dabas parka “Salacas ieleja” DABAS AIZSARDZĪBAS PLĀNS

• nozīmīga estētiskā un rekreatīvā vērtība – tie piesaista gan tūristus, gan makšķerniekus, kas var sniegt
nozīmīgu ieguldījumu teritorijas ekonomiskajā attīstībā;
• nozīmīga zinātniskā un izglītojošā vērtība – tie kalpo kā pētniecības objekts par biotopu stāvokļa
nozīmi zivju un citu ūdens organismu populāciju dinamikā utt.
Ietekmējošie faktori
• Piesārņojuma noplūde no lauksaimniecības zemēm un tā izraisītā eitrofikācija (upes aizaugums)
Galveno Salacas bioloģiskās sistēmas ietekmējošo faktoru veido biogēni, kas tiek transportēti no augšējiem
upes posmiem un Burtnieku ezera, kā arī noskaloti no ekstensīvi apsaimniekotās piekrastes joslas, un to
akumulēšanās gruntī. Šī procesa vizuālā izpausme ir upes aizaugšana ar ūdensaugiem. Par pieļaujamo upes
aizauguma rādītāju pieņemot 30% no upes spoguļvirsmas, ir jāsecina, ka eitrofikācijas process šajā upes
posmā ir diezgan izteikts – lielākajā daļā aizaugums pārsniedz 30% līmeni un vietām sasniedz pat 80% no
upes spoguļvirsmas. Aizaugumā izpausme visspilgtāk izpaužas straujteču posmos, kur straumes ietekmē
notiek straujāki ūdensaugu vielmaiņas procesi (Gessner,1965). Aizauguma rezultātā šajos posmos
samazinās atklātas upes gultnes platības, kuras ir piemērotas kā nārsta vietas caurceļotājām zivīm, kā arī
samazinās šīs vietas apdzīvojošo reto un aizsargājamo bezmugurkaulnieku skaits.
Upes aizaugumu ir veicinājis arī plostu pludināšanas apsīkums, kas sakrita ar plašu minerālmēslu
pielietošanas sākumu sešdesmitajos gados – baļķu un plostu pludināšana nodrošināja upes gultnes regulāru
uzirdināšanu un ūdensaugu sakņu sistēmu (it īpaši ezera meldru Scirpus lacustris) iznīcināšanu. Apsīkstot
šai praksei, ezera meldriem specifisko režģveidīgo sakneņu izplatība veicināja straujteču sašaurināšanos.
Aizauguma rezultātā apskatāmajā teritorijā visvairāk degradēti ir šādi upes posmi: Mazsalacas trošu tiltiņš
– Bezdelīgu klintis; Ģendertu tacis – Nikuces ieteka; krācītes pirms Ramatas iztekas, straujtece lejpus
Kabiem un straujteces pie Vīķiem.
• Upes krastu noēnojums
Noēnojums minams kā viens no faktoriem, kas samazina bioloģisko daudzveidību Salacā. Tas ir raksturīgs
posmos pie bijušās piekrastes pļavām, kuras, apsīkstot saimnieciskajai darbībai, ir strauji aizaugušas ar
alkšņiem, tādejādi samazinot līdz minimumam augstāko ūdensaugu klātbūtni šajos posmos (5-10%), kā arī
ierobežojot bentisko organismu daudzveidību, kā rezultātā vienkāršojas un samazinās arī zivju barības
bāze. Šādās aizaugušās piekrastes joslās regulāri tika konstatēta bebru darbība. Upē sagāztie koki veido
potenciālus sanešu „ķērājus”. Krasta joslas aizaugums visvairāk izteikts Staiceles apkārtnē. Vienveidīgais
krastu joslas aizaugums vienlaikus samazina arī upes ielejas pārredzamību un lielā mērā ir uzskatāms arī
par Salacas upes ielejas ainavisko degradāciju.
2.2.2. Pļavas
Dabas aizsardzības vērtība
Dabiskas, apsaimniekotas pļavas konkrētajā dabas parka posmā neaizņem lielas platības. Tās saglabājušās
galvenokārt Salacas ielejas krasta nogāzēs un terasēs un vērtējamas kā nozīmīgas un interesantas no dabas
aizsardzības viedokļa. Kā vērtīgākie, kas lielākoties klasificējami arī kā Eiropas nozīmes aizsargājamie
biotopi, uzskatāmi šādi pļavu tipi:
• E.2.1. Vilkakūlas pļavas (6230*: Sugām bagātās vilkakūlas pļavas smilšainās augsnēs);
• E.2.2. Atmatu pļavas (6270*: Sugām bagātās atmatu pļavas);
• E.2.3. Īstās pļavas (6510: Mēreni mitras pļavas);
• E.3.2. Pļavas un ganības auglīgās un mēreni auglīgās augsnēs;
• E.4.3. Augsto grīšļu pļavas (6450: Upju palieņu pļavas).
Šo pļavu vērtību nosaka to augstā dabiskuma pakāpe (sausajām vilkakūlas pļavām, mitrajām pļavām un
ganībām auglīgās un mēreni auglīgās augsnēs un slapjajām augsto grīšļu pļavām), tipiskums Salacas ielejā
(galvenokārt tas attiecināms uz mēreni mitrajām atmatu un īstajām pļavām), kā arī retums, jo īpaši Eiropas
mērogā, jo daži pļavu tipi, kuri Latvijā ir samērā bieži izplatīti, Eiropā jau kļuvuši par prioritāras nozīmes
aizsargājamiem biotopiem (piemēram, atmatu pļavas un īstās pļavas). Pļavas vērtējams arī kā vieni no
jutīgākajiem biotopiem, jo to pastāvēšanu apdraud saimnieciskās darbības apsīkums, kā rezultātā tās aizaug
ar kokiem un krūmiem, zaudējot savu dabas vērtību.
53