dabas parka “Salacas ieleja” DABAS AIZSARDZĪBAS PLĀNS

Sūnaugi un augstākie augi
Šajā dabas parka posmā konstatētas 57 augstāko ūdensaugu sugas, kā arī 3 sūnaugu sugas. Salacai
apskatītajā posmā ir raksturīga upju posmu ar izteiktu straumes spiedienu un lēni tekošu posmu mija.
Straujteces aizņem nelielas teritorijas un tajās iegremdēto ūdensaugu asociācijas veido ezermeldra
Schoenoplectus lacustris, čemurainā puķumeldra Butomus umbellatus un ežgalvīšu Sparganium sp.
zemūdens formu audzes. Posmos ar palielinātu straumes spiedienu dominē ķemmveida un spožās glīvenes
Potamogeton pectinatus un P.lucens, retāk visgarās glīvenes Potamogeton praelongus, bultenes Sagittaria
sagittifolia. Lejpus Skaņā kalna ūdensaugu izplatību nosaka krastu raksturs un te bieži sastopamas
izretinātas iegremdēto ūdensaugu asociācijas ar bulteni Sagittaria sagittifolia un dzelteno lēpi Nuphar
lutea. Piekrastes virsūdens augu joslu veido ezermeldri Schoenoplectus lacustris, retāk čemurainais
puķumeldrs Butomus umbellatus, kalmes Acorus calamus, ežgalvītes Sparganiums sp., pūslīšu grīslis
Carex vesicaria un C.rostrata kosa Equisetum fluviatile, parastā cirvene Alisma plantago-aquatic, platlapu
cemeres Sium latifolium To vienlaidus aizņemtās platības samērā nelielas. Dziļākās straujtecēs te bieži
sastopamas arī dažādas glīveņu sugas: ķemveida glīvene Potamogeton pectinatus, visgarā glīvene
Potamogeton praelongus,. Atsevišķās vietās ciešā saistībā ar straujtecēm, nelielās platībās sastopamas
upes mētras Mentha aquatica.
No peldaugiem posmā samērā bieži sastopam nelieli abinieku paķērsas Rorippa amphibia, kā arī mazā
ūdenszieda Lemna minor sakopojumi.
Zooplanktons
Salacas augštecē zooplanktons pēc sugu sastāva uzrāda Burtnieku ezeram tipisku faunu, tajā skaitā
eitrofam ezeram raksturīgus un daudzveidīgus vēžveidīgos – tos pārstāv 8 Cladocera sugas un
Eudiaptomus graciloides. Planktona organismu skaits kopā pārsniedz 100 tūkst. eks/m 3 .
Zoobentoss
Pēc LU Hidrobioloģijas laboratorijas datiem, lejpus Mazsalacas antropogēnās ietekmes rezultātā ir
vērojama bentofaunas daudzuma un sugu daudzveidības samazināšanās. Bentosa dzīvnieku skaits un svars,
salīdzinot ar iztekas rajonu, nabadzīgāks (1420 – 3320 eks./m 2 , ar biomasu 3.86 – 12.4 g/m 2 ). Arī sugu
skaits neliels (57 taksoni). Bentosa pamatmasu veido trīsuļodu kāpuri (20.4 – 53.8 %) un mazsaru tārpi
(38.5 – 62.4 % no kopējā organismu skaita).
Pie Skaņā kalna (laika posmā no 1995. līdz 2000. gadam), salīdzinot ar iepriekšminēto posmu, kā Salacas
kreisajā litorālā smilšmāla gruntī, tā labā litorāla dūņainā smilts gruntī, organismu skaits un svars ir
nedaudz palielinājies (1360 – 4920 eks/m 2 un 1480 – 7000 eks/m 2 , ar biomasu 4.08 – 34.28 g/m 2 un 2.46 –
59.32 g/m 2 ). Te konstatēta diezgan liela sugu daudzveidība (vairāk kā 120 sugas/taksoni), tai skaitā 2001.g.
un 2002.g. konstatēta gliemene – Biezā perlamutrene (Unio crassus ), kas iekļauta Ministru kabineta 2000.
gada 14. novembra noteikumu Nr. 396 “Noteikumi par īpaši aizsargājamo sugu un ierobežoti izmantojamo
īpaši aizsargājamo sugu sarakstu” 1. Pielikumā, Latvijas Sarkanajā grāmatā un ES direktīvas 92/43/EEC II
pielikumā. Unio crassus konstatēts arī pārējos Salacas straujteču posmos (2002. gads).
Ilggadīgie pētījuma rezultāti rāda, ka bentosa organismu skaits svārstās diezgan lielā amplitūdā – no 6820
līdz 24 080 eks./m 2 un ir uzskatāms kā daudzveidīgs un bagāts. Kopējo skaitu veido, galvenokārt,
amfibiotisko kukaiņu kāpuri – trīsuļodi Chironomidae (5,5 – 31,7 %), makstenes Trichoptera (10,8 – 27,9
%) un viendienītes Ephemeroptera (9,6 – 24,5 % no kopējā organismu skaita) (Parele, 2002).
1.4.3. Sauszemes biotopi
Teritorijas izpētes pakāpe
Sīka un detalizēta Salacas ielejas biotopu izpēte nav veikta. Visa Ziemeļvidzemes ģeobotāniskā rajona
floras un veģetācijas pētījumi tika veikti 20. gs. 70-to gadu vidū un apkopoti publikācijā “Флора и
растительность Латвийской ССР. Северо-Видземский геоботанический район” (Табака Л., 1979).
Samērā plaša informācija ir pieejama par upes ielejas ģeoloģisko struktūru (Eberhards, 1972, 1992).
No 2001. līdz 2003. gadam Latvijas Dabas fonda eksperti EMERALD/Natura 2000 projekta ietvaros ir
apsekojuši Salacas ieleju, taču arī šis pētījums sniedz tikai fragmentāras ziņas ar teritorijas biotopiem, jo tā
uzdevums bija konstatēt Eiropas nozīmes biotopu klātbūtni, bet ne veikt to sīkāku izpēti. Pēdējā pļavu
36