dabas parka “Salacas ieleja” DABAS AIZSARDZĪBAS PLĀNS
dabas parka “Salacas ieleja” DABAS AIZSARDZĪBAS PLĀNS dabas parka “Salacas ieleja” DABAS AIZSARDZĪBAS PLĀNS
o meliorētās lauku ainavas – ar plašām atklātām teritorijām un lieliem tīrumu masīviem. Tās galvenokārt dominē ielejas pamatkrastā un tam pieguļošajās lauksaimniecības zemēs. Salīdzinot ar tradicionālo lauku ainavu, šis ainavu tips aizņem daudz plašākas teritorijas Vīķu apkārtnē un Ramatas pagasta teritorijā. • meža ainavas – dominē mežsaimnieciskā darbība. Šis ir izplatītākais ainavu tips Salacas ielejā, kā arī tās apkārtnē. Konkrētajā posmā raksturīgākās ir meža mozaīkveida ainavas, kuras raksturo augšanas apstākļu un koku sugu sastāva daudzveidība (Staiceles un Mazsalacas pašvaldību teritorijās), kā arī vairāk viendabīgās meža ainavas, kur dominē sausieņu meži (Skaņkalnes pašvaldības teritorijā); • urbanizētās ainavas – pilsētas un ciemati, kur dominē cilvēka veidotie elementi un vērojama liela antropogēnā slodze uz vidi, kā arī izteiktas vides problēmas. Šajā Salacas ielejas posmā izteiktākā urbanizētā ainava vērojama Staiceles pilsētā (īpaši bijušās papīrfabrikas teritorijā); • transporta koridoru ainavas – tās saistītas ar ceļiem un citām līnījveida būvēm, kur dominē transporta ietekme uz apkārtni. Pagaidām šajā teritorijā transporta koridori nav īpaši izteikti (ceļi saplūst ar apkārtējo ainavu, kļūstot par tās elementiem), taču nākotnē, ja tiks turpināt Ziemeļu stīgas projekts, asfaltējot ceļa posmu no Staiceles līdz Mazsalacai, tā ietekme uz apkārtni varētu ievērojami pieaugt. Prognozējams, ka labās pieejamības rezultātā šeit varētu attīstīties zemes tirgus un pieaugt zemes vērtība, straujāk attīstīties saimnieciskā darbība un tūrisms un līdz ar to arī pieaugt teritorijas urbanizācijas pakāpe. 1.3.5.2. Ainavas vizuāli estētiskais raksturojums Ainavas uztvere ir ļoti atkarīga no katra cilvēka individuālās pieredzes, dzīves stila, izglītības un pat profesijas. Vieniem patīkamāka šķiet cilvēka darbības maz skarta dabiskas vides ainava, bet citi savukārt dod priekšroku maksimāli sakoptai, tradicionālai lauku vides ainavai. Tādēļ ainavas vizuālais vērtējums jebkurā gadījumā būs subjektīvs. Ainavas vērtību no vizuāli estētiskā viedokļa nosaka dažādi aspekti, piemēram, ainava kā dzīves un darba vide cilvēkiem, kā informācijas avots par procesiem dabā un teritorijas kultūrvēsturisko mantojumu vai arī kā potenciāls tūrisma produkts. Galvenie kritēriji, pēc kuriem vadīties, vērtējot ainavas vizuāli estētisko nozīmi, ir šādi: pirmkārt, tās pieejamība, jo vizuāli ainava kļūst par vērtību tikai to ieraugot, otrkārt, vizuālās uztveres parametri (pārskatāmība, noslēgtība) un, treškārt, subjektīvais vērtējums – patīk vai nepatīk. Tādēļ ainavas vērtējums ir atkarīgs arī no izvēlētā skatu punkta. Aplūkojot ainavu kā potenciālu tūrisma objektu, galvenie iespējamie skatu punktu novietojumi ir šādi: • skats no ceļa, pārvietojoties ar automašīnu; • skats no ielejas nogāzes; • skats no tiltiem; • skats no upes, braucot ar laivu. 