopĥgi uzdevumi vai – katram savs mērķis un uzdevumi. 

Psihologi sadarbĥbu (jeb kooperāciju) skaidro kā cilvēku mijiedarbĥbu, kurā notiek 

apvienošanās, izvirzot kopĥgu mērķi, vai savstarpēja darbĥbas saskaņošana. Savstarpējā 

mijiedarbĥba saskarsmē var izpausties atšķirĥgos veidos: sadarbĥbā vai konkurencē. 

Sadarbĥbā cilvēkiem ir kopĥgs mērķis, kura sasniegšanai viņi var: 

1. Darboties cits no cita neatkarĥgi. 

2. Darboties savstarpēji saistĥti, noteiktā secĥbā, kad viena darbĥba ir atkarĥga no 

otra paveiktā. 

3. Vienlaicĥgi darboties vairāki, veidojot vienotu komandu. Konkurencē cilvēkiem 

var būt viens mērķis, pēc kā tiekties, vai atšķirĥgi mērķi, taču to sasniegšanai 

partneri sacenšas cits ar citu, cenšas pārspēt cits citu. 

Sadarbĥbas jēdzienam ir vairākas interpretācijas, taču tajās ir ietverti: 

• kopĥgi mērķi visām sadarbĥbas procesā iesaistĥtajām pusēm – subjektiem; 

• kopĥga darbĥba šo mērķu sasniegšanā; 

• atbildĥbas apzināšanās un tās vienlĥdzĥga sadale starp subjektiem.


Sadarbĥba nav iedomājama bez saskarsmes – prasmes apmainĥties domām, uzskatiem, 

kas izteikti mutiski vai rakstiski, prasmēm aizstāvēt savu viedokli, uzklausĥt un 

pieņemt zināšanai citu viedokļus, pieņemt lēmumus, realizēt tos, novērtēt procesus un 

rezultātus. 

Cilvēkresursi – retrospektīva un perspektīva 

CR vadĥbas (CRV) pirmos iedĥgļus var attiecināt jau uz cilvēces pašu sākumu. Jau cilšu 

vadoņu izvēlē bija mehānismi, kas regulēja atlasi, un cilšu vadoņu galvenie uzdevumi 

bija zināšanu uzkrāšana un izmantošana, drošĥbas jautājumu risināšana, rūpes par 

veselĥbu, medĥbu un sapulču norišu pārzināšana. Vairākas CRV funkcijas bija 

attĥstĥjušās jau 1000 un 2000 gadu pirms Kristus dzimšanas. Piemēram, 1115. gadā 

pirms mūsu ēras Ķĥnā darbiniekus pārbaudĥja ar testiem. Antĥkie grieķi un Babilonijas 

civilizācijas izmantoja agrĥnās raţošanas mācĥbu veidus un ieviesa mācekļu sistēmas. 

XX. un XXI. gadsimta mijā būtiski pieauga cilvēku faktoru nozĥmĥba. Termins ―cilvēku 

faktors‖ ir iegājis daudzu zinātņu apritē. Pēdējos gados ir pieņemts nosaukuma „darba 

ņēmējs‖ vietā lietot terminu ―lĥdzstrādnieks‖, lai uzsvērtu strādnieka nozĥmi 

organizācijā, liekot viņam/viņai izjust lĥdzdalĥbu un atbildĥbu. 

1.1.tabula. Cilvēkresursu vēsturiskā attīstība. 

Vēsturiskās 

attīstības posmi 

Laika posms Pasaulē Latvijā 

1. 

Pirmsindustriālais 

laikmets 

1400. g. – 

1700.g. 

• Radās brĥvas darba 

attiecĥbas. 

• Industrializācija pilnĥbā 

izmainĥja veidu kā cilvēki 

pelnĥja sev iztiku. 

• Latvijā attĥstĥta 

tirdzniecĥba un 

amatniecĥba. 

• Parādĥjās darbaspēks kā 

viena no darba attiecĥbu 

pusēm. 

2. 

Industriālā 

revolūcija un 

fabriku sistēma 

18. gs. b. – 

19. gs. s. 

• Fabriku sistēmas 

attĥstĥba un industriālas 

sabiedrĥbas veidošanās. 

• Izveidojās patstāvĥga 

šķira, kas bija atkarĥga no 

darba algas. 

• 19. gs.s. Anglijā tiek 

izveidota amata pozĥcija 

sociālais darbinieks – 

• Ieviesa pirmās 

manufaktūras, pret 

kurām cĥnās cunftes 

amatnieki. 

• Sākās pāreja no 

feodālajām uz kapitāla 

raţošanas attiecĥbām. 

• Sākas zemnieku 

brĥvlaišana 

vēsturiskais personāla 

nodaļas aizsākums. 

• Notiek darba dalĥšana un 

modernizācija. 

• Izveidojās daudzi sĥkie 

un vidējie rūpniecĥbas 

uzņēmumi.

12 1. NODAĻA 

Vēsturiskās 



3. 

Mūsdienīgu 

korporāciju un 

1862. g. – 

1900. g. 

• Parādās mūsdienĥga 

uzņēmējdarbĥba un CR 

prakse. 

• Fabriku sistēmas un 

industriālas sabiedrĥbas 

veidošanās. 

vadības 

kapitālisma 

parādīšanās 

• Notiek organizatoriska 

uzņēmumu pārkārtošanās. 

• Veidojās patstāvĥga 

strādnieku šķira, kas bija 

atkarĥga no darba algas. 

4. 

Zinātniskais 

menedžments, 

labklājības 

ieviešanas darbs 

un ražošanas 

psiholoģija 

19. gs. b. – 

1914. g. 

• Funkcionālā 

menedţmenta aizsākumi. 

• Darba vērtēšanas 

metodes un darba laika 

uzskaites metodes. 

• Tiek uzsvērta atlases 

procedūru un mācĥbu 

metoţu izmantošana. 

• Sāk ieviest pirmos 

likumus, kas skar darba 

likumdošanu. 

• Radās brĥvas darba 

attiecĥbas. 

• Darbinieku atalgošanas 

instrumentu lietošana. 

• Veidojās sistemātiska 

pieeja darba problēmu 

risināšanā. 

• Indivĥdu psiholoģisko 

atšķirĥbu pētĥšana. 

• Psiholoģijas testu 

lietošana darbinieku atlasē. 

5. 

Pirmais pasaules 

karš un CR 

speciālista 

profesijas 


1914. g. – 

1921. g. 

• Parādās CR speciālista 

profesija un personāla 

vadĥbas departamenti. 

• Sāk pētĥt darba apstākļu 

ietekmi uz strādājošo fizisko 

un garĥgo veselĥbu. 

• Attĥstās rūpniecĥba un 

lauksaimniecĥba. 

• Rūpnĥcās strādnieku 

darbu organizē un vada 

darba vadĥtāji. 

• Tiek izveidotas pirmās 

• Tiek izveidota Nacionālā 

nodarbinātĥbas menedţeru 

asociācija. 

arodbiedrĥbas. 

6. 

Cilvēku attiecību 

attīstības 

kustības sākums 

1920. g. – 

1960. g. 

• Cilvēcisko faktoru 

iekļaušanas vadĥšanas 

funkcijās. 

• Darbinieku ekonomiskās, 

• Tiek izdoti pirmie 

likumi par darba 

aizsardzĥbu. 

• Tiek izveidota spēcĥga 

psiholoģiskās un sociālās 

apmierinātĥbas mērĥjumi. 

kadru plānošana. 

• Formālo un neformālo 

grupu apzināšana 

organizācijās. 

• Kadru daļu iesaiste 

pārrunās ar arodbiedrĥbām.


Vēsturiskās 



7. 

Darba devēju un 

darbinieku 

attiecību un 

personāla 

vadīšanas 

funkciju “zelta 

laikmets” 

1935. g. – 

1970. g. 

• Darbinieku pārstāvju un 

arodbiedrĥbu nozĥmes 

pieaugums. 

• CR nozĥmes apzināšanās 

konkurētspējas 

palielināšanā. 

• CR funkciju attĥstĥbas 

sākums. 

• Raţošanas attiecĥbu 

attĥstĥba. 

• No 1947. gada: 

• Organizācijās tiek 

izveidotas kadru daļas. 

• Darba vietās liela 

nozĥme partijai. 

• Liela loma kolektĥvam 

katrā organizācijā. 

• Ĥpaša uzmanĥba tiek 

pievērsta darbinieka 

sociālo vajadzĥbu 

apmierināšanai. 

• Pastiprinās 

arodbiedrĥbu loma. 

8. 

Darba dzīves 

kvalitātes ēra 

60. g. vidus 

– 1970. g. 

• Parādās izpratne par 

darbiniekiem kā par 

uzņēmuma aktĥviem. 

• Organizācijas politikas 

formulēšana un ĥstenošana. 

9. 

Mūsdienīgu CRV 

1970. g. – 

mūsdienas 

• Apkalpošanas sektora 

pieaugums biznesā. 

funkciju 


• CR vadĥba (CRV) 

speciālista nozĥmĥguma 

pieaugums. 

10. 

Stratēģiskā 

centra ēra 

1970. g. – 

1980. g. 

• Izmaiņas PV imidţā, 

statusā un PV funkciju 

nozĥmĥbas pieaugums. 

• Pastiprinās daţādu 

socioloģisko un psiholoģisko 

testu nozĥme.

14 1. NODAĻA 

Vēsturiskās 



11. 

Mūsdienu CRV 

funkcijas 

1990. .g – 

mūsdienas 

• Pastiprināta uzmanĥba 

darbinieku attiecĥbām. 

• CRV speciālistu 

profesionalitātes nozĥmes 

pieaugums. 

• Mācĥbu programmu 

ieviešana. 

• Notiek organizatoriska 

uzņēmējdarbĥbas 

pārkārtošanās. 

• Parādās CRV 

speciālista profesija un 

personāla vadĥbas 

departamenti. 

• Darba samaksas politikas 

sakārtošana. 

• Darbinieku motivēšanas 

sistēmu izveide 

• 1996. g. dibina LPVA. 

• Sāk izmantot 

personāla atlases 

procedūras. 

• CR nozĥmes 

apzināšanās. 

• Organizācijas politikas 

veidošana un realizēšana. 

• Sāk ieviest darba 

samaksas sistēmas. 

• Darbinieku 

motivēšanas sistēmu 

izveide. 

• Sāk lietot darbinieku 

vērtēšanas metodes. 

• Mācĥbu programmu 

ieviešana. 

• Latvijas izaugsmes 

modelis – cilvēks pirmajā 

vietā (publicēts: Vēstnesis 

180 2005.11.10; spēkā 

esošs no 2005.10.26). 

Tabulas kopsavilkums 

1. 19. gs. sākuma Anglijā tiek izveidota amata pozĥcija sociālais darbinieks – 

vēsturiskais personāla daļas aizsākums. 

2. Industrializācija pilnĥbā izmainĥja veidu kā cilvēki pelnĥja sev iztiku – 19. gs. s. 

parādās pirmais algotais darbaspēks. 

3. Fabriku sistēma izveidošanās noveda pie darba modernizācijas un darbu 

dalĥšanas. 

4. Psiholoģija kā izpētes joma, spēja nodrošināt darba novērtēšanu, personāla 

atlasi, darbinieku mācĥbas, kā arĥ strādnieku pielāgošanos, efektivitāti un 

motivāciju. 

5. Pirmajam pasaules karam beidzoties parādĥjās personāla vai darba vadĥbas 

departamenti kā CRV primāro funkciju veicēji lĥdzās ar finanšu, raţošanas un 

komercijas nodaļām daudzās lielās, kā arĥ mazās organizācijās.


6. Kopš šĥ gadsimta sākuma personāla vadĥtāja amats ieguva profesijas statusu, 

atšķirĥgi, taču lĥdzvērtĥgi vienādi nosacĥjumi tika piemēroti atsaucoties uz 

personāla un CR vadĥbas menedţmentu. 

7. 19. gs. 50. gados parādĥjās uzskats par darbu kā par apzinātu, mērķtiecĥgu 

jaunrades darbĥbu, cilvēka prāta un fizisko spēju pielietošanu, lai sasniegtu 

lietderĥgu rezultātu savu materiālo un garĥgo vajadzĥbu apmierināšanu kā 

cilvēka personĥbas izpausmi. 

8. Arodbiedrĥbu likumi turpināja attĥstĥties lĥdz Otrajam pasaules karam, kurš 

veidoja ekstraordināras (ārkārtējas) prasĥbas darba ņēmējam, kā rezultātā tas 

noveda pie bezprecedenta arodbiedrĥbu prestiţa palielinājumu un fenomenālu 

arodbiedrĥbas biedru pieaugumu. 

9. 19. gs. s. Latvijā attieksme pret strādājošajiem lauksaimniecĥbā, valsts iestādēs 

vai rūpnĥcās atšķĥrās, jo nebija viena visiem kopĥga darba likuma. 

10. PSRS laikā dominēja kolektĥvisma gars. Mūsdienās vairāk tiek domāts par 

katru indivĥdu atsevišķi. 

11. No 1960. gada vidus lĥdz 1970. gadam pieauga izpratne par CR nozĥmĥbu un 

uzskats par darbiniekiem kā aktĥviem, un nevis pasĥviem. 

12. Kopš 1970. gada CR vadĥbas funkcijas pieredzēja attĥstĥbu, kuru ietekmēja 

personāla vadĥbas funkciju uzturēšana, raţošanas attiecĥbu funkciju veidošana, 

un pārstāvēja vienu no organizācijas efektivitātes izšķiroši svarĥgām funkcijām. 

13. 1970. – 1980.g.g. savu nozĥmi saglabā jau pieminētās personāla vadĥbas 

pamatfunkcijas: atlase, mācĥbas un atalgojuma vadĥšana, taču pastiprinās 

daţādu socioloģisko un psiholoģisko testu nozĥme personāla atlases un 

novērtēšanas procesos. 

14. Visos laikos personāla vadĥbu ietekmējusi uzņēmuma ekonomiskais stāvoklis 

un lĥdzekļi, ko uzņēmums var atļauties ieguldĥt savos darbiniekos. 

15. Kaut arĥ CRV funkcijas ir lĥdzĥgas personāla vadĥbas funkcijām, šodien šĥs 

funkcijas ir atšķirĥgas ar to, ka tās ir ieinteresētas mūsdienĥgu izmaiņu 

rezultātos, kas izriet no organizācijas modeļu maiņas. 

16. . CRV funkcija kļuva aizvien vairāk atbildĥgāka par organizācijai nepieciešamās 

kultūras radĥšanu, kura būtu atbalstoša un sekmējoša atbilstošai uzvedĥbai. 

17. 1922. gadā Latvijā pieņemtais ―Likums par darba laiku‖ regulēja darba devēju 

un strādnieku attiecĥbas, kuras ievērojami ietekmēja arĥ visu valsts 

saimniecisko un sociālo dzĥvi. 

18. 1996. gadā tika izveidota un darbojas vēl lĥdz šim brĥdim Latvijas personāla 

vadĥšanas asociācija (LPVA). 

19. Latvijas izaugsmes modelis – cilvēks pirmajā vietā (publicēts: Vēstnesis 180 

2005.11.10; spēkā esošs no 2005.10.26). Šis konceptuālais dokuments nosaka 

uz cilvēku centrētu Latvijas izaugsmes modeli. Par galveno Latvijas izaugsmes 

resursu tiek pasludināts iedzĥvotāju zināšanas un gudrĥba, to prasmĥga 

izmantošana.

16 1. NODAĻA 

MŪŽIZGLĪTĪBA – CILVĒKRESURSU ATTĪSTĪBAS 

BŪTISKĀKAIS FAKTORS 

Latvijas industrijas nozare "Izglītība" 

Izglĥtĥba – sistematizētu zināšanu un prasmju apguves un attieksmju veidošanas 

process un tā rezultāts. Izglĥtĥbas process ietver mācĥbu un audzināšanas darbĥbu. 

Izglĥtĥbas rezultāts ir personas zināšanu, prasmju un attieksmju kopums (29.10.1998. 

likums "Izglĥtĥbas likums" ("LV", 343/344 (1404/1405), 17.11.1998.) [spēkā ar 

01.06.1999.] ar grozĥjumiem). 

Izglītību ietekmējošie faktori 

Latvijas izglĥtĥbas sistēmas attĥstĥba šobrĥd pamatojas uz Boloņas procesu, Lisabonas 

stratēģiju, Kopenhāgenas procesu un programmu ―Izglĥtĥba un apmācĥba 2010‖, kuros 

atspoguļots viens no galvenajiem valsts virzieniem – zināšanu sabiedrĥba (―zināšanu 

fāze‖, ―digitālais modelis‖). 

Sabiedrĥbas attĥstĥba nosacĥti iedalāma trĥs fāzēs (skat. 1.2. tab.). 

1.2. tabula. Sabiedrības attīstības fāzes. 

AGRĀRĀ FĀZE 

(agrārais modelis) 

INDUSTRIĀLĀ FĀZE 

(industriālais modelis) 

ZINĀŠANU FĀZE 

(digitālais modelis) 

Ekonomikā: zeme, spēks darbgaldi, nafta termināļi, smadzenes 

Tehnoloģijās naturālā mehāniskās digitālās 

Kultūrā: tradicionālā modernisms postmodernisms 

Politikā: cilšu nacionālā globālā 

Tabulā redzami noteicošie faktori katrā no sabiedrĥbas attĥstĥbas fāzēm. 

Agrārā fāze turpinājās vairākas tūkstošgades, kuru laikā cilvēki selekcionēja un atlasĥja 

savām vajadzĥbām augu un dzĥvnieku valsts izcelsmes produktu grupas un izgudroja to 

pārstrādes tehnoloģijas. Industriālā fāze ilga vairākas simtgades, kuras paradigma bija 

tehnikas un tehnoloģiju attĥstĥbas pilnĥga sabalansētĥba ar Zemes enerģētiskajiem un 

dabas resursiem. Jaunas pasaules uzbūves paradigmas meklējumi pieprasĥja no cilvēces 

zināšanu un zinātnisko atklājumu globalizāciju, un kļuva par priekšnoteikumu 

nākošās cilvēces attĥstĥbas fāzei – informācijas sabiedrĥbai un tās uzlabotai formai – 

zināšanu sabiedrĥbai. 

Grafikā attēlota cilvēka mācĥšanās (vidējā) intensitāte katrā no cilvēces attĥstĥbas 

fāzēm (1.2. att.).


1.2. attēls. Cilvēka mācĥšanās intensitāte. 

Agrārajā sabiedrĥbā būtiskākā mācĥšanās bija – ―zināt-kā‖. Piemēram, kā iegūt 

pārtiku, apģērbu, utt. Ar to nodarbojās lielākā iedzĥvotāju daļa. Industriālajā 

sabiedrĥbā ―zināt-kā‖ kļūst par tehnologu, inţenieru un speciālistu nodarbi, bet 

vairums iedzĥvotāju koncentrējas uz ―zināt-ko‖. Attĥstās jaunas jomas, paplašinās 

cilvēku intereses un viņi tiecas tās apmierināt. Zināšanu sabiedrĥbā visu mācĥšanās 

aspektu nozĥme pieaug, jo mācĥšanās vairs nav ierobeţota tikai noteiktā vecumposmā. 

Tādēļ katrā cilvēka dzĥves posmā dominē noteikts (vai vairāki) mācĥšanās aspekts. 

Sabiedrĥbas demokrātijas, plurālisma, daudzkultūru attĥstĥbas, sociālās un politiskās 

dzĥves norises arvien noteiktāk izvirza nepieciešamĥbu aktĥvāk iesaistĥties lēmumu 

pieņemšanas procesos. Aktualizējas aspekts ―zināt-kas‖. ―Kas‖ ir cilvēki, daţādas 

sabiedrĥbas grupas, kolektĥvi, sociālie un profesionālie ļauţu slāņi, no kuru savstarpējās 

sapratnes, domu apmaiņas, piederĥbas un atstumtĥbas izjūtām ir atkarĥga zināšanu 

sabiedrĥbas veidošanās, virzĥba un attĥstĥba. Lĥdztekus katra indivĥda mācĥšanās 

procesam ĥpašu aktualitāti iegūst organizāciju mācĥšanās. Organizācijā, kas mācās, 

notiek zināšanu un pieredzes apmaiņa visu iekšienē darbojošos personu starpā, 

izmantojot zināšanu menedţmentu. Zināšanu menedţments ir stratēģija, kas organizē 

un vada kolektĥvo atmiņu un intelektuālo kapitālu. Tā ir integratĥva pieeja, kas 

pamatojas uz biznesa stratēģiju, kultūras vērtĥbu un darba procesu analĥzi, lai radĥtu 

organizētu un izmantojamu organizācijas informatĥvo ĥpašumu. Šo ĥpašumu strukturē 

datu bāzē, tekstuālā informācijā (piemēram, procedūru aprakstos, politikas 

dokumentos, utt.). 

Izglītības industrija 

Lai nodrošinātu labklājĥbu, Latvijai jākoncentrējas uz izglĥtĥbas kvalitātes 

paaugstināšanu, jo izglĥtĥba ir viens no retajiem resursiem, kurus iespējams 

nepārtraukti vairot.

18 1. NODAĻA 

Izglītība ES 

ES darbĥba izglĥtĥbas jomā virzĥta uz sadarbĥbu, lai risinātu kopĥgos uzdevumus, tajā 

pašā laikā atzĥstot nacionālo daudzveidĥbu. Romas lĥgums jeb Eiropas Kopienas 

dibināšanas lĥgums, ko 1957. gada 25. martā Romā parakstĥja sešas pirmās dalĥbvalstis, 

neparedzēja dalĥbvalstu sadarbĥbu izglĥtĥbas jomā. Savukārt, lĥdz ar Māstrihtas lĥgumu, 

kas tika parakstĥts 1992. gada 7. februārĥ un lĥdz ar kuru uz Eiropas Kopienu pamata 

tika nodibināta ES, tika ieviesti jauni sadarbĥbas veidi starp dalĥbvalstu valdĥbām, tajā 

skaitā arĥ izglĥtĥbas jomā. ES katra dalĥbvalsts pati veido savu izglĥtĥbas sistēmu, 

nosaka savu izglĥtĥbas programmu, mācĥbu valodu u.c. saistĥtos jautājumus. Ne tikai 

valstĥs, bet pat atsevišķos reģionos laika gaitā izveidojušās atšķirĥgas izglĥtĥbas 

sistēmas. ES, pamatojoties uz dalĥbvalstu sadarbĥbu, nodrošina ne tikai 

daudznacionālu izglĥtĥbu, bet arĥ inovatĥvus apmācĥbas un mācĥšanās projektus 

(novatoriskā pedagoģija), speciālo akadēmisko un profesionālo zināšanu tĥklus, 

struktūru, kurā risināmi daţādi jautājumi, kuri attiecas uz vairākām valstĥm, piem., 

jauno tehnoloģiju izmantošana izglĥtĥbā un starptautiska kvalifikāciju atzĥšana. 

Mērķi un prioritātes 

Latvijas izglĥtĥbas sistēmas attĥstĥba šobrĥd pamatojas uz Boloņas procesu, Lisabonas 

stratēģiju, Kopenhāgenas procesu un programmu ―Izglĥtĥba un apmācĥba 2010‖. Tajos 

atspoguļoti darbĥbas mērķi un prioritātes izglĥtĥbas jomā ES. 

1. Boloņas process. 

Boloņas procesā: 1999. gada 19. jūnijā 29 Eiropas valstu izglĥtĥbas ministru 

parakstĥtā Boloņas deklarācija pauţ apņemšanos lĥdz 2010. gadam izveidot 

vienotu Eiropas augstākās izglĥtĥbas telpu. Šobrĥd 40 valstis ir pievienojušās 

šim projektam, ar mērķi veidot tādu akadēmisko grādu sistēmu, kas ir viegli 

izprotama un salĥdzināma starptautiskā lĥmenĥ, kas paaugstinātu studentu, 

pasniedzēju un pētnieku mobilitāti un vienkāršotu diplomu atzĥšanu Eiropā. 

(URL: http://ec.europa.eu/education/policies/educ/bologna/bologna_en.html) 

2. Lisabonas stratēģija. 

Lisabonas stratēģijā: 2000. gada 23. – 24. martā Lisabonas Eiropadomes 

apstiprināts ES stratēģiskās attĥstĥbas dokuments, kas nosaka, ka Eiropā lĥdz 

2010. gadam jārada viskonkurētspējĥgākā un dinamiskākā, uz zināšanām 

balstĥtā ekonomika pasaulē. Mērķa sasniegšanai izglĥtĥbas jomā ir uzsākta ES 

rĥcĥbas programmas Mūţizglĥtĥbas jomā (2007. – 2013.) ĥstenošana. 

(URL: http://europa.eu/scadplus/leg/en/cha/c10241.htm) 

3. Kopenhāgenas process. 

Kopenhāgenas procesā: 2002. gada 29. – 30. novembrĥ 32 valstis Kopenhāgenas 

deklarācijā pauda apņemšanos sekmēt sadarbĥbu izglĥtĥbas sistēmu un 

profesionālās izglĥtĥbas reformēšanas un attĥstĥšanas jomā. Šobrĥd rit darbs pie 

tā, lai ieviestu Eiropas izglĥtĥbas kredĥtpunktu sistēmu un atvieglinātu 

profesionālo kvalifikāciju savstarpēju atzĥšanu. Tas ietver plānu Eiropas 

kvalifikācijas sistēmai mūţizglĥtĥbas jomā. 

(URL: http://ec.europa.eu/education/copenhagen/index_en.html)


4. Programma ―Izglĥtĥba un apmācĥba 2010‖. 

―Izglĥtĥba un apmācĥba 2010‖ programmā, kas paredz steidzamu reformu 

uzsākšanu, lai panāktu Lisabonas mērķu ĥstenošanu, kā arĥ 3 prioritārās 

darbĥbas jomas: 

• ieguldĥjumi cilvēkresursos; 

• mūţa garumā ĥstenotas izglĥtĥbas un apmācĥbas stratēģiju konkrēts 

ĥstenojums; 

Iniciatīvas 

• Eiropas tiesiskā regulējuma izstrāde kvalifikāciju un iemaņu jomā 

(Europass). 

(URL: http://ec.europa.eu/education/policies/2010/et_2010_en.html) 

Lai ĥstenotu kopējos mērķus izglĥtĥbā, ES nodrošina vairākas izglĥtĥbas programmas 

(Mūţizglĥtĥbas programma, Erasmus Mundus, uc.), kā arĥ piedāvā daţādas iniciatĥvas: 

1. Europass. 

Sākot ar 2005. gadu, pamatojoties uz Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumu 

ES valstĥs ir ieviesta vienota saskaņota Kopienas sistēma kvalifikāciju un 

kompetenču pārskatāmĥbai – Europass, kas palĥdz skaidrā un viegli saprotamā 

veidā apliecināt iegūtās prasmes, iemaņas, zināšanas un darba pieredzi darba 

devējiem un izglĥtĥbas iestāţu pārstāvjiem. Europass mērķis ir veicināt ES 

pilsoņu mobilitāti Eiropā mācĥbu un darba nolūkos. 

(URL: http://www.aic.lv/europass/index.php) 

2. Eiropas kvalifikāciju ietvars. 

2006. gada 5. septembrĥ Komisija pieņēma priekšlikumu Eiropas Parlamenta 

un ES Padomes ieteikumam par Eiropas Kvalifikāciju ietvarstruktūras 

izveidošanu mūţizglĥtĥbai (EKS). Ar EKS tiks piedāvāts vienots veids, kā 

aprakstĥt kvalifikācijas, tādējādi palĥdzot dalĥbvalstĥm, darba devējiem un 

iedzĥvotājiem salĥdzināt kvalifikācijas daţādās ES valstu izglĥtĥbas un 

apmācĥbas sistēmās. Ar izveidotās sistēmas palĥdzĥbu būs iespējams labāk 

izprast daţādu Eiropas valstu kvalifikācijas un veicināt izglĥtĥbas un apmācĥbas 

pieejamĥbu. Šis priekšlikums ietilpst Kopienas Lisabonas programmā un kā 

mūţizglĥtĥbas veicināšanas instruments attiecas uz vispārējo un pieaugušo 

izglĥtĥbu, profesionālo izglĥtĥbu un arodizglĥtĥbu, kā arĥ uz augstāko izglĥtĥbu. 

EKS pamatelements ir 8 parauglĥmeņu kopums, ar kuru palĥdzĥbu apraksta 

izglĥtojamā zināšanas, izpratni un iemaņas, neatkarĥgi no sistēmas, kurā iegūta 

kvalifikācija. Ieteikuma projekts paredz, ka dalĥbvalstis piesaista savas valsts 

kvalifikāciju sistēmu EKS (lĥdz 2009. gadam). To paredzēts pieņemt lĥdz 

2007. gada beigām. 

(URL: http://ec.europa.eu/education/policies/educ/eqf/index_en.html ) 

3. Eiropas mobilitātes kvalitātes harta. 

2006. gada 18. decembrĥ Eiropas Parlaments un Padome parakstĥja Eiropas 

Mobilitātes kvalitātes hartu, kuras mērķis ir veicināt studentu un skolēnu 

apmaiņu Eiropā. Parlaments uzskata, ka Harta palĥdzēs pārvarēt atlikušos 

šķēršļus un atrast vajadzĥgos lĥdzekļus mobilitātes veicināšanai. Ĥpaši tā

20 1. NODAĻA 

atvieglos skolēnu un studentu pārvietošanās organizāciju. (URL: 

http://www.europarl.europa.eu/sides/getDoc.do?pubRef=-//EP//TEXT+TA+P6- 

TA- 2006- 0364+0+DOC+XML+V0//LV) 

4. ECVET. 

ES šobrĥd gatavo ECVET modeļa detalizētāku izstrādi. ECVET (European 

Credit (Transfer) System for Vocational Education and Training) ir 

kredĥtpunktu uzkrāšanas un pārneses sistēma profesionālās izglĥtĥbas un 

apmācĥbas programmās. Ar šĥs sistēmas palĥdzĥbu audzēkņa gūtos rezultātus 

profesionālajā apmācĥbā var dokumentēt un apliecināt, pārkāpjot attiecĥgās 

izglĥtĥbas sistēmas robeţšķirtni. (URL: 

http://www.ecvet.net/c.php/ecvet/index.rsys) 

Izglītības sistēma Latvijā 

ISCED līmenis 0: Pirmskolas izglītība 

Pirmskolas izglĥtĥbu Latvijā, tāpat kā obligāto pamatizglĥtĥbu, piedāvā vispārējās 

izglĥtĥbas iestādes. Pirmskolas izglĥtĥbas programmas apgūst bērni 5 – 6 gadu vecumā. 

Pirmskolas izglĥtĥbas pamatmērķis ir sekmēt bērna vispārējo attĥstĥbu un gatavĥbu 

uzsākt sākumskolas posmu pamatizglĥtĥbā. Piecgadĥgo un sešgadĥgo bērnu 

sagatavošana pamatizglĥtĥbas ieguves uzsākšanai ir obligāta. Pirmskolas izglĥtĥbu 

bērniem ar speciālajām vajadzĥbām ĥsteno speciālajās pirmskolas izglĥtĥbas iestādēs. 

ISCED līmenis 1 un 2: Pamatizglītība 

Pamatizglĥtĥbas programmas apguvi bērns parasti uzsāk tajā gadā, kurā viņam aprit 

pilni 7 gadi un ilgst lĥdz 16 gadu vecumam. Ĥpašos gadĥjumos pamatizglĥtĥbas iegūšana 

var turpināties lĥdz 18 gadu vecuma sasniegšanai. Pamatizglĥtĥba Latvijā ir obligāta, 

programmas ilgums ir 9 gadi. Pamatizglĥtĥbas obligāto saturu nosaka valsts 

pamatizglĥtĥbas standarts, kas ietver arĥ sākumskolu. Pamatizglĥtĥbas mērķis ir iespēju 

radĥšana sabiedrĥbas un cilvēka individuālajā dzĥvē nepieciešamo pamatzināšanu un 

pamatprasmju apguvei, vērtĥbu orientāciju veidošanai. 

ISCED līmenis 3: Vidējā izglītība 

Vidējās izglĥtĥbas pakāpē ir divu veidu programmas: vispārējās vidējās un profesionālās 

vidējās izglĥtĥbas programmas. Vispārējās vidējās izglĥtĥbas programmas ir akadēmiski 

orientētas, to pamatuzdevums ir sagatavot tālākām studijām, bet profesionālās vidējās 

izglĥtĥbas programmas ir vairāk orientētas uz profesionālās kvalifikācijas ieguvi, t.i., 

ieejai darba tirgū un/vai tālākizglĥtĥbai. 

ISCED līmenis 4: Pēcvidējā izglītība 

Starptautiski šāds izglĥtĥbas lĥmenis tiek saukts par pēcvidējo, taču ne augstāko 

izglĥtĥbu. Latvijā šĥ izglĥtĥba klasificējas kā vidējās pakāpes izglĥtĥba. Šĥs programmas ir 

orientētas tikai uz profesionālo zināšanu un prasmju apguvi atbilstoši profesionālo 

kvalifikāciju lĥmeņa prasĥbām. 

ISCED līmenis 5: Augstākā izglītība 

Augstākās izglĥtĥbas programmu iedalĥjums akadēmiskajās un profesionālajās nav 

vienĥgais. Pastāv vēl viens profesionālās augstākās izglĥtĥbas iedalĥjums. Augstskolu 

likums un Profesionālās izglĥtĥbas likums nosaka divu lĥmeņu profesionālo augstāko


izglĥtĥbu – pirmā lĥmeņa profesionālo augstāko jeb koledţu izglĥtĥbu un otrā lĥmeņa 

profesionālo augstāko jeb augstskolu izglĥtĥbu. 

ISCED līmenis 6: Pēcdiploma studijas 

Maģistra grāds dod tiesĥbas studēt doktorantūrā, kas ilgst 3 – 4 gadus. 

Izglītība – radošās industrijas sastāvdaļa 

Kas ir industrija? Agrāk to definēja kā materiālo labumu raţošanu, raţošanas sfēru, 

kura nodrošināta ar mūsdienu tehniku. Tādā gadĥjumā izglĥtĥbas industriju varētu 

uztvert ļoti šauri – industrija, kura veido izglĥtĥbas sistēmai materiāli-tehnisko bāzi. 

Pasaulē reklāmas industrija piedāvā patērētāju vajadzĥbu apmierināšanu pēc reklāmas; 

mūzikas industrija – vajadzĥbu pēc mūzikas, banku industrija – pēc banku 

pakalpojumiem. Tātad, ja izglĥtĥba ir industrija, tad izglĥtĥbas industrija piedāvā 

patērētāju vajadzĥbu apmierināšanu pēc izglĥtĥbas. Patlaban pasaule atrodas pārejas 

posmā no Zināšanu ekonomikas uz Radošo ekonomiku. Indivĥda zināšanas, prasmes un 

iemaņas kļūst par resursu radošumam – spējai analizēt un spriest, pašpietiekamĥbai, 

konceptuālai domāšanai, estētiskumam, spējai riskēt un nepadoties savu ideju 

realizācijā. Izglĥtĥba kļūst par bāzi radošai industrijai, kura tiek uzskatĥta par 

ekonomikas sektoru, kas gan Eiropā, gan Latvijā attĥstās ļoti strauji un apsteidz 

pieaugumu tradicionālajās nozarēs. 2007. gadā ES radošās industrijas apgrozĥjums bija 

654 miljardi eiro, kamēr automobiļu raţošana Eiropā bija 271 miljardu eiro vērta. 

Latvijā radošās industrijas pieauguma temps sasniedz turpat 20% gadā. Latvijas 

ekonomikā ir nepieciešams jauns izaugsmes posms, kuru raksturotu inovācijas, 

zināšanu sabiedrĥba un radošā industrija. Tikai šādā veidā Latvija var panākt izrāvienu 

eksportspējĥgas produkcijas raţošanā. Latvijas rĥcĥbā ir vesela virkne lĥdzekļu, ar kuru 

palĥdzĥbu sekmēt jaunu un augstas pievienotās vērtĥbas produktu izstrādi, piemēram, 

uzņēmējdarbĥbas inkubatori un klasteru attĥstĥba. 

Ja 1950. gadā pasaules lielākās kompānijas bija industriālie raţotāji un jēlmateriālu 

piegādātāji, tad 2001. gadā tādas ir TV un izklaides sektors, izdevēji un 

datorprogrammu izstrādātāji. 

Radošo industriju pamatā ir indivĥda radošā darbĥba, prasmes un talants. Pateicoties 

radošajam un intelektuālajam ieguldĥjumam, tiek izstrādāti pārdodami produkti vai 

pakalpojumi ar augstu pievienoto vērtĥbu. Radot un izmantojot intelektuālo ĥpašumu, 

radošās industrijas var celt labklājĥbu un radĥt darba vietas, to klātbūtne var veicināt 

kāda reģiona vai pilsētas daļas attĥstĥbu un uzplaukumu. Lielbritānijā radošās industrijas 

ir atzĥtas par zināšanu ekonomikas pamatu gan nacionālajā, gan reģionālajā aspektā. 

Vairākās Rietumeiropas valstĥs ĥpaša vērĥba tiek pievērsta pētĥjumiem, kas ļautu 

apzināt situāciju un potenciālu radošā biznesa sektorā, izveidotas attĥstĥbas stratēģijas 

un atbalsta shēmas maziem un vidējiem radošā biznesa uzņēmumiem. 

Daţādās valstĥs atšķiras to nozaru saraksts, kuras tiek uzskatĥtas par radošo industriju 

sastāvdaļu. 

Latvijā radošo industriju nozares vēl nav stingri definētas. Pirmie soļi jau sperti 

plānojot jaunās kultūrpolitikas vadlĥnijas, kurās ĥpaša vērĥba tiek pievērsta kultūras, 

izglĥtĥbas un ekonomikas saiknes nostiprināšanai.

22 1. NODAĻA 

Lĥdz 2008. gada vidum LR valdĥba apņēmusies izstrādāt radošās industrijas atbalsta 

politiku. Radošās industrijas attĥstĥšana minēta arĥ šādos LR politikas dokumentos: 

• Latvijas Nacionālais attĥstĥbas plāns 2007. – 2013.; 

• Latvijas Nacionālā Lisabonas programma 2005. – 2008.; 

• politikas pamatnostādnēs „Valsts kultūrpolitikas vadlĥnijas 2006. – 2015. 

gadam. Nacionāla valsts‖; 

• LR Ministru kabineta rĥkojumā „Par vidēja termiņa budţeta mērķiem un 

prioritārajiem attĥstĥbas virzieniem 2008. – 2010.‖. 

Lai šāda industrija funkcionētu, pamatā liekama sadarbĥba (jeb kooperācija) – cilvēku 

mijiedarbĥba, kurā notiek apvienošanās kopĥgo mērķu sasniegšanai vai savstarpējas 

darbĥbas saskaņošanai. Šĥ savstarpējā mijiedarbĥba saskarsmē var izpausties atšķirĥgos 

veidos: sadarbĥbā vai konkurencē. Sadarbĥbā cilvēkiem ir kopĥgs mērķis, kura 

sasniegšanai viņi var: 

• darboties cits no cita neatkarĥgi; 

• darboties savstarpēji saistĥti, noteiktā secĥbā, kad viena darbĥba ir atkarĥga no 

otra paveiktā; 

• vienlaicĥgi darboties vairāki, veidojot vienotu komandu. Konkurencē cilvēkiem 

var būt viens mērķis, pēc kā tiekties, vai atšķirĥgi mērķi, taču to sasniegšanai 

partneri sacenšas cits ar citu, cenšas pārspēt cits citu. 

Risināmās problēmas: 

1. Latvijā ir mazs tirgus, kas darbojoties tikai piedāvājuma un pieprasĥjuma 

principam rada izglĥtĥbas un radošo izpausmju vienveidĥbas risku. 

2. Trūkst pētĥjumi par radošā procesa daudzveidĥgajām izpausmēm un 

tendencēm. 

3. Izcilu radošo sasniegumu novērtēšanā un atbalstĥšanā trūkst skaidru kritēriju 

un profesionāla analĥze. 

4. Radošas daudzveidĥbas atbalstam nav attĥstĥtas pastāvĥgas partnerattiecĥbas un 

sadarbĥbas tradĥcijas starp valsts, pašvaldĥbu un privātiem sektoriem. 

5. Latvijā spēkā esošais normatĥvais regulējums neatbilst radošo personu 

darbĥbas specifikai, viņu ieņēmu gūšanas veidam un sociālajam 

nodrošinājumam. 

6. Darba piedāvājumu neregularitātes dēļ lielākai daļai Latvijas radošo profesiju 

pārstāvju nav pastāvĥgu ienākumu, to mēneša ienākumi nereti ir iztikas 

minimuma robeţās vai zem tā. 

7. Radošo profesiju pārstāvjiem ir vājas zināšanas un prasmes sava radošā darba 

marketingā. 

8. Radošo profesiju pārstāvjiem trūkst zināšanas par sava darba aizsardzĥbas 

Pedagoģija 

tiesĥbām un mehānismiem. 

Pedagoģijai zināšanu sabiedrĥbā būs jārisina strauji mainĥgās sabiedrĥbas problēmas. 

Teorētiskās problēmas apjoma ziņā jau tagad ir milzĥgas un jārisina steidzami. Tas 

prasa kritisku attieksmi pret jēdzienu „modernisms‖ un tā saprāta jēdzienu, kā arĥ


pret „postmodernajiem‖ ideju aspektiem. Nepārskatāmĥba un nedrošĥba nosaka 

praktiskas pedagoģiskās darbĥbas nepieciešamĥbu. Nelielais pārskats par globālajām 

sabiedrĥbas problēmām un nākotnes perspektĥvām skolu darbā parāda, cik ļoti 

pedagoģija kā zinātne nākotnē būs nepieciešama praksei, kura kļūst arvien 

sareţģĥtāka. 

Kas ir pedagoģija: zinātne vai māksla? 

Pedagoģija ir gan zinātne, gan māksla. 

Zinātnes nozari, kas pētĥ izglĥtĥbas iegūšanas procesus, mācĥšanas un audzināšanas 

paņēmienus, sauc par pedagoģiju. Pedagoģija apvieno mācĥbu un audzināšanas teoriju 

un praksi. Pedagoģijas zinātne ir ĥpašs cilvēka darbĥbas veids likumsakarĥbu atklāšanai 

personĥbas attĥstĥbas sekmēšanai konkrētos sabiedrĥbas un dabas apstākļos. Tā ir 

mērķtiecĥga, radoša, teorētiskā cilvēku darbĥba, savā veselumā pastāvĥga, nepārtraukta 

zinātnisko atziņu sistēmas attĥstĥba par cilvēku audzināšanas un izglĥtĥbas objektĥvām 

likumsakarĥbām, procesiem un kategorijām, kas nodrošina teorētiski pamatotu cilvēka 

audzināšanas darbĥbas pilnveidošanos. Citiem vārdiem – pedagoģijas zinātne ir cilvēku 

mērķtiecĥgs un radošs darbĥbas process un rezultāts sistematizētai objektĥvo 

likumsakarĥbu un audzināšanu atklāšanai, aprakstĥšanai, izskaidrošanai, pedagoģisko 

procesu un parādĥbu prognozēšana. Daudzi pedagoģiju definē kā zinātni par 

audzināšanu. Plašā nozĥmē ar audzināšanu tiek saprasta jaunās paaudzes gatavošanu 

dzĥvei pašreizējos un tuvākās nākotnes apstākļos. Šim mērķim ir pakļauti trĥs 

savstarpēji saistĥti pamatuzdevumi: 

1. Topošās personĥbas vispusĥgas un harmoniskas attĥstĥbas vadĥšana. 

2. Iepriekšējo paaudţu lietderĥgās pieredzes pārņemšana. 

3. Sabiedrĥbas prasĥbām atbilstošas pozĥcijas veidošana pret apkārtni. 

Pedagoģijas teorijā (zinātnē) iegūtās zināšanas lietojamas praksē, kur tā izpauţas jau 

kā māksla. 

Kas ir pedagoģijas zinātnes priekšmets? 

Pedagoģijas zinātnes priekšmets ir audzināšana. Audzināšana – vienas paaudzes 

kultūrvērtĥbu nodošana nākamajai. Audzināšana ir sabiedriska parādĥba, bez kuras 

nav iespējama sabiedrĥbas attĥstĥba, jo katra jauna paaudze, sākot patstāvĥgu dzĥvi, 

apgūst iepriekšējo paaudţu materiālās un garĥgās vērtĥbas. 

Kāda ir pedagoģijas zinātnes struktūra? 

Pedagoģija ir visai sazarota zinātņu sistēma. Atbilstoši trim audzināšanas 

pamatuzdevumiem (personĥbas attĥstĥbas vadĥšanai, paaudţu pieredzes pārņemšanai 

un pozĥcijas veidošanai pret apkārtni) ir attĥstĥjušās trĥs pedagoģijas pamatnozares: 

• vispārĥgā pedagoģija; 

• mācĥbu teorija jeb didaktika (mācĥšana + mācĥšanās); 

• audzināšanas teorija. 

Pastāv daţādas relatĥvi patstāvĥgas struktūras: vispārĥgā pedagoģija, audzināšanas 

teorija, mācĥbu metodika, skolvadĥba, speciālā pedagoģija, pedagoģijas vēsture, 

salĥdzinošā pedagoģija. Nozares: vispārĥgā pedagoģija, audzināšanas teorija, mācĥbu

24 1. NODAĻA 

metodika, didaktika, skolvadĥba, speciālā pedagoģija, pedagoģijas vēsture, salĥdzinošā 

pedagoģija, pedagoģiskā psiholoģija, izglĥtĥbas filozofija, metodika, sporta pedagoģija, 

andragoģija, u.c. 

Pedagoģija ir cieši saistĥta arĥ ar daudzām zinātnēm: 

• filozofiju (kas ir pedagoģijas metodoloģiskais pamats); 

• psiholoģiju (palĥdz izprast cilvēka psihiskos procesus, stāvokļus un personĥbas 

psihiskās ĥpašĥbas, tādējādi sekmējot mācĥšanas un audzināšanas 

likumsakarĥbu atklāšanu); 

• bioloģijas disciplĥnām, kas daţādos aspektos pētĥ cilvēku (piemēram, 

antropoloģiskajām zinātnēm – cilvēka anatomijas, fizioloģijas, higiēnas, 

ģenētikas, antropoģenēzes u. c.); 

• savukārt sabiedriskās zinātnes – ētika, vēsture, socioloģija, estētika, ekonomika 

– palĥdz pedagoģijai izstrādāt audzināšanas mērķi un konkrētus uzdevumus. 

Kādas ir pedagoģijas zinātnes kategorijas? 

Kā jebkurai zinātnei, arĥ pedagoģijai ir vairāki nozĥmĥgi pamatjēdzieni (kategorijas), 

kas atspoguļo tās būtĥbu – kulturalizācija (enkulturācija), socializācija, audzināšana, 

sociālā mācĥšanās, sociālā audzināšana, mācĥbas, izglĥtĥba, pašizglĥtĥba, 

pašaudzināšana, attĥstĥba, humānistiskā (ar humānisma ideālu saistĥtā) izglĥtĥba, 

mūţizglĥtĥba. 

Kādas ir pedagoģijas pētīšanas metodes? 

Ar zinātni nesaraujami ir saistĥta pētniecĥba kā ceļš zināšanu paplašināšanai. Vārds 

„pētĥt‖ latviešu valodā cēlies no latĥņu valodas – petere, kas nozĥmē „doties‖, 

„sistemātiski meklēt‖, „pētĥt‖, „būt tieksmei pēc kaut kā". Savukārt metode (gr. 

methodos – pētĥšanas ceļš) ir noteikta mērķa sasniegšanas, konkrēta uzdevuma 

risināšanas veids; esamĥbas teorētiskās un praktiskās izpētes paņēmienu un operāciju 

kopums. Pedagoģijas pētĥšanas metodes ir zinātnē pārbaudĥto un pieņemto darbĥbas 

noteikumu un paņēmienu sistēma, ko izmanto pedagoģijas parādĥbu izziņā jaunu ticamu 

faktu, sakaru un likumu atklāšanai, vērtēšanai un vispārināšanai par pedagoģisko 

realitāti. Pedagoģijas pētĥšanas metodes ir vienmēr bijušas attĥstĥbā, izmaiņās. Lĥdz ar 

pedagoģijas zinātnes attĥstĥbu ir attĥstĥjušās arĥ metodes. Precĥzi un optimāli izvēlētām 

metodēm ir būtiska nozĥme pētĥjuma kvalitatĥva rezultāta sasniegšanā. 

Kādas ir pedagoģijas zinātnes funkcijas? 

Pedagoģija ir zinātne par audzināšanu, kas sabiedrĥbā veic vairākas sociālas funkcijas: 

1. Saglabā un nodod no paaudzes paaudzei zināšanas, prasmes, attieksmes, 

sabiedriskās uzvedĥbas praksi. 

2. Sekmē jaunas paaudzes sagatavošanu darbam tautsaimniecĥbā, lĥdzdarbĥbai 

valsts un sabiedriskajā dzĥvē. 

3. Veicina vērtĥbu izveidi, personĥbas spēju un dotumu attĥstĥbu.


Kāda veida informācija iegūstama attiecībā uz pedagoģijas 

zinātnes priekšmetu? 

Pedagoģijas zinātnes priekšmetam nepieciešams iegūt šādu informāciju: 

• analizēt antĥkos filozofiskos rakstus, meklējot vēl nepamanĥtas idejas un to 

risinājumus; 

• citu kultūru attĥstĥbas un audzināšanas koncepciju analĥze; 

• citu zinātņu ideju aizgūšana un radoša izmantošana pedagoģijā; 

• citās zinātnēs iegūto pētĥjumu rezultātu izmantošana; 

• vairāku zinātnes nozaru pārstāvju piedalĥšanās kopĥgajos pētĥjumos; 

• citu zinātņu metoţu izmantošana; 

• citu zinātņu jēdzienu un terminu apguve, lai aprakstĥtu pedagoģisko procesu 

un parādĥbas. 

Kādi kritēriji būtu jālieto, lai noteiktu pedagoģijas zinātnes 

priekšmeta nozīmi? 

Audzināšanas mērķa problēma pedagoģijas teorijā un audzināšanas praksē risināta 

gadu simteņiem ilgi. Galvenais kritērijs vienmēr bijis sabiedrĥbas (valsts) intereses. 

Kam pedagoģijas zinātne kalpo? 

Pedagoģijas zinātne kalpo pedagoģiskās prakses pilnveidošanai. 

Kāds ir pedagoģijas zinātnes veidošanas process? 

Pedagoģijas zinātne veidojama 3 lĥmeņos: 

• prakses lĥmenĥ (praktiskā pedagoģija); 

• teorijas apguves lĥmenĥ (pedagoģijas studijas); 

• zinātnes lĥmenĥ (teorētiskā pedagoģija). 

Tikai vienĥbā kvalitatĥvi attĥstās pedagoģiskā prakse, teorijas apguve un zinātne, tās 

pilnveidojas un savstarpēji bagātinās. 

Kādas metodes tiek pielietotas pedagoģijas zinātnes izpētei? 

Eksistē plaša vienprātĥba par zinātniskās metodes kritērijiem: 

1. Zinātniskajiem apgalvojumiem jābūt patiesiem un atvērtiem izpētei. 

2. Tiem jābūt loģiski pamatotiem un pēc pieredzes pārbaudĥtiem. 

3. Zinātnei jāpaskaidro tās priekšmets un jāsamazina izskaidrošanas likumi. 

Kam būtu jāveido pedagoģijas zinātne? 

Kam atklājas pedagoģija? Fragments no Šalvas Amonašvili apceres ―Mans smaids, kur 

tu esi?‖ (―Улыбка моя, где ты?‖): „...Pedagoģijas apslēptās zināšanas katram atklājas 

tieši tik, cik viņš pēc tām tiecas. Tām pie cilvēka palĥdz nokļūt intuĥcija un jūtu

26 1. NODAĻA 

izzināšana. Tomēr intuĥcija un jūtu izzināšana prasa upuri – nesavtĥgu mĥlestĥbu pret 

bērniem un uzticēšanos viņiem, saskarsmi ar bērniem veidojot pēc lĥdztiesĥbas un 

brĥvĥbas principiem un tiecoties pēc Augstākā....‖ 

Pēc kādiem noteikumiem pedagoģijas zinātne būtu jāvērtē? 

Galvenais noteikums, kas jāņem vērā, vērtējot pedagoģijas zinātni, ir tās noderĥba 

tālākajā dzĥvē jeb tās lietojamĥba praksē. 

Dažas steidzami risināmas aktualitātes Latvijā 

• Latvijā noteiktām cilvēku grupām nav pieejama tām nepieciešamā formālā un 

neformālā izglĥtĥba katrā dzĥves posmā un jomā, tai skaitā otrās iespējas 

izglĥtĥba. 

• Latvijas izglĥtĥbas sistēmā pieaugušie iedzĥvotāji nav atzĥti kā plašākā izglĥtĥbas 

mērķa grupa un tai nav adekvāta piedāvājuma, kas nodrošinātu cilvēku 

ilgstošu produktĥvu lĥdzdalĥbu darba tirgū un pilsoniskā sabiedrĥbā. 

• Latvijas normatĥvie akti nenosaka mūţizglĥtĥbas politiku, pārvaldi, 

finansēšanu. 

Izglītības industrijas apakšnozare – mūžizglītība 

Termins mūţizglĥtĥba (MI) (lifelong learning) pievērš uzmanĥbu laikam: tā ir izglĥtĥba 

mūţa garumā, kas notiek vai nu pastāvĥgi, vai arĥ periodiski. Jaunizveidotais termins 

„lifewide learning‖ (izglĥtĥba mūţa plašumā) bagātina šo jēdzienu, pievēršot uzmanĥbu 

izglĥtĥbas izplatĥbai, kas var iespiesties visās mūsu dzĥves jomās jebkurā mūsu dzĥves 

posmā. Izglĥtĥbas „mūţa plašuma‖ dimensija palĥdz labāk saskatĥt to, kā formālā un 

neformālā mācĥšanās viena otru papildina. Tā mums atgādina, ka noderĥga un 

interesanta mācĥšanās var notikt ģimenē, brĥvajā laikā, kopienas dzĥvē un ikdienas darba 

dzĥvē. „Mūţa plašuma‖ izglĥtĥba mums arĥ liek saprast, ka mācĥšana un mācĥšanās pašas 

ir lomas un darbĥbas veidi, kas var tikt mainĥtas un apmainĥtas daţādos laikos un vietās. 

Mūsdienu straujo zinātnes un tehnikas sasniegumu un augstas tehnoloģijas laikmetā 

formālajā izglĥtĥbā iegūtās zināšanas un prasmes noveco arvien ātrāk. Mūţizglĥtĥba ar 

ĥpaši organizētu gan formālo, gan neformālo tālākizglĥtĥbas sistēmu sekmē pilnvērtĥgu 

personas attĥstĥbu, ļauj cilvēkam veiksmĥgāk pielāgoties jaunajām laikmeta un 

sociālajām pārmaiņām un, nemitĥgi paaugstinot savu kvalifikāciju vai pat 

pārkvalificējoties, saglabāt augstu konkurētspēju darba tirgū. Tā veicina reģionālo 

pašvaldĥbu un darba devēju lĥdzdalĥbu un atbildĥbu izglĥtĥbas pieejamĥbas 

nodrošināšanā, nodrošina profesionālās sākotnējās un tālākizglĥtĥbas izglĥtĥbas 

programmu piedāvājumu atbilstoši nodarbinātĥbas un sociāli neadaptēto iedzĥvotāju 

mērķgrupu teritoriālajai struktūrai, samazinot teritoriāli sociāli ekonomiskās 

atšķirĥbas starp reģioniem un ekonomiski aktĥvo iedzĥvotāju un lauku jaunatnes 

migrāciju. Rezultātā iedzĥvotājam būs iespējas iegūt darba tirgus prasĥbām atbilstošu 

profesionālo izglĥtĥbu iespējami tuvu savai dzĥves (darba) vietai.


MI aktualitātes pamatojums 

Problēmas: 

• daudziem cilvēkiem nav pieejama tieši viņiem nepieciešamā formālā un 

neformālā izglĥtĥba katrā dzĥves posmā un jomā, tai skaitā otrās iespējas 

izglĥtĥba; 

• Latvijas izglĥtĥbas sistēmā pieaugušie iedzĥvotāji nav atzĥti kā lielākā mērķa 

grupa un tai nav adekvāta piedāvājuma, kas nodrošinātu cilvēku ilgstošu, 

produktĥvu lĥdzdalĥbu darba tirgū un pilsoniskā sabiedrĥbā; 

• Latvijas izglĥtĥbas likumdošana nenosaka mūţizglĥtĥbas politiku, pārvaldi, 

finansēšanu. 

Tuvākajā laikā Latviju sagaida 3 galvenie izaicinājumi: 

1. Tehnoloģisko izmaiņu pieaugošais temps nozĥmē, ka mums ir nepieciešams 

elastĥgs un piemēroties spējĥgs darbaspēks, kas ir gatavs pārkvalificēties un 

neatpalikt no mūsdienu darba tirgus prasĥbām atbilstošām prasmēm. 

2. Demogrāfiskā situācija Latvijā un iedzĥvotāju brĥva pārvietošanās Eiropā, kas 

nozĥmē, ka tuvākā nākotnē mums būs mazāk jaunu, strādājošu cilvēku. 

3. Atšķirĥgo iespēju samazināšana – zināšanām ir svarĥga loma, lai izkļūtu no 

nabadzĥbas. Tās arĥ ļauj cilvēkiem aktĥvi piedalĥties sabiedrĥbā. 

Bez tam Latvijā ES kontekstā nav pieļaujams, ka: 

• cilvēkiem, kas sasniedz savu potenciālu, un tiem, kas to nesasniedz, ir 

atšķirĥgas iespējas; 

• atšķirĥgas strādājošu un nestrādājošu cilvēku prasmes; 

• atšķirĥba starp Latvijas un Eiropas vadošo tautsaimniecĥbu produktivitāti. 

MI politika 

MI politika Eiropas Savienībā 

Mūţizglĥtĥbas ieviešana ir būtisks nosacĥjums sekmĥgai pārejai uz zināšanām balstĥtu 

sabiedrĥbu un ekonomiku – tā nosaka 2000. gadā izstrādātais Eiropas Padomes 

Mūţizglĥtĥbas memorands, 2001. gadā izstrādātais Eiropas Kopienas komisijas 

paziņojums Eiropas mūţizglĥtĥbas vides izveidošana un Lisabonas Eiropas Savienĥbas 

Padomes secinājumi, kas ir pamata Eiropas Savienĥbas mūţizglĥtĥbas politikas 

dokumenti. Eiropas Savienĥbas mūţizglĥtĥbas politikas nostādnēs aicināts katrai 

dalĥbvalstij izstrādāt konsekventu mūţizglĥtĥbas stratēģiju un veikt praktiskus 

pasākumus, kas vērsti uz mūţizglĥtĥbas nodrošināšanu visiem attiecĥgās valsts 

iedzĥvotājiem. 

Mūţizglĥtĥbas sešas pamata nostādnes paredz, ka katras valsts mūţizglĥtĥbas stratēģijai 

jānodrošina šādi aspekti: 

• jāgarantē universālu un nepārtrauktu piekļuvi mācĥbām, kas iedzĥvotājiem 

nodrošinātu nepieciešamo prasmju apgūšanu un uzlabošanu spējai ilgstoši 

iekļauties un funkcionēt uz zināšanām balstĥtā sabiedrĥbā; 

• ievērojami jāpalielina daţāda lĥmeņa investĥcijas cilvēkresursos, par prioritāti 

izvirzot Eiropas svarĥgāko vērtĥbu – tās cilvēkus;

28 1. NODAĻA 

• jāattĥsta efektĥvas apmācĥbu un mācĥšanās metodes, kā arĥ jānodrošina 

nepieciešamie apstākļi mūţizglĥtĥbas un izglĥtĥbas mūţa plašumā nepārtrauktai 

attĥstĥbai; 

• ievērojami jāuzlabo veidi, kādos iesaistĥšanās mācĥbu procesā un tās rezultāti 

tiek saprasti un novērtēti, tas ĥpaši attiecas uz neformālo izglĥtĥbu un ikdienas 

mācĥšanos; 

• jānodrošina viegli pieejama informācija un padomi par mācĥšanās iespējām visā 

Eiropā ikvienam visas dzĥves garumā; 

• jānodrošina mūţizglĥtĥbas iespējas pēc iespējas tuvāk apmācāmo dzĥves vietai 

un, kad nepieciešams, veikt apmācĥbas, izmantojot informāciju un 

komunikāciju tehnoloģiju sniegtās iespējas. 

ES rĥcĥbas programma Mūţizglĥtĥbas jomā (turpmāk – Mūţizglĥtĥbas programma) tika 

apstiprināta ar Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumu 2006/1720/EK 2006. gada 

15. novembrĥ. Tā tika veidota kā turpinājums iepriekšējos gados ĥstenotajām ES 

izglĥtĥbas programmām Socrates un Leonardo da Vinci, kuras noslēdzās 2006. gada 

31. decembrĥ, eLearning programmai, Europass iniciatĥvai un citām atsevišķām 

Kopienas rĥcĥbas programmām un aktivitātēm izglĥtĥbas un apmācĥbas jomā. 

Lĥdzšinējā pieredze ir pierādĥjusi, ka ES ĥstenotās izglĥtĥbas un apmācĥbas programmas 

sasniedz lielu iedzĥvotāju skaitu, tāpēc paredzams, ka arĥ Mūţizglĥtĥbas programma 

savā darbĥbas laikā būtiski ietekmēs Latvijas iedzĥvotāju un organizāciju sadarbĥbu 

izglĥtĥbas un apmācĥbas jomā ar ES dalĥbvalstĥm, kandidātvalstĥm un Eiropas 

ekonomiskās zonas (EEZ) valstĥm, turklāt kā to norāda pats programmas nosaukums, 

tā būs iedzĥvotājiem saistoša visa mūţa garumā. 

Atbilstoši Lisabonas stratēģijai programmas pamatmērķis ir: 

1. Ar mūţizglĥtĥbas palĥdzĥbu veicināt uz zināšanām balstĥtas sabiedrĥbas 

veidošanos Eiropas Kopienā ar tās pastāvĥgi pieaugošo ekonomiku, sekmēt 

labāku darbavietu un augstākas sociālās saliedētĥbas veidošanos, vienlaicĥgi 

nodrošinot dabas resursu saglabāšanu nākamajām paaudzēm. 

2. Programma veicinās sadarbĥbu un mobilitāti starp dalĥbvalstu izglĥtĥbas un 

praktiskās apmācĥbas sistēmām, lai padarĥtu tās par pasaules kvalitātes 

standartu izglĥtĥbas jomā. 

Mūţizglĥtĥbas programmas specifiskie mērķi: 

1. Veicināt mūţizglĥtĥbas kvalitātes attĥstĥbu, kā arĥ sekmēt inovācijas un Eiropas 

dimensiju sistēmās un aktivitātēs. 

2. Palĥdzēt uzlabot mūţizglĥtĥbas iespējas dalĥbvalstĥs, tās kvalitāti, pievilcĥgumu 

un pieejamĥbu. 

3. Pastiprināt mūţizglĥtĥbas ieguldĥjumu personĥgajā piepildĥjumā, sociālajā 

kohēzijā, aktĥvā pilsonĥbā, dzimumu lĥdztiesĥbā, kā arĥ cilvēku ar ĥpašām 

vajadzĥbām lĥdzdalĥbā. 

4. Palĥdzēt veicināt inovācijas, konkurētspēju, nodarbinātĥbu un izaugsmi. 

5. Veicināt visu vecumu cilvēku paaugstinātu iesaistĥšanos mūţizglĥtĥbā. 

6. Veicināt valodu apmācĥbu un valodniecisku daţādĥbu. 

7. Pastiprināt mūţizglĥtĥbas lomu Eiropas pilsonĥbas apziņas, kā arĥ tolerances un 

cieņas pret citiem cilvēkiem un kultūrām radĥšanā.


8. Sekmēt sadarbĥbu kvalitātes nodrošināšanā visos izglĥtĥbas un apmācĥbas 

sektoros Eiropā, izmantot rezultātus, inovatĥvos produktus un procesus, un 

veikt labas pieredzes apmaiņu, kura gūta vienotās programmas ietvaros. 

Mūţizglĥtĥbas programmas mērķi tiks ĥstenoti lĥdz ar četru sektorālo programmu 

(Comenius, Erasmus, Leonardo da Vinci, Grundtvig), Caurviju un Jean Monnet 

programmu ieviešanu. 

Mūţizglĥtĥbas programma ir vienĥgā tik plaša sadarbĥbas programma, kas ietver visus 

izglĥtĥbas veidus un lĥmeņus un kurā Latvijas iedzĥvotāji var iesaistĥties jebkurā mūţa 

posmā, jo apvieno sevĥ: 

Leonardo da Vinci finansē profesionālās mācĥbas, 

galvenokārt praksi jauniem darbiniekiem un 

mācĥbspēkiem uzņēmumos, kas atrodas ārzemēs, kā arĥ 

profesionālo mācĥbu iestāţu un uzņēmumu sadarbĥbas 

projektus. Tās mērķis laikposmā lĥdz 2013. gadam ir 

finansēt 80 000 prakses gadā (URL: 

http://viaa.gov.lv/index.php?option=com_content&task=v 

iew&id=83&Itemid=92 ). 

Erasmus finansē studentu mobilitāti un augstskolu 

sadarbĥbu. Ik gadu šo programmu izmanto ap 150 000 

studentu. Arĥ Erasmus Mundus programma katru gadu 

dod iespēju ap 2 000 studentiem un akadēmiskajiem 

mācĥbspēkiem, kuri ierodas no visas pasaules, iegūt 

maģistra grādu, studējot vismaz trĥs Eiropas augstskolu 

konsorcija studiju programmās 

(URL: http://www.apa.lv/?node=65 ). 

Grundtvig finansē izglĥtĥbas programmas pieaugušajiem, 

kas jo ĥpaši var būt partnerattiecĥbas, tĥkli un 

starptautiskas mobilitātes darbĥbas. Tās mērķis lĥdz 

2013. gadam ir apmaksāt pārvietošanās izdevumus 7 000 

cilvēkiem gadā (URL: http://www.apa.lv/?node=68 ). 

Comenius finansē sadarbĥbu starp skolām un skolotājiem. 

Programmas mērķos paredzēts lĥdz 2013. gadam iesaistĥt 

trĥs miljonus skolēnu 

(URL: http://www.apa.lv/?node=78 ). 

Jean Monnet atbalsta iestādes un darbĥbas, kas saistĥtas 

ar Eiropas integrāciju. Šĥs apakšprogrammas ĥpašie mērķi 

ir stimulēt mācĥšanas, pētniecĥbas un pārdomu 

pasākumus Eiropas integrācijas studijās un atbalstĥt 

atbilstĥgu skaitu iestāţu un apvienĥbu, kuras nodarbojas 

ar problēmām, kas saistĥtas ar Eiropas integrāciju un 

izglĥtošanu un apmācĥbām Eiropas perspektĥvā 

(URL: http://www.apa.lv/index.php?node=142 ).

30 1. NODAĻA 

Caurviju jeb transversālās apakšprogrammas ĥpašie mērķi 

ir veicināt Eiropas sadarbĥbu jautājumos, kas skar divas 

vai vairākas sektoru apakšprogrammas un veicināt 

dalĥbvalstu izglĥtĥbas un apmācĥbu sistēmu kvalitāti un 

konverģenci, sniedzot atbalstu valodu apguvei, IKT un 

izglĥtĥbas politikai 

(URL: http://www.apa.lv/index.php?node=137). 

Latvijā Mūţizglĥtĥbas programma darbojas no 2007. gada 1. janvāra un ilgs lĥdz 

2013. gada 31. decembrim. Programmas paredzētos pasākumus Latvijā ievieš un ĥsteno: 

• Akadēmisko programmu aģentūra (APA), kas nominēta kā Nacionālā aģentūra 

Mūţizglĥtĥbas programmas izpildei Latvijā (izņemot Leonardo 

apakšprogrammu). 

URL: http://www.apa.gov.lv/ 

• Valsts izglĥtĥbas attĥstĥbas aģentūra (VIAA), kas nominēta kā Nacionālā 

aģentūra Mūţizglĥtĥbas programmas Leonardo da Vinci apakšprogrammas 

izpildei Latvijā. 

URL: http://www.viaa.gov.lv/ 

Mērķgrupas 

• skolēni, studenti, praktikanti un pieaugušie audzēkņi; 

• personāls, kas saistĥts ar mūţizglĥtĥbu jebkurā tās aspektā; 

• cilvēki darba tirgū; 

• pedagogi un augstskolu mācĥbspēki; 

• personas un organizācijas, kuras ir atbildĥgas par sistēmām un politikām 

mūţizglĥtĥbas aspektā gan vietējā, gan reģionālā un nacionālā lĥmenĥ; 

• uzņēmumi, sociālie partneri un to organizācijas visos lĥmeņos; 

• skolēnu, studentu, skolotāju, vecāku u.c. asociācijas, kuras iesaistĥtas 

mūţizglĥtĥbas jomā; pētniecĥbas centri; 

• bezpeļņas organizācijas, brĥvprātĥgās un nevalstiskās organizācijas. 

Programmas periods un budžets 

Mūţizglĥtĥbas programma aptver laika periodu no 2007. gada lĥdz 2013. gadam, un tās 

indikatĥvais finansējums 7 gadu laikposmam ir 6 970 000 000 EUR. Latvijas 

proporcionālā daļa no šĥ budţeta ir ap 10 000 000 EUR gadā. 

Pamatdokumenti 

Eiropas Parlamenta lēmums par Mūţizglĥtĥbas programmas dibināšanu 

(URL: http://izm.izm.gov.lv/upload_file/ES/epdecislll.pdf ).


Mūţizglĥtĥbas programmas (MP) 2008. gada pieteikumu konkursa sludinājums 

(URL: http://izm.izm.gov.lv/upload_file/ES/projektu_konkurss_2008.doc ). 

I daļa. Stratēģiskās prioritātes 

(URL: http://izm.izm.gov.lv/upload_file/ES/call_1.dala.doc). 

II daļa. Administratĥvā un finanšu informācija 

(URL: http://izm.izm.gov.lv/upload_file/ES/call_2.dala.doc ). 

Vadlĥnijas projektu pieteicējiem 

(URL: http://izm.izm.gov.lv/upload_file/ES/vadlnijas_2008.doc ). 

Lasīt vairāk internetā: 

Informācija par mūţizglĥtĥbas konceptu 

(URL: http://europa.eu.int/comm/education/policies/lll/lll_en.html ) 

Eiropas Parlamenta un Padomes lēmums 2006/1720/EK (2006. gada 15. novembris), ar 

ko izveido rĥcĥbas programmu mūţizglĥtĥbas jomā 

(URL: http://ec.europa.eu/education/programmes/llp/index_en.html ) 

Prezentācijas internetā: 

―Jaunā izglĥtĥbas un apmācĥbas programmu paaudze pēc 2006. gada‖ 

(URL: http://izm.izm.gov.lv/upload_file/ES/jauna_izglitibas_programmu_paaudze.ppt ) 

„Leonardo da Vinci. Eiropas Kopienas profesionālās izglĥtĥbas programmas trešais 

posms (2007. – 2013.)‖ 

(URL: http://izm.izm.gov.lv/upload_file/ES/LLP_LEONARDO_DA_VINCI_2007-2013.ppt ) 

„Comenius Mūţizglĥtĥbas programmā 2007. – 2013.‖ 

(URL: http://izm.izm.gov.lv/upload_file/ES/LLP_COMENIUS_2007-2013.ppt ) 

„Action Programme in the field of Lifelong Learning 2007-2013‖ (URL: 

http://izm.izm.gov.lv/upload_file/ES/Action_Programme_Lifelong_Learning_2007%E2 

%80%932013.ppt ) 

„Erasmus programma Mūţizglĥtĥbas programmā 2007. – 2013.‖ 

(URL: http://izm.izm.gov.lv/upload_file/ES/LLP_ERASMUS_2007-2013.ppt ) 

„Grundtvig. Pieaugušo izglĥtĥba‖ 

(URL: http://izm.izm.gov.lv/upload_file/ES/LLP_GRUNDTVIG_2007-2013.ppt ) 

„International Student Mobility‖ 

(URL: http://izm.izm.gov.lv/upload_file/ES/International_Student_Mobility.ppt ) 

„Erasmus mobilitāte‖ 

(URL: http://izm.izm.gov.lv/upload_file/ES/LLP_Erasmus_mobilitate.ppt ) 

MI politika Latvijā 

MI politikas pamats 

Latvijā MI politikas pamatu veido: 

• Latvijas ilgtermiņa ekonomiskā stratēģija (apstiprināta Ministru kabinetā 

2001. gada 17. jūlija sēdē, protokola Nr.34). 

• Nacionālais attĥstĥbas plāns 2007. – 2013. gadam (2006. gads). 

• Nacionālais stratēģiskais ietvardokuments 2007. – 2013. gadam. (Projekts). 

• Ilgtermiņa konceptuālais dokuments „Latvijas izaugsmes modelis: Cilvēks 

pirmajā vietā‖ (Apstiprināts Saeimas 2005. gada 26. oktobra sēdē).

32 1. NODAĻA 

• ―Valsts kultūrpolitikas vadlĥnijas 2006. – 2015. gadam. Nacionālā valsts.‖ 

(apstiprināts ar Ministru kabineta 2006. gada 18. aprĥļa rĥkojumu Nr. 264). 

• Lisabonas stratēģija, kas nosaka Eiropas Savienĥbas ekonomiskās attĥstĥbas 

virzienus lĥdz 2010. gadam, kā vienu no uzdevumiem izvirza sociālo kohēziju – 

nodarbinātĥbu un sociālo iekļaušanos. 

• Latvijas nacionālā Lisabonas programma 2005. – 2008. gadam (apstiprināts ar 

Ministru kabineta 2005. gada 19. oktobra rĥkojumu Nr. 684). 

• „Izglĥtĥbas attĥstĥbas pamatnostādnes 2007. – 2013.gadam‖ (apstiprināts ar 

Ministru kabineta 2006. gada 27. septembra rĥkojumu Nr. 742). 

MI politikas pamatprincipi 

1. Dalĥtā atbildĥba – par mūţizglĥtĥbas iespēju nodrošinājumu atbildĥbu dala 

valsts, pašvaldĥbas, juridiskās personas (privātie uzņēmēji, sabiedriskās 

organizācijas) un katrs iedzĥvotājs. 

2. Efektivitāte – efektĥva resursu izmantošana mūţizglĥtĥbas politikas mērķu 

sasniegšanai. 

3. Nozaru politikas sinerģija – katras nozares politikas ĥstenošanā tiek ievērotas 

cilvēku mūţizglĥtĥbas faktiskās un perspektĥvās vajadzĥbas, lai vairotu cilvēku 

dzĥves kvalitāti. 

4. Pieejamĥba – valsts un pašvaldĥbu atbildĥba par izglĥtĥbas iegūšanas iespējām 

cilvēkiem mūţa garumā neatkarĥgi no vecuma, dzimuma, iepriekšējās 

izglĥtĥbas, dzĥves vietas, etniskās piederĥbas, funkcionāliem traucējumiem. 

5. Sabiedrĥbas izpratne (izpratĥba) – vienprātĥba par mūţizglĥtĥbu kā vērtĥbu un 

sabiedrĥbas bagātĥbu. 

6. Vienlĥdzĥba – katra cilvēka vajadzĥbām un spējām atbilstošas izglĥtĥbas iespējas 

mūţa garumā. 

Pamatnostādņu ilgtermiņa mērķis ir nodrošināt izglĥtĥbu mūţa garumā atbilstoši 

iedzĥvotāju interesēm, spējām un reģionu sociāli ekonomiskās attĥstĥbas vajadzĥbām. 

MI politikas mērķi 

Mūţizglĥtĥbas politika ir saistĥta ar personĥgu piepildĥjumu un uzņēmĥbu, 

nodarbinātĥbu un piemērošanos, aktĥvu pilsonĥbu un sociālo iekļaušanos. Mūţizglĥtĥba 

– izglĥtĥbas process cilvēka dzĥves garumā, kas balstās uz mainĥgajām vajadzĥbām iegūt 

zināšanas, prasmes un pieredzi, lai paaugstinātu vai mainĥtu savu kvalifikāciju 

atbilstoši darba tirgus prasĥbām, savām interesēm un vajadzĥbām. 

MI politikas trīs mērķi: 

• Nodrošināt mūţizglĥtĥbas pieejamĥbu iedzĥvotājiem neatkarĥgi no viņu vecuma, 

dzimuma, iepriekšējās izglĥtĥbas, dzĥves vietas, ienākumu lĥmeņa, etniskās 

piederĥbas, sociālā statusa, funkcionāliem traucējumiem. 

• Veidot pieaugušajiem kvalitatĥvas izglĥtĥbas piedāvājumu, kas nodrošina 

ilgtspējĥgas kompetences darbam, pilsoniskai lĥdzdalĥbai, personĥbas izaugsmei 

un sekmē uz augstām prasmēm balstĥtu konkurētspējĥgas zināšanu 

ekonomikas un demokrātiskas sabiedrĥbas attĥstĥbu Latvijā. 

• Izveidot saskaņotu normatĥvo aktu sistēmu un efektĥvu resursu (tai skaitā 

finanšu) pārvaldi, ievērojot dalĥtās atbildĥbas un nozaru politikas mijiedarbĥbas 

principus, vienotas mūţizglĥtĥbas sistēmas attĥstĥbai.


MI rīcības virzieni līdz 2013. g. 

Pirmā MI mērķa sasniegšanai: 

• katrā izglĥtĥbas iestādē radĥt priekšnosacĥjumus izglĥtotu cilvēku izaugsmei; 

uzņēmĥbas, patstāvĥbas, atbildĥbas un gatavĥbas mācĥties mūţa garumā veidošanai; 

• elastĥgas otrās iespējas izglĥtĥbas, nodrošinājums atbilstoši vajadzĥbām (pēc 

mācĥbu vietas; pēc ĥstenošanas kontakta formas (e-mācĥbas, vakara, 

neklātienes mācĥbas), pēc satura, pēc ilguma); 

• stiprināt izglĥtĥbas atbalsta struktūru izveidi, iesaistot psihologus, karjeras 

konsultantus, sociālos pedagogus, jaunatnes lietu speciālistus, sociālos 

darbiniekus un pedagogus un medicĥnas darbiniekus, surdotulkus, pedagogu 

asistentus, kultūras darbiniekus, lai savlaicĥgi novērstu mācĥšanās problēmu 

rašanos. Nodrošināt informāciju un konsultācijas visiem iedzĥvotājiem 

izglĥtĥbas, profesijas un karjeras izvēlei; 

• formālās un neformālās, tai skaitā pamata kompetenču, izglĥtĥbas piedāvājums, 

ĥpaši sociālām grupām ar ierobeţotām iespējām izglĥtĥbas apguvē viņu dzĥves 

(tai skaitā rehabilitācijas iestādes (sociālās, profesionālās, medicĥniskās), 

ieslodzĥjuma vietas, u.tml.), darba vietās; 

• sakārtot mūţizglĥtĥbas teritoriālo pieejamĥbu. 

Otrā MI mērķa sasniegšanai: 

• veidot valsts ietekmes mehānismu izglĥtĥbas un darba tirgus piedāvājuma un 

pieprasĥjuma atbilstĥbas nodrošināšanai, lĥdzsvarojot izglĥtĥbas piedāvājumu 

konkurētspējai, demokratizācijai un pašrealizācijai; 

• izglĥtĥbas sistēmā efektĥvi koordinēt pieaugušo izglĥtĥbas (formālās, neformālās) 

piedāvājumu; 

• valsts atbalsts pieaugušo izglĥtĥbas piedāvātajiem (cilvēkresursi, mācĥbu 

lĥdzekļi, programmu pasūtĥjums) un pieaugušo formālās izglĥtĥbas institūcijām, 

neformālās izglĥtĥbas atbalsta institūcijām; 

• noteikt un ieviest pieaugušo izglĥtĥbas kvalitātes novērtēšanu, saskaņā ar 

kopējo izglĥtĥbas rezultātu vērtēšanas pieeju; 

• ieviest neformālās izglĥtĥbas un ikdienas mācĥšanās rezultātu atzĥšanas 

sistēmu. 

Trešā MI mērķa sasniegšanai: 

• noteikt un izveidot mūţizglĥtĥbas pārvaldes struktūru nacionālā un pašvaldĥbu 

(reģionu) lĥmenĥ, kā arĥ pieaugušo izglĥtĥbas koordinācijas un sadarbĥbu 

veicinošas institūcijas; 

• izveidot mūţizglĥtĥbas normatĥvo bāzi, pilnveidojot saistošos likumus un 

normatĥvos aktus; 

• noteikt un izveidot mūţizglĥtĥbas finansēšanas mehānismus, lĥdzsvarojot valsts, 

pašvaldĥbu, privātās (juridiskās, fiziskās personas) intereses un ieguldĥjumu 

apjomus.

34 1. NODAĻA 

Darbības prioritātes 

1. Mācĥšanās kultūras paaugstināšana – MI ir nākotnes izglĥtĥba, un nākotnes 

analfabēts būs nevis tas, kas nemācēs lasĥt un rakstĥt, bet gan tas, kas nemācēs 

mācĥties. 

2. Pieejas atvieglošana mācĥšanās iespējām. 

3. Laika un naudas ieguldĥšana mācĥbās. 

4. CR un mācĥšanās iespēju tuvināšana. 

5. ES nepieciešamo pamatprasmju noteikšana. CR pamatprasmes 21. gadsimtā: 

6. prasmes darboties ar IKT; 

7. svešvalodu prasmes; 

8. sociālās prasmes – pašapziņa, prasme veidot savu karjeru; 

9. uzņēmējdarbĥbas prasmes, kas atbrĥvo iespējas uzlabot individuālā darba 

veikšanu un daţādot uzņēmuma darbĥbu; 

10. prasmes mācĥties un orientēties informācijas plūsmā. 

11. CR kompetences 21. gadsimtā: 

12. specifiskā profesionālā kompetence – profesionālā pieredze par produktu / 

pakalpojumu un teorētiskās zināšanas par produktu / pakalpojumu; 

13. metodiskā kompetence – procesa plānošana, projektu izstrāde un realizēšana, 

vadĥbas un kontroles mehānismu lietošana, izmaksu kalkulācija, lĥgumu 

slēgšana, darba dokumentācija, darbs ar IT; 

14. sociālā kompetence – attiecĥbu veidošana ar klientiem/piegādātājiem, 

struktūrvienĥbas organizēšana un personāla vadĥba, darbs ar ārvalstu 

sadarbĥbas partneriem, spēja strādāt komandā, konfliktu risināšana un 

lēmumu pieņemšana, informācijas iegūšana un apstrāde; 

15. individuālā kompetence – jaunu tehnoloģiju un procesu ieviešana, patstāvĥga 

mērķu izvirzĥšana un sasniegšana, spēja strādāt individuāli, labas valodas 

zināšanas, svešvalodu zināšanas (krievu, angļu, vācu, u.c.)). 

16. Novatoriskā pedagoģija: 

17. uz IKT balstĥtas mācĥbas – e-studijas, virtuālās studijas; 

18. IKT komplementācija un kombinācija ar tradicionālajām mācĥbām – mācĥbu 

grupās, ģimenēs, darba vietās u.c. 

Secinājumi (MI sešas galvenās idejas) 

1. galvenā ideja: jaunas pamatprasmes visiem 

Mērķis: garantēt universālu un paliekošu pieeju mācĥbām, lai iegūtu un atjaunotu 

prasmes, kas nepieciešamas, lai ilgstoši piedalĥtos uz zināšanām balstĥtā sabiedrĥbā. 

2. galvenā ideja: vairāk investīciju cilvēkresursos 

Mērķis: būtiski paaugstināt investĥciju lĥmeni cilvēkresursos, lai par prioritāti noteiktu 

Eiropas vissvarĥgāko vērtĥbu – tās cilvēkus.


3. galvenā ideja: inovācijas mācīšanā un mācībās 

Mērķis: attĥstĥt efektĥvas mācĥbu (mācĥšanas un mācĥšanās) metodes un kontekstus 

pastāvĥgai mūţizglĥtĥbai (skat. „Novatoriskā pedagoģija – MI būtiskākais faktors‖). 

4. galvenā ideja: mācīšanās novērtēšana 

Mērķis: ievērojami uzlabot veidus, kādos saprot un novērtē piedalĥšanos mācĥbās un tās 

galarezultātus, ĥpaši neformālās mācĥšanās un ikdienas neformālās mācĥšanās 

galarezultātus. 

5. galvenā ideja: pārdomāt konsultēšanu 

Mērķis: nodrošināt, lai dzĥves laikā ikvienam ir viegli pieejama kvalitatĥva informācija 

un padoms par mācĥšanās iespējām visā Eiropā. 

6. galvenā ideja: nodrošināt mācīšanos tuvāk dzīvesvietai 

Mērķis: nodrošināt mūţizglĥtĥbas iespējas tik tuvu apmācāmajam, cik vien iespējams, 

piemēram, pašvaldĥbā, kurā viņš dzĥvo, turklāt tām jābūt atbalstĥtām ar IKT (skat. e- 

studijas), kad vien iespējams. 

Biežāk uzdotie jautājumi par MI 

Kas ir MI? 

• MI ir izglĥtĥbas process cilvēka dzĥves garumā, kas balstās uz mainĥgām 

vajadzĥbām iegūt zināšanas, prasmes, pieredzi, lai paaugstinātu vai mainĥtu 

savu kvalifikāciju atbilstoši darba tirgus prasĥbām, savām interesēm un 

vajadzĥbām. MI apvieno neformālo mācĥšanos ar formālo izglĥtĥbu, attĥsta 

iedzimtas spējas lĥdztekus jaunām kompetencēm. 

• MI tiek uzskatĥta par ES valstu politikas stūrakmeni cilvēkresursu attĥstĥbas 

jomā. Informācijas sabiedrĥbā cilvēku zināšanām un prasmēm ir izšķiroša 

nozĥme augsta labklājĥbas lĥmeņa sasniegšanai. 

• MI aptver visus cilvēka dzĥves posmus, balstās uz iekšēju vajadzĥbu vai ārēju 

faktoru izraisĥtu nepieciešamĥbu iegūt un papildināt zināšanas un prasmes. 

Paver iespējas sabiedrĥbas locekļiem izglĥtoties visas dzĥves garumā, 

paaugstinot savu kvalifikāciju vai iegūstot citu kvalifikāciju atbilstoši darba 

tirgus prasĥbām, savām interesēm un vajadzĥbām. Apvieno neformālo (angl. 

non-formal) mācĥšanos ar formālo izglĥtĥbu (angl. formal) un pieredzes (angl. 

in-formal) izglĥtĥbu, attĥsta iedzimtas spējas lĥdztekus jaunām kompetencēm. 

Kāda ir MI pamatideja? 

Mūţizglĥtĥbas pamatideja – sekmēt cilvēka personĥgo izaugsmi, pašpilnveidi katrā 

dzĥves posmā, visās dzĥves jomās mūţa garumā, tādējādi radot priekšnosacĥjumus katra 

iedzĥvotāja uzņēmĥbas, adaptācijas spēju attĥstĥšanai un panākot sociālo iekļautĥbu, 

nodarbinātĥbu, aktĥvu pilsonisku lĥdzdalĥbu. 

Mūţizglĥtĥbas sešas galvenās idejas: 

1. Jaunas pamatprasmes visiem – garantēt universālu un paliekošu pieeju 

mācĥbām, lai iegūtu un atjaunotu prasmes, kas nepieciešamas, lai ilgstoši 

piedalĥtos uz zināšanām balstĥtā sabiedrĥbā.

36 1. NODAĻA 

2. Vairāk investĥciju cilvēkresursos – redzami pacelt investĥciju lĥmeni 

cilvēkresursos, lai par prioritāti noteiktu Eiropas vissvarĥgāko vērtĥbu – tās 

cilvēkus. 

3. Inovācijas mācĥšanā un mācĥbās – attĥstĥt efektĥvas mācĥbu un mācĥšanās 

metodes un kontekstu pastāvĥgai mūţizglĥtĥbai. 

4. Mācĥšanās novērtēšana – ievērojami uzlabot veidus, kādos saprot un novērtē 

piedalĥšanos mācĥbās un tās galarezultātus, ĥpaši neformālās mācĥšanās un 

ikdienas neformālās mācĥšanās galarezultātus. 

5. Pārdomāt konsultēšanu – nodrošināt, lai ikvienam ir viegli pieejama 

kvalitatĥva informācija un padoms par mācĥšanās iespējām visā Eiropā visā 

dzĥves laikā. 

6. Nodrošināt mācĥšanos tuvāk dzĥves vietai – mūţizglĥtĥbas iespējas nodrošināt 

tik tuvu apmācāmajam, cik vien iespējams (piemēram, pašvaldĥbā) un 

atbalstĥtas ar IKT iekārtām, ja tās nepieciešamas konkrētajam mācĥbu 

procesam. 

Kāpēc jāiegulda resursi MI? 

Zināšanas izvirzĥjušās cilvēku darbĥbas, attĥstĥbas un sociālo pārmaiņu centrā. 

Sabiedrĥbās, kurās apgūst zināšanas, nedrĥkst būt izslēgtu indivĥdu, jo zināšanas ir 

sabiedrĥbas vērtĥba, kurai jābūt pieejamai visiem. Mūţizglĥtĥba ir ceļš uz zināšanām 

balstĥtu sabiedrĥbu. 

Nedz Latvijas dabas bagātĥbas, nedz lētais darbaspēks nespēs ilgtermiņā kalpot par 

valsts izaugsmes pamatresursu. Lai sasniegtu attĥstĥtajām valstĥm raksturĥgo visas 

sabiedrĥbas un katra indivĥda dzĥves lĥmeni, par galveno resursu Latvijā kļūst 

iedzĥvotāju zināšanas un gudrĥba, to prasmĥga un mērķtiecĥga izmantošana. 

1. Ilgtermiņa pamatuzdevums – izglĥtĥba, zināšanas un konkurētspēja kā 

izaugsmes pamats. 

2. Veidots mehānisms, kas stiprinātu izglĥtĥbas piedāvājuma atbilstĥbu darba 

tirgus pieprasĥjumam, tautsaimniecĥbas kārtējām un perspektĥvām vajadzĥbām, 

kā arĥ valsts stratēģiskās attĥstĥbas nodrošināšanai. 

