pozitÄ«va notekÅ«deÅu apsaimniekoÅ¡anas pieredze - PURE project

POZITĪVA 

NOTEKŪDEŅU 

APSAIMNIEKOŠANAS 

PIEREDZE 

PURE 

project on urban 

reduction of eutrophication 

Part-financed by the European Union 

(European Regional Development Fund 

and European Neighbourhood and 

Partnership Instrument)

POZITĪVA NOTEKŪDEŅU DŪŅU APSAIMNIEKOŠANAS PIEREDZE 

Publicējis un autortiesības 2012: Projekts eitrofikācijas samazināšanai pilsētās (PURE), c/o Baltijas pilsētu Vides komisija, 

Vanha Suurtori 7, FIN-20500 Turku, Somija; www.purebalticsea.eu 

Šīs publikācijas 3. – 11. nodaļas un daļas no 2. nodaļas pamatojums ir Pöyry Finland Oy tehniskais ziņojums PURE: Pārbaudīta dūņu 

apstrādes standarta prakse un novatoriski jauni risinājumi Baltijas jūras reģionā. 

Citi autori un redaktori: Jan-Eric Luft, „Entsorgungsbetriebe Lübeck”; Tuuli Ojala, Džona Nurminena fonds; Lotta Ruokanen, 

Helsinku komisija; Olena Zinchuk, Baltijas pilsētu savienības Vides komisija. 

Fotoattēlu iesniedzēji norādīti katram attēlam. 

Dizains un izkārtojums: Sari Sariola, Baltijas pilsētu savienības Vides komisija. 

Publicēts 2012. gada oktobrī 

Izdevējs un izplatītājs Latvijā: SIA „Rīgas ūdens” 

Tulkojums no angļu valodas: SIA „Baltic Translations” 

Tirāža - 500 





POZITĪVA 

NOTEKŪDEŅU 

APSAIMNIEKOŠANAS 

PIEREDZE

SATURA RĀDĪTĀJS 


1. PRIEKŠVĀRDS.................................................................................................................................................. 4 

1.1 Projekts eitrofikācijas samazināšanai pilsētās (PURE), uzlabojot sadzīves notekūdeņu dūņu apsaimniekošanu ....5 

1.2 Ceļā uz kopīgiem ieteikumiem par dūņu apsaimniekošanu Baltijas jūras reģionā..........................................................5 

2. IEVADS................................................................................................................................................................ 9 

2.1 Notekūdeņu dūņas – problēma vai iespēja .........................................................................................................................10 

2.2 Pamatinformācija par dūņu apstrādi komunālo notekūdeņu attīrīšanas iekārtās ..........................................................11 

2.3 Parasto dūņu apstrādes tehnoloģiju kombinācijas..............................................................................................................14 

2.4 Piemērs: PURE partnera dūņu apstrādes risinājumi – Gdaņska .....................................................................................16 

2.5 Piemērs: PURE partnera dūņu apstrādes risinājumi – Bresta ..........................................................................................17 

3. DŪŅU BLĪVĒŠANA....................................................................................................................................... 18 

3.1 Ievads ........................................................................................................................................................................................19 

3.2 Blīvēšana ar gravitācijas spēka izmantošanu........................................................................................................................20 

3.3 Mehāniskā blīvēšana ...............................................................................................................................................................22 

3.4 Piemērs: PURE partnera dūņu apstrādes risinājumi – Rīga .............................................................................................25 

3.5 Galveno blīvēšanas metožu kopsavilkums...........................................................................................................................26 

4. STABILIZĀCIJA .............................................................................................................................................. 28 

4.1 Anaerobās fermentācijas principi..........................................................................................................................................29 

4.2 Mezofilās fermentācijas process............................................................................................................................................30 

4.3 Pārējā būtiskā informācija par fermentāciju........................................................................................................................33 

4.4 Anaerobās fermentācijas metožu kopsavilkums.................................................................................................................34 

4.5 Biogāzes ražošana un apstrāde...............................................................................................................................................34 

4.6 Enerģijas izmantošana ............................................................................................................................................................35 

4.7 Aerobā stabilizācija..................................................................................................................................................................37 

4.8 Piemērs: PURE partnera dūņu apstrādes risinājumi – Lībeka ........................................................................................38 

5. DŪŅU ATŪDEŅOŠANA............................................................................................................................ 39 

5.1 Ievads.........................................................................................................................................................................................40 

5.2 Centrifūga..................................................................................................................................................................................42 

5.3 Lentes filtrprese........................................................................................................................................................................44 

5.4 Kameru filtrprese ....................................................................................................................................................................46 

5.5 Hidrauliskā prese......................................................................................................................................................................47 

5.6 Piemērs: PURE partnera dūņu apstrādes risinājumi – Jūrmala .......................................................................................49 

5.7 Galveno atūdeņošanas metožu kopsavilkums.....................................................................................................................50 

6. DŪŅU HIGIENIZĀCIJA.............................................................................................................................. 52 

