dabas parka “Salacas ieleja” DABAS AIZSARDZĪBAS PLĀNS

Ievērojami kultūrvēsturiskie objekti:
• Valtenberģu muižas ansamblis ar parku – Valtenberģu muižas pils ir celta 1780. gadā
klasicisma stilā. Kopš 1933. gada pilī atrodas Mazsalacas vidusskola. Muižas parks kopumā
aizņem 66.5 ha platību, no kuriem ~ 10 ha ir regulāra plānojuma parks, bet pārējais ir plānots kā
ainavu meža parks. Parka teritorijā aug 60 eksotisku augu sugu pārstāvji. Parkā vairāki koki ir
sasnieguši dižkoku izmērus. 1997. gadā muiža iekļauta Eiropas kultūras mantojuma sarakstā.
Valtenberģu muižas komplekss būtiski papildina Salacas ielejas kultūrvēsturisko ainavu.
• Skaņākalna dabas parks – ievērojamu dabas objektu klāstu šeit papildina Kurbada taka ar Rīgas
lietišķās studijas “Dzīne” un “Cēre” meistaru 1992. gadā darinātās koka skulptūras ar tēliem no
pasakas par Kurbadu. 1997. gadā izveidota Rūķu taka. Skaņākalna dabas parks ir populārs tūrisma
objekts. Īpaši to iecienījušas ģimenes un skolēnu grupas. Ar daudziem parka dabas objektiem
saistās dažādi mītiski nostāsti (piem., Vilkaču priede, Neļķu klintis), kas teritorijai piešķir papildus
kultūrvēsturisko vērtību.
• Jaunsilmaču mājas Salacas labajā krastā ir interesants 19. gadsimta apbūves piemineklis.
Kompleksā ir saglabājusies dzīvojamā māja, klētis, pirtiņa.
• Līču skola – celta 1931. gadā pēc arhitekta Meijera projekta. Skola tika likvidēta 60-tajos gados.
1997. gadā R.Pauls bijušās skolas ēku atjaunoja un ierīkoja tajā muzikālo centru. Blakus skolai
Salacas krastā tika uzcelta brīvdabas estrāde.
• Vīķu muižas ansamblis ar parku – muižas kungu māja celta 1890. gadā neogotikas ķieģeļu stilā
un piederējusi baronu fon Mendgenu dzimtai. 1927. gadā muiža nonākusi mikrobiologa Augusta
Kirhenšteina īpašumā kā Latvijas Republikas valdības dāvinājums. Pašlaik muižas kompleksu un
parku apsaimnieko bērnu psihoneiroloģiskā slimnīca. Muižas parka platība ir 2.5 ha. Parkā
atrodamas vairākas eksotisko koku sugas: garzvīņu balzāmegle, pelēkais valrieksts, šķeltlapu liepa
u.c. Vīķu muižas kompleksam pieskaitāmas arī bijušās Vīķu dzirnavas uz Salacas pietekas
Spaļupītes. Dzirnavas celtas 19. gs. Saglabājusies 3 stāvu dzirnavu ēka, aizsprosts, kā arī
dzīvojamā māja. Dzirnavas savulaik cietušas ugunsgrēkā, taču tagad ēka atjaunota. Netālu esošā
Vīķu saliņa kādreiz bijusi iecienīta vieta zaļumballēm.
• Bijusī Staiceles papīra un papes fabrika – celta 1898. gadā. Savdabīgs industriālā mantojuma
piemineklis.
1.2.6. Kartogrāfiskais materiāls
Izmantotās kartes:
• Ortofoto materiāli. 1998.g. (mērogā 1:10 000);
• Valsts Zemes dienesta kadastra karte. 2003. g. (mērogā 1: 10 000);
• Topogrāfiskās kartes. Armijas ģenerālštābs. 1987. g, (mērogā 1:10 000);
• Topogrāfiskā karte. Staicele. Karšu lapa Nr. 5312 , LR Valsts zemes dienesta kartogrāfijas
pārvalde, 2002.g. (mērogā 1:50 000);
• Salacas ielejas apkārtnes ainavas, sastādījusi A.Melluma, ZBR, 2003.g. (mērogā 1: 200 000).
• Valsts meža dienesta mežaudžu plāni (mērogā 1:10 000).
Plāna ietvaros sagatavotās šādas kartes (skat. 18. pielikumu):
• apkārtnes topogrāfiskā karte (mērogā 1: 55 000);
• zemes īpašumu formu karte (mērogā 1: 10 000);
• apkārtnes ceļu un hidroloģiskā tīkla karte (mērogā 1: 55 000);
• funkcionālo ainavas tipu karte (mērogā 1: 55 000);
• dabas un ainaviskās vērtības un tās ietekmējošo faktoru karte (mērogā 1: 10 000);
• biotopu un sugu apsaimniekošanas un atjaunošanas pasākumu karte (mērogā 1: 10 000);
• esošā tūrisma infrastruktūras un tūrisma attīstības iespējas karte (mērogā 1: 10 000);
• teritorijas zonējuma karte (mērogā 1:10 000).
1.3. Teritorijas fiziski - ģeogrāfiskais raksturojums
1.3.1. Klimats
Salacas ielejas Mazsalacas – Staiceles posms atrodas Vidzemes centrālās augstienes un rajonu uz
ziemeļiem no tās klimatiskajā joslā, kurš ir vismitrākais un aukstākais klimatiskais rajons Latvijā. Tomēr
18