3. Sekmēta neformālā izglĥtĥbā iegūto rezultātu atzĥšana (novērtēšana), lai 

iedzĥvotājiem paplašinātu iespējas turpināt izglĥtĥbu sev piemērotā veidā. 

Tādējādi tiks palielināta iedzĥvotāju atgriešanās izglĥtĥbas sistēmā, lai katrs 

varētu pilnvērtĥgi konkurēt darba tirgū, iekļauties sabiedrĥbā un pilnveidot sevi 

mūţa garumā. 

4. Stiprināta izglĥtĥbas atbalsta sistēmas struktūra, lai skolēniem obligātās 

izglĥtĥbas vecumā laikus novērstu mācĥšanās problēmu veidošanos, lai 

pieaugušajiem nodrošinātu pieejamĥbu kvalitatĥvai informācijai un 

konsultācijām par izglĥtĥbas ieguves, profesijas un karjeras iespējām. 

5. Sakārtota mūţizglĥtĥbas teritoriālā pieejamĥba, paplašinot un pārstrukturējot 

formālās un neformālās izglĥtĥbas ieguves iespējas, tai skaitā – pamata prasmju 

apgūšanas izglĥtĥbas piedāvājumu pieaugušajiem, pasākumu kopumu 

apmācĥbai un konsultāciju pakalpojumiem atbilstoši iedzĥvotāju vajadzĥbām. 

Ĥpaša uzmanĥba tiks veltĥta sociālajām grupām ar ierobeţotām iespējām 

izglĥtĥbas apguvē viņu dzĥves un darba vietās. Bibliotēkas tiks padarĥtas par 

mūţizglĥtĥbas centriem.


Uz ko balstās MI? 

Mūţizglĥtĥba balstās uz: 

• personas vajadzĥbām (iekšējiem faktoriem); 

• nepieciešamĥbu iegūt un papildināt savas zināšanas, prasmes un kompetences 

Kāda ir MI struktūra? 

(ārējiem faktoriem). 

MI struktūra vēl tikai veidojas. Viena no atbalstāmām darbĥbām 2007. – 2013. gada 

struktūrfondu plānošanas periodā ir mūţizglĥtĥbas struktūras izveide (tai skaitā 

inovatĥvie risinājumi, informatĥvie pasākumi, reģionālās konferences, reģionāla lĥmeņa 

pētĥjumi). Lĥdz 2007. gada 19. oktobrim Latvijā izveidoti 6 mūţizglĥtĥbas koordinatoru 

tĥkli piecos plānošanas reģionos un Rĥgas pilsētā. Lĥdz 2007. gada 1. augustam apmācĥti 

479 mūţizglĥtĥbas koordinatori: Latgales reģionā – 66; Zemgales reģionā – 46; Rĥgas 

reģionā – 269; Rĥgas pilsētā – 29; Vidzemes reģionā – 18; Kurzemes reģionā – 66. 

Kādi ir MI veidi? 

Mūţizglĥtĥbas (angl. Lifelong and Lifewide Learning – visa mūţa garumā un visās 

dzĥves jomās) veidi un paveidi ir: tālākizglĥtĥba, profesionālā pilnveide, kvalifikācijas 

celšana, interešu izglĥtĥba u.c. 

Kādas ir MI formas? 

MI formas ir – nepilna laika studijas, brĥvās studijas, tālmācĥba, e-studijas u.tml. 

MI spektri 

Mūţizglĥtĥba aptver visu mācĥšanās spektru: formālo izglĥtĥbu, neformālo izglĥtĥbu, 

ikdienas saskarsmē iegūtās prasmes, zināšanas, attieksmi un izturēšanos. 

Kāds labums no MI? 

• Individuālām personām – ieguldĥt laiku, enerģiju un citus nepieciešamos 

resursus, lai attĥstĥtu savu potenciālu. 

• Darba devējiem – prasmĥgi un motivēti darbinieki sniedz augstas kvalitātes 

produktus un pakalpojumus. 

• Arodbiedrĥbām – cĥnĥties par labumiem, ko var iegūt no prasmju pilnveidošanas 

vai apgūšanas. Strādāt ar darbiniekiem, lai novērstu atšķirĥbas starp prasmēm 

darbavietā. Strādāt ar darba devējiem, veicinot tiešākus nosacĥjumus 

darbiniekiem. 

• Izglĥtĥbas pakalpojumu sniedzējiem – pārliecināties, ka apmācĥbu nosacĥjumi 

atbilst kursantu prasĥbām neatkarĥgi no viņu dzĥvesvietas. Noteikt augstākās 

kvalitātes nosacĥjumus. Plānot un pieņemt noteikumus, kas attiecas uz 

Latvijas tautsaimniecĥbu un sociālām vajadzĥbām. 

Mūţizglĥtĥba cilvēkam nodrošina emocionālo komfortu, vietu darba tirgū, papildina 

zināšanas. 

Kas notiks pēc MI rīcības programmas ieviešanas? 

1. Mūţizglĥtĥbas pieejamĥba būs nodrošināta iedzĥvotāju dzĥves un darba vietās 

atbilstoši viņu vajadzĥbām un dzimumtiesĥbu principiem. 

2. Mūţizglĥtĥbas piedāvājums tiks sekmēts, ieviešot lĥdzsvara, efektivitātes un 

kvalitātes principus.

38 1. NODAĻA 

3. Mūţizglĥtĥbas pārvaldĥba būs nodrošināta, izveidojot nacionālo un reģionālo 

pārvaldes struktūru, izveidojot normatĥvo bāzi un finansēšanas mehānismus. 

Kādi ir MI vērtēšanas indikatori? 

Latvijā uz šo brĥdi noteikti šādi indikatori: 

• mūţizglĥtĥba definēta vienotā izglĥtĥbas sistēmā; 

• lĥdz 2013. gadam mūţizglĥtĥbā iesaistĥti 12% iedzĥvotāju; 

• izveidota vienota nacionālā datu bāze par mūţizglĥtĥbas iespējām valstĥ un 

reģionos; 

• uzsākta multiizglĥtĥbas centru tĥkla izveide; 

• lĥdz 2013. gadam katrā plānošanas reģionā reizi gadā organizētas mūţizglĥtĥbas 

kampaņas; 

• palielinājies strādājošo skaits, kas mācās ar darba devēju atbalstu; 

• samazinājies iedzĥvotāju skaits, kuriem nav pamata un vispārējās vidējās 

izglĥtĥbas; 

• izveidotas otrās iespējas izglĥtĥbā nodrošināšanai atbilstošas programmas 

• paaugstināta strādājošo darba efektivitāte. 

ES lĥmenĥ lĥdz 2013. gada beigām tiks izveidota datu bāze par pozitĥvo praksi, 

informāciju un pieredzi, kas saistĥta ar svarĥgiem MI aspektiem visos lĥmeņos, lai 

atbalstĥtu MI ĥstenošanu. Pēc skaidri noteiktiem kritērijiem tiks izvēlēti gadĥjumi, kas 

būs strukturēti pēc tematiem un pēc to izpildĥtājiem. Datubāzē tiks iekļauti ne tikai tie 

gadĥjumi, kas radušies Kopienas instrumentu (izglĥtošana, apmācĥbas un jauniešu 

programmas, Eiropas Sociālais fonds, Eiropas Reģionālās attĥstĥbas fonds un Kopienas 

iniciatĥvas) izmantošanas rezultātā, bet arĥ tādi gadĥjumi, kas nākuši no nacionālā, 

reģionālā, vietējā un nozaru lĥmeņa, no valstĥm, kas neietilpst Eiropas Savienĥbas 

sastāvā, no starptautiskām organizācijām, sociālajiem partneriem un pilsoniskās 

sabiedrĥbas. Datubāze tiks veidota uz esošo iniciatĥvu bāzes, kas balstĥtas uz dialogu ar 

visām iesaistĥtajām pusēm, tā būs pieejama internetā, informācija tiks regulāri 

atjaunota un atbildĥs šĥ brĥţa vajadzĥbām. 

Kāds ir MI veidošanās process? 

Mūţizglĥtĥbas programma aptver laika periodu no 2007. gada lĥdz 2013. gadam. 

Izpētes rezultāti jau tagad rāda, ka MI struktūras veidošanās gaitā būs nepieciešams 

pārvarēt daţas grūtĥbas: 

Kas veido MI? 

1. Būtiskas atšķirĥbas MI pieejamĥbā starp reģioniem, pilsētu un laukiem, 

sociālajām un ekonomiskajā grupām. 

2. Palielināt cilvēku drošĥbas izjūtu par izglĥtĥbas rezultativitāti, panākot 

pilnvērtĥgu atbilstĥbu starp piedāvājumu izglĥtĥbā un valsts ekonomiskās un 

pilsoniskās attĥstĥbas vajadzĥbām. 

3. Palĥdzēt nostiprināt cilvēkos izpratni par izglĥtĥbu kā resursu, kas nodrošina 

konkurētspēju un paver iespēju pilnvērtĥgi piedalĥties ekonomikā, sociālajā 

dzĥvē un pilsoniskajā sabiedrĥbā. 

Mūţizglĥtĥbas stratēģijas un tās ieviešanas rĥcĥbas plāna izstrādi ĥsteno LPIA (Latvijas 

Pieaugušo izglĥtĥbas apvienĥba). Reģionālās atbalsta sistēmas izveidi un kapacitātes


stiprināšanu mūţizglĥtĥbas stratēģijas ieviešanai ĥsteno 5 plānošanas reģionu attĥstĥbas 

aģentūras un Rĥgas domes Pilsētas attĥstĥbas departaments. 2007. – 2013. gada 

struktūrfondu plānošanas periodā iespējamie projektu ĥstenotāji – tiešās valsts 

pārvaldes iestāde, kas ir noteikta kā atbildĥgā institūcija Mūţizglĥtĥbas politikas 

pamatnostādņu ĥstenošanā, valsts pārvaldes iestāde, kas normatĥvajos aktos noteiktajā 

kārtĥbā ĥsteno valsts politiku kultūrizglĥtĥbas jomā, plānošanas reģioni, republikas 

pilsētas pašvaldĥba, kuras teritorijā iedzĥvotāju skaits ir vairāk nekā 700 000. 

Kādi ir MI attīstības virzieni? 

2007. – 2013. gada struktūrfondu plānošanas periodā atbalstāmās darbĥbas: 

• elastĥgas otrās iespējas izglĥtĥbas nodrošinājums atbilstoši vajadzĥbām; 

• vakara skolu profesionālo programmu pieaugušajiem izstrāde; 

• efektĥva pieaugušo izglĥtĥbas (formālās, neformālās) piedāvājuma un 

pieejamĥbas nodrošināšana; 

• sektorālās un profesionālās mobilitātes ĥstenošana; 

• pieaugušo profesionālās izglĥtĥbas orientācija; 

• mūţizglĥtĥbas struktūras izveide, tai skaitā inovatĥvie risinājumi, informatĥvie 

pasākumi, reģionālās konferences, reģionāla lĥmeņa pētĥjumi. 

Kāda ir MI programmas būtība? 

Mūţizglĥtĥbas programma (angl. Lifelong Learning Programme jeb LLP) ir izveidota uz 

lĥdzšinējo Socrates, Leonardo da Vinci, eLearning, Europass un citu Kopienas 

rĥcĥbprogrammu pamata ar mērķi sekmēt iestāţu sadarbĥbu izglĥtĥbā un praktiskajās 

mācĥbās Eiropas mērogā. Programma darbosies no 2007. gada janvāra lĥdz 2013. gada 

decembrim. Šĥ ir vienĥgā tik plaša sadarbĥbas programma, kas ietver visus izglĥtĥbas 

veidus un lĥmeņus un kurā patiešām var iesaistĥties jebkurā mūţa posmā (lūdzam 

nejaukt ar lĥdz šim plaši izplatĥtiem konceptiem, kas domāti tikai atsevišķiem vecuma 

posmiem ārpus formālās izglĥtĥbas ietvariem). Jaunajā programmā ir 4 sektorālās 

programmas: Comenius – vispārējai izglĥtĥbai, Erasmus – augstākajai izglĥtĥbai, 

Leonardo – arodizglĥtĥbai un Grundtvig – pieaugušo izglĥtĥbai. Bez tām vēl programmā 

ietilpst Caurviju programma valodām, IKT un izglĥtĥbas politikai un Ţana Monē 

programma Eiropas integrācijas atbalstam. Sagaidāms, ka dalĥbvalstu skaitā bez 

tagadējām 31 Socrates un Leonardo valstĥm iesaistĥsies arĥ Šveice un Rietumbalkānu 

valstis (katra savā reizē, izstājoties no Tempus). 

Programmas pamatmērķis ir caur mūţizglĥtĥbu veicināt uz zināšanām balstĥtas 

sabiedrĥbas veidošanos Eiropas Kopienā ar tās pastāvĥgi augošo ekonomiku un sekmēt 

labāku darbavietu un augstākas sociālās saliedētĥbas veidošanos, vienlaicĥgi nodrošinot 

vides aizsardzĥbu nākamajām paaudzēm. Programma veicinās apmaiņu, sadarbĥbu un 

mobilitāti starp izglĥtĥbas un praktiskās apmācĥbas sistēmām Kopienas iekšienē, lai 

padarĥtu tās par pasaules kvalitātes standartu izglĥtĥbas jomā. Sektorālās programmas 

lielā mērā ir decentralizētas, t.i., tajās var pieteikties lĥdzdalĥbai un saņemt 

finansējumu Nacionālajās aģentūrās, kas ir izveidotas katrā dalĥbvalstĥ. Decentralizēta 

ir pieteikšanās arĥ uz vienu no caurviju programmas aktivitātēm – izglĥtĥbas vadĥtāju 

un politikas veidotāju studiju vizĥtēm (lĥdzšinējās Arion un CEDEFOP vizĥtes). Par 

pārējām programmas iespējām Nacionālās aģentūras izplatĥs informāciju, taču 

pieteikumu pieņemšana, izskatĥšana, lĥgumu slēgšana un finanšu vadĥba ir pilnĥbā

40 1. NODAĻA 

Eiropas Komisijas un tās padotĥbā esošās Izpildaģentūras (Education, Audiovisual and 

Culture Executive Agency; URL: http://eacea.ec.europa.eu/index.htm ) kompetencē. 

Kāda ir MI programmas struktūra? 

1.3. tabula. Mūžizglītības programmas struktūra. 

Comenius – 

Skolas izglĥtĥba 

Erasmus – 

Augstākā izglĥtĥba 

Leonardo da Vinci – 

Profesionālā izglĥtĥba 

un apmācĥba 

Grundtvig – 

Pieaugušo izglĥtĥba 

Caurviju programma (URL: http://eacea.ec.europa.eu/index.htm ) 

4 aktivitātes – politikas attĥstĥba (arĥ vadošo izglĥtĥbas darbinieku mācĥbu 

braucieni), valodu apguve, jaunās tehnoloģijas, labākās pieredzes izplatĥšana. 

Jean Monnet programma – Eiropas integrācija akadēmiskajā jomā; atbalsts Eiropas 

mēroga izglĥtĥbas un praktiskās apmācĥbas iestādēm un asociācijām. 

Kādi ir efektīvas MI būtiskākie faktori? 

Efektĥva MI nozĥmē: 

• kvalitatĥva MI; 

• pieejama MI; 

• pieprasĥjumam atbilstoša MI. 

Efektĥvas MI būtiskākie faktori ir: 

• informācija; 

• m/t bāze; 

• finansējums; 

• pedagogi; 

• metodikas 

• likumdošana; 

• politiķu atbalsts; 

• koordinācija. 

Novatoriskā pedagoģija – MI būtiskākais faktors 

Vārdu salikums "novatoriskā pedagoģija" nozĥmē "bagātināta pedagoģija" 

("novatorisms" – jaunu ideju, metoţu un paņēmienu ieviešana, bagātināšana ar jauniem 

elementiem, lĥdzekļiem, "pedagoģijas" jēdziena skaidrojumu skat. nod. „Pedagoģija ("In 

Education")‖). To sekmē izglĥtĥbas attĥstĥbas tendences pasaulē: 

1. Paplašinās tālmācĥbas un e-studiju lietojums mūţizglĥtĥbā. 

2. Modernās tehnoloģijas skolās un augstskolās. 

3. Tālmācĥbas principu un metodikas pielietojumi tradicionālajā mācĥbu procesā. 

Šajā nodaļā izklāstĥtas tikai daţas novatoriskās pedagoģijas komponentes.


Networking (tīklošanās) – novatoriskās pedagoģijas 

pamatprincips 

Network (tulkojumā no angļu valodas – tĥkls, tĥklojums) jebkuru grupu vai sistēmu 

savienojums kopējā tĥklā. Pastāv daudz un daţādu tĥklu iedalĥjumu: cilvēku tĥklojums 

(Human network: Economic network, Social network, Value network, u.c.), mēdiju 

tĥklojums (Media network: Radio network, Television network, Film Network, Comics 

Network, Computer Games Network, u.c.), tehnoloģiju tĥklojums (Technology network: 

Electrical network, Computer network, Database models Network, Telecommunications 

network, u.c.), zinātnes tĥklojums (Science network: Network theory, Neural network, 

u.c.) u.c. tĥklojumi (piemēram, Transport network). 

Savukārt jēdzienu "networking" (tĥklošanās) jāsaprot šādi: 

• divu vai vairāku tĥklu sadarbĥba; 

• funkciju sadalĥšana pa tĥkla komponentiem; 

• tĥkla projektēšana. 

1.3. attēls. Tĥklošanās shēma. 

Novatoriskajā pedagoģijā Networking jāsaprot kā: 

• divu vai vairāku mācĥbu tĥklu sadarbĥba; 

• mācĥbu funkciju sadalĥšana pa tĥkla komponentiem; 

• mācĥbu tĥkla projektēšana. 

Tas nozĥmē mācĥbu VIETAS variācija atkarĥbā no konkrētās situācijas un vajadzĥbām, 

mācĥbu SATURA variācija atkarĥbā no konkrētās situācijas un vajadzĥbām, mācĥbu 

FORMAS variācija atkarĥbā no konkrētās situācijas un vajadzĥbām. Iedziļinoties 

teiktajā, lasĥtājs sapratĥs, ka Networking ir tālmācĥbas un e-studiju pamatā. 

Tālmācības būtība 

Pasaulē strauji attĥstās zinātne un tehnika. To sasniegumi bez kavēšanās tiek 

izmantoti praksē. Panākumus gūst tie cilvēki, kuri spēj to izdarĥt visātrāk un 

vislabākajā veidā. Arĥ raţošanas un pakalpojumu tehnoloģija kļūst arvien sareţģĥtāka, 

un aug pieprasĥjums pēc izglĥtotiem un prasmĥgiem darbiniekiem. Mācĥbu laikā iegūtās 

zināšanas ātri "noveco" un speciālistam nepārtraukti jāmācās, lai uzturētu savu

42 1. NODAĻA 

kvalifikāciju. ES valstĥs nonākuši pie secinājuma, ka ar ieguldĥjumiem zinātnes un 

tehnikas attĥstĥbā vien nepietiek un daudz vairāk lĥdzekļu un uzmanĥbas jāvelta 

izglĥtĥbai, izmantojot MI. 

Eiropas Savienĥbas komisija, kas koordinē darbĥbas cilvēku resursu, izglĥtĥbas, 

apmācĥbas un jaunatnes lietās, jau 1991. gadā pieņēmusi memorandu par tālmācĥbas 

tālākas attĥstĥbas sekmēšanu Eiropā, uzskatot to par vienu no galvenajiem lĥdzekļiem 

ar darbaspēka izglĥtošanu un apmācĥbu saistĥto problēmu risināšanā. 

Tālmācĥba ir speciāli plānotas, organizētas patstāvĥgas mācĥbas, kuras atbalsta 

padomdevēji un konsultanti. Tā ir izglĥtĥbas forma, kurā izmanto specifiskus mācĥbu 

materiālus un metodiku. Katrs var mācĥties sev izdevĥgā laikā, vietā un tempā. 

Tālmācĥba pamatā paredzēta pieaugušajiem, kuri ir motivēti un spēj paši sevi organizēt 

aktĥvām mācĥbām. Tātad, tālmācĥba ir izglĥtĥbas forma, kurā pasniedzējam nav 

nepārtraukta un tieša kontakta ar studējošo. Tālmācĥbas pamatā ir patstāvĥgas 

studijas. Tomēr to nevar uzskatĥt par pašmācĥbu, jo tajā ir speciāli plānota, organizēta 

un patstāvĥgās studijas atbalsta padomdevēju un konsultantu sistēma. 1.4. attēlā 

attēlota tālmācĥbas atšķirĥbas salĥdzinājumā ar citām izglĥtĥbas formām. 

1.4. attēls. Izglĥtĥbas formu atšķirĥbas. 

(RTU Tālmācĥbas centrs; autors: Ilmārs Slaidiņš). 

Pasaulē tālmācĥba ir plaši izplatĥta, tomēr vienas, vispārpieņemtas, definĥcijas tai nav. 

Piemēram LR "Izglĥtĥbas likumā" (29.10.1998.) definēts: "Tālmācĥba ir izglĥtĥbas ieguves 

neklātienes formas paveids, kuru raksturo ĥpaši strukturēti mācĥbu materiāli, 

individuāls mācĥšanās temps, ĥpaši organizēts izglĥtĥbas sasniegumu novērtējums, kā 

arĥ daţādu tehnisko un elektronisko saziņas lĥdzekļu izmantošana.‖ Tomēr pasaulē 

"distance education"" (tālmācĥba) arvien bieţāk sāk atzĥst par neprecĥzu. Visbieţāk 

šobrĥd angļu valodā lieto terminus: ‗‘open distance learning‘‘, ‗‘open flexible learning‘‘, 

‗‘distance learning‘‘, ‗‘resource- based learning‘‘, ‗‘materials- based learning‘‘, 

‗‘independent learning‘‘. Katrs termins uzsver kādu (vai vairākus) no tālmācĥbā 

izmantotiem principiem vai patstāvĥgu mācĥšanos (nevis mācĥšanu), lietojot daţādus 

studiju materiālus (resursus). Nav iespējams novilkt precĥzu robeţu starp atvērtĥbu, 

elastĥbu un iespēju mācĥties attālumā, izmantojot studiju resursus. 

Tātad tālmācĥba ir studiju veids, kurā nav nepārtraukts un tiešs kontakts starp 

studējošo un pasniedzēju. Tā galvenokārt domāta pieaugušiem cilvēkiem, kuri izjūt 

nepieciešamĥbu un ir gatavi ziedot laiku un enerģiju sevis pilnveidošanai un jaunu 

prasmju apgūšanai. Vispopulārākās ir ĥsās programmas un atsevišķu studiju kursu 

studēšana. Tomēr tālmācĥbā var iegūt arĥ pilnu augstāko izglĥtĥbu, maģistra un pat 

doktora grādus. Pieaugušajiem, kuri daţādu apstākļu dēļ nav varējuši iegūt izglĥtĥbu,


tālmācĥba paver šo iespēju. Vairākās pasaules valstĥs arĥ neklātienes studiju sistēmu 

bieţi vien pielĥdzina tālmācĥbai. Tomēr pētĥjumi rāda, ka neklātienes sistēma atzĥstama 

par šodienas prasĥbām neatbilstošu. Neraugoties uz to, tālmācĥba visā pasaulē tiek 

uzskatĥta par neklātienes (angl. – correspondence education) izglĥtĥbas nākošo attĥstĥbas 

lĥmeni, nevis kā vecās formas paveidu. Tagad tālmācĥba atrodas piektajā attĥstĥbas 

lĥmenĥ, kurā tiek ieviesti jauni jēdzieni, piemēram, virtuālās studijas izmantojot IKT. 

Tā kā tālmācĥbas pamatā ir patstāvĥgas studijas, liela nozĥme ir mācĥbu lĥdzekļu 

metodiskajai kvalitātei un tehnoloģiju pielietošanai mācĥbās. Neklātienē studējošie 

pārsvarā mācās no grāmatām un drukātiem lekciju konspektiem, kuri nav paredzēti 

patstāvĥgām studijām, bet gan kā klātienes nodarbĥbas papildinoši materiāli. Papildu 

metodiskie materiāli ar uzdevumiem un kontroldarbiem nespēj kompensēt specializētu 

studiju materiālu iztrūkumu. 

Tālmācĥbas kursus parasti sadala daļās, kurus sauc par moduļiem. Katras daļas beigās 

parasti ir kontroles darbs un kursa beigās eksāmens. Individuālo studiju procesu 

atbalsta konsultantu un padomdevēju sistēma. Konsultācijas var saņemt reģionālos 

tālmācĥbas studiju centros tieši vai izmantojot IKT. 

Liela vērĥba tālmācĥbā tiek pievēršama kvalitātei. Lielākā daļa no metodiskā un 

organizatoriskā darba tiek veltĥta mācĥbu kvalitātes paaugstināšanai, uzsverot, ka 

galvenais ir "mācĥšanās" nevis "mācĥšana". Tas nozĥmē, ka skolotājs nevis māca, bet gan 

tikai palĥdz apgūt priekšmetu. Pedagogi, programmētāji un psihologi iegulda lielu 

darbu tādas tehnikas un metodikas radĥšanā, kuru cilvēkam būtu viegli un patĥkami 

izmantot mācĥbu procesā (piemēram, draudzĥgs interfeiss). Angļu valodā pat radies 

jauns termins – edutainment = educate (mācĥt, izglĥtot) + entertainment (laika 

kavēklis, izklaide). 

ES ir izveidojusies vĥzija par tālmācĥbas perspektĥvām: 

• paplašinās piekļūšanas un piedalĥšanās iespējas visiem izglĥtĥbas un apmācĥbas 

lĥmeņiem; 

• nostiprinās izglĥtĥbas un mācĥbu infrastruktūru tālās un nomaļās vietās, 

nodrošinot arĥ tur plašas izglĥtošanās iespējas vietējos centros studentu grupām 

vai individuāli; 

• jau tagad tiek radĥti Eiropas mācĥbu tĥkli, kas ļautu vairāk saskaņot izglĥtĥbas 

standartus, lietojot savstarpējās apmaiņas sistēmas tālmācĥbas jomā; 

• ES uzlabos apmācĥbu programmu kvalitāti, piesaistot augstas kvalitātes 

profesionāļus un izmantojot multimediju iespējas; 

• ES apvienos sadarbĥbu mācĥbu jomā gan starp dalĥbvalstĥm, gan starp izglĥtĥbas 

sistēmu un raţošanu; 

• ES tiks attĥstĥtas progresĥvas mācĥbu sistēmas un izplatĥs pētĥjumu un 

atklājumu rezultātus; 

• ES izplatĥs izglĥtĥbas un mācĥbu programmas Eiropas mērogā. 

e-studiju būtība 

MI tiek uzskatĥta par ES valstu politikas stūrakmeni cilvēkresursu attĥstĥbas jomā. 

Informācijas sabiedrĥbā (IS) cilvēku zināšanām un prasmēm būs (apmēram 2013. gadā) 

izšķiroša nozĥme augsta labklājĥbas lĥmeņa sasniegšanai. Tehnoloģijas strauji mainās, 

tāpēc zināšanas nepārtraukti jāpapildina, mācoties visa mūţa garumā. ES Memorandā

44 1. NODAĻA 

par mūţizglĥtĥbu kā viens no efektĥvākajiem lĥdzekļiem mūţizglĥtĥbas realizācijai tiek 

atzĥta tālmācĥba e-studiju formā. Tas atspoguļots jau ES iniciatĥvā e-Eiropa (2000. gada 

maijs). 

Pastāv vairākas e-studiju definĥcijas. Plašākā nozĥmē par e-studijām (e-learning) sauc 

speciāli organizētu mācĥbu kursu, kurā izmantotas IKT un citas tehnoloģijas. 

Modernās tehnoloģijas var nodrošināt jaunas agrāk nebijušas studiju iespējas. 

Savukārt šaurāk ar e-studijām saprot tiešsaistes (on-line) studijas datortĥklā. 

Būtiska e-studiju pazĥme ir speciāli organizēta virtuāla studiju vide, interaktĥvi studiju 

materiāli pašmācĥbai, pašnovērtējuma iespējas un studiju atbalsts. Piemēri: grāmata 

elektroniskā formā, lekciju konspekts elektroniskā formā, elektroniskās bibliotēkas, 

web resursi, lekcijas videoieraksts, videokonference, multimediju materiāli, 

datorkonferences, virtuālie forumi, virtuālās diskusiju grupas, virtuālā realitāte 

(virtuālā realitāte [angl. cyberspace] – datorā veidota mākslĥga trĥsdimensiju vide, kas 

rada realitātes ilūziju; lai panāktu šo ilūziju, tiek izmantoti speciāli stereoskopiska 

efekta displeji (brilles) un palĥgierĥces manipulācijām ar virtuālās realitātes objektiem.) 

Bieţi vien e-studiju vietā tiek lietots termins ''virtuālās studijas'' – studijas kādā speciāli 

veidotā virtuālā vidē. Virtuālo vidi veido dators kopā ar citām tehniskām ierĥcēm. 

Izmantojot pieslēgumu internetam, iespējams veidot virtuālo studiju grupas pašiem 

studējošiem atrodoties lielos attālumos. Savukārt par virtuālo universitāti sauc tādu 

studiju organizāciju, kas pilda universitātes funkcijas, veidojot virtuālu studiju vidi, bet 

kurai nav reālām universitātēm raksturĥgu fizisko pazĥmju – auditoriju u.c.. Tomēr 

virtuālajā universitātē ir virtuāla administrācija, virtuāli profesori, virtuālas studiju 

telpas, virtuālas bibliotēkas, virtuālas telpas semināriem u.c. Kursantiem ir iespēja ne 

tikai mācĥties, bet arĥ atpūsties, būt virtuālajā saskarsmē gan ar pasniedzējiem, gan 

citiem kursantiem (sarunas un diskusijas ar datortĥklu starpniecĥbu; studenti fiziski 

var neatrasties vienā telpā un vienā laikā). 

e-mācīšanās būtība 

E-mācĥšanās (e-learning) ir e-studiju procesa sastāvdaļa – „mācĥšanās‖ ar IKT 

palĥdzĥbu. Pastāv trĥs e-mācĥšanās pamatveidi: 

1. sinhronā (synchronous) mācĥšanās; 

2. neatkarĥgā (self-directed) mācĥšanās; 

3. asinhronā (asynchronous) mācĥšanās. 

Sinhronās mācīšanās būtība 

Tā ir tradicionālā mācĥšanās, tikai mācĥbu process notiek virtuāli (tiešsaistē), nevis 

auditorijā. Jēdziens „sinhrons‖ (izcelsme – sengrieķu synchronos < syn ‗kopā‘ + 

chronos ‗laiks‘ – tāds, kas pastāv, noris, darbojas vienlaicĥgi, laikā saskaņoti ar ko citu) 

nozĥmē viss vienā laikā un šajā gadĥjumā attiecas uz studentu un pasniedzēja 

satikšanos konkrētā brĥdĥ (piemēram, mācĥbas sākas 9.00 un beidzas 12.00). Kā rāda 

autora pieredze, tā ir nopietna problēma, ja pedagogam nākas strādāt ar studentiem 

daţādās laika joslās.


Kopumā sinhronās mācĥšanās galvenie elementi ir: 

• to vada pasniedzējs, 

• nodarbĥbām ir noteikts laiks (visi studenti ir „uz vietas‖ vienā un tajā pašā 

laikā); 

• studentiem ir iespējams sazināties ar citiem studentiem un pasniedzēju reālā 

laikā. 

Sinhronās mācĥšanās priekšrocĥbas: 

• studentiem tas ir pazĥstams mācĥbu modelis, viņi zina, ko no tā sagaidĥt; 

• sazināšanās ar pasniedzēju dod iespēju labāk apgūt mācĥbu vielu; 

• studenti spēj savā starpā virtuāli komunicēt. 

Sinhronās mācĥšanās trūkumi ir: 

• nodarbĥbu laika organizēšana – grūti panākt, lai studenti varētu vienlaicĥgi 

sākt mācĥbas; 

• nepieciešams atalgojums pasniedzējam; 

• nepieciešams liels interneta pieslēguma ātrums, jo daţas no e-mācĥšanās vidēm 

pārraida audio, video un apjomĥgu grafisko informāciju. 

Neatkarīgā mācīšanās 

Neatkarĥgā mācĥšanās ir pašmācĥbas process. Tas prasa, lai students viens pats soli pa 

solim apgūst noteiktus mācĥbu materiālus un pilda noteiktus uzdevumus. Šāds mācĥbu 

kurss parasti sastāv no lekciju konspektiem, testiem sevis pārbaudĥšanai un daţādiem 

uzdevumiem, ko izmantot trenējoties. 

Neatkarĥgās mācĥšanās priekšrocĥbas: 

• mācĥbu process netiek plānotas konkrētos laikos, students pats var izvēlēties, 

kad mācĥties; 

• ir cilvēki, kuri vislabāk apgūst mācĥbu vielu, kad mācās vieni paši sev vēlamā 

tempā un saskaņojot mācĥbas ar citām ikdienas aktivitātēm. 

Neatkarĥgās mācĥšanās trūkumi ir: 

• nav pasniedzēja un citu studentu, ar kuriem komunicēt attiecĥgā kursa 

ietvaros; 

• daţiem cilvēkiem nepatĥk mācĥties individuāli un viņi paļaujas uz komunikāciju 

ar pasniedzēju un citiem studentiem; 

• daţiem cilvēkiem ir grūtĥbas ievērot disciplĥnu un noteikt laikus, kad mācĥties. 

Viņiem nepieciešams pasniedzējs, kas pārbauda, vai noteiktie uzdevumi ir 

izpildĥti laikā. 

Asinhronā mācīšanās 

Šis e-mācĥšanās veids apvieno abu pārējo ĥpašĥbas. Grupa studentu satiekas ar 

pasniedzēju tiešsaistes reţĥmā un var komunicēt savā starpā, bet nav nepieciešams, ka 

viņi noteikti to dara vienlaicĥgi. Studenti pašrocĥgi apgūst mācĥbu vielu un komunicē ar 

pasniedzēju un citiem studentiem, atstājot ziņojumus, uz kuriem gaida atbildi parasti 

daţu stundu laikā. Kā redzams, students var mācĥties individuāli, bet joprojām 

sazināties ar citiem studentiem vai pasniedzēju.

46 1. NODAĻA 

Vārds „asinhrons‖ nozĥmē ne tajā pašā laikā, un ir attiecināms uz to, ka studenti un 

pasniedzējs tiekas daţādos iepriekš nenoteiktos laikos. Asinhrons e-mācĥšanās kurss, 

piemēram, var sākties pirmdien un beigties piektdien, un tajā laikā studentiem ir 

jāizpilda noteikti uzdevumi, bet viņiem nav jābūt tiešsaistes reţĥmā vienlaicĥgi. 

Asinhronās mācĥšanās priekšrocĥbas: 

• Saikne ar pasniedzēju dod iespēju studentiem labāk apgūt attiecĥgo mācĥbu 

kursu; 

• Iespējama komunikācija starp studentiem, kuri mācās attiecĥgajā kursā; 

• Studenti katru dienu var paši noteikt laiku, kad viņi var pildĥt kursa 

uzdevumus un mācĥties jauno vielu. 

Asinhronās mācĥšanās trūkumi: 

• Nav iespējama tūlĥtēja sazināšanās ar pasniedzēju vai arĥ citiem studentiem; 

• Studentiem iespējams jāgaida atbildes uz izšķirošiem jautājumiem, kas var 

aizkavēt mācĥbu procesu. 

Katram e-mācĥšanās veidam ir savas priekšrocĥbas un trūkumi. Nav viena perfekta 

veida, kas ir labākais jebkurā situācijā. 

Tālmācības un e-studiju 3 galvenie principi 

Tālmācĥbas un e-studiju metodikas un filozofijas pamatā ir trĥs galvenie principi: 

• 1. princips – iespēja mācĥties attālumā (angl. distance), iespēja iegūt izglĥtĥbu 

neatrodoties mācĥbu iestādē. 

• 2. princips – atvērtĥba un plaša pieejamĥba (angl. open, openess) – tiek noņemti 

visi šķēršļi izglĥtĥbas iegūšanai: 

• tālmācĥba ir brĥvi pieejama visiem neatkarĥgi no vecuma, izglĥtĥbas, 

nodarbošanās vai dzĥvesvietas; 

• uzsākot tālmācĥbas kursu, nav jāliek iestājeksāmeni; 

• tālmācĥbā katrs var izvēlēties sev vajadzĥgu kursu (priekšmetu) un nav 

jāmācās uzreiz visa studiju programma. 

• 3. princips – elastĥba un pielāgošanās (angl. flexible) – tiek izmantoti jaunākie 

sasniegumi mācĥbu metodikā un tehnoloģijā: 

• mācĥbu metodika un mācĥbu lĥdzekļu veids ir pielāgots konkrētā kursa 

mērķiem un uzdevumiem; 

• mācĥbu procesā pēc vajadzĥbas izmanto informācijas un telekomunikāciju 

tehnoloģijas; 

• studējošais var mācĥties sev piemērotā vietā, laikā un tempā, atgrieţoties 

pie grūtāk izprotamām lietām; 

• zināšanu apguve notiek patstāvĥgi studējot, bet pasniedzēji-konsultanti 

nevis māca, bet tikai palĥdz mācĥties. 

Atklātĥbas un elastĥbas principi izglĥtĥbā tiek lietoti arĥ katrs atsevišķi vai daţādās 

kombinācijās. Piemēram, atklātĥbas princips viens pats tiek realizēts pieaugušo 

interešu izglĥtĥbā. Katrs bez ierobeţojumiem var pieteikties šādos kursos, kur mācĥbas 

notiek klātienes formā ar tradicionālām pedagoģijas metodēm bez tehnisko lĥdzekļu 

izmantošanas. Elastĥbas principu arvien plašāk lieto skolās un augstskolās. Tas


attiecas gan uz moderno tehnoloģiju, gan jaunāko pedagoģijas metoţu lietošanu 

tradicionālajā izglĥtĥbā. Tālmācĥbu un e-studiju formu daţkārt izmanto atsevišķu 

priekšmetu mācĥšanā. Videokonferenču tehnoloģija ļauj realizēt mācĥšanos attālumā 

arĥ skolās un augstskolās. Vienā augstskolā lasĥto lekciju ar videokonferences palĥdzĥbu 

var klausĥties (arĥ uzdot jautājumus) citās augstskolās vairāku simtu (vai tūkstošu) 

kilometru attālumā. Šajā gadĥjumā ir apvienoti 2 principi – mācĥšanās attālumā un 

elastĥba. 

Praksē nākas saskarties ar atsevišķu tālmācĥbas principu izmantošanas gadĥjumiem, 

taču tas nenozĥmē, ka šo izglĥtĥbas piedāvājumu varētu tādēļ saukt par tālmācĥbu, 

piemēram, neklātienes veidā realizētas studiju programmas nosaukt sauc par 

tālmācĥbu. To varētu saukt par izglĥtĥbas formu ar tālmācĥbas elementiem. Varētu to 

saukt arĥ par tālmācĥbu plašā nozĥmē, ar to saprotot izglĥtĥbas formu ar kādu atsevišķu 

tālmācĥbas principu (ne visu trĥs kopā) lietojumu. 

Tālmācības un e-studiju nozīme mūžiglītībā 

1.5. attēls. E-studiju loma mūţizglĥtĥbā. 

Mūţizglĥtĥba ir plašākais no apskatĥtajiem jēdzieniem un ietver sevĥ arĥ tālmācĥbu. 

Mūţizglĥtĥbu realizējama ne tikai "no tāluma", bet arĥ klātienes kursu veidā. Savukārt 

tālmācĥba bez e-studijām sevĥ ietver arĥ drukātus studiju materiālus, konsultācijas u.c.. 

E-studijas savukārt ir plašāks jēdziens nekā tiešsaistes (on-line) studijas datortĥklā, jo 

var tikt papildinātas arĥ ar citām elektroniskām tehnoloģijām un nodarbĥbu veidiem 

pēc vajadzĥbas. Gan e-studijas, gan tiešsaistes studijas balstās uz tālmācĥbas 

metodiskajiem principiem. 

Tālmācĥba un e-studijas balstās uz noteiktiem principiem un ir svarĥgi zināt šos 

principus, lai varētu izprast tālmācĥbas un e-studiju būtĥbu. Šos pašus principus, kā arĥ 

tālmācĥbā izmantotās metodes un tehnoloģijas var lietot arĥ tradicionālajās izglĥtĥbas 

formās. Šāda tendence vērojama visā pasaulē un tiek arĥ daţādi atbalstĥta un stimulēta. 

Aprakstĥtās jēdzienu sakarĥbas mainās laika gaitā. Ja sākotnēji e-studijas tiešām tika 

realizētas kā tālmācĥba, tad tagad e-studijas jau iziet ārpus tālmācĥbas ietvariem. 

Mūsdienās izglĥtĥbā izmanto mācĥbas, kurās lieto elektroniskās tehnoloģijas, tā 

papildinot tradicionālās klātienes studijas. Daţkārt e-studiju apzĥmēšanai lieto arĥ

48 1. NODAĻA 

terminu ''technology enhanced learning'', kas tulkojumā nozĥmē ar tehnoloģijām 

uzlabotu (pastiprinātu) mācĥbu procesu. Šis termins savukārt aptver plašāku jomu 

nekā e-studijas un tajā iekļaujamas arĥ kombinētās studijas (angl. blended learning). 

Par kombinētām studijām sauc gadĥjumus, kad tradicionālo klātienes mācĥbu procesu 

papildina ar e-studiju tehnoloģijām – studiju materiāliem internetā, virtuālām 

diskusijām, virtuāliem forumiem, u.c. Ar mobilo telefonu izplatĥbu sāk veidoties 

e-studiju variants, ko apzĥmē ar terminu m-studijas (mobilās studijas). Arĥ mūţizglĥtĥbā 

var izmantot e-studiju materiālus, taču neieviešot citus tālmācĥbai raksturĥgus 

elementus. Kopĥgā tendence ir tāda, ka e-studiju lietojums un izplatĥba nepārtraukti 

paplašinās. 

ES politika ''e-Learning" (http://www.elearningeuropa.info) 

Atbildot uz attĥstĥbas tendencēm visā pasaulē un it sevišķi uz straujo interneta un 

e-biznesa attĥstĥbu ASV un Japānā, Eiropas Komisija 1999. gada decembrĥ izvirzĥjusi 

e-Eiropa programmu, kurā ietilpst arĥ izglĥtĥbas daļa. 

ES valstu Lisabonas sanāksmē (2000. gada 24. marts) pieņemts dokuments – 

''e-Learning – Designing tomorrow's education'' Communication from the Commision, 

kurā atzĥmēts, ka konkurētspēja pasaulē iespējama, tikai plaši ieviešot e-studiju . e- 

studiju Darbĥbas Plāns publicēts 2001. gada martā. Norādĥts, ka tas cieši saistĥts ar 

mūţizglĥtĥbu un Eiropas Nodarbinātĥbas stratēģiju. Izvirzĥti šādi galvenie darbĥbas 

virzieni: 

1. Nodrošināt IKT pieejamĥbu visiem, kas mācās. 

2. Apmācĥt cilvēkus šo tehnoloģiju lietošanai mācĥbu vajadzĥbām. 

3. Nodrošināt kvalitatĥvu multimediju produktu un pakalpojumu pieejamĥbu 

Eiropā. 

4. Veicināt visu iesaistĥto aktĥvu sadarbĥbu šo mērķu sasniegšanā. 

Savukārt ES Informācijas Sabiedrĥbas un Tehnoloģiju programmā iekļauti pētĥjumi par 

e-studijām, atzĥstot tās par ļoti svarĥgu jomu virzĥbā uz zināšanu sabiedrĥbu. 

Attĥstĥbas tendence globālā mērogā ir tāda, ka paplašinās tālmācĥbas un e-studiju 

lietojums. Tālmācĥbas un, it sevišķi, e-studiju nozĥme būtiski pieaug, jo strādājošiem 

pieņemamāk mācĥties tālmācĥbas un e-studiju formā nekā apmeklēt klātienes 

seminārus. 

Tālmācĥbas iespējas pieaug arĥ pateicoties tam, ka attĥstās IKT. Elektroniskā veidā 

publicēts materiāls pieejams visiem bezgalĥgi lielā metienā. Multimedijas apvienojumā 

ar novatorisko pedagoģiju dod iespēju izveidot augstvērtĥgus studiju materiālus. 

Virtuālās sadarbĥbas un komunikāciju tehnoloģijas nodrošina ļoti efektĥvas studiju 

iespējas arĥ mācĥbu dalĥbniekiem neatrodoties vienā telpā. 

Visā pasaulē ir novērojama tendence uz izglĥtĥbas sistēmu liberalizāciju un 

demokratizāciju. Arvien bieţāk tālmācĥbā un e-studijās lietotos atklātĥbas un elastĥbas 

principus lieto arĥ tradicionālajā izglĥtĥbā. 

Informācijas Sabiedrĥbas pamatu veidos moderno tehnoloģiju izmantošana visās dzĥves 

jomās. Lai gan pēc pirmā straujā attĥstĥbas posma e-bizness piedzĥvojis tikpat strauju 

kritumu, tomēr nav šaubu, ka tas ieņēmis stabilu un paliekošu vietu visas pasaules 

ekonomiskajā sistēmā. Tas attiecas arĥ uz e-studijām, kuras kļūst par vienu no 

e-biznesa novirzieniem.


Tālmācības risinājuma scenāriji 

Daţādās valstĥs tālmācĥbu realizē pēc atšķirĥgiem organizatoriskiem modeļiem, kurus 

var klasificēt trijās grupās: 

• atklātās universitātes, kas nodarbojas tikai ar tālmācĥbu (one mode); 

• universitātes, kurās paralēli tradicionālajai izglĥtĥbai tiek realizēta arĥ 

tālmācĥba (dual-mode); 

• jaukta veida (mixed mode) mācĥbas tradicionālajā izglĥtĥbā. 

1. modelis – atklātā (open) universitātes 

Tā nav universitāte parastajā izpratnē. Tradicionālajās universitātēs raksturĥga 

situācija, kad students izvēlas profesoru, pie kura klausĥsies lekcijas un beigās kārtos 

pārbaudĥjumu. Atklātajās universitātēs nenotiek nodarbĥbas, profesori nelasa lekcijas 

un nevada semināru nodarbĥbas. Apmācĥbā ieviesta rūpnieciska pieeja un darba 

dalĥšana. Studiju materiālus izstrādā darba grupas, kurās iekļauti vislabākie profesori 

un citi speciālisti. Pierakstĥšanos uz kursiem un mācĥbu materiālu izsūtĥšanu 

nodrošina speciāls dienests. Mācĥbu laikā studentus konsultē speciāli sagatavoti 

pasniedzēji-konsultanti. Lielbritānijā un citur tos sauc par ''tutor'', bet vācu valodā plaši 

tiek lietots termins ''mentor''. Tālmācĥbas konsultantus, kuri vada virtuālās diskusiju 

grupas, sauc arĥ par moderātoriem. Studentu kontroldarbus un eksāmenus vērtē vēl 

cita speciālistu grupa. Visam procesam jābūt saskaņotam un precĥzi reglamentētam, lai 

nodrošinātu rezultātu vienveidĥbu un augstu kvalitāti. Šāda rūpĥga kursu izstrādāšana 

prasa lielus ieguldĥjumus un atmaksājas tikai tad, ja studentu skaits gadā pārsniedz 5 – 

10 tūkstošus. Latvijā veidot šāda veida atklāto universitāti atzĥts par neracionālu. 

2. modelis – ''dual mode'' universitātes 

Tajās bez tradicionālās klātienes studiju formas tiek realizēta arĥ tālmācĥba, ko parasti 

organizē atsevišķa administratĥva struktūra. Šādai pieejai ir gan priekšrocĥbas (vienotas 

studiju programmas abiem mācĥbu veidiem, vienādi eksāmeni un kvalitātes prasĥbas, 

tālmācĥbai gatavotos studiju materiālus var izmantot klātienes studentu apmācĥbā, u.c.), 

gan trūkumi (pasniedzējiem jāpārorientējas no lekciju lasĥšanas un nodarbĥbu vadĥšanas 

uz individuālām konsultācijām, grūti panākt lĥdzvērtĥgu attieksmi pret klātienes studiju 

formu un tālmācĥbu, mazākā mērā iespējama darba dalĥšana un industriālā pieeja). 

Arĥ Latvijā daudzās mācĥbu iestādēs paralēli tradicionālajām klātienes studijām tiek 

piedāvāta tālmācĥba, neklātiene vai studijas vakaros un nedēļas nogalēs. Tātad, tās 

būtu ''dual mode'' mācĥbu iestādes. 

Augstas kvalitātes izglĥtĥba ir dārga un tas, kā redzam, attiecas arĥ uz tālmācĥbu. Lai 

gan studiju materiālus varētu izmantot arĥ tradicionālajai apmācĥbai, tālmācĥbas kursu 

izstrāde universitātēs tomēr ir pārāk dārga. Ļoti lietderĥgi būtu universitātēm 

sadarboties tālmācĥbas jomā. Lielbritānijā un Austrālijā izveidotas centralizētas 

organizācijas, kas nodarbojas ar tālmācĥbas kursu studiju materiālu izstrādāšanu 

visām universitātēm. 

3. modelis – jaukta veida (mixed mode) mācības 

Šajā modelĥ vienas mācĥbu/studiju programmas ietvaros atsevišķus kursus var realizēt 

gan tradicionālā veidā, gan tālmācĥbas formā arĥ klātienes studentiem. Šis modelis 

Latvijā kļūst aizvien populārāks.

50 1. NODAĻA 

Virtuālās studijas 

Par virtuālo universitāti sauc tādu studiju organizāciju, kas pilda universitātes 

funkcijas, veidojot virtuālu studiju vidi 

Daudzās valstĥs jau tiek realizētas virtuālās universitātes ideja. Realizācijas modeļi ir 

daţādi: 

• e-studiju kursi un programmas tradicionālās augstskolās (piemēram, Latvijas 

Universitātē; http://www.lu.lv/); 

• pāreja uz modernām tehnoloģijām tradicionālās tālmācĥbas organizācijās 

(piemēram, Lielbritānijas Atklātā Universitāte; http://www.open.ac.uk/); 

• e-studiju kursi firmās un korporāciju universitātes (Datorzinĥbu centrs, World 

bank); 

• augstskolu virtuālas apvienĥbas (Somijas Virtuālā universitāte); 

• virtuālās izglĥtĥbas brokeru organizācijas (Net University 

http://www.netuniversity.se); 

• virtuālās izglĥtĥbas biznesa apvienĥbas (Thomson Learning 

http://www.educationdirect.com/index.html ). 

Virtuālās studijas Latvijā 

Virtuālā universitāte ir viens no tālmācĥbas un e-studiju realizācijas variantiem. 

Latvijā jau 1999. gadā tika izstrādāts Latvijas Virtuālās Universitātes projekts, kas tika 

veidots kā augstskolu sadarbĥbas platforma tālmācĥbas realizācijai, tai skaitā resursu 

apvienošanai studiju materiālu izstrādē. Nedaudz pārstrādātā veidā vēlāk šis projekts 

tika iekļauts E-Latvija programmā. 

Latvijas Virtuālās universitātes projekts ir viens no posmiem Latvijas izglĥtĥbas sistēmas 

modernizācijā atbilstoši Informācijas Sabiedrĥbas prasĥbām. Projekta mērķis ir uz 

modernu pedagoģijas metodiku un modernām tehnoloģijām balstĥtas Latvijas augstskolu 

sadarbĥbas platformas izveide. Tā paredzēta kopĥgai studiju programmu un mācĥbu 

kursu izstrādei un realizācijai, nodrošinot efektĥvu resursu izmantošanu un augstu 

izglĥtĥbas kvalitāti. Projekts aptver gan pilna, gan nepilna laika izglĥtĥbu un vislielākā 

efektivitāte būtu sasniedzama elastĥgi kombinējot e-studijas ar klātienes nodarbĥbām. 

Latvijas virtuālās universitātes pilnĥga izveide ir ilgtermiņa mērķis, kura realizācija 

prasa lielu sagatavošanas darbu, saskaņošanu un sadarbĥbas stila izkopšanu, tāpēc šis 

projekts uzskatāms par sākuma etapu. 

Kādi būtu ieguvumi un kas būtu ieguvēji no šāda projekta? Galvenie ieguvēji no 

projekta būtu visi Latvijas iedzĥvotāji. Paplašinātos viņu iespējas iegūt izglĥtĥbu un 

paaugstināt kvalifikāciju atrodoties tālu prom no mācĥbu iestādēm, apvienojot mācĥbas 

ar darbu. Rodas iespēja rast zināšanas tieši tai brĥdĥ, kad tās ir vajadzĥgas. Jau 

esošajiem studentiem paplašinātos iespējas elastĥgi plānot laiku, kas atvēlēts studijām, 

pētniecĥbai un arĥ darbam, jo mazāk būtu klātienes nodarbĥbu ar fiksētu klātbūtnes 

laiku. Samazinātos ceļa izdevumi un laika zudumi ceļā. Studijas kļūtu interesantākas 

un efektĥvākas. 

Pasniedzējiem tāpat kā studentiem būtu iespēja elastĥgāk plānot un izmantot laiku 

studiju darbam, pētniecĥbai, projektiem, konsultāciju darbam u.c. Samazinātos ceļa 

izdevumi un laika zudumi ceļā. Sadarbojoties ar citiem speciālistiem viena kursa vai


studiju programmas realizēšanā, katrs pasniedzējs bagātinātos no citiem un celtu 

kvalifikāciju. 

Savukārt augstskolām viens no galvenajiem ieguvumiem būtu izdevumu 

samazināšanās studiju programmu realizācijai un ĥsāks laiks jaunu programmu vai 

atsevišķu kursu ieviešanā. Tas panākams sadarbojoties vairākām augstskolām studiju 

programmu izstrādē, studiju materiālu sagatavošanā, programmas realizācijā un 

novērtēšanā. Pareizi organizējot virtuālās studijas un kombinējot tās ar klātienes 

nodarbĥbām optimālās proporcijās, varētu sasniegt labāku izglĥtĥbas kvalitāti. 

Vairākas augstskolas kopĥgi varētu realizēt arĥ akadēmiskā personāla sastāva 

atjaunošanas un kvalifikācijas celšanas problēmas. Virtuālās izglĥtĥbas projekti būtu 

laba treniņa bāze augstskolu menedţmenta pārkārtošanai uz moderniem principiem. 

Izglĥtĥbas un Zinātnes ministrijai būtu iespēja realizēt izglĥtĥbas sistēmas 

modernizācijas plānu. Ja orientēsimies tikai uz tradicionālajām studiju formām un 

organizāciju (autonomas separātas universitātes, viens profesors atbild par visu studiju 

procesu, daudz klātienes kontakta nodarbĥbu, masĥva infrastruktūra u.c.) būs vajadzĥgi 

milzĥgi lĥdzekļi, lai austākā izglĥtĥba kļūtu efektĥvāka un reālajam pieprasĥjumam 

atbilstošāka. Daudz lielāka atdeve būtu ieguldĥjumiem augstskolu sadarbĥbas 

veicināšanai un moderno studiju formu ieviešanai. Sevišķi svarĥgi ieviest moderno 

studiju metodiku un tehnoloģiju skolotāju izglĥtĥbā. Tā tiktu panākts multiplikācijas 

efekts un modernā pieeja izglĥtĥbas realizācijai strauji izplatĥtos arĥ skolās. Efektĥvāk 

tiktu izmantotas jau tagad skolās un augstskolās pieejamās tehnoloģijas. 

Visai valstij kopumā būtu ieguvums, jo Latvijā tiktu izveidota uz moderniem 

principiem un tehnoloģijām balstĥta konkurētspējĥga izglĥtĥbas sistēma. 

Secinājums 

Tālmācĥba un e-studijas ir novatoriskās pedagoģijas pamatā un tās ir cieši saistĥtas. 

E-studijas ir tālmācĥbas attĥstĥbas nākošais posms. Katram no šiem latviešu valodas 

terminiem varam atrast vairākus atbilstošus, taču atšķirĥgus terminus angļu valodā. 

Nav iespējams precĥzi definēt tālmācĥbu un e-studijas, bet var gan aprakstĥt tajās 

izmantotos pamatprincipus un būtiskās pazĥmes, pēc kurām tad arĥ varētu mēģināt 

klasificēt katru konkrētu dzĥves gadĥjumu. 

Informācijas sabiedrĥbā tālmācĥbas un, it sevišķi, e-studiju nozĥme būtiski pieaugs. 

Tehnoloģiju izmantošana mācĥbās un e-studiju principu izmantošana jau plaši 

sastopama gan tradicionālajās izglĥtĥbas formās (kombinētās studijas), gan tādā pilnĥgi 

jaunā organizatoriskā formā kā virtuālā universitāte. 

Visā pasaulē ir vērojams tālmācĥbas un e-studiju būtisks pieaugums, rodas daţādas 

iniciatĥvas un projekti. Daţādas ES iniciatĥvas, programmas un darbĥbas plāni arĥ 

paredz e-studiju un attiecĥgās tehnoloģiskās infrastruktūras attĥstĥbu. Par prioritāri 

finansējamām jomām ES Programmas atzĥst tālmācĥbu, e-studijas, multimedijas, 

mūţizglĥtĥbu un daţādas citas inovācijas izglĥtĥbā.

52 

2.NODAĻA 

MŪŽIZGLĪTĪBAS IZPĒTES PAMATMETODES 

PAMATJĒDZIENI ............................................................................................... 53 

Pētījuma filozofija ....................................................................................................... 53 

Pētījuma valoda .......................................................................................................... 60 

Pētījuma ētika............................................................................................................. 61 

Izlases jēdziens ........................................................................................................... 61 

PĒTĪJUMA METODOLOĢISKAIS (II) LĪMENIS ...................................................... 63 

Pētījuma dizaina jēdziens ........................................................................................... 63 

Pētījuma dizaina veidi................................................................................................. 64 

Kad un kā izvēlas pētījuma dizainu? ........................................................................... 73 

PĒTĪJUMA TEHNOLOĢISKAIS (III) LĪMENIS ......................................................... 74 

Pētījuma metodes jēdziens ........................................................................................ 74 

Pētījuma metodes ...................................................................................................... 75 

Kad un kā izvēlas pētījuma metodi? ........................................................................... 83 

PĒTĪJUMA DATU (IV) LĪMENIS .......................................................................... 84 

Pamatjēdzieni ............................................................................................................. 84 

Datu sagatavošana analīzei ........................................................................................ 87 

Datu analīze ................................................................................................................ 89 

IZPĒTE ............................................................................................................. 92 

Izpētes konstruēšana .................................................................................................. 92 

Aptaujas-izpētes komponentes .................................................................................. 93 

Intervija – aptauju pamatmetode .............................................................................. 95 

Intervijas konstruēšana ............................................................................................ 102 

Intervijas sagatavošana ............................................................................................ 104 

Intervijas norise ........................................................................................................ 121 

Intervijas pabeigšana ................................................................................................ 127

MŪŽIZGLĪTĪBAS IZPĒTES PAMATMETODES 53 

PAMATJĒDZIENI 

Pirms kaut ko uzlabot (piemēram, CR kvalitāti), veicama izpēte. Izpēte ir viens no 

būtiskākajiem sektoriem lietišķajos pētĥjumos. Savukārt pētĥjums ir mērķtiecĥgas 

zinātniskās izziņas un analĥzes darbĥbas rezultāts – zinātnisks darbs, kurā apkopoti, 

izklāstĥti pētnieciska darba, pētĥšanas rezultāti. Pētĥjumā atspoguļota vispusĥga, parasti 

jauna informācija. Sarunās ar Latvijas iedzĥvotājiem veidojas priekšstats, ka pētĥjums ir 

"kaut kas dārgs, piņķerĥgs, grūti saprotams un bieţi vien nemaz nevajadzĥgs, jo 

risinājumu var smelties savā vai citu pieredzē, paļauties uz intuĥciju". Pirmkārt. tie ir 

konkrētu cilvēku stereotipi. Pastāv visāda veida pētĥjumi un to izmantošana bieţi vien 

nav dārga. Otrkārt, bieţi vien tieši pētĥjumi ļauj nepieļaut nopietnas intuitĥvās 

domāšanas veicinātas kļūdas (ar dārgām sekām). Arĥ pētĥjuma faktus, skaitļu, grafiku 

interpretācija nebūt nav tik ļoti sareţģĥta, kā sākotnēji šķiet. Pētĥjumi tiek izmantoti 

daţādiem mērķiem – lai noteiktu cilvēku grupu pieprasĥjumu pēc noteiktas preces vai 

pakalpojuma, izmērĥtu klienta apmierinātĥbu, izveidotu turpmākās darbĥbas stratēģiju, 

sekotu tendencēm utt. Arĥ avoti ir daţādi – gan tie, kas atrodami visāda veida datu 

bāzēs, elektroniskajos mēdijos, pašu pasūtĥtie u.c. Svarĥgākais pētĥjumu izmantošanā ir 

izpratne, tieši kurš pētĥjuma veids un avots ir visoptimālākais noteikta lēmuma 

pieņemšanai. Tāpēc apgūstami gan bieţāk, gan retāk izmantotie pētnieciskie modeļi 

(dizaini) un metodes. Tā kā kursa autoram ir pieredze gan akadēmisku, gan lietišķo 

pētĥjumu veikšanā, tad šĥ pieredze un jomas pārzināšana tiek izmantoti šajā kursa 

modulĥ. Lai kursa dalĥbnieki praktiski izprastu pētniecĥbas izmantošanas aspektus, 

praktiskajās nodarbĥbās kopā ar pasniedzēju tiks modelēti pētĥjumi konkrētu problēmu 

risināšanā. Lĥdzĥgi kopā tiks interpretēti pētĥjuma dati, tā apgūstot daţas analĥzes 

tehnikas. Galvenais, jāizprot, ka ne visiem jābūt speciāli trenētiem pētniekiem. Ir 

jāsaprot, kā pētniecĥbu izmantot un kas ir optimālākais zināšanu lietojuma veids. 

Pētījuma filozofija 

Par pētniecĥbu bieţi vien tiek domāts kā par kaut ko abstraktu un sareţģĥtu. Bet ja 

izprot divas atšķirĥgas frāzes vai daļas no pētĥjuma projekta, tad tas viss vairs 

neizskatās tik sareţģĥti, kā sākumā. Pētĥjuma projektam ir labi zināma struktūra: 

sākums, vidus un beigas. Nodaļā "Pētĥjuma struktūra", aplūkotas pamata fāzes no 

pētĥjuma projekta un daţi svarĥgākie apgalvojumi pētniecĥbā: daţāda veida jautājumi, 

ko var jautāt pētĥjuma projektā un svarĥgākās sastāvdaļas no pētĥjuma objekta. 

Pirms modernās pētĥjuma idejas rašanās, filozofi sauca pētĥjumu par loģisko spriešanu. 

Tādēļ daţi no loģikas pamata apgalvojumiem ir saglabājušies arĥ mūsdienu pētĥšanā. 

Nodaļā „Indukcija un dedukcija‖, aplūkots, kā divas lielākās loģiskās sistēmas – 

pētĥjuma indukcijas un dedukcijas metodes – ir saistĥtas ar moderno pētniecĥbu. 

Visi pētĥjumi ir balstĥti uz pieņēmumiem, kā pasaule ir saskatĥta un kā to varat labāk 

saprast. Filozofi jau vairāk nekā divus tūkstošus gadus diskutē par to, kā labāk saprast 

pasauli. Divas lielākās filozofiskās domas skolas par domu aplūko pozitĥvismu un postpozitĥvismu 

– tās ir ĥpaši svarĥgas perspektĥvas mūsdienu sociālajai pētniecĥbai. 

Kvalitāte ir viens no svarĥgākajiem diskusijas jautājumiem pētĥjumā. Lai sasniegtu 

pētĥjuma projekta pamatu, piemērotĥbu vajag attiecināt uz atšķirĥgu secinājumu

54 2. NODAĻA 

kvalitāti. Ja izprot, ko nozĥmē piemērotĥba – princips, kas tiek lietots, lai vērtētu 

pētījuma kvalitāti, tad var izdarĥt daudz vairāk, kā vienkārši pabeigt pētĥjuma 

projektu. Tā ir meistarĥba pētĥjumā, jo ir saprašana, kāpēc vajag darĥt zināmas 

(noteiktas) lietas, lai garantētu kvalitāti. Tā nebūs palikšana pie standarta 

procedūrām, kas mācĥtas skolā. 

Pētījuma struktūra 

Jebkurš pētĥjums ir iekārtots pēc smilšu pulksteņa principa (skat. 2.1. att.). 

2.1. attēls. Pētĥjuma process. 

1. Pētĥjumu sāk ar plašiem jautājumiem, definē pētĥjuma problēmu. 

2. Sašaurina pētĥjuma sfēru, definējot pētĥjuma objektu. 

3. Sašaurina pētĥjuma objektu, koncentrējoties uz pētĥjuma priekšmetu. 

4. Sašaurina pētĥjuma priekšmetu, formulējot hipotēzi vai problēmjautājumu. 

5. Pētnieks vēro un novēro pētĥjuma objektu (ar daţādām pētĥjuma metodēm, 

kuras aprakstĥtas šajā sadaļā). 

6. Tiek analizēti pētĥjuma gaitā iegūtie dati. 

7. Pētnieks izdara zinātniski pamatotus secinājumu un ... 

8. Atgrieţas pie tā, kas bija pētĥjuma sākumā, tikai jau jaunā kvalitātē. 

Pētĥjuma „smilšu pulksteņa‖ viena darbĥbas cikla laikā pētnieks ir veicis divus ceļus: 

induktĥvo un deduktĥvo (skat. „Indukcija un dedukcija‖), veicis divas izpētes – 

kvalitatĥvo un kvantitatĥvo (skat. „Kvantitatĥvs un kvalitatĥvs pētĥjums‖). Pētĥjuma 

gaitā tiek izieti 3 posmi, kuru laikā tiek iegūtas jaunas zināšanas.


Pozitīvisms un post-pozitīvisms 

Pētĥjuma metodoloģiju būtiski ietekmē filozofiskās plūsmas – pozitĥvisms un postpozitĥvisms. 

Pozitīvisms 

Pozitĥvisms cilvēku un sabiedrĥbu cenšas pētĥt ar dabaszinātņu metodēm, cenšas 

noskaidrot likumsakarĥbas, saskaņā ar kurām darbojas sabiedrĥba un, noskaidrojot šĥs 

likumsakarĥbas, tiecas atrast mehānismu, kā regulēt sabiedrĥbu un tās darbĥbas 

traucējumus, piemēram, kā novērst karus. Pozitĥvisti uzskata, ka zinātnei 

jāaprobeţojas ar objekta ārējo pazĥmju aprakstu. Problēmas, apgalvojumi, jēdzieni, 

kurus nevar empĥriski pārbaudĥt, esot bezjēdzĥgi un nepatiesi. 

Post-pozitīvisms 

Post-pozitĥvisti atsakās no faktu un teorijas pretstatĥšanas – empĥriskas zināšanas nav 

pārākas par teorētiskām, jo jebkuru empĥrisku zināšanu ieguvei ir nepieciešama 

teorētiska ―bagāţa‖. 

Indukcija un dedukcija 

Informācijas analĥze kvantitatĥvajos pētĥjumos tiek veikta galvenokārt deduktīvi – no 

vispārĥgākiem spriedumiem secina (vai arĥ ar tiem pierāda) mazāk vispārĥgus (retāk 

tikpat vispārĥgus) spriedumus. Shematiski tas ir attēlojams šādi (skat. 2.2. attēlu). 

Teorija 

Hipotēze 

Novērošana 

Apstiprināšana 

2.2. attēls. Deduktĥvā informācijas analĥze. 

Informācijas analĥze kvalitatĥvajos pētĥjumos tiek veikta galvenokārt induktīvi – 

vispārĥgu atziņu secināšana no atziņām par atsevišķiem faktiem un parādĥbām. 

Shematiski tas ir attēlojams šādi (skat. 2.3. attēlu). 

Teorija 

Eksperimentālā 

hipotēze 

Mērījumi 

Novērošana 

2.3. attēls. Induktĥvā informācijas analĥze.

56 2. NODAĻA 

Kvantitatīvs un kvalitatīvs pētījums 

Jēdziens kvalitatīvs norāda uz uzsvaru uz procesiem un jēgām, kuru kvantitāte, 

daudzums, intensitāte vai bieţums netiek stingri pētĥts vai mērĥts. Turpretĥ 

kvantitatīvajos pētĥjumos uzsver mērĥjumus un cēloņsakarĥbas starp mainĥgajiem nevis 

procesiem, un tas ir no vērtĥbām brĥvs process. Abas pētnieciskās perspektĥvas balstās 

uz pozitĥvisma un post-pozitĥvisma tradĥcijām dabaszinātnēs un sociālajās zinātnēs. 

Vēsturiskais trends (skat. 2.4. attēlu) uzrāda pētĥjumu veidu dominanti noteiktos laika 

periodos. 

kvalitatĥva 

is 

kvantitatĥva 

is 

2.4. attēls. Kvantitatĥvs un kvalitatĥvs pētĥjums (1300. g. – mūsdienas). 

Atšķirĥbas starp šiem diviem pētĥjuma veidiem ir būtiskas (skat. 2.1. tab.). 

2.1. tabula. Kvantitatīvo un kvalitatīvo pētījumu atšķirības. 

Pazīmes Kvantitatīvie pētījumi Kvalitatīvie pētījumi 

Validitāte 

Noskaidroto sakarĥbu ticama 

atkārtošana 

Informācijas papildināšana 

Analĥzes metodes Statistiskās analĥzes metodes Temata vai ideju apkopojums, 

datu ieguve orientēta uz 

kopainas ieguvi 

Galarezultātu 

atspoguļojums 

Mērĥšanas procedūras 

Analĥzes fokuss 

Statistiskie sadalĥjumi; skalu 

rādĥtāji; sakarĥbu rādĥtāji 

Mērĥšanas instrumenti ir 

izstrādāti jau iepriekš vai arĥ tos 

pārbauda pilotāţas pētĥjumos, 

mērĥšanas procedūras ir 

standartizētas, tās atkārtojas 

Kopĥgais, ģenerālā kopa; 

klasifikācija – identificējot 

notikumus, gadĥjumus; uzmanĥbas 

centrā – struktūras, ārējās 

izpausmes, objektĥvais 

Ievāktā tekstuālā informācija 

tās sākotnējā veidā; dokumentu 

fragmenti; novērojumu apraksti 

Mērĥšanas instrumenti veidojas 

izpētes gaitā, bieţi vien tie ir 

ĥpaši, atspoguļo individuālu 

pētniecisko pieeju, procedūras ir 

nestandartizētas, atkārtojas reti 

Ĥpašais, individuālais; 

notikumu, gadĥjumu apraksts; 

uzmanĥbas centrā cilvēks, viņa 

iekšējā, subjektĥvā pasaule


Pazīmes Kvantitatīvie pētījumi Kvalitatīvie pētījumi 

Hipotēze Pārbauda hipotēzi Faktu, parādĥbu nozĥme tiek 

apzināta izpētes gaitā, veidojas 

hipotēze 

Analĥzes loģika 

Deduktĥvā: no abstrakcijas pie 

faktiem (operacionalizācija) 

Induktĥvā: no faktiem lĥdz 

koncepcijām 

Analĥzes vienĥba Fakti, notikumi Subjektĥvās nozĥmes, jūtas 

Ontoloģija (realitātes 

uztvere) 

Epistemoloģija 

(pētnieka loma) 

Aksioloģija (pētnieka 

vērtĥbas) 

Retorika (runas 

maniere) 

Teorētiski 

metodoloģiskā bāze 

Koncepcijas 

Pētĥjuma mērķi un 

uzdevumi 

Teorijas 

Pētnieki pieņem, ka pastāv 

objektĥva realitāte 

Pētnieki pieņem, ka viņi 

pētāmās parādĥbas neietekmē 

Pētnieki apgalvo, ka rĥkojas bez 

kādas konkrētas vērtĥbu 

orientācijas un objektĥvi 

Pētnieki pārsvarā lieto 

bezpersonisku, formālu un uz 

notikumiem balstĥtu valodu 

Reālisms; ticamas, objektĥvas 

zināšanas, atsevišķu parametru 

sakarĥbu loģiska aprakstĥšana 

Formulē, balstoties uz teoriju, 

izmantojot datu apstrādes 

metoţu valodu 

Sniegt cēlonisko skaidrojumu, 

izmērĥt sakarĥbas 

Hipotētiski deduktĥvās, 

cēloniskās 

Pētnieki pieņem, ka pastāv tikai 

viedokļi par realitāti 

Pētnieki pieņem, ka viņi 

pētāmās parādĥbas var ietekmēt 

Pētnieki atklāti atzĥst savu subjektivitāti, 

pārliecĥbu par kādu 

konkrētu vērtĥbu orientāciju 

Pētnieki bieţi lieto neformālu 

un kontekstam piemērotu 

valodu 

Fenomenoloģija, relatĥvisms, 

notikuma vai parādĥbas 

aprakstĥšana 

Veidojas kā dzĥvās valodas 

jēdzienu vispārināšanas 

galarezultāts 

Interpretēt, saprast novēroto, 

konceptualizēt 

Cēloniskās, induktĥvās, 

interpretējošās 

Tomēr attēlā redzamie pretstati pētĥjumā (skat. „Pētĥjuma struktūra‖) nevis konfliktē, 

bet gan papildina viens otru, tie ir perfekti partneri pētĥjumā. 

Pētījuma līmeņi 

Pētĥjuma gaitā pētniekam jāiziet caur vairākiem lĥmeņiem (skat. 2.5. att.): 

1. Filozofiskajam lĥmenim, kas saistĥts ar pētĥjuma teoriju. 

2. Metodoloģiskajam lĥmenim, kas saistĥts ar pieejām pētĥjumā, to izvēli. 

3. Tehnoloģiskajam lĥmenim, kas saistĥts ar pētniecĥbas metodēm, to izvēli. 

4. Datu lĥmenim, kas saistĥts ar pētĥjuma praksi.

58 2. NODAĻA 

I. Filozofiskais 

Dažādas teorijas 

Dažādas pētniecības tradīcijas 

Pētījuma līmeņi 

II. Metodoloģiskais 

III .Tehniskais 

Kvantitatīvais dizains (pieeja) 

Kvalitatīvais dizains (pieeja) 

Kvantitatīvās metodes 

Kvalitatīvās metodes 

IV. Datu 

Kvantitatīvie dati 

Kvalitatīvie dati 

1. Filozofiskais līmenis (teorētiskais). 

2.5. attēls. Pētĥjuma lĥmeņi. 

Pētĥjuma gaitā pētniekam jāiziet caur filozofisko lĥmeni, kas vairāk saistĥts ar pētĥjuma 

teoriju. Parasti šajā lĥmenĥ pētnieks noskaidro: 

• uz kuru no pētĥjumu teorijām viņš balstĥsies savā pētĥjumā; 

• uz kuru no pētniecĥbas tradĥcijām viņš balstĥsies savā pētĥjumā. 

2. Metodoloģiskais līmenis 

Pētĥjuma gaitā pētniekam jāiziet caur metodoloģisko lĥmeni, kas vairāk saistĥts ar 

pieejām pētĥjumā, to izvēli. Parasti šajā lĥmenĥ pētnieks noskaidro, uz kuru no pieejām 

balstĥs savu pētĥjumu: 

• kvantitatĥvo pieeju (dizainu, plānu, stratēģiju, domāšanas veidu); 

• kvalitatĥvo pieeju (dizainu, plānu, stratēģiju, domāšanas veidu); 

• hibrĥdo pieeju (dizainu, plānu, stratēģiju, domāšanas veidu). 

3. Tehnoloģiskais līmenis 

Pētĥjuma gaitā pētniekam jāiziet caur tehnoloģisko lĥmeni, kas vairāk saistĥts ar 

pētniecĥbas metodēm, to izvēli. Parasti šajā lĥmenĥ pētnieks noskaidro, kuras no 

pētniecĥbas metodēm izmantos savā pētĥjumā: 

• kvantitatĥvās pētĥjuma metodes; 

• kvalitatĥvās pētĥjuma metodes; 

• jauktās (mix) pētĥjuma metodes. 

4. Datu līmenis (praktiskais) 

Pētĥjuma gaitā pētniekam jāiziet caur datu lĥmeni, kas vairāk saistĥts ar pētĥjuma 

praksi. Parasti šajā lĥmenĥ pētnieks noskaidro, kādus datus izmantos savā pētĥjumā: 

• kvantitatĥvos datus; 

• kvalitatĥvos datus; 

• kvantitatĥvos un kvalitatĥvos datus.


Pētījuma kvalitāte 

Pētĥjuma kvalitāti ietekmē 3 būtiski faktori: ticamĥba, validitāte, lietojamĥba. 

Zinātniekus vairāk interesē pirmais un otrais faktors, praktiķus – trešais. 

• Ticamĥba nozĥmē – vai viss, kas tiek pētĥts, ir ticams (piemērots, drošs) 

konkrētai kultūrvidei, piemēram, Latvijai. 

• Validitāte nozĥmē – vai viss, kas tiek pētĥts, ir valĥds (pamatots, derĥgs) 

konkrētai kultūrvidei, piemēram, Latvijai. 

• Lietojamĥba nozĥmē – vai pētĥjuma rezultāti būs lietojami praksē, vai tikai 

pētĥjuma rezultāti nav ziepju burbulis, kurš praktiski nav lietojams. 

Šie trĥs pētĥjuma kvalitātes kritēriji ir pārbaudāmi ar daţādām metodēm katrā no 

pētĥjuma posmiem. To veic pētnieki (zinātnieki), jo tas prasa augstu profesionālo 

kompetenci. 

Pētījuma atskaites struktūra 

Jau uzsākot pētĥjumu, pētnieks domā par to, kā atskaitĥsies par paveikto darbu. 

Katram pētĥjumam ir noteikta atskaites struktūra. Parasti tā ir publikācijas veidā. 

Pastāv vairākas pētĥjuma atskaites struktūras. Par populārāko tiek atzĥta IMRAD 

struktūra, kas pastāv jau vairāk nekā 100 gadus. IMRAD atšifrējas kā "Introduction – 

Methods – Results And Discussion": 

• Introduction – kāpēc un ko nolēma pētĥt; 

• Materials and Methods – kā jautājums tika pētĥts; 

• Results – kas noskaidrojās; 

• Discussion – izskaidro, ko atklājumi nozĥmē, kā tie saistās ar jau esošajām 

zināšanām. 

1. sadaļā „Ievads" tiek formulēti pētĥjuma mērķi un/vai problēmjautājumu. 

2. sadaļā „Materiāli un metodes" tiek formulēti lietotie materiāli, metodes, apraksta 

pētĥjuma apstākļi. To apraksta sĥki un detalizēti, lai jebkurš vajadzĥbas gadĥjumā spētu 

pētĥjumu atkārtot. 

3. sadaļā „Iegūtie rezultāti" tiek formulēta pētĥjuma būtĥba. 

4. sadaļā „Rezultāti" bezkaislĥgi atspoguļo iegūto datu galvenās tendences loģiskā 

secĥbā. Nevajag vairĥties no datiem, kas neapstiprina hipotēzi, nevajag atkārtot vienu 

un to pašu informāciju tekstā, tabulās, attēlos. 

5. sadaļa „Diskusija" vienmēr ir saistĥta ar atsaucēm uz literatūru un pētĥjuma mērķi 

un/vai problēmjautājumu. Jāatceras, ka slikta "Diskusija" var labus un interesantus 

rezultātus padarĥt neskaidrus un būt cēlonis pētĥjuma rezultātu noraidĥšanai. 

6. sadaļa „Nobeigums" (jo ir taču „Ievads"), kurā tiek izdarĥti „Secinājumi" par 

pētĥjumā analizētajiem jautājumiem. Ja gadĥjumā pētĥjums ir eksperimentāls, 

secinājumus izdara tikai par jauniegūtajiem rezultātiem un sakarĥbām. Atsauces dod 

iespēju konstatēt konkrētā pētĥjuma zinātnisko lĥmeni un vietu lĥdzšinējā izpētē. 

Darba beigās parasti ir neliela sadaļa „Kopsavilkums", kurā jāievēro, ka kopsavilkums 

ir veiktā pētĥjuma miniversija. Kopsavilkumu, ja tam būs zinātniski pietiekošā lĥmenĥ, 

citēs datu bāzēs. Kopsavilkums nesatur informāciju no visām pētĥjuma sadaļām; bieţi

60 2. NODAĻA 

vien ir informācija tikai no „Ievada‖ un „Secinājumiem‖; bieţi nav norādĥts, kad un 

kur pētĥjums veikts. 

Beidzot pētĥjumu, tiek izstrādāta atskaite par padarĥto, kuras struktūrā ir šādas 

komponentes: 

• Title (Virsraksts); 

• Author(s) (Autor(s)i); 

• Address (Adrese – institūcija, no kuras nācis autors un e-pasta adrese); 

• Abstract (Kopsavilkums) – raksta miniversija; 

• Key words (Atslēgas vārdi); 

• Introduction (Ievads); 

• Materials and Methods (Materiāls un metodika); 

• Results and Discussion (Rezultāti un diskusija); 

• Conclusions (Secinājumi; Slēdziens); 

• Acknowledgements (Pateicĥba; Atzinĥba); 

• References (Atsauces; Izmantotā literatūra). 

Šādi noformēts darbs pēc recenzēšanas (kritisks rakstveida vērtējums par zinātnisku 

darbu) ir publicējams. 

Pētījuma valoda 

Lai izprastu pētĥjuma un izpētes būtĥbu, jānoskaidro to valodas specifika. 

Pētījuma objekta rādītāji 

Jebkura izpētes objekta rādĥtājs, kas mainās (variē) un tiek mērĥts, pētĥjumā tiek 

saukts par mainĥgo lielumu. Sinonĥmi rādĥtajam ir kritērijs, rādĥtājs, pazĥme. 

Analīzes vienība 

Pētĥjumā analĥzes vienĥbas var būt: 

• indivĥdi; 

• grupas; 

• artefakti (grāmatas, foto, laikraksti); 

• sociālā mijiedarbĥba. 

Pētījuma kļūdas 

Kļūdas veids un lielums ir atkarĥgs no daudziem faktoriem, piemēram, apkārtējās vides 

iedarbĥba. Veicot pētĥjumu, jārēķinās ar visiem kļūdu veidiem – novērošanas, 

reģistrācijas, apkopošanas, u.c.. To veic zinātnieki.


Pētījuma ētika 

Ētika ir uzvedĥbas normas. Ir vairāki iemesli, kāpēc ētikas normas lietojamas 

pētĥjumos: 

1. Daţas no šĥm normām veicina pētĥjuma mērķa sasniegšanu, proti, tādas kā 

zināšanas, patiesĥba, izvairĥšanās no kļūdām. Piemēram, aizliegumi falsificēt 

datus, piemērot pētĥjuma rezultātus, pārspĥlējot vai neatbilstoši reālajiem 

mērĥjumiem, prezentēt pētĥjumu, kas balstĥts uz kļūdainiem datiem. 

2. Tā kā pētĥjumos vienmēr ir jābūt ļoti labai sadarbĥbai un koordinācijai starp 

daţādiem cilvēkiem daţādās institūcijās un jomās, tad daţi ētikas standarti 

palĥdz šo sadarbĥbu un koordināciju veidot tā, lai būtu labs kopĥgs rezultāts 

ieguldĥtajam darbam. Piemēram, tādas ētikas normas, kā autortiesĥbas, 

patentu politika, datu aizsardzĥba un konfidencialitāte ir radĥtas, lai aizsargātu 

intelektuālo ĥpašumu, taču vienlaikus nodrošina arĥ to, ka cilvēki, viens otram 

uzticoties, var sastrādāties, jo daudzi pētnieki nevēlas, lai viņu idejas tiktu 

nozagtas vai nepareizi lietotas. 

3. Daudzas ētikas normas nodrošina to, ka pētniekiem ir jāatskaitās sabiedrĥbai 

par pētĥjumu rezultātiem, proti, it ĥpaši gadĥjumos, kad ir iesaistĥti publiskā 

sektora finanšu lĥdzekļi tādos pētĥjumos, kā interešu konfliktu izpēte, 

dzĥvnieku aprūpe, u.t.t. 

4. Ētikas normas veicina sabiedrĥbas atbalstu pētĥjumiem. Cilvēki labāk atbalstĥs 

pētĥjumu, ja zinās, ka tas tiks veiks kvalitatĥvi. 

5. Daudzas pētĥjumu normas veicina daţādas citas svarĥgas morālas un sociālas 

vērtĥbas, proti, sociālo atbildĥbu, cilvēktiesĥbas, dzĥvnieku labklājĥbu, likumu 

ievērošanu, veselĥbu, drošĥbu, u.c.. 

Latvijas zinātnieki pieņēmuši savu ētikas kodeksu, kurš balstās uz tādiem principiem, 

kā godĥgums (pētnieki tiek aicināti godĥgi izturēties pret visām zinātniskajām 

darbĥbām), objektivitāte (pētnieki tiek aicināti pēc iespējas objektĥvāk interpretēt 

datus, objektĥvi analizēt situācijas, objektĥvi pieņemt personĥgus lēmumus), uzmanĥga 

pieeja (pētnieki nedrĥkst pieļaut neuzmanĥbas kļūdas), atvērtĥba (pētnieki tiek aicināti 

dalĥties ar pētĥjuma datiem, rezultātiem, idejām un resursiem), intelektuālā ĥpašuma 

respektēšana (jāciena patenti, autortiesĥbas un citi intelektuāla ĥpašuma veidi), 

konfidencialitāte (aizsargāt konfidenciālu informāciju, kā, piemēram, pētĥjumu 

finansējumu, personĥgus ierakstus), atbildĥga pētĥjuma publicēšana (ieteikts publiskot 

pētĥjumu tikai tik daudz, lai tas veicinātu izpēti un izglĥtošanu), kolēģu cienĥšana 

(pētniekam ir jāciena savi kolēģi un jārespektē viņu darbi), sociālā atbildĥba (ar 

pētĥjumu palĥdzĥbu jāveicina sociālā labklājĥba, izglĥtĥba). 

Izlases jēdziens 

Pētāmie objekti parasti mēdz būt ļoti lieli, un lĥdz ar to šādu objektu novērošana ir 

saistĥta ar lielām izmaksām vai ar šaubām, ka daţu objektu pilnĥga novērošana vispār 

nav iespējama to milzĥgā apjoma dēļ. Tāpēc ir izstrādāta speciāla metode, ar kuras 

palĥdzĥbu ir iespējams, novērojot tikai daļu no interesējošā objekta vienĥbām, ar 

noteiktu ticamĥbas pakāpi spriest par visu objektu kopumā un to raksturojošām

62 2. NODAĻA 

ĥpašĥbām. Šĥ metode ir izlases metode. Izlases metode ir viena no pētĥšanas metodēm, 

pēc kuras ir iespējams, novērojot tikai daļu no pētāmā objekta vienĥbām, iegūt 

rezultatĥvus un noderĥgus pētāmo objektu raksturojošus rādĥtājus. 

Svarĥgs izlases metodes raksturlielums ir ģenerālā kopa. Par ģenerālkopu sauc visu 

izziņas objektu, to vienĥbu kopumu, par kuru vēlas iegūt informāciju. Ģenerālkopa var 

būt galĥga un eksistēt reāli. Tad principā to var novērot pilnĥgi, bet bieţi vien tas nav 

lietderĥgi praktisku apsvērumu dēļ. Pilnĥga novērošana pēc samērā plašas programmas 

nereti ir nepieņemami darbietilpĥga un dārga. 

Tātad ģenerālkopa ir visa pētāmā kopa, bet izlase (jeb paraugkopa) – daļa no kopas. 

Resursu trūkuma dēļ (laiks, finanses, patērētais darbs, ...) izmanto izlases metodi, t.i., 

pēta nevis visu kopu, bet gan daļu no kopas. 

2.6. attēls. Ģenerālkopa un izlase. 

Izlases veidošana ir samērā sareţģĥts process, kura laikā pētniekam jāatbild uz 

daudziem jautājumiem. Tādēļ vēlams piesaistĥt speciālistu šajā jomā. 

Ir daudz iemeslu, kāpēc organizācijas un uzņēmumi dod priekšroku izlases metodei, 

nevis vēlas pārbaudĥt katru vienĥbu, izjautāt katru respondentu vai arĥ vienmērĥgi un 

konstanti izmērĥt parametrus procesā un katru no tiem uzreiz noteikt. Iemesli ir šādi: 

1. Var ātrāk veikt pētĥjumu. 

2. Būtiski samazinās ar statistikas darbu saistĥtie izdevumi, ir iegūstams liels 

ekonomisks efekts. 

3. Sakarā ar mazāku darba apjomu iespējams to rūpĥgāk vadĥt un kontrolēt, 

izmantot kvalificētākus darbiniekus, samazināt daţādas reģistrācijas un 

apkopošanas kļūdas, rūpĥgāk pārbaudĥt datus. 

4. Iespējama paplašināt novērošanas programmu. Jo plašāka un sareţģĥtāka ir 

novērošanas programma, jo mazākai jābūt novērojamai kopai. 

Precĥzi noteikta izlase būtiski ietekmē pētĥjuma kvalitāti. Konkrēti t.s. ārējo validitāti – 

validitātes veidu, kas nosaka to, kādā mērā konkrēta pētĥjuma rezultātus var attiecināt 

uz visu pētāmo objektu.


PĒTĪJUMA METODOLOĢISKAIS (II) LĪMENIS 

Jau minēts, ka pētĥjuma gaitā pētniekam jāiziet caur vairākiem lĥmeņiem: 

1. Filozofiskajam lĥmenim, kas saistĥts ar pētĥjuma teoriju. 

2. Metodoloģiskajam lĥmenim, kas vairāk saistĥts ar pieejām pētĥjumā, to izvēli. 

3. Tehnoloģiskajam lĥmenim, kas vairāk saistĥts ar pētniecĥbas metodēm, to izvēli. 

4. Datu lĥmenim, kas vairāk saistĥts ar pētĥjuma praksi. 

Par pētĥjuma filozofisko (II) lĥmeni tika runāts sadaļā „Pētĥjuma filozofija". 

Pētniekam "ejot caur" metodoloģisko lĥmeni, jāizvēlas pētĥjuma mērķim un 

problēmjautājumam atbilstoša pieeja (dizains, plāns, stratēģija, domāšanas veids): 

kvantitatĥvā, kvalitatĥvā vai hibrĥdā. 

Pētījuma dizaina jēdziens 

Pētĥjuma dizaina sinonĥmi ir "pieeja", "plāns" (bieţāk sastopams Vācijā un Krievijā), 

"stratēģija", domāšanas veids. 