6.1 Ievads.........................................................................................................................................................................................53 

6.2 Termiskā apstrāde....................................................................................................................................................................54 

6.3 Ķīmiskā apstrāde......................................................................................................................................................................55 

6.4 Bioloģiskā apstrāde..................................................................................................................................................................59 

6.5 Piemērs: PURE partnera dūņu apstrādes risinājumi – Kohtlajerve ................................................................................62 

6.6 Piemērs: PURE asociētā partnera dūņu apstrādes risinājumi – Helsinki .......................................................................63 

6.7 Higienizācijas metožu kopsavilkums.....................................................................................................................................64 

7. DŪŅU ŽĀVĒŠANA....................................................................................................................................... 66 

7.1 Ievads.........................................................................................................................................................................................67 

7.2 Darbības principi un dūņu žāvēšanas metodes...................................................................................................................68 

7.3 Piemērs: PURE partnera dūņu apstrādes risinājumi – Šcecina ......................................................................................70 

7.4 Galveno termiskās žāvēšanas metožu kopsavilkums..........................................................................................................72 

2


8. DŪŅU SADEDZINĀŠANA....................................................................................................................... 73 

8.1 Ievads.........................................................................................................................................................................................74 

8.2 Vispārīgās prasības dūņu sadedzināšanai un dažādi risinājumi ........................................................................................74 

8.3 Dūņu sadedzināšanas tehnoloģijas........................................................................................................................................76 

8.4 Galveno sadedzināšanas metožu kopsavilkums..................................................................................................................78 

9. NOTEKŪDEŅU DŪŅU UN SADEDZINĀŠANAS REZULTĀTĀ 

IEGŪTO PELNU UTILIZĒŠANA.................................................................................................................. 79 

9.1 Ievads ........................................................................................................................................................................................80 

9.2 Notekūdeņu dūņu izmantošana lauksaimniecībā................................................................................................................81 

9.3 Notekūdeņu dūņu apglabāšana atkritumu poligonos.........................................................................................................82 

9.4 Notekūdeņu dūņu monosadedzināšanas rezultātā iegūto pelnu utilizēšana...................................................................83 

9.5 Utilizēšanas metožu kopsavilkums........................................................................................................................................83 

10. ATDALĪTĀ ŪDENS APSTRĀDE........................................................................................................... 84 

10.1 Ievads.......................................................................................................................................................................................85 

10.2 Atdalītā ūdens fizikālās/ķīmiskās apstrādes process........................................................................................................85 

10.3 Atdalītā ūdens bioloģiskās apstrādes procesi.....................................................................................................................87 

10.4 Galveno atdalītā ūdens apstrādes metožu kopsavilkums.................................................................................................89 

11. FOSFORA REĢENERĀCIJA, APSTRĀDĀJOT DŪŅAS........................................................... 90 

11.1 Ievads.......................................................................................................................................................................................91 

11.2 Fosfora reģenerācija no notekūdeņiem vai notekūdeņu dūņām.....................................................................................93 

11.3 Fosfora reģenerācija no pelniem..........................................................................................................................................95 

11.4 Galveno fosfora reģenerācijas metožu kopsavilkums......................................................................................................95 

12. SPĒKĀ ESOŠIE ES TIESĪBU UN NORMATĪVIE AKTI UN BALTIJAS JŪRAS 

REĢIONA VALSTU NACIONĀLIE TIESĪBU AKTI............................................................................... 96 

12.1 ES līmeņa tiesību akti un normatīvie akti par notekūdeņu dūņu apstrādi....................................................................97 

12.2 Baltijas jūras reģiona valstu tiesību un normatīvie akti par notekūdeņu dūņu apstrādi..............................................102 

12.3 Secinājumi...............................................................................................................................................................................109 

13. DAŽĀDU DŪŅU APSAIMNIEKOŠANAS VEIDU IZMANTOŠANAS STIMULI 

UN ŠĶĒRŠĻI .......................................................................................................................................................... 111 

13.1 Dūņu apstrādes tehnoloģiju iespēju izmantošanas izmaksas un ekonomiskie stimuli................................................112 

13.2 Bīstamas vielas un dūņu kvalitāte........................................................................................................................................113 

13.3 Fosfora reciklēšana un dūņu utilizēšana ............................................................................................................................114 

13.4 Tiesiskais regulējums – ES direktīvas un nacionālie tiesību un normatīvie akti...........................................................116 

13.5 Politiskā pārvaldība un citas regulatīvās metodes ............................................................................................................117 

14. LITERATŪRA................................................................................................................................................ 119 

PIELIKUMS...................................................................................................................................................................................123 

POZITĪVA NOTEKŪDEŅU APSAIMNIEKOŠANAS PIEREDZE. PIELIKUMS....................... 125 

3

Fotoattēls: Shutterstock/Kekyalyaynen. 