7. kartē “Esošā tūrisma infrastruktūra un tūrisma attīstības iespējas” ir atzīmētas nozīmīgākās potenciālās skatu vietas, kas plāna izstrādes gaitā ir apsekotas un novērtētas (skat. 4. pielikumu). Braucot ar automašīnu pa galveno ceļu, kas ved no Staiceles un Mazsalacas caur Vīķiem, ielejas ainava visvairāk baudāma ir tieši Staiceles un Vīķu apkārtnē. Šīs ir arī vienas no aplūkojamā posma ainaviski krāšņākajām teritorijām. Īpaši izceļams ir skatu punkts izbraucot no Staiceles pilsētas pie “Paegļu” mājām, kur tuvās ainas veido ielejas nogāze ar labi iekoptām pļavām un atsevišķām priedēm, tālāk seko pati Salacas upe un pretējā krasta meži, bet tālās ainas veido koku galotnes aiz upes līkuma. Braucot tālāk pa šo ceļu, aiz Vīķiem tas aizvirzās tālu no Salacas ielejas, kā arī dabas parka robežām. Salacas ielejas ainavu iespējams samērā labi aplūkot, braucienu turpinot pa zemes ceļu upes labajā krastā no Vīķiem līdz Kabiem. Tomēr pati upe šeit saskatāma tikai atsevišķos punktos – tuvās ainas pārsvarā veido ielejas pamatkrasts, aiz kura skatam paveras pretējā krasta koku galotnes. 7. kartē “Esošā tūrisma infrastruktūra un tūrisma attīstības iespējas” norādīts potenciālais skatu punkts iepretim “Indiņu” mājām, kur, nogāzi atbrīvojot no krūmiem, rastos iespējams no ceļa labi pārredzēt Salacas ieleju. Ielejas aplūkošanai labi piemērots ir arī ceļš Ramatas pagasta teritorijā. Īpaši ainaviska vieta iekopta “Līču” māju apkārtnē. Diemžēl pa šo ceļu vasarā nav iespējams nokļūt līdz Vīķiem (kaut arī kartē tas ir iezīmēts), kas 22
ievērojami samazina teritorijas apmeklētāju iespējas gūt pilnīgāku priekšstatu par Salacas ieleju un tās ainavām. Daudz plašākas iespējas aplūkot ielejas ainavu ir pārvietojoties gar ielejas nogāzi kājām vai nobraucot no galvenajiem ceļiem. Nonākot pie ielejas nogāzes vai nokāpjot līdz pašai upei, skatam paveras daļēji noslēgta (vai arī daļēji atklāta) ainava, kur noteicošās ir tuvās ainas – pati upe, tās pretējais krasts, kuru pārsvarā klāj meži. Vietām vērojami izteiksmīgi ainavas elementi – smilšakmens atsegumi, lieli koki vai mājas upes pretējā krastā. Tālāku skatu perspektīvu šajos punktos veido upes koridors vietās, kur upe nav pārāk līkumota. Tālās ainas saskatāmas ļoti reti, jo skatu ierobežo ielejas nogāžu meži. Viena no izteiksmīgākajām ainavām Staiceles apkārtnē vērojama pie Karogupītes iztekas. Tuvajās ainās šeit spilgti izceļas pati upītes grīva. Tālāk skatam paveras daļēji atklāta ainava upes pretējā krastā, bet tālās ainas iezīmē meži aiz upes līkuma. Kājām gājējiem ļoti piemērota teritorija ir Skaņākalna dabas parks, kur ir ierīkotas dažādas takas un skatu vietas. Šī teritorija izceļas ar īpaši izteiksmīgiem smilšakmens atsegumiem – Skaņokalnu, Bezdelīgu klintīm, Neļķu klintīm, Eņģeļa alu, turklāt ainavu daudzveido dažādas koka skulptūras, tiltiņi, kāpnes un citi. cilvēka radīti objekti, kas