Parasti ar jēdzienu "dizains" (izcelsme – angļu val. design ir zĥmējums, plāns, projekts) 

saprot māksliniecisko projektēšanu un konstruēšanu. Katrs pētĥjums ir unikāls, tāpēc 

jēdziens "pētĥjuma dizains" uztverams kā pētĥjuma projektēšana un konstruēšana. 

Savukārt jēdziens "plāns" (izcelsme – franču val. plan < plant < itāliešu pianta ‗ēkas 

plāns‘ < latĥņu planta "zole‘) tiek uztverts kā detalizēta izstrādne, kurā paredzēta 

pētĥjuma gaita, norise. Šaurākā nozĥmē – pētĥjuma satura uzmetums, secĥgs pētĥjuma 

modeļa sadalĥjums moduļos. Šajā gadĥjumā jēdziens "pētĥjuma plāns" uztverams kā 

detalizēta izstrādne, kurā attēlots pētĥjuma saturs uzmetums, secĥgs pētĥjuma modeļa 

sadalĥjums moduļos. 

Ar jēdzienu "stratēģija" ("ieplānota rĥcĥba"; izcelsme – franču stratégie < sengrieķu 

stratēgia ‗karaspēka vadĥšana‘) parasti saprot pamatnostādnes, pēc kurām pētnieks 

gatavojas pētĥjumam, plāno un ĥsteno to. Citi to uztver kā plānu un darbĥbas principus, 

kas vērsti uz pētĥjuma mērķa sasniegšanu. Šajā gadĥjumā jēdziens "pētĥjuma stratēģija" 

uztverams kā plāns un darbĥbas principi, pēc kuriem pētnieks gatavojas pētĥjumam, 

plāno un ĥsteno konkrēto pētĥjumu. 

Katrā no šiem jēdzieniem ir "paslēpta" daļa no pētĥjuma metodoloģijas būtĥbas: "pētĥjuma 

projektēšana un konstruēšana"; "detalizēta izstrādne, kurā attēlots pētĥjuma satura 

uzmetums, secĥgs pētĥjuma modeļa sadalĥjums moduļos"; "plāns un darbĥbas principi, pēc 

kuriem pētnieks gatavojas pētĥjumam, plāno un ĥsteno konkrēto pētĥjumu". 

Kvalitatĥvā pētĥjuma dizainu nosaka trĥs savstarpēji saistĥtas pētnieka aktivitātes – 

būdams konkrētas kultūrvides pārstāvis ar noteiktu ideju kopumu, pētnieks mēģina 

veidot: 

• struktūru (teoriju, ontoloģiju), kas; 

• konkretizē jautājumu kopumu (epistemoloģija), kurš tad; 

• tiek pētĥts konkrētā veidā (metodikas, analĥze).

64 2. NODAĻA 

Pētījuma dizaina veidi 

Pētĥjuma dizainus var klasificēt daţādi. Laikmetam atbilstoša ir šāda klasifikācija: 

• kvantitatĥvais pētĥjuma dizains; 

• kvalitatĥvais pētĥjuma dizains; 

• hibrĥdais pētĥjuma dizains, kur katram no šiem dizaina veidiem ir sĥkāks 

Kvantitatīvais 

iedalĥjums (pamatojumu skat. „Kvantitatĥvs un kvalitatĥvs pētĥjums‖). 

Šis dizaina veids prasa no pētnieka tādas kompetences kā: 

1. zināšanas un prasmes mērĥjumu teorijā; 

2. prasmi novērtēt pētĥjuma objekta mainĥgos lielumus (pētĥjuma objekta 

komponentes, kritērijus, rādĥtājus, pazĥmes, konstruktus) gan pētĥjuma 

sākumā, gan galarezultātā; 

3. pētĥjuma gaitā iegūtās informācijas testēšanu un plašu izskaidrojumu; 

4. pētĥjuma gaitā izmantot lielu skaitu pētĥjuma dalĥbnieku (respondentu). 

No filozofiskā viedokļa šĥ pieeja balstās uz pozitĥvismu, zinātnisko aptauju, empĥrisko 

epistemoloģiju. 

Kā lĥdzekļi tiek izmantota lietišķā statistika, testi un mērĥjumi un tiek noteikti 

pētĥjuma dizaini. 

Šim dizaina veidam raksturĥgs: 

• aprakstošās statistikas (Descriptive Statistics); 

• sakarĥbu (korelāciju) statistikas (Correlational Statistics); 

• nozĥmĥguma (būtiskuma) statistikas (Significance Statistics); 

• regresijas statistikas (Regression Statistics) ; 

• neparametriskās statistikas (Non- Parametric Statistics); 

• faktoru analĥzes (Factor Analysis); 

• cēloņu statistikas (Causal Statistics) lietojums. 

Lielākā daļa materiālu apstrādājama datorizēti. 

Eksperimentālais 

Eksperimentālais dizains bieţi dēvēts par visnopietnāko no visiem pētnieciskajiem 

dizainiem. 

Eksperiments (latĥņu val. eksperimentum – mēģinājums) ir izziņas dizains (plāns, 

stratēģija); mērķtiecĥga, apzināta, pētĥjamās parādĥbas izraisĥšana un atkārtošana 

dabiskos vai mākslĥgi radĥtos kontrolējamos apstākļos, precĥzi fiksējot apstākļus un to 

ietekmei atbilstošās un neatbilstošās sekas (reakcijas, rezultātus). Eksperiments ļauj: 

1. mākslĥgi atdalĥt pētāmo parādĥbu no citām; 

2. mērķtiecĥgi izmantot iedarbĥbas (piemēram, pedagoģiskās) apstākļus uz 

pētāmajiem, izsekot šādos apstākļos iegūstamajiem rezultātiem; 

3. atkārtot pētāmo procesu, mainot atsevišķas pētāmās parādĥbas apmēram tajos 

pašos apstākļos.


Pētĥjuma rezultativitātes noteikšanas nolūkos parasti tiek atlasĥtas 2 grupas 

(pedagoģijā – eksperimentālā un kontrolgrupa.) 

Eksperimentālais pētĥjums var būt: kvantitatĥvs (parasti) un/vai kvalitatĥvs, ĥslaicĥgs 

vai longitudināls, dabisks vai laboratorijas, radošs vai konstatējošs. 

Pēc pētĥjuma problēmas eksperimentālie pētĥjumi var būt: korelatĥvie pētĥjumi, 

cēloņsakarĥbas pētĥjumi, darbĥbas pētĥjumi vai novērtēšanas pētĥjumi. 

Eksperimentālā pētĥjuma plānošana: 

• jādefinē pētĥjuma problēma; 

• jādefinē pētĥjuma mērķis; 

• jādefinē pētĥjuma hipotēze vai pētĥjuma jautājums; 

• jāizvēlas (atbilstoši [2] un [3]) eksperimenta dizains; 

• jādefinē neatkarĥgais mainĥgais, atkarĥgais mainĥgais un blakus mainĥgie: 

• neatkarĥgais mainĥgais ir parametrs, kas tiek variēts stingri atbilstoši 

pētĥjuma plānam; 

• atkarĥgais mainĥgais ir eksperimentā sagaidāmās izmaiņas, kuras 

nepieciešams pamanĥt, novērot un nomērĥt; 

• blakus mainĥgie ir parametri, kas var izkropļot eksperimenta 

rezultātus un kuru ietekmi eksperimenta gaitā vajag paredzēt, novērst 

vai neitralizēt; 

• jāizvēlas (atbilstoši [2], [3] un [4]) eksperimenta metodes; 

• jāveic pilota (izmēģinājuma) pētĥjums. 

Pēc šo pamatsoļu veikšanas var sākt eksperimentu. 

Eksperimentālais pētĥjuma dizains ir vissareţģĥtākais un visdarbietilpĥgākais no visiem 

kvantitatĥvā pētĥjuma dizainiem. Tanĥ pašā laikā tas ir visprecĥzākais un derĥgākais 

izziņas plāksnē. Eksperimentālajam pētĥjumam dizainiem piemĥt vairākas stratēģijas 

(apakšdizaini) un tehniskās prasĥbas. Šis pētĥjuma veids necieš steigu, bet gausuma un 

pat zināma masĥvuma vietā dāvina pētniekam pārliecĥbas prieku. 

Eksperimenta dizaina lietošana prasa no pētnieka augstu lĥmeņa profesionālo 

kompetenci. Tāpēc, veicot šo pētĥjumu, projektā jāparedz vieta šādam speciālistam. 

Tīrais eksperiments 

Eksperimenta dizainu ir daudz un daţādu. 

1. Eksperimenta dizains (visvienkāršākais). 

X 

O 

Paskaidrojums. Tiek ņemta pētĥjumam ērta grupa. Uz to notiek 

eksperimentālā faktora X iedarbĥba (piemēram, grupā tiek vadĥtas nodarbĥbas 

ar jaunu pasniegšanas metodiku). Tad (pēc noteiktām pētāmā objekta 

pazĥmēm) tiek fiksēts rezultāts O (pētnieki saka – tiek fiksēti dati O). 

Darbojoties pēc šāda dizaina, pētnieks neko konkrētu par rezultātu nevar 

pateikt, jo nav bijusi ne kontrole, ne salĥdzinājums. 

2. Eksperimenta dizains. 

О X О 2

66 2. NODAĻA 

Paskaidrojums. Tiek ņemta pētĥjumam ērta grupa. Pētĥjuma sākumā (pēc 

noteiktām pētāmā objekta pazĥmēm) tiek fiksēti dati O. Tad uz pētāmo 

objektu notiek eksperimentālā faktora X iedarbĥba (piemēram, grupā tiek 

vadĥtas nodarbĥbas ar jaunu pasniegšanas metodiku). Tad (pēc noteiktām 

pētāmā objekta pazĥmēm) tiek fiksēts rezultāts О 2 . 

Darbojoties pēc šāda dizaina, pētnieks ir veicis salĥdzinājumu (dati O pētĥjuma 

sākuma dati O2 pētĥjuma beigās), bet nav veicis kontroli. 


R1 O 1 X О 2 

R2 О 3 О 4 

Paskaidrojums. Tiek ņemtas divas pētĥjumam ērtas grupas R1 un R2. Grupas 

dalĥbnieki tiek atlasĥti tā, lai šĥs divas grupas būtu pēc iespējas ekvivalentas 

(lĥdzvērtĥgas) pēc noteiktām pazĥmēm (piemēram, dalĥbnieku zināšanām un 

prasmēm). Pētĥjuma sākumā (pēc noteiktām pētāmā objekta pazĥmēm, 

piemēram, dalĥbnieku zināšanām un prasmēm) tiek fiksēti dati abās grupās O 1 

un О 3 . Tad uz pētāmo objektu pirmajā grupa notiek eksperimentālā faktora X 

iedarbĥba (piemēram, grupā tiek vadĥtas nodarbĥbas ar jaunu pasniegšanas 

metodiku). Savukārt otrajā grupā nenotiek eksperimentālā faktora X 

iedarbĥba (otrajā grupā notiek viss „pa vecam‖ – nodarbĥbas tiek vadĥtas ar 

tradicionālo pasniegšanas metodiku). Tad (pēc noteiktām pētāmā objekta 

pazĥmēm) tiek fiksēts rezultāts О 2 un О 4 . 

Darbojoties pēc šāda dizaina, pētnieks ir veicis salĥdzinājumu un kontroli (dati 

O 1 un О 3 pētĥjuma sākuma dati O2 un O3 pētĥjuma beigās). Šādu 

eksperimenta dizainu jau par uzskatĥt par pilnvērtĥgu. Neraugoties uz to, tam 

ir savi plusi un mĥnusi. 

4. Eksperimenta dizains (praksē to sauc par R. Solomona dizainu). 

R1 O 1 X О 2 

R2 О 3 О 4 

R3 X О 5 

R4 О 6 

Paskaidrojums. Tiek ņemtas četras pētĥjumam ērtas grupas R1, R2, R3 un R4. 

Grupas dalĥbnieki tiek atlasĥti tā, lai šĥs četras grupas būtu pēc iespējas 

ekvivalentas (lĥdzvērtĥgas) pēc noteiktām pazĥmēm (piemēram, dalĥbnieku 

zināšanām un prasmēm). Tālākā pētĥjuma gaitā grupās R1 (eksperimentālā 

grupa) un R2 (kontroles grupa) pētnieks veic procedūras pēc eksperimenta 

dizaina (3.). Savukārt grupās R3 (eksperimentālā grupa) un R4 (kontroles 

grupa) pētnieks pētĥjuma sākumā vispār nefiksēti datus abās grupās. Tad uz 

pētāmo objektu pirmajā grupā R1 (eksperimentālā grupa) un trešajā grupā R3 

(eksperimentālā grupa) notiek eksperimentālā faktora X iedarbĥba (piemēram, 

grupā tiek vadĥtas nodarbĥbas ar jaunu pasniegšanas metodiku). Tad (pēc 

noteiktām pētāmā objekta pazĥmēm) tiek fiksēti rezultāti О 2 , О 4 , О 5 , О 6 .


Darbojoties pēc šāda dizaina, pētnieks ir veicis salĥdzinājumu un kontroli jau 

pēc daudz sareţģĥtāka eksperimenta dizaina. Neapšaubāmi arĥ šādam 

dizainam ir savi plusi un mĥnusi (neviena sistēma nav ideāla). 

Pastāv arĥ citi eksperimenta dizaini, piemēram:. 


R1 X O 1 

R2 О 2 


R1 О (X) 

R2 

XО 

3. Eksperimenta dizains (bet ar kvazieksperimenta dizaina pazĥmēm). 

Kvazieksperiments 

О О О X О О О 

О О О О О О 

Kvazieksperiments nozĥmē "it kā"-eksperiments (kvazi no latĥņu val. quasi ir ‗it kā, 

gandrĥz‘), kā salikteņu daļa – šķietams, neĥsts, gandrĥz). 

Kvazieksperiments ir eksperiments bez iedarbĥbas (bez iejaukšanās, bez intervences). 

Lai izprastu jēgu, ņemsim par piemēru 3. eksperimentu dizainu. 

R1 O 1 X О 2 

R2 О 3 О 4 

Analoģisks kvazieksperimenta dizains izskatĥtos šādi. 

A O 1 О 2 

B О 3 О 4 

Kā redzams šādā dizainā: 

1. ir pazuduši iedarbĥbas (iejaukšanās, intervences) elementi; 

2. divas pētāmās grupas – A un B. Šinĥ gadĥjumā grupu A un B dalĥbnieki netiek 

atlasĥti tā, kā tas bija R1 un R2 – lai šĥs divas grupas būtu pēc iespējas 

ekvivalentas (lĥdzvērtĥgas) pēc noteiktām pazĥmēm (piemēram, dalĥbnieku 

zināšanām un prasmēm). 

Grupu A un B piemēri skatāmi tabulā. 

Grupu A 

Grupu B 

5.a klase 5.b klase 

Zēni 

Bērnu viedoklis 

Skolēna vērtējums 

Pusaudži 

Meitenes 

Vecāku viedoklis 

Pedagoga vērtējums 

Jaunieši

68 2. NODAĻA 

Neeksperimentālais 

Nosaukums neeksperimentālais pētĥjuma dizains norāda uz to, ka tajā nav 

eksperimentālā pētĥjuma dizaina elementu. 

Sakarību 

Sakarĥbu (korelatĥvajā) pētĥjumā tiek meklētas sakarĥbas starp mainĥgajiem lielumiem 

– kritērijiem, pazĥmēm, rādĥtājiem. Piemēram, šādu pētĥjuma veidu lieto gadĥjumos, 

kad pētnieks vēlas noskaidrot, vai konkrētai cilvēku grupai pastāv būtiska sakarĥba 

starp viņu depresiju un antisociālo uzvedĥbu. 

Arĥ kvazieksperimenta dizaina lietošana prasa no pētnieka augstu lĥmeņa profesionālo 

kompetenci. Tāpēc veicot šāda veida pētĥjumu, projektā jāparedz vieta šādam 

speciālistam. 

Aprakstošais 

Arĥ šis pētĥjuma veids ir bez iedarbĥbas (bez iejaukšanās, bez intervences). Parasti šāda 

veida pētĥjumos kvantitatĥvi apraksta cilvēku populācijas attĥstĥbas tendences vai 

ĥpašĥbas. 

Kvalitatīvais 

Kvalitatĥvajam pētĥjuma dizainam raksturĥga: 

1. neeksperimentāla pieeja, reālās dzĥves vide; 

2. pētnieks ir galvenais pētĥjuma „instruments‖ (tātad pētnieks palĥdz 

rekonstruēt respondenta pasaules izpratni); 

3. no respondenta pamatā tiek iegūti verbālie materiāli (stāstĥjums), kas apraksta 

respondentu situāciju konstruēšanu (katrs cilvēks pasauli redz atšķirĥgā veidā); 

4. intervētāji parasti interesējas gan par procesiem, gan galarezultātu; 

5. respondenta motĥvi, iemesli, mērķi un vērtĥbas ir galvenie intervētāja 

interesējošie faktori; 

6. dati parasti tiek savākti vārdu vai grafisko objektu veidā (kvantitatĥvajā 

dizainā dati parasti tiek savākti skaitliskā veidā), u.c.. 

Lietojot kvalitatĥvos pētĥjuma dizainus, paplašinās zinātnes robeţas: interese par 

valodu, biogrāfisko, stāstĥjuma; savdabĥgo, atšķirĥgo, situatĥvo; lokālo; vēsturisko 

kontekstu. Pamatā tam – saprašana kā izziņas princips; gadĥjuma rekonstrukcija kā 

izpētes sākumpunkts; realitātes konstruēšana kā izpētes pamatojums; teksts kā 

empĥriskais materiāls. 

Tas no pētnieka prasa tādas kompetences kā: 

• transkripciju veikšanu; 

• kategoriju veidošanu; 

• informācijas kodēšanas prasmes; 

• interpretāciju veikšanu; 

• kopsavilkumu, tipu veidošanu; 

• rezultātu formulēšanu. 

Daļa materiālu iespējams apstrādāt datorizēti.


Kvalitatĥvo dizainu vislabāk izvēlēties, kad zināšanas par pētĥjuma objektu ir visai 

ierobeţotas, iepriekšējie pētĥjumi ir cietuši neveiksmi, pētāmā tēma nav pietiekami labi 

saprasta, definēta vai izmērĥta. 

Lielu kļūdu pētnieks pieļauj tad, kad izvēlas kvalitatĥvo dizainu, ja viņam/viņai nepatĥk 

matemātiskas darbĥbas, darbĥbas ar cipariem, ko pieprasa kvantitatĥvais pētĥjuma 

dizains. Tad šis pētĥjums var būt nepilnĥgs vai pat aplams. 

1. Etnogrāfija 

Etnogrāfiskā pētĥjuma dizainā uzsvars tiek likts uz pētĥjuma objekta izpēti kultūras 

kontekstā – etniskais, ģeogrāfiskais novietojums. Mūsdienu pētĥjumos to lieto arĥ 

daţādās kultūrvidēs – grupās, organizācijās, uzņēmumos, u.c.. Etnogrāfiskajā dizainā 

pētĥjuma lauks ir ļoti plašs. Arĥ pētĥjuma metoţu klāsts ļoti plašs. Tomēr visbieţāk tiek 

lietota novērošana. Šajā pētĥjuma dizainā pētnieks tiek iesaistĥts kultūrvidē kā aktĥvs 

dalĥbnieks, veic piezĥmes par pētāmo objektu. Etnogrāfiskajā pētĥjuma dizainā nav 

konkrēts limits novērojumiem un pētĥjuma beigu punkta. 

Piemērs. Profesore Myrc Bluebond-Langner no 1970. gada pētĥja bērnus ar 

bĥstamām/neārstējamām slimĥbām un viņu ģimeņu pieredzi. Viņa pētĥja dzĥves 

apstākļus, esošās grūtĥbas (psiholoģiskās, fizioloģiskās, ētiskās u.c.), pierakstot un 

izstudējot pētāmo stāstĥjumus par piedzĥvoto. Tika ietverti ap 80 bērni, pētĥjums ilga 

apmēram 2 gadus. 

2. Fenomenoloģija 

Šajā pētĥjuma dizainā būtiskākais ir nodemonstrēt, kā izpētes dalĥbnieks ir piedzĥvojis 

kādu notikumu/parādĥbu. Galvenā uzmanĥba tiek veltĥta pētāmā subjektĥvajai pieredzei 

un interpretācijai. Mērķis – izprast to, kā šĥ pasaule atklājas citiem cilvēkiem. 

Fenomenoloģijas pētĥjuma dizains var būt ļoti noderĥgs, kad dalĥbnieka uzticĥba ir ĥpaši 

nozĥmĥga vai grūti iegūstama. Tāpat šis dizains labi der, pētot relatĥvi jaunas, 

sareţģĥtas tēmas. 

3. Lauka pētījums 

Šajā pētĥjuma dizainā pētnieks novēro pētāmo tā dabĥgajā vidē. Tiek veiktas plašas 

piezĥmes, kas pēc tam tiek atšifrētas un no tām analizētas galvenās tēmas. 

4. Pamatojuma teorija 

Pētĥjums balstās teorijā, tomēr teorijai jābūt sakņotai praktiskos novērojumos. Teorijas 

attĥstĥba un ar to saistĥto datu ieguve ir cieši saistĥtas. Šĥ pētĥjuma dizaina mērķis – 

attĥstĥt teoriju par interesējošo notikumu/parādĥbu, bet ar vienu noteikumu – šai 

teorijai jābūt pamatotai. Tas ir sareţģĥts un aktĥvs process – tajā teorijas attĥstĥba un 

datu ieguve (kas balstĥta uz teoriju), tiek veidota pēc burgera principa – viena uz otru. 

Izpēte sākas ar galveno jautājumu formulēšanu. Tas palĥdz noskaidrot izpētes dizainu. 

Lĥdz ar to, uzsākot datu ieguvi, būtiskākais teorētiskais priekšstats jau ir identificēts. 

Šāds savdabĥgs kvalitatĥvais eksperiments tiek virzĥts, ņemot vērā datus un teorētiskos 

priekšstatus. Šāda pētĥjuma dizaina mērķis – izvērst vienu būtiskāko pētĥjuma objekta 

kategoriju. Galarezultātā pētnieks tuvojas teorijai – katrs jauns secinājums noved pie 

jaunas saiknes, kas savukārt noved pie teorijas pārskatĥšanas un jaunu datu ieguves. 

Darbs jāizstrādā ļoti detalizēti. 

5. Satura analīze 

Kontentanalĥze ir saturā balstĥtās analĥzes veids. Tai ir specifiska datu analĥzes gaita.

70 2. NODAĻA 

Galvenie datu analĥzes dizaini ir: 

1. Tradicionālā datu analīze. Šajā metodē nav iepriekš izveidotas teorijas vai 

šifrēšanas sistēmas. Dati „runā‖ paši par sevi ar diskusiju, apskatu, modeļu 

būvēšanas palĥdzĥbu. Šĥ metode vismazāk ir saistĥta ar teorijas attĥstĥšanu. 

2. Vadītā datu analīze. Metode ir pamatota specifiskā teorijā vai modelĥ 

Detalizācijas lĥmenis kodēšanā ir atšķirĥgs, atkarĥgs no veicamā darba specifikas. 

Piemērs: Elizabeth Kubler-Ross izveidotās „Piecas bēdu stadijas‖. Ar speciāli 

sagatavotu jautājumu palĥdzĥbu tiek intervēti cilvēki, kuriem, pēc viņu domām, ir 

kāds problemātisks stāvoklis, kas viņus padara vairāk vai mazāk nelaimĥgus. Tiek 

iegūts tā saucamais bēdu lĥmenis (noteikts pēc autores izvirzĥtās teorijas), kas tiek 

salĥdzināts ar gaidĥto pēc teorijas. 

3. Summārā datu analīze. Šajā metodē pirmās datu analĥzes modelim pievieno 

satura kopsavilkumu. Veic apslēptā satura analĥzi. Pētĥjuma gaitā tiek konstatēta 

satura vienĥba, izvirzĥtas kategorijas, formulēti jēdzienu. Kontentanalĥzes galvenās 

stratēģija ir analĥtiskā indukcija, priekšmetā pamatotā teorija un salĥdzinājums. 

Jāprot atšķirt dizains no metodes. Dizains ir stratēģija, bet pareizā secĥbā lietotās 

metodes, paņēmieni un procedūras veido taktiku. 

Piemērs. Tika lietota kontentanalĥze. Tā ietvēra šādus analĥţu veidus: teksta tematisko 

analĥzi (tēmu un galveno ideju indentifikācija dokumentā), indeksēšanu un kvantitatĥvi 

aprakstošo analĥzi. 

Kontentanalĥzes posmi bija šādi: 

1. Autors konstatēja analizējamos tekstus, izvēlējās no potenciālajiem tekstiem 

turpmāk izmantojamos. 

2. Autors identificēja un lietoja noteikumus, lai sadalĥtu tekstu segmentos. 

3. [kodēšana] Kodēšanas shēma veidojās saskaņā ar raksta tēmu. 

Pēdējā posmā autors analizēja kodētos datus gan kvalitatĥvi, gan kvantitatĥvi, lai 

noteiktu, kādas tēmas parādās visbieţāk, kādā kontekstā un kā tās savstarpēji korelē 

(pastāv sakarĥbas). 

6. Stāstījuma 

Stāstĥjuma jeb naratĥva analĥzes pieejā galvenais izpētes priekšmets ir stāstĥjums. Tiek 

analizēts nozĥmes veidošanas process, pievēršot uzmanĥbu sareţģĥtu lingvistisku un 

sociālu likumu kopumiem, kas strukturē un vada sarunu starp intervētāju un 

stāstĥtāju (respondentu). Dzĥvesstāsti tiek uzlūkoti kā naratĥvas konstrukcijas, kurās 

attiecĥbas starp dzĥvi un tās atveidojumu stāstĥjumā pastarpina atmiņa, apzina, valoda, 

saziņas situācija, komunikācijas noteikumi, pieredze par citiem stāstiem un zināšanas 

par sociālajiem procesiem sabiedrĥbā. Jāatzĥmē, ka arĥ naratĥva analĥzes pieeja nav 

vienots teorētisku pieņēmumu lauks, tās ietvaros pastāv vairāki atšķirĥgi virzieni, no 

kuriem viena galējā ievirze skata stāstĥjumus kā attiecĥbas starp tekstiem, bet otra – kā 

attiecĥbas starp cilvēkiem. 

7. Kvalitatīvais eksperiments 

Kvalitatĥvā eksperimenta būtĥba – eksploratĥvs, heiristisks pētĥjums. Tajā notiek 

pētĥjuma priekšmeta kvalitatĥvu izmaiņu izpēte.


8. Evolūcijas pētījums 

Evolūcijas pētĥjums ir prakses transformāciju zinātniskas izpētes instruments. 

9. Grupas diskusija 

Grupas diskusijā respondentiem ir dota ievērojami liela brĥvĥba izpaust savas domas, 

jūtas, attieksmi par konkrēto situāciju, nevis tikai sniegt atbildes uz intervētāja 

jautājumiem. Šāda veida intervijas tiek organizētas ar personām, kuras pārzina 

konkrēto tēmu, ir pieredzējušas attiecĥgajā jomā, bijušas noteiktas situācijas liecinieces 

u.tml. 

Hibrīdais 

Hibrĥdais pētĥjuma dizains ir kvantitatĥvā pētĥjuma dizaina un kvalitatĥvā pētĥjuma 

dizaina kombinācija. Šajā dizainā ir iespējama arĥ kvantitatĥvo un kvalitatĥvo metoţu 

jaukšana (skatĥt „Triangulācija‖). Šajā dizainā vienlaicĥgi tiek vākti gan kvalitatĥvie, 

gan kvantitatĥvie dati, dati tiek apvienoti un rezultāti tiek izmantoti, lai izprastu 

problēmu. Loģiskais pamats šim dizainam ir tāds, ka viena datu savākšanas forma izceļ 

stiprās puses, lai kompensētu otras datu vākšanas formas vājās puses. Pētnieks vāc gan 

kvantitatĥvos, gan kvalitatĥvos datus, salĥdzina analĥţu rezultātus un izdara 

secinājumus – vai abu datu ieguves rezultāti apstiprina viens otru, vai ir pretrunā. 

Šĥ dizaina priekšrocĥba ir tā, ka tajā tiek savākta informācija no katriem datu veidiem. 

Kvantitatĥvie dati nodrošina vispusĥgu kopskatu informāciju, kamēr kvalitatĥvie dati 

sniedz informāciju par saturu un būtĥbu. 

Grūtĥbas var sagādāt datu pārstrāde no vienas formas uz otru, lai tās varētu salĥdzināt. 

Turklāt pretrunĥgi rezultāti var radĥt nepieciešamĥbu, vākt papildu datus, lai 

izlĥdzinātu atšķirĥbas. 

Hibrĥdo pētĥjuma dizainu raksturĥgākās pazĥmes: 

• dizaina loģiskais pamats – ja metodes tiek jauktas, tad jāpamato, kādu labumu 

tas dos konkrētajā situācijā; 

• kvalitatĥvas un kvantitatĥvas formas dati. Darbs satur gan skaitļus, gan 

vārdiskus pamatojumus, gan attēlus; 

• prioritātes datu ieguvē – kvalitatĥvos datus iegūst vairāk, kvantitatĥvos datus 

iegūst vairāk, paritāte (vienlĥdzĥba) datu ieguvē; 

• secĥba datu ieguvē – sākumā tiek iegūti kvalitatĥvie dati; sākumā tiek iegūti 

kvantitatĥvie dati, abi datu veidi dati tiek iegūti vienlaicĥgi; 

• datu analĥzes saskaņotĥba ar dizainu. Grūtĥbas rada abu datu analizēšana. Tas 

nenozĥmē tikai datu un ciparu saskaitĥšanu un savienošanu. Katram metoţu 

tipam ir citas iespējas, kā analizēt datus. 

1. Novērošana 

Novērošana ir mērķtiecĥgs izziņas process, kurā, ilgstoši vai atkārtoti vērojot, (ko) 

izzina, secina, (kam) izseko, (ko) uzmana. 

Novērošanas veidi: 

• pēc pētnieka saiknes ar pētāmo objektu – tiešā, netiešā, atklātā un slēptā; 

• pēc grupēšanas pamata – laika un telpas – nepārtraukta, diskrēta, 

monogrāfiska vai šauri specializēta.

72 2. NODAĻA 

Tiešā novērošana. Tiešā novērošanā starp objektu un tā pētnieku ir tiešas attiecĥbas, 

kad uzmanĥbas lokā fokusējas dzĥvais process un kad izpētes materiālu gūstam no 

pirmavota. Pastāv trĥs novērotāja pozĥcijas: pētnieks-liecinieks (neitrāla persona), 

pētnieks-procesa lĥdzdalĥbnieks vai pētnieks-procesa vadĥtājs. Atkarĥbā no lomas, kādā 

pētnieks atrodas, tiek veidota novērošanas programma, tiek izvēlēta novērojamo faktu 

fiksācijas tehnika. 

Netiešā (pastarpinātā) novērošana. Netiešo novērošanu realizē galvenokārt pilnvarotas 

personas, kas strādā pēc pētnieka programmas. Palĥgloma pētĥjumā var būt 

pašnovērošanai. 

Atklātā novērošana. Atklātā novērošana ir novērošana, kas noris apstākļos, kad 

intervētājs un respondents apzinās faktu par svešu cilvēku klātbūtni. 

Slēptā novērošana – respondentu darbĥbas novērošana, kad tie nezina, ka viņus 

novēro. 

Nepārtrauktā novērošana – atspoguļo parādĥbu pabeigtā veidā, t.i., ja tiek uztverts tās 

sākums, attĥstĥba un nobeigums. Nepārtrauktā konkrētā procesa ilgums sakrĥt ar tā 

novērošanas ilgumu. 

Diskrētā novērošana – novērošanas objekts ir ilgstoši novērojams un/vai pedagoģiskais 

process ir slēpts, un novērotāja uztverei atklājas šĥ procesa noteiktas situācijas 

izraisĥtas parādĥbas. 

Monogrāfiskā novērošana – tā aptver pēc iespējas lielāku skaitu daţādā mērā 

savstarpēji saistĥtu parādĥbu. Izmantojot monogrāfisko novērošanu, ir iespējams 

izsekot veselai rindai parādĥbu, kā tās attĥstās, izzināt to savstarpējās ietekmes 

raksturu un attiecĥbas, iedarbĥbu uz galveno pētāmo procesu. 

Šauri specializētā novērošana – vienas pētāmās parādĥbas izdalĥšana un uztveršana tās 

pašas ietvaros. Šādu novērošanu veic ar mērķi izzināt parādĥbas būtĥbu, tās kvalitatĥvo 

strukturālo raksturojumu. Šeit pārsvarā ir analĥtiskie mērķi, kas ved pētnieku vienā 

noteiktā virzienā. 

Novērošanas organizēšana: 

1. jāņem vērā novērošanas apstākļi, jāpārdomā acĥmredzamās un iespējamās 

novērošanas iespējas, jāizvēlas novērošanas veids; 

2. jāizveido novērošanas dizains (plāns); 

3. jāizstrādā novērošanas programma; 

4. jāpārdomā, kā tiks fiksēta novērošanas gaita. 

2. Gadījumu analīze 

Gadĥjuma pētĥjums (gadĥjumu analĥze; Case Study) ir pētĥjuma veikšanas stratēģija, kas 

ietver sevĥ empĥrisku pētĥjumu kāda atsevišķa mūsdienu fenomena izpētei reālās dzĥves 

kontekstā, izmantojot daudzveidĥgus avotus. Gadĥjumu analĥze tiek definēta kā dzĥves 

pasaules un subjektĥvās jēgas izpētes instruments. 

3. Darbības 

Darbĥbas pētĥjuma (Action Research) būtĥba: no sākuma izveido teorētisko modeli 

(kvalitatĥvais pētĥjuma dizains) un tad ātri no mazas, iepriekš atlasĥtas cilvēku grupas 

iegūst datus, lai noskaidrotu, vai šis teorētiskais modelis ir ticams un valĥds.


Nepieciešamais iesaistĥšanās veids ir sadarbĥba. Tā prasa ĥpašu saskarsmi, kuru var 

raksturot kā ‖simetrisku komunikāciju‖, kas visiem dalĥbniekiem ļauj piedalĥties 

saskarsmē ar vienādiem noteikumiem. Tādējādi darbĥbas pētĥjuma un darbĥbas 

pētnieka pazĥme ir teorētiskā, praktiskā un politiskā sadarbĥba (Grundy and Kemmis, 

1988). Darbĥbas pētĥjumam ir vairāki veidi. 

2.7. attēls. Darbĥbas pētĥjuma modelis (Stringera modeļa adaptācija; 1996). 

Kad un kā izvēlas pētījuma dizainu? 

Pētniekam jāiziet caur četriem pētĥjuma lĥmeņiem (skat. 2.5. att.): 

1. Filozofiskajam lĥmenim. 

2. Metodoloģiskajam lĥmenim. 

3. Tehnoloģiskajam lĥmenim. 

4. Datu lĥmenim. 

Pētĥjuma dizains tiek noskaidrots metodoloģiskajā lĥmenĥ (2.), kurā tiek projektēta un 

konstruēta turpmākā pētĥjuma gaita. Pirms tam jāizvēlas, vai tiks veikts kvalitatĥvais 

vai kvantitatĥvais pētĥjums (ievērojot filozofiskajā lĥmenĥ (1.) noskaidrojamos 

jautājumus).

74 2. NODAĻA 

PĒTĪJUMA TEHNOLOĢISKAIS (III) LĪMENIS 


1. filozofisko lĥmeni, kas saistĥts ar pētĥjuma teoriju; 

2. metodoloģisko lĥmeni, kas saistĥts ar pieejām pētĥjumā, to izvēli; 

3. tehnoloģisko lĥmeni, kas saistĥts ar pētniecĥbas metodēm, to izvēli; 

4. datu lĥmeni, kas vairāk saistĥts ar pētĥjuma praksi. 

Par pētĥjuma filozofisko (II) lĥmeni tika runāts sadaļā „Pētĥjuma filozofija", par 

pētĥjuma metodoloģisko lĥmeni – sadaļā „Pētĥjuma metodoloģiskais (II) lĥmenis", bet 

par pētĥjuma tehnoloģisko lĥmeni – sadaļā „Pētĥjuma tehnoloģiskais (III) lĥmenis". 

Pētniekam "ejot caur" pētĥjuma tehnoloģisko lĥmeni, jāizvēlas atbilstoši pētĥjuma 

mērķim, problēmjautājumam un pētĥjuma pieejai konkrētas pētniecĥbas metodes: 

kvantitatĥvās, kvalitatĥvās vai jauktās (mix). 

Pētījuma metodes jēdziens 

Metode (izcelsme – franču méthode < sengrieķu methodos ‗pētĥšanas ceļš‘) ir noteikta 

mērķa sasniegšanas, konkrēta uzdevuma risināšanas veids; esamĥbas teorētiskās un 

praktiskās izpētes paņēmienu un operāciju kopums. Savukārt pētniecĥbas metodes 

definēt grūtāk – te pastāv daudz un daţādu definĥciju, ka pētniecĥbas metodes ir: 

• instrumenti, lai atbildētu uz pētnieciskiem jautājumiem; 

• instrumenti empĥriskajiem pētĥjumiem; 

• saistĥtas ar pētāmajiem jautājumiem un pētniecĥbas lauku, u.c.. 

Metode (gr. ―methodos‖ – ceļš) ir darbĥba, kas nodrošina vislabāko veidu mērķa 

sasniegšanai. 

Metožu klasifikācija iespējama pēc vairākiem kritērijiem. Jāatzĥmē, ka visaptveroša 

metoţu klasifikācija nav iespējama, jo jebkura (pat minimāli) sakārtota darbĥba 

pamatojas uz noteiktām metodēm vai paņēmieniem. 

Pētĥjumu metoţu klasifikāciju pēc darbības veida nosacĥti iedala trĥs grupās: 

• teorētiskās pētĥjuma metodes; 

• empĥriskās pētĥjuma metodes; 

• citas metodes. 

Pētĥjumu metoţu pēc pētniecības līmeņa nosacĥti iedala divās grupās: 

• teorētiskās pētĥjuma metodes; 

• empĥriskās pētĥjuma metodes. 

Teorētiskās izziņas galamērķis ir noteiktas esamĥbas sfēras būtisko sakarĥbu atklāšana. 

Empīrisks pētĥjuma mērķis ir zinātnisko faktu iegūšana.


Teorētiskās metodes, piemēram, ir: 

• teorētiskā analĥze – tā atklāj pētāmā priekšmeta būtiskās sakarĥbas, 

zinātniskos faktus, atziņas no zinātniskās literatūras; 

• dokumentu analĥze – pētnieks atlasa informāciju – jēdzienus, spriedumus, 

slēdzienus – teksta satura analĥzei un tos atbilstoši sasaista ar pētĥjuma 

priekšmetu un mērķi. 

Empīriskās metodes, piemēram, ir: 

• novērošana – daţādu parādĥbu mērķtiecĥga uztveršana, fiksēšana un analĥze, 

lietojot audio, video, hronometrāţas ierĥces, lai atklātu un konstatētu konkrētu 

parādĥbu. Šĥ metode ļauj precĥzāk izprast cilvēka rĥcĥbas nianses un jēgu; tajā 

lieto dienasgrāmatas, novērojuma plānus, kas izstrādāti atbilstoši pētĥjuma 

mērķim. Rezultātus apstrādā, pamatojoties uz fiksētajiem rezultātiem; 

• pedagoģiskais eksperiments – idejas, kas radusies teorijā vai praksē, 

pamatošana un pārbaude pedagoģiskā pētnieciskā darbĥbā. Šĥs metodes mērķis 

ir atklāt likumsakarĥbas mācĥbu un audzināšanas procesos; 

• anketaptauja – to lieto, pētot cilvēka profesionālo virzĥbu, intereses. Tā var būt 

anonĥma vai atklāta, veidota no mērķtiecĥgiem, skaidri saprotamiem 

jautājumiem, lai atklātu interesējošo problēmu; 

• tests – zinātnisks paņēmiens, ar kuru atklāj cilvēka personĥbas kādas iezĥmes. 

Testa mērķis ir atrast apgalvojumu par cilvēka personĥbas izpausmes pakāpi; 

• pārrunas – daţādu parādĥbu mērķtiecĥgs, plānveidĥgs izzināšanas veids, kurā 

tiek uzdoti jautājumi, sarunas veidā dabiskos apstākļos. Izteikts vairāk 

subjektĥvs viedoklis, lietojot šo metodi pētĥjumos; 

• intervija – speciāli organizētas pārrunas, kuros jautājumi ir iepriekš izstrādāti, 

formulēti un sakārtoti zināmā secĥbā. Intervijā var uzdot papildu jautājumus, 

mainot to secĥbu, novirzĥties no temata, ja tas ir nepieciešams intervijas 

labvēlĥgas atmosfēras radĥšanai. 

Pētījuma metodes 

Pētĥjuma metoţu klasifikācijā ir liela daţādĥba. Piemēram, tās var nosacĥti iedalĥt 

teorētiskajās un empĥriskajās. 

Kvantitatīvās metodes 

Kvantitatĥvās metodes (skat. 2.8. att.) pieder pie ikvienas no šĥm grupām: 

• aprakstošās statistikas (Descriptive Statistics) metodes; 

• sakarĥbu (korelāciju) statistikas (Correlational Statistics) metodes; 

• nozĥmĥguma (būtiskuma) statistikas (Significance Statistics) metodes; 

• regresijas statistikas (Regression Statistics) metodes; 

• neparametriskās statistikas (Non- Parametric Statistics) metodes; 

• faktoru analĥzes (Factor Analysis) metodes; 

• cēloņu statistikas (Causal Statistics) metodes.

76 2. NODAĻA 

Lielākā daļa metoţu lietojamas datorizēti. 

Dokumentu izpēte 

Aptaujas 

Anketaptauja 

Intervija 

Ekspertu aptauja 

Datu ieguve 

Datu apstrāde 

Sociometriskā 

aptauja 

Meklēšana 

Kvantitatīvās 

metodes 

Novērošana 

Eksperiments 

Standartizētā 

Ieslēgtā 

Datu 

novērtēšana 

Datu analīze 

Datu sintēze 

Aprakstošā datu 

analīze 

Secinošā 

datu analīze 


2.8. attēls. Kvantitatĥvās pētniecĥbas metodes. 

Galvenās kvalitatĥvo pētniecĥba metoţu (skat. 2.9. att.) pazĥmes (Herberts Gudjonis, 

Pedagoģijas pamatatziņas, Zvaigzne ABC, 1998, 75. lpp.) ir šādas: 

• galvenais ir nevis pētnieka, bet gan izpētĥtās pasaules skaidrojums. Pētāmais 

izvieto pats savus akcentus un savu notikumu vērtējumu; 

• pētniecĥbas process ir atklāts, pētĥšanas gaitā var mainĥties arĥ jautājuma 

nostādne. Svarĥgi ir atklāti pētĥšanas paņēmieni; 

• pētnieks vienmēr ir iesaistĥts pētĥjumu laukā un interakcijā. Pētĥjums ir sociāls, 

interaktĥvs process. 

Etnogrāfija 

Fenomenoloģija 

Lauka pētījums 

Pamatojuma teorija 


Satura analīze 

Stāstījums 

Kvalitatīvais eksperiments 

Evolūcijas pētījums 

Grupas diskusija 

Vēsturiskais pētījums 

2.9. attēls. Kvalitatĥvās pētniecĥbas metodes.


1. Satura analīze (piemērs) 

Kontentanalĥze ir pētĥjuma dizains. Dizains ietver sevĥ metodes, paņēmienus, 

procedūras. 

Piemērs. Kontentanalĥzes dizains ietvēra šādus analĥţu veidus: 

• teksta tematisko analĥzi (tēmu un galveno ideju indentifikācija dokumentā); 

• indeksēšanu; 

• kvantitatĥvi aprakstošo analĥzi. 

Kontentanalĥzes posmi : 

1. posms. Autors konstatēja analizējamos tekstus, izvēlējās no potenciālajiem tekstiem 

turpmāk izmantojamos. 

2. posms. Autors identificēja un lietoja noteikumus, lai sadalĥtu tekstu segmentos. 

3. posms (kodēšana). Kodēšanas dizains (shēma) veidojās saskaņā ar pētĥjuma tēmu. 

Pēdējā posmā autors analizēja kodētos datus gan kvalitatĥvi, gan kvantitatĥvi, lai 

noteiktu, kādas tēmas parādās visbieţāk, kādā kontekstā un kā tās savstarpēji korelē. 

2. Pamatojuma teorija (piemērs) 

Pamatojuma teorija (Grounded Theory) ir pētĥjuma dizains. Dizains ietver sevĥ 

metodes, paņēmienus, procedūras. 

Piemērs. Pamatojuma teorija ir dinamisks atkārtojams procesu kopums, kurā teorijas 

attĥstĥba un datu savākšana šĥs teorijas sakarā konstruējas viena uz otras. Autors savu 

pētĥjumu sāka ar jautājumu izvirzĥšanu, kas palĥdzētu vadĥt pētĥjumu (tai pat laikā 

nebūtu ne statiski, ne ierobeţojoši). Lĥdz ar datu ieguves uzsākšanu tika identificētas 

galvenās teorētiskās koncepcijas. Starp teorētiskajām galvenajām koncepcijām un 

datiem izveidojās eksperimenta saikne. Autors pievērsās konceptuāli blĥvai teorijai, kur 

katrs jauns novērojums noveda pie jaunām saiknēm, kas savukārt veda pie teorijas 

pārskatĥšanas un pamatĥgākas datu ieguves. 

3. Satura analīze (piemērs) 

Ja iegūtie dati ir kvalitatĥvi (tādi, kas nav izsakāmi skaitliskā formā, piemēram, 

intervija), bet ir nepieciešamĥba tos kvantificēt, t.i., padarĥt skaitliski salĥdzināmus, kā 

arĥ kategorizēt (sašķirot) kvalitatĥvos datus pēc jēgas atšķirĥgās kategorijās, var 

izmantot kontentanalĥzi jeb satura analĥzi. Lai arĥ pirmajā brĥdĥ šĥ analĥze var šķist 

vienkārša, tomēr, ja to dara nepieredzējis pētnieks bez zināšanām par satura analĥzes 

principiem, tad rezultāts bieţi vien būs neapmierinošs. Kvalitatĥvai kontentanalĥzei ir 

nepieciešama samērā liela pētnieka izpratne par pētāmo problēmu – viņam/viņai ir 

jāpārzina konkrētie jēdzieni, attiecĥbas starp tiem, bet galvenais – jāprot saskatĥt 

cilvēka teiktajā nevis pateiktais, bet gan tas, ko cilvēks ir gribējis ar to pateikt, t.i., ko 

pateiktais nozĥmē. 

Kontentanalĥzi nosacĥti var sadalĥt vairākās grupās: jēgas analĥze, detaļu analĥze, 

vērtējošā analĥze. Kā autors šos jēdzienus saprot? 

Detaļu analīze ir vienkāršāks process, kura gaitā no teksta tiek izlasĥti kādi konkrēti 

minētie jēdzieni, vārdi. Piemēram, tiek uzskaitĥts, cik reizes cilvēks runas laikā ir 

pateicis vārdu "es".

78 2. NODAĻA 

Vērtējošā analīze ir vispazĥstamākais kontentanalĥzes veids. Bieţi tas tiek lietots skolā, 

piemēram, novērtējot sacerējuma kvalitāti. Skolā ir izstrādāta vērtējuma skala no 1 

lĥdz 10, tomēr kontentanalĥzē ne vienmēr būs tieši šāds dalĥjums. Jāsaka, jo vairāk 

novērtējuma variantu, jo grūtāk novērtēt. Tādēļ bieţi vien izlĥdzas ar kādiem 2 – 4 

vērtējuma variantiem. 

Jēgas analīze nozĥmē pilnu kontentanalĥzi. Teksts tiek saskaldĥts loģiskās vienĥbās 

(piemēram, jēgpilnās frāzēs), šĥs loģiskās vienĥbas tiek pārfrāzētas zinātniskākā 

izteiksmes veidā, bet pēc tam šĥs frāzes tiek apvienotas plašākos jēdzienos. Tieši šis 

kontentanalĥzes veids ir vissareţģĥtākais: 

1. sadalām tekstu jēgpilnās frāzēs; 

2. vispārinām iegūtās interpretācijas (pārfrāzējam cilvēka izteikumus 

vispārĥgākos jēdzienos). Tas ir kontentanalĥzes vidus posms; 

3. pārveidojam vispārinājumus plašākos jēdzienos, kas vai nu ir saskaņoti ar 

vispārpieņemtām teorijām, vai arĥ paredzēti konkrētam lietojumam. 

Jauktās (mix) metodes 

Kvantitatĥvās un kvalitatĥvās metodes drĥkst integrēt (jaukt, miksēt). Par integrēšanas 

mehānismu skatĥt nākošajā sadaļā – „Triangulācijas jēdziens‖. Jāpiebilst, ka šajā 

procesā labs palĥgs ir t.s. kartēšanas metodes (skat. 2.10. att.). 

Kognitīvā karte (Cognitiv Map) 

Diskusiju karte (Argument Map) 

Konceptuālais grafiks (Conceptual Graphs) 

Kartēšanas metodes 

(Mapping) 

Koncepcijas kartēšana (Concept Mapping) 

Zināšanu vizualizēšana (Knowledge Visualization) 

Semantiskais tīkls (Semantic Network) 

Tematiskās kartes (Topic Maps) 

Prāta kartes (Mental Maps) 

2.10. attēls. Kartēšanas metodes. 

Šĥ izdevuma tapšanā izmantota Mind Mapping (kā piemēru skat. 2.1. tab. 

„Kvantitatĥvo un kvalitatĥvo pētĥjumu atšķirĥbas‖). 

Triangulācijas jēdziens 

Attiecĥbā uz kvantitatĥvo un kvalitatĥvo pētĥšanas metoţu integrēšanas pieejām 

pedagoģijas pētĥjumā, pastāv trĥs daţādas pieejas: 

• komplementācija (Complementation); 

• kombinācija (Combination); 

• triangulācija (Triangulation).


1. Komplementācija (izcelsme no franču complementaire ‗papildu‘ < latĥņu 

complementarius ‗papildu‘) – tāds, kas ko papildina lĥdz kādam kopumam, 

veselumam. Komplementācija (šaurākā nozĥmē) ir vienas pētniecĥbas metodes 

rezultātu izskaidrošana, ilustrācija un/vai interpretācija ar citas pētniecĥbas 

metodes rezultātiem. Komplementācija (plašākā nozĥmē) ir papildināšana, kur 

katra no operācijām var „pavērt‖ citu, pētniekam saistošu, interesantu 

realitātes (pētniecĥbas) sfēru. Piemēram, pētĥjuma sākuma posmā kvalitatĥvās 

un kvantitatĥvās metodes tiek lietotas atsevišķi, nākamajā tās papildina viena 

otru. Shematiski tas attēlojams šādi. 

2. Kombinācija (izcelsme no latĥņu combinatio: 1) savienojums, sakopojums 

noteiktā kārtĥbā; 2) kāda mērķa sasniegšanai izplānots paņēmienu un darbĥbu 

kopums). Piemērs: kvalitatĥvam pilotpētĥjumam seko kvantitatĥvs pētĥjums. 

Shematiski tas attēlojams šādi. 

3. Triangulācija (izcelsme no latĥņu triangulatus ‗trijstūrveida‘) – ar daţādiem 

paņēmieniem iegūtu rezultātu salĥdzināšana. Mūsdienās triangulāciju plaši 

lieto gan teorijā, gan praksē. Shematiski tas attēlojams šādi. 

Mūsdienu sociālajās zinātnēs (tanĥ skaitā pedagoģijā) valda samērā plašs konsenss 

attiecĥbā uz kvalitatĥvo un kvantitatĥvo metoţu integrēšanas optimālu risinājumu 

(konsenss (latĥņu consensus ‗vienošanās‘ – vienprātĥba) ir vienošanās, kas tapusi, 

nevienprātĥgiem lēmējiem meklējot savstarpēju kompromisu iespējas). Galvenais 

pētnieku jautājums: kādai jābūt šĥ papildinājuma stratēģijai? Uz šo brĥdi pasaulē 

dominē t.s. triangulācijas stratēģija, kura pētĥjumos tiek lietota četros variantos: 

• teorijas triangulācija; 

• pētnieka triangulācija; 

• metoţu triangulācija; 

• datu triangulācija. 

1. Teorijas triangulācija 

Teorijas triangulācija (Theory Triangulation) ir daţādu teorētisko perspektĥvu 

kombinācija. Tā ietver vairāk nekā vienu teorētisko shēmu pētāmās parādĥbas 

interpretēšanā, iepriekšējā pētĥjuma meta-analĥzi. Šo triangulācijas veidu visbieţāk 

lieto, veicot teorētiskos pētĥjumus.

80 2. NODAĻA 

Shematiski tas attēlojams šādi: 

T1 – skats uz pētĥjuma objektu no pirmās teorijas viedokļa. 

T2 – skats uz pētĥjuma objektu no otrās teorijas viedokļa. 

T3 – skats uz pētĥjuma objektu no trešās teorijas viedokļa. 

2. Pētnieka triangulācija 

Pētnieka triangulācija (Investigator Triangulation) ir daţādu pētnieku viedokļu 

kombinācija. Pētĥjumā iekļauj daţāda ―profila‖ pētniekus. Shematiski tas attēlojams 

šādi: 

P1 – skats uz pētĥjuma objektu no pirmā pētnieka viedokļa. 

P2 – skats uz pētĥjuma objektu no otrā pētnieka viedokļa. 

P3 – skats uz pētĥjuma objektu no trešā pētnieka viedokļa. 

3. Metožu triangulācija 

Metoţu triangulācija (Methodological Triangulation) ir daţādu metoţu izmantošana 

pētĥjuma objekta izpētē. Pastāv divu veidu metoţu triangulācijas: 

• „starpmetoţu stratēģijas‖ metoţu triangulācija; 

• „stratēģija metodes ietvaros‖ metoţu triangulācija. 

Starpmetožu stratēģijas (Between-Method Strategies) metoţu triangulācijā tiek 

izmantotas jauktās (mix) metodes (vai metodikas – metoţu kopumu) ar daţādu 

struktūru. Tā ir triangulācijas forma, kas sastāv no divām (un vairāk) pētniecĥbas 

stratēģijām empĥriska pētĥjuma objekta izpētē. Šĥ triangulācijas forma paredz arĥ 

hibrĥdo pētĥjumu lietošanu (kvalitatĥvo un kvantitatĥvo pētĥjumu kombinācija).


Shematiski tas attēlojams šādi: 

M1 – 1. pētniecĥbas metodes (vai metodikas) pielietošana PO izpētē. 



Stratēģija metodes ietvaros (Within-Method Strategies) metoţu triangulācijā variē 

datus katrā no šĥm metodēm. Šeit netiek izmantotas jauktās (mix) metodes ar daţādu 

struktūru. Šim triangulācijas veidam ir noteiktas lietošanas robeţas. Shematiski tas 

attēlojams šādi: 

D1 – 1. veida dati 1. pētniecĥbas metodes (vai metodikas) (M1) ietvaros. 



4. Datu triangulācija 

Datu triangulācijā (Data Triangulation) kombinē daţādus datu veidus: 

• laikā; 

• daţādās vietās (daţādās kultūrvidēs); 

• no daţādiem pētĥjuma dalĥbnieku viedokļiem (indivĥdiem vai grupām).

82 2. NODAĻA 

Datu triangulācija laikā shematiski attēlojama šādi: 

L1 – dati par pētĥjuma objektu 1. pētĥjuma posmā. 



L – šajā shēmā domāts Laiks. 

Datu triangulācija dažādās vietās (daţādās kultūrvidēs; ja iespējams un nepieciešams) 

shematiski attēlojama šādi: 

V1 – dati par pētĥjuma objektu 1. pētĥjuma vietā (kultūrvidē). 



V – šajā shēmā domāta vieta (kultūrvide: skola, pagasts, ģimene, klase, bibliotēka, u.c.). 

Datu triangulācija no dažādiem pētījuma dalībnieku viedokļiem (indivĥdiem vai 

grupām) shematiski attēlojama šādi: 

G1 – dati par pētĥjuma objektu no 1. pētĥjuma dalĥbnieku grupas viedokļa. 



G – šajā shēmā domāta Grupa.


5. Kombinētā triangulācija 

Pieaugot pētĥjumu komplicētĥbas pakāpei, aizvien bieţāk tiek lietota kombinētā 

triangulācija (Multiple Triangulation). Shematiski tā attēlojama šādi: 

Teorijas T – teorijas triangulācija. 

Pētnieka T – pētnieka triangulācija. 

Metoţu T – metoţu triangulācija. 

Datu T – datu triangulācija. 

Četru veidu triangulāciju (teorijas, pētnieka, metoţu, datu) lietošana pētĥjumā prasa no 

pētnieka augstu profesionālo kompetenci. Par bāzi triangulatĥvai domāšanai 

uzskatāmas labas pamatzināšanas pētniecĥbas četru lĥmeņu apguve. 

Kad un kā izvēlas pētījuma metodi? 

Sākumā atbilde šķiet ļoti vienkārša – tas ir atkarĥgs no pētĥjuma mērķa un no 

problēmjautājuma, kas tiek definēti jau pētĥjuma sākumā (skat. „Pētĥjuma struktūra"). 

Tomēr iedziļinoties, skaidrs, ka pētĥjuma metodes izvēle nebūs atkarĥga tikai no šĥm 

divām pētĥjuma kategorijām vien. Pētniekam vēl jāiziet caur četriem pētĥjuma 

lĥmeņiem (skat. 2.5. att.) – filozofisko lĥmeni, metodoloģisko lĥmeni, tehnoloģisko 

lĥmeni, datu lĥmeni. 

Bieţi vien gadās, ka arĥ tad nav pilnĥgas skaidrĥba. Tāpēc tiek veikts pilota pētĥjums jeb 

pilotpētĥjums – izmēģinājuma pētĥjums, ko parasti izmēģina pirms kāda liela projekta 

ĥstenošanas.

84 2. NODAĻA 

PĒTĪJUMA DATU (IV) LĪMENIS 


1. Filozofisko lĥmeni, kas saistĥts ar pētĥjuma teoriju. 

2. Metodoloģisko lĥmeni, kas saistĥts ar pieejām pētĥjumā, to izvēli. 

3. Tehnoloģisko lĥmeni, kas saistĥts ar pētniecĥbas metodēm, to izvēli. 

4. Datu lĥmeni, kas saistĥts ar pētĥjuma praksi. 

Par pētĥjuma filozofisko (II) lĥmeni tika runāts sadaļā „Pētĥjuma filozofija", par 

pētĥjuma metodoloģisko lĥmeni – sadaļā „Pētĥjuma metodoloģiskais (II) lĥmenis", bet 

par pētĥjuma tehnoloģisko lĥmeni – sadaļā „Pētĥjuma tehnoloģiskais (III) lĥmenis". 

Pētniekam "ejot caur" datu lĥmeni, atbilstoši pētĥjuma mērķim, problēmjautājumam, 

pētĥjuma pieejai un pētĥjuma metodēm jāizvēlas, kādi dati, kur un kā tie tiks iegūti. 

Pamatjēdzieni 

1. Kas ir dati? Kas ir informācija? 

Dati (no latĥņu data) – kodētas ziņas, kas raksturo reāla objekta stāvokli neatkarĥgi no 

datu saņēmēja iepriekšējām zināšanām par šo objektu. Ja no datu saņēmēja viedokļa 

dati satur jaunus faktus, tad datus var uzskatĥt par informāciju. Dati ir neapstrādāts 

materiāls, ko saņem no datu piegādātājiem, un kuru izmanto datu saņēmēji, lai iegūtu 

informāciju uz datu pamata. Datus var iegūt mērĥjumu, eksperimentu vai citu 

operāciju rezultātā. Datiem jābūt tādā formā, lai tos varētu uzglabāt, pārvietot un 

apstrādāt. Tomēr jāatceras, ka dati nav informācija, informācija nav zināšanas, bet 

zināšanas nav gudrĥba (vieda). Tomēr šie jēdzieni ir cieši savstarpēji saistĥti. 

2. Kāpēc darbā ar datiem vajadzīgas pazīmes? 

Pazĥmes ir izmērāmas parādĥbas pētĥjumos (pētĥjuma objektā). Katru pētĥjuma objektu 

var raksturot ar vienu vai vairākām pazĥmēm. Pētnieki parasti interesējas par tām 

pētāmā objekta pazĥmēm, kurām ir daţādĥba jeb variācija. Piemēram, sekmju lĥmenis 

skolēnam, uzdevumu atrisināšanas laiks, pieļauto kļūdu daudzums, trauksmes lĥmenis, 

intelektuālās labilitātes rādĥtājs, agresĥvo reakciju intensitāte, u.c. 

Kvalitatīva pazīme. Pētāmās pazĥmes var būt kvalitatĥvas vai kvantitatĥvas. Kvalitatĥva 

pazĥme – pazĥme, kuru nevar izmērĥt, bet, kuru var tikai aprakstĥt (dzimums, garša, 

nodarbošanās u.c.) 

Kvantitatīva pazīme. Pētāmās pazĥmes var būt kvalitatĥvas vai kvantitatĥvas. 

Kvantitatĥva pazĥme – pazĥme, kuru var izmērĥt un raksturot ar skaitli (skolēnu skaits 

klasē, zināšanu novērtējums, prasmju novērtējums u.c.) 

Daţreiz pazĥmes vietā tiek izmantotas komponentes, kritērija vai rādĥtāja jēdziens. 

Komponentes, kritērija, rādĥtāju pazĥmes bieţi vien pētniecĥbā aizstāj ar jēdzienu 

mainīgie lielumi.


3. Kāpēc pazīmēm vajadzīgs līmenis? 

Lĥmeņa jēdziens norāda, ka pazĥme var tikt izmērĥta kvantitatĥvi. Piemēram, „augsts―, 

„vidējs‖ vai „zems‖ lĥmenis. 

4. Ko nozīmē "apstrādāt datus"? 

Datu apstrāde ir darbĥbas ar pazĥmes nozĥmēm (izpausmēm), kas iegūtas no pētĥjumu 

dalĥbnieku (respondentu) uzrādĥtajiem rezultātiem. Šādus individuālos rezultātus sauc 

arĥ par „novērojumiem‖, „novērotām izpausmēm‖, „variantiem‖, „datiem‖, 

„individuālajiem rādĥtājiem‖. 

5. Kāpēc datu apstrādē lieto statistiku? 

Pētnieks, pirms sākt datu apstrādi un analĥzi (parasti ar kādu no datu apstrādes un 

analĥzes datorprogrammām – Microsoft Excel, SPSS, Statistica u.c.), veic pētĥjumā 

iegūto datu priekšnovērtēšanu: kāda ir mērĥjuma statistiskā skala; cik pētāmās grupas 

(izlases) tiks pētĥtas u.c. Kad tas ir noskaidrots, palĥgā nāk statistika – zinātnes nozare, 

kas palĥdz veidot loģiskas uzdevumu nostādnes un pareizi interpretēt iegūtos 

rezultātus. 

6. Kādi datu veidi pastāv? 

Datiem var būt divas vērtĥbas: kategoriālās vērtĥbas vai skaitliskās vērtĥbas. 

Kategoriālās vērtĥbas nevar izmērĥt. Skaitliskās vērtĥbas var izmērĥt. No šejienes arĥ 

radušies divi jēdzieni: kvalitatĥvais rādĥtājs (nevar izmērĥt; var tikai kodēt) un 

kvantitatĥvais rādĥtājs (var izmērĥt). Lĥdz ar to ir divu veidu dati – kategoriālie jeb 

kvalitatĥvie dati un skaitliskie jeb kvantitatĥvie dati. 

Datus iespējams klasificēt arĥ pēc mērĥjumu skalām vai mērĥjumu lĥmeņiem. (Mērĥjumi 

ir skaitlisko formu piedēvēšana objektiem vai notikumiem.) 

Lai pētnieks varētu izvēlēties piemērotāko metodi, viņam/viņai jāzina, kurā mērĥjumu 

skalā tie ir mērĥti. Izmanto četrus mērĥjumu skalu veidus: nominālo, kārtas, intervālu, 

proporcionālo. 

Datu veidi 

Kvalitatīvie 

(kategoriālie) dati 

Kvantitatīvie 

(skaitliskie) dati 

Datus kodē (mēra) nominālajā skalā 

Datus kodē (mēra) kārtas skalā 

Datus mēra intervālu skalā 

Datus mēra proporcionālajā skalā 

2.11. attēls. Datu veidi. 

1. Nominālo skalu izmanto, lai aprakstĥtu kvalitatĥvas pazĥmes. Katrai pazĥmes 

kategorijai tiek piešķirta sava vērtĥba (jeb kods). Piemēram, pazĥmei 

„dzimums‖ pētnieki parasti piešķir divas vērtĥbas: „vĥrietis‖ (0) vai „sieviete‖ 

(1). Piešķirtajām vērtĥbām nav skaitliskas nozĥmes. Tāpēc tās nevar aprēķināt 

(piemēram, vidējo vērtĥbu). Kodus var izmantot, lai saskaitĥtu, cik daudz 

novērojumu ir katrā kategorijā. Literatūrā sastopamie arĥ citi „nominālās 

skalas‖ nosaukumi – „kategoriju skala‖, „nosaukumu skala‖.

86 2. NODAĻA 

3. Arĥ kārtas skalu izmanto, lai aprakstĥtu kvalitatĥvas pazĥmes. Tajā mēra tās 

kvalitatĥvās pazĥmes vērtĥbas, kuras var sakārtot (ranţēt). Piemēram, mācĥbu 

iestādes kodē tā, lai katram augstākam izglĥtĥbas lĥmenim būtu piešķirts lielāks 

kods (rangs): (1 – pirmsskolas izglĥtĥbas iestāde, 2 – sākumskola, 3 – 

pamatskola, 4 – vidusskola, 5 – augstākā mācĥbu iestāde). Kārtas skalas dati 

satur vairāk informācijas nekā dati, kas ir mērĥti nominālajā skalā. Literatūrā 

sastopamie arĥ citi „kārtas skalas‖ nosaukumi – „rangu skala‖, „ordinārā 

skala‖, „secĥbu skala‖. 

4. Intervālu skala mēra kvantitatĥvo pazĥmi, kuru var izmērĥt un raksturot ar 

skaitli. Intervāls starp mērĥjumiem tiek precĥzi definēts un ir konstants. 

Piemēram, temperatūras mērĥjumi Celsija un Fārenheita skalā. Intervālu 

skalas dati satur vairāk informācijas nekā dati, kas ir mērĥti kārtas skalā. 

5. Arĥ proporcionālā skala mēra kvantitatĥvo pazĥmi, kurai ir fiksēts nulles 

mērĥjums (vecums, augums, svars, u.c.). Literatūrā sastopamie arĥ citi 

„proporcionālā skalas‖ nosaukumi – „attiecĥbas skala‖, „nosacĥtā skala‖. 

Piemērs. Pētnieks sagatavojis anketaptaujas jautājumus, kurā paredzējis visus skalu 

veidus (skat. 2.2. tab.). 

2.2. tabula. Mērījumu skalu veidi. 

Dzimums 

Ģimenes 

stāvoklis 

Smēķēšana 

Mēneša 

ienākumi 

Intelekta 

koeficients 

(IQ) 

Vecums 

(gadi) 

1=vīrietis 

2=sieviete 

1=neprecējies (neprecējusies) 

2=precējies (precējusies) 

3=atraitnis (atraitne) 

4=šķirtenis (šķirtene) 

1=nesmēķē 

2=dažreiz smēķē 

3=intensīvi smēķē 

4=ļoti intensīvi smēķē 

1=līdz 100 Ls 

2=101-200 Ls 

3=201-300 Ls 

80 

100 

120 

140 

30 

60 

90 

Nominālā skala. 

Tā kā tai ir tikai 2 vērtības – to 

sauc par dihotomisko skalu. 

Nominālā skala. 

Tā nav dihotomiskā skala, jo 

tai ir 4 vērtības. 

Kārtas skala. 

Kārtas skala. 

Intervālu skala. 

Proporcionālā skala.


Datu sagatavošana analīzei 

Šajā nodaļā ar neliela piemēra palĥdzĥbu tiks nodemonstrēts datu sagatavošanas 

process pētĥjumam. Tiks izmantota izdomāta aptauja, precĥzāk, viens no aptaujas 

veidiem – anketēšana. 

1. solis „Datu ieguve” 

Pastāv vairākas datu ieguves stratēģijas intervijas, novērošana, anketaptauja, u.c. 

Piemērs. Pieņemsim, ka ar anketas (skat. 2.12. att.) palĥdzĥbu tika veikta 30 studentu 

(jeb respondentu) aptauja X grupā Y augstskolā. Respondentu skaits ir ierobeţots ar 

mērķi nenogurdināt lasĥtāju liela kvantuma datu ievadei datorā. 

2.12. attēls. Anketas paraugs. 

Pēc šāda veida anketas aizpildes, iegūtos datus nepieciešams ievadĥt datorā (Excel, 

SPSS, Statistica, vai tamlĥdzĥgā vidē).

88 2. NODAĻA 

2. solis „Kodēšana un kodēšanas tabula” 

Lai iegūtos datus varētu apstrādāt, vispirms nepieciešams izveidot kodēšanas tabulu. 

Kodēšanas tabula nosaka atbilstĥbu starp anketas jautājumiem un mainĥgajiem, kurus 

izmantos datu datorizētā apstrādē. Piemēram, anketas jautājumu „Mēneša ienākumi‖ 

var apzĥmēt kā mainĥgo men_ien. (skat. 2.13. att.) 

2.13. attēls. Anketas paraugs.


3. solis „Datu matrica” 

Pieņemsim, ka 30 anketas bija aizpildĥtas šādi (dati ir izdomāti; skat. 2.14. att.): 

2.14. attēls. Datu matricas paraugs. 

Šo tabulu sauc par datu matricu. Datus, kurus paredzēts apstrādāt ar 

datorprogrammas SPSS palĥdzĥbu, jāsagatavo šādas matricas veidā (ievadot, piemēram, 

programmā Excel). Matrica sastāv no noteikta skaita rindām un ailēm (kolonnām). 

Rindas un ailes veido taisnstūra tabulu. Katra rinda atbilst vienai anketai, bet katra 

aile (kolonna) – vienam mainĥgajam. Tā kā aptaujā piedalĥjās 30 respondentu 

(studentu), matrica satur 30 rindas. Katra rinda ietver 7 ailes mainĥgajiem „ank_nr‖, 

„dzimums‖, „gim_stav‖, „smekesh‖, „men_ien‖, „iq‖, „vecums‖. 

Matricas datus bieţi vien sauc par pirmdatiem jeb sākotnējiem datiem. 

Datu analīze 

1. Aprakstošā datu analīze 

Aprakstošā datu analĥze ir datu ieguves un summēšanas process, ko izmanto, lai 

pārveidotu datus no liela apjoma skaitļu formas uz formu, kas ir ērta cilvēkam uztverei 

un tālākai analĥzei. Aprakstošās datu analĥze ĥpatnĥba ir tā, ka iegūtie rezultāti tiek

90 2. NODAĻA 

aprakstĥti no teorijas viedokļa, t.i., netiek veikti salĥdzinoši aprēķini vairākās izlasēs. 

Aprakstošās datu analĥzes ietvaros iespējams noteikt rezultātu atbilstĥbu 

normālsadalĥjumam ar ekscesa un asimetrijas koeficientu, aprēķināt izlases 

aritmētisko vidējo un citus centrālās tendences rādĥtājus, izveidot bieţumu 

sadalĥjumus, grafiski attēlot rezultātus, kā arĥ noteikt variācijas rādĥtājus (variācijas 

amplitūdu, dispersiju un standartnovirzi). 

Aprakstošajā datu analĥzē izmanto: 

• centrālās tendences rādĥtājus (Central Tendency); 

• izkliedes rādĥtājus (Dispersion); 

• sadalĥjuma rādĥtājus (Distribution). 

Centrālās tendences rādītāji. Centrālās tendences rādĥtāji (central tendency) daţreiz 

tiek dēvēti par vidējiem rādĥtājiem. 

Trĥs populārākie centrālās tendences rādĥtāji: 

• vidējais aritmētiskais (Mean) – aritmētiskais vidējais ir visbieţāk lietotais 

centrālās tendences rādĥtājs. To aprēķina, visu vērtĥbu summu dalot ar 

mērĥjumu skaitu jeb grupas apjomu. Tomēr šĥ rādĥtāja izmantošanai ir zināmi 

ierobeţojumi. Ja bieţumu sadalĥjumam ir raksturĥga tendence, ka vērtĥbas 

centrējas nevis skalas vidū, bet malās (t.i., bieţumu sadalĥjums neatbilst 

normālsadalĥjumam), tad aprēķinātais vidējais neatspoguļo reāli eksistējošas 

vērtĥbas. Tāpat šo rādĥtāju nav ieteicams izmantot gadĥjumos, kad bieţumu 

sadalĥjums ir izteikti asimetrisks; 

• mediāna (Median) – mediāna ir rādĥtājs, kas dala reālo bieţumu sadalĥjumu uz 

pusēm, atstājot 50 % rezultātu vienā, bet otrus 50 % – otrā pusē. Ja izlases 

skaits ir pāra skaitlis (dalās ar 2), tad mediānu aprēķina, izdalot ar 2 abas 

vistuvāk centrālajai asij atrodošās vērtĥbas; 

• moda (Mode) – moda ir bieţāk sastopamā bieţumu sadalĥjuma vērtĥba. 

Protams, vienā pētĥjumā var būt vairākas modas. Parasti moda var tikt 

attiecināta uz intervālu skalā izdarĥtiem mērĥjumiem. 

Ideāla normālsadalĥjuma gadĥjumā visi trĥs rādĥtāji (vidējais aritmētiskais, mediāna, 

moda) sakrĥt. 

Izkliedes (mainīguma) rādītāji. Izkliedes rādĥtāji (Dispersion) daţreiz tiek dēvēti par 

variācijas rādĥtājiem. Četri populārākie izkliedes rādĥtāji ir: 

• standartnovirze (Std. Deviation) – izlases izkliedes rādĥtājs, ko nosaka, 

aprēķinot kvadrātsakni no izlases dispersijas. Viena standartnovirze nozĥmē 

68,28 % rezultātu (standartizētā normālsadalĥjumā), kas centrēti ap vidējo asi – 

34,14 % uz katru pusi no tās. Tiek izmantots arĥ divu standartnovirţu 

(95,45 %) un trĥs standartnovirţu (99,72 %) jēdziens. Standartnovirzi izmanto, 

lai raksturotu rezultātu izkliedi ap izlases aritmētisko vidējo. Tāpat to izmanto, 

lai veiktu analĥzi gadĥjumos, kur nepieciešams manipulēt ar galvenajām 

tendencēm izlasē; 

• dispersija (Variance) – dispersija ir rādĥtājs, ko izmanto kā starpposmu 

standartnovirzes noteikšanā un secinošās datu analĥzes metoţu izvēlē. 

(Cituviet definē šādi: dispersija ir vidējā kvadrātiskā novirze no aritmētiskā 

vidējā.) Tās aprēķināšanā būtiska nozĥme ir izlases aritmētiskajam vidējam;


• amplitūda (Range) – (jeb izkliedes intervāls) ir starpĥba starp pazĥmes lielāko 

un mazāko novēroto vērtĥbu; 

• standartkļūda (Std. Error). Piemērs. Izlases vidējā standartkļūda raksturo 

atsevišķu izlašu aritmētisko vidējo izkliedi ap ģenerālkopas aritmētisko vidējo: 

jo lielāka kļūda, jo izlases aritmētiskais vidējais var atrasties tālāk no 

ģenerālkopas aritmētiskā vidējā; jo kļūda ir mazāka, jo izlases aritmētiskais 

vidējais var atrasties tālāk no ģenerālkopas aritmētiskā vidējā. 

Sadalījuma rādītāji. Sadalĥjuma rādĥtāji (distribution) ir: 

• asimetrijas koeficients (Skewness) – rādĥtājs, ar kura palĥdzĥbu var noteikt to, 

cik lielā mērā normālsadalĥjuma zvanveida grafiks ir simetrisks attiecĥbā pret 

centrālo asi. Ja "zvana" labais zars ir izstiepts, bet kreisais aprauts (vairāk 

rezultātu ir ar zemākām vērtĥbām), tad saka, ka sadalĥjumam ir pozitĥva 

asimetrija, bet, ja "zvana" kreisais zars ir izstiepts, bet labais aprauts, tad – 

sadalĥjumam ir negatĥva asimetrija. Ja asimetrijas koeficients tuvojas nullei 

(aptuveni robeţās ±1 (atkarĥbā no izlases apjoma)), tad var runāt par 

atbilstĥbu normālsadalĥjumam; 

• ekscess (Kurtosis) jeb variācijas koeficients – rādĥtājs, ar kura palĥdzĥbu var 

noteikt rezultātu izkliedi pa x asi. Citiem vārdiem sakot, cik lielā mērā 

rezultāti tuvojas centrālajam punktam. Ja ekscess ir negatĥvs, tad 

normālsadalĥjuma zvanveida grafiks izskatās pieplacināts pie x ass, ja pozitĥvs – 

"zvans" ir augsts un šaurs. Ja ekscesa koeficients tuvojas nullei (aptuveni 

robeţās ±1 (atkarĥbā no izlases apjoma)), tad var runāt par atbilstĥbu 

normālsadalĥjumam. 

2. Secinošā (nozīmīguma testēšana) datu analīze 

Nozĥmĥguma testēšanai vislabāk lietot SPSS for Windows – datorprogrammu 

statistisku datu analĥzei Windows vidē. SPSS ir saĥsinājums nosaukumam sociālo 

zinātņu statistikas pakete (Statistical Package for the Social Science). SPSS ir viena no 

vispopulārākajām statistikas paketēm, ar kuras palĥdzĥbu var veikt ļoti sareţģĥtas datu 

manipulācijas un analĥzes, izmantojot vienkāršas instrukcijas. 

3. Grafiku konstruēšana 

Salĥdzinoši vienkāršu grafiku konstruēšanai noderĥgas elektroniskās tabulas 

(izklājlapas) – programmas, kas paredzētas arĥ darbam ar datiem tabulās (datu ievads, 

noformēšana, apstrādāšana un izdrukāšana). Ar elektroniskajām tabulām ir iespējams 

veikt finansu, daţādas sareţģĥtĥbas pakāpes matemātiskus un statistiskus aprēķinus. Ir 

vairākas elektronisko tabulu programmas, bet viena no vispopulārākajām ir Microsoft 

Excel, kas ietilpst Microsoft Office. Excel izmanto lielu tabulu noformēšanai, daţādu 

aprēķinu veikšanai. Tā kā Excel visi dati tiek attēloti tabulās, tad šĥ programma ir ĥpaši 

izdevĥga daţādu grafiku veidošanai.

92 2. NODAĻA 

IZPĒTE 

Pētĥjums ir zinātnisks darbs, kuru parasti veic profesionāli pētnieki. Savukārt izpēte ir 

viens no būtiskākajiem sektoriem lietišķajos pētĥjumos. 

Izpētes konstruēšana 

Izpētes konstruēšana sastāv no 4 posmiem: 

• izpētes koncepcijas izstrāde; 

• izpētes norises izstrāde; 

• izpētes noslēguma izstrāde; 

• izpētes kopsavilkuma izstrāde. 

Izpētes konstruēšana būtĥbā ir māksla. Pētniekam ir jāpieņem daţādi nopietni lēmumi 

par izpētes saturu, jautājumu formulējumu, formātu un izvietojumu, jo tie ir ļoti 

svarĥgi pētĥjuma rezultātā. Pētniekam ir nepieciešams apzināties problēmu, kā arĥ ir 

jābūt priekšstatam par pētāmajiem cilvēkiem, jo, tikai labi sagatavojoties izpētei, tā būs 

izvērsta un atklās tās būtĥbu. Izpētes konstruēšanā nav viena noteikta ideāla veida, kā 

paveicams šis darbs, tomēr var ievērot daţādus ieteikumus optimālākam darba 

rezultātam. 

Ikviens pētĥjums ir individuāls, tāpēc ir jāvadās pēc savām tā brĥţa izjūtām, jārada 

skaidrĥba tajā un jāievēro noteiktas ētikas normas, kuras nav ieteicams pārkāpt. 

Izpētes koncepcijas izstrāde 

Izpētes koncepcijas izstrāde sevĥ ietver: 

• izvirzĥtās aktualitātes pamatojumu; 

• izpētes objekta izvēli; 

• izpētes mērķa/-u formulējumu; 

• izpētes saturu izstrādi; 

• izpētes jautājumu formulējumu; 

• izpētes uzdevumu formulējumu; 

• izpētes dizaina izstrādi; 

• izpētes metoţu izvēli; 

• izpētes teorētiskās bāzes sagatavošanu; 

• izpētes empĥriskās bāzes sagatavošanu; 

• izpētes empĥriskā nozĥmĥbas formulējumu; 

• izpētes rezultātu iespējamo aprobāciju, rezultātu lietojumu; 

• izpētes robeţas formulējumu; 

• izpētes atskaites struktūras un apjoma noteikšanu.


Izpētes norises izstrāde 

Interviju kā piemēru skat. sadaļā „Intervijas norises izstrāde‖. 

Izpētes noslēguma izstrāde 

Izpētes noslēguma izstrāde sevĥ ietver: 

• izpētes mērķu saistĥbu ar efektu (galarezultātu); 

• veiktās izpētes korektumu; 

• izpētē iegūto secinājumu zinātniskumu; 

• izpētē iegūto secinājumu atbilstĥbu mērķim, jautājumiem, uzdevumiem; 

• esošās situācijas analĥzi saistĥbā ar izpētē iegūtajiem datiem; 

• ieteikumu, rekomendāciju izstrādi; 

• programmas izstrādi rekomendāciju ieviešanai praksē. 

Izpētes kopsavilkuma izstrāde 

Interviju kā piemēru skat. sadaļā „Intervijas kopsavilkuma izstrāde‖ 

Aptaujas-izpētes komponentes 

Aptaujas-izpētes komponentes ir šādas: 

• anketaptauja; 

• sociometriskā aptauja; 

• intervijas. 

Anketaptauja 

Anketaptauja ir ziņu (informācijas) iegūšanas un pētĥjumu metode, kurā informācijas 

iegūšanas lĥdzeklis ir anketa. Anketaptauju var veikt gan individuāli, gan grupā, gan 

klātienē, gan neklātienē. Ar šo metodi ĥsā laikā var apjautāt lielu skaitu personu. 

Rezultāti atkarĥgi no pareizas aptaujājamo (respondentu) izvēles, jautājumu loka un 

formulējuma. Veidojot anketu, jāņem vērā, ka atšķirĥbā no intervijas intervētājs nevar 

ieviest korekcijas anketēšanas laikā. 

Sociometriskā aptauja 

Sociometriskā aptauja ir sociālās informācijas iegūšanas veids, ko izmantojot, pētāmās 

grupas locekļi tiek iekļauti iedomātā, ar noteiktu darbĥbu saistĥtā situācijā, kurā 

katram grupas loceklim jāizvēlas tie grupas locekļi, ar kuriem sadarbĥba būtu vēlama, 

un jānoraida tie, ar kuriem sadarbĥba šķiet nevēlama. Tātad sociometrsikās aptaujas 

ĥpatnĥba ir partnera izvēle. Sociometrisko aptauju lieto mazo sociālo grupu izpētei. 

Mazā grupa ir kvantitatĥvi neliela sociālā grupa, kuras locekļi apvienoti kopējā darbĥbā 

un starp kuriem pastāv tiešie personiskie kontakti, kas ir pamats kā emocionālo 

attiecĥbu, tā arĥ grupas vērtĥbu un normu izpildei. Lietojot sociometrisko aptauju,

94 2. NODAĻA 

mazajās grupās pētĥ starppersonu attiecĥbas kā subjektĥvi emocionāli vērtējošus 

sakarus starp cilvēkiem. Starppersonu attiecĥbu konstatēšanai grupā jāizveido aptaujas 

lapa, kuras būtiskākā sastāvdaļa ir sociometriskie jautājumi. 

Sociometriskais jautājums ir tāds jautājums, kas ierosina izvēlēties vai noraidĥt 

noteiktu skaitu attiecĥgās grupas locekļu pēc norādĥtā sociometriskā kritērija. 

Sociometrsikās izvēles kritērijs ir tas darbĥbas veids, kurā iedomāti iesaistoties 

jāizvēlas vai jānoraida pārējie grupas locekļi. Kā rāda pētĥjumi, noturĥgu un būtisku 

informāciju par starppersonu attiecĥbām iegūst tad, ja šis kritērijs ir pētāmās grupas 

pamatdarbĥbas veids. Atkarĥbā no pētĥjuma mērķiem var uzdot vairākus jautājumus 

attiecĥbā uz pētĥjuma objekta vienu kritēriju. 

Sociometrisko aptauju var veikt vai nu ar anketaptaujas palĥdzĥbu, vai arĥ ar vienu no 

intervijas veidiem. 

Neatkarĥgi no jautājuma izvēles jāievēro šādas prasĥbas: 

Intervijas 

• lai respondenti atbildot nesazinātos; 

• nesteidzināt atbilţu veidošanu, orientēties uz gausākajiem respondentiem; 

• stingri jāiezĥmē grupas ietvari, atgādinot, ka iztrūkstošie grupas locekļi arĥ 

jāuzskata par klātesošiem; 

• aptauju var veikt tikai tādās grupās, kurām ir zināma kopĥgas darbĥbas 

pieredze; 

• grupas darbĥbā aptaujas laikā nedrĥkst būt novirzes no ierastā dzĥves ritma; 

• ja aptauja nav anonĥma, tās beigās jāatgādina, ka uz lapas vai anketas jānorāda 

respondenta uzvārds. 

Vārds „intervija‖ cēlies no diviem angļu val. vārdiem, proti, inter un view. Inter nozĥmē 

„kopā‖, „savstarpēji‖, „abpusēji‖; view – „skatĥt‖, „redzēt‖. Pastāv daţādas jēdziena 

‗intervija‘ definĥcijas: 

• Intervija ir pētnieka mērķtiecĥgi vadĥta saruna ar respondentu (atbildētāju), lai 

iegūtu informāciju par kādu jautājumu, uzskatiem, problēmu, attieksmi. 

• Intervija ir lietišķa saruna, ĥpašs tās veids, kurā viens no sarunas biedriem ir 

jautātājs, otrs – atbildētājs, turklāt jautātājs cenšas neizpaust savu viedokli par 

apskatāmo jautājumu, lai neietekmētu atbildētāja atbildes. Tā ir vienpusĥga 

saruna, kurā pētnieks cenšas izzināt viņu interesējošās problēmas. 

• Intervija ir starppersonu lomu spēle, kurā viena persona (intervētājs) uzdod 

intervējamai personai (respondentam) jautājumus, kas sagatavoti tā, lai tiktu 

iegūta informācija, kas saistĥta ar pētĥjuma problēmām. 

• Intervija ir lietišķa saruna, ĥpašs tās veids. Intervijas pamatmērķis ir iegūt 

informāciju vērtējumam, tāpēc tās pamatā ir jautājumi. 

Tātad intervija plašā nozĥmē ir sociāla mijiedarbĥba starp diviem cilvēkiem, no kuriem 

viens grib iegūt informāciju no otra. Savukārt pētĥjuma intervija ir sociāla mijiedarbĥba 

starp divām personām, kurā notiek intervētāja un respondenta lomu maiņa ar mērķi 

iegūt noteikta daudzuma un salĥdzināmu informāciju, kas saistĥta ar topošo vai jau 

formulēto pētĥjuma hipotēzi vai pētĥjuma jautājumu.


Intervija – aptauju pamatmetode 

Intervija tiek uzskatĥta par aptauju pamatmetodi. Tāpēc publikācijā par pamatu ņemta 

šĥ metode. 

Intervijas atšķirība no sarunas 

Gandrĥz visos minētajos intervijas jēdziena skaidrojumos lasāms, ka intervija ir saruna. 

Tomēr sarunai un intervijai ir kopĥgās un atšķirĥgās iezĥmes (skat. 2.3. tab.). 

2.3. tabula. Sarunas un intervijas kopīgās un atšķirīgās iezīmes. 

SARUNA 

INTERVIJA 

Informācijas apmaiņas veids 

Tiek iztirzātas domas, izjūtas, uzskati un pārdzīvojumi 

Brīva un nepiespiesta 

Lielākoties mazsvarīgs mērķis, var būt 

bezmērķīga 

Pastāv lomu maiņa – gan viens, gan otrs 

sarunas dalībnieks var būt kā jautātājs, tā 

arī atbildētājs 

Sarunas uzsācējam nav nepieciešama 

iepriekšēja sagatavotība 

Neierobežots laiks 

Netiek ierakstīta vai pierakstīta 

Netiek sīki analizēta 

Iespējama novirzīšanās no temata 

Brīva jautājumu uzdošana („Kā tev iet?” – 

„Paldies, labi!”) 

Vispārīgs jautājumu saturs 

Atbilžu sniegšanā nepastāv nekādi 

nosacījumi 

Bez struktūras 

Formāls saskarsmes veids 

Iepriekš skaidri zināms mērķis vai mērķi 

Precīzi sadalītas lomas: jautātājs 

(intervētājs) un atbildētājs (intervējamā 

persona) 

Intervētājam nepieciešama speciāla, 

profesionāla sagatavotība 

Ierobežots laiks 

Tiek ierakstīta magnetofona lentē vai 

video formātā, vai pierakstīta 

Intervija tiek detalizēti analizēta 

Nav pieļaujamas atkāpes no pētāmās 

problēmas (tēmas, temata) 

Stingri noteikta jautājumu uzdošanas 

secība 

Jautājumu saturs iepriekš rūpīgi 

pārdomāts 

Vajadzība pēc plašām atbildēm (ja tiek 

piedāvāti atvērtie jautājumi); 

nav pieņemamas formālas atbildes 

Strukturēta pa posmiem 

Izpētes interviju var skaidrot arĥ vizuāli (skat. 2.15. att.), kurā pārmaiņus redzami vai 

nu divi profili, vai vāze, taču ne abi vienlaicĥgi. Intervija ir kā inter (starp) view (skats). 

Uzmanĥbu var koncentrēt uz diviem profiliem (divām sejām), kuros saskatāms 

intervētājs un intervējamā persona un redzama iedomātā mijiedarbĥba starp viņiem, 

var arĥ skatĥties uz vāzi starp šĥm sejām, pieņemot tās par zināšanām, kas tiek veidotas 

skatĥjumā (view) starp (inter) intervētāju un intervējamo personu.