1. PRIEKŠVĀRDS

PRIEKŠVĀRDS 

1.1 PROJEKTS EITROFIKĀCIJAS SAMAZINĀŠANAI PILSĒTĀS 

(PURE), UZLABOJOT SADZĪVES NOTEKŪDEŅU DŪŅU 

APSAIMNIEKOŠANU 

Projekta eitrofikācijas samazināšanai pilsētās (PURE) mērķis ir samazināt milzīgo fosfora daudzumu, kas 

pārmērīgā apjomā tiek ievadīts Baltijas jūrā un atstāj daudzpusīgu negatīvu ietekmi uz jūras ekosistēmu. 

PURE ir ierosinājis un īstenojis rentablus ieguldījumus un darbības izmaiņas, lai veicinātu fosfora samazināšanu 

sešu pašvaldību notekūdeņu attīrīšanas iekārtās. Bez tam, projekta ietvaros ir aplūkota pozitīvā pieredze 

un problēmas saistībā ar sadzīves notekūdeņu dūņu apstrādi Baltijas jūras reģionā, lai atvieglotu ūdens resursu 

apsaimniekošanas uzņēmumiem lēmumu pieņemšanu dūņu apsaimniekošanas jautājumos. 

Projekta īstenošanas laikā tika savākti PURE part neru 

un asociēto partneru – ūdens resursu apsaim nie košanas 

uzņēmumu – dūņu apstrādāšanas un utili zē šanas procesu, 

iespējamo dūņu apsaimniekošanas problēmu un 

nākotnes plānu apraksti. 2011. gada sep tembrī notika 

PURE darbseminārs par dūņu apstrā des jautājumiem, 

kurā tika apskatītas dažas vis modernākās tehnoloģijas, 

ko izmanto šajā jomā vadošā valsts – Vācija. Šajā 

pozitīvas pieredzes grāmatā ir apkopoti alternatīvi 

tehniskie risinājumi un iztirzāta likumdošanas situācija 

attiecībā uz dažādiem dūņu apstrādāšanas un utilizēšanas 

veidiem, tajā skaitā atšķirīgas tendences dažādās valstīs 

un jaunu tehnoloģiju statuss. 

Šajā publikācijā ir iztirzāti dūņu veidošanās un apsaimniekošanas 

pamatjautājumi mūsdienu sadzīves notekūdeņu 

attīrīšanas uzņēmumos, kā arī aplūkoti dūņu 

blīvēšanas, fermentācijas, atūdeņošanas, higieni zācijas, 

žāvēšanas un sadedzināšanas, kā arī utilizēšanas tehniskie 

risinājumi. Tehniskajā apskatā ir iekļauti prakses 

kopsavilkumi un salīdzināti rezultāti, kas sasniedzami 

ar dažādiem paņēmieniem, tehniskās apkopes prasības, 

jaudas, piemērojamība dažādu lielumu attīrīšanas 

iekārtām, izmantošanas piemēri Baltijas jūras reģionā 

un izmaksas, enerģijas patēriņš un iespējamais ķimikāliju 

patēriņš. Bez tam aprakstītas dažas piemērotas jaunās 

1.1. attēls. Fotoattēls: Shutterstock/PanicAttack. 

tehnoloģijas, kas izmantojamas, piemēram, atdalītā 

ūdens apstrādei un fosfora reģenerācijai. 

Publikācijā ir sniegti arī secinājumi par galvenajiem 

ilgt spējīgas dūņu apsaimniekošanas dzinējspēkiem un 

šķēršļiem, ieskaitot ekonomikas un normatīvos dzinējspēkus, 

kas nosaka katra ūdens resursu apsaim niekošanas 

uzņēmuma izvēli attiecībā uz dūņu apsaimniekošanas 

iespējām. Nobeigumā sniegti daži slēdzieni 

par ieteicamajiem sadzīves notekūdeņu dūņu apsaimniekošanas 

veidiem. 

1.2 CEĻĀ UZ KOPĪGIEM IETEIKUMIEM PAR DŪŅU 

APSAIMNIEKOŠANU BALTIJAS JŪRAS REĢIONĀ 

Baltijas jūras aizsardzības komisija (Helsinku komisija jeb HELCOM) ir viens no PURE partneriem. Tās 

mērķis ir aizsargāt Baltijas jūras vidi no visiem piesārņojuma avotiem, īstenojot starpvaldību sadarbību starp 

Dāniju, Igauniju, Eiropas Savienību, Somiju, Vāciju, Latviju, Lietuvu, Poliju, Krieviju un Zviedriju. 

HELCOM ir Konvencijas par Baltijas jūras reģiona 

jūras vides aizsardzību (vairāk pazīstama kā Helsinku 

konvencija) vadības organizācija. HELCOM nākotnes 

redzējums ir veselīga Baltijas jūras vide ar dažādu bioloģisko 

komponentu līdzsvarotu funkcionēšanu, nodrošinot 

labu ekoloģisko stāvokli un atbalstot plašu 

ilgtspējīgu ekonomiskās un sociālās attīstības pasākumu 

klāstu. 