iekļaujas parka ainavā. Pateicoties stāvajām ielejas nogāzēm, kuras klāj iespaidīgi, pārsvarā skuju koku sausieņu nogāžu meži, šeit raksturīgas ir galvenokārt noslēgtas ainavas. Arī no augstākajiem skatu punktiem (piemēram, virs Neļķu klintīm) tālāk par pretējā krasta koku galotnēm redzēt nevar. Taču izcilie atsegumi un nogāžu meži kopā sniedz spēcīgu estētisko baudījumu. Šāda tipa ainavas Latvijas mērogā vērtējamas kā unikālas. Ērti pieejamie skatu punkti Salacas ielejas ainavas aplūkošanai ir tilti pāri upei. Mazsalacas – Staiceles posmā ir divi autoceļa tilti pār Salacu – Staicelē un pie Vīķiem, kā arī trīs gājēju trošu tiltiņi – Staicelē, Vīķos un Mazsalacā. Ainaviskā ziņā visvērtīgākais varētu būt Vīķu tiltiņš, no kura paveras daļēji atklāta ainava uz labi iekoptām pļavām upes labajā krastā un izcilu ozolu audzi pie Vīķiem upes kreisajā krastā. Savdabīga, interesanta ainava vērojama arī no Staiceles gājēju tiltiņa uz bijušās papīrfabrikas teritoriju. Papīrfabrikas ēkas gan atrodas avārijas stāvoklī un pati teritorija ir nesakopta un piemētāta dažādiem lūžņiem, tomēr, ņemot vērā šī kompleksa ievērojamo vecumu (tas celts 19. gadsimtā), tam varētu piešķirt industriālā mantojuma statusu un, sakārtojot teritoriju, izmantot kā tūrisma piesaistes objektu. Vislabākās iespējas izbaudīt Salacas ielejas ainavas ir, braucot ar laivu pa upi. Tādējādi iespējams vislabāk aplūkot izcilos smilšakmens atsegumus, daudzveidīgos nogāžu mežus, kā arī tradicionālās lauku ainavas iezīmes, kas vēl saglabājušas ielejas nogāzēs Vīķu un Staiceles apkārtnē. Taču, pateicoties stāvajām ielejas nogāzēm, arī šeit dominē galvenokārt tuvās ainas, kuras vēl vairāk ierobežo progresējošais upes krastu aizaugums. Kopumā Salacas ielejas ainavas konkrētajā posmā vērtējamas kā vizuāli spilgtas un daudzveidīgas, tomēr samērā noslēgtas – atklāto ainavu īpatsvars šeit ir visai neliels. Apsaimniekojot ieleju, ainavu aizsardzībai un to kvalitātes uzlabošanai jāpievērš īpaša uzmanība, jo ainava ir uzskatāma par vienu no svarīgākajiem ielejas resursiem gan tūrismam, gan ielejas attīstībai kopumā. 1.4. Teritorijas bioloģiskais raksturojums 1.4.1. Flora Teritorijas izpētes pakāpe Salacas ielejas floru epizodiski pētījuši un herbārija materiālu vākuši tādi botāniķi kā K.R. Kupfers, N.Malta, A. Zāmels, A.Rasiņš, E.Vimba, G.Ābele un citi, taču plašus floras un veģetācijas pētījumus 20. gs. 70-o gadu vidū Ziemeļvidzemes ģeobotāniskajā rajonā veica ZA Bioloģijas institūta botāniķi (Табака Л. 1979. Флора и растительность Латвийской ССР. Северо-Видземский геоботанический район. Рига. 163 с.). Ilgstošus ekoloģiska rakstura monitoringa pētījumus Salacas ielejas teritorijā Mazsalacas apkārtnē vairākos parauglaukumos, kas ietver arī veģetācijas aprakstus, veic LU Bioloģijas institūta ekologi (Melecis et al., 1998). Tipiskākās un izplatītākās sugas 23
- Page 1 and 2: Ziemeļvidzemes biosfēras rezervā
- Page 3 and 4: SATURS IEVADS......................