96 2. NODAĻA 

2.15. attēls. Intervija kā starpskats (Interview as InterView). 

Intervijas priekšrocības un trūkumi 

Intervijas priekšrocības: 

1. Informāciju no respondenta iespējams uzzināt tiešā ceļā. 

2. Intervijas ir piemērotas sareţģĥtām pētnieciskām situācijām. Tajos gadĥjumos, 

kad jāpēta sareţģĥti vai delikāti jautājumi, intervēšana ir efektĥvāka, jo 

intervētājs var sagatavot respondentu pirms jautājuma uzdošanas, izskaidrot 

sareţģĥtākas situācijas, tā nodrošinot kvalitatĥvu datu ieguvi. 

3. Intervijas ir piemērotas detalizētas, padziļinātas informācijas iegūšanai. 

Intervijas gaitā pētniekam vienmēr ir iespēja iegūt padziļinātu informāciju par 

pētĥjuma problēmām, zondējot situāciju ar papildjautājumiem vai precizējošiem 

jautājumiem. 

4. Intervijas informāciju var papildināt (neverbālā komunikācija). Intervijas laikā 

intervētājs var iegūt papildinformāciju no respondenta neverbālā ceļā, 

novērojot mĥmiku un ţestus, kas ļauj spriest par respondenta attieksmi, 

izturēšanos, emocionālo noskaņojumu utt.. 

5. Intervijas jautājumus var paskaidrot. Atšķirĥbā no citām aptaujām intervijā ir 

daudz mazāka iespēja nepareizi saprast jautājumu, jo intervētājs var jautājumu 

atkārtot vai pārveidot to respondentam saprotamā formā. 

6. Intervijām ir plašas lietošanas iespējas. Interviju datu savākšanai var lietot 

gandrĥz visās pētĥjuma populācijās, intervējot bērnus, cilvēkus ar ĥpašām 

vajadzĥbām, analfabētus, ļoti vecus cilvēkus utt. 

7. Intervijai ir noteikts laiks. Laika ierobeţojums liek cieši pievērsties 

paredzētajam mērķim, neizplūst liekvārdĥbā, utt.. 

Intervijas trūkumi: 

1. Intervēšana ir laikietilpĥga un dārga. Šĥ problēma kļūst ĥpaši nozĥmĥga, ja 

intervējamās personas ir ģeogrāfiski izkliedētas lielā teritorijā. Ja intervējamās 

personas nav tālu cita no citas (vienā iestādē, skolā vai pilsētā), intervēšanas 

izmaksas un intervēšanas laiks samazinās. 

2. Datu kvalitāte ir atkarĥga no sadarbĥbas kvalitātes. Pastāv liela iespēja, ka 

intervijā iegūto datu kvalitāti ietekmē tas, cik kvalitatĥva ir intervētāja un 

respondenta sadarbĥba. Jāņem vērā arĥ tas, ka nav divu pilnĥgi vienādu 

interviju – sadarbĥbas kvalitāte var būt atšķirĥga un tas savukārt ietekmē datu 

kvalitāti daţādās intervijās.


3. Datu kvalitāte ir atkarĥga no intervētāja sagatavotĥbas. Jebkuras intervijas 

rezultātus ietekmē intervētāja sagatavotĥba, intervēšanas prasme un spēja 

reaģēt uz intervējamās personas problēmām, kā arĥ ieinteresētĥba pētĥjuma 

mērķu sasniegšanā. 

4. Datu kvalitāte var būt atšķirĥga, ja strādā vairāki intervētāji. Ja pētĥjuma 

apjoms ir tik liels, ka intervēšanā ir jāiesaista vairāki intervētāji, kuru 

sagatavotĥba un prasme var atšķirties, iepriekšējos divos punktos minētās 

problēmas var kļūt vēl nozĥmĥgākās. 

5. Pats intervētājs var būt neprecizitāšu vai kļūdu avots. Vienmēr pastāv iespēja, 

ka intervētājs kļūdaini interpretē intervējamās personas atbildes, vadoties pēc 

saviem aizspriedumiem, vai arĥ neprecĥzi formulē intervijas jautājumus. Pastāv 

formulēšanas variāciju problēma, kas var rasties laikā no vienas intervijas lĥdz 

nākamajai vai arĥ intervētāju vidū. Daudzveidĥba formulējumos dod variācijas 

atbildēs, kas savukārt ietekmē pētĥjuma ticamĥbu un pamatotĥbu (validitāti). 

6. Interviju pārtraukšanas iespējamĥba. Intervija var tikt pārtraukta, ja tās laikā 

telpā ienāk sveši cilvēki vai kādai no personām zvana telefons. Šādi faktori spēj 

negatĥvi ietekmēt intervijas kvalitāti. 

7. Anonimitātes trūkums. Respondents var nebūt pietiekami atklāts, ja kaunas 

par informāciju, tā ir pārāk privāta, mulsinoša vai arĥ intervētājs ir pazĥstams. 

8. Neprecizitāšu iespējamĥba. Respondenti var melot, nepateikt svarĥgu 

informāciju vai datus vai vienkārši aizmirst svarĥgus faktus. 

9. Iespējamĥba savākt par maz datus. Laika trūkums var veicināt šo negatĥvo 

iezĥmi. 

10. Salĥdzināmĥbas trūkums. Ja intervētājs maina jautājumu kārtĥbu, uzdodot 

jautājumus daţādiem cilvēkiem, vai formulē to pašu jautājumu citādi, tad 

pētniekam var rasties grūtĥbas atbilţu salĥdzināšanā. 

Interviju klasifikācija 

Intervija klasificējama pēc noteiktām pazĥmēm (skat. 2.16. att.) 

Intervijas 

Pēc personu skaita intervijā 

Pēc tā, cik brīvas var būt atbildes 

uz intervijas jautājumiem 

Pēc pētnieka pozīcijas intervijā 

Pēc tā, cik brīva vai 

"rāmjos"ieslēgta ir intervija 

Individuālā 

Grupu 

Standarta (formālā, masu) 

Nestandarta (radošā, brīvā) 

Dziļā (psiholoģiskā) 

Atklātā 

Slēptā 

Pilnīgi strukturēta 

Daļēji strukturēta 

Nestrukturēta 

2.16. attēls. Interviju klasifikācija.

98 2. NODAĻA 

Standarta intervija 

Standarta intervija paredz iepriekš sagatavotu jautājumu klāstu, pēc kura intervētājs 

vada sarunu. Šādas intervijas galvenokārt izmanto sabiedriskās domas izzināšanai. 

Vadot standarta interviju, svarĥgi ievērot identiskus sarunas apstākļus ar visiem 

sarunas biedriem. Intervijai jānorit pēc teksta bez vismazākajām novirzēm. Šādas 

intervijas rezultāti ir viegli apstrādājami, jo atbildes izkārtotas pēc zināma standarta. 

Nestandarta jeb radošā intervija 

Nestandarta jeb radošā intervija paredz zināmu brĥvĥbu sarunas tēmas un formas 

izvēlē. Nestandarta intervijas parasti nedod skaitlisko materiālu. Tās organizē ar 

nelielu cilvēku skaitu, to uzdevums ir iegūt kvalitatĥvi padziļināta rakstura materiālu. 

Tās palĥdz iedziļināties problēmā, un tāpēc pētnieks šo intervijas veidu izmanto 

galvenokārt darba sākumā, lai veidotos vispārējais priekšstats par pētāmo objektu, lai 

veidotu sākotnējo pētĥjuma plānu u.tml. Pētnieks šajā gadĥjumā iegūst pilnĥgāku un 

dziļāku materiālu. Atbildes ir grūti apstrādājams, jo tās ir daudzveidĥgas un ir grūti 

salĥdzināmas. 

Dziļā intervija 

Dziļā intervija organizē pētĥjuma beigās. Tad pētnieks jau labi orientējas pētāmajā 

problēmā, ir uzkrāts pietiekami liels skaitliskā materiāla daudzums un ir nepieciešams 

dziļāk piekļūt jautājuma būtĥbai. Dziļai intervijai ir daţādi paveidi, piemēram, 

psihoanalĥtiskā intervija.To izmanto ne tik daudz objektĥvās informācijas iegūšanai, cik 

intervējamā viedokļa izzināšanas nolūkā par kādu jautājumu. Šādās intervijās 

pētniekam veidojas pilnĥgāks priekšstats par aptaujājamo personu. 

Atklātā intervija 

Atklātajā intervijā pētnieks sniedz intervējamam pilnu informāciju par savu uzdevumu 

un lomu pētĥjumā, par sarunas mērķi, raksturu un saturu. 

Slēptā intervija 

Slēptā intervija atgādina divu cilvēku brĥvu sarunu, no kuriem viens runā, otrs 

pacietĥgi klausās. Šajā gadĥjumā nav pieļaujama atbilţu pierakstĥšana, jo sarunas 

biedram nedrĥkst būt nekādu aizdomu par pētnieka ĥsto lomu, par sarunas mērķiem, 

par pašu intervijas faktu. Nereti tieši slēptā intervija dod pašas patiesākās atbildes: 

sarunas biedrs jūtas brĥvi, nedomā par savu izteikumu formu un par to, vai tie netiks 

pēc tam kaut kādā veidā inkriminēti. Šĥ intervijas forma ir ĥpaši sareţģĥta. Pētniekam 

jābūt apveltĥtam ar ĥpašām saskarsmes spējām, prasmi kontaktēties ar cilvēkiem, ar 

dabiskas uzvedĥbas manierēm un ar ĥpaši labi attĥstĥtu atmiņu, jo saņemtās atbildes 

jācenšas pēc tam reproducēt pēc iespējas precĥzi gan pēc satura, gan formas.


Šajā publikācijā mēs pieturēsimies pie šādas intervijas metodes klasifikācijas: 

Strukturētā 

Individuālā 

Daļēji strukturētā 

Nestrukturētā 

Dziļā 

Intervijas 

Grupu 

Strukturētā 

Daļēji strukturētā 

Nestrukturētā 

Fokusu grupu 

diskusija 

2.17. attēls. Intervijas „pēc personu skaita intervijā‖ klasifikācija. 

Individuālā intervija 

Individuālās intervijas tiek organizētas ar vienu respondentu. Iepriekšminētie interviju 

veidi (strukturētā, daļēji strukturētā vai nestrukturētā intervija) visi var notikt arĥ 

„viens pret vienu‖ vidē. 

1. Strukturētā intervija. 

Pilnĥgi (jeb stingri) strukturēta intervija nodrošina augstāku iegūtās informācijas 

objektivitāti, jo ievērojami tiek samazināta intervētāja brĥvĥba. Parasti šādās intervijās 

jautājumi ir slēgta tipa. Intervētājs jautājumus uzdod tieši tā, kā tie ierakstĥti intervijas 

plānā. Parasti netiek uzdoti papildu vai precizējošie jautājumi. Ja tādi tomēr tiek 

paredzēti, tad šie jautājumi ir precĥzi strukturēti. Šādu interviju jautājumu rakstĥšanā 

jāievēro tādi noteikumi: 

1. Jautājumi jāsaista ar mērķiem. 

2. Nedrĥkst lietot divkāršus jautājumus (piem., Vai Jūs skolēniem uzdodat 

mājasdarbus vai pārbaudāt zināšanas ar testiem?). 

3. Ja vien tas iespējams, jāizvēlas slēgta jautājumu forma. 

4. Vairāk atbilţu jautājumos jāparedz atbilţu variants „cita atbilde‖. 

5. Jautājumu formulējumiem jābūt skaidriem un nepārprotamiem. 

6. Jāizvairās no uzvedinošiem jautājumiem. 

Jautājumi bieţi tiek nolasĥti skaļi no protokola vai pierakstu lapas. 

Pilnĥgi strukturētas intervijas ir iespējams vadĥt arĥ bez tieša pētnieka kontakta ar 

respondentu, piemēram, ar telefona vai pat pasta starpniecĥbu. 

Izpētē pilnĥgi strukturētas intervijas tiek izmantotas reti, jo gandrĥz tādu pašu 

rezultātu, tikai ar mazākiem laika un iesaistĥto cilvēku resursiem, var sasniegt ar 

anketaptauju palĥdzĥbu. 

Pilnĥgi strukturētās intervijas spēj vadĥt cilvēks ar nelielu pieredzi interviju vadĥšanā. 

2. Daļēji strukturētā intervija. 

Daļēji jeb vāji strukturētā intervija tiek izmantota pētĥjumos informācijas iegūšanai. 

Tiek sagatavots jautājumu saraksts, kas veicina pētĥjuma mērķa sasniegšanu. Tāpat kā 

nestrukturētās intervijās saruna tiek ierosināta ar diezgan plašu atvērtu jautājumu vai 

pamudinājumu (piem., „Es interesējos par to, kāpēc tik daudz cilvēku nelieto drošĥbas

100 2. NODAĻA 

jostas. Kāds ir jūsu viedoklis par to?‖). Iespējama papildjautājumu uzdošana, ja 

nepieciešama detalizētāka informācija. Daļēji strukturētā intervija ir diezgan lĥdzĥga 

nestrukturētai intervijai, tomēr nodrošina objektĥvākas un saskanĥgākas informācijas 

iegūšanu, kas atvieglo tālāku informācijas apstrādi (klasificēšanu, kodēšanu un 

analĥzi). Šāda veida interviju sekmĥgai norisei nepieciešams pieredzējis speciālists. 

3. Nestrukturētā intervija (dziļā intervija). 

Nestrukturēto individuālo interviju dēvē arĥ par dziļo interviju. Dziļās intervijas 

mērķis – saņemt no respondenta pilnas atbildes par tēmu, nevis "jā" un "nē" atbildes. 

Viens no dziļas intervijas metodiskajiem principiem – nepieciešamĥba gūt spontānas, 

izvērstas atbildes no respondenta. Tas prasa no intervētāja augstu profesionālo 

kompetenci. 

Grupu intervija 

Grupu intervijas tiek organizētas vienlaikus ar vairāk nekā vienu respondentu, t.i., 

grupas vidē. Parasti grupu intervijas noris dabiskā vidē: darbā, mājās, skolā utt. 

Turklāt parasti tiek atlasĥta sastāvā viendabĥga cilvēku grupa, ja vien nav izvirzĥts 

speciāls uzdevums – salĥdzināt daţādu cilvēku viedokļus par vienu un to pašu 

jautājumu. Arĥ strukturētā, daļēji strukturētā vai nestrukturētā intervija var notikt 

grupās. Grupu intervijas piedāvā papildu izaicinājumus intervētāju iemaņām. Jāievēro 

ne tikai labas saskarsmes likumi (atklātĥba, draudzĥgums, simpātijas, spēja mudināt 

refleksijai un saskarsmei, gatavĥba iesaistĥties un spēja atklāt kaut ko par sevi un tādā 

veidā rosinot citus uz patiesu mijiedarbĥbu), bet ir arĥ nepieciešamas citas jaunas 

prasmes. Intervētājam ir jāuzņemas grupas vadĥtāja loma tādā situācijā, ja viens vai 

divi grupas biedri dominē, jāatņem tiem drosme, jānovērš savstarpēji uzbrukumi, vai 

arĥ jāpārliecina dalĥbnieki, kas vēlas aiziet, lai tie paliek. Grupu intervijas aktivizē 

respondentus un lielākā mērā rosina uz atklātĥbu. Tomēr šādās intervijās rodas relatĥvi 

lielāks daudzums liekas informācijas. 

Grupu interviju lieto tajos gadĥjumos, kad pētnieks vēlas izzināt, vai kāda no 

problēmām izraisa interesi. Par to viņš sprieţ pēc intervējamo emocionalitātes pakāpes, 

ar kādu viņi iesaistās sarunā. Vēl grupveida interviju izmanto strĥdĥgu jautājumu 

noskaidrošanā. 

1. Strukturētā intervija 

Skat. sadaļu „Individuālā strukturētā intervija". 

2. Daļēji strukturētā intervija 

Skat. sadaļu „Individuālā daļēji strukturētā intervija". 

3. Nestrukturētā intervija (fokusu grupu diskusija) 

Nestrukturēto grupu interviju dēvē arĥ par „Fokusu grupu diskusiju‖. Tajā 

respondentiem tiek dota salĥdzinoši liela brĥvĥba izpaust savas domas, jūtas, attieksmi 

par konkrēto situāciju, nevis vienkārši sniegt atbildes uz intervētāja jautājumiem. Šāda 

veida intervijas tiek organizētas ar personām, kuras pārzina konkrēto tēmu, ir 

pieredzējušas attiecĥgajā jomā, bijušas noteiktas situācijas liecinieces u.tml. Fokusu 

grupu diskusija ir interakcija starp tās dalĥbniekiem, kas prasa ļoti rūpĥgu sagatavošanos 

un augstu profesionālo kompetenci no tās organizētājiem (skat. 2.4. tab.).


2.4. tabula. Fokusu grupu diskusijas. 

1. Grupu veidošanas vispārĥgie 

principi 

1. Dalĥbnieku skaits 

2. Dalĥbnieku homogenitāte 

3. Ierobeţojumi dalĥbai fokusgrupā 

4. Grupu skaits 

5. Ģeogrāfisko vietu skaits 

2. Fokusgrupu organizācija 1. Telpas iekārtojums 

2. Ierašanās nodrošinājums 

3. Zviedru galds 

4. Fokusgrupu pētĥjuma organizatoriskā struktūra 

3. Pētĥjuma mērķu formulēšana 1. Formulēšanas posma jēga 

2. Pētnieka kvalifikācija 

3. Pētnieka darbs 

4. Padziļinātās darbĥbas mērķa formulēšanas laikā 

5. Pētĥjuma robeţu noteikšana 

6. Formulēšanas posma rezultāts 

4. Respondentu atlases kritēriji un 

filtrējošā aptauja 

5. Pārrunas plāns (jautājumu 

saraksts) 

1. Atlases kritēriju izlase 

2. Dalĥbnieku komplektēšanas tehnika 

1. Pārrunas plāna funkcijas 

2. Tēmu tiešā un atgriezeniskā secĥba 

3. Moderatora lĥdzdalĥba 

4. Stimuli un testi 

5. Grupā apsprieţamo koncepciju skaits 

6. Moderators 1. Moderatora funkcijas 

2. Moderatora priekšmetiskā sagatavotĥba 

3. Moderatora personiskās ĥpašĥbas 

4. Moderatora destruktĥvie stili 

5. Laba moderatora ĥpašĥbas 

6. Moderatora demogrāfija 

7. Fokusu grupas diskusijas process 1. Pasākumi pirms fokusu grupas diskusijas 

2. Fokusu grupas diskusijas sākuma posms 

3. Dalĥbnieku lomas fokusu grupas diskusijā 

4. Fokusu grupas diskusijas procesa vadĥba 

5. Zondēšanas metodes 

6. Pārrunu stimulēšana 

7. Vienveidĥgu priekšmetu salĥdzināšana 

8. Moderatora aizspriedumainĥbas kontrole 

9. Fokusu grupas diskusijas noslēgums 

10. Novērotāju dalĥba fokusu grupas diskusijā 

8. Analĥze un atskaite par fokusu 

grupas diskusiju 

1. Pirmdatu (sākotnējo datu) veidi 

2. Analĥtiķa kvalifikācija 

3. Analĥzes metodes 

4. Atskaites veidi


Intervijas konstruēšana 

Izpētes konstruēšana būtĥbā ir māksla. Pētniekam ir jāpieņem daţādi nopietni lēmumi 

par izpētes saturu, jautājumu formulējumu, formātu un izvietojumu, jo tie ir ļoti 

svarĥgi pētĥjuma rezultātā. Pētniekam ir nepieciešams apzināties problēmu, kā arĥ ir 

jābūt priekšstatam par pētāmajiem cilvēkiem, jo, tikai labi sagatavojoties izpētei, tā būs 

izvērsta un atklās tās būtĥbu. Izpētes konstruēšanā nav viena noteikta ideāla veida, kā 

paveicams šis darbs, tomēr var ievērot daţādus ieteikumus optimālākam darba 

rezultātam. 

Ikviens pētĥjums ir individuāls, tāpēc ir jāvadās pēc savām tā brĥţa izjūtām, jārada 

skaidrĥba tajā un jāievēro noteiktas ētikas normas, kuras nav ieteicams pārkāpt. 

Intervijas koncepcijas izstrāde 

Intervijas koncepcijas izstrāde sevĥ ietver: 

• izvirzĥtās aktualitātes pamatojumu; 

• intervijas objekta izvēli; 

• intervijas mērķa/-u formulējumu; 

• intervijas saturu izstrādi; 

• intervijas jautājumu formulējumu; 

• intervijas uzdevumu formulējumu; 

• intervijas dizains izstrādi; 

• intervijas metoţu izvēli; 

• intervijas teorētiskās bāzes sagatavošanu; 

• intervijas empĥriskās bāzes sagatavošanu; 

• intervijas empĥriskā nozĥmĥbas formulējumu; 

• intervijas rezultātu iespējamā aprobāciju, rezultātu lietojumu; 

• intervijas robeţas formulējumu; 

• intervijas atskaites struktūras un apjoma noteikšanu. 

Intervijas norises izstrāde 

Norises izstrādē iekļaujami četri posmi: 

1. posms. Identifikācija 

Izpildāmi 4 soļi: 

1. solis. Interešu grupu, indivĥdu un institūciju apsvērumu analĥze (dalĥbas 

analĥze). 

2. solis. Problēmas analĥze (aktualitātes analĥze; kāpēc intervija veicama?). 

3. solis. Mērķu noteikšana (kas ir jāsasniedz?). 

4. solis. Vairāku rĥcĥbas variantu analĥze, kuri sākotnēji liekas izpildāmi, iedarbĥgi 

un ekonomiski (alternatĥvu [stratēģiju] analĥze; kā intervija ir ĥstenojama?).


2. posms. Plānošana 

Plānošana nozĥmē detalizētu visu nepieciešamo aktivitāšu/darbĥbu uzskaite laikā un 

izmaksās. Trešais nozĥmĥgākais rādĥtājs – kvalitāte. Plānošanas soļi: 

1. solis. Formulē mērķi. 

2. solis. Izvēlas stratēģiju mērķa sasniegšanai. 

3. solis. Sadala intervijas procesu soļos/posmos. 

4. solis. Formulē katra posma rezultāta kvalitātes prasĥbas. 

5. solis. Izlemj laiku katra soļa veikšanai. 

6. solis. Izlemj optimālāko rĥcĥbas veidu/aktivitāti katra posma veikšanai un 

ievieto šo informāciju intervijas grafikā. 

7. solis. Aprēķina katra posma izmaksas un ievieto to intervijas budţetā. 

8. solis. Izplāno nepieciešamo darbinieki iesaistĥšanu: skaitu, amatus, pienākumus, 

atbildĥbas. 

9. solis. Ieplāno nepieciešamo apmācĥbu (ja tā vispār vajadzĥga), intervijas 

vadĥbai/grupai. 

10. solis. Ieplāno nepieciešamās politiskās aktivitātes un darbĥbas. 

3. posms. Realizēšana 

Šajā fāzē pētnieks koordinē visus intervijas elementus: 

• norišu attĥstĥbas kontrole; 

• atgriezeniskās saiknes nodrošināšana – informācijas saņemšana un analĥze par 

intervijas norisi; 

• sarunas par materiāliem, tehniku un pakalpojumiem; 

• Atšķirĥgo viedokļu problēmas risināšana. 

4. posms. Pabeigšana 

Skat. sadaļu „Intervijas pabeigšana‖ 

Intervijas kopsavilkuma izstrāde 

Intervijas kopsavilkums ietver: 

• intervijas mērķu saistĥbu ar efektu (galarezultātu); 

• veiktās intervijas korektumu; 

• intervijā iegūto secinājumu zinātniskumu; 

• intervijā iegūto secinājumu atbilstĥbu mērķim, jautājumiem, uzdevumiem; 

• esošās situācijas analĥzi saistĥbā ar izpētē iegūtajiem datiem; 

• ieteikumu, rekomendāciju izstrādi; 

• programmas izstrādi rekomendāciju ieviešanai praksē.


Intervijas sagatavošana 

Intervijas sagatavošana sastāv no: 

• jautājumiem aptaujā; 

• intervētāja sagatavošanās intervijai. 

Jautājumi aptaujā 

Jautājumu aptaujā sevĥ ietver: 

• jautājumu veidus aptaujā; 

• ieteikumus aptaujas konstruktoram; 

• aptaujas jautājumu formulēšanu; 

• aptaujas atbilţu formātus; 

• jautājumu izvietojumu aptaujā. 

Jautājumu veidi aptaujā 

1. Pēc būtiskuma: 

• galvenie jautājumi ir jautājumi, kas veido aptaujas pamatu. Tie nodrošina 

visu pētĥjuma problēmas daļu izpēti. Paredzamas plašas atbildes. 

Intervijai ir jāizstrādā noteikts galveno jautājumu skaits. Ja tiks uzdots 

ļoti daudz jautājumu, dziļa atbilde netiks iegūta ne uz vienu no tiem. 

• papildjautājumi ir jautājumi, kas nepieciešami respondenta komentāru, 

atsevišķu jēdzienu, detaļu u.tml. precizēšanai. Taču aptauja nav 

jāpārblĥvē ar šiem jautājumiem, pretējā gadĥjumā tā zaudēs mērķi un 

neiekļausies laikā. 

2. Pēc struktūras – kā rāda mācĥbu kursa autora pieredze, no jautājuma dizaina 

viedokļa grūtāk sastādĥt ir strukturētos jautājumus, turpretĥ no satura 

perspektĥvas grūtāk uzrakstĥt ir labus nestrukturētos jautājumus. Pēc 

struktūras jautājumi iedalās: 

• atvērtie (nestrukturētie) jautājumi nereglamentē atbildētāju, tie ļauj 

respondentam atbildēt tā, kā viņš vēlas, tie ir jautājumi bez intervētāja 

iepriekš sagatavotajiem atbilţu variantiem. Atbilţu raksturs, 

daudzums, forma un veids nav iepriekš paredzēts. Atbildētājs var 

atbildēt, cik un ko grib. Atvērto jautājumu gadĥjumā iepriekš nevar 

atbildes paredzēt un nekādus iespējamos secinājumus, hipotēzes nevar 

izvirzĥt. Šie jautājumi noder tam, lai saņemtu neparedzamas atbildes 

un lai respondents aprakstĥtu pasauli tā, kā viņš to redz, nevis tā, kā 

pētnieks uz to skatās. Atvērto jautājumu atbildes bieţi vien ir grūti 

salĥdzināt un interpretēt. Tie parasti tiek analizēti ar kvalitatĥvajām 

pētniecĥbas metodēm. Šāda veida jautājumi dod iespēju respondentam 

izteikt savas domas un jūtas. Viņš var paskaidrot, ko viņš ir pārdzĥvojis 

un kas ar viņu pašlaik notiek. Atvērtie jautājumi sākas ar „Kā?‖, 

„Ko?‖.


3. Pēc mērķa: 

4. Pēc formas: 

• slēgtie jautājumi ir jautājumi ar intervētāja iepriekš sagatavotajiem 

atbilţu variantiem. Tie dod standartizētus datus, kas tiek analizēti 

statistiskā veidā (lieto kvantitatĥvās pētniecĥbas metodes). Statistiskā 

analĥze ir būtiska, veidojot cilvēku grupas (piemēram, komandas, 

skolas, pusaudţu, padzĥvojušu cilvēku u.c.) izpētes datu jēgu. Slēgtos 

jautājumus ir vieglāk standartizēt. Visvienkāršākais jautāšanas veids ir 

uzdot jautājumus, uz kuriem var atbildēt ar „jā‖ vai „nē‖. Šāda veida 

jautājumi ir noderĥgi, ja vajag iegūt konkrētu, faktisku informāciju. 

Slēgtie jautājumi sniedz vajadzĥgo informāciju ātri, taču tiem piemĥt arĥ 

trūkumi. Intervējamais nesniedz informāciju, kas varbūt viņam pašam 

liekas svarĥga. Otrs trūkums šāda veida jautājumiem slēpjas apstāklĥ, 

ka respondents sāk justies tā it kā viņu nopratina. Viņš jūtas neērti, 

nedroši un var sākt izvairĥties no tālākas informācijas sniegšanas. 

• pusslēgtie jautājumi dod iespēju respondentam izvēlēties vienu no 

piedāvātajiem atbilţu variantiem, bet pēc tam izteikt savas domas par 

jautājumu, sniegt papildinājumus. Pētnieki bieţi lieto pusslēgto 

jautājumu veidu, jo tie veiksmĥgi apvieno slēgto jautājumu 

priekšrocĥbas (viegli apstrādāt, respondentam vieglāk atbildēt) un arĥ 

atvērto jautājumu plusus (zināma atbildētāja patstāvĥba, iespēja dot 

oriģinālus izteikumus). 

• apstiprinājuma jautājumi – tie ir jautājumi, kurus uzdod ar mērķi iegūt 

apstiprinājumu par jau iegūtiem datiem. 

• jaunas informācijas ieguves jautājumi – tie ir jautājumi, kurus uzdod ar 

mērķi iegūt jaunu informāciju. 

• kontroles (pārbaudes) jautājumi – ar kontroljautājumu (pārbaudes 

jautājumu) palĥdzĥbu pētnieks var atklāt apzināti nepatiesas atbildes. 

Jautājumi var būt daţāda veida. Pirmkārt, vienu un to pašu jautājumu, 

tikai daţādi formulētu, var uzdot ar ievērojamu atstarpi vienu no otra. 

Atbildēm uz abiem jautājumiem vajadzētu būt identiskām. Otrkārt, 

tiek uzdots jautājums, kurš pēc sava satura kontrolē kādu no 

iepriekšējiem. Treškārt, intervijā daţkārt ar nolūku var iekļaut 

nepareizu jautājumu vai nepatiesu faktu, kurš respondentam jāpamana 

un kaut kā jānovērtē. 

• disjunktīvie (dihotomiskie) jautājumi ir jautājumi ar divām iespējamām 

atbildēm: Jā/Nē, Pareizi/Nepareizi, Piekrĥtu/Nepiekrĥtu, u.c. 

Piemēram, „Jūs esat par vai pret mācĥbu laika pagarināšanu skolā?‖. 

• konjunktīvie jautājumi – paredz vairāku atbilţu izvēles iespēju, 

piemēram, „Ko jums patĥk darĥt brĥvajā laikā – lasĥt, pastaigāties, spēlēt 

šahu, klausĥties mūziku u.c.?‖ Šeit atbildētājs var izvēlēties 2 un 3 

atbildes un minēt vēl citas atbildes klāt. 

• filtra jautājumi – daţreiz ir nepieciešamĥba uzdot respondentiem 

jautājumu, lai noteiktu, vai viņi ir kvalificēti vai pietiekami 

pieredzējuši, lai atbildētu uz jautājumiem. Piemēram, ja respondents


5. Pēc satura: 

1. jautājumā izvēlas atbildi „Nē‖, tad viņš turpina (piemēram) ar 

7. jautājumu. Savukārt, ja respondents 1. jautājumā izvēlas atbildi 

„Jā‖, tad viņš izlaiţ 2. un 3. jautājumu un turpina ar 4. jautājumu. 

Piemērs. Interneta Mājas lapas apmeklētājam tiek lūgts novērtēt tās 

kvalitāti. Ja viņš atzĥmē atbildes variantu „ļoti apmierināts‖, tad 

turpmāk var lūgt precizēt, kas viņam patĥk visvairāk. Savukārt, ja 

respondents atzĥmē citus atbilţu variantus, tad viņu var lūgt precizēt, 

ko būtu nepieciešams mājas lapā uzlabot. 

• iemesla jautājumi – izmanto, lai noskaidrotu, kāpēc respondents kaut 

ko ir darĥjis, ko varbūt tagad, atskatoties pagātnē, viņš noţēlo. 

Piemēram: „Kāpēc jūs nepārrunājāt šo lietu ar vecākiem? Kāpēc jūs 

aizgājāt no darba? Kāpēc jūs nepabeidzāt skolu?‖ 

• sokratiskie jautājumi – jautājumi, kas no respondenta prasa tālākus 

paskaidrojumus. Tie ir noderĥgi tādos gadĥjumos, kad intervētājs vēlas 

iegūt lielāku skaidrĥbu par to, ko respondents domā par to, kas ar viņu 

ir noticis vai notiek pašreizējā momentā. Piemēram: „Vai jūs varētu to 

man paskaidrot sĥkāk?‖, „Ko jūs domājat, kad jūs sakāt, ka..?‖ 

• brīnuma jeb hipotētiskie jautājumi – palĥdz respondentam tikt 

skaidrĥbā par to, uz ko viņš cer un kā viņš varētu uzzināt, ka kaut kas 

viņa dzĥvē ir mainĥjies. Piemēram: „Iedomājieties, ka ir noticis 

brĥnums, kamēr gulējāt, un tagad grūtĥbas ar bērniem jums ir daudz 

mazākas. Ja jūs zinātu, ka ir noticis šāds brĥnums, kas tagad būtu 

citādāk ar jūsu klases bērniem? Ja brĥnums būtu noticis, kas tagad 

būtu citādi jūsu dzĥvē?‖ 

• ranžēšanas jautājumi – jautājumi, kuros respondentam tiek lūgts 

sarindot atbildes noteiktā kārtĥbā (no sliktākā lĥdz labākajam, no 

mazsvarĥgā lĥdz visnepieciešamākajam u.tml.) vai no dotās skalas 

izvēlēties atbilstošo variantu gradācijā: pilnĥgi nepiekrĥtu – nepiekrĥtu – 

neitrāli – piekrĥtu – pilnĥgi piekrĥtu u.c.. Piemēram, ranţēšanas 

jautājumi rosina respondentam novērtēt starpĥbu starp divām 

situācijām vai notikumiem. Piemēram, „Iedomājaties skalu no 0 lĥdz 

10, kur 0 nozĥmē, ka skolēniem nav nekādu disciplĥnas problēmu, un 10 

nozĥmē, ka tās ir ļoti lielas, ar kādām jums jebkad ir bijis jāsaskaras. Kā 

jūs vērtētu savas klases disciplinētĥbu pašreizējā momentā?‖ 

• divpusīgie jautājumi – jautājumi, uz kuriem respondents var atbildēt 

divējādi, atkarĥbā no tā, kādas ir attiecĥbas starp intervētāju un 

respondentu. Ja respondents vēl neuzticas intervētājam, viņš uz 

šādiem jautājumiem atbildēs ar „jā‖ vai „nē‖ un tad apklusĥs. Ja 

savstarpējās attiecĥbas ir labas, intervējamais sniegs plašāku atbildi. 

Divpusĥgie jautājumi parasti sākas ar „Vai jūs varētu..?‖, „Vai jums ir 

iespējams..?‖ u.c. 

• netiešie jautājumi – netiešā veidā uzdoti jautājumi ir noderĥgi tādos 

gadĥjumos, kad intervētājs vēlas dot intervējamam lielāku rĥcĥbas 

brĥvĥbu kādas informācijas sniegšanā. Šāda veida jautājumi ir sekmĥgi, 

ja intervētāja un respondenta savstarpējās attiecĥbas ir labas, un


intervējamam ir pārliecĥba, ka intervētājs viņu izprot. Intervētājs, 

piemēram, varētu sacĥt: „Es nesaprotu, kā jūs varējāt pārciest visas tās 

grūtĥbas‖ vai „Nebūtu nekāds brĥnums, ja jums tādā reizē būtu 

pietrūcis spēka turpināt..‖ 

• projektīvie (minējuma) jautājumi – jautājumi, kuri rosina respondentu 

minēt vai iedomāties, kā viņš rĥkotos, ja viņa dzĥvē atgadĥtos kaut kas 

ĥpašs. Šādi jautājumi palĥdz izzināt intervējamā domas, jūtas un plānus. 

Piemēram: „Ko jūs darĥtu, ja pēkšņi ievajadzētos piecsimt latu, lai 

noorganizētu projekta nedēļu?‖ 

• pieredzes/ izturēšanās jautājumi (Ewpwrience/Behavior Questions) – 

jautājumi, kuros aprakstoši tiek iegūta informācija par respondenta 

pieredzi, izturēšanos, attieksmi. 

• viedokļa/pārliecības jautājumi (Opinion/Belief Questions) –jautājumi, 

kuru mērķis ir saprast respondentu kognitĥvos (izziņas) un 

interpretācijas procesus. 

• sajūtu jautājumi (Feeling Questions) – jautājumi, kuru nolūks ir 

noskaidrot emocionālo viedokli, kurā tiek ievērota respondenta 

pieredze un domas. 

• zināšanu jautājumi (Knowledge Questions) – jautājumi, kuru nolūks ir 

noskaidrot, kāda informācija ir zināma respondentam. 

• sensorie jautājumi (Sensory Questions) – jautājumi, kuri noskaidro, ko 

respondenti ir redzējuši, dzirdējuši, sajutuši, smarţojuši, kam 

pieskārušies. 

• fona/demogrāfiskie jautājumi (Backgound/Demographic Questions) – 

Ieteikumi aptaujas konstruktoram 

nosaka respondenta raksturĥgās iezĥmes, piemēram, nodarbošanos, 

dzimumu, vecumu, izglĥtĥbu u.tml. 

Katram izpētes jautājumam ir jābūt ļoti pārdomātam. Intervētājam ir jādomā, kā 

jautājumā ietvert to, ko vēlas ar to iegūt. 

Lai jautājumu saturs būtu noderĥgs un saprotams kā pētniekam, tā respondentam, 

ietiecams ievērot daţus aspektus to izveidē: 

1. Vai jautājums ir nepieciešams un noderīgs? 

Intervētājam ir jāizvērtē ikkatrs jautājums, lai noteiktu, vai to patiešām ir 

nepieciešams jautāt un vai tas ir noderĥgs pašreizējā situācijā. Kā piemērus var 

minēt nākamos jautājumus: „Vai ir vajadzĥgs zināt katra bērna vecumu, vai 

tikai bērnu skaitu, kas jaunāki par 16 gadiem?‖, „Vai skolēniem ir 

nepieciešams jautāt vidējo atzĥmi, vai to pats var izrēķināt?‖ 

2. Vai vairāki jautājumi ir nepieciešami? 

Daţreiz jautājumā tiek iestrādāti vairāki aspekti vienlaicĥgi, piemēram, „Kāda 

ir Tava attieksme pret gados jaunākiem un vecākiem skolotājiem?‖ Šāda 

jautājuma izveide respondentam rada grūtĥbas atbildēt, jo ir ietverti divi 

viedokļi, kurus vēlas noskaidrot. Tos sauc par divdaļĥgiem jautājumiem 

(double- barreled questions), tāpēc ir jādomā par to daļu nošķiršanu. Ir vēl cits


iemesls, kāpēc ir vajadzĥgi vairāki jautājumi – bieţi viens jautājums nevar 

aptvert plašu jautājumu loku, ko būtu nepieciešams noskaidrot. Reizēm ir 

nepieciešams uzdot papildu jautājumus, jo, ja satura konteksts ir nepietiekams, 

var netikt atklāta atbildes būtĥba. Daţreiz vairāki jautājumi ir nepieciešami, jo 

ar vienu var netikt atklāta respondenta attieksmes vai uzticĥbas intensitāte. 

Piemēram, jautājot, kādas ir skolēnu domas par skolēnu pašpārvaldes 

izaugsmi, ir arĥ jāpajautā, vai viņš tajās piedalās, tādējādi pauţot savu 

attieksmi. 

3. Vai respondentiem ir nepieciešamā informācija? 

Šis ir būtisks aspekts, jo tas ietekmē respondenta atbildi, tāpēc intervētājam ir 

jāpārliecinās, vai respondents ir nodrošināts ar nepieciešamo informāciju. 

Pieņemsim, ka tiek uzdots jautājums: „Kā Jūs vērtējat latviešu valodas 

standartā norādĥtās apgūstamās 4 kompetenču pieejas?‖ Respondenti, ja tie ir 

daţādu mācĥbu priekšmetu skolotāji, nezina, kāds ir latviešu valodas standarts 

un kas ir četras kompetenču pieejas. To, kas ir zināms vienam, nevajag 

vispārināt uz visiem, tāpēc vispirms ir jāuzdod filtrētie jautājumi, piemēram, 

„Vai Jūs zināt, kas ir kompetenču pieejas?‖, pirms jautāt viedokli par tām. 

4. Vai jautājumam jābūt precizējošam? 

Nereti jautājumi ir pārāk plaši un visaptveroši, kā dēļ tajos ietverto informāciju 

ir grūti interpretēt. Piemēram, ja vēlas noskaidrot viedokli par ĥpašu grāmatu, 

tiek jautāts: „Cik labi Tev grāmata patika?‖ un piedāvā novērtējumu skalu no 

„Nemaz nepatika‖ lĥdz „Ļoti patika‖. Tomēr šāda atbilde nav visai nozĥmĥga, jo 

tā daudz neizsaka. Tā vietā jautājumus ieteicams veidot nedaudz specifiskākus, 

piemēram, „Vai Tu šo grāmatu iesaki lasĥt citiem?‖, „Vai Tu jau esi meklējis 

citas šĥ autora grāmatas?‖ 

5. Vai jautājums ir pietiekami vispārīgs? 

Respondentam kļūdĥšanos var radĥt pārāk specifiski jautājumi. Piemēram, ja 

tiek jautāts, kādas skolēniem domātas TV programmas vislabāk patikušas 

pagājušajā nedēļā, var saņemt daţādas atbildes, nekā jautājot, kurš skolēniem 

domātais raidĥjums vislabāk paticis gada laikā. 

6. Vai jautājums nav neobjektīvs vai provokatorisks? 

Pētĥjumā ir bĥstami, ja paša intervētāja neobjektivitāte un aizspriedumi 

ietekmē tā formulējumu. Piemēram, intervētājs atbalsta aprakstošā vērtējuma 

ieviešanu ikvienā klasē, tāpēc jautā: „Kādus pozitĥvus aspektus Jūs saskatāt, 

ieviešot aprakstošo vērtējumu ikvienā klasē?‖ Šādi tiek aplūkots tikai viens 

aspekts. Ja respondents neatbalsta tā ieviešanu ikvienā klasē, var atklāt 

pavisam citādāku viedokli, nekā pētnieks būtu vēlējies. 

7. Vai respondents atbildēs patiesi? 

Intervētājam ir jāpārliecinās, vai respondentam nebūs grūtĥbu atbildēt uz 

jautājumu patiesi. Ja pastāv šāda iespēja, tad jautājums ir jāpārveido citiem 

vārdiem. Piemēram, daţi skolēni nelabprāt runā par savām sekmēm, tāpēc 

viens no risinājumiem varētu būt – piedāvāt atbildes iekavās, no kurām 

izvēlēties (no 8 – 10), tomēr reizēm ar šādām atbildēm vien nepietiek, tāpēc 

jautājums ir jāformulē tā, lai tas būtu netieši formulēts adresātam, taču ar to 

būtu iespēja noskaidrot viņa atbildi.


8. Ieteicamais anketas dizains 

2.5. tabula. Anketas struktūra. 

Anketas ievaddaļa 

Funkcija: 

"uzrunāt respondentu" 

Saturs: 

• Ziņas par to, kāda 

organizācija vai 

zinātniskā iestādē veic 

anketēšanu 

• Anketēšanas mērķi un 

izmantošanas 

skaidrojums 

• Norāde uz katra 

respondenta lĥdzdalĥbas 

svarĥgumu un 

nozĥmĥgumu 

• Ziņas par atbilţu 

anonimitātes ievērošanu 

• Anketas aizpildĥšanas 

instrukcija un norāde par 

tās atdošanu 

Uzdevums: maksimāli 

ieinteresēt respondentu 

atbilţu sniegšanā 

Apraksts: 

• Konkrēts 

• Kompakts 

• Ĥss 

Anketas pamatdaļa 

Apraksts: 

• Lielāka pēc apjoma 

• Sareţģĥtāka pēc satura 

Sastāvdaļas: 

Anketas pamatdaļas pirmā 

sastāvdaļa 

Mērķis: 

• Ieinteresēt respondentu 

• Sekmēt viņa iesaistĥšanos 

anketas aizpildĥšana 

Jautājumi: 

• Nedrĥkst būt grūti vai tādi , 

kas satrauc respondentu 

• Jābūt saprotami 

• Pēc satura tādi, kas tiek virzĥti 

informācijas iegūšanai par 

notikumiem 

Anketas pamatdaļas otrā 

sastāvdaļa 

Mērķis: iegūt informāciju, kas 

tieši saistĥta ar pētĥjuma 

problēmu 

Jautājumi: 

• Vissareţģĥtākie 

• Par indivĥda ievirzēm, domām, 

vērtējumiem 

Anketas pamatdaļas trešā 

sastāvdaļa 

Jautājumi: 

• Nesareţģĥti 

• Slēgti 

• Kontroljautājumi 

Anketas demogrāfisko 

raksturojumu daļa 

Jautājumi: 

• Par aptaujājamā 

statusu 

• Lakoniski, saprotami 

un neprasa no 

aptaujājamā lielu 

uzmanĥbas 

sasprindzinājumu 

Mērķis: 

• Ir iespēja veikt iegūto 

datu pārbaudi no 

reprezentatvitātes 

aspekta 

• Veicina rezultātu 

kvalitatĥvu analĥzi 

Anketas nobeigums ir 

pateicĥbas izteikšana 

respondentam. 

9. Citi ieteikumi 

Jautājumu cikla sākumā parasti liek jautājumus, kuri var izraisĥt interesi, 

labvēlĥgi noskaņot atbildētāju, iedvest uzticĥbu pret intervētāju. 

Pirmajiem jautājumiem jābūt vienkāršiem, uz kuriem atbildēt ir viegli. 

Interviju nekādā gadĥjumā nedrĥkst sākt ar jautājumiem par respondenta 

vecumu, laulātā statusu un profesiju, jo daudziem tas šķiet ļoti personiski. 

(Pamatojums: tikai tad, kad intervētājs ir ieguvis respondenta uzticĥbu, 

pakāpeniski var pāriet uz personiskiem un tādiem jautājumiem, kas prasa 

padomāt un kas atsedz darbĥbas motĥvus, personĥgo attieksmi. Parasti tie ir 

jautājumi, kuri sākas ar „kāpēc‖. Tie ir sareţģĥtāki, tāpēc nereti mulsina 

atbildētāju. Jāatceras, ka pēc 15 – 20 minūšu intervēšanas parasti iestājas 

nogurums.)


Dziļi personĥga, delikāta rakstura jautājumus ieteicams uzdot tikai pēc 

respondenta sagatavošanas ar neitrālu jautājumu palĥdzĥbu. Labāk tos atstāt 

uz beigām, lai netraucētu intervijas attĥstĥbas gaitai. 

Katrs jautājums intervētājam ir jāuzdod sev, lai noteiktu, cik labi tas parāda 

jautājuma saturu, ko intervētājs vēlas saņemt. 

Veidojot jautājumus, intervētājam nav ieteicams: 

• uzdot jautājumus, kuri izraisa liekuļotas, nevaļsirdĥgas atbildes; 

• uzdot jautājumus, kas izraisa pārāk lielu prātošanu; 

• nevajag iekļaut jautājumus „katram gadĥjumam‖ vai pēc principa „ja 

jau gatavo interviju, tad kāpēc gan neiekļaut‖; 

• uzdot jautājumus, kuri var parādĥt cilvēku sliktā gaismā vai smieklĥgā 

veidā, bez iespējas attaisnoties. 

Aptaujas jautājumu formulēšana 

Izpētē viena no lielākajām grūtĥbām, veidojot jautājumus, ir pareizs tā formulējums, jo 

pat mazākā formulējuma atšķirĥba var radĥt neskaidrĥbas vai radĥt nepareizu jautājuma 

interpretāciju. Arĥ jautājuma formulēšanā ir daţādi ieteikumi, ko vajadzētu ievērot. 

1. Vai jautājums var tikt pārprasts? 

Izpētes autora viens no uzdevumiem ir veidot tādus jautājumus, kurus nevarētu 

pārprast vai kuri neradĥtu neskaidrĥbas. Piemēram, ja pētnieks vēlas uzzināt, kādas 

mācĥbu iestādes respondenti ir beiguši, vajadzētu precizēt, vai viņš domājis konkrētus 

iestāţu nosaukumus. 

Jautājumos neskaidrĥbas var radĥt neprecizitātes. Ja, piemēram, skolēnam tiek jautāts 

par masu mediju izmantošanu mācĥbu procesā, tad ir jābūt saprotamam, kas tieši tiek 

domāts – vai laikraksti, vai radio, vai televĥzija. 

2. Kāds pieņēmums ir jautājumā? 

Nereti intervētājs neiedomājas, kāds viedoklis par noteiktu jautājumu būs 

respondentam. Piemēram, ja jautāts par sociālo slāni, kurā respondents iederas, 

intervētājs pieņem, ka viņš (respondents) zina, kas ar to tiek domāts un ka ir šim 

slānim piederĥgs. Kompetents intervētājs zina, ka vispirms ir jāizmanto filtrētie 

jautājumi, lai noteiktu, vai autora pieņēmums ir bijis pareizs. 

3. Cik personisks ir formulējums? 

Jautājums no bezpersoniska var kļūt par personisku, ja tiek izmainĥti daţi vārdi. Kā 

piemēru var aplūkot 3 jautājumus: 

„Vai skolas noteikumi Tevi apmierina vai neapmierina?‖ 

„Vai Tu izjūti, vai skolas noteikumi ir apmierinoši vai neapmierinoši?‖ 

„Vai Tu personiski esi apmierināts ar skolas noteikumiem?‖ 

1. jautājuma formulējums ir objektĥvs, 2. – ir saistĥts ar izjūtām, bet 3. jautājums ir 

adresēts respondentam, lai noskaidrotu, vai viņš pats ir apmierināts ar skolas 

noteikumiem. Izpētes autoram ir jāraugās, lai jautājumi būtu adekvāti kontekstam 

atbilstĥgā lĥmenĥ.


4. Vai jautājums nav pārāk tiešs? 

Pārāk tieši jautājumi respondentos var radĥt uztraukumu un nevēlēšanos atbildēt uz 

to. Piemēram, intervētājs vēlas sarunāties ar skolēnu, kurš daudzos mācĥbu 

priekšmetos ir nesekmĥgs un viņam jautā: 

„Kādi mācĥbu priekšmeti Tev patĥk?‖ 

„Kurās stundās ir visinteresantāk darboties?‖ 

Izdzirdot 1. jautājumu, viņu var pārņemt negatĥvas emocijas, jo varbūt kāds mācĥbu 

priekšmets patĥk, bet tajā nesaņem labas atzĥmes, tāpēc atbilde varētu būt nepatiesa. 

2. jautājums nav tieši adresēts respondentam, tāpēc atbildē varētu tikt atspoguļota 

reālā situācija. Intervētājam jābūt korektam, jāievēro ētikas normas jautājuma 

formulējumā, ja ir vēlme veikt izpēti, kurā respondentiem nav visai pozitĥva pieredze. 

5. Citi formulējuma aspekti 

Jautājuma formulējumam ir ļoti plašas valodas iespējas, bet intervētājam jābūt 

vērĥgam, vai to, ko zina viņš, zinās arĥ respondenti, tāpēc: 

• jautājumu terminoloģijai nevajadzētu būt sareţģĥtai un neskaidrai; 

• tā formulējumam nevajadzētu būt apstrĥdamam; 

• jautājuma formulējumam nevajadzētu būt provokatoriskam vai tādam, kas 

norādĥtu pētnieka vēlamo atbildi. 

Parasti tiek uzskatĥts, ka vajadzētu izvairĥties no jautājumiem, kas sākas ar „Kāpēc?‖ 

vai „Ko tas nozĥmē?‖, jo tie netieši norāda uz respondentam adresētu nepiekrišanu vai 

nepacietĥbu, turpretĥ jautājumi „Kas?‖, „Kad?‖, „Kur?‖ un „Kā?‖ rosina respondentu 

izteikt savus uzskatus. 

Pārdomājot jautājumu formulējumus, svarĥgi ņemt vērā, ka jautājums, izteikts pozitĥvā 

formā, dod lielāku skaitu pozitĥvu atbilţu nekā jautājums, kas izteikts noraidošā formā. 

Jautājumus vajadzētu uzdot pēc iespējas neitrālākā formā. 

Nepieredzējuši pētnieki parasti pieļauj daudz kļūdu jautājumu formulējumā. 

Piemēram: 

• Multiplikācijas kļūdas. Ir jautājumi, kuri skar vairākas personas un netiek 

ņemta vērā iespēja, ka viņiem varētu būt daţādi viedokļi. Piemēram: „Vai tavi 

vecāki ir apmierināti ar tavu profesiju izvēli? Jā. Nē.‖ Ja tēva un mātes domas 

nesakrĥt, pareiza atbilde nav iespējama. 

• Maldīgas alternatīvas kļūdas. Piemēram: „Tev patĥk vēsture vai ģeogrāfija?‖ 

Šeit jautājums nepamatoti sašaurināts tikai lĥdz divām iespējām. 

• Pārāk vispārināta jautājuma kļūda. Piemēram: „Jums ir slikti vai labi dzĥvokļa 

apstākļi?‖. Šeit nav vienota vērtēšanas kritērija, tādēļ nepieciešams jautāt 

konkrēti par kvadratūru, labiekārtotĥbu utt. Par kļūmĥgiem jāuzskata arĥ 

priekšā teicošie jautājumi, piemēram, „Cik grāmatu tu lasi mēnesĥ?‖ 

(atbildētājs lasa varbūt tikai 2 – 3 grāmatas gadā). Grūti sagaidĥt pareizu 

atbildi arĥ uz tādiem jautājumiem, kuri prasa pārāk lielu atmiņas piepūli, 

piemēram, „Cik filmu tu gada laikā esi noskatĥjies?‖


Aptaujas atbilžu formāti 

Ar atbildes formātu tiek saprasts, kā ievākt, sakopot respondentu atbildes. Atbilţu 

formāti var būt: 

• strukturēti (Structured Response Format); 

• nestrukturēti (Unstructured Response Format). 

1. Strukturētie atbilžu formāti. 

Strukturētie atbilţu formāti respondentam palĥdz vieglāk atbildēt uz jautājumu un 

pētniekam efektĥvāk uzkrāt un rezumēt atbildes, bet tās arĥ var ierobeţot respondentu 

un arĥ pētnieka spēju saprast, ko respondents patiesĥbā ir domājis. Šim atbilţu 

formātam ir vairāki veidi, kam ir gan pozitĥvie, gan negatĥvie aspekti. 

Viens no vienkāršākajiem atbildes formātiem ir baltā aile, kuru izmanto, ievācot datus 

ar daţādu atbilţu veidiem, piemēram, noskaidrots respondentu dzimums: 

Iztrūkumus var izmantot, norādot atbildes dihotomiskajos jautājumos, kā tas norādĥts 

piemērā: 

Šis ir dihotomiskās atbildes piemērs, jo ir jānorāda 2 pretēji vērtējumi. Klasiska tukšās 

vietas aizpildĥšana ir norādĥta šinĥ piemērā: 

Nākošā formāta būtĥba ir – respondenti ieliek noteiktu simbolu blakus atbildei(-ēm). 

Viens no variāciju veidiem, kā noformēt atbildi, ir piedāvāt kvadrātiņus, kuros 

respondents ieliek X: 

Šajā piemērā ir iespējams norādĥt vairākas atbildes, ko visērtāk ir apzĥmēt ar X. Šāds 

jautājumu tips nereti tiek saukts par vairākizvēļu mainĥgo lielumu (multiotion 

variable).


Piemērs ir labs paraugs arĥ pārbaudes punktiem sarakstā (checklist item). Kad tiek 

izmantota pārbaudes punktu anketa, tajā ir jābūt ietvertiem šādiem aspektiem: 

• vai jautājumā ir iekļautas visas alternatĥvas? 

• vai atbilţu saraksts ir garš (ne pārāk garš)? 

• vai formulējums nav subjektĥvs? 

• vai jautājuma forma ir viegla, vienveidĥga? 

Intervētājam ir jārēķinās, ka visas iespējamās atbildes nebūs iespējams norādĥt, tāpēc 

respondentam ir jāļauj norādĥt vēl citus variantus. 

Apļveida atbildes (Circle The Answer) – atbildes norādĥšanai respondentiem var 

piedāvāt tās apvilkt ar aplĥti (parasti tā ir kāda cipara apvilkšana): 

Ja respondenti ir atbildējuši uz jautājumiem, kas ir datorā, tad apvilkt atbildi nav 

iespējams, risinājums varētu būt daudzkārt lietotās izvēļu pogas, kā norādĥts nākošajā 

piemērā. Šādā formātā iespējams norādĥt vienu variantu. Tāpēc pētniekam ir jānorāda, 

kādas darbĥbas ir jāveic respondentam. 

Izvēļu pogu atbilţu formāts internetā (An option button response format on Web) – 

pretstatā vairākizvēļu mainĥgajam lielumam šo tipu sauc par vienas izvēles mainĥgo 

lielumu, jo, lai gan respondentam ir vēlēšanās atzĥmēt vairākas atbildes, tomēr 

jāizvēlas tikai viena. Šo atbilţu formātu var analizēt vērtĥbā no 1 lĥdz 5. 

Dihotomisko atbilţu formāts (Dichotomous Response Formats) – dihotomisko atbilţu 

formāts tiek izmantots tad, ja jautājumam ir tikai divas iespējamas atbildes. Izpētē 

bieţi vien tiek izmatoti dihotomiskie jautājumi, kuriem iespējamas atbildes Jā/Nē, 

Pareizi/Nepareizi, Piekrītu/Nepiekrītu (skat. piemēru) u.tml. Anketās šādiem 

jautājumiem pastāv daţādĥba atbilţu novietojumā. 

Praksē pastāv jautājumi, kas balstĥti uz mērĥjuma lĥmeni (Questions Based on Level of 

Measurement). Jautājumus var klasificēt mērĥjuma lĥmeņu izteiksmē, norādot lĥmeņus 

atbilţu formātā. Nākošajā piemērā norādĥts nominālās skalas variants – klasifikācija, 

kas sastāv no vismaz 3 iedaļām, kad, piemēram, tiek norādĥti skolā esošo profesiju 

pārstāvji.


Nominālo atbilţu formātā (Nominal Response Format) numerācija, kas ir blakus 

atbildes variantam, nav būtiska pēc nozĥmĥguma, bet svarĥgs ir vietturis atbildē (teksta 

vai grafikas pagaidu elements, kas vēlāk tiek aizstāts ar ĥsto elementu). Piemērā ir 

izvēle: 2 atbilst direktoram un 1 – skolotājam. Šāda skaitļu sistēma nebūt nenozĥmē, ka 

direktors ir divreiz nozĥmĥgāks par skolotāju. Galvenais iemesls, kāpēc izvēlēties 

skaitļu atbildes, ir ātrāka datu ievadĥšana. Cilvēkam, kurš ievada datus, ir atvieglots 

darbs, jo ir jāraksta tikai skaitļi, ne profesiju nosaukumi. 

Kad respondenti tiek lūgti ierindot atbilţu variantus svarĥguma secĥbā, tiek izmantots 

ordinālo jeb kārtas atbilţu formāts (Ordinal Response Format). Piemērā 

respondentiem tiek lūgts ierindot viņiem svarĥgus mācĥbu priekšmetus: 

Vēl izpētes jautājumu konstruēšanā var izmantot intervālskalas atbilţu formātu 

(Interval-level response format). Intervālu skala ir skala, kas klasificē pēc principa 

„vairāk par noteiktu vienĥbu skaitu‖ – „mazāk par noteiktu vienĥbu skaitu‖. Viens no 

iecienĥtākajiem veidiem ir tradicionālais 1 lĥdz 5 novērtējums (vai 1 – 7, vai 1 – 9 utt.). 

Reizēm šis formāts tiek saukts par Leikerta skalu (Likert scale). Zemāk redzamajā 

piemērā ir norādĥts, kā, izmantojot 1 – 5 bipolāro skalu, var noskaidrot viedokli par 

noteiktu jautājumu. Skala tiek saukta par bipolāro, jo tajā ir neitrāls punkts un tās 

beigu punktos ir pretēju viedokļu pozĥcijas. 

Intervālu atbilţu formāts ir izmantojams kopā ar t.s. semantisko diferenciāļu pieeju, kā 

tas ir norādĥts nākošajā piemērā. Tajā bipolārie ĥpašĥbas vārdu pāri respondentam ir 

jānovērtē (piemērā ir izmantota 5 punktu novērtēšanas atbilţu skala (5-point rating 

response scale). 

Ir izmantojams arĥ cits intervālu atbilţu formāts, ja atbilţu ievākšanai tiek lietota 

kumulatĥvā vai Gūtmana skala (Guttman scale), ar ko tiek mērĥta attieksme pret kaut 

ko. Tajā respondentiem ir jānorāda noteikts punkts, kuram viņš/viņa piekrĥt. 

Apgalvojumi ir konstruēti tā, lai tiem būtu kas kopĥgs – ja respondents piekrĥt vienam


izteikumam, pastāv iespēja, ka viņš/viņa piekritĥs arĥ citiem nosauktajiem (skat. 

piemēru). Katram atbilţu variantam nav norādĥts novērtējums, jo to respondents 

raksta pats. 

Zinātniskajā literatūrā ir vērojams nedaudz atšķirĥgs Gūtmana skalas raksturojums, 

proti, tā tiek veidota ar vairākiem punktiem, kas norāda attieksmi pret noteiktu 

raksturojošu izteikumu. Ja pret vienu no izteikumiem ir pozitĥva attieksme, tad 

visdrĥzāk tā būs tāda pati pret visiem raksturojumiem skalas kreisajā pusē. 

Filtrētie jeb kontingences jautājumi (Filter or Contingency Questions) – reizēm 

respondentam tiek uzdots kāds jautājums, par kuru viņam ir nepietiekama pieredze, 

lai varētu atbildēt. Šādā gadĥjumā ir nepieciešams lietot filtrētos jautājumus. 

Piemēram, respondentam tiek jautāts, vai viņš mājās lasa grāmatas, un, ja viņš to 

nedara, tad atšķirĥgi jautājumi: 

Filtrētie jautājumi var būt salikti. Reizēm ir daudzpakāpju filtrētie jautājumi, kas 

respondentam norāda atbilstošu nākamo jautājumu. To veidošanā ir ieteicams ievērot 

daţus nosacĥjumus: 

• jācenšas izvairĥties no vairāk nekā 3 lĥmeņiem katram jautājumam, jo daudzās 

norādes uz nākamo jautājumu var radĥt neskaidrĥbas un mazināt vēlmi 

turpināt piedalĥties pētĥjumā; 

• ja ir divi lĥmeņi, vēlams izmantot grafikas uz nākamo jautājumu, piemēram, 

bultiņas un rāmĥšus, jo tā skaidri tiek norādĥts darbĥbas virziens, kas 

respondentam veicams; 

• ja ir iespējams, katru šādu jautājumu būtu vēlams veidot jaunā lapā, jo to ir 

vieglāk uztvert. Jo, atbildot, piemēram, uz jautājumu apstiprinoši, ir labāk to 

meklēt norādĥtā lappusē, nevis konkrētu jautājuma numuru. 

Viena no priekšrocĥbām internetā vai elektroniski formatētām izpētēm ir tā, ka 

sazarotie jautājumi ir ieprogrammēti tā, lai notiktu pāreja no viena punkta uz otru,


tādējādi automātiski parādot atbilţu variantus, kur un kad tie ir nepieciešami. Tas 

respondentiem ir ļoti ērts variants. 

2. Nestrukturētie atbilžu formāti 

Nestrukturēto atbilţu formāts, salĥdzinot ar strukturēto atbilţu formātiem, ir krietni 

vien mazāks. Tās ir atbildes, kas tiek rakstĥtas tekstā. Ja respondents (vai intervētājs) 

tekstu raksta kā atbildi, tas ir nestrukturēto atbilţu formāts. Atbildes var variēt no ĥsa 

izteikuma teksta lĥdz par intervijas transkripcijai. Ir novērots, ka gandrĥz katrā nelielā 

anketā ir viens vai vairāki teksta laukumiņi pēc jautājuma, kas ir aizpildāmi. 

Atbildes formāts ir piemērots tūlĥtējai teksta pierakstĥšanai un tik daudz, cik vietas ir 

atvēlēts. 

Jautājumu izvietojums aptaujā 

Arĥ jautājuma izveidošana pētniekam ir sareţģĥts uzdevums – kurus jautājumus 

novietot pētĥjuma sākumā, bet kurus – beigās. Ir vēlams, lai svarĥgākos jautājumus 

nenovietotu pētĥjuma beigās, jo ilgāka pētĥjuma laikā respondenti var nebūt tik modri 

kā sākumā, neveltot tiem pārāk lielu uzmanĥbu. Nozĥmĥgākos jautājumus nevajadzētu 

izkārtot pārāk ātri, jo respondenti ir jāvirza pakāpeniski. Katra pētnieka ziņā ir 

jautājuma izvietošana, taču ir jāpārdomā daţi faktori: 

• atbildi var ietekmēt svarĥgākais jautājums; 

• jautājums par ātru vai vēlu radĥt interesi; 

• jautājumam var netikt pievērsta pietiekama uzmanĥba apkārt esošo jautājumu 

dēļ. 

Ir vairāki jautājumu veidi, kuri ir svarĥgi pētĥjuma jautājumu izvietojumā: 

1. Sākuma jautājumi (The Opening Questions). Izpētē pirmais iespaids ir ļoti 

svarĥgs. Tāpēc pirmie jautājumi nosaka izpētes nozĥmĥgumu, tā palĥdzot 

respondentam būt atsaucĥgam. Sākuma jautājumiem jābūt viegli atbildamiem. 

Šāda veida jautājumus vēlams sākt ar viegliem, aprakstošiem jautājumiem, kas 

atraisĥtu respondentu. Izpēti nav vēlams sākt ar jūtĥgiem vai apdraudošiem 

jautājumiem. 

2. Jūtĥgie jautājumi (Sensitive Questions). Bieţi vien izpētē respondentam ir 

jāatbild uz grūtiem vai nepatĥkamiem jautājumiem. Pirms šādiem jautājumiem 

vēlams radĥt respondentos uzticĥbu. Bieţi viegli jūtĥgie jautājumi var palĥdzēt 

"iesildoties". Runājot par kādu jūtĥgu jautājumu, ir jāveido pāreja uz to. 

Piemēram, intervētājs iepazĥstina respondentu, ka turpmāk būs jautājumi par 

viņa personiskajām attiecĥbām, bet ir jānorāda, ka uz to var neatbildēt, ja tas 

rada neērtĥbas. Veidojot jūtĥgos jautājumus, intervētājam jāievēro ētika, jo 

patvaļĥgi rĥkoties nevar, bet gan katra darbĥba ir jānorāda protokolā.


3. Ieteikumi jautājumu izvietojumā. Nepastāv noteiktu likumu, kā izvietot 

jautājumus, tomēr ir daţi ieteikumi: 

• sākt ar viegliem, neapdraudošiem jautājumiem; 

• grūtākus jautājumus novietot beigu posmā; 

• izpēti nav vēlams sākt ar brĥvajiem jautājumiem; 

• jautājumos, kas saistĥti ar noteiktu laika periodu, ir jāievēro hronoloģija; 

• par vienu tematu ir jārunā uzreiz; 

• pārejas nepieciešamĥba, kad tiek runāts par nākamo jautājumu loku; 

• filtrēto (jeb kontingences) jautājumu vieglākai uztverei vēlams veidot grafikas; 

• nav jālieto ļoti daudz fona jautājumu, jo būtĥbā tie ir garlaicĥgi – jāuzdod tik 

daudz šādu jautājumu, kas ir patiešām nepieciešami pētĥjuma gaitā. 

Aptaujas konstruktoram būtu vēlams izveidot jautājumus intervētāja paškontrolei, 

piemēram: 

• vai atbildi ir ietekmējuši galvenie jautājumi? 

• vai jautājumi nāk par agru vai par vēlu, lai rosinātu interesi? 

• vai jautājumam ir veltĥts pietiekami daudz uzmanĥbas? 

Intervētāja sagatavošanās intervijai 

Intervētāja galvenie uzdevumi 

Intervētāja galvenie uzdevumi: atrast respondentu, vienoties ar viņu par interviju, 

veikt interviju, sagatavot intervijas transkripciju, sagatavot intervijas protokolu. 

Intervētāja aprīkojums 

Svarĥgi, lai intervētājam būtu visi nepieciešamie un pietiekami materiāli profesionālai 

darbĥbai. Vēlams savākt tādu intervētāja darba piederumu komplektu, kas var būt 

viegli pārnēsājams un kur iekļauti visi svarĥgie materiāli, tādi kā: 

• profesionāli izveidots trĥs-ailĥšu piezĥmju bloks (klēpjdators) (tas var būt pat ar 

kompānijas vai organizācijas, kas organizē interviju, logo); 

• kartes; 

• izpētes instrumentu kopiju pietiekams daudzums; 

• personas apliecĥba ar fotogrāfiju vai identifikācijas kartĥte; 

• pavadvēstule no galvenā investētāja vai sponsora; 

• telefona numurs, uz kuru respondenti var zvanĥt, lai pārbaudĥtu intervētāja 

autentiskumu (ĥstumu). 

Intervētāja vingrinājumi 

Viens no jebkuras intervijas izpētes vissvarĥgākajiem aspektiem ir paša intervētāja 

vingrināšanās, kas galarezultātā nosaka viņa sagatavotĥbas pakāpi. Daudzējādā ziņā 

pētĥjuma rezultātu kvalitāte atrodas absolūti intervētāja rokās. Pat nelielos pētĥjumos, 

iekļaujot tikai vienu intervētāju, ir svarĥgi noorganizēt un izmēģināt intervēšanas 

procesu pirms oficiāla pētĥjuma sākšanas.


Šeit ir daţi no galvenajām punktiem, kas ir jāaplūko intervijas vadĥšanas vingrināšanās 

laikā: 

1. Apraksti visu izpēti (izpētes objektu)! 

Intervētājam jāzina iespējami vairāk, kā pašam novadĥt interviju. Viņiem būtu 

jāzina par izpētes atmosfēru (tas nozĥmē būt draudzĥgam, saglabājot noteiktu 

distanci, un veicināt respondentus justies tā, lai viņi saprastu, ka tiek uztverti 

nopietni, izvairoties ar viņiem pārspriest viņu uzskatus (t.i., acĥmredzot 

nepiekrĥtot vai piekrĥtot viņiem, parādot atzinĥbu vai noraidĥjumu, vai izrādot 

ticĥbu vai neticĥbu) un necenšoties respondentus izaicināt vai „iekvēlināt‖), 

sagatavošanās darbu, kas tika paveikts, ētisko drošĥbu un procesu, kā arĥ kāpēc 

izpēte ir svarĥga. 

2. Paziņo, kurš ir izpētes sponsors! 

Intervētājam jāzina, kam viņš strādā. Viņam un viņa respondentiem ir tiesĥbas 

zināt ne tikai, kura aģentūra vai kompānija vada pētĥjumu, bet arĥ kurš maksā 

par pētĥjumu. 

3. Pietiekoši izklāsti izpētes plānu! 

Kaut arĥ intervētājam reti ir laiks, lai izietu pilnu kursu par izpētes pētĥjuma 

metodēm, viņam ir jāzina pietiekami daudz, lai respektētu plāna metodes un 

būtu motivēts darbam. Daţreiz tas var nebūt acĥmredzams, kāpēc jautājumi vai 

jautājumu komplekts tika uzdots tieši tādā veidā. Intervētājiem vajag saprast 

loģisko pamatu, uz kura tiek veidots mērinstruments (intervijas jautājumi). 

4. Izskaidro izlases loģiku un procesu! 

Naivi intervētāji var nesaprast, kāpēc izlase ir tik svarĥga. Viņi var brĥnĥties, 

kāpēc intervētājs tik rūpĥgi izvēlas intervējamās personas. Jāpaskaidro, ka 

intervijas izlase ir bāze, lai intervija izdotos un būtu sasniegts vēlamais 

rezultāts. 

5. Izskaidro savu (intervētāja) noslieci! 

Intervētājam jāzina vairāki veidi, kā ietekmēt rezultātus. Viņam arĥ 

nepieciešams saprast, kāpēc tas ir svarĥgi, ka viņš neietekmē pētĥjumu. Tā, 

galvenokārt, ir problēma, ja tiek veikta politisku vai morālu strĥda jautājumu 

pētĥšana, kuros cilvēki turas pie stingras pārliecĥbas. Lai arĥ intervētājs domā, 

ka viņš dara labu sabiedrĥbai, sagrozot rezultātus saskaņā ar savu pārliecĥbu, 

viņam jāatzĥst, ka tā darot var pakļaut briesmām visu pētĥjumu. 

6. Izdzĥvo interviju! 

Kad intervija tiek sākta, ir jāizskata protokols, jo intervētājam var ienākt prātā 

kādas idejas saistĥbā ar daţādām daļām vai frāzēm. 

7. Paskaidro respondentam izlases veidošanas norisi, iekļaujot zemāk minēto: 

• zināšanu kartes. Personiskās intervijās nepieciešams ģeogrāfiski 

noteikt respondentu atrašanās vietu. 

• noteikt mājsaimniecības (ģimenes, ja nepieciešams). Daudzos 

pētĥjumos nav iespējams jau iepriekš pateikt, vai katra mājsaimniecĥba 

(ģimene) apmierina pētĥjuma izlases veikšanas prasĥbas. Pētĥjumā, 

piemēram, plānots intervēt tikai cilvēkus no nepilnām ģimenēm. 

Intervētājam būtu jāzina, kā identificēt (noteikt) atbilstošo mērķa 

ģimeni (mājsaimniecĥbu).


• noteikt respondentus. Daudz pētĥjumu pieprasa respondentus, kas 

8. Izmēģini interviju! 

atbilst specifiskiem kritērijiem, piemēram, pētĥjuma respondenti ir 

vĥrieši, kam ir ģimene, kuru vecums ir aptuveni no 30 lĥdz 40 gadiem, 

un kuriem ir bērni jaunāki par 18 un dzĥvo tajā pašā ģimenē. Var būt 

neiespējami iegūt statistikas datus jau iepriekš par tādiem mērķim 

atbilstošajiem (plānā noteiktajiem) respondentiem. Intervētājam būtu 

jāuzdod virkne filtra jautājumu pirms noteikt, vai respondents 

apmierina izlases veidošanas vajadzĥbas. 

Būtu jāorganizē daţas mēģinājuma sanāksmes ar intervijas komandu. Var pat 

veidot intervijas mēģinājumu video ierakstus, lai apspriestu, kā respondents – 

praktikants reaģēs sareţģĥtās situācijās. Intervētājam jāpārzina intervija pirms 

stāties respondenta priekšā. 

9. Izskaidro uzraudzĥbu (kontroli)! 

Daudzos interviju pētĥjumos intervētāji strādās saskaņā ar vadĥtāja 

norādĥjumiem. Daţos gadĥjumos (universitātes pētĥjumos) vadĥtājs drĥkst būt 

fakultātes dekāns, citos (biznesa kontekstā) – priekšnieki. Lai garantētu 

respondentu atbilţu kvalitāti, vadĥtājam jānovēro intervijas apakšizlases, 

jāklausās telefonintervijas. Šĥ prakse var būt draudĥga intervētājam. Jārada 

atmosfēra, kurā ikviens no pētĥjuma komandas – intervētāji un vadĥtāji – justos 

tā, it kā viņi strādātu kopĥga mērķa labā. 

10. Izskaidro kārtĥbu (ieplānoto)! 

Intervētājiem jāsaprot prasĥbas, kas iekļautas viņu sarakstā, un kāpēc tās 

izpētē ir svarĥgas. Daţos pētĥjumos tas būs kategoriski nepieciešams, lai vadĥtu 

visu intervijas ciklu noteiktā laika periodā. Vairumā pētĥjumu svarĥgi, ka 

intervētāji ir pieejami (brĥvi), kad tas ir ērti respondentam, bet noteikti ne 

intervētājam. 

Neverbālā komunikācija 

Intervētājam ir jāapzinās, kādus bezvārdu signālus viņš sūta, ja viņš vēlas iegūt 

intervējamā uzticĥbu un atklātĥbu. Vēršama uzmanĥbu uz intervētāja daţām ĥpašĥbām: 

• Balss kvalitāte – jārunā skaidri, laipnā tonĥ, ne pārāk steidzĥgi. Parasti 

profesionāli darbinieki runā pārāk ātri, jo tēmas, par kurām runā, viņiem ir 

labi zināmas, kamēr intervējamam tās ir jaunas un nezināmas. Tāpēc 

intervētājam jāatceras, ka labāk ir balss tempu palēnināt. Ar gados vecākiem 

cilvēkiem ir jārunā mazliet skaļāk nekā ar gados jaunākiem. Jāpiebilst, ka ilgas 

pauzes varētu rosināt neuzticĥbu respondenta spējai saprast. 

• Sejas izteiksme – sejas izteiksmei jābūt piemērotai tām problēmām, kas tiek 

iztirzātas. Runājot par kādu nelaimi, intervētājs nedrĥkstētu smaidĥt, bet, 

stāstot kādu priecĥgu atgadĥjumu, arĥ intervētāja sejas izteiksmei jābūt samērā 

priecĥgai. 

• Ieradumi – profesionāliem intervētājiem ir jāapzinās savi ieradumi, piemēram, 

daţi, iedziļinoties domās, ir pieraduši pacelt uzacis, daţādi vaibstĥties vai 

izstiept lūpas. Tas ir jāatmet, ja vēlas pozitĥvi ietekmēt respondentu.


• Ķermeņa pozĥcija – ķermeņa pozĥcijai jābūt atbrĥvotai, bet ne izlaidĥgai. 

Sakumpusi, lempĥga sēdēšana nerada respondenta uzticĥbu. Nemierĥga pirkstu 

vai kāju kustināšana traucē respondentam koncentrēties. Uz krūtĥm 

sakrustotas rokas sūta agresĥvu signālu. 

• Fiziskais attālums – fiziskais attālums starp intervētāju un respondentu arĥ ir 

atkarĥgs no respondentu etniskās grupas piederĥbas. Ziemeļeiropiešiem patĥk 

lielāks savstarpējais attālums nekā Austrumu vai Vidusjūras valstu 

iedzĥvotājiem. ASV ir pieņemts, ka krēsli atrodas 60 – 70 cm attālumā viens no 

otra. Stāvot kājās šis attālums varētu būt mazāks. Profesionāliem 

intervētājiem ir jāapzinās, ka, sēţot otrpus rakstāmgaldam, viņi rada oficiālu, 

vēsu atmosfēru. 

Tipiskākās intervētāja kļūdas: 

• Situatĥvās kļūdas – pie tām pieder nepareiza intervijas laika un apstākļu izvēle. 

Vai nu cilvēks steidzas, ja iepriekš nav brĥdināts par sarunu, vai patlaban ir 

kādu spēcĥgu savu personĥgo pārdzĥvojumu varā un nespēj koncentrēties 

sarunai. 

• Socioloģiskās kļūdas – izskaidrojamas ar intervētāja personĥbu un uzvedĥbu – 

ar nepareizi izvēlētu toni, manierēm, runas veidu. Šĥs kļūdas saistĥtas ar 

intervijas vadĥšanas tehnikas galveno prasĥbu nezināšanu. 

• Psiholoģiskās kļūdas – saistĥtas ar to, ka intervētājam rodas nepareiza 

attieksme vai priekšstats par respondentu: viņš jau iepriekš radĥjis sev zināmu 

stereotipu, šablonu, kurā cenšas iekļaut savu sarunu biedru. Šādā gadĥjumā 

rodas uztveres kļūdas, kad pat neitrālas atbildes tiek tulkotas kā tendenciozas 

(neobjektĥvas). Cita veida psiholoģiskā kļūda ir intervētāja apmierinātĥba ar 

virspusējām atbildēm, lai gan cilvēks varētu sniegt daudz dziļākas un 

motivētākas atbildes. 

Zelta likums: dari respondentiem tā kā Tu vēlētos, lai viņi darītu Tev! 

Intervētājs iejaucas respondentu dzĥvēs. Viņš lūdz viņu laiku, uzmanĥbu, uzticĥbu un 

bieţi personisko informāciju. Tāpēc intervētājam būtu vienmēr jāpatur prātā izpētes 

pētĥjuma „zelta likumu‖ – dari respondentiem tā, kā Tu vēlētos, lai viņi darĥtu Tev! 

• Jau sākumā izsaki respondentiem pateicĥbu par atļauju noturēt interviju! 

• Izpēti veic pēc iespējas ĥsāku – iekļauj tikai to, kas absolūti nepieciešams! 

• Esi jūtĥgs pret respondentu vajadzĥbām! 

• Esi modrs pret jebkādām zĥmēm, kas rāda, ka respondenti jūtas neērti! 

• Intervijas noslēgumā izsaki respondentiem pateicĥbu par piedalĥšanos! 

• Apliecini respondentiem, ka tiks nosūtĥtas gala rezultāta kopijas!


Intervijas norise 

Kad visi sagatavošanās darbi ir pabeigti, intervētājs ar savu aprĥkojumu ir gatavs 

rĥkoties. Beidzot ir laiks veikt ĥstu interviju! Katra intervija ir unikāla, tāds kā mazs 

mākslas darbs. Katrai intervijai ir savs panĥkums un plūsma, sava gaita (temps). 

Nespeciālistam intervija izskatās kā samērā vienkāršs, ikdienišķs pasākums, bet 

intervētājam tas var būt pildĥts ar speciālām niansēm un interpretācijām, kas bieţi 

tūlĥt ir saskatāmas. Katra intervija satur daţus kopĥgus komponentus. Intervijā ir 

atklāšana, kad intervētājs ienāk un izveido labas attiecĥbas, un rada labvēlĥgu 

atmosfēru intervijas norisei. Vidusdaļa ir pasākuma spēle, procesa sirds, kas sastāv no 

protokola jautājumiem un izpētes improvizācijām. Visbeidzot intervijas noslēgums ir 

galotne, kopsavilkums, kura laikā intervētājs un respondents pabeidz interviju. Vai tā 

ir 2 minūšu telefonsaruna vai personiskā intervija, kas ilgst vairākas stundas, tomēr 

tai ir neliela lĥdzĥba ar teātri, mini drāmu, kas ietver reālas dzĥves reālā laikā. 

Vadot interviju, galvenais nav iegūt draugus vai laipni uzklausĥt, bet gan savākt pēc 

iespējas pilnĥgākus un objektĥvākus datus noteiktā intervijas kārtĥbā. Daudzi pētnieki 

uzsver to, ka intervija var būt sekmĥgāka, ja intervētājam un respondentam ir lĥdzĥgas 

sociālās rakstura iezĥmes (piemēram, sociālekonomiskais statuss, vecums, dzimums, 

rase un etniskā kultūra), ĥpaši, ja intervijas saturs ir saistĥts ar kādu no šĥm iezĥmēm. 

Intervijas atklāšana 

Bieţi intervētājam sākumā ir lĥdzĥgas problēmas kā pārdevējam. Intervētājiem sākumā 

jāiegūst respondentu uzmanĥba uz pietiekami ilgu laika periodu, lĥdz viņš var pārdot 

viņiem ideju par piedalĥšanos pētĥjumā. Daudzas no tālāk uzskaitĥtajām piezĥmēm 

attiecināmas uz interviju, kas tiek vadĥta respondenta dzĥvesvietā, bet ir tiešas lĥdzĥbas 

citu interviju kontekstos: 

1. Labuma gūšana ienākot. 

Pirmkārt, intervētājam ir jāveido labs pirmais iespaids. Daţi faktori var vairot izredzes. 

Iespējams, ka vissvarĥgākais faktors ir sākuma uzstāšanās. Intervētājam jābūt 

profesionāli apģērbtam, uzvedĥbas manierēm jābūt tādām, kas ir ērtas respondentam. 

Daţos gadĥjumos uzvalks un ādas mape var būt atbilstoša, citos tas var iebaidĥt, ko 

apliecina A. Kroplija piemērs: „Viena šāda amizanta piemēra liecinieks esmu bijis pats, 

kad mēģināju kādā nolaistā Hamburgas bārā sarunāt tās pastāvĥgos apmeklētājus – 

Hamburgas ostas gadĥjuma rakstura nekvalificētos strādniekus – intervijai par viņu 

dzĥvi. Tomēr pieļāvu kļūdu, jo valkāju uzvalku, un vienkārši ģērbies policijas 

darbinieks tūlĥt mani aizturēja un ļoti stingri ieteica iet kaut kur citur.‖ 

Veids, kādā intervētājs sākumā parādās respondentam, nodod daţus vienkāršus 

ziņojumus – ka viņi ir uzticĥbas cienĥgi, godĥgi un nedraudĥgi. Attĥstĥt profesionālās 

uzticēšanās manieri, radĥt sajūtu, ka respondentam ne par ko nav jāraizējas, ir 

sareţģĥta prasme, kas intervētājam ir jāapgūst un nepieciešama prasme, lai sekmētu 

sākotnējo ienākšanu.


2. Sliekšņa tehnika. 

Ja intervētājs stāv uz sliekšņa un kāds ir atvēris durvis (pat ja tikai daļēji), 

intervētājam ir jāsmaida un ĥsi jāpaziņo, kāpēc viņš vai viņa tur ir. Tā vietā, lai teiktu: 

„Vai es drĥkstu ienākt, lai veiktu interviju?‖, viņam jāmēģina lietot vairāk kategoriska 

pieeja, tāda kā: „Es gribētu lūgt Jūs piedalĥties kādā svarĥgā pētĥjumā.‖ 

3. Ievads. 

Ja intervētājs saņem aicinājumu ienākt bez durvju aizciršanas deguna priekšā, tad ir 

iespējas, ka intervija notiks. Negaidot, kad respondenti uzdos jautājumus, viņam ir 

jāiepazĥstina ar sevi. Šĥ procesa daļu ir jāiegaumē tā, lai varētu brĥvi nodot svarĥgu 

informāciju lielākais 20 lĥdz 30 sekundēs. Intervētājam jāpaziņo savs un organizācijas, 

kuru viņš pārstāv, vārds, kā arĥ jāparāda sava identifikācijas kartĥte un vēstule, ar 

kuru iepazĥstina respondentus. Identifikācijas kartĥtei jāatrodas labi redzamā vietā 

(piemēram, var būt piestiprināta pie apģērba). Ierašanās faktam jābūt tik likumĥgam, 

cik iespējams. Jāpieņem, ka respondenti būs ieinteresēti piedalĥties svarĥgā pētĥjumā. 

4. Pētījuma skaidrošana. 

Tagad intervētājs tiek aicināts nākt iekšā. (Galu galā viņš tur stāv aukstumā, turot 

materiālu sortimentu, izstāstot skaidri savas pilnvaras un piedāvājot respondentiem 

iespēju piedalĥties intervijā; daudziem respondentiem tas ir neparasts un aizraujošs 

piedzĥvojums.) Kad respondenti ir pietiekami ilgi klausĥjušies, intervētājam jāpaskaidro 

pētĥjums. 

Šim kritiskajam skaidrojumam ir trĥs noteikumi: 

• Dari to ĥsi! 

• Dari to ĥsi. 

• Dari to ĥsi! 

Intervētājiem ir jānodrošina pētĥjuma apraksts vienā vai divos teikumos un jāļauj 

respondentiem to atcerēties. Jāizvairās no liekvārdĥbas, ţargona lietošanas, detalizēta 

izklāsta. Vēlāk tam būs laiks vairāk kā pietiekami. (Intervētājam būtu jāpaņem lĥdzi 

daţus rakstĥtos materiālus ar nolūku beigās tos atstāt.) Jāparedz 25 vārdu vai mazāk 

aprakstu. Intervētājam būtu nedaudz laika jāziedo, lai pilnĥgi atklātu pētĥjuma 

iemeslus, mērķus un apliecinātu respondentiem, ka viņu intervēšana ir konfidenciāla 

un ka viņu piedalĥšanās ir brĥvprātĥga. 

Jautājumu uzdošana 

Intervētājam ir jāsazinās ar respondentu un jānodibina sākotnējais kontakts. 

Iespējams, ka respondents bija kaut ko iesācis darĥt, kad intervētājs ieradās, un viņam 

nepieciešamas daţas minūtes, lai pabeigtu telefona sarunu vai aizsūtĥtu bērnus pildĥt 

mājas darbus. Tad ir laiks sākt pašu interviju. Daţi ieteikumi intervētājam. 

1. Lietot jautājumu lapu uzmanīgi, bet neformāli! 

Intervijas jautājumu lapa ir intervētāja draugs. Tā ir izstrādāta ar lielu rūpĥbu un 

smalkjūtĥbu. Ieteicams izkārtot jautājumus jautājumu lapā pēc koks un zari vai upe un 

iztekas principa, kur, piemēram, stumbrs ir pētĥjuma problēma, lielie zari – galvenie 

jautājumi, smalkākie zari – papildjautājumi; modelis „upe un iztekas‖ lietojams vienas 

problēmas padziļinātai izpētei, sekojot visur, kur tā virzās.


Intervētājam jāprot gan pielāgoties apkārtējai videi, gan nodibināt saskarsmi ar 

respondentu. 

Intervētājam jāatceras, ka, lai cik viņš vai viņa būtu uztraucies, vēlams to neizrādĥt, jjo 

respondenti, iespējams, nervozē vēl vairāk. Intervētājam būtu ieteicams iegaumēt 

daţus pirmos jautājumus. Lietot acu kontaktu un paļāvĥbas pilnu uzvedĥbu, lai radĥtu 

pozitĥvu intervijas gaisotni un palĥdzētu respondentam justies ērti. Intervētajam 

vēlams atcerēties, ka respondentu satraukums ir cieši saistĥts ar viņu atbildēm, jo 

praksē sastopami respondenti, kuri baidās, ka tiks „tiesātas‖ viņu atbildes. Svarĥgi 

respondentam atgādināt, ka nav pareizu vai nepareizu atbilţu. 

2. Jautā tieši tā kā rakstīts! 

Daţreiz intervētājs domā, ka viņš varētu uzlabot jautājuma nokrāsu, samainot daţus 

vārdus, lai padarĥtu to vienkāršāku vai draudzĥgāku. Nedariet to! Jautājumi jāuzdod tā, 

kā tie ir redzami jautājumu lapā. Tas ir svarĥgi, ka intervētājs ir tik standartizēts, cik 

vien iespējams attiecĥbā uz respondentiem (izņemot noteiktus pētniecĥbas veidus vai 

skaidrojošos pētĥjumus kā, piemēram, dziļā intervija). 

3. Seko jautājumu secībai! 

Kad intervētājs labi pārzina interviju, viņš var saprast, ka respondenti paplašina 

tematu, bet viņš zina, ka tas intervijā sekos vēlāk. Intervētājam stingri jāievēro 

jautājumu secĥba! 