Valstis ir apņēmušās īstenot HELCOM Baltijas jūras 

rīcības plāna (HELCOM, 2007) mērķus, lai līdz 2021. 

gadam krasi samazinātu eitrofikāciju, tostarp īstenot 

īpašus pasākumus, lai uzlabotu notekūdeņu attīrīšanu. 

Rekomendācijā 28E/5 „Sadzīves notekūdeņu apstrāde” 

(HELCOM, 2007) ir norādītas prasības attiecībā uz 

notekūdeņu attīrīšanu, kas ir stingrākas par prasībām, 

ko nosaka, piemēram, ES Direktīva par sadzīves notek- 

5

PRIEKŠVĀRDS 

ūdeņu attīrīšanu (skat. 12. nodaļu). PURE projekta 

galvenais mērķis ir īstenot HELCOM rekomendācijas 

par fosfora atdalīšanu projekta partneru notekūdeņu 

attīrīšanas iekārtās, līdztekus uzlabojot dūņu apstrādes 

metodes. Pašlaik nepastāv nekādi HELCOM ieteikumi 

attiecībā uz notekūdeņu dūņu apsaimniekošanu. 

HELCOM Sauszemes izcelsmes piesārņojuma grupa 

(LAND) ir atbildīga par visu sauszemes izcelsmes 

piesārņojumu samazināšanu visos piesārņojuma avotos 

Baltijas jūras sateces baseinā. Tā nosaka sauszemes 

izcelsmes piesārņojuma vietas un sadala piesārņojuma 

avotus pa barības elementiem 

un bīstamajām vielām 

un ierosina piemērotus 

šo emisiju un izplūžu sama 

zināšanas pasākumus. 

Kādā 2012. gada sanāksmē 

LAND grupa atbalstīja ideju 

pārskatīt HELCOM rekomendācijas 28E/5, vai nu 

iekļaujot tajās notekūdeņu dūņu apstrādes komponentu, 

vai arī izstrādājot atsevišķu HELCOM rekomendāciju 

par notekūdeņu dūņu apstrādi. Sanāksme atbalstīja 

Vācijas un Zviedrija piedāvājumu koordinēt šādas 

pārskatītas/jaunas rekomendācijas izstrādi. 

1.2. attēls. Baltijas jūras krastos atrodas deviņas valstis. Drenāžas laukums, jeb jūras sateces teritorija, kas ir mājvieta vairāk nekā 85 

miljoniem cilvēku, ir vēl plašāka – gandrīz četras reizes lielāka par pašas jūras platību (kartē norādīta ar biezu melnu līniju). Baltijas 

jūra ir daudz seklāka par lielāko daļu pasaules jūru, tās vidējais dziļums ir tikai 53 m. Tā ir ļoti jutīga pret cilvēka darbību ietekmi arī 

ņemot vērā iesāļos ūdeņus, aukstās ziemas un lēno ūdens apmaiņu. (Norvēģija, Zviedrija, Somija, Krievija, Igaunija, Latvija, Lietuva, 

Baltkrievija, Ukraina, Polija, Čehijas Republika, Vācija, Dānija) 

6

PURE PROJEKTA PARTNERI 

Baltijas pilsētu savienības Vides komisija 

Baltijas pilsētu savienība (BPS) ir brīvprātīgs proaktīvs 

tīkls, kas mobilizē vairāk nekā 100 dalībpilsētu kopīgoto 

potenciālu ilgtspējīgai demokrātijas, ekonomikas, sabiedrības, 

kultūras un vides attīstībai Baltijas jūras reģionā. 

Baltijas pilsētu savienības Vides komisija (VK) ir viena 

no 13 BPS komisijām. Tā atbild par Savienības darbu 

vides un pilsētu ilgtspējīgas attīstības jomā. PURE ietvaros 

BPS VK ir vadošais partneris, kas atbild par vispārīgo 

projekta vadību un koordināciju. 

Džona Nurminena fonds 

(John Nurminen Foundation) 

Džona Nurminena fonds darbojas divos virzienos: kultūras 

pasākumi, kas orientēti uz jūrniecības vēsturi, un 

tīras Baltijas jūras projekti, kas saistīti ar eitrofikāciju 

un naftas tankkuģu drošību. Fonda tīras jūras projektu 

mērķis ir būtiski samazināt barības elementu slodzi, īstenojot 

rentablus ieguldījumus. PURE ietvaros Džona 

Nurminena fonds koordinē tehnikas studijas un investīcijas 

uzlabotos fosfora atdalīšanas paņēmienos un pasā 

kumos, kas saistīti ar ilgtspējīgu dūņu apstrādi. 

Baltijas jūras vides aizsardzības komisija 

HELCOM 

Helsinku Komisija (HELCOM) strādā, lai aizsargātu 

Baltijas jūras vidi no visiem piesārņojuma avotiem, 

īstenojot visu deviņu Baltijas jūras piekrastes valstu 

starp valdību sadarbību. HELCOM ir Konvencijas 

par Baltijas jūras reģiona jūras vides aizsardzību, jeb 

Helsinku konvencijas vadības organizācija. HELCOM 

sek retariāts ir atbildīgs par PURE ārējo komunikāciju 

un informācijas izplatīšanu. 

