dabas parka “Salacas ieleja” DABAS AIZSARDZĪBAS PLĀNS

1.2.4. Aizsardzības un apsaimniekošanas īsa vēsture
Teritorijas dabas aizsardzības vēsture sākās 1962. gadā, kad Salaca tika pasludināta par “Lašu rezervātu”,
kurā sākotnēji bija aizliegta makšķerēšana un zveja, bet vēlāk noteikti arī citi ierobežojumi.
1977. gadā ar Latvijas PSR Ministru padomes lēmumu Nr. 241 Salacas upes ieleja tika pasludināta par
komplekso dabas liegumu ar platību 4866 ha, bet 1987. gadā tā platību palielināja līdz 5323 ha. 1977. gadā
vairāki atsegumi un alas Salacas krastā tika pasludināti par ģeoloģiskajiem un ģeomorfoloģiskajiem
pieminekļiem.
1992. gadā šī teritorija tika iekļauta Ziemeļvidzemes reģionālajā dabas aizsardzības kompleksā, kas 1997.
gadā saskaņā ar UNESCO Cilvēka un biosfēras programmu ieguva Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāta
statusu.
Dabas parku “Salacas ieleja” izveidoja 1999. gadā saskaņā ar Latvijas Republikas MK noteikumiem Nr. 83
“Par dabas parkiem”, kas nosaka dabas parka robežas.
Līdz šim galvenie apsaimniekošanas pasākumi teritorijā ir bijuši saistīti ar zivju resursu saglabāšanu un
izmantošanu. Periodā no 1970. -1996. gadam Salacā regulāri tika ielaisti zivju mazuļi (skat. nodaļu
1.4.2.4.). 2001. gadā ap upi esošās pašvaldības un nevalstiskā organizācija “Makšķernieku klubs Pasaule”
nodibināja BO SIA “Salacas ieleja”, kuras galvenais uzdevums ir veicināt upes ilgtspējīgu izmantošanu.
1.2.5. Kultūrvēsturiskais raksturojums
Salacas ieleju senatnē apdzīvojuši Vidzemes lībieši. 13.gs. šī teritorija ietilpa Metsepoles novadā. Līdz
19.gs otrajai pusei Salacas lībieši pakāpeniski pārlatviskojās. Mūsdienās par kādreizējo lībiešu klātesamību
novadā liecina lībiskā izloksne, ko saglabājusi daļa vietējo iedzīvotāju. 1205. gadā Metsepolē sākās aktīva
kristietības sludināšana. 13.gs otrajā pusē Salacas ieleja augšpus Staiceles tika iekļauta Livonijas
ordeņvalstī, 1559. gadā – dāņu hercoga Magnusa zemēs, 1561. gadā – Pārdaugavas hercogistē, 1629. gadā
– zviedru Vidzemē, 1721. gadā – Krievijā.
Par senu apdzīvojuma vēsturi liecina pilskalni, kas atrodami šī Salacas posma apkārtnē – Skaņkalnes
Lībiešu pilskalns, Vīkšēnu pilskalns, kā arī senas apbedījumu vietas – Kukurbaļļu akmens krāvuma
senkapi, Dauģēnu senkapi, Līciema viduslaiku kapi, Vīkšēnu kapu kalns.
19. gs. otrajā pusē sāka attīstīties apdzīvoto vietu centri Mazsalacā un Staicelē. Pārsvarā tas notika,
pateicoties rūpniecisko ražotņu attīstībai (Mazsalacā – vilnas un linu fabrika, Staicelē – papīrfabrika).
Jau Indriķa hronikā Salaca minēta kā nozīmīgs ūdensceļš. Salaca ilgus gadus bija kuģojama, un satiksmi
veicināja Salacas grīvā izveidotā osta. Pateicoties tirdzniecībai, 14.gs. Salacas novadā bija viens no
blīvākajiem satiksmes tīkliem tagadējās Latvijas teritorijā. Neskatoties uz to, līdz 19.gs. vidum Salacas
novads bija nomaļš un diezgan trūcīgs. To veicināja gan nabadzīgās augsnes, gan muižnieku neprasmīgā
saimniekošana. Par galveno iedzīvotāju iztikas avotu kalpoja lopkopība, mežizstrāde un zveja upē. Uz
Salacas un tās pietekām savulaik darbojušās vairākas ūdensdzirnavas.
Kuģošanas apstākļiem pasliktinoties, par prioritāti Salacā kļuva koku pludināšana, kas vietējiem ik
pavasari kalpoja par papildus ienākumu avotu. Plostnieki aktīvi darbojās līdz pat 20.gs. 50-to gadu vidum.
Par plostnieku laikiem liecina bagātīgais mutvārdu mantojums (nostāsti, dziesmas).
Par savdabīgu teritorijas industriālo mantojumu uzskatāmi nēģu tači un ar tiem saistītās zvejas tradīcijas.
Mūsdienās šajā posmā tači saglabājušies tikai dažās vietās (piem., pie Ģedertu mājām). Tie var kalpot ne
tikai kā ienākumu avots zvejniekiem, bet arī kā interesants tūrisma objekts.
Salacas ielejas lauku iedzīvotāji tradicionāli mitinājušies viensētās. Jaunu viensētu rašanos veicināja 1920.
gada zemes reforma. Lielu ietekmi uz apdzīvojuma struktūru atstāja padomju varas gados realizētās
deportācijas, kolhozu veidošana un meliorācijas kampaņas. Daudzas viensētas izzuda un tika praktizēta
pāreja uz jaunajiem lauksaimnieciskās ražošanas centriem, veidojot lauku ciematus.
17