4. Uzdod katru jautājumu! 

Daţreiz intervētājs var just vilinājumu izlaist jautājumus, jo domā, ka to viņš jau ir 

dzirdējis, ka respondents to ir teicis. Nedariet to! 

5. Nepabeidz teikumus! 

Klusums ir viena no efektĥvākajām ierĥcēm (viltĥbām, trikiem), lai mudinātu 

respondentu stāstĥt. Ja intervētāji pabeidz respondentu teikumus viņu vietā, viņi 

netieši norāda, ka tas, ko respondenti saka, ir skaidrs vai acĥmredzams vai ka viņi 

negrib dot respondentiem laiku paskaidrot pašiem viņu pašu valodā. 

6. Ieteikumi 

Intervijās daļa jautājumu ir tādi, uz kuriem jādod t.s. „brĥvas atbildes‖. Intervētām 

jāņem vērā šādi ieteikumi: 

• bez ĥpašas vajadzĥbas nav ieteicams palielināt intervijas apjomu – jo vairāk 

jautājumu, jo grūtāk uzturēt intervējamās personas motivāciju un 

koncentrēšanos; 

• intervētājs nedrĥkst uzdot uzvedinošus jautājumus vai teikt priekšā iespējamos 

atbilţu variantus; 

• intervijas laikā intervētājam pret respondentu vienmēr jāizturas ar cieņu; 

• jāizveido tāda intervijas struktūra, lai pēc iespējas vienkāršāk varētu apkopot 

rezultātus un pēc tam tos analizēt; 

• rakstot intervijas jautājumus, jāpatur prātā, ka jautājumi ar brĥvām atbildēm 

vienmēr ir informatĥvāki nekā slēgta tipa jautājumi. 

• intervētājam jālieto atbilstoša leksika (piemēram, runājot ar nespeciālistu, nav 

jālieto psiholoģijas termini); 

• intervētājam jāizvairās no virzĥšanās pētĥjuma daļās;


• intervētājam jāizvairās intervijas laikā iesaistĥties privātās sarunās; 

• intervētājam nejauši jāuzdod kontroljautājumi, lai pārliecinātos, vai atbilde ir 

bijusi saprotama un respondents ir bijis konsekvents jeb noteikts savās 

atbildēs; 

• intervētājam jākontrolē respondenta izpratne, uzdodot atbilstošus jautājumus 

par viņa teiktā jēgu. 

Padziļināta uzdotā jautājuma izpēte 

Kad respondents sniedz ĥsas, paviršas atbildes, intervētājam jālūdz respondents 

izteikties plašāk, lai vēl rūpĥgāk izdibinātu teikto. 

1. Klusa, pamatīga izmeklēšana. 

Visefektĥvākais veids, lai mudinātu kādu izteikties plašāk, ir vispār neko nedarĥt – tikai 

klusēt un gaidĥt. Klusā izmeklēšana ir kā tiesnesis. Tas darbojas (vismaz noteiktās 

kultūrās) tāpēc, ka respondentiem pauzes un klusums liek justies neērti. Tas rosina 

respondentus runāt, jo intervētājs gaida un klausās, ko nākamo viņi teiks. 

2. Atklāts iedrošinājums 

Reizēm intervētājs var iedrošināt respondentus tieši. Atklāts iedrošinājums varētu būt 

tik vienkāršs kā pateikt: „uh-huh‖ vai „labi‖ pēc tam, kad respondents pabeidz savu 

domu. Reizēm intervētājs drĥkst izmantot lĥdzjūtĥgus apgalvojumus: „Tas izklausās 

slikti. Tas droši vien ir bijis briesmĥgi.‖ vai „Ak, mans Dievs!‖. Tādā veidā izrādot 

emocionālo izpratni. 

3. Plašāka izteikšanās 

Intervētājs drĥkst mudināt dot vairāk informācijas ar lūgumu izteikties plašāk. 

Piemēram, raksturĥgi ir uzdot tādu jautājumu kā: „Vai jūs vēlētos izteikties plašāk par 

to?‖ vai „Vai ir vēl kaut kas, ko jūs vēlētos piebilst?‖ 

4. Precizēšana 

Daţreiz intervētājs drĥkst izdibināt daţas būtiskas detaļas, uzdodot respondentam 

jautājumu par iepriekš teikto, piemēram: „Pirms minūtes jūs stāstĥjāt par pieredzi, ko 

guvāt augstskolā. Vai jūs varētu man pastāstĥt par to vairāk?‖ 

5. Pārdomas 

Tas ir vecs psihoterapeitisks triks. Intervētājs saka kaut ko, ĥsti nepasakot neko jaunu. 

Piemēram, respondents tikai apraksta traumatiskās bērnĥbas pieredzi. Intervētājs 

drĥkst teikt: „Jūs teicāt, ka jūs šo pieredzi uzskatāt par traumatisku,‖ un tad pauze. 

Respondents, iespējams, teiks kaut ko tādu kā: „Nu, jā, un turklāt tas iespaidoja manu 

pārējo ģimeni. Faktiski, manu jaunāko māsu...‖


Datu fiksēšana intervijā 

Izšķir divus izpētē iegūto datu fiksēšanas veidus: 

• datu fiksēšana ar audio/video; 

• datu fiksēšana ar pildspalvu/papĥru vai klēpjdatoru. 

Datu fiksēšana ar audio/video 

Kaut arĥ mums ir iespējas ierakstĥt respondentu audio vai video, vairums interviju 

metodiķu nedomā, ka tā ir laba ideja. Respondenti bieţi jūtas neērti, ja zina, ka 

piebildes tiks ierakstĥtas vārdu pa vārdam. Viņi var saspringt, lai nosauktu lietas 

sociāli pieņemamā ceļā. Lai gan jūs saņemtu detalizētu un precĥzu ierakstu, iespējams, 

ka tas būtu iegūšanas procesā sagrozĥts (izkropļots). Tā var būt lielākā problēma daţās 

situācijās. 

Intervētājam vēlams izvairĥties no jautājuma respondentam, vai viņam nebūtu 

iebildumu, ja tiks veikts ieraksts audio vai video interviju. Jau pats jautājums norāda, 

ka tur respondentam ir pamatots iemesls, lai iebilstu pret to. Intervētājam būtu 

jāpieņem, ka audio vai video ieraksta veikšana būs pieņemama, ja vien respondents 

nepacels strĥda jautājumu. 

Ieteicams veikt audio un video ierakstu pēc iespējas neuzbāzĥgāk (piemēram, bez 

proţektoru gaismām). Tāpat jāpārbauda vai magnetofonā vai videokamerā ir jaunas 

baterijas, kas ir jāizdara pirms intervijas sākuma, lai nevajadzētu pārtraukt interviju. 

Tāpat piemēram, izmantojot magnetofonu, jāizvēlas garāka lente. 

Datu fiksēšana ar pildspalvu/papīru vai klēpjdatoru. 

Šāda veida atbilţu pierakstĥšanā ieteicams: 

• Datus fiksē nekavējoties. 

Intervētājam jāpieraksta atbildes, tiklĥdz tās ir izklāstĥtas. Intervētājs var 

pierakstĥt noteiktus atslēgas vārdus un frāzes vai arĥ visu burtiski. 

Nestrukturētās intervijas apgalvojumi ir gari un komplicēti. Pierakstĥt tos 

burtiski, kā tos teicis respondents, parasti ir gandrĥz neiespējami, jo tas nozĥmē 

pārtraukt respondentu pusvārdā, lai intervētājs varētu steidzĥgi teikto 

pierakstĥt, tādā veidā ne tikai pārtraucot respondenta domu plūdumu, bet arĥ 

interviju izstiepjot vairāku stundu garumā. Tāpēc, ja tas ir iespējams, šādas 

intervijas būtu jāieraksta magnetofona vai video lentē. Rakstveida piezĥmes var 

izdarĥt arĥ intervijas laikā vai tūlĥt pēc tam pēc atmiņas, lai piefiksētu ĥpašos 

novērojumus vai idejas, kas radušās intervijas laikā. 

• Lieto saĥsinājumus. 

Augsta lĥmeņa profesionāls intervētājs izstrādā stenogrāfijas (ātrrakstĥšanas 

metode) paraugu. Viņš lieto skaidru pierakstĥšanas formu (piemēram, izvietojot 

paraugus kreisajā malā). Ieteicams lietot saĥsinājumus visur, kur vien ir 

iespējams, jo saĥsinājumi palĥdz intervētājam iegūt vairāk laika diskusijām. 

Vēlams attĥstĥt standartizētu sistēmu (R = respondents, NZ = nezina; un tml.). 

Ja intervētājs ir izveidojis saĥsinājumus tikai aptaujas laikā, tie jānofiksē. 

Piemēram, ja intervētājs izšķiras par saĥsinājumu Laulātie ar L, viņam tas ir 

jāpiezĥmē labajā malā izteiciens L = Laulātais(-ā). 

Lai lietotu saĥsinājumus intervijas pierakstā, nepieciešamas speciālas iemaņas. 

Pierakstu veidošanai var lietot klēpjdatoru vai datoru. Ja atbildes ir garas,


burtiska piezĥmju veidošana var sagādāt grūtĥbas intervijas vadĥšanā vai būt 

nesagatavotam padziļinātai izpētei, kad tā ir nepieciešama. Tāpat tas var radĥt 

iespaidu, ka intervētājs ignorē respondentu. Šo problēmu var novērst intervijas 

audio vai video ierakstĥšana. 

Intervijas noslēgums 

Intervijas noslēgumā intervētājam ieteicams atcerēties: 

• Pateicies respondentiem! 

Neaizmirsti to izdarĥt. Pat, ja respondenti bija apgrūtinoši vai neinformatĥvi, 

svarĥgi būt pieklājĥgam un pateikties par viņu laiku. 

• Pasaki respondentiem, kad plāno sūtĥt rezultātus! 

Intervētājs ir pateicĥbu parādā respondentiem. Respondentiem nevajag 

simtiem lappuses biezu disertāciju. Prakse rāda, ka nozĥmĥgi ir sagatavot ĥsu, 

viegli lasāmu, bez ţargoniem intervijas kopsavilkumu, ko nosūtĥt 

respondentiem. 

• Neesi skarbs vai steidzĥgs! 

Intervētājam jāļauj daţas minūtes novirzĥties no sarunas temata. Respondenti 

var būt ieinteresēti, kā rezultāti tiks lietoti. Kamēr intervētājs savāc visus 

materiālus un sakārtojas, lai ietu projām, viņam vajadzētu ielaisties sarunās ar 

respondentiem. Daţi respondenti var vēlēties uzturēt sarunu ilgāk pēc 

intervijas. Intervētājam ir jāzina veids, kā patraukt sarunu pieklājĥgi un no tās 

iziet. Piemēram, intervētājs var teikt: „Es labprāt paliktu, lai diskutētu ar jums 

ilgāk, bet diemţēl man ir norunāta cita intervija un man jātur vārds.‖ 

• Tūlĥt pēc aiziešanas uzraksti piezĥmes par intervijas norisi! 

Daţreiz intervētājam būs novērojumi par interviju, ko viņš nevēlējās pierakstĥt, 

kamēr viņš bija kopā ar respondentu. (Varbūt viņš ievēroja, ka respondents 

kļuva bēdĥgs par kādu jautājumu vai atklāja naidĥgumu atbildē.) Tūlĥt pēc 

intervijas intervētājam jāpārlūko piezĥmes un jāizdara jebkādi citi komentāri 

un novērojumi, bet viņam tie skaidri jāatšķir no piezĥmēm, kas veiktas 

intervijas laikā (piemēram, var lietot atšķirĥgas krāsas pildspalvu). 

Intervijas noslēgumā intervētājam nepieciešams rezumējums. Viens no lĥdzekļiem tā 

veidošanai – SVID analīze (angļu: SWOT analysis) (skat. 2.6. tab.). Tas ir stratēģijas 

plānošanas instruments, kas ļauj noteikt intervijas Stiprās puses (angļu: Strengths), 

Vājĥbas (angļu: Weaknesses), Iespējas (angļu: Opportunities) un Draudus (angļu: 

Threats). Veicot SVID analĥzi, tiek izvērtētas iekšējo un ārējo faktoru sniegtās 

priekšrocĥbas un problēmas.


2.6. tabula. Intervijas rezumējuma paraugs pēc SVID analīzes. 

IEKŠĒJIE FAKTORI 

Stiprās puses 

Vājības 

1) 

2) 

3) 

... 

1) 

2) 

3) 

... 

ĀRĒJIE FAKTORI 

Iespējas 

Draudi 

1) 

2) 

3) 

... 

1) 

2) 

3) 

... 

Intervijas pabeigšana 

Parasti intervijas pabeigšana sevĥ ietver šādas procedūras (iekļautas visas procedūras 

liela mēroga intervijai): 

• intervijas rezultātu testa veikšana; 

• ieteikumu uzrakstĥšana, kā rĥkoties tālāk; 

• intervijas laikā nepaveikto darbu pabeigšana (atkodē saĥsinājumus; izskaidro 

intervijas laikā izveidotās skices; u.c.); 

• intervijas rezultātu nodošana klientam-pasūtĥtājam; 

• klienta personāla apmācĥšana rĥkoties ar radĥto produktu (intervijas 

rezultātiem); 

• intervijas personāla atbrĥvošana no darba (piemēram, intervētājus); 

• tehnikas, mēbeļu nodošana; 

• telpu atbrĥvošana vai nodošana; 

• galveno problēmu un secinājumu apkopošana; 

• nepieciešamo rekomendāciju veikšana tehnoloģiju ieviešanai; 

• ieteikumu apkopošana turpmākai izpētei un attĥstĥbai; 

• iegūtās pieredzes apkopošana problēmu pārvarēšanā; 

• visa intervijas personāla novērtējuma ziņojuma uzrakstĥšana; 

• intervijas personāla darbĥbas analizēšana tā klātbūtnē; 

• nobeiguma audita veikšana; 

• beigu ziņojuma uzrakstĥšana; 

• intervijas nobeiguma saskaņošana ar intervijas vadĥbas komiteju vai 

pasūtĥtāju; 

• paziņošana par intervijas pabeigšanu.


IZMANTOTIE INFORMĀCIJAS AVOTI 

1. Baltijas jūras reģions pēc Eiropas Savienības paplašināšanās: attĥstĥbas 

scenāriji / Rĥga : Zinātne, 2006 

2. Brizga, Jānis. Latvijas attīstības plāna ilgtspējīgas attīstības novērtējums, Rĥga, 

2005 

3. Ceļā uz mūžizglītību. Angļu val. Towards lifelong learning : policy of lifelong 

learning in Latvia. Riga : 2007 

4. Gudjons, Herbert. Pedagoģijas pamatatziņas / Herberts Gudjons ; red. Zane 

Seņkova. Rĥga : 1998 

5. Humānisms. Pedagoģija : almanahs [Rĥga] : 2007 

6. Iespējas izglītoties katram : pieaugušo izglĥtĥbas un cilvēkresursu attĥstĥbas 

plānošana 11 Latvijas rajonos / Rĥga : SIA "Artekoms", 2001-. 

7. Janauska, Jolanta. Eiropas izcilības modelis = EFQM excellence model : studiju 

burtnĥca / J. Janauska, J. Mazais, N. [Rĥga] : 2005 

8. Latvijas Republikas Centrālā statistikas pārvalde. Mūžizglītības aspekti Latvijā 

: statistisko datu krājums / Rĥga : Latvijas Republikas Centrālā statistikas 

pārvalde, 2004- 

9. Mūžizglītības pieejamība un iespējas izglītoties Latvijā : pētĥjums. Rĥga : 

Latvijas Pieaugušo izglĥtĥbas apvienĥba, 2007. 

10. Pedagoģija : izglĥtĥbas zinātnes un pedagoģija mūsdienu pasaulē / Latvijas 

Universitāte, Rĥga : 2004 

11. Pedagoģija un skolotāju izglītība = Pedagogy and teachers' education / Rĥga : 

2007 

12. Pedagoģijas terminu skaidrojošā vārdnīca : aptuveni 1500 terminu latviešu, 

angļu, vācu un krievu / Rĥga : 2000 

13. Plotnieks, Imants. 1929- Intervija kā psiholoģijas zinātnes pētĥšanas metode : 

mācĥbu lĥdzeklis studentiem sociālajā psiholoģijā / Rĥga : LVU Redakcijas un 

izdevniecĥbas daļa, 1973. 

14. Stašāne, Janīna. Pieaugušo izglĥtĥbas pārvaldĥba kā mūţizglĥtĥbas veicināšanas 

nosacĥjums : promocijas darbs Rĥga : 2007 

15. Zīlītis, Agris. Cilvēka attĥstĥba / A. Zĥlĥtis ; Latvijas Lauksaimniecĥbas 

universitāte. Jelgava : 2001 

16. Boström, Ann-Kristin. Lifelong learning, intergenerational learning, and social 

capital : from theory to practice / Stockholm : 2003 

17. Craig, Grace J. Психология развития : [учебное пособие] / Грэйс Крайг, Д.. 

Москва [и др.] : 2006 

18. Dahlman, Carl J. 1950- Enhancing China's competitiveness through lifelong 

learning / Carl Dahlman, Douglas Zhihua Zeng, Shu Washington, D. C. : 2007 

19. Gratton, Lynda. Cilvēkresursu stratēģija / Rĥga : Jumava, 2004.


20. Jarvis, Peter. 1937- Adult education and lifelong learning : theory and practice / 

Peter Jarvis. London : 2004 

21. Lifelong learning & distance higher education : perspectives on distance 

education / Christopher McI. Paris : 2005 

22. Wain, Kenneth. The learning society in a postmodern world : the education 

crisis / Kenneth Wain. New York : 2004 

23. Абрамова, Г. С. (Галина Сергеевна) Возрастная психология : учебное 

пособие для студентов. Москва : 2006 

24. Ломакина, Т. Ю. (Татьяна Юрьевна) Современный принцип развития 

непрерывного образовани. Москва : 2006 

25. Непрерывное образование и потребность в нѐм / [отв. ред. Г. А. Ключарев.]. 

Москва : 2005

130 

3.NODAĻA 

BIBLIOTĒKAS UN ZINĀŠANU SABIEDRĪBA 

INFORMĀCIJAS UN ZINĀŠANU SABIEDRĪBA .................................................... 131 

Informācijas tehnoloģijas un komunikācijas līdzekļu attīstība ................................. 131 

Zināšanu sabiedrības attīstības ekonomiskais aspekts ............................................. 133 

Eiropas Savienības informācijas sabiedrības politika ............................................... 139 

BIBLIOTĒKAS VIETA UN LOMA ZINĀŠANU SABIEDRĪBĀ .................................... 144 

Bibliotēku misija vēsturiskā skatījumā ..................................................................... 144 

Bibliotēku misija un funkcijas zināšanu sabiedrībā .................................................. 147 

INFORMĀCIJPRATĪBA ..................................................................................... 150 

Informācijpratības modeļi ........................................................................................ 152 

Digitālo informācijas resursu veidi ........................................................................... 160 

Internets un tā izmantošana bibliotēkās .................................................................. 160 

DIGITĀLĀS, VIRTUĀLĀS UN HIBRĪDBIBLIOTĒKAS ............................................. 167 

Jēdzienu skaidrojums ............................................................................................... 167 

Digitalizācijas projekti pasaulē ................................................................................. 168 

Digitalizācijas projekti Eiropas Savienībā .................................................................. 169 

Digitalizācijas projekti Latvijā ................................................................................... 170 

Digitālās bibliotēkas un autortiesības....................................................................... 173 

Interneta resursu rasmošana un arhivēšana ............................................................ 174

BIBLIOTĒKAS UN ZINĀŠANU SABIEDRĪBA 131 

INFORMĀCIJAS UN ZINĀŠANU SABIEDRĪBA 

Informācijas tehnoloģijas un komunikācijas līdzekļu 

attīstība 20. un 21. gadsimtā 

Informācijas tehnoloģija (no latĥņu valodas informare – veidot priekšstatu par kaut ko; 

grieķu valodas technē meistarĥba) – 1) zināšanu, metoţu, paņēmienu un tehniskā 

aprĥkojuma kopums, kas ar datoru un sakaru lĥdzekļu starpniecĥbu nodrošina jebkuras 

informācijas iegūšanu, glabāšanu un izplatĥšanu (Zinātnes un tehnoloģijas vārdnĥca 

2001); 2) informācijas vākšanas, pārveidošanas, uzglabāšanas un pārraides metoţu 

kopums, ko lieto datu apstrādes un komunikāciju sistēmās (Angļu-latviešu-krievu 

informātikas vārdnĥca 2001); 3) zināšanas zinātniskajās metodēs un to rūpnieciskā 

pielietošanā; 4) elektroniskās iekārtas, ko lieto zinātnisko zināšanu pielietošanai, ĥpaši 

informācijas glabāšanā un izplatĥšanā (Bibliotēku un informācijas pārvaldĥba, 2001). 

Komunikācija (no latĥņu valodas communicatio ziņojums) – 1) sakari, sakaru sistēma; 

2) sazināšanās, informācijas pārraide; 3) saskarsme, saziņa; domu, priekšstatu, jūtu 

u.c. apmaiņa starp cilvēkiem viņu darbĥbas procesā (Ilustrētā svešvārdu vārdnĥca, 

2005); 4) vēstu nodošana un saņemšana kā kultūras un sociālās organizācijas 

pastāvēšanas veids (Svešvārdu vārdnĥca, 2000); 5) divpusējs informācijas apmaiņas 

process, kura gaitā saņemtā informācija ir saprotama abiem tā dalĥbniekiem (Zinātnes 

un tehnoloģijas vārdnĥca, 2001). Tātad komunikācija – tas ir process, kurā ar vispārēju 

simbolu palĥdzĥbu tiek veikta domu apmaiņa starp cilvēkiem. 

Mūsdienās komunikācijas lĥdzekļi ir datortehnika, datortĥkli, fakss, telefons, telegrāfs, 

e-pasts, radio, televĥzija. Komunikācijas lĥdzekļu attĥstĥbas vēsturē var runāt par 

vairākām revolūcijām. Vieni autori izdala trĥs, citi – četras revolūcijas. 

Par pirmo revolūciju pieņemts uzskatĥt rakstĥbas ieviešanu, otrā revolūcija saistās ar 

Johana Gūtenberga izgudroto un 1450. gadā ieviesto grāmatu iespiedmašĥnu, trešā 

revolūcija komunikācijā – datortehnikas un datortĥklu attĥstĥba, kas sākās 20. gadsimta 

vidū. Šo laika posmu dēvē par zinātniski tehnisko revolūciju, kad zinātne kļūst par 

raţošanas attĥstĥbas virzošo spēku. Gadsimta sākums iezĥmĥgs ar citu svarĥgu 

komunikācijas lĥdzekļu – radio un televĥzijas attĥstĥbu (piemēram, 1906. gadā pirmoreiz 

pa radio tiek pārraidĥta balss; 1926. gadā tiek demonstrēta pirmā TV pārraide; 

1930. gadā televĥzija sāk darboties ar skaņu). 

Datori ir izcils rĥks, ko cilvēks radĥjis savos centienos pārveidot pasauli. Ar 

elektroniskās tehnikas un programmu palĥdzĥbu cilvēks tiek atbrĥvots no smaga fiziska 

darba, tiek apmierinātas viņa vitālās vajadzĥbas. Datoru radĥšana nodrošināja ne vien 

liela informācijas daudzuma uzkrāšanu, bet arĥ ātru datu apstrādi. Datoru attĥstĥbas 

vēsturē nozĥmĥgie gada skaitļi ir šādi: 

• 1941 – vācu inţenieris Konrāds Zuse izgudro datoru Z3; 

• 1943 – Lielbritānijā izgudrots atšifrēšanas dators Colossus; 

• 1944 – ASV izgatavots MARK I; 

• 1946 – pirmais modernais dators ENIAC;


• 1948 (1950) – izgudrots tranzistors; 

• 1951 – ASV tirdzniecĥbā parādās pirmais dators UNIVAC; 

• 1953 – visā pasaulē apmēram 100 datoru; 

• 1956 – datoru izgatavošanā sāk izmantot tranzistorus; 

• 1959 – izgudrotas integrētās shēmas; 

• 1960 – tiek izstrādāta tiešsaistes sistēma NLS, kas ir pirmais prototips 

hipertekstam un e-pastam, speciāli šim nolūkam tiek uzkonstruēta pele; 

• 1961 – pirmie teorētiskie pētĥjumi par iespējām saslēgt datorus tĥklā; 

• 1962 – tiešsaistes informācijas pakalpojumu sākums; 

• 1969 – Edvards Hofs izgudro silĥcija mikroshēmu; ASV izveidots datortĥkls 

ARPANET; 

• 1970 – sāk raţot optisko šķiedru, ko izmanto kabeļiem; 

• 1971 – izgatavots pirmais mikroprocesors (INTEL4004), attĥstās minidatoru 

raţošana; 

• 1972 – datortĥkla ARPANET vajadzĥbām tiek pielāgota e-pasta programma, 

kurā pirmoreiz ĥpašā nozĥmē ieviesta @ zĥme; 

• 1973 – pirmais starptautiskais pieslēgums ARPANET tĥklam (sakari ar 

Lielbritāniju un Norvēģiju); 

• 1974 – pirmā ziņu programmas pārraide ar satelĥtu; pirmā publiskā ARPANET 

versija – Telenet; 

• 1975 – pirmā neoficiālā vēstuļkopa tĥklā – MsgGroup; 

• 1977 – firma Apple Computer sāk pārdot mikrodatoru Apple II; 

• 1979 – Japānā radĥts kabatas formāta televizors; tiek ierosināts e-pasta tekstā 

izmantot emocionālos simbolus; 

• 1980 – ARPANET tĥklu paralizē kāds vēstulē iekļuvis datorvĥruss; 

• 1981 – firma IBM izgatavo pirmo personālo datoru IBM PC; 

• 1983 – ASV ievieš mobilo telefonu tĥklu; sāk darboties globālais datortĥkls 

MILNET; 

• 1984 – IBM sāk pārdot personālos datorus PC/AT; tirdzniecĥbā parādās pirmie 

Apple Macintosh personālie datori ar grafisko lietotāja saskarni un ar peli 

vadāmu kursoru; tiek ieviesta domēna vārdu sistēma; pieslēgumu skaits tĥklam 

sasniedz 1000; 

• 1986 – sāk darboties globālais datortĥkls INTERNET; 

• 1987 – firma Microsoft sāk izplatĥt savu pirmo operētājsistēmas Windows 

versiju; pieslēgumu skaits tĥklam pārsniedz 10 000; 

• 1989 – pieslēgumu skaits pārsniedz 100 000; 

• 80. g. beigās izstrādāts Internet Relay Chat (IRC) pakalpojums; 

• 1990 – sāk darboties pirmā komerciālā interneta iezvanpieeja; 

• 1991 – Šveices zinātnieks Tims Berners-Lĥ izgudro interneta protokolu WWW 

(globālais tĥmeklis); 

• 1992 – interneta pieslēgumu skaits pārsniedz 1 miljonu; 

• 1997 – dators Deep Blue 2 uzvar pasaules čempionu šahā Gariju Kasparovu;


• 2000 – dibināts Napster serviss (brĥva apmaiņa ar skaņu ierakstiem); 

• 2004 – attĥstot globālo tĥmekli, tiek ieviests semantiskais tĥmeklis. 

Interneta ieviešanu var uzskatĥt par jaunu pakāpi komunikācijas lĥdzekļu attĥstĥbā 

(4. revolūcija). Arĥ tradicionālie informācijas un izklaides veidi – radio un televĥzija – 

pāriet uz globālo datoru tĥklu izmantošanu. Datortĥkli veido atvērtu sabiedrĥbu, jo 

jebkura informācija kļūst pieejama visiem, neatkarĥgi no attāluma un valsts. Internets 

ir radĥjis arĥ principiāli jaunas iespējas cilvēku komunikācijā (e-pasts, datņu pārraide, 

tērzēšana, telekonferences, sociālo tĥklu veidošana, balss pārraide). 

―Tomēr mūsdienu jaunievedumi ir tikai sākums. Sakaru lĥdzekļu revolūcija turpināsies 

ne vienu vien gadu desmitu, un tās dzinējspēks būs jauna lietojuma veidi – jauni 

darbarĥki, kuri atbildĥs tādām mūsu prasĥbām, kādas mēs pašlaik nemaz nespējam 

iedomāties. Šodienas internets ir tikai ceļa rādĥtājs uz tā nākotnes iespējām‖ (Geitss, 

1999, 9.lpp.). 

Zināšanu sabiedrības attīstības ekonomiskais aspekts 

Ekonomika zināšanu sabiedrībā 

20. gadsimta beigās un 21. gadsimtā tiek runāts par jaunu ekonomiku. Kādas ir šĥs 

ekonomikas galvenās pazĥmes? Mūsdienu sasniegumi informācijas un komunikācijas 

tehnoloģiju (turpmāk tekstā IKT) attĥstĥbā ir radĥjuši globālu elektronisku vidi 

ekonomiskai darbĥbai. Populārākais šĥs vides nosaukums ir ―tĥkla ekonomika‖ 

(networked economy). Apzĥmējums bieţi tiek lietots savienojumā ar vārdu ‗globāls‘ – 

globālā tĥkla ekonomika. Eiropas Komisijas ziņojumā tā ir definēta kā vide, kurā 

jebkurš uzņēmums, organizācija vai indivĥds, atrodoties jebkurā ekonomiskās sistēmas 

vietā, ar minimālām izmaksām var kontaktēties ar citu uzņēmumu, organizāciju vai 

indivĥdu kopĥgam darbam, tirdzniecĥbai, ideju apmaiņai vai vienkārši prieka pēc. Kādi 

procesi izraisa ekonomikas infrastruktūras modernizāciju? Galvenais nosacĥjums, lai 

tĥkla ekonomika varētu pastāvēt, ir interneta tehnoloģiju attĥstĥba un izplatĥba. Jaunās 

globālās komunikācijas rada iespējas jaunai sadarbĥbai. 

Postindustriālajā sabiedrĥbā par galveno preci kļūst informācija. Informācijas produkts 

– cilvēka intelektuālās darbĥbas rezultāts, kas fiksēts kādā informācijas nesējā. 

Informācijas produkts ir dati, kas sagatavoti, lai tiktu izplatĥti tāpat kā citi produkti – 

ar pakalpojumu palĥdzĥbu. Tāpēc jaunajos ekonomiskajos apstākļos nepieciešams 

informācijas produktu un pakalpojumu tirgus. Informācijas patērētājiem jāzina, kur ir 

atrodami informācijas resursi, kāda ir to cena, kam tie pieder, cik tie ir pieejami. 

Informācijas produktu un pakalpojumu tirgus ir ekonomiskā sistēma, tiesiskās un 

organizatoriskās attiecĥbas intelektuālā produkta tirdzniecĥbā uz komerciāliem 

pamatiem. 

Informācijas produktu un pakalpojumu piegādātāji: 

• centri, kuros tiek radĥtas un glabājas datu bāzes, kā arĥ notiek regulāra 

informācijas papildināšana un rediģēšana; 

• centri, kas izplata informāciju no daţādām datu bāzēm; 

• telekomunikāciju dienesti;


• speciāli dienesti, kuriem tiek piegādāta informācija konkrētā darbĥbas sfērā tās 

analĥzei, apkopošanai, prognozēšanai; 

• komercfirmas; 

• informācijas brokeri; 

Savukārt informācijas produktu un pakalpojumu lietotāji var būt daţādas juridiskās un 

fiziskās personas. 

Informācijas produktu un pakalpojumu tirgū tiek izdalĥti 5 galvenie sektori: 

1. Darĥjumu informācija: 

• birţas un finanšu informācija; 

• statistiskā informācija; 

• komercinformācija par uzņēmējdarbĥbu. 

2. Informācija speciālistiem: 

• profesionālā informācija; 

• zinātniskā un tehniskā informācija; 

• piekļuve pirmavotiem. 

3. Patērētāju informācija 

• ziņas; 

• literatūra; 

• pakalpojumi; 

• izklaides informācija. 

4. Izglĥtĥbas pakalpojumi: 

• mācĥbu materiāli; 

• attĥstošās datorspēles; 

• apmācĥbas metodika u.c. 

5. Informācijas sistēmas un lĥdzekļi: 

• programmu produkti; 

• tehniskie lĥdzekļi; 

• informācijas sistēmu un tehnoloģiju izstrādnes; 

• konsultācijas; 

• informācijas avotu sagatavošana. 

Runājot par ekonomiku informācijas un zināšanu sabiedrĥbā, tiek lietots jēdziens jaunā 

ekonomika. Tās galvenās pazĥmes: 

• uz zināšanām balstĥta ekonomika (zināšanu ekonomika); 

• produkcijas raţošana ar augstu pievienoto vērtĥbu; 

• ekonomisko procesu globalizācija; 

• jauna veida starptautiskā sadarbĥba. 

Cilvēki un viņu zināšanas ir uzņēmuma vērtĥgākais resurss. Zināšanu ekonomika nav 

tikai informācijas tehnoloģiju industrija un IT uzņēmumi. Tā ir uz zināšanām balstĥta 

darbĥba ikdienā, arĥ tradicionālajās nozarēs. Tā ir inovācijām atvērta ekonomika 

(Karnĥtis, 2001).


Pirmajā dokumentā, kas noteica Latvijas virzĥbu uz informācijas sabiedrĥbu un tika 

pieņemts jau 1999. gadā – nacionālajā programmā Informātika – viena no sadaļām ir 

programmas ekonomiskie mērķi. Tie ir vērsti uz visas sabiedrĥbas dzĥves lĥmeņa 

būtisku paaugstināšanu: 

• veidot attālās individuālā darba vietas, attĥstĥt individuālo, mazo un vidējo 

uzņēmējdarbĥbu, tādējādi veidojot sabiedrĥbas vidusslāni, kas nodrošina valsts 

ekonomisko un politisko stabilitāti; 

• radĥt iespēju visu valsts reģionu attĥstĥbai, kas vienmēr ir bijusi būtiska un 

neatrisināta Latvijas problēma; 

• jaunu darba vietu radĥšana un bezdarba samazināšana. Programmā deklarēta 

nepieciešamĥba mainĥt Latvijas tautsaimniecĥbu. 

2000. gadā grupa Latvijas ekonomistu, politiķu, akadēmiskās un biznesa sabiedrĥbas 

pārstāvji uzsāka darbu pie valsts ilgtspējĥgas attĥstĥbas koncepcijas ar moto ―No vĥzijas 

uz darbĥbu‖. Tā parāda informācijas sabiedrĥbu kā vienĥgo reālo valsts attĥstĥbas ceļu. 

2004. gadā šo koncepciju apstiprināja par nacionālo programmu. Tas ir ekonomiskais 

modelis, ar kuru tika paredzēts turpmāk saskaņot ikvienu dokumentu, kas skar 

tautsaimniecĥbu. 

Latvijas ilgtspējĥgas attĥstĥbas stratēģija ietver šādus risinājumus: 

• zināšanu un augsto tehnoloģiju intensĥva izmantošana; 

• akcentu nobĥde no darbietilpĥgas ekonomikas uz zināšanu ietilpĥgu ekonomiku, 

kas sasniedzama: 

• atjaunojot tradicionālās tautsaimniecĥbas nozares uz mūsdienu 

tehnoloģiskās bāzes; 

• vienlaikus attĥstot jaunās zināšanu ietilpĥgās nozares; 

• investĥciju pieaugums modernajās tehnoloģijās; 

• augsti kvalificētu darbinieku ĥpatsvara pieaugums nodarbinātĥbas struktūrā 

(Karnĥtis, 2001). 

Zināšanu ekonomikas pamati balstās uz četriem būtiskiem faktoriem: ekonomisko vidi, 

izglĥtĥbu, IKT infrastruktūru un inovāciju sistēmu. 

Ekonomiskā vide ietver: 

• labvēlĥgas nodokļu un tarifu politikas ieviešanu; 

• regulatoro vidi; 

• uzņēmējdarbĥbas veicināšanu. 

Izglĥtĥbas aspektā ir svarĥga: 

• izglĥtĥbas kvalitāte, radošas pieejas veidošana; 

• mūţizglĥtĥba, pārkvalifikācija; 

• IKT prasmes. 

IKT infrastruktūra paredz: 

• visaptverošu interneta nodrošinājumu; 

• plašu datorizāciju; 

• attĥstĥtus informācijas pakalpojumus. 

Inovāciju sistēma ietver: 

• pētniecĥbas un attĥstĥbas veicināšanu;


• saiknes veidošanu starp pētniecĥbas institūcijām un uzņēmumiem; 

• labvēlĥgu vidi investĥcijām inovācijā (Vasiļjevs, 2003). 

―Industriālajā laikmetā ekonomika galvenokārt balstĥjās uz raţošanu un ĥpašums bija 

nepieciešams, lai nodrošinātu fizisku izdzĥvošanu un gūtu panākumus. Jaunajā 

laikmetā kultūras produkcija kļūst par dominējošo jomu ekonomikā, un iespēja 

nodrošināt piekļuvi daudzveidĥgajiem kultūras resursiem un pieredzei, kas garantē 

cilvēka psiholoģisko eksistenci, būs tikpat svarĥga kā ĥpašuma iegāde‖ (Rifkins, 2004, 

12. lpp.) 

Valstu ekonomiskā attīstība un informācijas un zināšanu 

pieejamība 

Ļoti būtisks priekšnoteikums, lai uzņēmumi un indivĥdi varētu izmantot jaunās 

ekonomikas iespējas, ir piekļuves iespējas internetam un citiem elektroniskās 

komunikācijas lĥdzekļiem. Interneta izplatĥba un pieejamĥba ir viens no rādĥtājiem, kas 

vistiešāk raksturo valsts attĥstĥbas lĥmeni un potenciālu jaunās ekonomikas apstākļos. 

Digitālā plaisa ir jēdziens, kuru Pasaules Bankas analĥtiķi izvēlējušies, lai raksturotu 

nevienmērĥgo informācijas sabiedrĥbas izplatĥbu daţādos pasaules reģionos. Iedzĥvotāju 

labklājĥbas lĥmenis atšķiras attĥstĥtajās un mazāk attĥstĥtajās valstĥs, tāpat atšķiras arĥ 

iespējas piekļūt informācijai un zināšanām. Šo atšķirĥbu raksturo digitālā plaisa. 

Ir cilvēki, kuru bagātĥba ir pieeja zināšanām, un ir cilvēki, kuru trūkums izpauţas 

ierobeţotā pieejamĥbā informācijai, kuras būtisks apjoms mūsdienās ir pieejams tikai 

elektroniskā vidē, izmantojot interneta tehnoloģiju. Kā raksta ASV Ekonomikas 

tendenču pētniecĥbas fonda prezidents Dţ. Rifkins (Jeremy Rifkin): „Miljoniem citu 

valsts (ASV) iedzĥvotāju, kas pieder pie nabadzĥgām vai vidēji nodrošinātām strādnieku 

ģimenēm, trūkst finansiālu resursu, izglĥtĥbas un laika, lai aktĥvi varētu darboties 

elektronisko tĥklu pasaulēs. Viņi riskē vēl vairāk atpalikt no notiekošā, kad bagātie 

pilsoņi pieslēgsies cits citam, izveidos komerciālus un sabiedriskus kopĥgo interešu 

tĥklus, un visi pārējie tiks izolēti ...‖ (Rifkins, 2004, 206. lpp.). 

Digitālās plaisas rašanos ietekmē vairāki apstākļi. Viena no robeţšķirtnēm, kas 

veiksmĥgākos un prasmĥgākos interneta lietotājus atdala no tiem, kam šĥs tehnoloģijas 

izmantošana ir liegta, ir interneta lietotāju sociāli ekonomiskais stāvoklis. Tas atkarĥgs 

no mājsaimniecĥbas ienākumiem un izglĥtĥbas lĥmeņa. (Kā liecina pētĥjumi, arĥ Latvijā 

interneta pieejamĥba būtiski mainās atkarĥbā no iedzĥvotāju sociāli ekonomiskā 

stāvokļa.) Otrs apstāklis ir interneta lietotāju pieredze. Sabiedrĥbas daļa, kas prot lietot 

IKT, iegūst priekšrocĥbas attiecĥbā pret tiem, kas neprot izmantot jaunās tehnoloģijas 

un lĥdz ar to nesaņem visu pieejamo informāciju. 

Galvenie faktori, kas kavē iedzĥvotājus izmantot internetu: 

• zems dzĥves lĥmenis; 

• datortehnikas un telekomunikāciju sakaru nepieejamĥba; 

• informācijas, zināšanu un iemaņu trūkums. 

Viens no svarĥgākajiem lĥdzekļiem, lai mazinātu digitālās plaisas efektu, ir bibliotēka 

kā vieta, kas var nodrošināt informācijas un zināšanu pieejamĥbu tiem, kam nav citu 

iespēju, nav piekļuves internetam. Tādējādi bibliotēkas ar savu tĥklu, ar savu 

pieejamĥbu ir jaudĥga informācijas sistēma.


2004. gadā veiktais ―Informācijas sabiedrĥbas pētĥjums‖ liecina, ka: 

• 46 % Latvijas iedzĥvotāju ne reizi mūţā nav lietojuši datoru; 

• 54 % iedzĥvotāju datoru ir lietojuši vismaz vienreiz; 

• regulāri (vismaz reizi mēnesĥ) datoru lieto 42 % iedzĥvotāju; 

• 70 % no iedzĥvotājiem, kuri izmanto datoru, lieto arĥ internetu. 

Interneta lietotāji galvenokārt ir: 

• jaunieši (15 – 24 gadi); 

• iedzĥvotāji ar pamata vai augstāko izglĥtĥbu; 

• skolnieki, studenti; 

• iedzĥvotāji ar augstiem ienākumiem. 

No tiem iedzĥvotājiem, kas datoru nelieto: 

• 81 % to nelieto, jo neredz pēc tā vajadzĥbu; 

• 50 % nav prasmju darbā ar datoru; 

• 43 % iedzĥvotāju dators nav pieejams. 

Pētĥjuma autori secina, ka visretāk datoru un internetu izmanto pensionāri. 

Latvijas iedzĥvotāji datorprasmes apguvuši: 

• 46 % pašmācĥbas ceļā; 

• 40 % skolā vai augstskolā; 

• 22 % datorkursos. 

Sievietes datorprasmes bieţāk apgūst kursos, bet vĥrieši pašmācĥbas ceļā (Nikolo grupa, 

2004). 

Centrālā statistikas pārvalde regulāri apkopo datus par IKT izmantošanu daţādās 

jomās – mājsaimniecĥbās, iedzĥvotāju vidū, uzņēmējdarbĥbā un izglĥtĥbā. Jaunākajā 

statistikas datu krājuma „Par informācijas sabiedrĥbu Latvijā‖ pirmā nodaļa veltĥta 

IKT sektora uzņēmumu galvenajiem rādĥtājiem no 2000. gada lĥdz 2006. gadam, bet 

otrā un trešā nodaļa ietver datus par IKT lietošanu mājsaimniecĥbās un iedzĥvotāju 

vidū laika posmā no 2004. lĥdz 2007. gadam. 

3.1. attēls. Datoru un interneta lietošana 2007. gada I ceturksnĥ pēc vecuma grupām, 

% no iedzĥvotāju kopskaita attiecĥgajā grupā (Centrālā statistikas pārvalde, 2008). 

Publicēta tiek arĥ informācija par interneta pieslēguma veidiem mājsaimniecĥbās, 

iedzĥvotāju datorprasmēm, interneta lietošanas vietām un mērķiem, kā arĥ par 

iepirkšanos internetā u.c. dati.


3.2. attēls. Datoru un interneta lietošanas vietas 2007. gadā, % no iedzĥvotājiem, 

kas lieto Internetu regulāri (Centrālā statistikas pārvalde, 2008). 

Krājuma ceturtajā nodaļā sniegta informācija par IKT rādĥtājiem uzņēmumos – 

datorizācijas lĥmeni, darbinieku ĥpatsvaru, kas regulāri darbā lieto datoru un internetu, 

interneta pieslēguma veidiem un tā izmantošanas mērķiem, kā arĥ par svarĥgākajiem 

rādĥtājiem, kas atspoguļo e-komerciju uzņēmumos. Tāpat šĥ nodaļa ietver jaunākos 

datus par 2007. gadu, kas doti sadalĥjumā pēc uzņēmumu darbĥbas veida un pēc 

darbinieku skaita tajos. 

3.3. attēls. Datoru un interneta lietošana uzņēmumos pēc darbinieku skaita, % no 

uzņēmumu kopskaita attiecĥgā gada janvārĥ (Centrālā statistikas pārvalde, 2008). 

Piektajā nodaļā ir atspoguļots izglĥtĥbas iestāţu informatizācijas lĥmenis, bet sestajā – 

sniegti starptautiskie salĥdzinājumi, kas parāda Latvijas vietu citu Eiropas Savienĥbas 

valstu vidū (LR Centrālā statistikas pārvalde, 2008). 

Dienvidkorejas pieredze 

Pašlaik Dienvidkorejā IKT nodrošina valsts vispārĥgo stratēģiju, administrē darba 

tirgu, sekmē konkurētspēju, pilnveido elementāru sadzĥvisko aprūpi. Tās nosaka pat 

politiku. Valsts plāni, rĥcĥbas programmas, to ĥstenošanas stratēģijas tiek publicētas un 

apspriestas internetā. Speciālas programmatūras ieteikumus apkopo, sistematizē, 

administrē, sintezē un kopsavilkumu novirza lēmumu pieņēmējiem. 

IKT raţošana dod lielu ieguldĥjumu Korejas ekonomikā. Programmatūru izstrādē 

Koreja ir pasaules lĥderis. Šajā ziņā valstĥ ir izteikti agresĥva intelektuālā ĥpašuma 

aizsardzĥbas stratēģija. Uz komerciju bāzētie bezvadu un platjoslas interneta 

piedāvājumi, videoskrĥnings bezvadu reţĥmā ir ļoti pieprasĥts pasaulē. Starptautiskajā 

tirgū augsti kotējas arĥ sensorās un robotvadĥtās, citiem vārdiem, intelektuālās, 

pretzagļu programmas, kas tiek pārvaldĥtas no jaudĥgiem attāliem serveriem.


Sadzĥvē dominē virtuālās tikšanās ar draugiem, iepazĥšanās, sarakste. Virtuālā 

realitāte Korejā kļuvusi par dzĥves realitāti, bez kuras nevar iztikt. Tomēr pastāv 

digitālā plaisa starp veco un jauno paaudzi, jo apmēram tikai 10 % veco ļauţu māk 

izmantot internetu. No otras puses, daudziem jauniešiem sāk veidoties atkarĥba no 

interneta. 

Eiropas Savienības informācijas sabiedrības politika 

Koordinēta informācijas sabiedrĥbas (turpmāk tekstā IS) politikas realizācija Eiropā 

aizsākās 20. gadsimta 80. – 90. gadu mijā, kad tās ekonomikā iezĥmējās stagnācijas 

tendences, attĥstĥbas tempa samazināšanās un bezdarba pieaugums. Salĥdzinājumā ar 

ASV un Japānu, Eiropa atpalika pakalpojumu tirgus liberalizācijas un programmatūru 

izstrādes efektivitātes ziņā. Telekomunikāciju un datoru tĥkli nespēja nodrošināt 

augstu savietojamĥbu. 

Eiropas Komisija aicināja apvienot valstu pūliņus minēto nepilnĥbu pārvarēšanai. 

Daţādas Eiropas institūcijas izstrādāja virkni dokumentu par Eiropas Savienĥbas 

(turpmāk tekstā ES) attĥstĥbas iespējām IS. IS izveidošana ES tika deklarēta par vienu 

no primārajiem attĥstĥbas virzieniem, lielu nozĥmi piešķirot Centrālās un 

Austrumeiropas valstu iesaistĥšanai kopējā IS veidošanas procesā, kā arĥ uzsverot 

informācijas un telekomunikāciju tehnoloģiju lomu šo valstu attĥstĥbā. Tika uzsvērts, 

ka IS veidošanās process vienlaicĥgi noris visās galvenajās pasaules ekonomiskajās 

zonās – Eiropā, Ziemeļamerikā, DA Āzijā. 

1993. gadā tika izstrādāts dokuments Commission White Paper on Growth, 

Competitiveness and Employment – the challenges and ways forward into the 21st 

century (Eiropas Komisijas Baltā grāmata), kurā tika rezumēta esošā situācija un 

noteiktas prioritātes, kuras būtu jāievēro, attĥstot IS procesus Eiropā. 

1993. gadā tika arĥ dibināta Eiropas Komisijas ekspertu grupa IS veidošanai, kurā bija 

pārstāvētas Eiropas biznesa struktūras – gan informācijas raţotāji, gan patērētāji. To 

vadĥja Eiropas Komisijas pārstāvis Martins Bangemans (M.Bangemann), kuru var 

uzskatĥt par Eiropas IS koncepcijas autoru. Ekspertu grupas uzdevums bija izstrādāt 

ieteikumus pasākumiem, kas veicinātu IS attĥstĥbu ES valstĥs, novēršot Eiropas 

atpalicĥbu salĥdzinājumā ar ASV un Japānu. 

1994. gadā eksperti publicēja divas atskaites: Eiropa un globālā informācijas 

sabiedrība un Eiropas ceļš uz informācijas sabiedrību – rīcības plāns. Ziņojumi ietver 

konkrētas rekomendācijas, piemēram, attĥstĥt jaunus sektorus informātikā, izstrādāt 

vienotu pieeju visā Eiropā informācijas pakalpojumu tirgus attĥstĥbā, lielākos 

ieguldĥjumus informātikas nozares attĥstĥbā jāsniedz nevis valsts budţetam, bet 

privātajam sektoram. Bez vispārĥgām rekomendācijām ekspertu grupa ieteica arĥ 

rĥcĥbas plānu ar konkrētiem priekšlikumiem, kas apkopoti 4 galvenajās sadaļās: 

• Likumi un noteikumi; 

• Komunikāciju tĥkli, pakalpojumi un to saturs; 

• Sociālie un kultūras aspekti; 

• Pasākumi IS veicināšanai.


1994. gadā IS projekta biroja (ISPO) ietvaros tika izveidota ĥpaša tĥmekļa vietne, kurai 

informāciju šobrĥd piegādā apmēram trĥsdesmit daţādas Eiropas institūcijas 

(http://europa.eu.int/comm/dgs/information_society/). Mājaslapas tematiskais 

aptvērums ir ļoti plašs. Kā IS tĥmekļa vietne tā darbojas kopš 2001. g. aprĥļa. Viens no 

tās uzdevumiem ir palĥdzēt sekmĥgāk realizēt e-pārvaldes ieviešanu ES. 

1994. gada novembrĥ pieņemta Eiropas Parlamenta rezolūcija Informācijas sabiedrība. 

Rezolūcijā atzĥmēts, ka IS ir globāls process, tāpēc vitāli svarĥgi ir apvienot un 

koordinēt visu procesā iesaistĥto valstu darbĥbu, neatstājot ārpusē arĥ Austrumeiropas, 

Vidusjūras reģiona un jaunattĥstĥbas valstis. 1994. gada decembrĥ Eiropas Komisijā 

tika vērtēts divu gadu laikā paveiktais. Galvenais secinājums – IS jākļūst par Eiropas 

prioritāti, un to jāatzĥst ne tikai ES struktūrās, bet arĥ dalĥbvalstu valdĥbu lĥmenĥ. 

1995. gadā notiek G7 valstu ministru konference par globālo informācijas sabiedrĥbu. 

Konferencē tika aplūkotas trĥs problēmu grupas: 

• vadĥbas mehānismi un konkurence; 

• informācijas infrastruktūra un informācijas pielietojums; 

• sociālie un kultūras aspekti IS. 

1995. gada jūnijā izveidots ES Informācijas sabiedrĥbas forums. Forums tika izveidots, 

lai procesā iesaistĥtu Centrālās un Austrumeiropas valstis. Uz 1. forumu 1995. g. jūnijā 

tika uzaicināti pārstāvji no valstĥm, kas šobrĥd jau ir ES dalĥbvalstis, tai skaitā arĥ no 

Latvijas. Forumā tika aplūkoti gan IS politiskie, gan ekonomiskie, gan sociālie un 

kultūras jautājumi – kādas sekas izraisa informācijas plūsmu palielināšanās, jaunie 

tirgus apstākļi, konkurence, investĥcijas, jautājumi par izglĥtĥbu, nodarbinātĥbu, datu 

drošĥbu, privātĥpašuma aizsardzĥbu, kultūras un valodu daudzveidĥbas saglabāšanu. 

Pēc šĥ foruma Latvijas delegācija pārstāvji secināja, ka: 

• foruma rekomendācijas lielā mērā atbilst situācijai Latvijā telekomunikāciju un 

informātikas nozarē; 

• Latvijā sekmĥgi tiek realizēta telekomunikāciju modernizācija, kas ir pamats IS 

attĥstĥbai; 

• jāsakārto normatĥvā bāze un jāpalielina finansējums zinātniskajam un 

pētnieciskajam darbam IT nozarēs; 

• jāizstrādā un jārealizē nacionālā IS programma. 

1995. gadā tiek pieņemta Eiropas Komisijas Zaļā grāmata „Autortiesĥbas un 

blakustiesĥbas informācijas sabiedrĥbā‖. 1996. gada jūlijā tiek pieņemta Zaļā grāmata 

„Dzĥvot un strādāt informācijas sabiedrĥbā: cilvēki vispirms‖. Tas ir Eiropas Komisijas 

dokuments, kas saistĥts ar sociālajām pārmaiņām, pārejot uz IS. Neraugoties uz to, ka 

IT izmantošana ceļ vispārējo dzĥves lĥmeni, daudzi cilvēki ir norūpējušies par jauno IS. 

Zaļā grāmata analizē, kā informācija un jaunās tehnoloģijas pārveido produkciju un 

darba organizāciju, kā izmainās cilvēku dzĥve. 

1997. gada martā tiek pieņemta Eiropas Padomes rezolūcija „Informācijas sabiedrĥba, 

kultūra un izglĥtĥba‖. 

1997. gada jūlijā notika Eiropas valstu valdĥbu vadĥtāju konference „Globālais 

informācijas tĥkls‖. Bonnā tikās 29 Eiropas valstu valdĥbu ministri, kas vienojās par 

galvenajiem principiem, kuri spētu nodrošināt strauju globālā tĥmekļa izmantošanas 

pieaugumu Eiropā.


1997. gada decembrĥ tiek pieņemta Zaļā grāmata „Telekomunikāciju, mediju un 

informācijas tehnoloģiju saplūšana‖. Dokumentā analizēts jautājums, kā elektroniskie 

mediji attĥstĥsies jaunajā gadsimtā. Tiek uzdots jautājums par nākotni, pārmaiņām un 

to ātrumu. 

1998. gadā IS Projekta birojs (ISPO) tiek pārdēvēts par Attĥstĥbas biroju (Information 

Society Promotion Office). Biroja galvenie uzdevumi: 

• nodrošināt vienas pieturas aģentūras pakalpojumus; 

• koordinēt IS projektus, nodrošināt to realizāciju un attĥstĥbu; 

• attĥstĥt informācijas tĥklu starp ES valstĥm; 

• atbalstĥt IS jaunos projektus un to darbĥbas uzsākšanu. 

1998. gadā izveidota IS veicināšanas programma Solĥjums (Promise). Programma 

paredz novērtēt cilvēku motivāciju aktĥvi iesaistĥties IS procesos, novērtēt IS radĥtās 

pārmaiņas sabiedrĥbā gan tehniskā, gan ekonomiskā, gan sociālā aspektā, kā arĥ 

palielināt Eiropas nozĥmi globālajā IS. 

1999. gada janvārĥ Eiropas Komisija pieņēma trešo Zaļās grāmatas daļu „Publiskā 

sektora informācija: pamatresurss Eiropai‖. Tās mērķis – nodrošināt, ka valsts 

pārvaldes institūciju sagatavotā informācija tiek izmantota plašāk gan uzņēmējdarbĥbā, 

gan sociālo vajadzĥbu nodrošināšanā (piemēram, būtu pieejama informācija par darba 

un studiju iespējām visās Eiropas valstĥs, informācija par nodokļiem un muitas 

procedūrām, veicot preču eksportu vai importu utt.) 

1999. gada decembrĥ Eiropas Komisija apstiprināja programmu „eEiropa – IS visiem‖ 

(eEurope). Programma akcentē 10 galvenās prioritātes IS attĥstĥbai Eiropā, t.s. 10 

pamatvirzienus ―informācijas lielceļos‖: attālais darbs (teleworking), attālā mācĥšanās, 

universitāšu un pētniecĥbas institūtu tĥkli, attālās vadĥbas metodes mazajos 

uzņēmumos, ceļu satiksmes menedţments, gaisa satiksmes kontrole, veselĥbas 

aizsardzĥbas tĥkli, elektroniskie dokumenti, Eiropas administratĥvais tĥkls, pilsētu 

informācijas tĥkli. 

Eiropas IS koncepcija ietver: 

1. IT pielietojumu visplašākajā spektrā – no sadzĥves vajadzĥbām lĥdz valsts 

struktūrām. 

2. Pāreju no iespiestajiem uz elektroniskajiem dokumentiem. 

3. Daţādu datu bāzu attĥstĥbu un ieviešanu lokālajos informācijas centros. 

4. IT pilnveidošanu. 

5. Starptautisko komunikāciju un tĥklu attĥstĥbu. 

Programmas eEiropa būtĥba ir panākt elektroniskās pārvaldes ieviešanu, kas 

nodrošina sabiedrisko pakalpojumu pieejamĥbu internetā. Kopumā e-pārvalde piedāvā 

20 publisko pakalpojumu tipus. Pakalpojumi pilsoņiem / iedzĥvotājiem: 

• ienākuma nodokļi – deklarēšana u.c.; 

• pakalpojumi darba meklētājiem; 

• sociālo garantiju pabalsti (bezdarbnieku un ģimenes pabalsti, ārstēšanās 

izmaksas, stipendijas); 

• personas dokumenti (pases, vadĥtāja apliecĥbas); 

• automašĥnu reģistrācija;


• būvniecĥbas atļaujas; 

• ziņojumi policijai; 

• publiskās bibliotēkas; 

• dzimšanas un laulĥbu apliecĥbas; 

• reģistrēšanās augstskolās; 

• dzĥves vietas maiņas deklarēšana; 

• ar ārstniecĥbu saistĥtie pakalpojumi (padomi, norĥkojumi uz slimnĥcām u.c.) 

Savukārt uzņēmumiem jānodrošina šādi publiskie pakalpojumi: 

• sociālā palĥdzĥba darba devējiem; 

• uzņēmuma nodokļi – deklarācijas, reģistrācija; 

• PVN – deklarācijas, reģistrācija; 

• jauna uzņēmuma reģistrācija; 

• datu iesniegšana statistikas birojiem; 

• muitas deklarācijas; 

• ar vidi saistĥtās atļaujas; 

• publiskā pieejamĥba. 

2000. gadā Lisabonā tika pieņemts eEiropas ieviešanas darba plāns laika posmam lĥdz 

2010.g., ko sauc par „Lisabonas stratēģiju‖. Tā izvirza trĥs galvenos uzdevumus: 

• lētāks, ātrāks un drošāks internets; 

• iespējami daudz lĥdzekļu investēšana cilvēkos un viņu zināšanās; 

• interneta plašākas lietošanas stimulēšana. 

Lisabonas stratēģija paredz 10 gadu laikā padarĥt ES ekonomiku par 

konkurētspējĥgāko un dinamiskāko pasaulē. Tas ir dokuments, uz kura bāzes tiek 

izstrādāti ES tiesĥbu akti un rĥcĥbas programmas ilgtspējĥgai attĥstĥbai. 

Praktiskai virzĥbai un izvirzĥto mērķu sasniegšanai kalpo Eiropas Komisijas iniciatĥva 

eEiropa, kura paredz virkni darbĥbu, iesaistot attĥstĥbas procesā visus sabiedrĥbas 

locekļus. 

Programmas eEiropa mērķis ir nodrošināt ikvienu ar pieeju IKT un izmantot tās pēc 

iespējas pilnvērtĥgāk, panākt, ka internets tiek izmantots ikdienas aktivitātēm 

izglĥtĥbā, pārvaldē, veselĥbas aizsardzĥbā, kultūrā un izklaidē. Internets pasauli veido 

par globālu ciematu, kurā valda angļu valoda, bet ES nostāja ir, ka nepieciešams 

saglabāt Eiropas kultūru un valodu atšķirĥbas. Ikvienam jānodrošina pieeja 

informācijas pakalpojumiem un resursiem viņa dzimtajā valodā. 

Programmas eEiropa ieviešanai izstrādāti vairāki secĥgi darbĥbas plāni: 

• eEiropa 2002, apstiprināts 2000. gadā; 

• eEiropa + 2003, apstiprināts 2001. gadā; 

• eEiropa 2005, apstiprināts 2002. gadā; 

• i2010, apstiprināts 2005. gadā. 

2001. gadā izstrādāta Eiropas Padomes konvencija „Par informatĥvo un juridisko 

sadarbĥbu informācijas sabiedrĥbas pakalpojumu jomā‖. Konvencijas mērķis ir izveidot 

informācijas apmaiņas un sadarbĥbas sistēmu jauno komunikācijas pakalpojumu jomā, 

paplašinot šo sadarbĥbu arĥ aiz ES robeţām (konvencijas izstrādāšanā piedalĥjās arĥ


Kanāda, ASV, Japāna, Meksika, Vatikāns). Konvencija ļauj Eiropas Padomei darboties 

kā nacionālo likumu un noteikumu koordinācijas centram, lai nodrošinātu tiešsaistes 

informācijas pakalpojumu harmonizāciju gan Eiropā, gan aiz tās robeţām. Saskaņā ar 

konvencijas noteikumiem dalĥbvalstĥm jāapmainās ar tiem likumdošanas aktu projektu 

tekstiem, kas tiek izstrādāti IS pakalpojumu jomā. 

2003. – 2005. gadā ES institūcijas un dalĥbvalstis aktĥvi iesaistās Pasaules informācijas 

sabiedrĥbas sammita (tikšanās visaugstākajā lĥmenĥ) organizēšanā un norisē. Sammits 

notiek divos posmos – 2003. gada 10. – 12. decembrĥ Ţenēvā un 2005. gada 16. – 18. 

novembrĥ Tunisā. Tā mērķis – izstrādāt un pieņemt deklarāciju un darbĥbas plānu 

turpmāko informācijas sabiedrĥbas procesu attĥstĥbai, iesaistĥt procesā valstu valdĥbas, 

starptautiskās organizācijas, kā arĥ visus pilsoniskās sabiedrĥbas sektorus. Saietā tika 

aplūkots plašs jautājumu loks: 

• nacionālo stratēģiju izstrāde IT jomā; 

• universālas pieejas nodrošināšana informācijas avotiem un pārraidĥšanas 

lĥdzekļiem; 

• tirdzniecĥbas attĥstĥba un tās pārvaldĥba ar IKT palĥdzĥbu; 

• datu un lietotāju konfidencialitātes nodrošināšana; 

• tiesĥbas uz intelektuālo ĥpašumu un tā aizsardzĥba; 

• telekomunikāciju tĥklu drošĥba u.c. jautājumi. 

Tikšanos starplaikā Eiropas Komisija izstrādā priekšlikumus par Ţenēvas principu 

ĥstenošanu dzĥvē – Ceļā uz globālām partnerattiecībām informācijas sabiedrībā. ES 

izvirza četras prioritāras jomas: e-Valdĥba, e-Veselĥba, e-Studijas, e-Bizness. 

2005. gadā pieņemta ES deklarācija „Partneri globālajai informācijas sabiedrĥbai‖. 

2007. gadā publicēta Eiropas Komisijas Zaļā grāmata „Eiropas Pētniecĥbas telpa: 

jaunas perspektĥvas‖. Dokuments izstrādāts, lai apspriestu vienu no svarĥgākajiem 

Lisabonas stratēģijas pamatelementiem – Eiropas Pētniecĥbas telpu, kas jāuzskata par 

Eiropas zināšanu sabiedrĥbas stūrakmeni. 

Eiropas Savienĥbas IS stratēģija, no vienas puses, ir sadarbĥba un integrācija globālā 

lĥmenĥ, bet no otras puses – IS aktivizēšana lokālā lĥmenĥ. Katrā valstĥ tiek veidotas 

nacionālas IS stratēģijas, jo IS attĥstĥba vienlaikus ir arĥ lĥdzeklis ekonomiskās 

konkurences uzlabošanai globālajā tirgū. Nacionālajai (valsts) IS politikai jāietver 

vairāki būtiski jautājumi: 

• attiecĥbas starp valsti un tās iedzĥvotājiem; 

• demokrātisko vērtĥbu paaugstināšanu; 

• universālā informācijas pakalpojuma nodrošināšanu ikvienam; 

• konkurētspējĥgu ekonomiku; 

• valsts valodas un kultūras attĥstĥbu multikulturālā vidē; 

• valsts aizsardzĥbas sistēmas modernizāciju.

144 

BIBLIOTĒKAS VIETA UN LOMA ZINĀŠANU 

SABIEDRĪBĀ 

Bibliotēku misija vēsturiskā skatījumā 

Bibliotēka (no grieķu val. biblion – grāmata, thēkē – krātuve) – organizācija, kuras 

uzdevums ir krāt, organizēt un izplatĥt fiksētas zināšanas vai kuras mērķis ir veicināt 

pieeju un izmantojamĥbu zināšanām, lai apmierinātu cilvēku informacionālās 

vajadzĥbas (Rubin, Richard E., 2000). 

Bibliotēka ir sabiedrĥbas radĥta institūcija, kura mainās lĥdzi tās attĥstĥbai. Galvenie 

priekšnoteikumi tam, ka veidojās bibliotēkas bija: 

• rakstĥbas izveidošanās; 

• stabila dzĥvesvieta; 

• politiskā stabilitāte; 

• noteikts ekonomiskās attĥstĥbas lĥmenis. 

Katrā laikmetā bibliotēkai bijusi atšķirĥga misija – institūcijas kopĥgs atzinums par tās 

eksistēšanu un būtĥbu. Misija nosaka darbĥbas pamatvirzienu, kādēļ institūcija vispār 

eksistē, tās esamĥbas cēloni un attaisnojumu (Glosiene, 2001). 

Misija plašākā kontekstā ir augstākie ideāli, kurus organizācija tiecas sasniegt, 

izskaidrojot, kāpēc tā vispār pastāv. 

Senākās bibliotēkas – ierakstu arhīvu glabātājas 

Senākie cilvēces rakstĥbas pieminekļi tika atrasti Šumēru tempļu bibliotēkās, kuras 

veidojās senajā Mezopotāmijā trešajā gadu tūkstotĥ pirms mūsu ēras. 

Tempļi bija Šumēru valsts un sabiedrĥbas sociālie un ekonomiskie centri. Šĥs senās 

bibliotēkas vienlaicĥgi bija arĥ arhĥvi, kuros tika glabāti gan komerciāli aprēķini, gan 

zinātniski apcerējumi medicĥnā un astroloģijā, himnas, lūgšanas, arĥ literāri darbi, 

buramvārdi, vēsturiski apraksti, likumi. Senajā Mezopotāmijā rakstĥja ķĥļrakstā uz 

māla plāksnĥtēm. 

Senās Ēģiptes bibliotēku reliģiskā un praktiskā misija 

Senajā Ēģiptē pastāvēja hieroglifiskā rakstĥba – piktogrāfiskais raksts. Rakstĥja uz 

papirusa. Pirmās ēģiptiešu bibliotēkas radās apmēram 2400 p.m.ē. Arĥ tās bija saistĥtas 

ar ēģiptiešu tempļiem, kas bija gan reliģiskie, gan kultūras centri. Viena no senākajām 

zināmajām ēģiptiešu bibliotēkām ar nosaukumu ―Papirusa nams‖ atradās Edfu pilsētā 

– tās krājumā bija administratĥva satura dokumenti, maģijas, astroloģijas un medicĥnas 

darbi. 

Bibliotēkas atradās arĥ valdnieku pilĥs. Tajās tika krāti materiāli, kas saistĥti ar valsts 

pārvaldi, kā arĥ filozofiska un reliģiska rakstura materiāli. Viena no zināmākajām 

ēģiptiešu karaliskajām bibliotēkām saistĥta ar Faraona Ramzesa II vārdu – starp 1200.


un 1300. gadu p.m.ē. Tajā varēja būt ap 20 000 papirusa vĥstokļu. Uz ēkas portāla virs 

bibliotēkas ieejas esot bijuši vārdi ―Dziedinājums dvēselēm‖. 

Bibliotekāri – arĥ pārrakstĥtāji, bija augsti godājami cilvēki. Bieţi vien šĥs funkcijas 

pildĥja priesteri. Rakstĥt un lasĥtprasme bija ļoti reta māksla, un tie, kas to bija 

apguvuši, tika uzskatĥti gandrĥz par svētajiem. 

Zināšanu un pētniecības misija 

Vēsturē saglabājušās ziņas par Asĥrijas valdnieka Asurbanipala bibliotēku (ap 9. gs. 

p.m.ē.). Asurbanipals vēlējās, lai bibliotēka būtu ne tikai ierakstu glabātāja, bet arĥ 

zināšanu izplatĥtāja, lai tās krājums noderētu nākamo paaudţu izglĥtošanai. Viņš lika 

izveidot mācĥtu vĥru grupu, lai pārrakstĥtu māla plāksnĥtes citās zemēs un papildinātu 

savas bibliotēkas kolekciju. Šĥs bibliotēkas kolekcija sastāvēja no literāriem tekstiem, 

vēstures materiāliem, pareģojumiem, astronomiskiem aprēķiniem, matemātiskas 

tabulām, vārdnĥcām, likumiem. Asurbanipala bibliotēkā jau var runāt par sakārtotu 

informāciju – sistematizētu krājumu, jo visi materiāli tika reģistrēti. 

Pēc Aleksandra Lielā nāves, kad iekarotās zemes tika sadalĥtas, viens no Maķedonijas 

ģenerāļiem – Ptolemajs – devās uz Ēģipti, kur 283. gadā p.m.ē. dibināja slaveno 

Aleksandrijas muzeju un bibliotēku. Viņa galvenais mērķis bija sakrāt visus grieķu 

literatūras pieminekļus. Tas notika daţādos ceļos – arĥ konfiscējot grāmatas, kas 

atradās uz Aleksandrijā ienākošajiem kuģiem. 

Šĥs bibliotēkas misija bija – kalpot zinātnes attĥstĥbai. Tajā bija desmit zāles – katra 

veltĥta kādai atsevišķai zinātnes nozarei. 

Aleksandrijas bibliotekāri bija pazĥstami tā laika grieķu zinātnieki un literāti. 

Zinātnieks Kallimahs izveidoja bibliotēkas katalogu – Pinakes. 

Bibliotēkas plašākai publikai – senās Romas bibliotēkas 

Romā sākotnēji pazĥstamas plašas privātās bibliotēkas. Ciceronam piederējušas 

vairākas bibliotēkas. Jau imperators Jūlijs Cēzars bija iecerējis Romā uzcelt publisku 

bibliotēku, bet šo ieceri viņam tā arĥ neizdevās savas dzĥves laikā ĥstenot. Mūsu ēras 

ceturtajā gadsimtā Romā bija 29 publiskas bibliotēkas. Tās gan bija pieejamas visai 

šauram lietotāju lokam – bagātajiem un izglĥtotajiem romiešiem. 

Reliģiskā misija – klosteru bibliotēkas viduslaikos 

Viduslaikos daļa antĥkās pasaules rakstu pieminekļu uzglabājas klosteru bibliotēkās. 

Klosteru bibliotēkas Rietumeiropā veidojās V gadsimta beigās, VI gadsimta sākumā. To 

misija bija trejāda: 

• radĥt vietu garĥgām refleksijām; 

• arhivēt reliģiskos rakstus; 

• radĥt reliģiskos un pa retam arĥ laicĥgos tekstus. 

Lasĥšana un grāmatu pārrakstĥšana bija neatņemama klosteru dzĥves sastāvdaļa. Pie 

klosteru bibliotēkām bija skriptoriji – telpas, kurās tika pārrakstĥtas grāmatas. 

Benediktiešu klosteru statūti uzliek mūkiem par pienākumu studēt senatnes klasiķus 

un no to darbiem izgatavot jaunus norakstus.


Mūkiem, kas savu mūžu bija veltījuši rakstu mākslai, bibliotēka bija gan debesu 

Jeruzaleme, gan pazemes pasaule pie pašām šīszemes un elles robežām. Tā valdīja pār 

viņu prātiem ar saviem solījumiem un aizliegumiem. Viņi dzīvoja ar to, tai un varbūt 

pret to, grēcīgi cerēdami kādu dienu lauzt visas tās noslēpumu atslēgas (Eko, 1998, 

221.lpp.). 

Pirmo universitāšu bibliotēku misija – kalpot zinātnei un 

izglītībai 

Pēc tam, kad 1130. gadā pāvests izdeva rĥkojumu, kas aizliedza klosteros mācĥt 

medicĥnu, sāka veidoties pirmās laicĥgās izglĥtĥbas iestādes. Pirmās universitātes 

veidojās Boloņā, Parĥzē, Sorbonā. To bibliotēkas sākotnēji bija pavisam nelielas. Pie 

universitātēm notika aktĥva grāmatu tirdzniecĥba, tika veidoti skriptoriji, kuros 

pārrakstĥja grāmatas. 

Nacionālo bibliotēku misija – modināt un uzturēt nacionālo 

lepnumu 

Pirmās nacionālās bibliotēkas radās 17. gadsimtā Anglijā, Francijā, Vācijā, vēlāk, 18., 

19. gadsimtā Zviedrijā, Norvēģijā, Grieķijā, Spānijā. Šādas bibliotēkas varēja veidoties 

tikai tad, kad valstis bija sasniegušas noteiktu attĥstĥbas pakāpi, kad galvenais vairs 

nebija valsts teritorijas aizsardzĥba pret iebrucējiem vai jaunu teritoriju iekarošana. 

Eiropas valstis, kuras tajā laikā sevi sauca par nacionālām valstĥm, savu attĥstĥbu balstĥja 

uz nācijas ideju. Nāciju saprotot kā cilvēku kopĥbu, kurai ir kopējas kultūras saknes, 

teritorija un valoda. Lai konsolidētu valsts pilsoņus, attĥstĥtu vienotas nācijas ideju, bija 

nepieciešamas jaunas sabiedriskās institūcijas. Šo institūciju nosaukumos bieţi dominē 

vārds ‗nacionāls‘, piemēram, nacionālais muzejs, nacionālais teātris, nacionālā bibliotēka. 

Nacionālās bibliotēkas kļuva par savu valstu lielākajām zinātniskajām bibliotēkām, un tām 

vajadzēja arĥ nodrošināt savas valsts pilsoņiem brĥvu pieeju nācijas atmiņai. 

Nacionālo bibliotēku galvenā misija ir nacionālās atmiņas saglabāšana. Tām jāveido 

krājums, kas pēc iespējas pilnĥgi aptver visu, kas: 

• iznāk valsts teritorijā; 

• iznāk valsts valodā; 

• ir par valsti. 

Nacionālās bibliotēkas veido valstĥ vispilnĥgāko grāmatu krājumu – universālu pēc 

satura, kas nemitĥgi jāpapildina un jārūpējas par tā uzturēšanu. 

Publisko bibliotēku misija – padarīt informāciju brīvi pieejamu 

visiem lietotājiem 

Publiskā bibliotēka – institūcija, ko dibina, atbalsta un finansē sabiedrĥba – vietējās vai 

reģionālās pašvaldĥbas, valsts vai sabiedriskās institūcijas. Izmantojot resursus un 

sniedzot pakalpojumus, tā nodrošina pieeju zināšanām, informācijai un 

mākslinieciskās jaunrades darbiem visiem sabiedrĥbas locekļiem, neatkarĥgi no rases, 

tautĥbas, vecuma, dzimuma, reliģiskās piederĥbas, valodas, fiziskajiem vai garĥgajiem


traucējumiem, ekonomiskā vai nodarbinātĥbas statusa, izglĥtĥbas lĥmeņa (Publisko 

bibliotēku pakalpojumi: IFLA/UNESCO vadlĥnijas attĥstĥbai). 

1620. gadā Parĥzē parlamenta prezidents Henrijs de Mesmē uzticēja jaunajam, 

talantĥgajam zinātniekam Gabrielam Naudē izveidot modernu publisko bibliotēku 

Parĥzē. Pēc daţiem gadiem tika gan izveidota bibliotēka, gan uzrakstĥta grāmata – 

„Rokasgrāmata, kā izveidot bibliotēku‖ (Advis pour dresser une bibliothèque) (1627). 

Šĥ bibliotēka tiek uzskatĥta par pirmo moderno bibliotēku un grāmata – par pirmo 

grāmatu modernajā bibliotēkzinātnē, jo tajā aprakstĥti publisko bibliotēku darbĥbas 

galvenie uzdevumi: 

• nodrošināt modernās sabiedrĥbas pilsoņiem cik vien iespējams daudz 

informācijas. Bibliotēkām jāpiedāvā visi nozĥmĥgākie autori – arĥ tie, kuri tikuši 

atzĥti par ķeceriem. 

• publiska pieejamĥba ikvienam; 

• atrast gudrus, izglĥtotus vĥrus, kuri kļūtu par bibliotekāriem, un nodrošināt 

viņiem pieklājĥgu algu. Šiem bibliotekāriem sistemātiski jāorganizē grāmatu 

kolekcija, jāveido divi katalogi – alfabētiskais un sistemātiskais (Qvortrup, 

2008). 

Bibliotēku misija un funkcijas zināšanu sabiedrībā 

Industriālās sabiedrības un zināšanu sabiedrības bibliotēka 

Bibliotēku attĥstĥbu ir ietekmējuši vairāki nopietni pagrieziena punkti cilvēces vēsturē, 

piemēram, papĥra izgudrošana senajā Ķĥnā (ap mūsu ēras otro gadsimtu), ksilogrāfijas 

izgudrošana (7. – 9. gs. Ķĥnā), grāmatu drukāšanas – Gūtenberga ēras – sākums 

(1430. – 1440. g. Vācijā, Maincā). Nākamais lielākais izaicinājums bibliotēku attĥstĥbai 

saistāms ar 20. gadsimta deviņdesmito gadu sākumu – informācijas tehnoloģiju 

uzvaras gājienu. Pārmaiņas informācijas vadĥbā un komunikācijas tehnoloģiju attĥstĥbā 

ir galvenie cēloņi sabiedrĥbas un kultūras progresam. 

3.1. tabula. Informācijas uzkrāšanas līdzekļu attīstība. 

Viena kopija 

Daudzas kopijas 

Alu sienas 

Akmeņi 

Metāla plāksnītes 

Pergaments 

Papīrs 

Mašīnlasāmie nesēji 

Viena lietotāja atmiņa 

Daudzlietotāju atmiņa 

Tomēr fakts, ka tehnoloģijas atrisina informācijas pārraidĥšanas problēmu, nenozĥmē, 

ka cilvēki labāk zina, kā attiecĥgajā kontekstā informāciju interpretēt un saprast. 

Tagad mums informācijas netrūkst, bet trūkst kopsakara un konteksta. Svarĥgi ir 

prast atlasĥt sev vajadzĥgo informāciju, kritiski izvērtēt un pievienot jau esošajai, tā 

veidojot jaunas zināšanas. 

Šie procesi liek nopietni pārdomāt un izvērtēt bibliotēku misiju, funkcijas un 

uzdevumus sabiedrĥbā.


3.2. tabula. Industriālās sabiedrības un zināšanu sabiedrības bibliotēka. 

INDUSTRIĀLĀS SABIEDRĪBAS BIBLIOTĒKA 

Pakalpojumi tiek sniegti bibliotēkas telpās. 

Lietotājam ir jānāk uz bibliotēku (viņš tiek 

rūpĥgi pieskaitĥts). 

Uz krājumu orientēta bibliotēka. 

Bibliotekārs ir pedantisks krājuma uzraugs. 

Bibliotekārs gādĥgi visu sameklē. 

Tiek izmantoti drukātie informācijas 

resursi, tie atrodas bibliotēkā. 

ZINĀŠANU SABIEDRĪBAS 

BIBLIOTĒKA 

Bibliotēkas resursus var izmantot arĥ 

ārpus bibliotēkas. 

Sabiedrĥbas informēšana par piedāvātajiem 

pakalpojumiem (sabiedriskās attiecĥbas). 

Lietotājorientēta bibliotēka. 

Informācijas speciālists ir konsultants, ja 

tas nepieciešams. 

Bibliotekārs parāda ĥsāko ceļu, māca 

kritiski izvērtēt un izmantot informāciju 

(informācijpratĥba). 

Neierobeţota piekļuve daţādiem 

informācijas resursu veidiem („bibliotēka 

bez sienām‖). 

Bibliotēkas veido un ietekmē informācijas izplatĥšanu vidē. Tās sekmē iedzĥvotāju 

vienlĥdzĥgas iespējas izmantot informācijas resursus. Šajā aspektā nozĥmĥgs ir 

izvērstais bibliotēku tĥkls. Latvijā to veido vairāk nekā 1000 Latvijas bibliotēku un to 

lieto lielākā daļa Latvijas iedzĥvotāju. 

Bibliotēkas nodrošina arĥ pilntekstu datubāzu pieejamĥbu. Kopš 2004. gada valsts 

aģentūra Kultūras informācijas sistēmas, sadarbĥbā ar starptautisko eIFL.net 

konsorciju, noslēgusi lĥgumus par EBSCO, Cambrige Journals Online, Emerald, 

RUBRICON, Integrum Techno un citu datubāzu izmantojamĥbu akadēmiskajās, 

zinātniskajās, speciālajās un publiskajās bibliotēkās. Latvijas bibliotēkās pieejamas ir 

arĥ Latvijas vietējās datubāzes, piemēram, NAIS, LETA, LURSOFT u.c.. Būtiska 

nozĥme informācijas vides pārskatāmĥbā un meklēšanā ir 8 valsts nozĥmes bibliotēku 

elektroniskajam katalogam, Nacionālās bibliogrāfijas analĥtikas datubāzei, Nacionālās 

bibliogrāfijas monogrāfiju un turpinājumi izdevumu datubāzei u.c.. 

Informācijas resursu digitalizācija, jeb digitālo bibliotēku veidošana ir būtisks solis 

informācijas pieejamĥbas nodrošināšanai neatkarĥgi no telpas un laika faktoriem. 

Digitālās bibliotēkas ir svarĥgs ieguldĥjums Latvijas informācijas vides lokalitātes 

pārvarēšanā. 

Informācijas vidē būtiskas saziņas telpas veido arĥ citas kultūras, reliģiskās un 

izglĥtĥbas institūcijas, jo nodrošina informāciju atbilstoši kopienu un grupu vajadzĥbām 

un nodrošina komunikācijas procesus. 

Informācijas vide mūsdienu sabiedrĥbas un indivĥda dzĥvē kļūst par jaunu un nozĥmĥgu 

sociālo fenomenu. To veido faktori, komunikācijas infrastruktūra un komunikācijas 

saturs, ko nosaka sabiedrĥbas informatĥvās un komunikatĥvās vajadzĥbas un kuram 

telpas un laika dimensiju piešķir individuālā vai kolektĥvā apziņa, kas veidojas lokālo 

un globālo parādĥbu iespaidā (Budge, 1996). 

Pasaules informācijas sabiedrĥbas samita (World Summit on the Information Society) 1. 

fāzē 2003. gadā Ţenēvā tika atzĥts, ka bibliotēkām ir un būs ļoti liela nozĥme digitālās 

plaisas mazināšanā un ietekmē uz pētniecĥbu un attĥstĥbu ikvienā valstĥ, reģionā un arĥ


globāli. Ţenēvas samitam sekoja IFLA (International Federation of Library 

Associations and Institutions) rekomendācijas praktiskai darbĥbai – interneta pieejas 

punktu veidošana, kultūras mantojuma digitalizācija, profesionāļu apmācĥbas 

informācijas un komunikācijas tehnoloģijās, bibliotēku lasĥtāju apmācĥbas informācijas 

un komunikācijas tehnoloģijās. 

Kultūras ministrijas izstrādātās kultūrpolitikas vadlĥnijas, kuras 2006. gada aprĥlĥ 

apstiprināja LR Ministru kabinets un Nacionālās attĥstĥbas plāns 2007. – 2013. gadam 

ir nākamais posms satura veidošanā, tā pieejamĥbas nodrošināšanā un jaunu 

pakalpojumu veidošanai bibliotēkā. 

Bibliotēkām, kļūstot par moderniem informācijas un zināšanu centriem, ir svarĥgi 

sadarboties, veidot partnerĥbu gan publiskajā, gan privātajā sektorā. 

Latvijas valsts un pašvaldĥbu ieguldĥjums, lielprojekti „Valsts vienotā bibliotēku 

informācijas sistēma‖ un Bila un Melindas Geitsu fonda finansiālais atbalsts radikāli 

mainĥjuši situāciju bibliotēkās. BMGF projektā piedalās visas 870 Latvijas pašvaldĥbu 

bibliotēkas, arĥ tās 17 nelielās bibliotēkas, kurās lĥdz šim daţādu iemeslu dēļ nebija 

pieejami datori un internets. Informācijas un komunikācijas tehnoloģiju (IKT) 

nodrošinājums bibliotēkās, kā arĥ straujā IKT attĥstĥba mainĥjusi bibliotēku darba 

saturu un uzdevumus, interneta brĥvpiekļuve veicinājusi tāllasĥtāju aktivitāti, mazinot 

digitālo un sociālo plaisu sabiedrĥbā, radot iespēju katram Latvijas iedzĥvotājam 

uzlabot savas dzĥves kvalitāti. 

Lai bibliotēka sekotu lĥdzi jaunajām tendencēm, vispirms nepieciešama bibliotēku 

darba filozofiskā pamata maiņa. Modernas bibliotēkas darba pamatā ir mainĥbas 

stratēģija. 

Bibliotēku pakalpojumu filozofisko nostādņu maiņu visbūtiskāk raksturo tā saucamā 

tilta stratēģija, kas Starptautiskās bibliotēku asociāciju un institūciju federācijas 

(International Federation of Library Associations and Institutions, IFLA) skatĥjumā 

saistāma ar jauno jēdzienu bibliotēka 2.0, kura pamatā ir tiešsaistes filozofija, kas 

atspoguļo brĥvi definētu jauno bibliotēku pakalpojumu modeli, kurš savukārt rāda kārtējo 

pārejas posmu bibliotēku darbā. Jēdziens bibliotēka 2.0 pārņemts no biznesa pasaules. 

Jēdziens bizness 2.0 apzĥmē tiešsaistes pakalpojumus biznesā. Bibliotēka 2.0 ietver 

pieaugošu informācijas plūsmu ne vien no bibliotekāra, bet galvenokārt tieši no lasĥtāja 

uz bibliotēku. Interaktivitāte ir jaunās bibliotēkas jaunais pamats un jaunā paradigma. 

Saskaņā ar jauno modeli bibliotēku pakalpojumi tiek pastāvĥgi modernizēti, pārvērtēti 

un pieskaņoti sabiedrĥbas un IKT mainĥbai un attĥstĥbai, to mērķis – būt aizvien 

derĥgākiem lasĥtājiem. Bibliotēkas 2.0 tendence ir nepārtraukts mēģinājums iesaistĥt 

lasĥtāju bibliotēkas pakalpojumu modelēšanā, pilnveidošanā un ieviešanā, radot 

atgriezenisko saiti un veicinot aktĥvu lasĥtāju iesaistĥšanos gan resursu veidošanā, gan, 

protams, izmantošanā. Bibliotēkas 2.0 aizstāvji ir pārliecināti, ka galu galā jaunais 

pakalpojumu modelis pilnĥgi aizstās bibliotēku tradicionālo vienvirziena pakalpojumu 

piedāvājumu, kas gadsimtiem ilgi bijis raksturĥgs bibliotēkām. Šo modeli pavada jauna 

stratēģija, kas izsakāma kā „tilta starp bibliotekāru un lasĥtāju šķērsošanas stratēģija‖. 

Gadsimtiem šo tiltu pirmais šķērsoja lasĥtājs un lūdza informāciju. Bibliotekārs 

meklēja, atrada un deva to, ko prasĥja vai ko uzskatĥja par vajadzĥgu. 21. gadsimtā 

situācija ir pilnĥgi mainĥjusies: bibliotekārs ir tas, kuram pirmajam jāšķērso tilts. 

Lasĥtāju gaidĥšanas bezdarbĥba ir beigusies. Jaunu lasĥtāju piesaistĥšana ir izšķirošā 

nākotnes stratēģijas daļa.


INFORMĀCIJPRATĪBA 

Jēdziens informācijpratība (information literacy) ietver daţādās situācijās (mācĥbās, 

darbā, ikdienas dzĥvē) nepieciešamās zināšanas un prasmes. Amerikas Savienotajās 

Valstĥs šis jēdziens ieviests pagājušā gadsimta 70. gadu sākumā. Astoņdesmito gadu 

beigās Amerikas Bibliotēku asociācijas Prezidenta komiteja informācijpratĥbas 

jautājumos (American Library Association Presidential Committee on Information 

Literacy) atzĥmēja, ka: 

―Informācijpratĥgi ir cilvēki, kas iemācĥjušies mācĥties. Viņi zina, kā jāmācās, jo viņi 

saprot, kā ir organizēta informācija, prot to atrast un izmantot tā, ka arĥ citi cilvēki var 

no viņiem mācĥties. Tie ir cilvēki, kas ir gatavi mūţizglĥtĥbai, jo viņi vienmēr spēj atrast 

nepieciešamo informāciju kāda uzdevuma vai lēmuma ĥstenošanai.‖ 

(http://www.ala.org/ala/acrl/acrlissues/acrlinfolit/infolitoverview/introtoinfolit/introinfo 

lit.cfm) 

1994. gadā informācijpratĥba tika sasaistĥta ar mūţizglĥtĥbas jēdzienu, jo jebkuram 

cilvēkam nepieciešams nepārtraukti pilnveidot zināšanas, lai konkurētu darba tirgū. 

Cilvēkam, kas mācās visu mūţu, nepieciešamas šādas prasmes: 

• zināšanas par informācijas resursiem vismaz vienā zinĥbu jomā; 

• spēja formulēt jautājumu vismaz vienā zināšanu nozarē; 

• spēja atrast, vērtēt, pārvaldĥt un izmantot informāciju vairākos kontekstos; 

• spēja izgūt vajadzĥgo no daţāda veida informācijas nesējiem; 

• spēja atspoguļot informāciju daţādos veidos: rakstiski, grafiski, diagrammās un 

tabulās; 

• spēja informāciju kritiski vērtēt (Breivik, Gee, 2006). 