SIA „Rīgas ūdens” (Latvija) 

SIA „Rīgas Ūdens” sniedz Rīgas un Pierīgas ūdensapgādes, 

notekūdeņu savākšanas un notekūdeņu attīrīšanas 

pakalpojumus. Bioloģiskās attīrīšanas stacijas 

„Daugavgrīva” notekūdeņu attīrī šanas iekārtas nominālā 

jauda ir 1 000 000 cilvēku ekvi valentu, un attīrītie 

notekūdeņi tiek novadīti tieši Baltijas jūrā – Rīgas 

jūras līcī. PURE ietvaros SIA „Rīgas Ūdens” investē 

ķīmiskās fosfora atdalīšanas iekārtās un labākā dūņu 

apsaimniekošanā. HELCOM reko men dāciju īstenošana 

Rīgā ļāvusi samazināt ikgadējo fosfora ieplūdi Baltijas 

jūrā par vairāk nekā 100 tonnām, salīdzinājumā ar 

2008. gadu. 

Brestas pašvaldības unitārais ūdens un 

notekūdeņu apsaimniekošanas uzņēmums 

„Brestvodokanal” (Baltkrievija) 

Brestā ir vairāk nekā 300 000 iedzīvotāju, un tā atrodas 

uz Baltkrievijas un Polijas robežas. Brestas notekūdeņi 

tiek ievadīti Bugā un cauri Polijas teritorijai ieplūst 

Baltijas jūrā. „Brestvodokanal” ir nozīmīga loma Baltijas 

jūras stāvokļa uzlabošanā, jo HELCOM rekomendāciju 

ieviešana Brestas notekūdeņu attīrīšanas iekārtā sama 

zina fosfora slodzi Baltijas jūrā par simtiem tonnu. 

PURE ietvaros „Brestvodokanal” investē ķīmiskās fosfora 

atdalīšanas iekārtās. 

PIU „Jūrmalas ūdens” (Latvija) 

„Jūrmalas Ūdens” Slokas notekūdeņu attīrīšanas iekārta 

atrodas Lielupes krastā, kas ietek Baltijas jūrā. Pašlaik 

iekārtas noslodze ir 30 000 cilvēku ekvivalentu. PURE 

ietvaros „Jūrmalas Ūdens” īsteno ieguldījumus, kas ļauj 

uzlabot bioloģiskā notekūdeņu attīrīšanas procesa, it 

īpaši slāpekļa un fosfora atdalīšanas bilances, kontroli. 

Šcecinas ūdens resursu un notekūdeņu 

apsaimniekošanas uzņēmums „Zakład 

Wodociągów i Kanalizacji Sp z o.o. w Szczecinie 

ZWiK” (Polija) 

Ostas pilsēta Šcecina atrodas Oderas krastos, un 

tai ir svarīga loma Baltijas jūras barības elementu 

slodzes radīšanā. Pēdējos gados pilsētā ar finansiālu 

ES struktūrfondu atbalstu ir veiktas plašas investīcijas 

notek ūdeņu attīrīšanas iekārtu modernizācijā. PURE 

ietva ros tika veikts notekūdeņu attīrīšanas iekārtas 

„Pomorzany" (418 000 cilvēku ekvivalentu) un „Zdroje" 

(177 000 cilvēku ekvivalentu) audits un ieteikti risinājumi 

iekārtu darbības uzlabošanai. 

Lībekas notekūdeņu apsaimniekošanas iekārta 

„Entsorgungsbetriebe Lübeck” (Vācija) 

Notekūdeņu apsaimniekošanas iekārtā „Lübeck” ir 

ieviestas HELCOM rekomendācijas par fosfora atdalīšanu 

un pašlaik fosfora koncentrācija izvadāmajos 

notek ūdeņos ir mazāka par 0,2 mg/l, tiek atdalīti 99,0 % 

(400 000 cilvēku ekvivalentu). PURE ietvaros „Lübeck” 

dalās pozitīvajā pieredzē ar citām notekūdeņu attīrīšanas 

iekārtām, un tai PURE ietvaros ir galvenā loma dūņu 

apsaimniekošanas pasākumos. 

7

„Järve Biopuhastus OÜ” (Igaunija) 

Reģionālās notekūdeņu attīrīšanas iekārtas „Järve 

Biopuhastus” noslodze ir apmēram 200 000 cilvēku 

ekvivalentu, un tā pieder Jehvi, Kivieli, Kohtlajerves 

un Pisi pašvaldībām. Attīrītie notekūdeņi tiek ievadīti 

Baltijas jūrā – Somu jūras līcī. PURE ietvaros tika veikts 

Kohtlajerves notekūdeņu attīrīšanas iekārtas audits un 

ieteikti risinājumi iekārtas darbības uzlabošanai. 