- Page 5 and 6: Ievads Dabas parka “Salacas ielej
- Page 7 and 8: Kopsavilkums Dabas parka “Salacas
- Page 9 and 10: 1. APRAKSTS 1.1. Teritorijas juridi
- Page 11 and 12: 18.03.2003; 08.04.2004) MK noteikum
- Page 13 and 14: “Par bioloģisko daudzveidību”
- Page 15: 1.attēls: Dabas parks “Salacas i
- Page 18 and 19: Ievērojami kultūrvēsturiskie obj
- Page 20 and 21: Upes gultni vidustecē galvenokārt
- Page 24 and 25: Dabas parka “Salacas ieleja” Ma
- Page 26 and 27: Fuksa dzegužpirkstīte Dactylorhiz
- Page 28 and 29: PD - Eiropas Savienības Putnu Dire
- Page 30 and 31: kas ir Kopienas interešu sfērā u
- Page 32 and 33: Aromia moschata moschata zaļais v
- Page 34 and 35: akmeņgrauzis Noemacheilus barbatul
- Page 36 and 37: Sūnaugi un augstākie augi Šajā
- Page 38 and 39: atmatu pļavas. Vēl 12 vietās re
- Page 40 and 41: F.1.1.4. Priežu damakšņi ir sug
- Page 42 and 43: ērzs Betula pubescens, 2. stāvā
- Page 44 and 45: 1.4.4. Saldūdens biotopi Teritorij
- Page 46 and 47: 1.5.2. Teritorijas izmantošanas ve
- Page 48 and 49: 1962. gadā ar MK lēmumu Salacas u
- Page 50 and 51: 33. Ozoliņš J., Balodis M. Ūdrs
- Page 52 and 53: uzturēšanas rezultātā dabas par
- Page 54 and 55: Par vērtīgākajiem šajā posmā
- Page 56 and 57: Priežu un egļu sausieņu meži, k
- Page 58 and 59: Ietekmējošie faktori • Mehānis
- Page 60 and 61: • Gada staipeknis Lycopodium anno
- Page 62 and 63: mikroklimatu, kas ļauj pārciest n
- Page 64 and 65: 2.5. Teritorijas vērtību apkopoju
- Page 66: 3. TERITORIJAS SAGLABĀŠANAS MĒR
- Page 69 and 70: 3.2.1.2. b) Veikt ūdensaugu pļau
- Page 71 and 72: 3.2.1.5. b) Apsaimniekot priežu sa
ievērojami samazina teritorijas apmeklētāju iespējas gūt pilnīgāku priekšstatu par Salacas ieleju un tās<br />
ainavām.<br />
Daudz plašākas iespējas aplūkot ielejas ainavu ir pārvietojoties gar ielejas nogāzi kājām vai nobraucot no<br />
galvenajiem ceļiem. Nonākot pie ielejas nogāzes vai nokāpjot līdz pašai upei, skatam paveras daļēji<br />
noslēgta (vai arī daļēji atklāta) ainava, kur noteicošās ir tuvās ainas – pati upe, tās pretējais krasts, kuru<br />
pārsvarā klāj meži. Vietām vērojami izteiksmīgi ainavas elementi – smilšakmens atsegumi, lieli koki vai<br />
mājas upes pretējā krastā. Tālāku skatu perspektīvu šajos punktos veido upes koridors vietās, kur upe nav<br />
pārāk līkumota. Tālās ainas saskatāmas ļoti reti, jo skatu ierobežo ielejas nogāžu meži. Viena no<br />
izteiksmīgākajām ainavām Staiceles apkārtnē vērojama pie Karogupītes iztekas. Tuvajās ainās šeit spilgti<br />
izceļas pati upītes grīva. Tālāk skatam paveras daļēji atklāta ainava upes pretējā krastā, bet tālās ainas<br />
iezīmē meži aiz upes līkuma.<br />
Kājām gājējiem ļoti piemērota teritorija ir Skaņākalna <strong>dabas</strong> parks, kur ir ierīkotas dažādas takas un skatu<br />
vietas. Šī teritorija izceļas ar īpaši izteiksmīgiem smilšakmens atsegumiem – Skaņokalnu, Bezdelīgu<br />
klintīm, Neļķu klintīm, Eņģeļa alu, turklāt ainavu daudzveido dažādas koka skulptūras, tiltiņi, kāpnes un<br />