Informācijpratĥba ir aktuāla visām zinĥbu jomām un izglĥtĥbas lĥmeņiem, taču ĥpaši 

nozĥmĥga tā ir augstākajā izglĥtĥbā, jo studentiem nākas atkārtoti meklēt un izmantot 

informāciju visdaţādākajiem mācĥbu kursiem. Tāpēc informācijpratĥbas apguve būtu 

jāintegrē studiju kontekstā. 

Patrĥcija Breivika (Patricia Breivik), atzĥta autoritāte informācijpratĥbā, definē to kā 

―integrētu zināšanu kopumu par pētniecĥbu, tās stratēģiju un vērtējumu, zināšanu 

izguves rĥkiem un informācijas resursiem. Šĥs prasmes var iegūt, izkopjot tādas 

ĥpašĥbas kā neatlaidĥba, detaļu ievērošana un piesardzĥba, izmantojot drukāto vārdu un 

vienĥgos ziņu avotus. Bez tam ņemami vērā tādi faktori kā laikietilpĥba un darba 

intensitāte, problēmrisināšanas spējas, izglĥtotĥba un datorprasme‖ (Breivik, 1985). 

Informācijpratĥba veidojusies, sasaistot tradicionālo bibliotēku lasĥtāju apmācĥbu ar 

moderno tehnoloģiju piedāvātajām iespējām, tiešsaistes bibliotēku katalogiem, 

interneta resursu izmantošanu. 

Vācu zinātnieks Tomass Hapke (Thomas Hapke) ir salĥdzinājis bibliotēku lasĥtāju 

apmācĥbu, kam ir sena vēsture, ar modernās informācijpratĥbas mācĥbām.


3.3. tabula. Lasītāju apmācības un informācijpratības mācību salīdzinājums (Hapke, 

2000). 

Lasītāju apmācība 

Skar tikai vienu bibliotēku vai 

informācijas sistēmu 

Orientēta uz konkrētu institūciju 

Pragmatisms 

Ĥslaicĥgi mērķi 

Uzsvars uz vienu, noteiktu resursu 

Orientēta uz kursiem 

Orientēta uz mācĥšanu 

Informācijpratības mācība 

Aptver vairākas informācijas sistēmas 

Orientēta uz mācĥbām mūţa garumā 

Konceptuāls pamatojums 

Ilglaicĥgi mērķi 

Uzsvars uz meklēšanas stratēģiju 

Plašāks aptvērums 

Orientēta uz mācĥšanos 

Par informācijpratĥbas jautājumiem diskutēts arĥ vairākās Starptautiskās Bibliotēku 

Asociāciju Federācijas (International Federation of Library Association and 

Institutions, IFLA) konferencēs. 2002. gadā izveidota ĥpaša informācijpratĥbas sekcija, 

kuras galvenais uzdevums – apkopot daţādās valstĥs izveidotos informācijpratĥbas 

standartus un izstrādāt kopĥgu starptautisku informācijpratĥbas standartu. 2003. gadā 

IFLA konferencē tika pārstāvētas divas pretējas pozĥcijas: 

1. Starptautiskais standarts nav nepieciešams, jo informācijpratĥbas 

standartizācija ir sareţģĥta un maz pētĥta. 

2. starptautiskais standarts ir nepieciešams, taču pagaidām nav skaidra tā 

struktūra un saturs. 

Ĥpaša pieeja informācijpratĥbas jautājumam ir Krievijā, kur tiek kritizēts pats jēdziens, 

uzsverot, ka termina sastāvdaļa ―pratĥba‖ (literacy) ietver sevĥ tikai pašas vienkāršākās 

prasmes: lasĥt, rakstĥt un rēķināt. Visbieţāk pirmajā plānā izvirzās tieši tehniskās 

prasmes, kas pilnĥbā neatspoguļo visu informācijpratĥbas jēdziena būtĥbu. Laika gaitā 

gan ir izveidojušies termini ―datorpratĥba‖ (computer literacy) u.c., tomēr Krievijas 

zinātnieki ierosina izmantot terminu ―informācijas kultūra‖, kas sevĥ ietver plašāku 

jēdzienisko nozĥmi un iekļaujas personĥbas vispārējās kultūras izpratnē. 

Vācijā tiek izmantoti divi jēdzieni – ―Medienkompetenz‖, kas apzĥmē māku darboties 

ar tehnoloģijām, un ―Informationskompetenz‖, kas aptver informācijas uztveri un 

vērtēšanu. Tas liecina par to, ka Vācijā nav vienota jēdziena, kas apvienotu visas 

informācijpratĥbas nianses. 

Prāgas deklarācija), kas tika pieņemta 2003. gadā, balstās uz pieciem principiem 

(http://www.nclis.gov/libinter/infolitconf&meet/post-infolitconf&meet/PragueDeclaration.pdf): 

• informācijas sabiedrĥbas veidošana ir tautu un nāciju sociālās, kultūras un 

ekonomiskās attĥstĥbas pamats; 

• informācijpratĥba ietver izpratni par informācijas nepieciešamĥbu, spēju to 

atrast, vērtēt, organizēt un izmantot konkrētas problēmas risināšanai. Tā ir 

mūţizglĥtĥbas sastāvdaļa; 

• informācijpratĥba ir nozĥmĥga nevienlĥdzĥbas izskaušanā un savstarpējās 

izpratnes veidošanā vairākkultūru un vairākvalodu sabiedrĥbā;


• valstu valdĥbām ir jāattĥsta informācijpratĥbas programmas, lai izskaustu 

digitālo plaisu starp daţādiem sociālajiem slāņiem un veidotu izglĥtotus 

pilsoņus; 

• informācijpratĥba ir nepieciešama visiem sabiedrĥbas sektoriem un pielāgojama 

šo sektoru konkrētajām vajadzĥbām; 

• informācijpratĥbai ir jābūt izglĥtĥbas neatņemamai sastāvdaļai. 

Latvijā neapstrĥdama autoritāte informācijas zinātnē profesors Edvĥns Karnĥtis raksta, 

ka „informācijas sabiedrĥbas veidošanās procesā mainās arĥ pratĥbas sabiedriskā 

nozĥmĥba. No rakstĥtprasmes, kas būtĥbā ir indivĥda jautājums, informācijpratĥba kļūst 

par attiecĥgās valsts un sabiedrĥbas attĥstĥbas nosacĥjumu, priekšnoteikumu efektĥvai 

un aktĥvai lĥdzdalĥbai informācijas sabiedrĥbas procesos‖ (Karnĥtis, 2004). Savos darbos 

viņš pievēršas arĥ informācijpratĥbas nozĥmei biznesā, kur tā ir konkurētspējas pamatā. 

Uzņēmējam informācija ir ātri jāaptver, jāatrod un jāspēj izmantot. 

Informācijpratības modeļi 

Kopš tiek lietots informācijpratĥbas jēdziens, pasaulē izveidoti vairāki nacionālie 

standarti, modeļi un struktūras informācijpratĥgas personas veidošanai. Daţi modeļi 

piemēroti skolēnu izglĥtošanai, citi – studentu auditorijām. 

Tomasa Kirka informācijpratības modelis 

Tomasa Kirka (Thomas Kirk) modelis (Behrens, 1994) izstrādāts 1987. gadā un tas 

piedāvā šādu informācijas meklēšanas un izmantošanas taktiku. 

1. Mērķa noteikšana: 

• noskaidrot informācijas mērķi; 

• novērtēt personĥgās prasmes un zināšanas. 

2. Avotu meklēšana: 

• izveidot meklēšanas plānu; 

• apkopot avotus. 

3. Datu atlasĥšana: 

• atrast datus informācijas avotos; 

• izvērtēt datu atbilstĥbu mērķiem; 

• izvērtēt datu ticamĥbu; 

• piefiksēt atbilstošos un uzticamos datus un resursus. 

4. Informācijas apstrāde: 

• apvienot datus informācijas vienĥbās; 

• apvienot informācijas vienĥbas konkrētās struktūrās; 

• pārskatĥt struktūras. 

5. Informācijas prezentācija: 

• izvēlēties informācijas prezentēšanas veidu; 

• prezentēt informāciju.


6. Informācijas vērtēšana: 

• pārskatĥt izvēlētās informācijas saturu; 

• pārskatĥt informācijas izraudzĥšanai izmantotos soļus; 

• vērtēt iegūto informāciju. 

Lielā sešinieka modelis (BigSix) 

Viens no plašāk pazĥstamiem informācijpratĥbas modeļiem ir Maikla Eisenberga un 

Roberta Berkovica (Michael Eisenberg and Robert Berkowitz) „Lielā sešinieka‖ modelis 

(Behrens, 1994), kas izstrādāts 1988. gadā. Modelim raksturĥga sistēmiska pieeja 

informācijas meklēšanai, izguvei, vērtēšanai. Iegūtās prasmes noder gan skolā, gan 

augstskolā, gan darbā un tālākajā dzĥvē. Saskaņā ar „Lielā sešinieka‖ pieeju, katru 

reizi, kad cilvēks sastopas ar informācijas ieguves problēmām, viņam ir jāsper seši soļi, 

kas sastāv no diviem apakšsoļiem: 

1. Uzdevuma formulēšana: 

• jādefinē problēma; 

• jānosaka, kāda informācija nepieciešama tās risināšanai. 

2. Informācijas meklēšanas stratēģija: 

• jānosaka iespējamo avotu loks; 

• jāizvērtē iespējamie resursi un jānosaka prioritātes. 

3. Jānosaka informācijas atrašanās vieta un piekļuves iespējas: 

• jāatrod avoti; 

• jāatrod vajadzĥgā informācija šajos avotos. 

4. Informācijas izmantošana: 

• jāiedziļinās atrastajā informācijas avotā; 

• jāizvēlas nepieciešamā informācija. 

5. Sintezēšana: 

• jāapkopo daţādos avotos iegūtā informācija; 

• jārada nepieciešamais rezultāts. 

6. Novērtēšana: 

• jāizvērtē radĥtais rezultāts; 

• jāizvērtē problēmas risināšanas process. 

Lai arĥ šis process kārtots loģiskā secĥbā, „Lielā sešinieka‖ pieeja nenosaka, ka 

problēmas risināšanas procesam jānotiek atbilstoši ieteiktajai secĥbai. Rakstot darbus 

un risinot problēmas, studenti vispirms var atrast un izmantot avotu (3. un 4. solis) un 

tikai pēc tam izvērtēt, kā konkrēto problēmu risināt (1. solis). Citās situācijās studenti 

var izvēlēties tikai pa vienam informācijas avotam un atkārtot no 2. lĥdz 5. solim 

vairākas reizes. Tomēr, lai sekmĥgi atrisinātu doto uzdevumu, studentiem ir jāizmanto 

visi seši soļi.


Kristīnas Doilas modelis 

1992. gadā Kristĥna Doila (Christina Doyle) publicēja sava pētĥjuma rezultātus, kurā 

tika izvirzĥtas galvenās informācijpratĥgas personas ĥpašĥbas: 

• izpratne, ka precĥza un pilnĥga informācija ir pamats kvalitatĥvu lēmumu 

pieņemšanai; 

• informācijas nepieciešamĥbas apzināšanās; 

• spēja formulēt jautājumus, kas balstĥti uz informācijas nepieciešamĥbu; 

• spēja identificēt potenciālos informācijas avotus; 

• prasme izveidot meklēšanas stratēģiju; 

• prasme piekļūt informācijas avotiem, izmantojot arĥ elektroniskās tehnoloģijas; 

• informācijas vērtēšanas prasme; 

• informācijas strukturēšanas prasme; 

• prasme integrēt jaunu informāciju esošajā zināšanu krājumā; 

• spēja izmantot informāciju kritiskajā domāšanā un problēmu risināšanā. 

(http://eric.ed.gov/ERICDocs/data/ericdocs2/content_storage_01/0000000b/80/23/4a/ 

12.pdf) 

ASV Koledžu un zinātnisko bibliotēku asociācijas standarts 

augstākajai izglītībai 

ASV Koledţu un zinātnisko bibliotēku asociācijas (Association of College and Research 

Libraries/ACRL) izstrādātais informācijpratĥbas kompetenču standarts augstākajai 

izglĥtĥbai (2000) nosaka, ka informācijpratĥga persona prot: 

• noteikt nepieciešamās informācijas pakāpi; 

• efektĥvi un prasmĥgi atrast vajadzĥgo informāciju; 

• kritiski vērtēt informāciju un tās avotus; 

• pievienot atlasĥto informāciju savai zināšanu bāzei; 

• efektĥvi izmantot informāciju, lai panāktu konkrētu mērķi; 

• izprast informācijas izmantošanas ekonomiskos, juridiskos un sociālos 

aspektus, iegūstot to balstoties uz ētiskiem un likumĥgiem pamatiem. 

(http://www.ala.org/ala/acrl/acrlissues/acrlinfolit/infolitoverview/introtoinfolit/intro 

infolit.cfm) 

Informācijpratības septiņu pīlāru modelis 

Apvienotās Karalistes Koledţu, nacionālo un universitāšu bibliotēku biedrĥba (Society 

of College, National and University Libraries, SCONUL) 1999. gadā izvirzĥja 

„Informācijpratĥbas septiņu pĥlāru modeli‖, kurā noteiktas septiņas galvenās 

informācijpratĥbas prasmes, kas jāapgūst studentiem: 

• identificēt informācijas nepieciešamĥbu; 

• saskatĥt ceļus, kā likvidēt informācijas trūkumu; 

• izveidot stratēģiju informācijas atrašanai;


• atrast un piekļūt informācijai; 

• salĥdzināt un izvērtēt no daţādiem avotiem iegūto informāciju; 

• organizēt, izmantot un izplatĥt informāciju atbilstošā formātā; 

• sintezēt un izmantot iegūto informāciju jaunu zināšanu radĥšanai. 

http://www.sconul.ac.uk/groups/information_literacy/publications/papers/Seven_pil 

lars.html 

Šajā darbā informācijpratĥba tiek apskatĥta kā informācijas meklēšanas un kritiskas 

vērtēšanas prasme un studentu un universitāšu bibliotēku attieksme pret šĥs prasmes 

apgūšanu, organizējot un piedaloties informācijpratĥbas apmācĥbās. 

Austrālijas un Jaunzēlandes informācijpratības modelis 

Austrālijā un Jaunzēlandē izmanto informācijpratĥbas modeli, kuru izstrādāja 

Amerikas Koledţu un zinātnisko bibliotēku asociācija. Taču Austrālijas un 

Jaunzēlandes Informācijpratĥbas institūts (The Australian and New Zealand Institute 

for Information Literacy/ANZIIL) izstrādājis plašākas, vietējiem izglĥtĥbas standartiem 

un prasĥbām atbilstošas prasĥbas informācijpratĥgai personai. Pēc viņu uzskatiem 

informācijpratĥga persona: 

• apzinās nepieciešamĥbu pēc informācijas; 

• nosaka nepieciešamās informācijas apjomu; 

• efektĥvi piekļūst informācijai; 

• kritiski vērtē informāciju un tās avotus; 

• klasificē, saglabā, apstrādā un pārveido savākto informāciju; 

• integrē iegūto informāciju savā zināšanu bāzē; 

• efektĥvi izmanto informāciju, lai iegūtu un radĥtu jaunas zināšanas, risinātu 

problēmas un pieņemtu lēmumus; 

• izprot informācijas izmantošanas ekonomiskos, tiesiskos, sociālos, politiskos un 

kultūras aspektus; 

• ētiski un juridiski korekti iegūst un izmanto informāciju; 

• izmanto informāciju un zināšanas sociāli atbildĥgi un pilsoniski aktĥvi; 

• izmanto informācijpratĥbu kā patstāvĥgas mācĥšanās un mūţizglĥtĥbas 

komponenti. 

(http://www.anziil.org/resources/Info%20lit%202nd%20edition.pdf) 

Kristīnes Brūsas informācijpratības apguves modelis 

Lai vērtētu informācijpratĥbu no studentu uztveres viedokļa, izmantojams Kristĥnes 

Brūsas (Christine Bruce) pētĥjums, kurā autore identificē septiņas atšķirĥgas 

kategorijas, kādās augstākajā izglĥtĥbā notiek darbs ar informāciju. Šie septiņi 

informācijpratĥbas izpratnes veidi jeb ―informācijpratĥbas septiņas sejas‖ ir šādi: 

• informācijas tehnoloģiju izmantošana; 

• informācijas atrašana; 

• procesa gaita, t.i., informācijas nepieciešamĥbas apzināšanās un iegūtās 

informācijas izmantošana konkrētā uzdevuma veikšanai;


• informācijas kontrole; 

• personĥgās zināšanu bāzes izveide; 

• zināšanu un personĥgo mērķu apvienošana, lai iegūtu jaunas zināšanas; 

• informācijas prasmĥga izmantošana citu labā (Bruce, 1997). 

Šie septiņi informācijpratĥbas aspekti ir sakārtoti hierarhiskā kārtĥbā, jo pēdējie trĥs 

balstās uz iepriekšējo apguvi. Autore norāda, ka, mācot informācijpratĥbu, jāņem vērā 

ieteiktā hierarhija, jo mācot tikai sākotnējos aspektus, nevar sasniegt pilnvērtĥgu 

rezultātu. Bez tam izpratni par informācijpratĥbu lielā mērā ietekmē indivĥda 

iepriekšējā pieredze un pasaules uztvere. Ja šĥs izpratnes nav nedz studentiem, nedz 

mācĥbspēkiem, tad bibliotekāriem būs ievērojami grūtāk pierādĥt šo apmācĥbu 

nepieciešamĥbu, nemaz nerunājot par to iekļaušanu augstskolu studiju plānos (Daina 

Puntuka, Bibliotēku Pasaule, Nr. 43). 

Bibliotēkas vieta informācijas infrastruktūrā 

Straujo informācijas daudzuma pieaugumu apzĥmē daţādi – informācijas plūdi, lavĥna, 

pārslodze. Kā tikt ar to galā, kādai jābūt bibliotēkai šai jaunajā sabiedrĥbā, ko mēs 

saucam par informācijas sabiedrĥbu vai par zināšanu sabiedrĥbu? 

Bibliotēku var aplūkot kā posmu informācijas infrastruktūrā – ceļā no informācijas 

radĥtāja lĥdz informācijas uztvērējam un lietotājam. Informācijas infrastruktūra sastāv 

no institūcijām un indivĥdiem, kas iesaistĥti dinamiskā informācijas radĥšanas, 

izplatĥšanas un izmantošanas procesā. 

3.4. tabula. Bibliotēkas vieta informācijas infrastruktūrā. 

RADĪTĀJI NESĒJI IZPLATĪTĀJI STARPNIEKI LIETOTĀJI 

Rakstnieki, 

zinātnieki, 

ţurnālisti, 

datubāzu veidotāji, 

mūziķi u.c. 

Grāmatas, 

ţurnāli, 

CD-ROM, datu 

bāzes, interneta 

lapas u.c. 

Izdevēji, 

interneta 

pakalpojumu 

sniedzēji, 

pārdevēji u.c. 

Bibliotēkas, 

muzeji, 

informācija 

s centri u.c. 

Jebkurš 

indivĥds 

(pētnieki, 

studenti, 

skolēni u.c.) 

Pēc šĥs shēmas bibliotēka darbojas kā starpnieks starp lietotāju un informācijas 

radĥtāju. Bibliotēka ir iekļauta visā informācijas aprites ciklā un sadarbojas ar pārējiem 

tā posmiem. 

Bibliotēku misijas un funkciju formulējumi normatīvajos aktos 

un ar bibliotēku nozari saistītajos konceptuālajos dokumentos 

Arī nākotnē bibliotēkas balstīsies uz diviem vaļiem – uz Eiropas kultūrai raksturīgo 

pietāti pret grāmatām un lasīšanu un jaunajām digitālās bibliotēkas sniegtajām 

plašajām iespējām. (No kultūras ministres Helēnas Demakovas uzrunas Latvijas 

Bibliotekāru biedrĥbas 9. kongresā 2008. gada 28. februārĥ.)


Latvijas Republikas normatīvie akti 

Bibliotēku likumā, galvenajā nozares normatĥvajā dokumentā (stājās spēkā ar 

23.06.1998), bibliotēku funkcijas noformulētas šādi: 

1. Pasaules kultūras mantojuma – iespieddarbu, elektronisko izdevumu, 

rokrakstu un citu dokumentu – uzkrāšana, sistematizēšana, kataloģizēšana, 

bibliografēšana un saglabāšana. 

2. Bibliotēkas krājumā esošās informācijas publiskas pieejamĥbas un 

izmantošanas nodrošināšana un bibliotēkas pakalpojumu sniegšana (Bibliotēku 

likums 2006.). 

Valsts kultūrpolitikas vadlĥnijas 2006. – 2015. gadam izvērtē pēdējos 10 gados sasniegto 

un nosaka jaunas kultūrpolitikas prioritātes un stratēģiskos mērķus. Kā viens no 

ārējās vides faktoriem un izaicinājumiem tiek minēts jauno tehnoloģiju attĥstĥba un 

informācijas sabiedrĥba ar tai raksturĥgo informācijas pārbagātĥbu. Par nozĥmĥgu 

dzĥves un darbĥbas telpu kļūst globālais tĥmeklis. Šiem procesiem ir gan pozitĥva, gan 

negatĥva ietekme uz kultūras procesiem. 

Kā galvenie kultūrpolitikas uzdevumi šajā jomā, kas tieši attiecas arĥ uz bibliotēku 

darbĥbu, tiek minēti: 

• jauno tehnoloģiju izmantošana kultūras pieejamĥbas veicināšanai, digitalizējot 

resursus; 

• jaunu komunikācijas un sadarbĥbas veidu attĥstĥšana. 

Starptautiskās vadlīnijas un konceptuālie dokumenti 

IFLA/UNESCO Publisko bibliotēku manifests (1994) ir dokuments, kas nosaka galvenos 

publisko bibliotēku darbĥbas principus, mērķus un uzdevumus. 

Publiskās bibliotēkas pakalpojumu pamatā jābūt šādiem galvenajiem uzdevumiem, kas 

ir saistĥti ar informāciju, lasĥt un rakstĥtprasmi, izglĥtĥbu un kultūru: 

• no agras bērnĥbas veidot un nostiprināt apmeklētāju lasĥšanas iemaņas; 

• sekmēt visu lĥmeņu individuālo izglĥtĥbu un pašizglĥtošanos, kā arĥ oficiālo 

izglĥtĥbu; 

• nodrošināt iespējas personĥbas radošai attĥstĥbai; 

• veicināt bērnu un jauniešu iztēles un radošo spēju attĥstĥbu; 

• sekmēt kultūras mantojuma apzināšanu, attĥstĥt mākslas un zinātnes 

sasniegumu un jaunievedumu uztveres spējas; 

• veicināt pieeju visiem vizuālo un audiālo mākslu izpausmes veidiem; 

• sekmēt daţādu kultūru sadarbĥbu un veicināt kultūru daudzveidĥbu; 

• atbalstĥt mutvārdu kultūras tradĥcijas; 

• nodrošināt sabiedrĥbai pieeju visa veida informācijai; 

• nodrošināt vietējo uzņēmumu, organizāciju un interešu grupu vajadzĥbām 

atbilstošu informacionālo apkalpošanu; 

• attĥstĥt lasĥtāju informācijas prasmes un iemaņas darbā ar datoru;


• sniegt atbalstu un lĥdzdarboties visām vecuma grupām paredzētos izglĥtojošos 

pasākumos un programmās un rosināt šādu pasākumu organizēšanu 

(UNESCO Publisko bibliotēku manifests). 

Publisko bibliotēku pakalpojumi. IFLA/UNESCO vadlīnijas attīstībai (2001). 

Publisko bibliotēku darbĥbas pamatmērķis: daudzveidĥgu resursu un pakalpojumu 

piedāvājums, lai apmierinātu atsevišķu indivĥdu un grupu informācijas, izglĥtĥbas un 

personĥbas pilnveides vajadzĥbas. Sniedzot neierobeţotu pieeju plašam zināšanu, ideju 

un uzskatu diapazonam, bibliotēkām ir nozĥmĥga loma demokrātiskas sabiedrĥbas 

attĥstĥbā. 

Kā viena no svarĥgākajām funkcijām tiek minēta pieejamĥbas nodrošināšana pasaules 

nozĥmĥgākajām literatūras un zinātnes kolekcijām. 

Publiskās bibliotēkas un informācijas sabiedrība. Kopenhāgenas deklarācija (1999). 

1999. gada 14. un 15. oktobrĥ Kopenhāgenā tikās 31 Eiropas valsts politiķi un 

bibliotēku politikas veidotāji, lai apspriestu publisko bibliotēku lomu informācijas 

sabiedrĥbā. Kopenhāgenas deklarācijā tika ierakstĥti četri galvenie publisko bibliotēku 

pamatuzdevumi: 

• Demokrātija un pilsoniskā sabiedrĥba – piedāvājot brĥvu un vienlĥdzĥgu iespēju 

piekļūt augstas kvalitātes informācijai, publiskajām bibliotēkām ir stratēģiska 

iespēja uzlabot iedzĥvotāju dzĥves kvalitāti un demokrātiskās iespējas 

informācijas sabiedrĥbā. 

• Ekonomiskā un sociālā attĥstĥba – nodrošinot vietējās sabiedrĥbas vajadzĥbām 

atbilstošus informācijas pakalpojumus, publiskās bibliotēkas sniedz atbalstu 

vietējās sabiedrĥbas attĥstĥbā. Publiskās bibliotēkas ir nozĥmĥgi lĥdzekļi, lai 

samazinātu nevienlĥdzĥbu informācijas pieejamĥbā Eiropas iedzĥvotāju vidū. 

• Mūţizglĥtĥba – balstoties uz izvērstu informācijas nodrošinājuma tĥklu, kas 

aptver visu Eiropu un izmaksu ziņā efektĥvu infrastruktūru, publiskās 

bibliotēkas rūpējas par mūţizglĥtĥbu un nodrošina optimālu pieeju zināšanām, 

kuras sniedz virtuālais bibliotēku tĥkls. Publiskās bibliotēkas sniedz atbalstu 

visiem, kas apgūst visu lĥmeņu oficiālo izglĥtĥbu. 

• Kultūras un valodu daudzveidĥba – publiskās bibliotēkas ir kultūras 

institūcijas, kurām saskaņā ar ES lĥgumu, ir liela atbildĥba kultūras 

mantojuma, literatūras un lasĥšanas iemaņu apguves jomā (Publiskās 

bibliotēkas informācijas sabiedrĥbā). 

IFLA “Interneta manifests” (Glāzgova, 2002). 

Tas nosaka galvenos interneta izmantošanas principus bibliotēkās, kas balstās uz ANO 

Cilvēktiesĥbu deklarācijas 19. pantu: 

• Bibliotēkas un informācijas centri ir atbildĥgi par kvalitatĥvas informācijas 

nodrošināšanu. 

• Lietotāju apmācĥba un piekļuves nodrošināšana kvalitatĥviem informācijas 

resursiem (ĥpaši tas attiecas uz bērniem un jauniešiem).


Aleksandrijas manifests par bibliotēkām un informācijas sabiedrību (2005). 

Ēģiptē, Aleksandrijā forumā „Bibliotheca Alexandrina‖ pieņemtajā manifestā uzsvērta 

bibliotēku un informācijas dienestu nozĥme un ieguldĥjums informācijas sabiedrĥbas 

veidošanā: 

• bibliotēkas sniedz nozĥmĥgu ieguldĥjumu informācijas sabiedrĥbas veidošanā; 

• intelektuālās brĥvĥbas sekmēšana; 

• informācijas pieejamĥbas nodrošināšana neatkarĥgi no vides un robeţām; 

• vārda brĥvĥba (bez cenzūras); 

• bibliotēkas lielā nozĥme IS ieviešanā un izglĥtošanā: 

• sekmē raţošanu; 

• veicina informācijpratĥbu; 

• IKT (informācijas komunikāciju tehnoloģiju) izmantošana. 

Aleksandrijas manifestā akcentēta arĥ informācijpratĥbas attĥstĥšanas nozĥme, veicinot 

to stratēģiju izstrādi un ieviešanu praksē. 

OEIRAS manifests (2003). 

Politiķi un bibliotēku darbinieki no 36 Eiropas valstĥm Oeiras pilsētā Portugālē 

formulē bibliotēku lomu un galvenos darbĥbas virzienus modernajā Eiropā: 

• demokrātija un civilā sabiedrĥba; 

• mūţizglĥtĥba; 

• ekonomiskā un sociālā attĥstĥba; 

• kultūru daudzveidĥba. 

Tiek runāts par nepieciešamĥbu nodrošināt finansējumu bibliotēku darbĥbai, lai: 

• palielinātu bibliotēku kā galveno digitālo resursu pieejamĥbas nodrošinātāju 

lomu un iespējas programmas „Digitālā Eiropa‖ realizācijā; 

• nodrošinātu mūsdienĥgus pakalpojumus, kas apmierinātu visu sabiedrĥbas 

locekļu informacionālās vajadzĥbas. 

Šo mērķu sasniegšanai publiskajām bibliotēkām ir: 

• jāpiedāvā principiāli jauni pakalpojumi, apmācot lietotājus izmantot digitālos 

resursus; 

• jāuzlabo pakalpojumu kvalitāte, ĥpaši tai sabiedrĥbas daļai, kas uzskatāma par 

riska grupām vai kuriem nav pieejamas jaunās informācijas tehnoloģijas. 

Demokrātijas un cilvēktiesĥbu jomā publiskajām bibliotēkām ir jācenšas mazināt 

sociālo atstumtĥbu, piedāvājot visiem sabiedrĥbas locekļiem pieejamas telpas un vidi, 

kas motivētu produktĥvai darbĥbai, apmācĥbu elektronisko resursu izmantošanā. Ĥpaša 

uzmanĥba jāvelta cilvēku ar ĥpašām vajadzĥbām, pusaudţu, gados vecu cilvēku 

apkalpošanai. 

Mūţizglĥtĥbas jomā publiskajām bibliotēkām jāorientējas uz bērnu apkalpošanu, radot 

interesantu, drošu un stimulējošu vidi mācĥbām un atpūtai, nodrošinot jauno 

informācijas tehnoloģiju pieejamĥbu. Svarĥgi ir sadarboties ar skolām un citām 

izglĥtĥbas iestādēm. Bibliotēkām ir jākļūst par neformālās apmācĥbas centriem.


Publiskās bibliotēkas veicina ekonomisko un sociālo attĥstĥbu, nodrošinot brĥvu pieeju 

interneta resursiem, palĥdzot apmācĥt iedzĥvotājus informācijas tehnoloģiju lietošanā. 

Publiskajām bibliotēkām jādarbojas partnerĥbā ar citām institūcijām. 

Kultūras daudzveidĥbas jomā publiskajām bibliotēkām jāveicina piederĥbas sajūta 

vietējai sociālajai kopienai, veicinot interesi par novadu, ģimenes vēsturi. Svarĥgi ir 

veicināt etnisko, kultūras, valodas un reliģiju daudzveidĥbu un sociālo integrāciju. 

Digitālo informācijas resursu veidi 

• Pilnteksta dokumenti (t. sk. arĥ uzziņu dokumenti – enciklopēdijas, vārdnĥcas); 

• elektroniskie ţurnāli un laikraksti; 

• datubāzes (tiešsaistes un lokālās); 

• bibliogrāfiskās datubāzes (t. sk. arĥ katalogi); 

• skaņu ieraksti, mūzika, video, animācija; 

• digitālās kartes; 

• datorprogrammas (t. sk. arĥ vĥrusi); 

• multivides resursi; 

• tĥmekļa vietnes (mājaslapas); 

• interneta komunikācijas lĥdzekļi (diskusiju saraksti, ziņojumdēļi u. c.); 

• ziņu informācijas avoti; 

• metadati; 

• FTP arhĥvi. 

Internets un tā izmantošana bibliotēkās 

Galvenie posmi interneta attīstības vēsturē 

Internets, tīkls Internet ir pasaules lielākais datortĥkls, kas sākotnēji izveidojies uz 

pētnieciskā tĥkla ARPANET bāzes un sevĥ apvieno daţādus individuālos datoru tĥklus. 

Savu pašreizējo nosaukumu tĥkls ieguvis 80. gadu sākumā. Atsevišķu tĥklu 

mijiedarbĥba tiek ĥstenota, izmantojot protokolu TCP/IP sistēmu. Internets strauji 

paplašinās, aptverot arvien jaunas teritorijas (Eurotermbank). 

Trĥs galvenie komponenti, kas nodrošina datu pārraidi internetā, ir: 

• ciparu tehnoloģijas; 

• ātrgaitas sakaru lĥnijas, kas ļauj pārraidĥt milzĥgu informācijas daudzumu; 

• datortehnika.


Ĥsa interneta attĥstĥbas vēsture: 

1. 1969. gadā ASV Aizsardzĥbas ministrijas Progresĥvo pētĥjumu aģentūra (ARPA 

Advanced Research Projects Agency) realizēja datu pārraides tĥkla projektu. 

2. 1971. gada oktobra nogalē ASV aizsardzĥbas ministrijas komunikācijas firmas 

BBN inţenieris Rejs Tomlinsons (Ray Tomlinson) noraidĥja pirmo elektroniskā 

pasta signālu. 

3. 1986. gadā ASV Nacionālais zinātnes fonds (NSF) izveidoja tĥklu, kas savienoja 

zinātniekus visā valstĥ ar pieciem superdatoru centriem. 

4. Pēc 1988. gada tĥkls kļūst starptautisks. 

Interneta pakalpojumu veidi 

• E-pasts; 

• interneta telefonija; 

• failu (datņu) pārraide; 

• diskusiju grupas; 

• tērzēšana (čatošana); 

• Telekonferences 

• WWW (hiperteksti, ar saitēm saistĥti dokumenti vai to daļas) (liela bibliotēka 

ar organizēšanas lĥdzekļiem) 

• multimediji. 

Jaunākās interneta pakalpojumu attīstības tendences 

2004. gadā diskusijā, kas notika San Francisko pazĥstamās izdevējkompānijas O’Reilly 

Media Inc. rĥkotās konferences ietvaros un bija veltĥta globālā tĥmekļa attĥstĥbas 

jautājumiem, tika lietots apzĥmējums „Web 2.0.‖, ar to apzĥmējot divus galvenos 

interneta attĥstĥbas virzienus: 

• aktĥvu lietotāja lĥdzdalĥbu satura veidošanā; 

• iespēja vienkārši operēt ar saviem datiem no jebkuras vietas. 

Praktiski Web 2.0. idejas tiek lietotas: 

• konkrētās tĥmekļa vietnēs (piemēram, http://www.draugiem.lv/); 

• emuāros (blogos vai tĥmekļa ţurnālos, kas sastāv no lietotāju viedokļiem, 

dienasgrāmatām, kurām var pievienot komentārus, piemēram, 

http://www.blogs.lv/); 

• Wiki (kolektĥvs informācijas organizēšanas veids, kur lietotāji var pievienot, 

rediģēt un dzēst informāciju, piemēram, Vikipēdija); 

• Interneta adrešu grāmatās (social bookmarks, piemēram, 

http://www.saites.lv/); 

• multimediju datu koplietošanā (YouTube.com – video; Odeo.com – audio); 

• Flickr (fotogrāfiju publicēšanai); 

• RSS barotnē (lietotājiem iespējams iegūt informāciju no RSS atbalstošām 

vietnēm (mājas lapām, blogiem) bez šo vietņu apmeklēšanas, piemēram, 

http://www.netvibes.com/) (O'Reilly, Tim).


Tīkla etiķete 

Arĥ kibertelpā vai virtuālajā pasaulē jāievēro noteikti uzvedĥbas kanoni, ko sauc par 

„tĥkla etiķeti‖. Grāmatā „Lietišķā etiķete starptautiskajā biznesā‖ Vita Lĥkopa to 

definē kā uzvedĥbas normas un noteikumus, kas regulē cilvēku darbĥbu un sazināšanās 

principus tĥklā (Lĥkopa, Vita 2003). 

Galvenie principi, kas jāievēro kibertelpā, neatšķiras no principiem, kurus ievērojam 

ikdienā: 

1. Cilvēciskuma princips (nedari otram to, ko nevēlies, lai dara Tev). 

2. Cieniet citu cilvēku laiku un iespējas. 

3. Tĥklā Jūs neesat neredzams. 

4. Palĥdziet citiem tur, kur Jūs to varat. 

5. Neiesaistieties konfliktos un neizraisiet tos. 

6. Ievērojiet privātās dzĥves neaizskaramĥbu. 

7. Iemācieties piedot citiem viņu kļūdas. 

Liela daļa tĥkla etiķetes normu attiecas uz saziņu tĥklā – e-pasta lietošanu: 

• Rakstiet ĥsi un par tēmu. E-pasts ir paredzēts ziņojumu sūtĥšanai, nevis 

romānu rakstĥšanai. 

• Emociju izteikšanai varat izmantot emocionālo simbolu apzĥmējumus, bet tos 

nelietojiet oficiālās vēstulēs. 

• Nerakstiet vēstules ar lielajiem burtiem! 

• Nesūtiet ziņojumus, kas nesatur svarĥgu vai noderĥgu informāciju! Ieteicamais 

teksta garums e-pasta vēstulē – 50 vārdi. 

• Uz e-pasta vēstulēm pieņemts atbildēt 24 stundu laikā. 

• Elektroniskais pasts ir ātrs sakaru veids, bet tas nav drošs sakaru veids. 

• Varat lietot noteiktus saĥsinājumus (g.k., k-gs., k-dze, info.). 

• Ja notiek ilgstoša sarakste, kurā mainās tēmas, labāk sākt jaunu vēstuli. 

• Daliet tekstu loģiskās rindkopās. 

• Ievērojiet gramatikas likumus – e-pasts ir ātrs sakaru veids, bet tam 

nevajadzētu tāpēc būt nevĥţĥgam sakaru veidam. 

• Vienmēr aizpildiet ailĥti ―Subject‖ – tēma. 

• Ja nepieciešams, varat citēt saņemto vēstuli, bet tādā apjomā, cik tas 

nepieciešams. 

• Nekad nesūtiet vēstuli bez paraksta! Atkarĥbā no satura un adresāta iekļaujiet 

tajā arĥ kontaktinformāciju. 

• Vēstules beigās varat likt kādu citātu vai laba vēlējumu. 

• Ievērojiet pieklājĥbas normas! 

• Nekad nerakstiet vēstules, ja esat sliktā noskaņojumā, pārskaities vai 

aizvainots. 

• Nedzirksteļojiet! Reizēm uz klaji aizvainojošām vēstulēm labāk vispār 

neatbildēt.


Interneta lietošana Latvijā 

Par interneta masveida attĥstĥbas sākumu var uzskatĥt 1996. gadu, kad ASV 

vēstniecĥba organizēja speciālu semināru par interneta iespējām valstĥ. Tobrĥd Latvijā 

bija apmēram 300 reģistrētu interneta lietotāju un 4 – 5 uzņēmumi, kas piedāvāja 

interneta pakalpojumus. Pirms tam interneta tĥklā bija saslēgtas Latvijas augstskolas, 

daţi mediji un ar datorbiznesu saistĥtās firmas. Latvija piedzĥvojusi ļoti strauju 

interneta lietotāju skaita pieaugumu. 1997. gadā bija reģistrēti ap 5000 individuālie un 

35 000 profesionālie interneta lietotāji, bet pakalpojumus piedāvāja jau 18 uzņēmumi. 

1998. gadā – 8000 individuālais lietotāji un 72 000 profesionālie, 23 IP uzņēmumi. 

Pēc Internetworldstats.com 2 datiem, 2005. gada pavasarĥ Latvija internetu vismaz reizi 

mūţā bija lietojuši 936 000 cilvēku. Latvijā no 2000. lĥdz 2005. gadam interneta 

lietotāju skaits bija pieaudzis par 524 %, un tas bija stabili vadošais pieaugums starp 

Eiropas Savienĥbas valstĥm. Tādējādi Latvijā interneta izplatĥba 2005. gada l. ceturksnĥ 

bija 40,6 %, kas bija 15. labākais rezultāts no 25 ES valstĥm. ES vidējais lietotāju 

rādĥtājs bija 46,9 %. 

3.5. tabula. Interneta lietotāju skaits Eiropas Savienībā (Internetworldstats.com). 

Eiropas Savienības 

dalībvalstis 

Iedzīvotāju 

skaits 

Interneta 

lietotāji 

Pieaugums 

(200D-2005), % 

Penetracija 

% no 

iedzīvotājiem) 

Zviedrija 9043990 6656733 64,4 73,6 

Dānija 5411596 3720000 90,8 68,7 

Holande 16322 583 10806328 177,1 66,2 

Somija 5246920 3270000 69,7 62,3 

Apvienotā Karaliste 59889407 35807929 132,5 59,8 

Portugāle 10463170 6090000 143,6 58,2 

Austrija 8163 782 4650000 121,4 57,0 

Vācija 82726188 47127725 96,4 57,0 

Ĥrija 4027303 2060000 162,8 51,2 

Itālija 58608565 28610 000 116,7 48,8 

Beļģija 10443 012 5100000 155,0 48,8 

Slovēnija 1956916 930000 210,0 47,5 

Igaunija 1344 840 621000 69,4 46,2 

Francija 60619718 25614899 201,4 42,3 

Latvija 2306489 936000 524,0 40,6 

Luksemburga 455581 170000 70,0 37,3 

Spānija 43435136 15565138 188,9 35,8 

Čehija 10 230 271 3530000 253,0 34,5 

Grieķija 11212468 3800000 280,0 33,9 

Slovākija 5379455 1820000 180,0 33,8 

Malta 384 594 120000 200,0 31,2 

Ungārija 10083477 3050000 326,6 30,2 

Polija 38133691 10600000 278,6 27,8 

Kipra 950947 250000 108,3 26,3 

Lietuva 3430836 695000 208,9 20,3 

Eiropas Savienĥba 460270935 221600752 137,9 48,1


Pēc mediju, tirgus un sociālo pētĥjumu aģentūra TNS Latvia apkopotajiem 2007. gada 

nogales datiem (Nacionālā mediju pētĥjuma: Internets, Ziema 2007) internetu pēdējo 

sešu mēnešu laikā ir lietojuši 44 % jeb 803 tūkstoši Latvijas iedzĥvotāji 15 lĥdz 74 gadu 

vecumā. Regulārāk – pēdējo 7 dienu laikā Internetu ir lietojuši 39 % Latvijas 

iedzĥvotāji. Salĥdzinot ar iepriekšējo pētĥjuma periodu Rudens 2006, kopumā interneta 

lietotāju skaits ir palicis lĥdzšinējais. 

Strauji ir pieaugusi interneta lietošana mājās. Ja „Rudens 2006‖ pētĥjuma periodā 

internetu mājās lietoja 56 %, tad periodā „Ziema 2007‖ mājas kā interneta lietošanas 

vietu bija nosaukuši 69 % no aptaujātajiem Latvijas iedzĥvotājiem. Kā redzams 

diagrammā, neraugoties uz straujo bibliotēku datorizāciju, tikai 12 % no aptaujātajiem 

kā interneta izmantošanas vietu min sabiedriskos interneta piekļuves punktus. 

Visaktĥvākie interneta lietotāji ir jaunieši vecumā no 15 lĥdz 19 gadiem, bet vismazāk 

interneta lietotāju ir vecākās paaudzes (60 – 74 gadus vecu) iedzĥvotāju vidū – 7 %. 

Interneta lietošanu ietekmē arĥ dzĥvesvieta un personĥgie ienākumi. 

Internets visbieţāk tiek lietots elektroniskā pasta vēstuļu nosūtĥšanai un saņemšanai, 

portālu apmeklēšanai un meklētājprogrammu izmantošanai. Arvien vairāk tiek 

izmantoti interneta telefonsakari. 

Interneta izmantošanas iespējas bibliotēkās 

Galvenie interneta izmantošanas veidi: 

1. Informācijas pārraidei (publicēšanai). 

2. Informācijas apmaiņai. 

3. Informācijas meklēšanai. 

Internets informācijas pārraidē: 

Bibliotēku tīmekļa vietnes (informācija par bibliotēku un tās piedāvātajiem 

pakalpojumiem, pieeja elektroniskajam katalogam, datubāzēm, pakalpojumus 

noteiktām lietotāju grupām, lietotāju apmācĥba). 

Informāciju par inovatĥvu bibliotēku tĥmekļa vietņu veidošanu un tajās ietveramajiem 

resursiem var iegūt interneta adresē: http://www.wiltonlibrary.org/innovate.html. 

Šajā tĥmekļa vietnē var iepazĥties ar Vadlĥnijām bibliotēku tĥmekļa vietņu izveidei 

http://www.nla.gov.au/libraries/resource/guidelines.html. 

Svarĥga bibliotēkas tĥmekļa vietnes sastāvdaļa ir interneta resursi (piemēram, 

tematiski saišu saraksti) un digitālās kolekcijas (piemēram, novadpētniecĥbas 

kolekcijas http://hronika.ventspils.lv/lv/home/2008_lv/default.aspx). 

Gulbenes bibliotēkas tĥmekļa vietnē iespējams iepazĥties ar digitālo fotokolekciju 

„Pilsēta laiku lokos‖ http://www.gulbenesbiblioteka.lv/novads/foto.htm. 

Bibliotēku tĥmekļa vietnēs tiek piedāvāta piekļuve tiešsaistes elektroniskajiem 

katalogiem un kopkatalogiem (piemēram, Valsts nozĥmes zinātnisko bibliotēku 

kopkatalogs: 

http://tulpe.lanet.lv:8991/F/?func=option-update-lng&file_name=findb&local_base=lnc04&p_con_lng=lav, 

Kurzemes virtuālais kopkatalogs: 

http://katalogs.biblioteka.ventspils.lv/alise/alise3i.asp) un datubāzēm (parasti tikai 

bibliotēkas lietotājiem, izmantojot paroli).


Bibliotēku tĥmekļa vietnēs tiek iekļauta arĥ informācija, kas paredzēta lietotāju 

apmācĥbai, kā lietot informācijas resursus (piemēram, Gulbenes bibliotēkas tĥmekļa 

vietnē informācija, kā lietot katalogus: 

http://www.gulbenesbiblioteka.lv/ipalidziba/kaa_lietot.htm. 

Bibliotēku emuāri (saukti par blogiem vai interneta dienasgrāmatām). 

Emulārs – fizisku personu vai nekomerciālu organizāciju tĥmekļa vietne, kurā tiek 

vākta informācija par noteiktu tematu vai tematu kopu, to regulāri atjauninot. 

Informāciju emuāros var rakstĥt pats vietnes ĥpašnieks, to var pārrakstĥt no citām 

vietnēm, informāciju var piegādāt arĥ citi emuāru lietotāji, veidojot komentārus un 

diskutējot par attiecĥgajiem tematiem (Latvijas datorterminu vārdnĥca). 

Tĥmekļa vietne http://www.blogs.lv/izveido_blogu.html piedāvā iespēju katram pašam 

veidot savu emuāru. 

Emuāru veidošana ir operatĥvs un interesants veids, kā bibliotēka var stāstĥt par 

savām aktivitātēm, kontaktēties ar lietotājiem. Vairākas Latvijas bibliotēkas sākušas 

šo iespēju izmantot. 

Pirmā bibliotēka Latvijā, kas 2007. gada 16. augustā izveidoja savu emuāru, bija 

Jelgavas Zinātniskās bibliotēkas filiālbibliotēka „Pārlielupe‖ 

http://parlielupesbiblioteka.blogspot.com/. 

Viens no jaunākajiem emuāriem ir Latvijas Nacionālās digitālās bibliotēkas emuārs 

http://lndb.wordpress.com/ . Tā autori uzrunā savus lasĥtājus: 

„Šis ir neoficiālais LNB digitālās bibliotēkas blogs, kurā ir plānots informēt visus 

interesentus par Latvijas Nacionālās digitālās bibliotēkas tapšanas gaitu. Informēšanas 

vajadzĥbām ir izvēlēts tieši blogs, nevis kāda oficiāla mājas lapa, jo mēs ceram uz 

diskusiju un interesantiem ieteikumiem par to, kā vajadzētu veidoties digitālajai 

bibliotēkai.‖ 

Bibliotēku blogosfērai aktĥvi seko lĥdzi Jānis Ziediņš. Viņa emuārā 

http://www.b20.lv/blogosfera/ atrodams šāds bibliotēku emuāru saraksts: 

• Pārlielupes bibliotēka www.parlielupesbiblioteka.blogspot.com 

• Aizputes bibliotēka www.aizputesbiblioteka.blogspot.com 

• Jelgavas 4.vidusskolas bibliotēka www.biblioteka.blogs.lv 

• Bērnu bibliotēka «Zinĥtis» www.zinitis.blogspot.com 

• Limbaţu Bērnu bibliotēka www.limbazuberni.blogspot.com 

• Lĥgatnes pagasta bibliotēka www.everests.blogiem.lv 

• Mācĥbu & Atpūtas blogs www.bibliotekari.blogspot.com 

• Limbaţu Galvenā bibliotēka www.limbazugalvenabiblioteka.blogspot.com 

• Jelgavas pilsētas bibliotēku ziņas www.jzbzinas.blogspot.com 

• Limbaţu galvenās bibliotēkas Interneta lasĥtava blogs 

www.lgbinternetalasitava.blogspot.com 

• Latvijas Nacionālās digitālās bibliotēkas blogs www.lndb.wordpress.com


Interneta izmantošana informācijas apmaiņai: 

• E-pasta izmantošana: 

• uzziņu sniegšanā (jautā bibliotekāram); 

• krājuma komplektēšanā (izdevumu pasūtĥšanai no izdevniecĥbu 

katalogiem); 

• dokumentu elektroniskā piegādē un SBA darbā; 

• iekšējo komunikāciju nodrošināšanai bibliotēkā; 

• bibliotēku savstarpējā koordinācijā, komunikācijā. 

Interneta izmantošana informācijas meklēšanai: 

• meklēšana bibliotēku elektroniskajos katalogos; 

• meklēšana tiešsaistes datubāzēs; 

• interneta meklētāju izmantošana; 

• meklēšana digitālo bibliotēku krājumos.


DIGITĀLĀS, VIRTUĀLĀS UN HIBRĪDBIBLIOTĒKAS 

Tomēr pat lielākie projekti pagaidām nav nekas vairāk par gaismas zibšņi pie 

neizpētītajām cilvēces dokumentētās vēstures naksnīgajām debesīm. 

Antonijs Graftonsĥ 

Jēdzienu skaidrojums 

Digitālā bibliotēka – bibliotēka, kuras resursi ir pieejami mašĥnlasāmā formā, 

izmantojot datoru. Resursi var būt pieejami gan uz vietas bibliotēkā, gan tiešsaistē 

(Reitz, Joan M.). 

Virtuālā bibliotēka – bibliotēka „bez sienām‖, pieejama tikai elektroniski. Tajā nav 

drukāto informācijas avotu. Daţas bibliotēkas (piemēram, Kolorādo virtuālā bibliotēka) 

sevi dēvē par virtuālajām bibliotēkām, jo piedāvā tiešsaistes pakalpojumus (Reitz, Joan 

M.). 

Hibrīdbibliotēka – bibliotēka, kurā krājumu veido gan digitālie, gan drukātie 

informācijas resursi, kas lietotājiem pieejami gan lokāli, gan attālināti (Tedd, Lucy A., 

Large, Andrew). 

Digitālo bibliotēku tipi: 

• agrĥnās digitālās bibliotēkas (ELINOR, Gutenberg); 

• institūciju publikāciju digitālās bibliotēkas (ACM, IEL); 

• nacionālo bibliotēku veidotās digitālās bibliotēkas (Britu bibliotēka, ASV 

Kongresa bibliotēka); 

• universitāšu digitālās bibliotēkas (SunSITE, iGems, SETIS); 

• pētnieciski projekti (GDL, NCSTRL); 

• hibrĥdbibliotēku projekti (HeadLine) (Tedd, Lucy A., Large, Andrew). 

Digitālo bibliotēku pozitĥvie aspekti: 

• novērš nepieciešamĥbu glabāt visus informācijas resursus vienuviet; 

• atbalsta resursu pieejamĥbu nepārtraukti laikā un telpā; 

• paplašina informācijas meklēšanas un pārlūkošanas iespējas; 

• piedāvā dokumentu lejupielādi un elektronisku izmantošanu; 

• veicina dokumentu saglabāšanu. 

Digitālo bibliotēku negatĥvie aspekti: 

• rada ―digitālo plaisu‖ (nav pieejama valodas, psiholoģisko faktoru, tehnoloģiju 

u.c. barjeru dēļ); 

• negarantē korektu autortiesĥbu ievērošanu; 

• negarantē elektronisko resursu ilglaicĥgu saglabāšanu; 

• prasa kompetentu administrēšanu un apkalpojošā personāla kvalifikāciju.


Pirmie digitālizācijas projekti tika realizēti 80 gadu beigās un bija saistĥti ar ţurnālu 

rakstu digitalizāciju: The University Licensing Project (TULIP) Elsevier Science 

(1991 – 1995), Mercury Electronic Library Project) (1989 – 1992). 

Digitalizācijas projekti pasaulē 

Šobrĥd pasaulē tiek realizēti vairāki lieli digitalizācijas projekti: 

UNESCO Global Memory Net http://www.memorynet.org 

The World Digital Library http://www.worlddigitallibrary.org/project/english/about/ 

The World Digital Library projekta mērķis ir veicināt starpkultūru saprašanos, 

nodrošināt resursus pedagogiem, attĥstĥt interneta resursus citās valodās, sekmēt 

zinātnisko pētniecĥbu, digitalizējot primāros informācijas resursus daţādos formātos 

un daţādās valodās. 

Projekta partneri: ASV Kongresa bibliotēka, Aleksandrijas bibliotēka, Brazĥlijas 

nacionālā bibliotēka, Ēģiptes nacionālā bibliotēka un arhĥvs, Krievijas nacionālā 

bibliotēka, Krievijas Valsts bibliotēka, UNESCO. 

Open Content Alliance – brĥvpieejas digitāls arhĥvs ar globālu kontekstu (jau 250 000 

grāmatu un citu resursu) http://www.opencontentalliance.org/. 

Digitalizācijas pieredze – Dienvidkoreja 

1982. gadā notika radikāla Korejas Nacionālās bibliotēkas (KNB) reinţenierija: sākās 

datorizācijas ēra. 2000. gadā tika pieņemta digitalizācijas valsts programma. Tās 

ietvaros tika pilnĥgota Korejas bibliotēku automatizētā sistēma, publiskajās un skolu 

bibliotēkās tika ieviesti digitālie pakalpojumi. Kopš tā laika lasĥtāju skaits KNB ir 

ievērojami palielinājies: 2000. gadā bibliotēkā reģistrēti 954 649 lasĥtāji, 2005. gadā – 

1 127 880. Lĥdzĥgi palielinās arĥ iepirkto resursu daudzums: 2000. gadā – 3 887 298 

vienĥbas, 2005. gadā – 5 906 632 vienĥbas (The National Library of Korea // National 

Library of Korea, 2006 P. 23). 

2005. gadā sāka celt Nacionālās digitālās bibliotēkas ēku, ko plānots pabeigt 

2008. gadā, kas būs nacionālais digitālās informācijas centrs. 

Digitālās bibliotēkas veidošana notiek pēc detalizēta plāna un faktiski aptver visas 

jomas. 2005. gadā digitālajā bibliotēkā fiksēti 22,1 miljons vienĥbu, 4,5 miljoni ierakstu 

bibliogrāfiskajās datubāzēs, 17,6 miljoni – kolekciju datubāzēs. Pilnteksta datubāzēs 

iekļauti senizdevumi, disertācijas, laikraksti lĥdz 1945. gadam, informācija, ko mēs 

sauktu par letonicu. Teksti tiek ņemti no KNB, kā arĥ astoņām citām bibliotēkām. 

Kopumā aptvertas 340 000 informācijas vienĥbas (apmēram 93,11 miljoni lappuses) un 

ir brĥvi pieejamas Nacionālajā digitālajā bibliotēkā (www.dlibrary.go.kr). Digitalizācijas 

stratēģija – iespējami pilnĥgs nacionālās informācijas aptvērums. Pilnĥgu resursu 

digitalizāciju paredzēts pabeigt jau pēc pāris gadiem. KNB arhivē 16 505 mājaslapas. 

KNB darbojas Radio frekvenciālā identifikācijas sistēma (Radio frequency 

identification system), kas, kā moderna jaunākās paaudzes informācijas pārvaldĥbas 

bezvadu radioviļņu tehnoloģija, nodrošina bibliotēkas pārvaldĥbas visuresamĥbu. 

Iestrādātās mikroshēmas bibliotēkas resursos un lasĥtāju kartēs ļauj pārraudzĥt 

praktiski visus procesus bibliotēkā. Šĥ tehnoloģija aizstāj svĥtrkodēšanu, nodrošina


resursu aprites kontroli cirkulācijā, virza un uzskaita lasĥtāju, viesu, ekskursantu 

plūsmu, lasĥtāju pašapkalpošanos, drošĥbu, privāto datu aizsardzĥbu un 

konfidencionalitāti utt. 

KNB ietveros 2006. gada jūnijā Seulas Yeoksamdong rajonā tika atvērta jaunuzceltā 

Nacionālā bibliotēka bērniem un jauniešiem (www.nlcy.go.kr). 

Digitalizācijas projekti Eiropas Savienībā 

Eiropas Digitālās Bibliotēkas projekts 

EDLnet projekta (European Digital Library Network) ietvaros ir sākts darbs, lai, 

izmantojot vienu vienĥgu portālu, padarĥtu kultūras mantojumu pieejamu tiešsaistes 

reţĥmā. Septiņdesmit muzeju, arhĥvu, bibliotēku un audio-vizuālo kolekciju vadĥtāji un 

tehniskie eksperti no visas Eiropas sapulcējās, lai plānotu Eiropas Digitālo Bibliotēku. 

Projekta ierosme izriet no informācijas sabiedrĥbas un mediju lietu Eiropas komisāres 

Vivjenas Redingas (Viviane Reding) aicinājuma „padarĥt visiem pieejamas Eiropas 

bibliotēku, muzeju un arhĥvu bagātĥbas‖. Palielinoties arĥ lietotāju interesei, tas 

izraisĥja nozĥmĥgu digitalizācijas projektu rašanos un liela apjoma kultūras mantojuma 

resursu izveidi tiešsaistes reţĥmā. 

Šāda mēroga sadarbĥba starp arhĥvu, muzeju, bibliotēku un audio-vizuālajām sfērām ir 

jauna nozĥmĥga kustĥba. Vācu Filmu institūta direktore un Eiropas Kinematēkas 

asociācijas prezidente Klaudija Dillmanne (Claudia Dillmann) atzĥst, ka „cilvēkiem, 

apgūstot Eiropas vēsturi un kultūru, ir nepieciešams izlūkot visus mediju veidus, 

ieskaitot filmas, skaņu, fotogrāfiju un rakstĥtos materiālus. Viņi sagaida, ka internets 

sniegs integrētu pieeju visām šĥm lietām. Tas, ka daţādas jomas kopĥgi strādā, lai rastu 

tehniskos risinājumus un padarĥtu iespējamu informācijas meklēšanu daţādos medijos, 

ir vitāli svarĥgi.‖ 

EDLnet projekts noritēs divus gadus un attĥstĥs tādu prototipu, kurš, apkopojot vadošo 

Eiropas kultūras institūciju digitālās kolekcijas, demonstrēs koncepcijas apliecinājumu. 

Projektu kopĥgi vada Eiropas Bibliotēka (The European Library) un Nĥderlandes 

Nacionālā bibliotēka. 

EDLnet ir iniciatĥva, kas attĥstĥta saskaņā ar 2006. gada 24. augusta Eiropas Komisijas 

ieteikumu par kultūras materiālu digitalizāciju un pieejamĥbu tiešsaistes reţĥmā. 

Projektu finansē un atbalsta Eiropas Komisijas programma eContentPlus un tas ir kā 

daļa no i2010 politikas. 

Paredzēts, ka EDLnet ietvaros tiks izveidots portāls, kas cilvēkiem sniegs iespēju 

meklēt informāciju starp 150 miljoniem virsrakstu no 31 Eiropas Nacionālās 

Bibliotēkas 172 kolekcijām. Eiropas Bibliotēka ir Eiropas Bibliotēku Konferences 

(Conference of European Libraries) pakalpojums. 

Digitalizācija Spānijā (Katalonijā) 

Barselonas universitātes Bibliotēkekonomijas un dokumentācijas fakultātes viena no 

prioritātēm ir kultūras mantojuma digitalizācija un saglabāšana. Katalonijas Nacionālā 

bibliotēka digitalizāciju sākusi 2000. gadā. Barselonas universitātes lektore Alice 

Keefer (alice.keefer@ub.edu) prezentācijā „Digitālās saglabāšanas institucionālie


izaicinājumi‖ analizēja digitālo situāciju Katalonijā. Ciparoto objektu (digitāli radĥto un 

pašu bibliotekāru digitalizēto) saglabāšanā katalonieši vadās pēc UNESCO 

digitalizācijas vadlĥnijām, mēģinot tās piemērot vietējai ciparošanas praksei. 

Katalonijas bibliotekāri izmanto arĥ Lielbritānijā izstrādāto digitālo objektu 

pārvaldĥbas sistēmu, kā arĥ Dānijas Karaliskās bibliotēkas pieredzi dokumentu 

skenēšanā un tekstu atpazĥšanā. 

Digitalizācijas stratēģiju Katalonijā nosaka trĥs komponenti: cilvēki, izmaksas un 

politika. Interesanti, ka Katalonijas bibliotēku darbā visur priekšplānā ir izvirzĥts 

personāla kritērijs, tikai pēc tam tiek runāts par budţetu un pašās beigās par satura 

politiku. 

Interesants ir KNB projekts PADICAT 2006–2008, kas ir unikāls Spānijā un iekļaujas 

UNESCO kultūras mantojuma saglabāšanas stratēģijā. Barselonas universitātes 

mācĥbspēks Daniel Cócera (padicat@bnc.cat), analizējot projekta attĥstĥbu, uzsvēra, ka 

tā galvenais mērķis ir saglabāt un nodrošināt piekļuvi Katalonijas globālā tĥmekļa 

lapām. Projekta ietvaros tiek vāktas tĥmekļa vietnes, kas saistĥtas ar Kataloniju: 

domēns .cat, lapas Katalonijas serveros, katalāņu valodā (.es, .org, .net, .com, .inf), 

lapas, ko veidojuši Katalonijas cilvēki. Šobrĥd aptvertas apmēram 1 000 svarĥgas 

institūcijas, taču noslēgtas tikai 159 vienošanās, aptvertas 472 webs * 917 captures * 

9,5 M files * 235 GB. Projektā izmantots šāds IT nodrošinājums: 4 serveri ProLiant 

DL360 G4p, Robot Scalar i2000, 10 TB (+ gada pieaugums 10 TB); programmatūra: 

Heritrix, BAT, NutchWax, Wera, Wayback. Projektā iesaistĥti 7 bibliotekāri un tehniķi. 

Kopējais budţets 3 gadiem – 1.000.000 €. Projekta noslēgumā 2008. gada beigās plānots 

aptvert informāciju no 100 000 tĥmekļa lapām, noslēgt lĥgumus ar 1000 institūcijām, 

izveidot 50 miljonu datņu (50 million files in 30 TB) un nodrošināt piekļuvi lielākajai 

informācijas masĥva daļai. 

Salĥdzinot Katalonijas un Latvijas situācijas digitalizācijā, Latvijas Nacionālajā 

bibliotēkā jau ir izstrādāta digitalizācijas stratēģija, noteikti kritēriji ko un kāpēc 

ciparot, izstrādāta digitālo objektu pārvaldĥbas sistēma, piemērota tekstu atpazĥšanas 

programmatūra, nodibināts kompetences centrs, kur katrs var griezties pēc padoma. 

Šĥs darbĥbas vēl nav veiktas Katalonijā. Jāpiebilst gan, ka Latvijas nacionālās digitālās 

bibliotēkas Letonica finansējums ir nesalĥdzināmi lielāks. 

Digitalizācijas projekti Latvijā 

Nacionālā digitālā krājuma veidošana 

Aizvien būtiskāku vietu pasaules informācijas masĥvā ieņem elektroniskie resursi. To 

ĥpatsvars aug gan bibliotēkās, gan citās atmiņas institūcijās. 2005. gadā Eiropas 

Savienĥbas bibliotēkās, pēc PULMAN projekta datiem, elektroniskie resursi veidoja 

tikai 5 %. LNB krājumā 2006. gada nogalē reģistrēti 13,92 % elektronisko resursu. 

Latvijā, tāpat kā citur pasaulē, aktĥvi notiek poligrāfisko izdevumu ciparošana. 

Digitālās bibliotēkas veidošana ir būtisks bibliotēku informācijas pieejamĥbas 

paplašinājums sabiedrĥbai, pakalpojums citām bibliotēkām un viena no LNB nākotnes 

prioritātēm.


Nacionālās digitālās bibliotēkas koncepcija 

LNB krājumā 2006. gada beigās glabājās 4 044 168 iespiedvienĥbu, no kurām ap 2 300 

ir latviešu seniespiedumi, kas aptver gandrĥz visu lĥdz 1850. gadam izdoto grāmatu 

repertuāru, pāri par 20 tūkstošiem rokrakstu vienĥbu, kuru skaitā daudz unikālu 

daţādu nozaru Latvijas kultūras vēstures liecĥbu, valstĥ lielāko drukāto seno karšu 

kolekciju u.c. 

Kopš 1998. gada LNB veido digitālo bibliotēku (DiBi), kas nodrošina Latvijas unikālo 

kultūrvēsturisko vērtĥbu: nacionālās bibliogrāfijas, periodisko izdevumu, karšu, 

mākslas plakātu, seno fotogrāfiju un skaņuplašu vispārēju un ilglaicĥgu pieejamĥbu un 

saglabāšanu. 

Ĥpaši interesanta un sabiedrĥbai nozĥmĥga ir Digitālā kolekcija "Jāzeps Vītols", kas 

uzskatāma par labas prakses pilotprojektu turpmākai sadarbĥbai ar citām atmiņas 

institūcijām Latvijā un ārzemēs. Projektu atbalsta LR Kultūras ministrija. 

J. Vĥtola mantojums aptver tekstus, vēstules, notis, attēlus, audiālos un vizuālos 

ierakstus. Pilotprojekta ietvaros pirmo reizi vienuviet digitālā formā apkopots 

nozĥmĥgais mantojums, neatkarĥgi no to fiziskās atrašanās vietas. Tā mērķis ir ne tikai 

saglabāt oriģinālus, kuru eksistenci apdraud laiks un sliktie glabāšanas apstākļi, bet 

arĥ būtiski paplašināt pieejamĥbu. 

Eiropas Savienĥbas projektā TELMEMORE augstu novērtēts LNB plakātu, karšu un 

reģionālo laikrakstu digitalizējums. LNB digitālajā bibliotēkā šobrĥd ietverti 60 daţādi 

laikraksti no 1886. lĥdz 1949. gadam, plakātu kolekcijas no 1899. lĥdz 1945. gadam un 

no 1945. lĥdz 2000. gadam, 16. – 18. gadsimta Latvijas un tās vēsturiskā reģiona kartes 

(http://www.lnb.lv/digitala_biblioteka/index.htm). Digitālās bibliotēkas veidošanā 

palĥdzĥbu sniegusi Britu bibliotēka (The British Library), kam pieder pasaulē 

zinātniskāk pamatotie/pārvaldĥtie digitālie krājumi. 

Latvijas digitālās bibliotēkas stratēģiskās prioritātes: 

• digitalizēt tos materiālus, kas iet bojā, 

• digitalizēt materiālus, kas valstij ļoti nozĥmĥgi, 

• digitalizēt materiālus, kas vairāk pieprasĥti. 

Digitalizācijas vadlīnijas, pamatprincipi, metodiskās vadlīnijas 

LNB digitālo bibliotēku kompetences centra darbinieki sagatavojuši un publiskojuši 

„Ciparotāja rokasgrāmatu" http://www.lnb.lv/digitala_biblioteka/index.htm, kurā 

izklāstĥta arhĥvdatņu vai lietojumdatņu veidošana, skenēšanas tehnika, kvalitātes 

prasĥbas, aprakstĥti sareţģĥti piemēri utt.. 

Digitālās bibliotēkas projekts ir ļoti daudzsološs no nākotnes ES lĥdzekļu piesaistĥšanas 

viedokļa. Jau tagad LNB digitālo bibliotēku kompetences jeb ekselences centrs var 

profesionāli vadĥt 7IP un eContent projektus Eiropas mērogā, t.sk. pētniecĥbas, 

attĥstĥbas un inovāciju jomā. Zinātniskās pētniecĥbas darba apjoms nacionālā un 

starptautiskā lĥmenĥ būtiski paplašināsies LNB jaunajā ēkā, kur būs plānotā IKT 

infrastruktūra. 

Top Latvijas digitālo objektu kopreģistrs, kurā varēs pārbaudĥt, vai digitalizācijai 

izraudzĥto objektu jau nav ciparojusi kāda cita institūcija.


Nacionālās digitālās bibliotēkas infrastruktūras veidošana, 

attīstība, prognozes 

2006/2007. gadā LNB izveidoja stabilu un augsti kvalificētu informācijas digitalizācijas 

satura veidošanas un tehnoloģiskā infrastruktūru. Bibliotēkas ietvaros aktĥvi darbojas 

digitalizācijas vadĥbas, satura veidošanas un tehnoloģiskās darba grupas. 

2006. gadā, piemēram, kopumā ieskenētas 41 428 lapaspuses, apstrādātas 50 000 

lappuses, sagatavoti 47 CD-L, 399 CD-A, ierakstĥti un izmantoti 604 kompaktdiski 

(CD) un 65 digitālie versatĥlie diski (DVD), sagatavoti 155 lietotājdiski CD-L. 

LNB nodrošina apstākļus, lai digitālās bibliotēkas satura veidošanā varētu iesaistĥties 

visas Latvijas un arĥ ārzemju projektā ieinteresētās bibliotēkas, arhĥvi, muzeji. 

LNB veic: 

• digitalizācijas saturisko un procesuālo koordināciju; 

• nodrošina datu glabāšanu LNB serveros; 

• vada digitālo objektu pārvaldĥbas sistēmu; 

• ĥsteno datu kvalitātes kontroli; 

• sekmē vienotu starptautisko standartu izmantošanu; 

• risina autortiesĥbu jautājumus digitālā vidē. 

Informācijas ciparošana ir sareţģĥts, darbietilpĥgs un laikietilpĥgs process, kam 

nepieciešami kvalificēti darbinieki, IT programmatūru un aparatūras atjaunošana un 

pilnveide, finansiālie lĥdzekļi. 

Par 2008. gada digitalizācijas prioritātēm noteiktas: 

• iesākto projektu turpināšana un integrēšana vienotā digitālajā bibliotēkā 

„Letonika‖; 

• jaunu, integrētu Latvijas kultūrvidei nozĥmĥgu informācijas resursu radĥšana 

pētniecĥbas, izglĥtĥbas un pašizglĥtĥbas vajadzĥbām; 

• apdraudēto LNB izdevumu digitalizēšana; 

• digitalizēto informācijas resursu izmantošanas iespēju paplašināšana (vienota 

meklēšanas saskarne, priekšmetu meklēšana, pārlūkošana, meklēšana tekstā 

u.c.); 

• internetā neierobeţoti pieejamu ar Latviju saistĥtu materiālu (www lapu u.c.) 

rasmošana (vākšana un arhivēšana), ievērojot autortiesĥbu un personas datu 

aizsardzĥbu, kā arĥ profesionālas ētikas principus; 

• LNB manuālo katalogu, kartotēku retrokonversija; 

• LNB tĥmekļa vietnes attĥstĥba un pilnveidošana. 

Web 2.0 projekts „Zudusī Latvija”, kurā iesaistās Latvijas bibliotēkas, muzeji, arhĥvi, 

izglĥtĥbas iestādes, privātpersonas. Koordinē – Latvijas Nacionālā bibliotēka. 

Digitālās izstādes: 

• Ojāram Vācietim – 70 – veidojis Latvijas Valsts arhĥvs 

http://www.itl.rtu.lv/LVA/vacietis ;


• Dinaburgas cietoksnis – Latgales Centrālā bibliotēka, Daugavpils 

novadpētniecĥbas un mākslas muzejs, Daugavpils zonālais valsts arhĥvs 

(Kultūrkapitāla fonda atbalsts) http://dinaburgascietoksnis.lcb.lv; 

• Mākslinieks Eduards Kalniņš dokumentos un gleznās – veidojis Latvijas Valsts 

arhĥvs sadarbĥbā ar Valsts Mākslas muzeju un Latvijas Mākslas akadēmijas 

Informācijas centru, atbalstĥjis Valsts Kultūrkapitāla fonds un Valsts aģentūra 

"Kultūras informācijas sistēmas" Kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas 

"Bibliotēku, arhĥvu un muzeju sadarbĥbas projektu digitālā vidē atbalsts" 

ietvaros http://www.itl.rtu.lv/kalnins; 

• Johana Kristofa Broces kolekcija “Sammlung verschiedner Liefländischer 

Monumente” – Latvijas Akadēmiskā bibliotēka 1997. gadā izstrādāja projektu 

par J. Kr. Broces ―Monumente…‖ 10 sējumu digitālā arhĥva un bibliogrāfiskās 

datu bāzes izveidi. Projektu atbalstĥja Sorosa fonds-Latvija un Atvērtās 

sabiedrĥbas institūts. Arhĥva minimizētas kopijas izmantotas tiešsaistes 

datubāzes izveidei (http://www3.acadlib.lv/broce/), kurā katram attēlam ir 

teksta fails ar objekta aprakstu. Datubāze satur sĥkattēlus un vidēja lieluma 

attēlus. 

Digitālās bibliotēkas un autortiesības 

Pēdējos piecpadsmit gados autortiesĥbās un informācijas pieejamĥbā Eiropā vērojamas 

trĥs tendences: 

1. Autortiesĥbu likumu pārskatĥšana, palielinot autoru tiesĥbas un pastiprināti tās 

aizsargājot. 

2. Informācijas pieejamĥbas ierobeţošana, izmantojot lĥgumus un licences. 

3. Intensĥva garĥgā mantojuma digitalizācija un ievadĥšana globālā apritē. 

Eiropas Parlamenta un Eiropas Padomes izdotās direktĥvas aizstāv galvenokārt autoru 

un autortiesĥbu administrētāju intereses. Informācijas patērētāji šķiet aizmirsti. 

Piemēram, direktĥva 91/250/EEK „Par datorprogrammu juridisko aizsardzĥbu‖ aizliedz 

autortiesiski aizsargātu programmatūru kopēšanu. Direktĥva 92/100/EEK „Par nomas 

tiesĥbām un patapināšanas tiesĥbām‖ paredz samaksu autoriem par viņu darbu 

izsniegšanu bibliotēkās jeb publisko patapinājumu. Direktĥva 93/98/EEK „Par 

autortiesĥbu aizsardzĥbas termiņu un daţu blakustiesĥbu termiņu saskaņošanu‖ 

nosaka, ka autortiesĥbu mantojums ir aizsargājams nevis 50, bet 70 gadus pēc autora 

nāves. Savukārt 96/9/EEK „Direktĥva par datubāzu juridisko aizsardzĥbu‖ ierobeţo 

bibliotēkas liela apjoma nozĥmĥgu datu vākšanā un arhivēšanā, bet 2001/29/EC 

„Direktĥva par daţu autortiesĥbu un blakustiesĥbu aspektu saskaņošanu informācijas 

sabiedrĥbā‖ apliecina ĥstu autortiesĥbu triumfu Eiropas Savienĥbā. Ierobeţojot 

reproducēšanas (kopēšanas) iespējas, tiek revidēti vai atcelti Bernes konvencijā – 

autortiesĥbu vēsturiskajā pamatdokumentā – noteiktie izņēmumi: autortiesiski 

aizsargātas informācijas brĥva izmantošana izglĥtĥbai, pētniecĥbai, personiskām 

vajadzĥbām, kas attiecināmi arĥ uz elektronisko vidi. 

Rezultātā autori un viņu tiesĥbu administrētāji guvuši ievērojamas priekšrocĥbas, 

turpretim informācijas sniedzēju — bibliotēku un citu atmiņas institūciju, kā arĥ 

informācijas izmantotāju – piekļuve resursiem būtiski sašaurinājusies. Amsterdamas


Universitātes Tieslietu informācijas institūta 2007. gada pētĥjums pierāda Eiropas 

direktĥvu nekonsekvenci un nesaskaņotĥbu, citiem vārdiem – nelĥdzsvaru starp 

autortiesĥbu turētājiem un informācijas izmantotājiem. Šobrĥd jau aktuāls kļuvis 

jautājums par daţu direktĥvu ―mĥkstināšanu‖ attiecĥbā uz informācijas lietotājiem, 

bibliotēkām un citām atmiņas institūcijām. 

Autoru un viņu tiesĥbu administrētāju intereses izvirzĥtas priekšplānā, arĥ sastādot 

lĥgumus un licences, kas ir pretrunā ar autortiesĥbu likumiem. Piemēram, lai piekļūtu 

digitalizētai informācijai, jāpieņem autortiesĥbu administrētāju uzspiestie 

ierobeţojumi. Kā liecina Britu bibliotēkas pētĥjums, divdesmit astoņos no trĥsdesmit 

nejauši izraudzĥtiem licenču lĥgumiem šie ierobeţojumi bijuši striktāki nekā 

autortiesĥbu likumos noteikts. 

Eiropas Komisija piešķir ievērojamas naudas summas kultūras mantojuma 

digitalizācijai. Taču kultūras mantojuma digitalizāciju kavē pārspĥlētās autortiesĥbu 

turētāju prasĥbas – piecos gados digitalizēts krietni mazāk dokumentu, nekā bija 

iecerēts. 

Arĥ Latvijas digitālās bibliotēkas veidotājiem nav viegli rast kompromisu autortiesĥbu 

jautājumos. Lai to risinātu, Latvijas Republikas parlaments ir akceptējis grozĥjumus 

Autortiesĥbu likumā, ļaujot piekļuvi digitalizētajiem materiāliem bibliotēku telpās un 

iekšējā aizsargātā bibliotēku tĥklā. 

Interneta resursu rasmošana un arhivēšana 

Plašais globālajā tĥmeklĥ rodamās informācijas klāsts jau kopš tā pirmsākumiem 

rosinājis uzdot svarĥgu jautājumu – kā saglabāt vērtĥgo, kas rodas, pastāv un gaist šajā 

neticami ātri mainĥgajā vidē? 

Būtiskas interneta resursu saglabāšanas un pieejamĥbas problēmas rada globālā 

tĥmekļa mainĥba: 

• informācija ir mainĥga konkrēta vienotā resursu vietrāţa (Uniform Resource 

Locator, URL) ietvaros. Iestādes, organizācijas un privātpersonas savās 

mājaslapās ievieto aktuālos dokumentus un bieţi vien izdzēš iepriekšējos, kā 

arĥ, mainoties situācijai, mēdz mainĥt dokumentu saturu (piemēram, Latvijas 

valsts prezidenta mājaslapa www.president.lv); 

• URL norādĥtais resurss daţādu iemeslu (tehnisku problēmu, administratĥvu 

aizliegumu, organizācijas bankrota, kas parasti nozĥmē arĥ attiecĥgas 

mājaslapas likvidāciju) dēļ ir efemers un nepastāvĥgs (piemēram, 

www.kasjauns.lv). 

Rūpes par savas informatĥvās vides sakārtotĥbu un dokumentu pieejamĥbu ilgākā laika 

periodā satrauc daudzas organizācijas. Sākotnēji šĥs iestādes sāka veidot elektronisko 

dokumentu arhĥvus, kas uzskatāmi par interneta arhĥvu pirmsākumiem. Tomēr 

problēma ir daudz plašāka, jo nav iespējams salĥdzināt vienas organizācijas dokumentu 

krājumu ar globālā tĥmekļa mūsdienu apjomiem ne ietilpĥbas, ne resursu daţādĥbas 

ziņā.


Bibliotēkas — interneta resursu arhivētājas 

Kādēļ interneta resursu arhivēšana būtu jāveic bibliotēkām? Vai nepietiek, ka par to 

rūpējas pašas informāciju internetā ievietojošās organizācijas? 

Atbilde ir vienkārša – viss, kas pieejams publiskā vidē, definējams kā publikācija. 

„Obligāto eksemplāru likuma‖ i 4. panta 3. punktā teikts: ―Latvijas Nacionālajai 

bibliotēkai ir tiesĥbas un pienākums saglabāt Latvijā radĥtas tiešsaistes publikācijas 

vienu kopiju‖. 

Otrs būtisks iemesls rūpēm par tĥmekļa informācijas saglabāšanu izriet no bibliotēku 

uzdevumiem – nodrošināt lasĥtājiem ticamas un autoritatĥvas informācijas pieejamĥbu, 

neraugoties uz to, kad tā radĥta. Ņemot vērā tĥmekļa mainĥbu, izeja ir tikai viena – 

informācija jākopē un jāsaglabā lokālos, speciāli veidotos arhĥvos vai informāciju 

reprozitārijos (bibliotēkas serveros vai datu krātuvēs) un jānodrošina tai atbilstošas 

meklēšanas un piekļuves iespējas. Katra interneta resursa kopēšana veicama regulāri, 

iepriekšējās kopijas nevis pārrakstot, bet gan saglabājot un nodrošinot meklēšanas 

iespējas, lai varētu izvēlēties vajadzĥgo. 

„Tīmekļa konservi” – rasmošana 

Automatizētu tiešsaistes publikāciju saglabāšanu/arhivēšanu sauc par rasmošanu 

(angļu val. harvesting – raţas novākšana). Vistrāpĥgākais procesa tēlainais analogs 

būtu „tĥmekļa konservi‖, kuru vienĥgā atšķirĥba no ikdienišķajiem ir tāda, ka savāktās 

elektroniskās „burciņas‖ un „muciņas‖ satur regulāri „vāktas‖ digitālo dokumentu 

kopijas. 

Izšķiramas divas digitālu resursu vākšanas pamatdaļas: 

1. „ĥstā rasmošana‖ – viena noteikta URL resursu kopuma (mājaslapa ar 

hipersaitēm un attiecĥgiem elektroniskiem objektiem) arhivēšana; 

2. atsevišķu elektronisku resursu arhivēšana, t.i., konkrētu elektronisku teksta 

objektu, attēlu, audio un video materiālu vākšana (PDF, DOC, JPG, MP3 

datnes u.tml.). 

„Ĥstās rasmošanas‖ rezultātā veidojas interneta arhĥvi, kas sastāv no hronoloģisku 

kopiju virknēm un kuros, kā jau teikts, nodrošināta saturiskās informācijas 

meklēšanas iespēja. Atsevišķu elektronisku resursu arhivēšanas rezultāts ir atsevišķu 

datņu, kas neatšķiras no elektroniskā objekta oriģināla, kopums. Tā kā ne visās datnēs 

iespējama meklēšana pēc satura (piemēram, attēlu datnēs), tad indeksēšanas iespējas 

šĥs pamatdaļas vākumā ir ierobeţotas. 

Kā rasmo? 

Viena no populārākajām programmām, kas tiek izmantota tĥmekļa arhĥvu veidošanai 

(rasmošanai), ir „Heritrix‖ ii . Tā ir viena no t.s. tĥmekļa „rāpuļprogrammām‖ (web 

crawler), kuras pamatā ir atklātā koda Java programmatūra (latviešu valodā 

veiksmĥgāks „Heritrix‖ programmas nosaukums būtu „rasmotājprogramma‖). 

Programma izveidota bezpeļņas organizāciju „Interneta Arhĥva‖ iii un Ziemeļvalstu 

nacionālo bibliotēku kopprojekta rezultātā, un ir pieejama kopš 2004. gada. Tā 

nodrošina URL definētu resursu vākšanu, sekojot hipersaitēm, un ĥpašu arhĥvdatņu (ar 

datnes paplašinājumu .ARC) izveidošanu. Atšķirĥbā no tiešas tĥmekļa vietnes kopijas,


kurā tiek saglabāta vietnes oriģinālā struktūra, informācija arhĥvdatnēs tiek glabāta 

kompaktāk un citādā datu kārtojumā. 

Lai ARC datnēs savākto informāciju būtu iespējams hronoloģiski sakārtot un meklēt, 

tiek izmantotas programmas „NutchWAX‖ iv (viena no meklēšanas mašĥnas (search 

engine) meklējumprogrammām) un „WERA‖ v (viena no piekļuves lĥdzekļu (access tool) 

programmām). Šĥs programmas ļauj meklēt informāciju pēc atslēgvārda, tātad – 

satura. Šĥs priekšrocĥbas dēļ trĥs minēto programmu komplekts rasmošanā tiek 

izmantots visplašāk, tomēr tam ir kāds būtisks trūkums. Ļoti apjomĥgu arhĥvdatņu 

kolekciju gadĥjumā nevar iztikt bez ārkārtĥgi lieliem serveru disku apjomiem, kas 

satura indeksēšanas gadĥjumā vēl pieaug trĥskārt. Tādēļ pasaulē lielākajā tĥmekļa 

arhĥvā, kas brĥvi pieejams „Interneta arhĥva‖ adresē www.archive.org, izmantota 

programma „WaybackMachine‖, kas informāciju arhĥvā ļauj meklēt tikai pēc URL. 

Rasmošanas problēmas un īpatnības 

Interneta tehnoloģiju attĥstĥba ne tikai paplašina tĥmeklĥ pieejamās informācijas 

apjomu, bet vairo arĥ tās daţādĥbu. Papildinās ne tikai digitālo objektu klāsts, bet ar 

jaunām tehnoloģijām bagātinās paša tĥmekļa pamatu pamats – mājaslapas, to 

veidošanas pamatprincipi. Daudzos gadĥjumos diemţēl tas rada sareţģĥjumus 

rasmotājam – nav iespējams adekvāti un pilnĥgi savākt informāciju no mājaslapām, 

kurās ir dinamiska pāradresācija (t.i., hipersaite nav tieši noteikta, bet tiek veidota 

atkarĥbā no, piemēram, lietotāja atbildes uz anketas jautājumu), datubāzes, forumi vai 

cita veida interaktĥvi elementi. Šāda veida problēmas ir apzinātas, analizētas un 

apkopotas Starptautiskā Interneta saglabāšanas konsorcija (International Internet 

Preservation Consortium, IIPC) pētĥjuma elektroniskajā publikācijā „Web Harvesting 

Survey‖ vi . Pētĥjuma autoru secinājumi nav iepriecinoši – automatizētās interneta 

arhivēšanas rezultāts neizbēgami atšķirsies no oriģināla, bet daţos gadĥjumos tehnisku 

iemeslu dēļ rasmošana nebūs iespējama vispār. 

Tĥmekļa resursu arhivēšanu ietekmē arĥ autortiesĥbu jautājumi. Piemēram, „Interneta 

arhĥvā‖ tiek ietverts tĥmekļa vietņu ĥpašnieku aizliegums kopēt informāciju. „Heritrix‖ 

rasmotājprogramma nevāc informāciju, ja to aizliedz robotdatne (robots.txt), kuru 

interneta vietnes ĥpašnieks ievieto direktorijā, kurā glabājas aizsargājamie dokumenti 

hiperteksta iezĥmēšanas valodā (Hypertext Markup Language, HTML). Aizliegt vākt 

noteiktu informāciju var arĥ, izmantojot robotu META tegus vietņu HTML datņu 

iekšienē. Lĥdzĥgu informācijas aizsardzĥbu iespējams nodrošināt arĥ katrai atsevišķai 

hipersaitei vii . 

Pasaules pieredze interneta arhivēšanā 

Pasaules pieredzi tĥmekļa arhivēšanā labi ilustrē „Interneta Arhĥva‖ 

„WaybackMachine‖ (http://www.archive.org/web/web.php). Tas ir pats plašākais 

internetā brĥvi pieejamais vietņu arhĥvs, kas tiek veidots un uzturēts automātiski. 

Arhivēto interneta lapu kopskaits sasniedz 2 miljardus.


Citāda veida arhĥvu kārtojumu un piekļuvi demonstrē Lielbritānijas Tĥmekļa 

arhivēšanas konsorcija (UK Web Archiving Consortium, http://www.webarchive.org.uk) 

un Austrālijas Tĥmekļa arhĥva PANDORA (Pandora Australia’s Web Archive, 

http://pandora.nla.gov.au) projekti, kā arĥ Čehijas Tĥmekļa arhĥvs (Archive of the Czech 

Web, http://en.webarchiv.cz), Ziemeļvalstu Tĥmekļa arhĥvs (Nordic Web Archive (demo), 

http://nwa.nb.no) un Katalonijas Digitālā mantojuma projekts (Patrimoni Digital de 

Catalunya, http://www.padicat.cat). Šie projekti vērsti uz noteiktas valsts vai kopienas 

interešu apmierināšanu un apkopo gan rasmotos interneta arhĥvus, gan arĥ atsevišķus 

digitālos resursus. Atšķirĥbā no „WaybackMachine‖ ļoti plašā krājuma, kurā tomēr nav 

iespējama saturiskā meklēšana, šie arhĥvi ir indeksēti un tajos iespējama meklēšana 

pēc atslēgvārdiem. Kā cita veida paraugs minams ASV Kongresa bibliotēkas piemērs 

interneta resursu arhivēšanā, par kuru vairāk informācijas iegūstams adresē 

http://www.loc.gov/webcapture/. Šie arhĥvi ir tematiski un atspoguļo kādu konkrētu 

notikumu valsts dzĥvē. 

Latvijas Nacionālās bibliotēkas pieredze 

Latvijas Nacionālajā bibliotēkā (LNB) rasmošana sākta 2005. gadā. Kopš tā laika 

izmēģinātas vairākas programmas „Heritrix‖ versijas. Šobrĥd tiek izmantota versija 

1.6.0. Interneta arhĥvi izveidoti jau 450 vietnēm. Arhivētas: 

• valdĥbas, kultūras, zinātnisko, izglĥtĥbas, sporta, medicĥnas iestāţu mājaslapas; 

• 2007. gada pirmsvēlēšanu situācija partiju mājaslapās; 

• Latvijas prezidenta kancelejas mājaslapa pirms un pēc prezidenta vēlēšanām; 

• saturiski indeksētas un „WERA‖ saskarnē no LNB datoriem pieejamas 39 

mājaslapas. (Anita Rašmane, Bibliotēku Pasaule, 41/2008) 

Nacionālas nozīmes datu rasmošana, arhivēšana un piekļuves 

nodrošināšana 

UNESCO kultūras mantojuma saglabāšanas stratēģijas mērķis ir saglabāt un 

nodrošināt piekļuvi nacionālajām (arĥ Latvijas) globālā tĥmekļa lapām. LNB nākotnes 

uzdevums ir vākt tĥmekļa vietnes, kas saistĥtas ar Latviju: domēns .lv, lapas Latvijas 

serveros, latviešu valodā, lapas, ko veidojuši Latvijas cilvēki. Nepieciešams slēgt 

lĥgumus ar attiecĥgajām institūcijām, izveidot miljoniem datņu un nodrošināt piekļuvi 

šim nozĥmĥgajam informācijas masĥvam. Lai rasmošana un arhivēšana būtu 

pilnvērtĥga, vēl jāpilnveido likumi un normatĥvdokumenti.