Mariehamna, „Mariehamns stad” (Somija) 

Baltijas pilsētu savienības dalībpilsētā Mariehamnā strādā 

labi funkcionējoša notekūdeņu attīrīšanas iekārta, kuras 

noslodze ir 30 000 cilvēku ekvivalentu, un Mariehamnas 

Vides departaments izstrādā mūsdienīgu vides monitoringa 

sistēmu. PURE ietvaros Mariehamna ir partneris, 

kas atbild par Baltijas jūras reģiona pašvaldību radītās 

barības elementu slodzes datu bāzes izstrādāšanu. 

Gdaņska, „Urzad Miejski w Gdansku” (Polija) 

Gdaņskas pilsēta ar 455 000 iedzīvotāju ir vie nī gais 

Gdaņskas ūdens resursu un notekūdeņu apsaim nieko 

šanas uzņēmuma „GIWK” akcionārs, kam pieder 

Gdaņskas ūdensapgādes un notekūdeņu apsaim nie košanas 

infra struk tūra. 

Pēdējos gados Gdaņskas 

ūdens ap gā des un 

notekūdeņu ap saimniekošanas 

infra struktūrā 

ir ieviesti nozīmīgi 

atjauninājumi. PURE 

ietvaros tika veikts 

Gdaņ skas notekūdeņu 

at tīrīšanas iekārtas 

„Wschód” audits un 

ieteikti risinājumi iekārtas 

darbības uzlabošanai. 

Gdaņskā tika noturēta 

pro jekta noslēguma konference. 

1.3. attēls. PURE 

partnerpilsētas un 

Baltijas jūras reģiona 

valstu galvaspilsētas. 

8

Fotoattēls: Shutterstock/Skyfish. 

2. IEVADS

IEVADS 

2.1 NOTEKŪDEŅU DŪŅAS – PROBLĒMA VAI IESPĒJA 

Efektīvas sadzīves notekūdeņu attīrīšanas rezultātā rodas ārkārtīgi daudz dūņu. Piemēram, valstīs, kas pilnībā 

vai daļēji atrodas Baltijas jūras ūdensšķirtnē, notekūdeņu dūņu apjoms ir apmēram 3,5 miljoni tonnu 

sausnas gadā, un sagaidāms, ka līdz 2020. gadam tas pieaugs līdz gandrīz četriem miljoniem tonnu. Dūņu 

apsaimniekošana ir neatņemama mūsdienu sadzīves notekūdeņu attīrīšanas iekārtu darbības sastāvdaļa: ir svarīgi 

nezaudēt dūņās esošos barības elementus, izmantot to materiālu un energoresursu, kā arī rīkoties ar tām efektīvā 

un ilgtspējīgā veidā. 

Pēdējo gadu laikā Baltijas jūras reģionā daudz pūļu tiek 

veltīts efektīvai barības elementu atdalīšanai no sadzīves 

notekūdeņiem ar mērķi samazināt eitrofikācijas slogu uz 

trauslo Baltijas jūras vidi, izpildot attiecīgās prasības. Arī 

jaunās ES dalībvalstis, kas atrodas Baltijas jūras austrumu 

un dienvidu piekrastē, ir sākušas īstenot Direktīvu par 

sadzīves notekūdeņu attīrīšanu (skat. 12. nodaļu) un 

cenšas ieviest stingrākas HELCOM rekomendācijas par 

barības elementu atdalīšanu. Arī tajās reģiona valstīs, kas 

nav ES valstis, ir veikti (un joprojām tiek veikti) pasākumi, 

lai uzlabotu notekūdeņu attīrīšanas līmeni. 

Dūņām ir divas frakcijas – primārās un liekās sekundārās 

dūņas. Ja fosfors tiek atdalīts no notekūdeņiem ar 

ķīmiskās nogulsnēšanas metodi, dūņu apjoms palielinās 

par nogulsnēšanai izmantoto ķimikāliju apjomu. Dūņas 

satur no notekūdeņiem atdalītos barības elementus, 

un dūņas ir jāapstrādā tā, lai barības elementi netiktu 

aiz vadīti atpakaļ uz ūdenstilpēm, bet dūņu materiālu 

un energoresursus būtu iespējams izmantot. Lielais 

no tek ūdeņu attīrīšanas iekārtas dūņu apjoms paver 

daudzas lietderīgas izmantošanas iespējas, piemēram, 

elek troenerģijas ražošanā, augsnes uzlabošanai un pat 

barības elementu pārstrādei. To izmantošanas iespējas 

ir atkarīgas no dūņu kvalitātes un apjoma, konkrētajā attī 

rīšanas iekārtā izmantotajiem procesiem un nacio nā lajiem 

tiesību aktiem un politikas. 

