dabas parka “Salacas ieleja” DABAS AIZSARDZĪBAS PLĀNS

2. TERITORIJAS NOVĒRTĒJUMS
2.1. Teritorija kā vienota dabas aizsardzības vērtība un to ietekmējošie faktori
Salacas ielejas dabas parks kopumā vērtējams gan kā nacionālas nozīmes aizsargājamā teritorija, kas sevī
apkopo dabas, ainaviskās un kultūrvēsturiskās vērtības, gan arī kā Eiropas nozīmes aizsargājamā teritorija,
jo tā ir iekļauta potenciālo Natura 2000 vietu sarakstā un tajā atrodams liels skaits Eiropā retu un
aizsargājamu sugu un biotopu. Dabas parks ieņem nozīmīgu vietu arī Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāta
teritorijā – tas iekļauts rezervāta ainavu aizsardzības zonā un ar savām dabas, ainaviskajām,
kultūrvēsturiskajām vērtībām, kā arī nozīmīgo tūrisma attīstības un sabiedrības izglītošanas potenciālu
reprezentē biosfēras rezervāta koncepciju – “sekmēt ainavu, ekosistēmu un sugu aizsardzību, veicināt
ekonomisko un sociālo attīstību, kā arī pētniecisko darbību”.
Dabas aizsardzības plāna izstrādes Mazsalacas – Staiceles posms ir pieskaitāms pie mazāk pārveidotajām
dabas parka teritorijām – apdzīvojuma blīvums ārpus Mazsalacas, Staiceles un Vīķiem ir ievērojami
zemāks kā pārejā Salacas ielejas teritorijā. Lielas platības aizņem mežu masīvi. Posmu raksturo izcilas
dabas un ainaviskās vērtības, kā arī augsts tūrisma piesaistes potenciāls. Taču neapdomīgi plānotas un
nekontrolētas tūrisma attīstības radītā slodze vai pārāk intensīva mežsaimnieciskā darbība var būtiski
apdraudēt šeit sastopamus īpaši vērtīgos, aizsargājamos biotopus un sugas. Nozīmīgu lomu teritorijas
vērtību uzturēšanā ieņem arī tradicionālās saimniekošanas metodes un kultūrvēsturiskās vides saglabāšana.
Pēc Salacas ielejas dabas parka dabas aizsardzības plāna dalījuma, kas izstrādāts 2003. gadā UNDP/GEF
projekta ietvaros, konkrētais Salacas ielejas posms ietver četrus apsaimniekošanas iecirkņus:
• attīstības mezgls “Mazsalaca – Skaņkalne”: galvenā uzmanība pievēršama tūrisma attīstības
plānošanai un tūrisma radīto slodžu ietekmei uz teritorijas dabas vērtībām;
• attīstības mezgls “Staicele – Vīķi”: jāseko teritorijas izmantošanas slodzēm un vides kvalitātei;
• posms no Laņģupītes līdz Kabiem: relatīvi nepārveidota teritorija ar augstu dabas aizsardzības
vērtību;
• posms no Kabiem līdz Vīķiem: samērā maz pārveidota teritorija, kur tomēr notiek salīdzinoši
aktīvāka saimnieciskā darbība un pastāv lielāki draudi dabas vērtību saglabāšanai.
Dabas aizsardzības vērtības
Galvenā teritorijas vērtība ir Salacas ielejas biotopu komplekss, kas ietver gan pašu Salacas upi ar tai
raksturīgiem saldūdens biotopiem (piemēram, Eiropas mērogā aizsargājams biotops – upju straujteces),
gan sauszemes biotopus – smilšakmens atsegumi, nogāžu un gravu meži, kā arī bioloģiski vērtīgās pļavas.
Vairums no šiem biotopiem ir atzīti par aizsargājamiem ES mērogā. Ielejas biotopu komplekss veido
ainavisku vienību – upes koridoru, kuram ir ļoti svarīga ekoloģiskā nozīme. Upes ieleja nodrošina
migrācijas ceļu vairākām augu un dzīvnieku sugām, līdz ar to veicinot to izplatību. Nogāžu apaugums,
savukārt, aizkavē nogāžu erozijas procesus, ierobežo minerālvielu noplūdi un tādejādi labvēlīgi ietekmē
ūdens kvalitāti upē.
Upes ielejas biotopu komplekss ar īpašu ainavisko struktūru – nogāžu mežiem, virspalu terašu pļavām,
smilšakmens atsegumiem, upi utt., uzskatāms par Latvijas tradicionālajai lauku videi tipisku ainavu, kas
mūsdienās jau vairs nav tik izplatīta. Līdz ar to šai teritorijai piemīt etalona vērtība Latvijas mērogā gan no
ainaviskā, gan dabas aizsardzības viedokļa.
Lai saglabātu upes koridora funkcionālo nozīmi dabas ekosistēmā, nepieciešams saglabāt šī biotopu
kompleksa vienotību, kā arī tā atsevišķo elementu – mežiem apaugušo nogāžu un ekstensīvi apsaimniekoto
ielejas terašu pļavu daudzveidību.
Teritorijas dabas un ainaviskās vērtības un tās ietekmējošie faktoriattēlotas pielikuma 5. kartē.
Galvenie dabas vērtības ietekmējošie faktori
• pārmērīga tūrisma slodze un nepietiekami sakārtota tūrisma infrastruktūra, kā rezultātā tiek
degradēti īpaši jutīgi biotopi, kas vienlaicīgi ir galvenie tūrisma piesaistes objekti (piemēram,
smilšakmens atsegumi, alas, Salacas pieteku gravas u.c.). Nepietiekamas apmetņu vietu
51