1. Angļu-latviešu-krievu informātikas vārdnīca: datori, datu apstrāde un 

pārraide. [Rĥga] : Avots, 2001. 660 lpp. ISBN 9984-700-33-X. 

2. Angļu-latviešu skaidrojošā datorvārdnīca. Sast. Lidija Leikuma, Skaidrĥte 

Zariņa, Māris Ābeltiņš. [Rĥga] : Jumava, 1998. 397, [1] lpp. ISBN 9984-05-138-2. 

3. Bards, Aleksandrs, Sēderkvists, Jāns. Netokrātija. Rĥga : Jumava, 2005. 162 lpp. 

ISBN 9984-05-901-4. 

4. Bibliotēku likums [tiešsaiste]. Pēdējā redakcija 05.01.2006. Pieejams: 

http://www.likumi.lv/doc.php?id=48567 

5. Demakova, Helēna. Uzruna Bibliotekāru biedrības 9. kongresā 2008. gada 28. 

februārī [tiešsaiste] Pieejams: http://www.lnb.lv/lv/bibliotekariem/konferencumateriali/20080228-1/helena-demakova 

. 

6. Eko, Umberto. Rozes vārds. Rĥga : J. Rozes apgāds, 1998. ISBN 9984623076. 

7. Ēriksens, Tomass Hilanss. Mirkļa tirānija. Straujš un gauss laiks informācijas 

sabiedrĥbā. Rĥga : Norden AB, 2004. 224 lpp. ISBN 9984713172. 

8. Geitss, Bils. Ceļš ved uz priekšu. No angļu val. tulk. U. Sĥlis. Rĥga : Tapals, 

1999. 402, [2] lpp. ISBN 9984-577643. 

9. Glosiene, Audrone. Sabiedrisko attiecību abc bibliotekāriem. Rĥga : Zvaigzne 

ABC, 2001. ISBN 9984179435. 

10. Graftonsī, Antonijs. Kā mēs lasīsim nākotnē. Digitalizācija un tās vājās vietas. 

Rĥgas Laiks, Nr.2, 2008. ISSN 1407-1622. 

11. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca: ap 25 000 šķirkļu un 2500 attēlu. [Rĥga] : Avots, 

2005. 891 lpp. ISBN 9984-757-37-4. 

12. Johana Kristofa Broces kolekcija “Sammlung verschiedner Liefländischer 

Monumente ...” [tiešsaistes datubāze] Pieejams: http://www3.acadlib.lv/broce/ 

13. Karnītis, Edvīns. Informācijas sabiedrība – Latvijas iespējas un uzdrošināšanās. 

Rĥga : Pētergailis, 2004. 208 lpp. ISBN 9984-33-074-5. 

14. Kas ir blogs? [tiešsaiste] [skatĥts 20.03.08.] Pieejams: 

http://www.blogs.lv/palidziba.html 

15. Kas ir Web 2.0? [tiešsaiste] [skatĥts 19.03.08.]. Publicējis: SEO.lv. Pievienots 

30.05.07. Pieejams: http://www.seo.lv/raksti.php?id=Web20 

16. Lielā terminu vārdnīca. Datortermini [tiešsaiste] [skatĥts 10.03.08.]. Pieejams: 

http://www.termini.lv/ 

17. LR Centrālā statistikas pārvalde. Notikumu arhīvs. Statistiskās publikācijas 

[tiešsaiste]. Rĥga : Latvijas statistika, 2008 [skatĥts 26.03.08.]. Pieejams: 

http://www.csb.gov.lv/csp/events/?mode=arh&period=03.2008&cc_cat=256 

18. LR Satiksmes ministrija. Nacionālā programma Informātika: 1999 – 2005: 

kopsavilkums. Rĥga, 1998. 60 lpp. 

19. Līkopa, Vita. Lietišķā etiķete starptautiskajā biznesā. Rĥga : Zvaigzne ABC, 

[2003]. ISBN 9984-22-923-8. 

20. Nacionālais Mediju Pētĥjums: Internets, Ziema 2007.: mediju, tirgus un sociālo 

pētĥjumu aģentūra TNS Latvia ir apkopojusi Interneta auditorijas pētĥjuma


rezultātus [tiešsaiste] [skatĥts 20.03.08.]. Pieejams: 

http://www.tns.lv/?lang=lv&fullarticle=true&category=showuid&id=2571 

21. Nikolo grupa. Informācijas sabiedrĥbas pētĥjums [tiešsaiste]. [Rĥga], 2004 

[skatĥts 23.03.08.]. Pieejams: http://www.lattelekom.lv/ltk/doc/IS_petijums.pdf 

22. Pabērza, Kristīne. Publiskās bibliotēkas skaitļos un attieksmēs: pētĥjuma 

rezultātu prezentācija Bibliotekāru biedrĥbas 9. kongresā 2008. gada 28. 

februārĥ [tiešsaiste]. Pieejams: http://www.lnb.lv/lv/bibliotekariem/konferencumateriali/20080228-1/kristine-paberza 

23. Publiskās bibliotēkas informācijas sabiedrībā: Kopenhāgenas deklarācija. 

Pieņemta Kopenhāgenas konferencē 1999. gada 14. – 15. oktobrĥ. [tiešsaiste] 

[skatĥts 20.03.08.]. Pieejams: http://www.km.gov.lv/UI/Main.asp?id=10104 

24. Publisko bibliotēku pakalpojumi: IFLA/UNESCO vadlĥnijas attĥstĥbai 

[tiešsaiste] [skatĥts 20.03.08.] Pieejams: 

http://www.lnb.lv/lv/bibliotekariem/standarti/publikacijas/ifla-unesco-publiskobiblioteku-vadlinijas.pdf 

25. Rifkins, Džeremijs. Jaunās ekonomikas laikmets. Rĥga : Jumava, 2004. 279 lpp. 

ISBN 9984-05-712-7. 

26. Sporāne, Baiba. Informācijas sabiedrības teorijas aspekti: materiāli studijām. 

Rĥga : Latvijas Universitāte, 2002. 159, [1] lpp. ISBN 9984-725-26-X. 

27. Stīvensone, Džaneta. Bibliotēku un informācijas pārvaldība: angļu-latviešu un 

latviešu-angļu terminu skaidrojošā vārdn. No angļu val. tulk. Baiba Sporāne; 

220893. 

28. Svešvārdu vārdnīca. 6. izd. Red. Dainuvĥte Guļevska. Rĥga : Norden AB, 2000. 

799, [1] lpp. ISBN 9984-9383-4-4. 

29. Šlāpins, Ilmārs. eApziņa. Rĥgas Laiks, Nr. 3, 2001, 28. – 37. lpp. 

30. Valsts kultūrpolitikas vadlīnijas 2006. – 2015. gadam: ilgtermiņa politikas 

pamatnostādnes [tiešsaiste] [skatĥts 22.03.08.]. Pieejams: 

http://www.km.gov.lv/ui/imagebinary.asp?imageid=2906 

31. Vasiļjevs, Andrejs. Zināšanu sabiedrības veidošana Latvijas attīstībai Eiropas 

Savienībā: prezentācija LIKTA 5. konf. 2003. g. 7. nov. Rĥgā [tiešsaiste] [skatĥts 

23.03.08.]. Pieejams: http://www.litta.lv/lv/konferences/conf-05/presentations/ 

32. Vilks, Andris. Meklēt un atrast [tiešsaiste] : [LNB direktora Andra Vilka 

komentārs Antonija Graftonsĥ rakstam „Kā mēs lasĥsim nākotnē‖]. Rĥgas 

Laiks, Nr. 2, 2008. Pieejams: 

http://www.rigaslaiks.lv/Raksts.aspx?year=2008&month=2&article=3. 

33. Zinātnes un tehnoloģijas vārdnīca. Galv. red. Dainuvĥte Guļevska. Rĥga : 

Norden AB, 2001. 754 lpp. ISBN 9984-9383-5-2. 

34. Žogla, Artūrs. LETONICA: Attĥstĥba un digitālo objektu pārvaldĥba: 

prezentācija Latvijas Bibliotekāru biedrĥbas 9. kongresā 2008.02.28. [tiešsaiste] 

[skatĥts 19.03.08.]. Pieejams: 

zin. red. Inese Auziņa-Smita. Rĥga : Zvaigzne ABC, 2001. 242 lpp. ISBN 9984- 

http://www.lnb.lv/lv/bibliotekariem/konferencu-materiali/20080228-1/arturszogla


35. Association of College and Research Libraries [tiešsaiste]. ACRL Information 

Literacy Web Site maintained and developed by the Information Literacy 

Advisory Committee. Chicago : American Library Association, 2003 [skatĥts 

05.04.07.]. Pieejams: 

http://www.ala.org/ala/acrl/acrlissues/acrlinfolit/infolitoverview/introtoinfolit/in 

troinfolit.cfm 

36. Behrens, S. J. A conceptual analysis and historical overview of information 

literacy. College & Research Libraries, Vol. 55, 1994. pp. 309 – 322. 

37. Breivik, Patricia Senn. Putting libraries back in the information society. 

American Libraries, Vol. 16, nr. 1, 1985. p. 723. 

38. Breivik, Patricia Senn, Gee E. Gordon. Higher education in the Internet age: 

libraries creating a strategic edge. Westport : Praeger Publishers, 2006. 319 p. 

ISBN 0-275-98194-0. 

39. Bruce, C. The seven faces of information literacy. Adelaide : Auslib Press, 1997. 

203 p. ISBN 1-875145-43-5. 

40. Budge I. The New Challenge of Direct Democracy. Oxford : Polity Press, 1966. 

41. Bundy, A. (Ed.) Australian and New Zealand Information Literacy Framework: 

principles, standards and practice. 2nd ed. [tiešsaiste]. Adelaide : Australian 

and New Zealand Institute for Information Literacy, 2004. [skatĥts 05.04.07.]. 

Pieejams: http://www.anziil.org/resources/Info%20lit%202nd%20edition.pdf 

42. Chowdhury, G. G., Chowdhury, Sudatta. Introduction to Digital Libraries. 

London : Facet Publ., 2003. ISBN 856044653. 

43. Doyle, Christina S. Outcome measures for information literacy within the 

National Educational Goals of 1990 [tiešsaiste]. [skatĥts 16.04.07.]. Pieejams: 

http://eric.ed.gov/ERICDocs/data/ericdocs2/content_storage_01/0000000b/80/23 

/4a/12.pdf 

44. Drotner, Kirsten. Library innovation for the knowledge society [online] [cited 

15.03.08.]. Scandinavien Public Library Quorterly, Volume 38 NO. 2, 2005. 

Pieejams: http://www.splq.info/issues/vol38_2/07.htm 

45. Europa [tiešsaiste] : Eiropas Savienĥbas portāls. [B.v.] : Eiropas Kopienas, 1995 

– 2008 [skatĥts 26.03.08.]. Pieejams: http://europa.eu/index_lv.htm 

46. EuroTermBank [tiešaiste] : terminoloģijas portāls. Pieejams: 

http://www.eurotermbank.com 

47. Hapke, Thomas. Vermittlung von Informationskompetenz. Bibliotheksdienst, 

34. Jg., H. 5, 2000. s. 819 – 834. [tiešsaistē] [skatĥts 14.04.07.]. Pieejams: 

http://www.tuhh.de/b/hapke/hapke-BD-00.pdf 

48. Hubert, Agnes, Caremier, Benedicte. Democracy and the Information Society in 

Europe. London : Kogan Page, 2001. 178 p. 

49. Innovative Internet Applications in Libraries [online] [cited 20.03.08.] 

Pieejams: http://www.wiltonlibrary.org/innovate.html 

50. Matthews, Joseph R. Strategic Planning and Management for Library 

Managers. Westport; Connecticut; London, 2005. ISBN 1-59158-2318.


51. The Prague Declaration “Towards an Information Literate Society” [tiešsaiste]. 

Washington : US National Commission on Libraries and Information Science 

52. Qvortrup, Lars. The public library: from information access to knowledge 

management: a theory of knowledge and knowledge categories [online] 

Proceedings of the Sixth International Conference on Conceptions of Library 

and Information Science—"Featuring the Future". [skatĥts 15.03.08.] Pieejams: 

http://informationr.net/ir/12-4/colis17.html 

53. O'Reilly, Tim. What Is Web 2.0. Design Patterns and Business Models for the 

Next Generation of Software [online] Pieejams: 

[skatĥts 17.04.07.]. Pieejams: 

http://www.nclis.gov/libinter/infolitconf&meet/postinfolitconf&meet/PragueDeclaration.pdf 

http://www.oreillynet.com/pub/a/oreilly/tim/news/2005/09/30/what-is-web- 

20.html 

54. Reitz, Joan M. ODLIS – Online Dictionary for Information Science [online]. 

Pieejams: http://lu.com/odlis/odlis_e.cfm 

55. Rubin, Richard E. Foundations of Library and Information Science. New York; 

London : Neal-Schuman Publishers, 2000. ISBN 1-55570-402-6. 

56. SCONUL Information skills in higher education: a SCONUL Position Paper. 

[tiešsaiste] London : SCONUL, 2007. [skatĥts 08.04.07.]. Pieejams: 

http://www.sconul.ac.uk/groups/information_literacy/publications/papers/Seven 

_pillars.html 

57. Sturges, Paul. Public internet access in libraries and information services. 

London: Facet Publishing, 2002. ISBN 1-85604-425-4. 

58. Tedd, Lucy A., Large, Andrew. Digital Libraries: Principles and Practice in a 

Global Environment. Munchen : K. G. Saur, 2004. ISBN 1856044653. 

59. Wilson, Bonita. News about Digitization Projects. D-Lib Magazin, 

November/December, Vol. 13, No. 11/12. 2007. ISSN 1082-9873. 

60. Всемирный Саммит по информационному обществу. Cост. Е. И. Кузьмин, 

В. Р. Фирсов. Санкт-Петербург : Рос. нац. библ., 2004. 135 с. 

61. Земсков, А. И., Шрайберг, Я. Л. Электронные библиотеки : учебное 

пособие для студентов вузов культуры и искусств и др. выcших учеб. 

заведений. Москва : Либерея, 2003. 352 с. ISBN 5-85129-184-2.

182 

4.NODAĻA 

BIBLIOTĒKU ATTĪSTĪBA 

ZINĀŠANU SABIEDRĪBAS BŪTĪBA. ZINĀŠANU SABIEDRĪBAS BIBLIOTĒKU MODEĻI . 183 

Zināšanu sabiedrība .................................................................................................. 183 

Zināšanu parku koncepcija ....................................................................................... 184 

Pārmaiņas bibliotēku stratēģijās. Trīspakāpju modelis ............................................ 185 

BIBLIOTĒKU ATTĪSTĪBAS PAMATPRINCIPI........................................................ 188 

Bibliotēku darbības galvenās prioritātes .................................................................. 188 

Bibliotēku modernizācijas pamatprincipi ................................................................. 192 

Bibliotēkas būtības formulējumi .............................................................................. 194 

MŪSDIENU VADĪŠANAS METODES BIBLIOTĒKĀ. PĀRMAIŅU VADĪBA............... 196 

Pārmaiņu cēloņi ........................................................................................................ 196 

Pārmaiņu vadības pamatvirzieni .............................................................................. 198 

Piecas pārmaiņu ieviešanas stadijas ......................................................................... 199 

Pārmaiņu ieviešanas metodes .................................................................................. 200 

PLĀNOŠANAS PROCESS UN VADĪŠANAS STILI.................................................. 202 

Plānošanas struktūra ................................................................................................ 202 

Stratēģiskās plānošanas process .............................................................................. 204 

Stratēģiskās plānošanas līmeņi................................................................................. 206 

Vadīšanas stili ........................................................................................................... 213 

BIBLIOTEKĀRA UN LASĪTĀJA SASKARSMES PLĀNOŠANA ................................. 215 

Bibliotēka kā cilvēciskās saskarsmes centrs ............................................................. 215 

Bibliotekāra personība un misija informācijas/zināšanu sabiedrībā ........................ 218 

Bibliotekāra profesionālā ētika kā saskarsmes pamats ............................................ 221 

Bibliotekāra profesionālās ētikas kodekss ................................................................ 228

BIBLIOTĒKU ATTĪSTĪBA 183 

ZINĀŠANU SABIEDRĪBAS BŪTĪBA. ZINĀŠANU 

SABIEDRĪBAS BIBLIOTĒKU MODEĻI 

Zināšanas ir cilvēces izdzĥvošanas un ilgtspējĥgas attĥstĥbas pamats. Kopš civilizācijas 

pirmsākumiem jaunu zināšanu radĥšana un lietošana visās darbĥbas jomās 

nodrošinājusi sabiedrĥbas attĥstĥbu un cilvēku labklājĥbu. 

Visos laikos un visās sabiedrĥbās (ar atsevišķiem izņēmumiem ĥpašās sabiedrĥbas 

attĥstĥbas fāzēs totalitāro reţĥmu apstākļos) likts uzsvars uz mācĥšanu, mācĥšanos un 

zināšanu pieejamĥbu sociālo procesu progresa veicināšanai. Zināšanu apjoma augšana un 

informācijas izplatĥšana arvien pozitĥvi ietekmējusi tos, kam zināšanas un informācija ir 

pieejama, un negatĥvi tos, kam zināšanas un informācija nav pieejama. 

Nākotnes sociālās attĥstĥbas tendences nosaka, ka zināšanām būs centrālā loma 

ekonomikas augšanā, sociālās telpas attĥstĥbā, kultūru bagātināšanā un politikas 

pilnveidē (UNESCO Knowledge Park Conference&Exhibition, 2007). 

Bibliotēkas, saskaņā ar to misiju un sociālo uzdevumu – kā cilvēces atmiņas 

institūcijas, – pārvalda cilvēces radĥtās zināšanas un padara tās pieejamas jebkuram 

cilvēkam jebkurā laikā un jebkurā vietā. Lĥdz ar zināšanu sabiedrĥbas veidošanos 

pasaulē bibliotēkas kļūst par zināšanu sabiedrĥbas bāzi zināšanu uzkrāšanas, 

sakārtošanas, izplatĥšanas un brĥvas pieejamĥbas jomā. 

Zināšanu sabiedrība 

Zināšanu sabiedrība ir sabiedrĥba, kuras institūcijas un organizācijas dod iespēju 

cilvēkiem un informācijai attĥstĥties bez ierobeţojumiem un paver masveida 

producēšanas un masveida izmantošanas iespējas visiem zināšanu veidiem visā 

sabiedrĥbā. 

Zināšanu sabiedrĥba aptver visus sabiedrĥbas locekļus zināšanu radĥšanā un zināšanu 

izmantošanā, tā atbalsta mērķi sasniegt augstu dzĥves kvalitāti un drošĥbu. 

(Understanding Knowledge Societies, 2005) 

Zināšanu sabiedrĥba iesaista visas nācijas un visus cilvēkus zināšanu radĥšanā, 

saglabāšanā, izplatĥšanā un izmantošanā. Izmantošanas procesā zināšanas pavairojas, 

radot pievienotās vērtĥbas efektu, un kļūst par neierobeţotu un attĥstĥtu ekonomiskās 

labklājĥbas avotu. Inovācijas apņem visu spektru no idejas rašanās lĥdz tās 

komercializācijai. Sekmĥga inovācija konvertē zināšanu plūsmas pārdodamās precēs un 

pakalpojumos. Pasaules ekonomika kļūst atkarĥga no spējas efektĥvi radĥt, izplatĥt un 

lietot zināšanas. Informācijas plaisa, kas rodas informācijas un komunikāciju 

tehnoloģiju nevienmērĥgās izplatĥbas un pieejamĥbas dēļ, ir jāpārvar, lai realizētu 

optimālu zināšanu sabiedrĥbas struktūru (4.1. att.).


ZINĀŠANU SABIEDRĪBA 

ZINĀŠANAS 

RADĪŠANA SAGLABĀŠANA IZPLATĪŠANA IZMANTOŠANA 

4.1. attēls. Zināšanu sabiedrĥbas struktūra. 

Zināšanu sabiedrĥbas mērķis – dot ikkatram sabiedrĥbas loceklim vienlĥdzĥgas iespējas: 

• pilnveidot savas zināšanas; 

• sniegt maksimālu pienesumu ilgtspējĥgā kopējās labklājĥbas un personiskās 

labklājĥbas veidošanā. 

Zināšanu sabiedrĥbas uzdevumi: 

• nodrošināt saturu informācijas tĥklos un to izmantošanu socio-ekonomiskām, 

politiskām un kultūras vajadzĥbām. 

Zināšanu sabiedrĥbu raksturo: 

• informācija un zināšanas kā svarĥgākie sabiedrĥbas un indivĥda labklājĥbas 

faktori; 

• vienlĥdzĥga pieeja informācijai un komunikāciju resursiem visiem sabiedrĥbas 

locekļiem; 

Bibliotēka kā sabiedrības atmiņas institūcija, 

kas nodrošina zināšanu sabiedrību ar 

zināšanām, radot pievienoto vērtību 

• fundamentālas pārmaiņas informācijas izplatĥšanā, saziņā, ekonomikā un 

uzņēmējdarbĥbā, izglĥtĥbā, veselĥbas aizsardzĥbā un izklaidē. 

Pasaulei tuvojas uz zināšanām, tehnoloģijām un informāciju bāzēta attĥstĥbas 

revolūcija. Zināšanas, ja tās ir pareizi izplatĥtas, ja tās ir pieejamas visiem, dod 

cilvēkiem vislielāko iespēju sevi attĥstĥt un cĥnĥties pret nabadzĥbu. (UNESCO 

Knowledge Park Conference&Exhibition, 2007) 

Zināšanu parku koncepcija 

UNESCO Zināšanu parka konferences konceptuālais ziņojums (UNESCO Knowledge 

Park Conference&Exhibition, 2007) par Zināšanu parku kā vienu no zināšanu 

sabiedrĥbas centriem, to būtĥbas skaidrojumā koncentrē uzmanĥbu uz inovācijām, 

pētniecĥbu, uzņēmējdarbĥbu un reģionālo ekonomiku attĥstĥbas paātrināšanu: 

1. Zināšanu parki (ZP) ir uzņēmējdarbĥbas vides attĥstĥbas mehānisms. 

2. ZP attĥstāmi kopā ar universitātēm kā pētniecĥbas un tehnoloģiju kopdarbĥbas 

mehānismi. 

3. ZP paātrina mazo un vidējo uzņēmumu izplatĥbu, nodrošinot vieglu piekļuvi 

informācijas resursiem. 

4. lielākā daļa ZP ir centrēti uz tehnoloģiju izmantošanu un strauju 

komercializāciju.


Šo koncepciju jāpapildina ar atziņu, ka zināšanu sabiedrĥbai jābūt vairāk nekā tikai 

efektĥva biznesa un pārticĥbas telpai. Tai jābūt ar pietiekamu kapacitāti, lai 

nodrošinātu gan ekonomisko, gan sociālo, gan kultūras attĥstĥbu. Zināšanu sabiedrĥbas 

pilnas kapacitātes nodrošināšanai jāattĥsta ne tikai zināšanu parki, bet jānodrošina arĥ 

plašs visaptverošs bibliotēku tĥkls, kas nodrošinātu informācijas plaisas likvidāciju un 

pilnvērtĥgu zināšanu cirkulāciju sabiedrĥbā. Tikai bibliotēkas (protams, sadarbĥbā ar 

proponētajiem ZP) spēj nodrošināt pilnĥgu zināšanu sabiedrĥbas struktūras 

funkcionēšanu, realizējot zināšanu radĥšanu, saglabāšanu, sakārtošanu, izplatĥšanu un 

izmantošanu. 

Pārmaiņas bibliotēku stratēģijās. 

Trīspakāpju modelis 

Pirmā pakāpe 

Klasiskā bibliotēka – klasiskās bibliotēkas galvenā iezĥme ir kolekcijorientēta 

bibliotēka. Klasiskās bibliotēkas uzdevumos ietilpst: 

• grāmatu un ţurnālu iegāde atbilstoša krājuma veidošanai; 

• grāmatu fondu kataloģizācija; 

• fondu lietošana – izsniegšana un krātuves administrēšana; 

• informācija par fondiem; 

• arhivēšana – drukāto informācijas avotu uzglabāšana. 

Uzmanĥbas centrā ir bibliotēkas fonds. Lietošana notiek uz vietas lasĥtavā vai 

izsniedzot grāmatas uz māju. 

Piezĥme: klasiskās bibliotēkas pārejas posmā uz otro pakāpi – digitālo bibliotēku – 

bibliotēka sāk pārorientāciju uz lietotājorientētu stratēģiju. 

Otrā pakāpe 

Digitālā bibliotēka – digitālā bibliotēka ir pilnĥbā lietotājorientēta bibliotēka. 

Pārmaiņas procesa iemesli: 

• pārmaiņas pētniecĥbā un zinātnē; 

• izmaksu spiediens uz bibliotēkām; 

• konkurences spiediens uz bibliotēkām; 

• IT ietekme; 

• automatizācija (kopš 20. gs. 60. g.); 

• tĥklu attĥstĥba (kopš 20. gs. 70. g.); 

• personālie datori kā darba un meklēšanas instruments; 

• internets un globālais tĥmeklis (kopš 1995. g.) – no laika un vietas neatkarĥga 

lietošana, datubāzu saslēgšana vienotā tĥklā, digitālo dokumentu tiešsaistes 

lietojums, hipersaites, digitalizācija, OPAC, elektroniskie ţurnāli utt.


Trešā pakāpe 

Integrētā bibliotēka (tagadnes modelis – hibrĥdbibliotēka) (4.2. att.). 

Integrācija 

Arhivēšana 

ELEKTRONISKO 

PAKALPOJUMU KLĀSTS 

Izglītošana 

Publicēšana 

4.2. attēls. Integrēta bibliotēka. 

Integrācija: atvērti sasaistes punkti daţādās datubāzēs, OAI dokumentu ieguve 

(brĥvpieejā), institucionālā repozitārija integrācija, informācijas meklēšanas integrācija, 

lietotājorientēts piedāvājums, metameklēšana. 

Publicēšana: elektronisko zinātnisko publikāciju veicināšana, brĥvpieejas izplatĥšana, 

platforma brĥvpieejas ţurnāliem, ţurnālu digitālais arhĥvs, bibliogrāfijas izveidošana. 

Izglītošana: informācijas kompetences uzlabošana (informācijpratĥba), mācĥbu 

nodarbĥbas, informācijpratĥbas apguves iekļaušana skolu, augstskolu programmās; 

tiešsaistes konsultācijas. 

Stratēģija: e-bibliotēka – jauna pieeja pakalpojumiem un krājumiem, virtuālās telpas 

integrācija. 

Arhivēšana: informācijas pieejamĥbas nodrošināšana, elektronisko dokumentu arhivēšana, 

pieejas nodrošināšana primārajiem datiem, izdevniecĥbu produktu arhivēšana 

valsts lĥmenĥ, sadarbĥba ar informācijas dienestiem (Mumenthaler R., 2007). 

Izaicinājums bibliotēkām 

Analogajā laikā bibliotēkas bija drukātās informācijas nozĥmĥgākās piegādātājas. 

Digitālajā laikā bibliotēkām jābūt nozĥmĥgākajām elektroniskās informācijas 

piegādātājām. 

Nozīmīgākās kompetences: 

• labi drukāto izdevumu fondi; 

• brĥva pieeja digitālajiem un e-resursiem; 

• orientēšanās uz starptautiskiem standartiem; 

• uzticami lietošanas pakalpojumi; 

• stabilitāte laika ziņā; 

• profesionāli darbinieki.


Notiek bibliotēku uzdevumu paradigmas maiņa (sk. 4.1.tabulu). 

4.1. tabula. Paradigmas maiņa. 

PAGĀTNE/TAGADNE 

Pārsvarā drukātu mediju uzglabāšana / 

administrēšana 

Klienti nāk uz bibliotēku 

Bibliotēkas pakalpojumi atkarĥgi no laika 

Bibliotēkas vietējie (uz vietas bibliotēkā) 

pakalpojumi 

NĀKOTNE 

Uz klientu orientētas informācijas 

piegādātāja uz visdaţādāko mediju bāzes 

Bibliotēka iet pie klientiem 

Bibliotēkas pakalpojumu izmantošana 

nepieciešamĥbas brĥdĥ 

Ārējo pakalpojumu izmantošana 

Bibliotēkas nākotnes attĥstĥbu raksturo tieši šĥ paradigmas maiņa, jo daudzas darba 

metodes, bibliotēkas vērtĥbas un organizācijas modeļi radikāli izmainĥjušies. Divi 

visnozĥmĥgākie pārmaiņu momenti – datubāzu un OPAC ienākšana bibliotēkās 20. gs. 

80. gados un interneta ―ielaušanās‖ bibliotēku vidē 90. gados. Iestājās bibliotēku 

pakalpojumu struktūras izmaiņu laiks un bibliotekārajā vidē sākās hibrĥdbibliotēkas 

(integrētas bibliotēkas tagadnes modelis) koncepcijas apspriešana un ieviešanas pirmie 

mēģinājumi. 

Mūsu gadsimts iezĥmējas ar diskusijām bibliotekārajā vidē par bibliotēkas lomu 

sabiedrĥbā. Bibliotēkas reālā un simboliskā vērtĥba joprojām ir nemainĥgi augsta, 

neraugoties uz atsevišķiem sabiedrĥbā izskanējušiem noliegumiem. Diskusijas skar 

iespējamus virtuālos bibliotēku eksistences risinājumus, iespēju veidot muzeju, arhĥvu 

un bibliotēku (kā sabiedrĥbas atmiņas institūciju) vienotu sistēmu. Izskan pat domas 

par bibliotēku un Google sadarbĥbas iespējām, kas nodrošinātu integrētu izguves 

iespēju bibliotēku katalogos un Google (Thorhauge Jens, 2008). 

Nākotnes attĥstĥbas gaitā jāietver arĥ globalizācijas ietekme uz bibliotēku attĥstĥbu. 

Bibliotēkām jāpastiprina darbs trĥs jomās: 

• jāstiprina un jāpalielina pētniecĥbas un izglĥtĥbas atbalsts; 

• jādarbojas lĥdzi visos sabiedrĥbas inovāciju lĥmeņos; 

• jāveicina kultūru saskaņa. 

Visi trĥs šie uzdevumi nav veicami bez sistēmiskas pieejas jaunām zināšanām, ko 

nodrošina: 

• tĥmeklĥ balstĥti pakalpojumi; 

• tiešsaistes izguves iespējas; 

• informācijas izguve, kurai ir pievienotā vērtĥba; 

• zināšanu un kultūras sfēras integrācija. 

Zināšanu sabiedrĥbas bibliotēkas modeļa attĥstĥbu var raksturot šādi (skat. 4.3. att.). 

PAGĀTNE 

Drukātie 

krājumi 

TAGADNE 

Hibrīdie 

krājumi 

NĀKOTNE 

Integrētie 

krājumi 

4.3. attēls. Zināšanu sabiedrĥbas bibliotēkas modeļa attĥstĥba.


BIBLIOTĒKU ATTĪSTĪBAS PAMATPRINCIPI 

Bibliotēku darbības galvenās prioritātes 

Mainĥgā vide ietekmē bibliotēkas, jo tās ir spiestas nepārtraukti papildināt savu 

informācijas resursu apjomu un pieejamĥbu, informācijpratĥbu, realizēt izglĥtĥbas un 

kultūras misiju. Šajā nebijušu pārmaiņu laikā vai vispārpieņemtu uzskatu maiņas 

laikā, kas nemitĥgi turpinās, ņemot vērā informācijas tehnoloģiju, sociālo, kultūras un 

demogrāfisko izmaiņu straujo attĥstĥbu, ir lietderĥgi izvērtēt, kuriem bibliotekāriem 

procesiem nosakāma prioritāte. 

Viena no prioritātēm ir plānošana, kas ļauj bibliotēkām efektĥvi pielāgoties pārmaiņām 

un tā samazina neskaidrĥbas – paredzot iespējamās problēmas un palĥdzot noteikt 

draudus un nākotnes iespējas. Tas ļauj bibliotēku vadĥtājiem rĥkoties aktĥvi, ņemot 

vērā krĥzes. Plānošanas process ĥstenojas dokumenta veidā, ko sauc par stratēģisko vai 

ilgtermiņa plānu, atkarĥbā no bibliotēkas izvēles. Šie plāni koncentrējas uz publiku, ko 

apkalpo bibliotēka, un ietver daţādas prioritātes un ilgtermiņa mērķus, piemēram, 

prioritāšu darbĥbas virzienu, uz ko bibliotēka iecerējusi koncentrēt savas pūles, un 

tādējādi sadalĥt savus resursus tajos gados, ko aptver plāns. 

Bibliotēku prioritātes rāda saistĥbu starp sabiedrĥbas vajadzĥbām, pakalpojumiem, ko 

bibliotēka mēģina nodrošināt, lai tās apmierinātu, un nepieciešamajiem resursiem. 

Prioritātes mainās atkarĥbā no tā, kādam lokam bibliotēka vēlas sniegt atbalstu 

konkrētajā laika periodā. Pamatnorādes uz prioritātēm galvenokārt saistĥtas ar 

pakalpojumiem un nepieciešamajiem resursiem, lai nodrošinātu šādus pakalpojumus. 

Priekšrocĥbas koncentrējas gan uz pakalpojumu nodrošināšanu mūţizglĥtĥbai, gan uz 

nepieciešamo resursu atrašanu, lai nodrošinātu šādu piedāvājumu – krājumi, ēka, 

personāls, informācijas un komunikāciju tehnoloģijas. Neatkarĥgi no šĥm prioritātēm, 

lielākā daļa bibliotēku meklē, kā iegūt labākus rezultātus un kā izmainĥt bibliotēku 

tradicionālo darbĥbu. Bibliotēkas daudz intensĥvāk izmanto informācijas un 

komunikāciju tehnoloģijas, lai uzlabotu un palielinātu savu resursu un pakalpojumu 

izmantošanu. 

Krājumi un resursi – neatkarĥgi no esošajiem krājumiem, bibliotēkas galvenokārt vēlas 

iegūt pieeju aktuālākām tēmām un vietnēm, lai būtu tēmu materiālu, formātu un 

valodu daţādĥba. Tikpat aktuālas ir vajadzĥbas, kas saistĥtas ar darbu, izglĥtĥbu vai 

lēmumu pieņemšanu personĥgajā dzĥvē. Bibliotēkas vēlas, lai krājumi atspoguļotu 

publikas interešu un izvēļu izmaiņas, lai attēlotu sociālo un etnisko daţādĥbu, tādējādi 

veicinot dialogu un iecietĥbu starp daţādām tautĥbām. Tādēļ ir daudz programmu, kas 

paredzētas visu vecumu cilvēkiem, piemēram, valodu mācĥbai vai datorapmācĥbai. 

Citas programmas domātas, lai attĥstĥtu lasĥšanu. Pamatā bibliotēkas iegādājas 

materiālus daţādos formātos, kas piemēroti daţādu grupu vajadzĥbu apmierināšanai. 

Kopumā bibliotēkas plāno krājumu efektĥvu vadĥbu, izmantojot izpēti, vērtēšanu, lai 

iegūtu krājumus, kas ir lietderĥgi, svarĥgi, mūsdienĥgi un pieejami. Šĥ mērķa 

ĥstenošanai izmanto daţādas stratēģijas, piemēram: 

• noteikt un, kur nepieciešams, novērst darbu dublēšanu; 

• ieviest tiešsaistes pieeju krājumiem – kataloga tĥmekļa versija;


• attĥstĥt virtuālos krājumus; 

• ik gadu izzināt lietotāju intereses un vajadzĥbas ar aptauju palĥdzĥbu; 

• analizēt aizdošanas – rezervēšanas tendences, lai noteiktu, kādi materiālu veidi 

nepieciešami un rekomendējami, lai apmierinātu šĥs vajadzĥbas. 

Neatkarĥgi no šĥs prioritātes, ir nepieciešams krājumu attĥstĥbas vadĥtājs jeb atbildĥgais 

par procesu, kas saistĥts ar krājuma mērķiem. Vadĥtājs apsver svarĥgāko, lai noteiktu 

krājumu funkcijas bibliotēkās kā daļu no bibliotēku tĥkla vai nozares sistēmas. 

Mūžizglītība – izglĥtĥba cilvēka mūţa garumā. Tā balstās uz iekšēju vajadzĥbu vai ārēju 

faktoru izraisĥtu nepieciešamĥbu iegūt un arvien papildināt savas zināšanas un 

prasmes (Pedagoģijas terminu skaidrojošā vārdnĥca, 2000). 

Mūţizglĥtĥba vai nepārtraukta izglĥtĥba ir otra sabiedrĥbas un arĥ bibliotēku prioritāte, 

kas ietver visas mācĥbu aktivitātes personas dzĥves laikā ar mērķi uzlabot zināšanas, 

spējas un iemaņas personĥgām, pilsoņa, sociālām vai ar nodarbošanos saistĥtām 

iespējām. Tas ir izaicinājums mūsdienu sabiedrĥbai, jo nepārtraukta izglĥtĥba, zināšanu 

atjaunošana un profesionālo iemaņu atjaunošana kļūst stratēģiski svarĥgas, lai attĥstĥtu 

cilvēku kapitālu organizācijās. Tas ir iemesls, kāpēc starptautiskās organizācijas ir 

apsvērušas to kā galveno 21. gadsimta faktoru. Mūţizglĥtĥbai jāveic veiksmĥga pāreja uz 

ekonomiku un sabiedrĥbu, kas balstĥtas uz zināšanām. 

Ikdienas darbĥbā bibliotēka integrē daţādu institūciju sadarbĥbu, lai veidotu jaunu, 

dinamisku vidi, lai veicinātu lasĥšanas ieradumu. Mūţizglĥtĥba kļūst par prioritāti 

bibliotekārajā darbĥbā, veicinot spēju pareizi reaģēt uz daţādiem jautājumiem, kas 

saistĥti ar darbu, izglĥtĥbu un personĥgo dzĥvi – tāpat kā lasĥšana un informācijas lasĥt 

un rakstĥt prasme (informācijpratĥba). 

Mūsdienĥgas bibliotēkas darbĥbas galvenais virziens ir kļūt par centru, kas veicina 

pastāvīgu, nepārtrauktu izglītošanos, tādējādi veicinot visu vecumu cilvēku personĥgo 

un sociālo attĥstĥbu, interešu attĥstĥbu, lai apmierinātu publikas vēlmes, lai saprastu 

savu un citu cilvēku kultūras mantojumu ar literatūras, vēstures un dzejas palĥdzĥbu. 

Ar materiāliem, resursiem, tehnoloģiju iespējām un aktivitātēm bibliotekāri iemāca, kā 

sameklēt un novērtēt informāciju, veicinot lasĥšanas prieku, un veicinot cilvēkus iegūt 

prasmes, kas viņiem ļaus radoši uztvert gan sociālos, gan ekonomiskos, gan kultūras 

procesus. Arĥ mūţizglĥtĥbas procesā bibliotēkas nodrošina pievienotās vērtības 

radīšanu, jo izplatĥtās zināšanas tiek izmantotas visu sabiedrĥbas vajadzĥbu 

nodrošināšanai – gan ekonomikā, gan izglĥtĥbā, gan kultūrā un sociālajā sfērā. 

Daţi mērķi un stratēģijas, kas saistĥtas ar šo darbĥbas virzienu: 

• mācĥties metodes, kā meklēt un iegūt pareizo informāciju; 

• radĥt telpas, kas sekmētu mācĥbas nevalstiskās izglĥtĥbas programmās; 

• plānot aktivitātes, lai sekmētu lasĥšanas prieku, ĥpaši starp bērniem; 

• izveidot kompetentu personālu, kas specializējies izglĥtĥbas materiālu izstrādē, 

ĥpaši to, kas ir tĥmekļa lapās. 

Infrastruktūra un aprīkojums – prioritāte, kam pievērsta liela uzmanĥba un par ko tiek 

daudz diskutēts (gan pozitĥvi, gan noliedzoši), ir bibliotēku būvniecĥba (renovācija), 

IKT instalācija un programmnodrošinājums. Diskusijas norāda, ka šĥ prioritāte ir 

svarĥga attiecĥbā uz lietotāju jaunajām informācijas vajadzĥbām, kā arĥ būvniecĥbas 

niecĥgo elastĥgumu.


Kopĥga iezĥme ir bibliotekāru apņemšanās pārveidot bibliotēkas par galveno vietu (gan 

reāli, gan virtuāli) sabiedriskajā dzĥvē, par aktivitāšu un satikšanos centru, kur 

bibliotēkas telpu paplašināšanai ir tieša ietekme uz to, kā lietotāji bibliotēku izmanto 

un novērtē. Bibliotēkas cenšas paplašināt telpu, kas pieejama lietotājiem un uzlabot tās 

aprĥkojumu. Telpai jābūt daudzveidĥgai un elastĥgai, lai varētu izvietot daţādu vecumu 

un daţādu aktivitāšu cilvēku grupas. Telpas trūkuma dēļ daţas bibliotēkas ir spiestas 

pieņemt pagaidu risinājumus, piemēram, iegādāties pārvietojamus arhitektūras 

elementus – sienas, tā, lai pieejamo telpu varētu pielāgot daţādai lietošanai un 

vajadzĥbām. Visi šĥs stratēģijas mērķi ir bibliotēkas izmantošanas sekmēšana. 

Daţas bibliotēkas argumentē vajadzĥbu pēc telpas, pievienojot kā pielikumu plāniem 

lietotāju idejas, ieteikumus un lūgumus. Piemēri par to, ko lietotāji vēlas attiecĥbā uz 

bibliotēkas telpām: 

• telpas, kur jaunieši var satikties un klausĥties mūziku; 

• kafejnĥcas un citas vietas, kur apmeklētāji var paēst; 

• mācĥbu telpas; 

• grupu darbu istabas; 

• telpas, kur sēdēt un sarunāties; 

• telpas un iespējas sociālai saskarsmei, publiskā bibliotēka kā satikšanās vieta; 

• ĥpašas telpas pusaudţiem; 

• izmaiņas veidā, kā telpas tiek iekārtotas; 

• vairāk vietas interneta pieejai un vairāk datoru; 

• telpas mierĥgai lasĥšanai. 

Tādējādi, neraugoties uz lietotāju augsto tiešsaistes pakalpojumu lietošanas lĥmeni un 

apmierinātĥbu ar šiem pakalpojumiem, viņi pieprasa telpas, kur veidot attiecĥbas un 

tikties ar citām personām. Viņi uzskata bibliotēku par fizisku telpu, kur viņi var 

dalĥties ar idejām un komunicēt savā starpā. 

Lietotāji arĥ kritizē un pieprasa uzlabojumus bibliotēkas aprĥkojumā un izskatā. Tas, 

ko viņi pieprasa, ietver uzrakstu maiņu, krāsu kopēšanas aparātu ieviešanu, uzlabotu 

apgaismojumu lasĥšanas telpās, uzlabotu skaņas izolāciju noteiktās telpās, kafijas 

aparātus u.tml.. 

Personāls – bibliotēkas vēlas vairāk un labāk kvalificētus bibliotekārus. Viņu gala 

mērķis ir nodrošināt augsta lĥmeņa pakalpojumus, taču aizvien pastāv personāla 

trūkums. 

Visbieţāk pieminētie mērķi attiecĥbā uz personāla resursiem, lai uzlabotu daţas 

procedūras un metodes, ietver : 

• izaudzināt un saglabāt kvalificētu personālu; 

• nodrošināt iespējas nepārtrauktai profesionālai attĥstĥbai un apmācĥbai; 

• nodrošināt labu iekšējo saziņu starp visiem lĥmeņiem un nodaļām gan 

horizontāli, gan vertikāli, labu iekšējo saziņu personāla starpā; 

• attĥstĥt vadĥbas programmas jaunajam personālam, iepazĥstināt viņus ar 

iekšējās saskarsmes un attĥstĥbas stratēģijas politiku un procedūru 

instrukcijām; 

• uzturēt konkurētspējĥgas algas;


• pārskatĥt personāla politiku; 

• novērtēt visus darbiniekus; 

• analizēt laiku, ko personāls velta aktivitātēm; 

• pārskatĥt un atjaunot personāla instrukcijas; 

• pārskatĥt un pielāgot esošos darbu aprakstus; 

• radĥt jaunas darba vietas, kas pielāgotas jaunajām vajadzĥbām. 

Norādes par personāla apmācĥbu parāda bibliotēkas kā organizācijas, kuru personāls 

mācās. Personāla apmācĥba attiecināma galvenokārt uz jaunajām tehnoloģijām un uz 

informācijas meklēšanu, lai bibliotekārs būtu kompetents palĥdzēt lietotājiem IKT 

izmantošanā informācijas meklēšanā. 

Personāla vadĥbas galvenie principi ir: 

• nodrošināt bibliotēkas vajadzĥbas pēc izglĥtota, IKT vidē strādāt spējĥga un 

klientorientēta personāla; 

• vadĥt un atbalstĥt pārmaiņu procesus, sekmējot pakalpojumu attĥstĥbu; 

• nodrošināt darbiniekus ar mūsdienĥgu darba vidi un modernu IKT bāzi, radot 

nepieciešamos apstākļus efektĥvam darbam; 

• attĥstĥt augstu korporatĥvās kultūras lĥmeni kopējo mērķu sasniegšanai. 

Personāla politikas stūrakmeņi: 

• Bibliotēka ir iestāde, kuras darbinieki paši mācās un mācā citus mācĥties; 

• Izglĥtots un prasmĥgs darbinieks ir galvenais bibliotēkas konkurētspējĥgas 

darbĥbas garants; 

• Kompetence un klientorientēta saskarsme ar pakalpojumu lietotājiem un 

sadarbĥbas partneriem ir bibliotēkas augstākā vērtĥba. 

Galvenie personāla politikas virzieni: 

• Personāla plānošana; 

• Personāla atlase (iekšējā un ārējā); 

• Jauno darbinieku integrācija; 

• Atalgojuma politika – lĥdzsvarots un nozarē konkurētspējĥgs atalgojums; 

• Jauno darbinieku apmācĥba, adaptācija; 

• Darbinieku kompetences novērtēšana; 

• Karjeras plānošana. 

• Personāla attĥstĥbas nodrošināšana (mācĥbas, tālākizglĥtĥba, kvalifikācijas 

paaugstināšana); 

• Bibliotēkas korporatĥvas kultūras nodrošināšana. 

Vadība – vadĥbas prioritātēs galvenie ir bibliotēkas centieni ieviest daţādas 

tehnoloģijas, lai uzlabotu un palielinātu resursu izmantošanu un tādējādi to iedarbĥbu 

un efektivitāti un pievienoto vērtĥbu. 

Vadĥbas plāni veido bibliotēkas tēlu, kam jādarbojas kā pozitĥvam signālam publiskajā 

telpā, jāveicina pieaugošu produktivitāti, jaunievedumus, radošumu un problēmu 

risināšanu.


Mūsdienu vadĥbas tehnoloģiju galvenais mērķis ir veicināt labākas zināšanas par 

bibliotēkas pakalpojumiem un padarīt tās daudz redzamākas. Tādējādi ar 

komunikāciju un tirgzinĥbu plāniem, piemēram, bibliotēkas plāno aptvert jaunus 

iespējamo lietotāju segmentus, pielāgojot ziņojumus, ko sūta katram no viņiem, lai 

atrastu jaunus komunikāciju veidus, kā padarĥt bibliotēku zināmu, un labāk informēt 

par pakalpojumu vērtĥbu, to svarĥgumu un resursiem, ko bibliotēka sniedz savai 

publikai. 

Standartu izveide. Bibliotekāri meklē un pievērš uzmanĥbu metodēm, ko lieto citas 

bibliotēkas, lai pielāgotu un padarĥtu tās par noderĥgām viņu pašu konkrētajā situācijā. 

Svarĥga ir arĥ sadarbība ar citām institūcijām gan vietējā, gan reģionālā lĥmenĥ, 

piemēram, izveidot saikni ar apmācĥbu centriem, lai palĥdzētu viņiem izglĥtošanās 

darbā. Mācĥbu programmas pārzināšana ir viens no galvenajiem starta punktiem, lai 

pielāgotu programmu aktivitātes un pakalpojumus. Sadarbĥbas stratēģijas ir domātas 

programmu, pakalpojumu un krājumu integrācijai. 

Novērtēšana ir vēl viena galvenā bibliotēku vadītāju aktivitāte. Tās mērķis ir izzināt 

pakalpojumu un programmu efektivitāti, to rezultātus. Vadĥtāji vēlas, lai novērtēšana 

kļūst par sistemātisku darbĥbu, lai regulāri novērtētu visas galvenās jomas, tādējādi 

nodrošinot bibliotēkas vadĥšanas un pakalpojumu kvalitāti. 

Bibliotēku modernizācijas pamatprincipi 

Bibliotēku fenomena aktualizēšanos mūsdienās nosaka neatgriezeniskās un krasās 

pārmaiņas informācijas un zināšanu izplatĥšanas sistēmā visā pasaulē. Eksistences 

galvenais nosacĥjums mainies vai tiksi nomainīts izraisa nepieciešamĥbu apzināt un rast 

atbildes uz jau iepriekšminētajiem jautājumiem: 

• kas ir bibliotēka? 

• kas bibliotēkai jādara? 

• kas bibliotekāram jādara? 

Ikviens no mums pauţ kādu nostāju jeb attieksmi, pat ja tā nav pilnĥbā apzināta. 

Adekvātas teorētiskās sistēmas meklējumi (šai iepriekšminētajai attieksmei, nostājai) 

kļūst nozĥmĥgi arĥ Latvijā, jo aktuāls kļūst bibliotēkas eksistences, tās izpratnes 

pamatojuma un nākotnes scenāriju jautājums. 

Teorētiskās nostādnes pastāv noteiktas zinātniskas tradĥcijas ietvaros, ja noteikts 

personu loks ir pārliecināts par kādas koncepcijas panākumiem, par to, ka no tās būs 

iespējams atvasināt modeļus tālākiem problēmu risinājumiem. Zināmu laika posmu 

attiecĥgā izpratne ir produktĥva, nodrošinot veiksmĥgus atklājumus un problēmu 

risinājumus, taču pienāk brĥdis, kad zinātnieki/augstas kvalifikācijas 

profesionāļi/pētnieki, izmantojot pašu atzĥto koncepciju, nespēj pietiekoši ātri un 

kvalitatĥvi atrisināt problēmas, un ir ļoti daudz neatrisināto problēmu. Iestājas krĥze, 

kuras pirmie simptomi ir pētnieku nedrošĥbas un neapmierinātĥbas sajūta. Tiek 

meklēti alternatĥvi risinājumi. Vēl viens krĥzes simptoms ir vēlme pārkvalificēties kādā 

citā nozarē. Daudz pazĥmju raksturo pārejas posmu no normālas uz ārpuskārtas (tādas, 

kas neiekļaujas parastajā konceptuālajā ainā) pētniecĥbu: neapmierinātĥbu ar savas 

teorijas statusu zinātnieki ir gatavi apspriest atklāti. Viņi sāk veidot savu


filozofiju/koncepciju. Tomēr jaunā paradigma parādās nevis ilgstoša darba rezultātā, 

bet pēkšņi – kā atklāsme, it kā „zvĥņas nokristu no acĥm‖. Jaunā un vecā paradigma 

nav salĥdzināmas, jo tajās ir pavisam atšķirĥgas pasaules izpratnes, atšķirĥgi jēdzienu 

saturi. 

Krĥzes simptomus var saskatĥt arĥ bibliotēkzinātnes un bibliotēku sfērā, tādēļ var 

apgalvot, ka nepieciešama jauna paradigma, jo bibliotēku telpā strauji ienāk jaunās 

tehnoloģijas, kas ar informācijas piegādes operativitāti un vispārpieejamĥbu draud 

izkonkurēt bibliotēkas. Bibliotēku modernizācijas un attĥstĥbas konceptuālie principi 

veidojas kā atbildes meklējums uz jautājumu, ko ik dienas uzdod gan bibliotekāri 

klusĥbā paši sev, gan valsts institūcijas daţādiem ierēdņiem nolūkā „ taupĥt‖ lĥdzekļus: 

būt vai nebūt bibliotēkai un bibliotekāriem. Tas vēlreiz pierāda, ka bibliotēkzinātnei 

jeb bibliotēku eksistences teorētiskajam pamatam ir jāmainās, lai kādu laiku uz šo 

jautājumu būtu nešaubĥga atbilde: BŪT! 

Izmantojot Lielbritānijas zinātnes filozofa Karla Poppera (Popper K.R. 1999) 

atziņas, jārosina sevi domāt par citu, mazliet atšķirĥgu bibliotēkas un bibliotekāra 

uzdevumu. K. Poppers uzskata, ka viens no svarĥgākajiem jautājumiem filozofijas 

vēsturē ir bijis jautājums par mūsu izziņas avotiem. Šis jautājums pastāv vēl joprojām, 

taču reducēts uz jautājumu: No kurienes tu to zini? Uz kādiem avotiem balstās tavs 

apgalvojums (piemēram, ka bibliotēkas ir atmirstoša parādĥba)? Tas ir jautājums par 

izziņas avotu autoritāti un izcelsmi ticĥbā, ka izziņu var leģitimēt ar tās izcelsmi. Tieši 

pret to iebilst K. Poppers. Viņš apgalvo, ka jebkuram apgalvojumam piemĥt t.s. 

nedrošības moments, pat tādiem, kas balstās uz vērojumu, pat visiem patiesiem 

apgalvojumiem. K. Poppers ir pārliecināts, ka neeksistē tĥri, nekļūdĥgi izziņas avoti. 

Tradicionālajam jautājumam gnozeoloģijā par izziņas autoritārajiem avotiem atbilst 

tradicionāls jautājums Platona (Platons, 2001) valsts filozofijā Kam jāvalda? Šis 

jautājums prasa autoritāru atbildi – „labākajiem‖, „gudrākajiem‖, kā arĥ citas, 

šķietami brĥvākas atbildes – „vairākumam, „tautai‖, kuras tomēr pauţ autoritāru 

nostāju. Jautājuma „kas ir mūsu primārais izziņas avots?‖ analogam jautājumam 

„kam jāvalda?‖ var rast amizantākas atbildes kā ―strādniekiem‖ vai ―kapitālistiem‖. 

K. Poppers uzskata, ka šie jautājumi ir radikāli jāmaina un izziņas izpētes gaitā 

jāuzdod cits, daudz pieticĥgāks jautājums: Vai ir un kā iespējams maldus un kļūdas 

konstatēt un likvidēt? Atbilde varētu būt: kritizējot teorijas un, ja mēs spētu lĥdz tam 

izaugt, kritizēt mūsu pašu teorijas. Analogs jautājums būtu: Kā mēs varētu mūsu 

sociālās vai politiskās institūcijas izveidot tādas, ka slikts vai nespējĥgs vadĥtājs vai 

aplami orientēta sabiedriskā doma tām nodarĥtu iespējami mazāku ļaunumu? Kā 

izveidot pozitĥvu bibliotēku attĥstĥbas (nevis satĥstĥbas!) vidi? K. Poppers uzskata, ka 

tas ir galvenais jautājums, kas jārisina sociālajām zinātnēm, nevis vēstures likumu 

atklāšana un „zinātniska‖ vēstures prognozēšana saskaņā ar tiem. Šādi nākotnes 

pravietojumi sareţģĥ sabiedriskās dzĥves ikdienas uzdevumu risināšanu. K. Poppera 

pamatprasĥba: mēs nedrīkstam pakļauties bez ierunām kādas autoritātes pavēlei vai 

uztieptam viedoklim vai nepareizi orientētu cilvēku lozungiem un pacelt to kā ētikas 

fundamentu. Tātad cilvēks nedrĥkst būt tik augstprātĥgs un apgalvot, ka viņš zina, jo 

viņa apgalvojums patiesĥbā ir tikai hipotēze, pieņēmums, nevis neapstrĥdama patiesĥba. 

Pastāv daudzi iespējami izziņas avoti, un cilvēks nekad nevarēs būt par tiem visiem 

skaidrĥbā.


K. Poppera uzskatu konsekventa attĥstĥba ļauj bibliotēkas un bibliotekāra galvenos 

uzdevumus interpretēt šādi: 

1. Bibliotekārs ir intelektuālo vērtību sargātājs un kā tāds nevar būt pasīvs. Arĥ 

viņam/viņai ir morālā atbildĥba par izvēli: pakļauties vai nepakļauties 

autoritātes pavēlēm. Bibliotekāram jāstāv „sardzē‖, lai netiktu ierobeţota 

informācijas pieejamĥba, lai kāda teorija neuzkundzētos pār citām. 

2. Lasĥtājam jādod iespēja pašam vērtēt un skatĥt „robus‖ kādā teorijā vai 

izpratnē. Bibliotekārs var organizēt diskusijas, bet viņam jāvairās no cenzora 

pienākumiem. 

3. Bibliotekāram jākārto un jāklasificē informācija neitrālā sistēmā. 

Bibliotekāram būtu jāatsakās no tiešām audzināšanas funkcijām, jo šādus 

uzdevumus veic citas institūcijas. 

4. Pats galvenais – bibliotekāram jārūpējas, lai katrs lasĥtājs saņemtu to 

informāciju, kas tam nepieciešama, vai nu tĥmeklĥ, vai tradicionālā bibliotēkā. 

Bibliotēkas būtības formulējumi 

Bibliotēka mūsdienu cilvēkam rada daţādas asociācijas. Viens variants ir grāmatu 

krātuve, kurā iespējams atrast visu sev nepieciešamo informāciju darbam, mācĥbām vai 

izklaidei. Šĥs bibliotēkas funkcijas ir neapšaubāmas. Taču – vai bibliotēka ir vienĥgi 

grāmatu, jeb arĥ informācijas krātuve? Un vai tikai krātuve? Pastāv daţādi mĥti par 

bibliotēku, kuros ietverta gan mitoloģiska attieksme gan pret krātuvi, gan pret 

tehnoloģiju centru, gan pret virtuālo bibliotēku. 

Mūsdienu pasaulē dominē uzskats, ka nepieciešamā informācija ir visapkārt, tikai 

vajag mācēt to paņemt. Ja tas ir tā, tad kādēļ vajadzĥga bibliotēka, jo katrs var pasmelt 

šo it kā gaisā virmojošo informāciju, kas nevienam nepieder un ir tik viegli pieejama? 

Tiek piedāvāts pierastos grāmatu plauktus aizstāt ar neliela izmēra kastĥtēm, kurās 

ērti izvietot optiskos diskus, piepildĥtus ar grāmatu tekstiem, ilustrācijām, kas 

papildinātas ar audio un video, tādējādi pārspējot daudzus gadsimtus veco informācijas 

nesēju – papĥru – gan ietilpĥbas, gan piekļūšanas ātruma ziņā. Nemaz nerunājot par 

pasauli aptverošo tĥklu, ar kura palĥdzĥbu mēs varam uzzināt ne vien visu Amerikas 

prezidentu dzimšanas gadus un datumus, bet arĥ, ko tie ēduši brokastĥs, ar ko gājuši 

pastaigāties un citus privātus un ne tik privātus sĥkumus. 

Tad kādēļ vēl joprojām apmeklētāju bibliotēkās netrūkst un kāpēc cilvēki joprojām 

lasĥšanai izmanto vienkāršo papĥru? 

Viens no skaidrojumiem – cilvēks jau daudzus gadsimtus kā informācijas nesēju 

izmanto papĥru. Papĥrs ir viegls, informācijas nolasĥšanai nav nepieciešamas papildu 

ierĥces, bet galvenais – nolasot cilvēks izmanto atstaroto gaismu. Daudzos gadĥjumos 

dators nav tik ērti pārvietojams, informācija tiek kodēta daţādās sistēmās, monitors 

informācijas attēlošanai izmanto iekšējo gaismu, kas cilvēka acij nav pierasta un ātri 

iestājas nogurums vai redzes iekaisums. Tātad varam secināt, ka viens no iemesliem ir 

pieradums – bibliotēka cilvēkam nav vienkārši grāmatu krātuve, bet gan fiziski 

pagaidām vēl neaizstājama institūcija. 

Otrs skaidrojums varētu būt ne tik materiālistisks. Digitālā informācija, kas 

pieejama optiskajos diskos vai citos nesējos, ir bezpersoniska, tā nav piesaistĥta


materiālam, tā izraisa neuzticĥbu. Varētu teikt, ka tā nerada ap sevi to auru, kādu spēj 

radĥt dabĥgs materiāls, kuru paņemot rokās, cilvēks spēj sajust un uzticēties. 

Bet arĥ šis iemesls nav vienĥgais, kādēļ vēl joprojām pastāv tradicionālā bibliotēka. 

Katrai tautai ir savas tradĥcijas, un viena no tām ir: kultūras mantojuma saglabāšanai 

izmanto nevis arhĥvu, bet gan nacionālo bibliotēku. Uz bibliotēku cilvēki nāk atrast sev 

nepieciešamo informāciju, kā arĥ atpūsties no ikdienas, noslēgties no ārpasaules. 

Bibliotēka ir patvērums. Daudzfunkcionāla iestāde, kas ir atbildĥga par saviem 

lietotājiem/lasĥtājiem – tā apzinās sevi, nav bezpersoniska. Cilvēks ir sociāla būtne, 

kam nepieciešama saziņa, ko tas daudzreiz meklē bibliotēkā. 

Bibliotēkai, tāpat kā baznĥcai, nav nepieciešama reklāma, tā pastāv no cilvēku 

vēlēšanās izzināt pasauli, tā pulcē ap sevi gan tos, kas meklē palĥdzĥbu, kas šaubās, gan 

tos, kas sevĥ ir pārliecināti un vēlas „rakt vēl dziļāk‖. 

Pastāvošie mitoloģiskie priekšstati par bibliotēku (Šlāpins I. 2000) : 

1. Bibliotēka kā rituāla vieta. Bibliotēka paver jaunas iespējas, kas ir bezgalĥgas, 

tā ir „došanās ceļā‖. Ļauj atbrĥvoties no aizbildniecĥbas. Iespēju diferenciācija 

un bibliotēka kā šo iespēju atbrĥvotāja. 

2. Svētvietas statuss. Sakralizācija. Vārds „bibliotēka‖ ir skaists! Gaismas pils 

augšāmcelšanās un tās mitoloģiskā, vēsturiskā un nākotnes nozĥme. 

3. Bibliotēka un noslēpums. DURVIS… Vai nu kā šķēršļu pārvarēšana vai arĥ kā 

durvis uz „Aizspoguliju‖. 

4. Bibliotēkas augšupvedošā nozĥme. Lielas kāpnes, kas ved augšup. Kas ved uz 

vietu, kur būs iespējams mierīgi strādāt (lasĥt, meklēt, aplūkot, rakņāties 

internetā utt.). Intimitātes alkas. Vēlēšanās būt netraucētam. 

5. Bibliotēka kā saskarsmes vieta. Ne tikai ar cilvēkiem, bet arĥ ar grāmatu. 

Šos mūsdienu personĥbas priekšstatus savos darbos formulējis arĥ bibliotēku filozofs un 

bibliotēkzinātnieks S.R. Ranganatans (Ranganathan S.R. 1994): 

• grāmatas ir domātas lietošanai; 

• katram lasĥtājam savu grāmatu; 

• katrai grāmatai tās lasĥtāju; 

• taupi lasĥtāja laiku; 

• bibliotēka ir augošs organisms.


MŪSDIENU VADĪŠANAS METODES BIBLIOTĒKĀ. 

PĀRMAIŅU VADĪBA 

Pārmaiņu cēloņi 

Mūsdienu publiskajā telpā, straujo pārmaiņu vidē bibliotēkai pastāv divas izdzĥvošanas 

iespējas – konstanta pretošanās visam jaunajam un nezināmajam vai arĥ 

samierināšanās ar pārmaiņu neizbēgamĥbu un aktĥva iesaistĥšanās pārmaiņu ieviešanā 

un vadĥbā. 

Pirmās pieejas piekritēju kļūst mazāk, jo ĥstenojas tendence „Mainies vai tiksi 

nomainĥts!‖. Stingra un neelastĥga turēšanās pie „vecās, labās‖ kārtĥbas nav labākais 

risinājums, kā virzĥties tālāk, kā pastāvēt mainĥgajā informācijas un lietotāju prasĥbu 

vidē. Tiecoties pēc panākumiem, jāpieņem kā pašsaprotamu, ka: 

1. Pārmaiņas ir neizbēgamas. 

2. Pārmaiņas ir nepārtrauktas. (Ešenvalde I. 2007) 

Vieni jaunievedumi nosaka nepieciešamĥbu pēc nākamajiem, kvalitātes lĥmeni vienmēr 

iespējams paaugstināt, tehnoloģijas jāmaina regulāri, jo tās noveco. 

Pastāv astoņi cēloņi, kas nosaka pārmaiņu nepieciešamĥbu un reizē darbojas kā 

pārmaiņu virzošie spēki. Šie cēloņi ir universāli un darbojas visās nozarēs, arĥ 

bibliotēku un informācijas vidē. 

Pārmaiņu galvenie cēloņi: (Houston R. 2002) 

• Sociālā vide – organizācijas, t.sk. arĥ bibliotēkas ir cieši saistĥtas ar valsts, 

pilsētas, reģiona, novada vai pagasta iedzĥvotāju vēlmēm un prasĥbām. 

Mūsdienās organizācijas ir kā sabiedrĥbas locekļi, kuru pienākums – sadzĥvot 

ar pārējiem, respektējot kaimiņu dzĥves kvalitāti. Sabiedrĥba un vide nosaka, 

kas un kā dzĥvo mums lĥdzās, kas patērē mūsu radĥto produktu (arĥ zināšanas, 

informāciju un sociālo saskarsmi), kādas prasĥbas izvirza 

lasĥtāji/lietotāji/klienti. Mūsdienu lietotājs ir izglĥtots un aktĥvs, tādēļ, plānojot 

savu attĥstĥbu, jāpieskaņojas klientu vēlmēm un vajadzĥbām. 

• Politiskā vide – globālie informācijas izplatĥšanās procesi aptver visu pasauli, 

tĥklu sabiedrĥbas nosacĥjumi darbojas plašā mērogā, tomēr pastāv lokālas 

politiskas ĥpatnĥbas, kas ietekmē gan likumdošanas, gan pārvaldĥbas, gan 

sabiedrisko attiecĥbu, gan personāla vadĥbu. Piemēram, Latvijas bibliotēku 

darbĥbu, bibliotēku informācijas sistēmu funkcionēšanu ietekmēs reģionālā 

reforma. Tāpat bibliotēku funkcionēšanu būtiski ietekmē arĥ vietējās varas 

pārstāvju politiskā piederĥba. 

• Konkurenti – kas ir mūsu konkurenti un kāpēc? Atbilde uz šo jautājumu nav 

viegla, jo konkurenta statuss bieţi mainās uz sadarbĥbas partnera statusu. 

Atkarĥbā no bibliotēkas vairāk vai mazāk sekmĥgas sabiedrisko attiecĥbu 

stratēģijas, kas nosaka virzienu un nepieciešamĥbu meklēt sadarbĥbas 

partnerus, konkurenta statuss var mainĥties. Piemēram, tūrisma informācijas 

birojs var darboties kā konkurents informācijas izplatĥšanas un klientu


apkalpošanas jomā, samazinot bibliotēkas apmeklētāju skaitu. Taču pēc 

bibliotēkas iniciatĥvas šis pats tūrisma informācijas birojs var kļūt par 

sadarbĥbas partneri kopĥgā informācijas piedāvājumā un informācijas resursu 

izmantošanā. 

• Klienti – kas ir mūsu klienti? Bibliotēkās lieto terminu „lietotāji‖, arĥ „lasĥtāji‖. 

Lietotāju vajadzĥbu izpēte, grupu segmentēšana, nākotnes tendenču 

prognozēšana, izmantojot statistikas pētĥjumu rezultātus, potenciālo lietotāju 

loka apzināšana un intensĥvs darbs to iesaistĥšanā bibliotēkas informācijas 

resursu izmantošanā ir galvenie cēloņi pārmaiņu procesos, tehnoloģiju 

attĥstĥbā, darbinieku kompetences paaugstināšanā bibliotēkās. Analizējot 

lietotājus, bibliotēkas vadĥbai būtu jāatbild uz jautājumiem: 

• Kāda ir lietotāju dinamika? 

• Cik ir jauniesaistĥto, cik aizgājušo lietotāju? 

• Kādi ir iemesli lietotāju zaudēšanai? 

• Kādi ir vadošie virzieni lietotāju vajadzĥbās? 

• Kāda ir bibliotēkas profesionāļu kompetence profesionālajos, 

pārvaldĥbas un sabiedrisko attiecĥbu jautājumos? 

• Akcionāri – vadĥbzinĥbu teorijā viens no organizācijas attĥstĥbas pārmaiņu 

cēloņiem. Bibliotēku darbā nerunājam tieši par akcionāriem, taču viņu lomu 

pilda bibliotēkas dibinātāji un sadarbĥbas partneri, kas ir ieinteresēti 

bibliotēkas sekmĥgā darbĥbā un to uzdevumu izpildē, kas paredzēti, slēdzot 

vienošanos par sadarbĥbu. Piemēram, universitāšu un augstskolu bibliotēkas, 

arĥ universitāšu fakultāšu bibliotēkas. To misija un uzdevums ir būt par 

akadēmiskās iestādes pētniecĥbas un studiju bāzi, nodrošināt vadĥbas, zinātnes 

un studiju programmu studentu informatĥvo apgādi ar visa veida resursiem. 

Zinātnes sabiedrĥbas apstākļos universitāte kļūst (tai jākļūst) par zinātnes 

universitāti. Bibliotēkas savu stratēģiju pieskaņo augstskolas stratēģijai. 

Dialogs ir labas sadarbĥbas un sekmju pamats, nesaskaņas vienmēr draud ar 

traumētu darbĥbu, demotivētiem darbiniekiem un vispārēju nestabilitāti. 

• Ekonomiskā situācija – bibliotēkas kā budţeta organizācijas ir pakļautas gan 

pozitĥvām, gan negatĥvām svārstĥbām valdĥbas, pašvaldĥbu un iestāţu budţetos. 

Daudzas bibliotēkas šodien izmanto iespējas papildināt valsts finansējumu ar 

lĥdzekļiem, ko iespējams saņemt daţādu – gan Latvijas, gan Eiropas Savienĥbas 

– projektu ietvaros. Bibliotēkas aktĥvi izmanto starptautisko fondu 

programmas, lai realizētu aktuālas pārmaiņas lietotāju apkalpošanā un 

bibliotēkas pamatuzdevumu risināšanā. Piemēram, veidojoties e-videi, 

bibliotēkas iesaistās tādās aktivitātēs kā Gaismas tĥkls, Bila un Melindas 

Geitsu fonda lĥdzfinansējums un Microsoft Latvijas programmatūras ziedojums 

pašvaldĥbu publiskajām bibliotēkām. 

• Darbaspēks – personāls ir vērtĥgākais bibliotēkas resurss, tādēļ tā piesaistei un 

kvalitātes pilnveidei, kompetenču paplašināšanai ir būtiska nozĥme pārmaiņu 

vadĥbā. Personāla motivēšana un kompetenču attĥstĥšana ir jebkuras iestādes 

veiksmes faktors. Cilvēku migrācija gan vietējā, gan starptautiskā mērogā ir 

cēlonis daudzām tehnoloģiskām, strukturālām un kompetences izmaiņām 

organizācijās.


• Tehnoloģijas – tehnoloģiju straujā attĥstĥba ir viens no lielākajiem 

izaicinājumiem un galvenajiem pārmaiņu cēloņiem bibliotēku darbā. 

Tehnoloģijas ietekmē gan pamatfunkcijas – produkta izstrādi un attĥstĥbu, 

raţošanu un pārdošanu (informācijas un pakalpojumu pārvaldĥbu, radĥšanu un 

virzĥšanu lietotāju izmantošanas apritē), gan arĥ atbalsta funkcijas – personāla 

vadĥbu, finanšu vadĥbu. Izmaiņas tehnoloģijās vienmēr saistĥtas arĥ ar 

nopietnām izmaiņām darbinieku kompetencē un sadarbĥbā. 

No visiem astoņiem pārmaiņu cēloņiem tieši tehnoloģijas pēdējo gadu desmitu laikā ir 

mainĥjušās visvairāk – elektroniskais katalogs, internets, meklējumsistēmas, bibliotēku 

informācijas sistēmas, datubāzes, tĥmekļa vietnes, digitālās tehnoloģijas. Analizējot 

tehnoloģiju ietekmi uz nozares darbĥbu, jāatbild uz jautājumiem: 

• Kādus jaunus pakalpojumu veidus ieviesĥsim un kādas tehnoloģijas tam būs 

nepieciešamas? 

• Kādi ir jaunākie piedāvājumi tehnoloģiju jomā informācijas un bibliotēku 

nozarē? 

• Kādi ir mūsu lietotāju paradumi un kompetence tehnoloģiju izmantošanā? 

• Kāda ir mūsu darbinieku kompetence un apmācāmo potenciāls jauno 

tehnoloģiju jomā? 

Spēja savietot tehnoloģijas un lietotāju prasĥbu izmaiņas un atbilstošā tempā apmācĥt 

personālu šobrĥd ir galvenais pastāvēšanas, ilgtspējas un stabilitātes rādĥtājs bibliotēkā. 

Pārmaiņu vadības pamatvirzieni 

Pamatvirzienu noteikšanai ir būtiski uzdot jautājumu – Kur es esmu, kur vēlos nonākt 

un kas man jādara, lai es nonāktu tur, kur vēlos būt. (Ešenvalde I. 2007) Tas palĥdzēs 

izprast pārmaiņu vispārējo mehānismu un pamatlikumus, kas ir kopĥgi visiem 

pārmaiņu veidiem, ir visaptveroši un raksturo daţādus pārmaiņu veidus atšķirĥgās 

organizācijās. 

Pastāv trĥs galvenie virzieni, kas nosaka pārmaiņu ieviešanas metodes un ir aplūkojami 

kontekstā ar konkrētās organizācijas problēmām: 

• Organizācijas attīstība. Nepārtraukts mērķu plānošanas un pašreizējā stāvokļa 

diagnostikas process, kura rezultātā rodas jaunievedumi un tiem seko 

pārbaudes, lai noteiktu uzlabojumu kvalitāti. 

• Vispārējā kvalitātes vadība. Pārmaiņu veids vērsts uz visas organizācijas 

plānveidĥgu iesaistĥšanos darba rezultātu uzlabošanā un visaugstāko kvalitātes 

standartu sasniegšanā. Lai izmantotu šo virzienu, nepieciešama no procedūru 

viedokļa labi sakārtota darba vide un stabila personāla apmācĥbas un attĥstĥbas 

sistēma. 

• Biznesa procesa pārveide. Visradikālākais pārmaiņu virziens, lai panāktu 

straujus uzlabojumus izmaksās, produkta kvalitātē klientu apmierinātĥbā. 

Pārmaiņu procesā izdalāmas trĥs pārmaiņu lomu grupas: „cilvēki, kas ĥsteno 

pārmaiņas, cilvēki, kas ļauj pārmaiņām notikt, cilvēki, kas brĥnās, kas tad ĥsti notika. 

(Travers B. 2005).


Trĥs soļu shēma, kas raksturo jebkuras pārmaiņas (Burnes B. 2004): 

• atkausēšana – resursu sagatavošana pārmaiņu veikšanai; 

• pārkārtošana – visi pārmaiņu paņēmieni, ko vadĥba izmanto, lai panāktu 

ieplānoto uzlabojumu; 

• nofiksēšana – sasniegumu nofiksēšana, jaunu paradumu, rituālu un vērtĥbu 

ieviešana ikdienas dzĥvē. 

Atkarĥbā no izvēlētā tempa pārmaiņas iedala pakāpeniskās pārmaiņās un Lielā 

sprādziena tipa pārmaiņās (Burnes B. 2004). Pakāpeniskās pārmaiņas briest ilgstoši 

un norit lēni, pakāpeniski iesaistot pa vienai struktūrvienĥbai, darbinieki pie tām 

pierod un vairs pat neuztver kā pārmaiņas. Tātad notiek pakāpeniska evolūcija. 

Turpretĥ revolūcijā jeb Lielā sprādziena tipa pārmaiņās galvenais mĥnuss ir darbinieku 

pretestĥba, faktiski šoks par notiekošo. Pārmaiņu pēkšņuma efekts gan ir ļoti spēcĥgs 

un rezultāts efektĥvs. 

Piecas pārmaiņu ieviešanas stadijas 

„Pārmaiņas ir plānveidĥgu un strukturētu aktivitāšu kopums, kas, iesaistot attiecĥgos 

darbiniekus vai grupas, ir vērsts uz organizācijas darba rezultātu uzlabošanu, 

attĥstĥbas veicināšanu un personāla uzvedĥbas maiņu.‖ (Ešenvalde I. 2007) 

Stadijas, kas raksturo ikvienu pārmaiņu veidu un procesu, ir šādas: 

• stagnācija; 

• sagatavošanās pārmaiņu veikšanai; 

• pārmaiņu realizācija; 

• nostiprināšana jeb izturĥbas pārbaude; 

• korekciju veikšana. 

Stagnācijas stadijai raksturĥga personāla liela pretestĥba un nevēlēšanās apzināties 

reālo situāciju. Pārmaiņu cēloņi pastāv jau sen, taču neviens, vadĥbu ieskaitot, nevēlas 

saspringt pārmaiņu realizācijai. 

Sagatavošanās pārmaiņu veikšanai nozĥmē problēmsituācijas apzināšanos un darbĥbas 

plānu izstrādi. 

Pārmaiņu realizācijas fāze ir vislielākais izaicinājums personālam un vadĥtājiem. 

Vadĥbas komandai jādemonstrē vislabākās sadarbĥbas prasmes, upurējot savas 

ambĥcijas un simpātijas vai antipātijas, pirmajā vietā izvirzot organizācijas labumu. 

Nostiprināšana jeb izturības pārbaude – šĥ fāze nes sev lĥdzi zināmu atslābumu, kad 

šķiet, ka viss galvenais jau pabeigts un viss turpmāk būs kārtĥbā. Riskanta stadija, jo 

viss var atgriezties vecajās sliedēs un pārmaiņas nenotikt. Jāseko sociālpsiholoģiskā 

klimata skalai, lai pārmaiņu realizētāji nekļūtu apātiski. Nepieciešama emocionāla 

aprūpe un kontrole no vadĥbas puses. 

Korekciju veikšana – galvenais uzdevums šajā fāzē – jauno darba un komunikācijas 

ieradumu neatlaidĥga nostiprināšana un kļūdu labošana.


Pārmaiņu ieviešanas metodes 

Metodes izvēle ir būtisks jautājums pārmaiņu procesā, jo no izvēlētās 

metodes/metodēm būs atkarĥgas pārmaiņu procesa sekmes un ilgtspēja. Pastāv četri 

galvenie faktori, kas ietekmē metodes izvēli: 

• pārmaiņu mērķauditorija; 

• kompetence par to, kas jāmaina; 

• iesaistĥšanās pakāpe pārmaiņās; 

• diagnosticētās problēmas, kas tiks risinātas un novērstas . 

„Pārmaiņu metode ir plānotu, mērķtiecĥgu un strukturētu darbĥbu secĥga virkne, 

kuras mērķis ir panākt organizācijas darba uzlabošanos, produktivitātes kāpumu un 

darbinieku motivētĥbu.‖ (Burnes B. 2004) 

„Viens no populārākajiem pārmaiņu metoţu iedalĥjumiem ir to grupēšana pēc darba 

uzdevuma, kas nosaka, pie kurām konstatētajām problēmām tiks strādāts.‖ (Ešenvalde 

I. 2007) 

Diagnostikas metodes – visas aktivitātes, kas vērstas uz esošā stāvokļa precĥzu 

noteikšanu, faktu atklāšanu un problēmu konstatāciju – daţādi auditi, kvalitātes un 

kvantitātes mērĥjumi. Tipiskākās diagnostikas metodes ir darbinieku slodzes mērĥjumi, 

profesionālās darbĥbas auditi, tehniskas ekspertĥzes un situāciju analĥzes. Procesā 

iesaista augstas klases profesionāļus. 

Komandas saliedēšanas metodes – komandas vadĥbas prasmju apmācĥbas, spēles, 

komandas izbraukumi ārpus organizācijas. 

Horizontālās sadarbības veicināšanas metodes – aktivitātes, kas veicina labu 

komunikāciju starp daţādām struktūrvienĥbām. Atšķirĥgu, nesaistĥtu nodaļu 

darbiniekiem jāspēj sadarboties „pa horizontāli‖, tādējādi vienoti strādājot pie kopĥgu 

mērķu sasniegšanas. Metodes – grupu diskusijas pieredzējušu moderatoru vadĥbā, 

semināri par iekšējo sadarbĥbu, nodaļu tikšanās un profesionālo jautājumu 

pārrunāšana, stratēģiskās plānošanas sanāksmes. 

Atgriezeniskās saites mērījumu metodes – esošā stāvokļa noteikšana, izmantojot 

intervijas un aptaujas. 

Apmācības un kompetences attīstības metodes – aktivitātes, kas orientētas uz jaunu 

zināšanu, iemaņu un prasmju veidošanu. Pēc apmācĥbas procesa jāseko kompetences 

novērtējumam. 

Tehno-strukturālo un strukturālo pārmaiņu metodes – tās izmanto ar mērķi atvieglot 

un uzlabot sadarbĥbu un produktivitāti organizācijā, pilnveidojot izmantotās 

tehnoloģijas un mainot organizācijas struktūru. Tipiskākais raksturotājvārds ir 

„reorganizācija‖.


Vadības procesu pilnveidošanas metodes – izmanto iekšējās komunikācijas, lēmumu 

pieņemšanas, plānošanas procesu un vadĥbas prasmju uzlabošanai. 

GRID organizācijas attīstības metodes (managerial grid = vadĥbas reţģis) – metodes 

vērstas uz komunikācijas un plānošanas uzlabošanu. Izmanto destruktĥvu iekšējo 

komunikāciju un neprofesionālas plānošanas uzlabošanai. 

Vidutāja izmantošana – konfliktu vadĥbas un komunikācijas barjeru likvidēšanas 

paņēmieni, izmantojot vidutāju kā neatkarĥgu, profesionālu un neitrālu personu. 

Plānošanas un mērķu nospraušanas metodes – apmācĥba par plānošanas veidiem, 

esošā stāvokļa diagnosticēšanas iespējām. 

Karjeras plānošanas metodes – efektĥvākās pārmaiņu realizēšanas metodes 

individuālai darbinieku motivēšanai un jaunveidojumu pieņemšanai personiskā lĥmenĥ. 

Visbieţāk šĥs metodes realizē ikgadējās darbinieku novērtēšanas ietvaros, sasaistot 

personāla izaugsmi ar esošo kompetenci un darba rezultātiem, kā arĥ darbinieku 

vēlmēm un reālajām izaugsmes iespējām. 

Stratēģiskās vadības metodes – ilgtermiņa darbĥbas un cilvēku resursu plānošanas 

aktivitātes ģenerālās attĥstĥbas un produktĥvas darbĥbas nodrošināšanai nākotnē. Plaši 

izmanto SVID analĥzi kā šĥ procesa bāzi.


PLĀNOŠANAS PROCESS, VADĪŠANAS STILI 

Plānošanas struktūra 

„Plānošana ir organizācijas mērķu noteikšana, rūpĥga situācijas izpēte un mērķu 

sasniegšanas stratēģiskās, taktiskās un operatĥvās darbĥbas izstrāde‖ (Praude V., 

Beļčikovs J., 2001). 

Plānošana ir virzĥta uz paredzēto aktivitāšu sakārtošanu. Tā ļauj pieņemt pārdomātus 

lēmumus, turpretĥ improvizācija plānošanā izraisa nepārdomātus un nepamatotus 

lēmumus. Piemēram, grāmatas atvēršanas svētku organizēšana bibliotēkā tiek 

savlaicĥgi un rūpĥgi plānota gan pasākuma satura, gan noformējuma, gan publikas 

ziņā, veicot arĥ pārdomātu publicitātes kampaņu. Šādi svētki, vakar iecerēti, šodien 

organizēti un pilnĥgi bez plāna, diez vai bibliotēkai izdosies un neveicinās ne grāmatas, 

ne bibliotēkas publicitāti. 

Pēc satura plānošanu iedala: 

• stratēģiskā plānošana – virzĥta uz jaunu iespēju noteikšanu, jauno produktu un 

pakalpojumu izstrādi; 

• taktiskā plānošana – virzĥta uz esošo iespēju izpēti un noteikšanu; 

• operatĥvā plānošana – virzĥta uz pašreizējo iespēju ĥstenošanu. 

Pēc lĥmeņa plānošanu iedala: 

• tautsaimniecĥbas plānošana; 

• reģionālā plānošana; 

• nozares plānošana; 

• organizācijas plānošana; 

• organizācijas struktūrvienĥbas plānošana. 

Pēc objekta plānošanu iedala: 

• misijas un mērķu noteikšana; 

• resursu plānošana (personāls, resursi, infrastruktūra, finanses); 

• darbĥbu plānošana; 

• darbĥbu rezultātu plānošana. 

Pēc darbĥbas jomas plānošanu iedala: 

• produktu projektēšana; 

• resursu piegāde; 

• produkta raţošana (bibliotēkās – pakalpojumu radĥšana); 

• produkcijas sadale (katram lietotājam viņam nepieciešamo informāciju un 

pakalpojumu); 

• produktu pārdošana (informācijas un informācijas avotu virzĥšana sabiedrĥbas 

izmantošanai jeb virzĥšana sociālajā tirgū); 

• pircēju apkalpošana (gan esošo, gan potenciālo lietotāju apkalpošana / 

pārliecināšana).


Pēc termiņa plānošanu iedala: 

• ĥstermiņa plānošana (mēneša, ceturkšņa, pusgada, gada plāns – jebkurš 

periods, kas mazāks vai vienlĥdzĥgs gadam); 

• vidējā termiņa plānošana (jebkurš periods no 1 lĥdz 5 gadiem); 

• ilgtermiņa plānošana (jebkuru plānu izstrāde par periodu, kas ilgāks par 5 

gadiem). 

Plānošanas principi var būt gan kompleksa rakstura, gan detalizēti (ne tikai 

visaptveroši, bet arĥ sĥki izstrādāti termiņu, iespējamo lēmumu un atbildĥgo personu 

ziņā). 

Būtiska plānošanas procesa sastāvdaļa ir misijas un mērķu noteikšana. Tam ir svarĥga 

nozĥme, jo misija un mērķi ir darbĥbas virzienu orientieri, plānu sastādĥšanas un 

izpildes kontroles pamats, kā arĥ darbinieku motivēšanas lĥdzeklis. 

„Misija ir organizācijas vispārējs mērķis, fundamentālu nodomu apgalvojums.‖ (Praude 

V., Beļčikovs J., 2001) 

Pateicoties misijas formulēšanai, bibliotēka var koncentrēt savu darbĥbu vienā 

konkrētā virzienā. Visi pārējie mērķi tiek izvirzĥti misijas realizācijai. 

Piemēram: 

• Bibliotēkas misija – nodrošināt informāciju jebkurā pētniecĥbas nozarē un 

veicināt pētniecĥbas attĥstĥbu Latvijā. 

• Valsts arhĥvu speciālās bibliotēkas misija – būt par atmiņas institūciju, mērķis 

– apkopot, sakārtot un „filtrēt‖ arhĥvu sistēmas darbĥbai nepieciešamo 

informāciju, gan iekšējā, gan ārējā vidē: 

• nodrošināt paplašinātam lietotāju lokam pieeju nozares informācijas 

datu bāzei, 

• radĥt apstākļus nozares informācijas masĥva izmantošanai, sistēmas 

darbinieku kvalifikācijas celšanai un profesionālai apmācĥbai. 

• Bibliotēkas misija – būt par zināšanu bāzi Latvijas ekonomiskajai attĥstĥbai. 

• Bibliotēkas misija – būt par sociālās saskarsmes (informācijas, kultūras, brĥvā 

laika pavadĥšanas) centru novada (reģiona, pilsētas) iedzĥvotājiem. 

Pēc hierarhijas mērķi iedalās: 

• stratēģiskajos mērķos – ilgtermiņa mērķi, kurus nosaka augstākā lĥmeņa 

vadĥtāji. Šie mērķi parasti ir saistĥti ar jaunu pakalpojumu veidošanu 

(piemēram, bibliotēkas tĥmekļa vietnes izveide), mērķauditorijas paplašināšanu 

(lietotāju piesaiste), infrastruktūras uzlabošanu (telpu remonti, renovācijas, 

jaunu celtniecĥba), resursu piesaisti (gan cilvēki, gan kolekcijas, gan daţādi 

informācijas avoti) un jaunu tehnoloģiju ieviešanu. 

• taktiskajos mērķos – vidēja termiņa mērķi, kurus nosaka vidēja lĥmeņa vadĥtāji 

(piemēram, palielināt bibliotēkas apmeklējumu skaitu (ieskaitot attālināto 

lietotāju apmeklējumus), izstrādāt sabiedrisko attiecĥbu plānu bibliotēkas 

darbĥbas virzĥšanai sabiedrĥbā). 

• operatĥvajos mērķos – ĥstermiņa mērķi, kurus nosaka zemākā lĥmeņa vadĥtāji. 

(Piemēram, izstrādāt publicitātes gada plānu bibliotēkas pasākumu 

popularizēšanai sabiedrĥbā). (Praude V., Beļčikovs J., 2001)


Mērķiem noteikti jānosaka izpildes laiks, tiem jābūt konkrētiem, izmērāmiem, reāliem, 

noteiktiem. 