Daudzām, pat mūsdienīgām, notekūdeņu attīrī ša nas 

iekārtām nākas sastapties ar dažādām dūņu utili zēšanas 

grūtībām. Dažas iespējamās problēmas: trūkst tehnikas 

vai ķimikāliju dūņu atūdeņošanai vai sablī vēšanai, sa mazinātas 

iespējas izmantot ar metāliem pie sārņotas dūņas 

lauk saimniecībā utt. Konkrētas notek ūdeņu attīrīšanas 

iekārtas dūņu apstrādes stra tē ģijas noteikšanas faktori 

ir, piemēram, atrašanās vieta, transporta izmaksas, ie nākošo 

ūdeņu kvalitāte, izman totā barības elementu at dalīšanas 

tehnoloģija; juridis kie ierobežojumi attiecībā uz 

dūņu izmantošanu; kon dicionēšanas vielu pieejamība un 

cena un iespējas iz man tot ārpakalpojumus apstrādāto 

dūņu utilizē šanai. Jebkuras dūņu apsaimniekošanas sistēmas 

elastība ļauj pie lāgoties iespējamām izmaiņām 

valsts noteikumos par energo resursiem, atkritumiem vai 

ba rības elemen tiem, kā arī uz tirgu orientētiem politikas 

in stru mentiem, piemēram, valsts regulētiem tarifiem vai 

nodokļu notei kumiem. Regulāra sistēmas atjaunināšana ir 

nepieciešama, lai ietu kopsolī ar mainīgajiem apstākļiem. 

2.1. attēls. Fotoattēls: Shutterstock/Enieni. 

Nepieciešams precīzs un objektīvs ar notekūdeņu 

dūņu izmantošanu saistīto risku novērtējums. Galvenā 

problēma ir iespēja tikt galā ar dažādām ķīmiskām 

vielām, kas atrodas mājsaimniecību radīto sadzīves 

notek ūdeņu dūņās, un kā reciklēt barības elementus. 

Pašlaik tiek apspriests jautājums par bīstamajām 

ķīmiskajām vielām dūņās un tiek pārskatīta ES Direktīva 

par notekūdeņu dūņām. 

Dūņu apstrādes jautājumam ir arī starptautiskās politikas 

dimensijas, kas saistītas ne tikai ar atšķirīgiem tiesību 

aktiem, energoresursu izmantošanas stratēģijām un 

dūņu apstrādes izmaksām, bet arī ar faktu, ka pasaules 

mi ne rālā fosfora resursi izsīkst. Rodas jautājums par 

barības elementu reciklēšanu: saskaņā ar aplēsēm fosfora 

resursu pietiks tikai nākamajiem 50 gadiem. Šie resur 

si atrodas galvenokārt Ziemeļāfrikā, Ķīnā un ASV. 

Kaut gan ir pieejamas dažas optimistiskas aplēses par 

glo bālajām minerālā fosfora rezervēm, tiek paredzēts, ka 

mūsu gadsimta laikā pieaugs atkarība no vienas valsts – 

Marokas. Tādējādi ES pārtikas drošība ir atkarīga no 

importēta fosfora (Schröder un citi, 2011). 

10

IEVADS 

Sadzīves notekūdeņu dūņas satur daudz vērtīgā fosfora, 

taču tā reciklēšanas iespējas būtu jāņem vērā jau tad, kad 

tiek plānotas dūņu apsaimniekošanas iespējas. Turklāt 

dažas notekūdeņu attīrīšanas metodes nepieļauj fosfora 

esamību dūņās viegli izmantojamā formā. 

2.2 PAMATINFORMĀCIJA PAR DŪŅU APSTRĀDI KOMUNĀLO 

NOTEKŪDEŅU ATTĪRĪŠANAS IEKĀRTĀS 

Notekūdeņu dūņas ir sadzīves notekūdeņu attīrīšanas produkts, taču dūņu apstrādes jautājumi bieži tiek pamesti 

novārtā salīdzinājumā ar ūdeni saistītiem parametriem, piemēram, izejošo slodzi un dažādu notekūdeņu savienojumu 

atdalīšanas pakāpi. Dūņas rada potenciālu vides apdraudējumu, piemēram, putojošas dūņas var noplūst 

apstrādes laikā, vai notekūdeņu dūņas var pat apzināti izvadīt ūdenstecēs. 

Pirms vairākiem desmitiem gadu, kad notekūdeņu attīrīšanas 

nozare spēra tikai pirmos soļus, notekūdeņu 

dūņas tika apglabātas starptautiskajos ūdeņos. Dažās 

valstīs tas tiek darīts arī tagad. Papildus notekūdeņu 

dūņām notekūdeņu attīrīšanas rezultātā rodas arī citi 

blakus produkti, piemēram, cietvielas pēc sijāšanas un 

smiltis pēc mehāniskās apstrādes. Cietvielas var atūdeņot 

un sadedzināt sadedzināšanas iekārtās, bet smiltis 

var izmazgāt un izmantot atkritumu poligonos kā pildmateriālu. 

Praktiskās un tehniskās dūņu apstrādes problēmas ir šādas: 

• stabilizēšana – dūņas nav inertas, un tām var būt ne patīkama 

smaka; 

• ūdens satura un dūņu apjoma samazināšana līdz minimumam; 

• energopotenciāla izmantošana, ja tas ir ekonomiski iespē 

jams; 

• samazināt kaitīgo mikroorganismu daudzumu, ja 

cilvēki, dzīvnieki vai augi ir saskarē ar dūņām; 

• reģenerēt fosforu izmantošanai lauksaimniecībā. 