citi. cilvēka radīti objekti, kas iekļaujas <strong>parka</strong> ainavā. Pateicoties stāvajām ielejas nogāzēm, kuras klāj<br />
iespaidīgi, pārsvarā skuju koku sausieņu nogāžu meži, šeit raksturīgas ir galvenokārt noslēgtas ainavas. Arī<br />
no augstākajiem skatu punktiem (piemēram, virs Neļķu klintīm) tālāk par pretējā krasta koku galotnēm<br />
redzēt nevar. Taču izcilie atsegumi un nogāžu meži kopā sniedz spēcīgu estētisko baudījumu. Šāda tipa<br />
ainavas Latvijas mērogā vērtējamas kā unikālas.<br />
Ērti pieejamie skatu punkti Salacas ielejas ainavas aplūkošanai ir tilti pāri upei. Mazsalacas – Staiceles<br />
posmā ir divi autoceļa tilti pār Salacu – Staicelē un pie Vīķiem, kā arī trīs gājēju trošu tiltiņi – Staicelē,<br />
Vīķos un Mazsalacā. Ainaviskā ziņā visvērtīgākais varētu būt Vīķu tiltiņš, no kura paveras daļēji atklāta<br />
ainava uz labi iekoptām pļavām upes labajā krastā un izcilu ozolu audzi pie Vīķiem upes kreisajā krastā.<br />
Savdabīga, interesanta ainava vērojama arī no Staiceles gājēju tiltiņa uz bijušās papīrfabrikas teritoriju.<br />
Papīrfabrikas ēkas gan atrodas avārijas stāvoklī un pati teritorija ir nesakopta un piemētāta dažādiem<br />
lūžņiem, tomēr, ņemot vērā šī kompleksa ievērojamo vecumu (tas celts 19. gadsimtā), tam varētu piešķirt<br />
industriālā mantojuma statusu un, sakārtojot teritoriju, izmantot kā tūrisma piesaistes objektu.<br />
Vislabākās iespējas izbaudīt Salacas ielejas ainavas ir, braucot ar laivu pa upi. Tādējādi iespējams vislabāk<br />
aplūkot izcilos smilšakmens atsegumus, daudzveidīgos nogāžu mežus, kā arī tradicionālās lauku ainavas<br />
iezīmes, kas vēl saglabājušas ielejas nogāzēs Vīķu un Staiceles apkārtnē. Taču, pateicoties stāvajām ielejas<br />
nogāzēm, arī šeit dominē galvenokārt tuvās ainas, kuras vēl vairāk ierobežo progresējošais upes krastu<br />
aizaugums.<br />
Kopumā Salacas ielejas ainavas konkrētajā posmā vērtējamas kā vizuāli spilgtas un daudzveidīgas, tomēr<br />
samērā noslēgtas – atklāto ainavu īpatsvars šeit ir visai neliels. Apsaimniekojot ieleju, ainavu aizsardzībai<br />
un to kvalitātes uzlabošanai jāpievērš īpaša uzmanība, jo ainava ir uzskatāma par vienu no svarīgākajiem<br />
ielejas resursiem gan tūrismam, gan ielejas attīstībai kopumā.<br />
1.4. Teritorijas bioloģiskais raksturojums<br />
1.4.1. Flora<br />
Teritorijas izpētes pakāpe<br />
Salacas ielejas floru epizodiski pētījuši un herbārija materiālu vākuši tādi botāniķi kā K.R. Kupfers,<br />
N.Malta, A. Zāmels, A.Rasiņš, E.Vimba, G.Ābele un citi, taču plašus floras un veģetācijas pētījumus 20.<br />
gs. 70-o gadu vidū Ziemeļvidzemes ģeobotāniskajā rajonā veica ZA Bioloģijas institūta botāniķi (Табака<br />
Л. 1979. Флора и растительность Латвийской ССР. Северо-Видземский геоботанический район.<br />
Рига. 163 с.). Ilgstošus ekoloģiska rakstura monitoringa pētījumus Salacas ielejas teritorijā Mazsalacas<br />
apkārtnē vairākos parauglaukumos, kas ietver arī veģetācijas aprakstus, veic LU Bioloģijas institūta<br />
ekologi (Melecis et al., 1998).<br />
Tipiskākās un izplatītākās sugas<br />
23
Change language