Ar mērķiem cieši saistĥta ir plānošanas organizēšana. Mērķis definē to, ko mēs 

vēlamies sasniegt, bet plāns kalpo par lĥdzekli, lai izvirzĥto mērķi sasniegtu. Atbilstoši 

mērķiem pastāv: 

• stratēģiskais plāns – organizācijas galvenais plāns, kas ietver lēmumus par 

resursu sadali, prioritātes virzieniem un aktivitātēm, lai sasniegtu stratēģiskos 

mērķus; 

• taktiskais plāns – virzĥts uz taktisku mērķu sasniegšanu un ietver stratēģiskā 

plāna ĥstenošanas lĥdzekļus; 

• operatĥvais plāns – operatĥvo plānu izstrādā, lai sasniegtu operatĥvos mērķus 

un realizētu taktisko plānu. (Praude V., Beļčikovs J. 2001). 

Stratēģiskās plānošanas process 

Procesa galvenie posmi (Praude V., Beļčikovs J., 2001): 

Misijas definēšana 

Mērķu noteikšana 

Ārējās vides analīze 

Iekšējo stipro un vājo vietu 

noteikšana 

Stratēģisko alternatīvu izpēte un 

analīze 

Stratēģijas izvēle 

Stratēģijas īstenošana 

Stratēģisko plānu īstenošanas 

kontrole 

Stratēģijas vērtējums 

4.4. attēls. Stratēģiskās plānošanas procesa galvenie posmi. 

Misijas un mērķu noteikšana – nepieciešama jebkurai organizācijai, kas veic stratēģisko 

plānošanu. 

Ārējās vides (situācijas) analīze jāveic pēc divām faktoru grupām: 

• ārējās izdevĥbas; 

• ārējie draudi.


Informācijas ieguvei izmantojami avoti: 

• Centrālās statistikas pārvaldes ziņas http://www.csb.gov.lv/ ; 

• Kultūras ministrijas ziņojumi http://www.km.gov.lv ; 

• Ekonomikas ministrijas ziņojumi http://www.em.gov.lv/ ; 

• Finanšu ministrijas ziņojumi http://www.fm.gov.lv/ ; 

• Privatizācijas aģentūras ziņojumi http://www.lpa.bkc.lv/ u.tml. 

Detalizētu un sĥku analĥzi veic, izmantojot datus par: 

• cilvēku resursiem (skaits, kvalifikācija); 

• materiālu resursiem (IKT, kolekcijas); 

• finanšu resursiem (budţets, projektu lĥdzekļi); 

• informācijas resursiem (informācijas sistēmas, elektroniskais katalogs un 

datubāzes, informācijas kvalitāte); 

• pozĥcijas publiskajā telpā (t.s. tirgus segments, kas rada pieprasĥjumu pēc 

bibliotēkas produkta). 

Iekšējo stipro un vājo vietu izpēti, kā arĥ ārējo izdevĥbu un ārējo draudu izpēti lietderĥgi 

veikt pēc SVID matricas (no vārdu Strengts, Weaknesses, Opportunities, Threats 

pirmajiem burtiem (SWOT) - Stiprās puses, Vājās puses, Iespējas un Draudi). 

Piemēram, veicot Valsts arhĥvu speciālās bibliotēkas sabiedrisko attiecĥbu stratēģisko 

plānošanu, veikta SVID analĥze un konstatēts (materiāls sagatavots pēc Daces 

Bergmanes-Behmanes bibliotēkzinātnes studiju procesā veiktās analĥzes): 

1. Valsts arhĥvu speciālās bibliotēkas priekšrocĥbas: 

• izdevĥga atrašanās vieta (Vecrĥga); 

• pieredzes bagāti un izglĥtoti darbinieki; 

• bagāts fonds (piemēram, plašs literatūras klāsts Baltijas un Latvijas 

vēsturē, arhĥvniecĥbā); 

• iespēja popularizēt bibliotēkas fonda jaunieguvumus ţurnālā „Latvijas 

Arhĥvi‖. 

2. Valsts arhĥvu speciālās bibliotēkas trūkumi: 

• iespēju trūkums (nepietiekams finansējums), lai iegādātos visus 

nepieciešamos izdevumus arhĥvniecĥbā; 

• nepiemērotas telpas – caurstaigājama lasĥtava, telpu šaurĥba; 

• vecāka gadagājuma darbinieku grūtĥbas apgūt jaunās tehnoloģijas; 

• atsevišķos zonālajos arhĥvos nav interneta pieslēguma, kas ierobeţo 

iespēju izmantot bibliotēkas elektronisko katalogu un jaunieguvumu 

sarakstus arĥ elektroniskā formā, operatĥvi saņemt informāciju par 

jaunieguvumiem bibliotēkā; 

• bibliotēkā nav darbinieka ar vācu valodas prasmi, lĥdz ar to netiek 

pilnvērtĥgi izmantota daļa bibliotēkas fonda; 

• informācija par bibliotēku un tās sniegtajiem pakalpojumiem un arĥ 

elektroniskais katalogs pieejams arhĥvu sistēmas mājas lapā internetā 

(www.arhivi.lv), kuras ietvaros izveidota arĥ bibliotēkas mājas lapa. 

Mājas lapā www.arhivi.lv informāciju par Valsts speciālo bibliotēku ir


sareţģĥti atrast, lĥdz ar to interesentiem nepieciešams patērēt daudz 

laika, lĥdz tiem izdodas sameklēt nepieciešamo informāciju. 

3. Valsts arhĥvu speciālās bibliotēkas iespējas: 

• paplašināt sadarbĥbu ar zonālo arhĥvu darbiniekiem vairākās Latvijas 

pilsētās (Ventspils, Liepājas, Cēsu u.c. novadu arhĥvu darbiniekiem); 

• popularizēt bibliotēkas fondus ārzemju vēsturnieku aprindās, 

izmantojot jau iedibinātos sakarus; 

• sadarbojoties ar ārzemju (Igaunijas, Kanādas, Austrālijas, Eiropas 

valstu un Krievijas) arhĥviem un ārvalstu izdevniecĥbām (Saur, Carfax, 

Mare Balticum) un papildināt bibliotēkas fondu ar vērtĥgiem 

izdevumiem arhĥvniecĥbas jomā; 

• meklēt iespējas popularizēt bibliotēkā esošos Baltijas un Latvijas 

vēstures izdevumus LU Vēstures fakultātes studentiem; 

• izveidot bibliotēkai atsevišķu tĥmekļa vietni, atjauninot un 

modernizējot esošās vietnes saturu un dizainu, kā arĥ izveidot bukletus 

bibliotēkas popularizēšanai. 

4. Valsts arhĥvu speciālās bibliotēkas draudi – bibliotēkas pārvietošana uz 

mazpiemērotām telpām, tālāk no pilsētas centra un bibliotēkas lietotājiem. 

Stratēģiskās plānošanas līmeņi 

Pastāv trĥs stratēģijas lĥmeņi (Praude V., Beļčikovs J. 2001) un atbilstošas ir arĥ 

atšķirĥbas plānošanas procesā. 

• organizācijas stratēģija – aptver organizācijas darbĥbas jomas, resursu sadali 

un atbild uz jautājumu „Kuros tirgos organizācija konkurēs ar savām precēm, 

pakalpojumiem?‖ Bibliotēku jomā tas nozĥmē noteikt bibliotēkas stratēģiju 

apkalpošanas jomās, resursu (personāla, infrastruktūras, informācijas avotu) 

sadali bibliotēkas misijas un uzdevumu izpildei, kā arĥ bibliotēkas 

apkalpošanas rajonus. 

• biznesa stratēģija – aptver daţādas biznesa metodes un paņēmienus un atbild 

uz jautājumu „Kā, kādā veidā labāk konkurēt ar savām precēm un 

pakalpojumiem attiecĥgajā tirgū?‖ Bibliotēkas plāno, kā labāk virzĥt savus 

pakalpojumus sabiedrĥbā, konkurēt vai sadarboties ar daţāda lĥmeņa un 

pakļautĥbas informācijas centriem, kā panākt bibliotēkas tēla prestiţu un 

atpazĥstamĥbu nolūkā izplatĥt bibliotēkas produktu lietotājiem (esošajiem un 

potenciālajiem, reālajiem bibliotēkas telpā un attālinātajiem). 

• funkcionālā stratēģija – aptver daţādas funkcionālās darbĥbas – tirgvedĥbu 

(mārketingu), finanses, raţošanu, zinātni un pētniecĥbu, cilvēkresursus un 

atbild uz jautājumu „Kā attĥstĥt organizācijas funkcionālās jomas?‖ Bibliotēku 

darbā tas nozĥmē, piemēram, plānot sabiedriskās attiecĥbas vai arĥ plānot 

pētniecĥbas virzienus un konkrētas darbĥbas.


Situācija 

Mērķi 

Valsts arhĥvu speciālā bibliotēka ir patstāvĥga Latvijas Valsts arhĥvu ģenerāldirekcijas 

iestāde. Bibliotēkas uzdevums ir veikt iespieddarbu, elektronisko izdevumu un citu 

dokumentu uzkrāšanu, sistematizēšanu, kataloģizēšanu, bibliografēšanu, saglabāšanu, 

norakstĥšanu, kā arĥ nodrošināt bibliotēkā esošās informācijas publisku pieejamĥbu un 

tās izmantošanu. 

Valsts arhĥvu speciālās bibliotēkas misija – būt par atmiņas institūciju, bibliotēkas 

galvenais stratēģiskais mērķis – apkopot, sakārtot un „filtrēt‖ arhĥvu sistēmas darbĥbai 

nepieciešamo informāciju gan iekšējā, gan ārējā vidē: 

• nodrošināt paplašinātam lietotāju lokam pieeju nozares informācijas datubāzei; 

• radĥt apstākļus nozares informācijas masĥva izmantošanai, sistēmas darbinieku 

kvalifikācijas celšanai un profesionālai apmācĥbai. 

Informācijas pakalpojumu galvenā funkcija ir atbalsta funkcija arhĥvu sistēmai, 

nodrošinot to ar atbilstošu uz sistēmas attĥstĥbu vērstu profesionālu, relevantu, 

kompaktu informāciju reālā laika reţĥmā, tādējādi atbalstot un palĥdzot speciālistiem 

realizēt viņu izvirzĥtos profesionālos mērķus un uzdevumus. 

Valts arhĥvu speciālajā bibliotēkā 2006. gadā reģistrējušies 164 lasĥtāji, kuri bibliotēku 

apmeklēja 2063 reizes. Regulāri gatavotas jaunumu un tematiskās izstādes (piemēram, 

tematiskā izstāde „Jaunākie izdevumi arhĥvniecĥbā: 2004. – 2006. gadā Valsts arhĥvu 

speciālajā bibliotēkā saņemtie monogrāfiskie, periodiskie un metodiskā fonda 

jaunieguvumi‖). Lai informētu bibliotēkas lasĥtājus, interesantākajām grāmatām 

uzrakstĥtas anotācijas, kuras var aplūkot bibliotēkas elektroniskajā katalogā arhĥvu 

sistēmas mājas lapas bibliotēkas sadaļā. 

Valsts arhĥvu speciālā bibliotēkā novadĥtas ekskursijas ārzemju interesentiem, 

studentu grupām no Latvijas augstskolām, kā arĥ interesentu grupām no skolām. 

Strādājot pie arhĥvniecĥbas informācijas apkopošanas, apstrādes un uzkrāšanas, 

bibliotēkas rĥcĥbā ir plaša un vērtĥga datubāze un informācijas masĥvs, kas ir noderĥgs 

ne tikai arhĥvu darbiniekiem, bet arĥ citiem interesentiem, kuriem šāda informācija 

būtu noderĥga. Bibliotēkai veidojas laba sadarbĥba ar valsts iestāţu arhĥvu 

darbiniekiem, privāto firmu lietveţiem (bibliotēka bez arhĥvniecĥbas un Latvijas 

vēstures krājuma komplektē arĥ lietvedĥbas materiālus). Bibliotēkas fondus pastāvĥgi 

izmanto vēsturnieki, un bibliotēka plāno plašāk piedāvāt savu krājumu Latvijas 

Universitātes Vēstures fakultātes studentiem. Ikviens interesents bibliotēkā var iegūt 

informāciju par jebkuru no Latvijas valsts arhĥvu sagatavotajiem izdevumiem. 

Iespējams arĥ iegūt ziņas par citu valstu arhĥviem, starptautiskām arhĥvu 

organizācijām, kā arĥ daţādiem Latvijas vēstures jautājumiem. 

Balstoties uz SVID analīzes gaitā iegūtajiem datiem (skat. 24. lpp.), Valsts arhĥvu 

speciālās bibliotēkas stratēģiskajā plānā lĥdzās SVID analĥzei ietverti stratēģiski 

punkti: 

Valsts arhĥvu speciālās bibliotēkas sabiedrisko attiecĥbu un publicitātes pasākumu 

mērķi ir: 

• izveidot jaunu Valsts arhĥvu speciālās bibliotēkas mājas lapu, lai interesentiem 

būtu vienkāršāk un ērtāk saņemt informāciju;


• informēt Valsts arhĥvu speciālās bibliotēkas mērķauditorijas par Valsts arhĥvu 

speciālo bibliotēku, iespējām saņemt daţāda veida informāciju un 

pakalpojumus bibliotēkā; 

• informēt zonālo arhĥvu darbiniekus (Ventspilĥ, Liepājā, Cēsĥs u.c. novados) par 

sadarbĥbas iespējām ar bibliotēku; 

• popularizēt bibliotēkas fondus ārzemju vēsturnieku aprindās, izmantojot jau 

iedibinātos sakarus, kā arĥ veidojot jaunus sakarus; 

• veicināt sadarbĥbu ar ārzemju arhĥviem un ārvalstu izdevniecĥbām, lai 

papildinātu bibliotēkas fondu ar vērtĥgiem izdevumiem arhĥvniecĥbas jomā; 

• popularizēt bibliotēkā esošos Baltijas un Latvijas vēstures izdevumus Latvijas 

Universitātes Vēstures fakultātes studentiem; 

• veidot mērķtiecĥgu komunikāciju ar Valsts arhĥvu speciālās bibliotēkas 

pārvaldĥtājiem – Latvijas Valsts arhĥvu ģenerāldirekciju, lai informētu par 

nepieciešamĥbu bibliotēkai atrasties esošajā vietā – Vecrĥgā. 

Auditorija 

Primārās ārējās mērķauditorijas: 

1. arhīvu speciālisti, darbinieki, kuriem Arhĥvu speciālajā bibliotēkā esošā informācija 

nepieciešama darba pienākumu veikšanai. Šo mērķauditoriju iespējams 

sasniegt, izmantojot Valsts arhĥvu speciālās bibliotēkas mājas lapu, ţurnālu 

„Latvijas Arhĥvi‖, kā arĥ tiešo komunikāciju – daţādi tieši izplatĥti materiāli 

(bukleti, informatĥvās lapas u.tml.), kā arĥ semināri, kursi un izstādes; 

2. Latvijas un ārzemju vēsturnieki, kuriem Arhĥvu speciālajā bibliotēkā esošā 

informācija nepieciešama darbam, pētĥjumu veikšanai u.tml.. Šo 

mērķauditoriju iespējams sasniegt, izmantojot Valsts arhĥvu speciālās 

bibliotēkas mājas lapu, interneta lapas/ forumus vēsturniekiem, kā arĥ tiešā 

komunikācija (bukleti, informācijas lapas, semināri, konferences, izstādes 

u.tml.), izmantojot esošos sakarus; 

3. LU Vēstures fakultātes studenti, kuriem Arhĥvu speciālajā bibliotēkā esošā 

informācija nepieciešama studiju vajadzĥbām, kura pēc tam var tikt izmantota 

darba vajadzĥbām. Šo mērķauditoriju iespējams sasniegt, izmantojot Valsts 

arhĥvu speciālās bibliotēkas mājas lapu, kā arĥ daţādus tiešās komunikācijas 

formas – bukleti, informācijas lapas, lekcijas semināri, izstādes u.tml.; 

4. ārzemju arhīvi un ārvalstu izdevniecības, ar kurām sadarbojoties iespējams 

saņemt vērtĥgus materiālus Valsts arhĥvu speciālās bibliotēkas fonda 

papildināšanai. Šo mērķa auditoriju iespējams sasniegt ar tiešajiem sakariem – 

tikšanās, konferences, semināri u.tml. 

Primārā iekšējā mērķauditorija ir vadība – Valsts arhĥvu ģenerāldirekcija, kurai 

pakļauta Valsts arhĥvu speciālās bibliotēkas darbĥba. Šo mērķauditoriju iespējams 

sasniegt, izmantojot tiešo komunikāciju – tikšanos klātienē. 

Sekundārā mērķauditorija ir citi interesenti. Efektĥvākais komunikācijas kanāls – 

Valsts arhĥvu speciālās bibliotēkas mājas lapa.


Stratēģija un taktika 

Lai veiksmĥgi sasniegtu un ĥstenotu Valsts arhĥvu speciālās bibliotēkas sabiedrisko 

attiecĥbu un publicitātes mērķus, tiks izmantota šāda stratēģija un taktika: 

• izveidot Valsts arhĥvu speciālās bibliotēkas vizuālās identitātes vadlĥnijas (Stila 

grāmatu), lai veidotu bibliotēkas individuālo stilu, kas ļautu turpmāk visus 

publicitātes materiālus veidot vienotā stilā. Nepieciešamās darbĥbas – 

iepirkuma veikšana, lai iepirktu stila grāmatas izveides pakalpojumu un 

lĥguma slēgšana, stila grāmatas izveide (izstrādes laikā no pakalpojuma 

sniedzēja saņemot ieteikumus, diskutējot par tiem, izvēloties labākos 

risinājumus), stila grāmatas gala varianta saņemšana; 

• izveidot jaunu Valsts arhĥvu speciālās bibliotēkas mājas lapu, kura būtu 

saskaņā ar jaunizveidoto vizuālo identitāti un atbilstu mērķauditoriju 

informatĥvajām vajadzĥbām. Nepieciešamās darbĥbas – iepirkuma veikšana, lai 

iepirktu mājas lapas izstrādes pakalpojumu un lĥguma slēgšana, mājas lapas 

dizaina izstrāde un saskaņošana, mājas lapā ievietojamās informācijas 

sagatavošana mērķauditoriju vajadzĥbām (arhĥvu speciālisti, Latvijas un 

ārzemju vēsturnieki, LU Vēstures fakultātes studenti), informācijas 

ievietošana mājas lapā, mājas lapas publicēšana internetā; 

• informēt mērķauditorijas (arhĥvu speciālisti, Latvijas un ārzemju vēsturnieki, 

LU Vēstures fakultātes studenti) par Valsts arhĥvu speciālo bibliotēku, tās 

piedāvātajiem pakalpojumiem. Lai informētu mērķauditorijas, tiks izmantota 

gan regulāri mājas lapā ievietotā informācija, gan arĥ daţādu, speciāli katrai 

mērķauditorijai sagatavotu informācijas materiālu veidošana: 

• arhĥvu darbinieki – aktuālās informācijas ievietošana laikrakstā 

„Latvijas Arhĥvs‖ reizi ceturksnĥ, kā arĥ ĥpašos gadĥjumos; 

• Latvijas un ārzemju vēsturnieki – tiešā informācija – bukleti – par 

jaunāko informāciju Valsts arhĥvu speciālajā bibliotēkā, kā arĥ par 

iespējām, kuras vēsturniekiem sniedz Valsts arhĥvu speciālās 

bibliotēkas fondos esošā informācija, bukleti izdoti latviešu un angļu 

valodā reizi pusgadā; 

• LU Vēstures fakultātes studenti – tiešā informācija – lekcijas par 

pakalpojumiem, kurus studentiem sniedz Valsts arhĥvu speciālā 

bibliotēka, kā arĥ izdales materiāli – bukleti. 

• informēt zonālo arhĥvu darbiniekus par sadarbĥbas iespējām ar Valsts arhĥvu 

speciālo bibliotēku, organizēt informatĥvus seminārus šiem arhĥvu 

darbiniekiem par to, kādas sadarbĥbas iespējas piedāvā Valsts arhĥvu speciālā 

bibliotēka. Nepieciešamās darbĥbas – noteikt, kādas sadarbĥbas iespējas Valsts 

arhĥvu speciālā bibliotēka var piedāvāt zonālo arhĥvu darbiniekiem, semināru 

organizēšana.

Janv. 

Febr. 

Marts 

Apr. 

Maijs 

Jūn. 

Jūl. 

Aug. 

Sept. 

Okt. 

Nov. 

Dec. 


• veicināt sadarbĥbu ar ārzemju arhĥviem un ārvalstu izdevniecĥbām, tiks 

organizēta konference par arhĥvniecĥbas pašreizējo fondu Valsts arhĥvu 

speciālajā bibliotēkā, kā arĥ par iespējām, kuras Latvijas arhĥvu speciālistiem 

sniegtu pieeja ārvalstu izdevniecĥbu izdotajiem materiāliem. Lai sarĥkotu 

konferenci, nepieciešams veikt šādas darbĥbas – konferences tēmas, satura 

izstrāde, konferences telpu, nepieciešamā aparāta ĥre, konferences 

organizēšana, piesaistot speciālistus, izsūtot ielūgumus dalĥbniekiem; 

konferences norise, informācijas ievietošana laikrakstā „Latvijas Arhĥvi‖ par 

konferences gaitu, rezultātiem. Konference jāveido sadarbĥbā ar Valsts arhĥvu 

ģenerāldirekciju. 

• veidot mērķtiecĥgu komunikāciju ar Valsts arhĥvu speciālās bibliotēkas vadĥbu 

– Latvijas Valsts arhĥvu ģenerāldirekciju, par nepieciešamĥbu bibliotēkai 

atrasties esošajās telpās Vecrĥgā. Lai varētu šo nepieciešamĥbu argumentēti 

pamatot, veicama bibliotēkas klientu aptauja ar mērķi noskaidrot, vai viņus 

apmierina pašreizējā bibliotēkas atrašanās vieta, kā arĥ to, kādas ir klientu 

domas par iespējamu bibliotēkas pārcelšanu uz citām telpām tālāk no centra. 

Šādu aptauju var sagatavot un realizēt paši bibliotēkas darbinieki. Klientus 

aptaujās gan klātienē, kad viņi būs ieradušies bibliotēkā, gan izmantojot 

bibliotēkā iesniegto kontaktinformāciju. 

Laika grafiks 

4.2. tabula. Laika grafiks. 

Aktivitāte 

Stila grāmatas izveide x x x 

Iepirkuma veikšana/ lĥguma slēgšana ar 

pakalpojuma sniedzēju 

x 

Stila grāmatas izstrāde 

x 

Stila grāmatas gala varianta saņemšana 

x 

Jaunas mājas lapas izveide x x x x x 

Iepirkuma veikšana/ lĥguma slēgšana ar 

pakalpojuma sniedzēju 

x 

x 

Mājas lapas dizaina izstrāde, saskaņošana x x 

Mājas lapā ievietojamās informācijas 

sagatavošana 

x 

x 

Informācijas ievietošana mājas lapā un 

mājas lapas „palaišana‖ 

x 

Mērķauditoriju informēšana x x x x x x x x x x x x 

Aktuālās informācijas ievietošana mājas 

lapā 

x x x x x x x x x x x x 

Līdz tiks izveidota atsevišķa Valsts arhīvu speciālās bibliotēkas mājas lapa, informācija tiks ievietota 

mājas lapā www.arhivi.lv, kur ir arī sadaļa par Valsts arhīvu speciālo bibliotēku

Janv. 

Febr. 

Marts 

Apr. 

Maijs 

Jūn. 

Jūl. 

Aug. 

Sept. 

Okt. 

Nov. 

Dec. 


Aktivitāte 

Informācijas ievietošana laikrakstā 

„Latvijas Arhĥvi‖ 

Bukletu sagatavošana un izdošana, lai 

informētu Latvijas un ārzemju 

vēsturniekus 

x x x x 

x x x x 

Lekciju sagatavošana un vadĥšana LU 

Vēstures fakultātes studentiem 

x 

x 

Semināri par sadarbĥbas iespējām zonālo 

arhĥvu darbiniekiem 

Sadarbĥbas punktu noteikšana 

Semināru organizēšana 

Konference par ārzemju arhīvu un 

izdevniecību sniegtajām iespējām 

x 

x 

x 

x 

x x x x 

Tēmas, satura izstrāde x x 

Konferences telpu, nepieciešamās 

aparatūras ĥre (datuma rezervēšana) 

Konferences organizēšana: lektoru 

piesaiste, ielūgumu izsūtĥšana 

x 

x 

x 

Konferences norise 

Informācijas ievietošana laikrakstā 

„Latvijas Arhĥvi‖ par konferenci, tās 

rezultātiem 

x 

x 

Komunikācija ar vadību par 

nepieciešamību bibliotēkai palikt 

esošajās telpās 

Aptaujas sagatavošana: mērķu noteikšana, 

aptaujas jautājumu definēšana 

Aptaujas veikšana 

Rezultātu apkopošana 

Rezultātu prezentēšana vadĥbai 

x x x 

x 

x 

x 

x


Budžets 

4.3. tabula. Budžets. 

Aktivitāte 

Plānotais budžets, 

Ls (bez PVN) 

Stila grāmatas izveide 4 500,00 

Jaunas mājas lapas izveide 7 500,00 

Mājas lapas izstrādāšana 5 000,00 

Administratora un atbildĥgo darbinieku vienreizēja apmācĥba 500,00 

Mājas lapas dokumentācijas (lietotāja rokasgrāmata) izstrāde 500,00 

Mājas lapas uzturēšana 3 gadus pēc mājas lapas izstrādes beigšanas 1 500,00 

Mērķauditoriju informēšana 457,00 

Aktuālās informācijas ievietošana mājas lapā 0,00 

Informācijas ievietošana laikrakstā „Latvijas Arhĥvi‖ 0,00 

Bukletu iespiešana (500 eks.) 457,00 

Lekciju sagatavošana un vadĥšana LU Vēstures fakultātes studentiem 0,00 

Semināri par sadarbības iespējām zonālo arhīvu darbiniekiem 70,00 

Semināru organizēšana (telpu ĥre, izdale materiālu sagatavošana) 70,00 

Konference par ārzemju arhīvu un izdevniecību sniegtajām 

iespējām 

180,00 

Konferences telpu, nepieciešamās aparatūras ĥre (datuma rezervēšana) 100,00 

Konferences organizēšana: lektoru piesaiste, ielūgumu izsūtĥšana 30,00 

Konferences norise (kafija, tēja, uzkodas, minerālūdens) 50,00 

Komunikācija ar vadību par nepieciešamību bibliotēkai palikt 

esošajās telpās 

0,00 

Kopā 12 707,00 

Līdz tiks izveidota atsevišķa Valsts speciālo arhīvu bibliotēkas mājas lapa, informācija tiks ievietota 

mājas lapā www.arhivi.lv, kur ir arī sadaļa par Valsts speciālo arhīvu bibliotēku


Novērtējums. 

Lai novērtētu, cik efektĥvi ir sasniegti šajā plānā noteiktie mērķi, 2007. gada nogalē 

tiks veikti šādi rezultatĥvu darbĥbas rādĥtāju novērtējumi: 

4.4. tabula. Rezultatīvas darbības kritēriji un rādītāji. 

Kritērijs 

Tĥmekļa vietnes (kopā un atsevišķu tās 

sadaļu) apmeklējuma statistika 

Lasĥtāju skaita pieaugums 

Publikācijas laikrakstā „Latvijas Arhĥvi‖ 

Bukleti 

Lekcijas LU Vēstures fakultātes studentiem 

Semināri zonālo arhĥvu darbiniekiem 

Konference par sadarbĥbas iespējām ar 

ārzemju arhĥviem un izdevniecĥbām 

Komunikācija ar vadĥbu par bibliotēkas 

telpām 

Rādītājs 

Tĥmekļa vietnes apmeklētāju skaits 

Jauno lasĥtāju skaits 

Publikāciju skaits, tirāţa 

Bukletu skaits, izplatĥšanas veids 

Novadĥto lekciju skaits; lekciju apmeklētāju 

skaits 

Semināru dalĥbnieku skaits, jaunu sadarbĥbas 

partneru zonālajos arhĥvos skaits 

Konferences apmeklētāju skaits, noslēgto 

sadarbĥbas vienošanos skaits 

Vadĥbas lēmums bibliotēku nepārvietot uz 

jaunām telpām vai piešķirt bibliotēkai citas, 

piemērotākas telpas esošajā ēkā 

Vadīšanas stili 

„Vadĥšanas stils ir tipisku un samērā stabilu paņēmienu kopums, ar kuriem vadĥtājs 

iedarbojas uz padotajiem, lai ĥstenotu organizācijas mērķus.‘ (Praude V., Beļčikovs J., 

2001) 

Ar jēdzienu ―vadĥšanas stils‖ saprot vadĥšanas formu un metoţu kopumu konkrētā 

iestādē (arĥ bibliotēkā, informācijas centrā, skolā utt.). Vadĥšanas stils plašākā nozĥmē 

ir saimnieciskās un sociālās plānošanas paņēmieni, organizācijas struktūra, sociāli 

psiholoģiskā gaisotne, personāla vadĥšanas politika, apmaksas un darba stimulēšanas 

sistēma, darba organizācijas kultūra, arĥ apkārtnes veidols un iekšējais interjers. 

Piemēram, augstskola „Turĥba‖ un tās bibliotēkas stils. 

Šaurākā nozĥmē ar vadĥšanas stilu saprot vadĥtāja darba paņēmienu sistēmu, ko tas 

izmanto darbā ar cilvēkiem. Vadĥtāja darba stils izpauţas arĥ viņa runas manierē, 

prasmē uzklausĥt padotos, mākā sagatavot, pieņemt, izskaidrot un ĥstenot lēmumus. 

Vadĥšanas stilu ietekmē arĥ vadĥtāja individuālās ĥpatnĥbas – fizioloģiskie parametri, 

izglĥtĥba, pieredze, intereses, darbĥbas mērķi u.tml. 

Interesantu apkopojumu par galvenajām padoto prasĥbām pret saviem vadĥtājiem 

atrodam A. Hoskinga materiālā (Hosking A., l990): 

• mērķtiecĥba; 

• atbildĥba un lietišķums; 

• augstas morālās ĥpašĥbas; 

• jautājumu kompleksa risināšana;


• rūpes par kolektĥvu un strādājošajiem; 

• organizētĥba; 

• kultūra; 

• patstāvĥba; 

• principialitāte; 

• prasĥgums pret sevi un padotajiem; 

• izpildes kontrole. 

Vadīšanas stilu pamatmodeļi 

Izdala trĥs vadĥšanas stilus: 

• autoritārais (direktĥvais) – raksturĥga lēmējvaras koncentrēšana vadĥtāja rokās. 

Ikviens lēmums tiek pieņemts centralizēti, darbiniekiem tiek dota 

pavēle/rĥkojums tā izpildei. Padoto domas netiek uzklausĥtas, jo pastāv uzskats, 

ka vadĥtājs visu zina vislabāk un liek padotajiem rĥkoties labākajā no 

iespējamajiem veidiem. Vadĥtājam neviens nedrĥkst iebilst. Tā būtĥbā ir 

vienvirziena komunikācija, kas prasa bezierunu pakļaušanos un uzdevumu 

izpildi bez atkāpēm. Šāda stila vērtējums atkarĥgs no organizācijas misijas 

sabiedrĥbā – vai tā ir izglĥtĥbas, kultūras, biznesa vai spēka struktūra. Pēdējā 

noteikti nepieciešams autoritārs vadĥšanas stils, turpretĥ bibliotēkā 

vienvirziena komunikācija nebūs produktĥva. 

• liberālais (konsultatĥvais) – pretstats autoritārajam kā otra galējĥba. Vadĥtājam 

šādā organizācijā ir visai maza nozĥme. Viņš praktiski nejaucas padoto darbā, 

necenšas tos rūpĥgi kontrolēt un ietekmēt darba norisi. Katrs darbinieks 

izvēlas savus darba uzdevumus un paņēmienus, vadĥtājs nosaka tikai attālāku 

mērķi. Liberālais stils ir piemērots radošam darbam mākslā vai zinātniskos 

pētĥjumos. Bibliotēkā liberālais stils nebūs ĥsti produktĥvs, jo bibliotēka zināmā 

mērā pielĥdzināma raţošanas organizācijai, kaut arĥ ar radošās darbĥbas 

iezĥmēm. 

• demokrātiskais (koleģiālais) – būtiski atšķiras no autoritārā. Lai pieņemtu 

lēmumu, vadĥtājs konsultējas ar padotajiem, apsprieţ iespējamos rezultātus. 

Komunikācija notiek visos virzienos, ir t.s. divvirzienu komunikācija – gan 

starp vadĥbu un padotajiem, gan starp padotajiem (vertikālā komunikācija un 

horizontālā komunikācija). Vadĥtājs bieţi tiek uzskatĥts par grupas locekli. 

Viņš/viņa lieto pozitĥvo motivēšanas metodi – apmierinātĥba ar darbu, labas 

attiecĥbas starp kolēģiem. Salĥdzinot ar autoritāro vadĥšanas stilu, lēmumu 

pieņemšanas process ir lēnāks, jo jāveltĥ daudz laika pārrunām grupā/-ās, bieţi 

jāpieņem kompromisa lēmumi. Šo stilu vislabāk pielietot darbā ar zinošiem 

cilvēkiem, tātad arĥ bibliotēkās.


BIBLIOTEKĀRA UN LASĪTĀJA SASKARSMES 

PLĀNOŠANA 

Bibliotēka kā cilvēciskās saskarsmes centrs 

Ideja par informācijas sfēras attiecĥbu humanizēšanu jeb cilvēcĥgas attieksmes nepieciešamĥbu, 

par bibliotēkas ne tikai kā informācijas starpnieka, bet arĥ kā cilvēciskās 

saskarsmes centra attĥstĥbu ne reizi vien tikusi izteikta daţādās bibliotekāru sanāksmēs. 

Saskarsmi bibliotēkā jāskata kā bibliotekāru informācijas darbĥbas komponentu un kā 

speciāli organizējamu darbĥbu, ar saskarsmi vai saziņu saprotot domu, priekšstatu, 

jūtu apmaiņu starp cilvēkiem viņu darbĥbas procesā. Bibliotēkas darbĥbas sfēras 

izplatĥbu tĥkla vidē veicina datora starpniecĥba un pastiprinātā saskarsme attālināto 

lietotāju vidū, pieaug virtuālās sazināšanās nozĥme. Tomēr tradicionālā saskarsme, 

kuras būtĥba atbilst personĥbas vajadzĥbai pēc nepastarpināta kontakta, pēc 

socializēšanās, bibliotēkā kā sociokulturālā institūcijā vēl arvien ne tikai tiek 

pieprasĥta, bet tiek uzskatĥta par prioritāru. 

Situāciju skaidro viedokļi par bibliotēku kā cilvēciskās saskarsmes centru, tradicionālo 

un virtuālo vietu, kurā konstruējas reālās un varbūtējās iespējas, neatkarĥgi no 

bibliotēkas konkrētā tipa un veida, kurā tiek realizēti šie saskarsmes veidi. Apskats 

veltĥts tradicionālajai saskarsmei (skat. 4.5. att.) un tās elementi nosacĥti apzĥmēti kā 

saskarsmes robeţas (skat. 4.6. att.). Virtuālās saskarsmes sfēras un formas atainotas 

4.7. attēlā. (Visi trĥs attēli sagatavoti pēc Jezovas Svetlanas konceptuālajām atziņām) 

(Езова С., 2005). 

4.5. attēlā apkopotas publicistikā aprakstĥtas un praksē pieredzētas daţādu bibliotēku 

pieredzes informācijas darbĥbas laukā. Kā rāda prakse, lasĥtāju un bibliotekāru izpēte 

visbieţāk norisinās ar aptaujas–anketēšanas palĥdzĥbu, kura balstĥta uz savstarpēju 

pētnieka un aptaujātā sadarbĥbu. 

Sadarbĥbas ceļā bibliotekāri risina dialogu darbĥbas optimizācijai, bibliotēkas lomas, 

prestiţa paaugstināšanai sabiedrĥbā, efektĥvai sadarbĥbai ar vadĥbas institūcijām, ar 

sociālajiem partneriem, ar sabiedriskās saziņas lĥdzekļiem, bibliotēku veidotājiem, ar 

sabiedriskām organizācijām, ar muzeju, arhĥvu, skolu, kultūras namu pārstāvjiem. 

Centrālā vieta cilvēciskās saskarsmes veidošanā tiek ierādĥta publiskajām bibliotēkām, 

kurām jāpaplašina saikne ar sabiedrĥbu, ĥpaši tradicionālās saskarsmes jomā, ieviešot 

bibliotēkas praksē tādas darba formas, kādas izmanto izglĥtĥbas, kultūras un mākslas 

iestādes, neizslēdzot un saglabājot bibliotekāro specifiku. 4.5. attēls izskaidro 

vissvarĥgāko bibliotekāru un informācijas darbĥbas veidu, kas tiek realizēts caur 

saskarsmi un veidojas no brĥţa, kad lietotājs tiek reģistrēts bibliotēkā lĥdz situācijai, 

kad ar daţādu individuālu vai grupu darba formu un metoţu palĥdzĥbu tiek 

apmierinātas vai izzinātas, attĥstĥtas vai pilnveidotas lietotāja vajadzĥbas daţādās 

bibliotēkas nodaļās. Lĥdz ar sociāli orientēto saskarsmi izdalĥta ir arĥ bibliotēku 

vadĥtāju saskarsme un saskarsme ar personālu kvalifikācijas paaugstināšanas sistēmās, 

bibliotekāru savstarpējo saskarsmi savā kolektĥvā un saskarsmi ar kolēģiem reģionālā 

un starptautiskā lĥmenĥ.


Saskarsme lasītāju 

reģistrācijas procesā 

Tradicionālā 

saskarsme 

Saskarsme lietotāju 

bibliotekāri -informacionālā 

apkalpošanas procesā 

Saskarsme ar dokumentu 

komplektēšanu, krājuma 

informacionālās 

apkalpošanas dokumentiem 

Saskarsme pētniecības 

procesa veikšanas laikā 

starp lietotājiem un 

bibliotekāriem 

Sociāli orientēta saskarsme 

Lietotāju pieprasījumu 

apmierināšana dažādās 

bibliotēkas nodaļās, 

pārvietojamās bibliotēkās 

Lietotāju pieprasījumu 

noformēšana, attīstība 

Ar valdības un vadības 

pārstāvjiem 

Ar sociālajiem pārstāvjiem 

Ar sistēmas pārvaldības 

serveri (SMS) 

Ar sabiedriskām 

organizācijām 

Saskarsme ar konfesijām, 

biedrībām 

Ar muzejiem, arhīviem, 

skolām u.c. 

4.5. attēls . Tradicionālā saskarsme. 

Tradicionālā saskarsme notiek daţādās formās un ar daţādu metoţu palĥdzĥbu. 

Inovācijas vai zinātnes un tehnikas procesi skar kā saturu, tā arĥ saskarsmes formas 

bibliotēkas nodaļās un centros, kuri, ĥpaši pēdējos gados, aizvien vairāk parādās 

bibliotēkās: novadpētniecĥbas centri, intelekta centri, informācijas un zināšanu centri. 

Jaunas idejas un jaunas darba metodes meklējamas jau esošajā. Inovāciju vai pārmaiņu 

būtiska pazĥme ir pakāpenĥba. 

Lĥdz ar tiešu saskarsmi bibliotēka savu darbĥbu realizē arĥ daţādos netiešos saskarsmes 

veidos. Organizācijas un iestādes bibliotēkā ĥrē konferenču zāles, lasĥtāju pozitĥvo vai 

negatĥvo attieksmi pret bibliotēku veido arĥ saskarsme ar garderobistu, grāmatu kioska 

pārdevēju, kafejnĥcas darbinieku un citiem darbiniekiem bibliotēkas telpās. 

Reālo un potenciālo lietotāju robežas 

Mācību un darba kolektīvos 

Koncertos, teātrī, ekskursijās 

Sabiedrisko pasākumu 

iniciatīva no bibliotēkas puses 

Bibliotēkas 

publicitāte – 

bukleti, logo utt. 

Vietējie 

sabiedriskās 

saziņas līdzekļi 

Bibliotēkas netiešā saskarsme 

Neklātienes 

darba formas – 

konferences 

Atgriezeniskā 

saite ar 

lietotājiem caur 

sistēmām 

4.6. attēls. Tradicionālās saskarsmes robeţas. 

Caur audio un 

video vizuālajiem 

nesējiem 

Pieminēšanas vērti ir daţādi sociāli nozĥmĥgi saskarsmes aspekti, kuri ir aktualizējami 

publisko bibliotēku bibliotekārajā un informācijas darbĥbā, piemēram, intelektuālo


spēku un radošo iniciatĥvu apvienošana, lasĥtāja, lietotāja harmoniskas personĥbas 

attĥstĥba, bibliotēkas atvērtĥbas nodrošināšana, plaša lietotāju loka nodrošināšana ar 

pieeju informācijai, lasĥtāju savstarpējās saskarsmes, lietišķās saskarsmes attĥstĥba, 

psiholoģiskās biblioterapijas, sabiedriskā atbalsta sniegšana, saskarsmes kultūras 

veidošana, komunikatĥvās kompetences attĥstĥšana, bibliotēkas un tās darbĥbas 

reklamēšana un vēl daudz citas darbĥbas formas. 

Ja bibliotēkai šobrĥd izdodas kļūt par cilvēciskās saziņas, komunikācijas, saskarsmes 

centru, tad tā savā darbĥbā orientējas uz cilvēku informācijas vajadzĥbu un interešu 

daudzveidĥbu un zināšanām, ievērojot un respektējot vairākus faktorus: dzimtes, 

vecuma un psiholoģiskās ĥpatnĥbas, veselĥbas stāvokļa, reliģiskās piederĥbas, 

nacionalitātes, profesionālās ĥpašĥbas, kas ir noteicošas tradicionālās saskarsmes 

procesa formas. Balstoties uz bibliotēkas saskarsmes sfēras paplašināšanos un 

kvalitātes paaugstināšanos, bibliotēkai ir iespējams paaugstināt savu sociālo vai 

sabiedrisko reputāciju, izveidot pievilcĥgu tēlu saviem esošajiem un potenciālajiem 

lietotājiem. 

Saskarsme komplektēšanas sfērā 

Saskarsme – lietotāja izpētei 

Virtuālās saskarsmes 

sfēras 

Lietotāju saskarsme ar elektronisko 

katalogu 

Saskarsme kataloģizācijas sfērā 

Saskarsme ar attālinātiem lietotājiem 

(virtuālais uzziņu dienests) 


sfēras un formas 

Saskarsme citās sfērās – pedagoģija, 

socioloģija, sociālais darbs 

Saskarsme multilietojamā laukā 

Telekonferences un teksta ziņojumu 

apmaiņa 


formas 

Čats 

E-pasts 

Audio-video resursi 

Citi elektroniskie informācijas nesēji, 

piem., wiki, blogu sistēma 

4.7. attēls. Virtuālās saskarsmes sfēras un formas (Езова С., 2005).


Bibliotekāra personība un misija informācijas/zināšanu 

sabiedrībā 

Bibliotekāra personĥbas nozĥmĥgumu iespējams attēlot piramĥdas veidā, kurā visas 

bibliotekārās un informācijas vides pamats un pirmsākums ir bibliotekārs (skat. 4.8. 

att.). 

TĒLS – 

BIBLIOTĒKA – 

SABIEDRĪBAS 

CENTRS 

PAKALPOJUMI 

LASĪTĀJI / LIETOTĀJI 

INFORMĀCIJAS AVOTI 

LIKUMDOŠANA 

BIBLIOTEKĀRS 

4.8. attēls. Bibliotēkas piramĥda. 

Bibliotēka un informācija. Bibliotēka un informācija ir divas savstarpēji cieši saistĥtas 

parādĥbas, kas nevar pastāvēt atdalĥti laikā un telpā. 

Informācija: 

• zināšanas, kas ievadĥtas komunikācijās un fiksētas – no alu zĥmējumiem lĥdz 

elektroniskiem resursiem, funkcionē globālajā tĥklā; 

• cilvēks kā informācijas avots. 

Bibliotēka: 

• sakārtotu zināšanu bāze, daļa no globālā tĥmekļa; 

• lietotājdraudzĥga iestāde; 

• informācijas, izglĥtĥbas, izklaides, sociālo kontaktu centrs; 

• „smadzenes uz plaukta‖ . 

Šajā savstarpējās mijiedarbĥbas un koeksistences situācijā būtiska loma ir bibliotekāra 

misijas izpratnei. Bibliotekāra misija var tikt izprasta daţādos veidos, piemēram: 

• mūţĥgais misionārs; 

• komunikators; 

• informācijas speciālists; 

• navigators; 

• starpnieks (brokeris). 

Taču galvenā bibliotekāra misija paliek nemainĥga jebkurā situācijā – savest kopā 

lasĥtāju/lietotāju un zināšanas, dalīties zināšanās (tātad arĥ pašam būt zinošam, ar 

augstu IQ).


Nosacĥjumi, kas ļauj bibliotekāram pildĥt sabiedrĥbas uzticēto misiju, ir: 

• bibliotēkas lietotājorientācija; 

• bibliotēka eksistē kā sakārtotu zināšanu bāze; 

• šodienas realitāte ir bibliotēkas eksistences aizsākumi virtuālajā telpā; 

• radniecĥgu sistēmu savietošanās (MAB – muzeji, arhĥvi, bibliotēkas); 

• rasmošana – bibliotēkas informācijas resursu papildināšanas ceļš IKT 

apstākļos. 

Bibliotekāra misija mainās lĥdz ar bibliotēkas pamatfunkciju maiņu. Sākotnējais 

sabiedriskais uzdevums – glabāt (memoriālā funkcija) – pārtop izmantošanas 

organizācijas funkcijā, informācijas pieejamĥbas funkcijā, kas šodien transformējas 

informācijas analīzes funkcijā, notiek memoriālās funkcijas atgriešanās, tikai citā, 

augstākā kvalitātē. 

Bibliotekārs šodienas bibliotēkā ir sociālo zinātņu speciālists, tādēļ viņam/viņai‘ 

jāapgūst/jābūt šādām zināšanām: 

• svešvaloda (noteikti jāzina angļu val. kā pasaules IKT valodu); 

• psiholoģija; 

• mārketings, menedţments; 

• socioloģisko pētĥjumu prasmes; 

• sabiedriskās attiecĥbas; 

• projektu gatavošanas prasmes. 

Bibliotekāram nepieciešamas profesionālās zināšanas un prasmes: 

• tradicionālās – krājumu organizēšanā, aprakstĥšanā, klasificēšanā, lasĥtāju 

apkalpošanā un 

• modernās – prasmes IKT lietošanā, informācijas sistēmu pārvaldĥbā, 

elektronisko avotu radĥšanā un izmantošanā visos bibliotēkas darba procesos. 

Bibliotekāra profesionalitātes pamatā ir sešas pamatprasmes, kas mācāmas arĥ 

lietotājiem: 

1. Informācijas vajadzĥbu noformulēšanas prasme. 

2. Informācijas izguves stratēģijas prasme. 

3. Informācijas meklēšanas prasme. 

4. Informācijas atrašanās vietas noteikšanas prasme. 

5. Informācijas vērtēšanas prasme. 

6. Informācijas fiksēšanas prasme. 

Bibliotekārs informācijas sabiedrĥbā veic sabiedrĥbas nodrošināšanu ar informāciju, jo: 

• bibliotekārs darbojas kā starpnieks sistēmā, kurā produkts jeb prece 

(informācija = zināšanas) tiek aktĥvi piegādāta un piedāvāta lietotājam; 

• bibliotekārs veido pievienoto vērtĥbu; 

• preces izplatĥšanai veido sabiedriskās attiecĥbas ar publicitātes starpniecĥbu; 

• bibliotekārs produktu (informāciju, zināšanas) ievada saziņas telpā jeb savieno 

personĥbu un zināšanas (izmanto ―smadzenes uz plaukta‖), tādējādi radot 

pievienoto vērtĥbu.


Galvenie uzstādĥjumi, lai bibliotekārs varētu sekmĥgi darboties arĥ nākotnē: 

• katram bibliotekāram jāapzinās, ka informatizācija ir neatgriezenisks process; 

• šim procesam nepieciešamas gan jau iegūtās, gan nemitĥgi jāapgūst arĥ jaunas 

zināšanas; 

• bibliotēkām jāiekļaujas pasaules un Latvijas informācijas sabiedrĥbas apgādē ar 

informāciju un zināšanām, jāveicina muzeju – arhĥvu – bibliotēku integrētās 

sistēmas attĥstĥbu; 

• jābūt gataviem izmaiņām– mūsu neizglĥtotĥba būs šķērslis gan konkrētas 

bibliotēkas attĥstĥbai, gan arī mūsu eksistencei mainītā vidē; 

• jāprot veidot sabiedriskās attiecĥbas (PR), tādējādi nesot bibliotēkas tēlu plašā 

sabiedrĥbā; 

• jāapgūst prasme sazināties, komunicēt ar lietotājiem; 

• jāapgūst prasme veidot bibliotēkai labvēlĥgu vidi un politiku; 

• jāprot virzĥt bibliotēkas ―preci‖ (informāciju un pakalpojumus) tirgū; 

• jāizmanto viss publicitātes rĥku spektrs. 

Šo daudzo uzdevumu veikšanā bibliotekāram nepieciešamas vadlĥnijas – ētikas normas. 

Vispirms, jābūt skaidrĥbā par jēdzienu 'labs‘, ‗ļauns‘, ‗atļauts‘, ‗aizliegts‘ nošķiršanas 

nepieciešamĥbu un iespējām bibliotēkas darbā. 

4.5. tabula. Ētikas pamatjēdzieni. 

Cieņa 

Dilemma 

Ētika 

Etiķete 

Gods 

Morāle 

Tikumĥba 

Konformisms 

Konfidenciāls 

Lojāls 

Patiesĥbas mirklis 

Sirdsapziņa 

Patiesĥbas mirklis notiek katru reizi, kad apmeklētājs saskaras (atnāk) uz bibliotēku. 

Apmeklētājus nevar apmānĥt, tādēļ savstarpējo attiecĥbu (bibliotekārs – lietotājs, 

bibliotekārs – bibliotekārs, bibliotekārs – vadĥtājs) plānošanai (arĥ iekšējās 

komunikācijas plānošanai) un izpausmei jābūt lietotājdraudzĥgai. Patiesĥbas mirklis 

darbojas kā bibliotekāra vērtĥbu skalas katalizators, cieņas, vērtĥbu izpausmes, 

bibliotekāra profesionalitātes mērs, bibliotekāra stereotipa bāze, bibliotekāra ētikas un 

ētikas kodeksa mērs. 

Bibliotēkās nereti izveidojas arĥ konfliktsituācijas, kas jārisina uz vietas, operatĥvi un 

atbilstoši profesionālās ētikas kodeksam. 

Konfliktu rašanās cēloņi: 

• lasĥtāju pieprasĥjumu ignorēšana; 

• nevēlēšanās apmierināt pieprasĥjumu; 

• formāla attieksme pret lasĥtāju vajadzĥbām. 

Konfliktu risinājumi: konkurence, kompromiss, izvairĥšanās, sadarbĥba.


Lasĥtāji mēdz būt t.s. ―stiprie‖ un ―vājie‖, kā arĥ netradicionālas izturēšanās lasĥtāji – 

deviantas uzvedĥbas lasĥtāji, grūtie pusaudţi, nĥgrie veči, dĥvaiņi, pļāpĥgie lasĥtāji, 

―bibliotekārie noziedznieki‖ u.c. 

Bibliotekāra personības veidi konfliktā: 

• autoritārais vecāks; 

• tvaika rullis; 

• slēptais agresors (snaiperis); 

• nesavaldĥgais; 

• pārspĥlēti pakļāvĥgais. 

Pēdējie četri veidi varētu tikt attiecināti arĥ uz lietotāju. 

Bibliotekāra personības efekts 

Bibliotekāra personĥbai ir domino efekts: no bibliotekāra zināšanām, iekšējās pasaules 

bagātĥbas, vērtĥbu sistēmas, attieksmes pret sevi, lasĥtāju, darbu un sabiedrĥbu, no 

prasmes skatĥt visu plašākā mērogā, nevis nekā tikai „savas sētas ietvaros‖ ir atkarĥga 

bibliotēkas pastāvēšana rĥt un nākamajos gadsimtos. 

Bibliotekāra profesionālā ētika kā saskarsmes pamats 

Saskarsmes pamatu ―...nodrošina bibliotekārs – personĥba, kas pilda sareţģĥto 

starpnieka funkciju starp zināšanām un zināšanu lietotājiem, kas veic zināšanu 

sistēmas sakārtošanu, funkcionēšanu un tālāknodošanu. Modernajā sabiedrĥbā 

bibliotekārs ir tikpat nozĥmĥga personĥba kā senlaikos priesteris savā templĥ, jo viņam 

uzticēta misija būt par starpnieku starp gara svētnĥcu – grāmatu un personĥbu. Misijas 

izpratne veidojas no procesa būtĥbas: tāds uzdevums, kas cilvēkam neatvairāmi un 

noteikti jāveic savā dzĥvē. Cilvēkam ir iedzimta tieksme kaut ko izvēlēties, kaut kam 

piederēt, kaut ko realizēt. Visgrūtāk ir izvēlēties to, kas visvairāk izteiktu un 

apliecinātu personĥbas būtĥbu. Bibliotekārs, kam ir savas misijas apziņa, ir izvēlējies 

kalpot, palĥdzēt, dalĥties. Bibliotekārs uzņemas pūles vākt, kārtot, dalĥties ar citiem. 

Poētiski mēs varētu teikt, ka sākumā bija cilvēks, kas jutās neatvairāmi aicināts likt 

dzĥvot nedzĥvām lietām (sākotnēji – grāmatām), tās pazĥstot, sargājot un ar prieku 

daloties savā bagātĥbā ar citiem. Tā izveidojās bibliotekāra profesija – kultūras 

apgarotĥba un profesionāla prasme pārvaldĥt šo universālo pasauli, kas glabājas 

bibliotēkā, sekojot bibliotēku likumiem un bibliotekārās ētikas uzstādĥjumiem. 

(Sporāne B. 2006, 195.lpp.). 

Katrs cilvēks, t.sk. arĥ lasĥtājs (lietotājs, klients) un bibliotekārs vēlas zināt, kā 

orientēties šodienā un ko gatavo nākotne. Orientēšanās sabiedrĥbas norisēs nav vien 

notiekošā interpretācija, tā ir paša indivĥda zināšanu, prasmju, sajūtu, vēlmju izmaiņu 

specifiska pieredze. Sabiedrĥbas norisēs reizēm grūti orientēties pat tiem, kam nav 

sveša konceptuāla sociālo procesu apjēgsme. Laiks ir relatĥvs, domāšana subjektĥva – 

vai iespējams rast objektĥvu pasaules ainu un adekvātu pozĥciju? Jā, ar zināšanām, ko 

piedāvā cilvēces informacionālā atmiņa, kas eksistē bibliotēku sistēmās jeb 

bibliotekārajā telpā. Tādēļ izpētei pakļaujams gan bibliotekārs kā personĥba un viņa 

ētiskā bāze, gan bibliotēka kā sociāla un kultūras parādĥba jeb fenomens, tās vēsture,


funkcijas, ietekmes sfēras, eksistences jēga un formas. Izpētes laukus var sadalĥt četrās 

nosacĥjumu grupās: 

• izcelsmes nosacĥjumi; 

• eksistences nosacĥjumi; 

• attĥstĥbas nosacĥjumi; 

• funkcionēšanas nosacĥjumi. 

Bibliotekāram ētikas un saskarsmes jomā ar lietotāju/lasĥtāju jāizprot eksistences 

nosacĥjumi, jo eksistences priekšnoteikums ir pozitĥva komunikācija ar apkārtējo 

sabiedrĥbu. 

Bibliotekāra un lietotāja saskarsmes plānošana jābalsta profesionālās ētikas kodeksa 

ieteikumos. Profesionālās ētikas kodekss ir bibliotēkas eksistences nosacĥjumu bāze. 

Bibliotēkas pastāvēšanas priekšnosacĥjums – pozitĥva komunikācija ar lietotāju/lasĥtāju. 

Mūsdienās notiek strauja bibliotēku funkcionalitātes maiņa no kolekcijorientācijas uz 

lietotājdraudzĥgumu, lietotājorientāciju. 

Tas nozĥmē nepieciešamĥbu izprast sabiedrĥbas un personĥbas mijsakarĥbas, 

bibliotekāra personĥbas un bibliotekāra ētikas skaidrojumus. 

Saprāts – mūsu eksistence vai pasaules kārtĥba mums lēmusi būt saprātĥgiem. Saprāts 

paplašina cilvēka aktivitātes amplitūdu gan pozitĥvā, gan negatĥvā aspektā. Bibliotēkas 

eksistences nosacĥjums vēstures pirmsākumos un šodien – cilvēka saprāta pozitĥvā 

aspekta rezultāts jeb izpausmes forma, radot savai attĥstĥbai nepieciešamos 

priekšnosacĥjumus un veidojot atmiņas krātuvi un izmantojot resursu ārpus pašas 

atmiņas – bibliotēkā. 

Uztveres diapazons – katram dzĥvo būtņu, arĥ personĥbu kopumam, ir savs uztveres 

diapazons. Mēs aizņemam tādu pasaules nišu, kurai esam vispiemērotākie. Mūsu 

uztvere nosaka bibliotēkas parametrus: grāmatu veidolu, informācijas veidolu, 

strukturējumu, informācijas izguves kvalitāti, tehnisko aprĥkojumu, tehnoloģijas, 

telpisko struktūru utt., lai mums būtu ērti to uztvert un izmantot. 

Sociālā vide. Sabiedrība. Personība – ciktāl šobrĥd ir izpētĥts, citas dzĥvās būtnes nelieto 

otrās pakāpes zĥmju sistēmu informācijas pārraidĥšanai un saglabāšanai. To 

funkcionēšanas pamats ir iedzimtĥbas ceļā iegūtā informācija, ko papildina un izmaina 

iemācĥtā (no vecākiem un ciltsbrāļiem) un pieredzē gūtā informācija. Nedz putnu, nedz 

vilku bara pastāvēšanu neapdraud ilgmūţĥgā materiālā fiksētu zĥmju glabātuves, 

citiem vārdiem, bibliotēkas, trūkums. Ar cilvēku ir citādi. To, kas ir noticis pirms 

individuālā un kolektĥvā (sabiedrĥbas kultūras) saprāta ģenēzes, var vien rekonstruēt 

mĥtā. Katrā ziņā ir skaidrs, ka bez otrās pakāpes zĥmju sistēmas (informācijas, kas nav 

pārmantojama iedzimtĥbas ceļā) un tās pārraides – uztveres mehānisma (kurā ietilpst 

arĥ bibliotēka) cilvēka un sociuma eksistence nav iespējama. 

Taču lĥdz ar informacionālās sistēmas attĥstĥšanos un sareţģĥšanos rodas 

nepieciešamĥba pēc aizvien pastarpinātākiem tās saglabāšanas un pārraides 

paņēmieniem. Šĥs funkcijas pilda bibliotēka un bibliotekārs kā tās eksistences pamats. 

Bibliotēku aizmetņus var vērot jau alu zĥmējumos – tādā veidā pašas alas varētu saukt 

par savdabĥgām, pirmām cilvēces atmiņas glabātuvēm. 

Bibliotekāra personība un ētika – viss, kas kalpo personĥbai (tās attĥstĥbai, ne 

devalvācijai), ir ētikas joma un jāpēta kā ētikas izpausmju un materializācijas lauks.


Informācijas pieejamĥba, robeţu nojaukšana starp laiku un telpu, ģeogrāfisko atrašanos 

un etnisko piederĥbu paver plašas iespējas: 

• informācijas ieguvei un 

• zināšanu uzkrāšanai. 

Cilvēks sāk justies kā visvarena būtne izdevĥbu pārpilnā pasaulē, kuras, izmantojot 

ĥstajā laikā un vietā, dod iespēju realizēt sevi un savas idejas. Šajā procesā bieţi 

aizmirstas jēdzieni ―labs‖ un ―ļauns‖, ―atļauts‖ un ―aizliegts‖. Ētikas normas, kas par 

to atgādina un veido cilvēka dzĥves morālo un tikumisko uztveri, ir vadlĥnijas, kuras 

noteikušas cilvēka rĥcĥbu gan Senajā Grieķijā, gan arĥ šobrĥd, informācijas sabiedrĥbas 

attĥstĥbas lielceļā. Aktuāli kļūst jautājumi, ko drĥkst, ko nedrĥkst, cik tālu drĥkst iet un 

kur ir galējā robeţa. 

Ētikas normas gadu tūkstošus ir regulējušas sabiedrĥbas uzvedĥbu un noteikušas 

priekšstatus par to, kas ir labs un kas ļauns. Vai šĥs normas darbojas arĥ zināšanu 

sabiedrĥbā? Ētikas formulējums skan: ētika ir mācĥba par cilvēka izturēšanos un par 

cilvēka atbildĥbu, pamatojoties uz viņa iekšējo nostāju un principiem – ar piebildi: šie 

iekšējie principi ir jāizstrādā, tie automātiski neietilpst cilvēka principu kopumā. 

Aristoteļa laikā (384. – 322. g. p.m.ē.) ētika tika piepulcēta filozofijas mācĥbām. 

Aristotelis ētiku iekļauj praktiskajā filozofijā – disciplĥnā, kuras centrā ir jēdziena 

―labs‖ noskaidrošana, ―labā‖ un ―ļaunā‖, ―atļauts‖ un ―aizliegts‖ attiecĥbu problēmas 

pētĥjumi un teorijas, kas to interpretē, kā arĥ tiecas pamatot labas rĥcĥbas principus un 

orientierus, jo ētika ietver sevĥ arĥ zināšanas par morāli un tikumĥbu. Aristotelis no 

vārda “ethos” atvasina “ethicos” – ētisks, raksturs, tikums. Viņš ētiku iekļauj 

praktiskajā filozofijā, saistot to ar politiskiem tiesiskiem un ekonomiskiem 

jautājumiem. Ētika kā praktiskā filozofija atbild uz jautājumiem, ko izvirzĥja I. Kants: 

„Kas es esmu? Ko es varu zināt? Kas man jādara?‖ Ētika kā praktiska filozofijas 

nozare ir mācĥba par dzĥves gudrĥbu, par labākas dzĥves un sadzĥvošanas meklējumiem, 

cilvēka dzĥves jēgu, dzĥves ceļiem, orientācijas iespējām pasaulē. Tas ir saistĥts ar 

konkrētu cilvēka dzĥvi, noteiktu telpu un laiku, situāciju un izvēli, vērtĥbām, ideāliem. 

Ētika ir daļa no filozofiskās antropoloģijas, jo aplūko cilvēcisko un potenciālo cilvēkos, 

to attiecĥbās – kas varētu kļūt cilvēks, ja izmantotu savas iespējas vislabākajā, 

humānākajā veidā. 

Terminus ―ētika‖ un ―morāle‖ bieţi lieto kā sinonĥmus, lai gan ētika vairāk centrēta uz 

teorētisku jautājumu risināšanu, bet morāle – uz to realizēšanu dzĥvē. Ētika ir mācĥba, 

kuras priekšmets ir morāle, bet morāle – likumu, normu un vērtĥbu sistēma, kas 

nosaka, kāda rĥcĥba tiek uzskatĥta par pareizu noteiktā sabiedrĥbā, arĥ informācijas 

sabiedrĥbā. 

Izšķir principu ētiku, nozaru lietišķo ētiku un dzĥves mākslas ētiku. Pēc izziņas 

interesēm ētika dalās deskriptĥvajā, normatĥvajā (teoloģiskā, utilitārisma, egoistiskā, 

deontoloģiskā u.c.) un metaētikā. 

Morālē kā ētikas praktiskās izpausmes veidā apvienojas trĥs darbĥbas – izziņa, vērtĥba 

un prakse. Cilvēki nepārtraukti aktualizē daţādas vajadzĥbas, intereses un motĥvus, 

tādēļ cilvēku regulācijas sistēmu raksturo ar normu, vērtējumu un darbĥbas palĥdzĥbu. 

Morālo spriedumu mērķis ir vadĥt praktisko dzĥvi, cilvēka reālo darbĥbu ikdienā. Vārda 

―morāle‖ lietojums mūsdienās bieţi ir pretstats tā sākotnējai nozĥmei un tam ir 

negatĥva pieskaņa – ―moralizēšana‖, ―morāles sprediķis‖ u.tml. Morāla izturēšanās 

esot izturēšanās, kas tikai ārĥgi pielāgota novecojušām sabiedrĥbas normām. ―Ētika‖


principā ir kaut kas labs, atbilstošs sabiedrĥbas normām, turpretĥ vārds ―morāle‖ šādā 

pretstatĥjumā ir ar negatĥvu nokrāsu, tam ir pilsonĥbas aprobeţotĥbas un liekulĥbas 

piegarša. Vērtējot šos abus vārdus pēc to ĥstās nozĥmes, nav būtiskas atšķirĥbas starp 

abiem jēdzieniem, un jo sevišķi nav pamata jēdziena ―morāle‖ satura devalvācijai. 

Pastāv valsts noteiktas normas, t.s. ―tiesĥbas‖. Jēdzienu ―etoss‖ vai ―morāle‖ lieto, kad 

apzĥmē cilvēka rĥcĥbu, ko nosaka viņa iekšējās prasĥbas. Turpretĥ ―tiesĥbas‖ rĥcĥbu 

nosaka no ārpuses. Tiesĥbas tātad apzĥmē šaurāku jomu: visu, kas atbilst tiesĥbu 

prasĥbām, prasa arĥ morāle. Priekšnosacĥjumi, lai kāda morāles norma sabiedrĥbā kļūtu 

par tiesĥbu normu, ir šādi: 

• morālei jābūt tādai, kuras principus izprot ikviens; 

• jāregulē to, ko nepieciešams regulēt, lai cilvēku saskarsme būtu pietiekami 

sakārtota. 

Ētika, morāle, tikumĥba – jēdzieni, ko bieţi nešķir vienu no otra un tikpat bieţi lieto kā 

sinonĥmus. Ētikas pamatjēdzieni vienlaikus ir arĥ vērtĥbas: labais un ļaunais, 

pienākums, atbildĥba, gods, cieņa, dzĥves jēga, taisnĥgums, etiķete, sirdsapziņa, 

lojalitāte u.tml. Šie jautājumi skar visas profesionālās jomas, tai skaitā arĥ 

bibliotekārus un bibliotēkzinātni. Aizvien aktuālāks kļūst jautājums par morālo 

atbildĥbu, ko jāizjūt bibliotekāram, veidojot sabiedrĥbas garĥgo potenciālu. Strādājot tik 

mainĥgā vidē, kāda ir informacionālā vide, bibliotekāram šĥ atbildĥba ir ne tikai 

jāapzinās, bet arĥ jākontrolē. Viens no bibliotekāra morālās stabilitātes 

apliecinājumiem, profesionālo ideāli atklāšanas un kopšanas veidiem ir savs 

profesionālās ētikas kodekss. Profesionālā ētika iekļaujas vispārpieņemtajā ētisko 

vērtĥbu sistēmā un cenšas izstrādāt savas profesionālās jomas, vides, sfēras ētisko 

vērtĥbu kritērijus un vērtĥbu shēmu, kuru visbieţāk atspoguļo profesionālās ētikas 

kodeksos. 

Nodrošināt pakalpojumus, izmantojot jaunāko tehnoloģiju sasniegumus, nav vairs 

nekas neparasts. Taču jāatzĥst, ka ar to ir par maz, lai nodrošinātu ētisku attieksmi 

pret: 

• klientu; 

• darba devēju; 

• kolēģiem 

un nezaudētu morālo atbildĥbu pret sabiedrĥbu. 

Bibliotekāram, kura uzdevums ir veltĥt visu uzmanĥbu cilvēkam, pēc iespējas labāk un 

pilnĥgāk apmierinot viņa informacionālās vajadzĥbas, nepieciešama stingra un 

pārliecinoša morālā stāja, kas garantē kvalitāti un rada uzticĥbu. Tā ir nepieciešamĥba 

pēc profesionālās ētikas, kuras apzināšanās rezultāts ir ētikas kodekss. Šāds ētikas 

kodekss ir daudzām bibliotekāru profesionālajām organizācijām pasaulē, un kopš 

2001. gada 21. novembra – arĥ Latvijas bibliotekārajai sabiedrĥbai (Latvijas bibliotekāra 

profesionālās ētikas kodeksu skat. sadaļas beigās). 

Bibliotekāra darba būtiska problēma nav informācijas ieguves iespēja, bet gan 

attieksme pret to, pret pareizu un godĥgu informācijas pieejamĥbas un izvērtējuma 

nodrošinājumu, attieksmi pret lietotāju/lasĥtāju. No vienas puses, informācija, kurai 

jābūt brĥvi pieejamai jebkuram interesentam, nodrošinot personĥbas informācijas 

brĥvĥbu un tiesĥbas, bet no otras puses – bibliotekārs, kas ir atbildĥgs sabiedrĥbas 

priekšā par informācijas sniegšanu (vai nesniegšanu) un izmantošanu sabiedrĥbas un 

cilvēces labā, nenodarot viņiem ļaunu. Bibliotekārs ik uz soļa savā darbā saskaras ar


ētiskas dabas problēmām, ko viņam jārisina vienam pašam un nekavējoties. 

Bibliotekāram jāizšķiras par pareizu rĥcĥbu, nepārkāpjot lietotāja tiesĥbas, un 

vienlaikus jārĥkojas saskaņā ar vispārējās un profesionālās ētikas normām. 

Bibliotekāra profesionālās ētikas normas likumiski nereglamentē, tikai atvieglo 

profesionālo darbĥbu, bet šo normu trūkums vai neievērošana sareţģĥ bibliotekāra 

profesionālo izvēli, kad jārisina profesionāli ētiskas dabas jautājumi. Bibliotekāram, 

kas operē ar informāciju, iesaka, meklē, izvērtē un apkopo, ir jābūt stabilai morālai 

nostājai, jābūt izpratnei par ētiskām normām un vērtĥbām, lai, darbojoties informācijas 

telpā, nenodarĥtu ļaunu katram cilvēkam atsevišķi un visai sabiedrĥbai kopumā, kā 

vadlĥnijas izmantojot ētikas kategorijas un atziņas, kas materializētas ētikas kodeksa 

pantos un pamatjēdzienos. Ja mēs izprotam, ko nozĥmē tas vai cits pamatjēdziens 

(piemēram, cieņa, dilemma, etiķete, gods, konfidencialitāte, lojalitāte utt.), tad mēs šo 

jēdzienu saturu varam lietot ikdienas darbĥbās un iekļaut domāšanas sistēmā. 

Profesionālā ētika: 

• no vienas puses (priekšrocības): 

• izvirza konkrētās profesijas ideālus un atbildĥbu; 

• veido de facto iedarbĥbas efektu, kas aizsargā gan lietotāju, gan 

bibliotekāru; 

• uzlabo profesijas prestiţu; 

• motivē un paaugstina pašapziņu; 

• formulē darba būtĥbu; 

• dod iespēju nosodĥt neētisku rĥcĥbu. 

• no otras puses (trūkumi) jāapsver: 

• vai vispārnoteiktais profesionālais standarts ir obligāts vai tikai 

mērķis, uz ko tiekties; 

• vai ētikas kodekss ir tikai vēlams – vai arĥ iespējams; 

• vai ētikas normas ir universālas vai relatĥvas. 

Bibliotekāra profesionālajai ētikai ir sava specifika, ko nosaka bibliotekārā darba 

pamatbūtĥba: lietotājdraudzĥgums, lojalitāte, vērtĥbu sistēma un vērtĥbas apziņa. 

Bibliotekāra uzdevumu informacionālajā apkalpošanā sareţģĥ divi faktori: bibliotēku 

tipu daudzveidība (kas gan ar digitalizāciju, elektronisko kopkatalogu sistēmu un 

virtuālo bibliotēku attĥstĥbu pamazām izzudĥs) un bibliotekāra profesijas starpnozaru 

raksturs, integrētības faktors, jo tā iekļaujas sabiedrĥbas visdaţādākajās darbĥbas un 

nozaru sfērās. Tas nozĥmē, ka bibliotekāram jābūt ne tikai stingrai nostājai un 

izpratnei par ētikas normām attiecĥbā uz savu profesiju, bet arĥ jāiekļaujas 

apkalpojamās sabiedrĥbas daļas morāles normās – juridiskās, medicĥnas, ekonomikas, 

finanšu, statistikas, diplomātiskās, valdĥbas un daţādas speciālās nozaru jomās. 

Mūsdienu sabiedrĥbas sareţģĥtĥba padara tādus procesus kā informācija un saskarsme 

ļoti komplicētu. Informācija vienmēr ir bijusi saistĥta ar morālajiem aspektiem: 

• cik tā ir precĥza; 

• kurš to izplata; 

• vai tā ir maksas; 

• vai tā aizskar kāda autortiesĥbas vai privātās tiesĥbas.


Šie ir galvenie strĥdus jautājumi, kuru risinājums ir atkarĥgs no profesionāļa ētiskās 

izglĥtĥbas. Bibliotekāri, tāpat kā jebkurš cits, nav piedzimuši ar noteiktiem ētiskiem 

priekšstatiem, bet daudzi no viņiem saprot, ka labs profesionāls darbs lielā mērā ir 

balstĥts uz ētikas pamatprincipiem. Piemēram, vai būt ētiskam nozĥmē: 

• nodrošināt skolas bibliotēku ar materiāliem par apkārtējo vidi, medikamentiem 

vai dzĥvnieku tiesĥbām; 

• publiskajā bibliotēkā nodrošināt ar materiāliem par kristietĥbu un citām 

ticĥbām. 

Profesionālie standarti jeb ētika ļauj lasĥtājiem ticēt, ka viņu vēlmes un pieprasĥjumi 

tiks izpildĥti profesionāli, konfidenciāli, netiks ļaunprātĥgi izmantoti un ka viņi paši netiks 

dalĥti sociālajās grupās un tipos atkarĥbā no maksātspējas, valodas prasmes, profesijas 

un citiem kritērijiem. Ētikas normu pieņemšana un lietošana profesionālajā vidē nozĥmē 

bibliotekāra un lasĥtāja/lietotāja attiecĥbu plānošanu lietotājam draudzĥgā veidā. 

Ētiskie jautājumi, kas saistĥti ar informācijas nozares profesionāļu darbu, sevišķi 

aktuāli kļuvuši pēdējos gados. Profesionālā ētika izvirza priekšplānā sekojošus 

jautājumus: 

• kas ir pareizi? 

• kas ir labi? 

Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, parasti tiek veidoti profesionālās ētikas kodeksi. 

Parasti ētikas kodeksos nosaka, kas ir ―pareizais‖, kas ir vērtĥbas, kuras nedrĥkst 

aizskart vai neņemt vērā. Daţreiz rodas sareţģĥjumi, kad personĥgā vērtĥbu sistēma 

nesaskan ar institūcijas, kurā strādā, vai amata noteiktajiem ētikas kritērijiem. 

Piemēram, bibliotēkās tas ir saistĥts ar cenzūru vai uzskatiem par to, kas ir 

minoritātes, ko būtu ieteicams lasĥt noteiktām lasĥtāju grupām un ko nē, kādu 

informāciju uzskatĥt par konfidenciālu utt. 

Ir izstrādātas vairākas pieejas bibliotekārajai un informācijas ētikai: 

• daudzas situācijas un lēmumi informācijas darbā ir saistĥti ar tā sauktajiem 

seku jautājumiem: 

• kas notiks, ja es izplatĥšu informāciju, kura ir konfidenciāla? 

• vai man ir jāmaina savas tiešsaistes sistēmas nodrošinātājs, ja ir iespēja 

izmantot citu uz izdevĥgākiem noteikumiem, tādējādi nodrošinot 

plašāku pakalpojumu klāstu interesentiem? 

• pieeja, kas balstĥta uz pienākumiem un saistĥbām. Piemēram, ētikas 

pamatprincipus var balstĥt uz viedokli, ka nekad nevajag melot vai ka vienmēr 

ir jāizpilda solĥjumi. Vārds ―pienākums‖ ir visbieţāk lietotais vārds daţādos 

profesionālajos kodeksos. Kā piemēru var minēt ASV Bibliotēku asociāciju, kas 

izvirzĥjusi sekojošus pienākumus: 

• pildĥt lĥgumsaistĥbas; 

• nodrošināt pieeju informācijai; 

• nodrošināt informācijas konfidencialitāti. 

• Taisnĥguma pieeja, kas balstĥta uz sociālo sadarbĥbu starp daţādiem 

sabiedrĥbas locekļiem. Pamatā ir divas nostādnes: 

• tiesĥbas uz informatĥvo brĥvĥbu; 

• tiesĥbas uz intelektuālo aizsardzĥbu.


Ētiskums jeb būt ētiskam – tas ir daţādu procesu komplekss, kas attĥstās atbilstoši 

sabiedrĥbas attĥstĥbas lĥmenim. Būtiskākie informācijas ētikas jautājumi, kas 

informācijas sabiedrĥbā izvirzās informācijas telpā: 

• Vai ētika ir tas, ko pauţ reliģiskās vai juridiskās autoritātes? Vai tas ir 

sabiedrĥbas viedoklis? 

• Vai ir absolūtas patiesās vai nepatiesās vērtĥbas? Vai tas viss ir relatĥvs? 

• Vai rezultāts attaisno rĥcĥbu? 

• Vai bibliotekāram ir jāizpauţ tas, ka kāds lasĥtājs izmanto bibliotēkas 

materiālus savā darbā, nedodot atsauces uz avotiem? 

• Vai bibliotekāram ir tiesĥbas palĥdzēt kredĥtiestādēm, sniedzot informāciju par 

iedzĥvotājiem? 

• Vai bibliotekāram ir tiesĥbas komplektēt savos fondos grāmata, kurās paustās 

idejas var būt bĥstamas kādai lasĥtāju grupai? 

• Vai informācijas iestādes pakalpojumu cenas drĥkst būt augstas, ja tādējādi 

atsevišķiem interesentiem šĥs iestādes piedāvātā informācija kļūst nepieejama 

finansiālu apsvērumu dēļ? 

Bibliotekāriem kā profesionāļiem – informācijas nozares pārstāvjiem – ir sava 

profesionālā atbildĥba. Viena no svarĥgākajām atbildĥbām ir cenzūra – gan komplektējot 

literatūru, gan sniedzot informacionālos pakalpojumus. Cenzūra attiecas uz 

materiāliem, kuri ir nepieņemami vai var nodarĥt kādu ļaunumu – taču kas to noteiks 

un kādi būs kritēriji? Ētiskie apsvērumi, kas ir saistĥti ar cenzūru, ir daudz sareţģĥtāki, 

nekā tas šķiet sākumā. Nav viegli pateikt, kāpēc konkrētā informācija jeb materiāls 

nav pieņemams. Te var pastāvēt gan juridiska, gan reliģiska un morāla, gan zinātniska 

rakstura aizspriedumi. Vispareizākais ceļš ir nepakļauties nekāda veida cenzūrai un 

neļaut personiskajam (subjektĥvajam) viedoklim prevalēt attiecĥbās ar lietotāju. 

Daudzas izmaiņas bibliotēku un informācijas iestāţu ētiskajos principos ir radušās 

sakarā ar bibliotēkas statusa un nozĥmes maiņu sabiedrĥbā vispār, ar sabiedrĥbas 

attieksmi pret bibliotēkām un bibliotekāriem. Būtiska ir arĥ pašu bibliotekāru 

attieksme pret savu darbu, priekšstati par darba nozĥmi nākotnē, ētiskās nostādnes. 

Lai bibliotēku un informācijas iestāţu attĥstĥba neapstātos, bibliotekāram vajadzētu 

apvienot četrus raksturlielumus, kas ļautu katram strādāt pilnvērtĥgi, nepārkāpjot 

ētiskos principus (skat. 4.9. att.). 

BIBLIOTEKĀRS 

IZGLĪTĪBA 

ATVĒRTA 

DOMĀŠANA 

STRATĒĢISKA 

DOMĀŠANA 

IZTĒLE 

4.9. attēls. Pilnvērtĥgas darbĥbas raksturlielumi. 

Cilvēka faktoram ir vislielākā nozĥme. Bibliotēku nākotne informācijas sabiedrĥbā ir 

pilnā mērā atkarĥga no tā, vai strādājošajiem šajā vidē ir priekšstats, motivācija un 

ētiska pārliecĥba, vai viņi spēj mainĥt sabiedrĥbas stereotipus, ko var panākt tikai ar 

pašapziņu, augstu motivāciju un vērtĥbas apziņu, kas ir būtiska profesionālās ētikas 

daļa.


Bibliotēkas nākotnes attĥstĥbas priekšnoteikumi ir saistĥti ar četrām attiecĥbu grupām, 

kuru pamatā ir ētikas principu ievērošana: 

• bibliotekārs – lietotājs (lasĥtājs, klients) – profesionāla saskarsme, patiesĥbas 

mirklis, kas veido bibliotēkas un bibliotekāra stereotipu sabiedrĥbā (diemţēl ne 

pozitĥvā virzienā, jo bibliotekārs radĥjis un atraţo priekšstatu par sevi kā kuslu, 

nevarĥgu un pelēku būtni), bibliotekāra–personĥbas un bibliotekāra– 

profesionāļa ĥpašĥbas, tolerances principu ievērošana, nevis lasĥtāja klaja 

―audzināšana‖; 

• bibliotekārs – sabiedrĥba; 

• bibliotekārs – darba devējs : lojalitāte, iekšējās sabiedriskās attiecĥbas; 

• bibliotekārs – kolēģi. 

Ētikas kodekss visās iepriekš iztirzātajās jomās sakārto attiecĥbas, priekšstatus, ļauj 

pilnveidoties un izprast bibliotekāra un lietotāja saskarsmes principus un nosacĥjumus. 

Bibliotekāra profesionālās ētikas kodekss 

Bibliotekāra profesionālā ētikas kodeksa (Kokina D., Sporāne B. 2002) mērķis ir 

apliecināt bibliotekāra profesijas ideālus, principus un pamatnostādnes demokrātiskas 

un cilvēktiesĥbu ievērošanā balstĥtas sabiedrĥbas attĥstĥbā. 

Ar šo kodeksu Latvijas bibliotekārs izsaka gatavĥbu nodrošināt katras personĥbas 

tiesĥbu respektēšanu, intelektuālās brĥvĥbas aizsargāšanu, cilvēces atmiņas fonda 

saglabāšanu, informācijas brĥvĥbas nodrošināšanu personĥbas un sabiedrĥbas pozitĥvai 

attĥstĥbai. 

Ētikas kodekss ietver visiem bibliotekāra profesijas pārstāvjiem ieteicamos standartus. 

Kodeksu iespējams izmantot ētiska rakstura problēmu apspriešanai un konkrētu 

risinājumu meklējumiem Latvijas bibliotekārajā sabiedrĥbā. 

• Bibliotekārs izturas ar cieņu pret savu profesiju un apzinās tās vērtĥbu un 

nepieciešamĥbu sabiedrĥbas attĥstĥbas procesā. 

• Bibliotekārs ar savu profesionālo darbĥbu un izturēšanos veicina profesijas 

attĥstĥbu un paaugstina profesijas prestiţu sabiedrĥbā. 

• Bibliotekārs izrāda lojalitāti un uzticĥbu bibliotēkai, tās politikai un darbĥbas 

principiem. 

• Bibliotekārs neizmanto viņam pieejamos informācijas avotus un tehniskos 

resursus savtĥgiem nolūkiem. 

• Bibliotekārs atbalsta un aktĥvi darbojas profesionālajās organizācijās un 

asociācijās. 

• Bibliotekārs piedalās profesionālā darba pilnveidošanā, kas orientēts uz 

profesionālo izaugsmi. 

• Bibliotekārs rūpējas par tādu personisko kvalitāšu izkopšanu, kas sekmē viņa 

personĥbas attĥstĥbu un profesionālo darbĥbu. 

• Bibliotekārs darbā ievēro vispārpieņemtās ētiskās un estētiskās normas. 

• Bibliotekārs glabā bibliotēkā esošos informācijas resursus un veicina to aktĥvu 

izmantošanu.


• Bibliotekārs garantē informācijas izguvi un nodošanu, to racionāli organizējot, 

darbojoties objektĥvi un profesionāli. 

• Bibliotekārs izvēlas un piedāvā informāciju bez informācijas avotu cenzūras, 

bez reliģisku, politisku, dzimuma, sociālu, seksuālās orientācijas, rasu 

piederĥbas diskriminācijas, ievērojot bibliotēkas misiju, mērķus, uzdevumus un 

informācijas komplektēšanas politiku. 

• Bibliotekārs atbalsta un veicina vārda, informācijas izplatĥšanas un 

saņemšanas brĥvĥbu. 

• Bibliotekārs nodrošina augsta lĥmeņa pakalpojumus, sniedzot lietotāja 

vajadzĥbām atbilstošu un objektĥvu atbildi uz katru lietotāja jautājumu, 

izturoties ar cieņu pret bibliotēkas lietotāja pieprasĥjumu. 

• Bibliotekārs nodrošina konfidencialitāti, kas attiecas uz personiska rakstura 

ziņām, kuras sniedz lietotājs, kā arĥ attiecĥbā uz lietotāja izmantotajiem 

informācijas avotiem. 

• Bibliotekārs izturas ar cieņu pret saviem kolēģiem un viņu darbu, aizstāv viņu 

intereses, ja tās nav pretrunā ar profesionālās ētikas normām. 

• Bibliotekārs dalās ar kolēģiem pieredzē un zināšanās, veicinot profesionālo 

attĥstĥbu. 

• Bibliotekārs respektē intelektuālā ĥpašuma tiesĥbas.



1. Ešenvalde, Inese. Pārmaiņu vadība. Rĥga : Jāņa Rozes apgāds, 2007. 264 lpp. 

2. Kokina, Diāna, Sporāne, Baiba. Bibliotekāra ētika. Rĥga : Elpa, 2002. 99 lpp. 

3. Lasmane, Skaidrīte. 20. gadsimta ētikas pavērsieni. Rĥga : Zvaigzne ABC, 2004. 

251 lpp. 

4. Milts, Augusts. Personības un sabiedrības ētika. Rĥga : Zvaigzne ABC, 2000. 88 

lpp. 

5. Ortega I Gasets, Hozē. Bibliotekāra misija. No: Bibliotekārs un lasĥtājs. – Rĥga, 

1991, 104. – 125. lpp. 

6. Pedagoģijas terminu skaidrojošā vārdnīca. Rĥga : Zvaigzne ABC, 2000. 248 lpp. 

7. Platons. Valsts. Rĥga : Zvaigzne ABC, 2001. 186 [2] lpp. 

8. Praude, Valērijs, Beļčikovs, Jakovs. Menedžments : Teorija un prakse. Rĥga : 

Vaidelote, 2001. 507 [1] lpp. 

9. Sporāne, Baiba. Bibliotēkas fenomena filozofiskā izpratne. No: Latvijas 

Universitātes raksti 699.sēj.: Bibliotēkzinātne: bibliotēka un sabiedrĥba. Rĥga, 

2006, 183. – 199. lpp. 

10. Šlāpins, Ilmārs. Mīts par bibliotēku. No : Rĥgas Laiks. 6 (2000), 52. – 55. lpp. 

11. Burnes, Bernard. Managing change. 4th ed. Essex: Pearson Education Home, 

2004. 630 p. 

12. The Ethics of Librarianship: an International Survey / ed. By Robert W. 

Vaagan. München : K. G. Saur, 2002. 344 p. 

13. Hauptman, Robert. Ethics and Librarianship. Jefferson, North Carolina; 

London : McFarland&Co, 2002. X,151 p. 

14. Hosking, Alan. Business studies: Textbook. London : The HLT Group Ltd, 

1990. 

15. Houston, R. The organizational change audit. UK : Cambridge Strategy 

Publications Ltd, 2002. 

16. Popper, Karl Raimund. Realism and the aim of science: from the Postscript to 

the Logic of Scientific Discovery London; New York : Routledge, 1999. XXXIX, 

420 p.: fig. 

17. Ranganathan, Shiyali Ramamrita. Five laws of library science [S.l.] : Asia 

Publishing House, 1994. 240 p. 

18. Thorhauge, Jens. Nordic public libraries in the knowledge society. An 

introduction [tiešsaiste]. 2008. [skatĥts 24.03.2008] Pieejams: 

http://www.bs.dk/publikationer/english/nnpl/html/printerversion_chapter02.htm 

19. Travers, B. Lecture notes. New Zealand : The University of Auckland Business 

School, 2005. 

20. Understanding Knowledge Societies: In twenty questions and answers with the 

index of Knowledge Societies. United Nations Department ofEconomic and 

Social Affairs [tiešsaiste]. New York, 2005. [skatĥts 24.03.2008] Pieejams: 

http://unpan1.un.org/intradoc/groups/public/documents/UN/UNPAN020643.pdf


21. UNESCO Knowledge Park Conference&Exhibition, October 2007 [tiešsaiste]. 

2007. [skatĥts 24.03.2008] Pieejams: 

http://portal.unesco.org/ci/en/files/24168/11924418091ConceptPaper-15-10- 

2007.pdf/ConceptPaper-15-10-2007.pdf 

22. Езова, Светлана. Библиотека – центр человеческого общения. No: 

Библиотековедение. – N 0 5 (2005), с. 122 – 125. 

23. Bergmane-Behmane, Dace. Valsts arhīvu speciālās bibliotēkas sabiedrisko 

attiecību un publicitātes stratēģiskais plāns 2007. gadam (pētniecĥbas un 

studiju nolūkā izveidots hipotētisks plāns) Nepublicēts materiāls. 

24. Mumenthaler, Rudolph. Hibrīdbibliotēkas menedžments. Trĥspakāpju modelis: 

pārmaiņas bibliotēkas stratēģijās: lekcijas materiāls. Rĥga, 2007. Nepublicēts 

materiāls. 

i 

Obligāto eksemplāru likums: LR likums. Latvijas Vēstnesis, Nr. 87, 2006, 6. jūn., 2. lpp. 

ii 

http://crawler.archive.org/index.html 

iii 

http://www.archive.org 

iv 

http://archive-access.sourceforge.net/projects/nutch/ 

v 

http://archive-access.sourceforge.net/projects/wera/ 

vi 

http://netpreserve.org/publications/iipc-r-001.pdf 

vii 

Plašāk par to: http://www.robotstxt.org/wc/robots.html

MÅ«zizglÄ«tÄ«bas aktuÄlÄs problÄmas un bibliotÄku loma zinÄÅ¡anu ...

Create successful ePaper yourself

Delete template?

Save as template?

MÅ«zizglÄ«tÄ«bas aktuÄlÄs problÄmas un bibliotÄku loma zinÄÅ¡anu ...