Lai gan Baltijas jūras reģiona valstīs tiek izmantotas 

daudzas atšķirīgas dūņu apstrādes metodes, pārbaudītas 

standarta metodes lielākā vai mazākā mērā tiek izmantotas 

visās šajās valstīs. Starp valstīm pastāv atšķirības 

attiecībā uz dažādu dūņu apstrādes metožu daudzumu 

un izmantošanu, no kuriem dažas, acīm redzami, ir 

savstarpēji izslēdzošas, piemēram, dūņu atūdeņošanai 

var izmantot vai nu centrifūgu, vai arī lentes filtrpresi. 

Dūņu žāvēšana sadedzināšanai tiek plaši pielietota tikai 

Vācijā un mazākā mērā Polijā un Zviedrijā. Līdz šim 

rentablas fosfora reģenerācijas metodes Baltijas jūras 

reģionā nav pieejamas, taču tiek īstenoti daudzi pētījumu 

projekti un eksperimentāli projekti, īpaši Vācijā, kur 

dūņu sadedzināšana ir plaši izplatīts paņēmiens. 

2-2. attēls. Fotoattēls: Shutterstock/Kekyalyaynen. 

11

IEVADS 

Paredzams, ka turpmākajos gados Baltijas jūras reģionā 

notekūdeņu dūņu apjoms pieaugs, galvenokārt tāpēc, ka 

tādās valstīs kā Polija, Latvija, Baltkrievija un Krievija 

tiek ieviestas uzlabotas notekūdeņu attīrīšanas metodes 

(2.1. tabula). 

Pastāv dažādi dūņu veidi ar atšķirīgām fizikālajām un 

bio loģiskajām īpašībām. Parasti notekūdeņu dūņas sastāv 

no primārajām un sekundārajām dūņām (2.3. attēls). 

Primārās dūņas iegūst primārajā nosēdtvertnē. To apjoms 

ir atkarīgs no izturēšanas (uzglabāšanas) laika un 

tvertnes tilpuma. Primārās dūņas satur daudz organisko 

savienojumu un ir optimāli piemērotas anaerobajai apstrādei. 

Dažām attīrīšanas iekārtām ir tikai nelielas primārās 

nosēdtvertnes vai to vispār nav, lai paaugstinātu 

substrāta daudzumu bioloģiskās apstrādes procesa denitri 

ficēšanas daļai. Vidējais sausnas (DS) saturs pri mārajās 

dūņās ir apmēram 4 %. Vidējais organiskās frakcijas 

saturs ir 67 % (ATV-DVWK-M 368E, 2003). 

Sekundārās dūņas iegūst dzidrinātājā (sekundārais 

nosēd baseins). Aerācijas baseinā ir augsta baktēriju koncentrācija. 

Baktēriju izturēšanas laiks aerācijas baseinā ir 

no 10 līdz 20 dienām, un tas ir atkarīgs no temperatūras, 

notekūdeņu attīrīšanas iekārtas cilvēku ekvivalentiem 

un slāpekļa atdalīšanas metodes (ATV-DVWK-A 

131E, 2000). Slāpekļa atdalīšanai baktērijām ir nepieciešams 

izturēšanas laiks, kurā tās aug, tāpēc vajadzīga 

dūņu cirkulācija (aktivēto dūņu recirkulācija). Daļa 

sekun dāro dūņu vairs nav vajadzīga (liekās dūņas, 

t.i., pārpalikušās dūņas vai aktivizētās atkritumu 

dūņas). To apjoms ir atkarīgs no dūņu izturēšanas laika, 

izmantotajiem substrātiem, piemēram, metanola, fosfora 

nogulsnēšana, bioloģiskā fosfora atdalīšana, kā arī no 

iepriekšējās apstrādes, piemēram, bioloģiskās filtrē šanas. 

Ķīmiskā fosfora nogulsnēšana paaugstina dūņu 

neorganisko frakciju. 

Salīdzinājumā ar primārajām dūņām liekajās dūņās 

sausnas saturs ir tikai 0,5 – 1,0 %. Organisko vielu 

saturs ir atkarīgs no izmantotā nogulsnētāja apjoma un 

vidēji sastāda 70 līdz 80 %. Sakarā ar baktērijām, kas 

savairojušās aerācijas tvertnē, baktēriju saturs ir daudz 

augstāks. Parasti liekās dūņas sablīvējas sliktāk nekā 

primārās dūņas (ATV-DVWK-M 368E, 2003), tāpēc 

liekās dūņas papildus jāsablīvē. Bez tam liekās dūņas 

parasti tiek sablīvētas mehāniski (skat. 3.3. nodaļu) 

vai gravitācijas blīvētājos. Primārās dūņas parasti 

tiek sablīvētas gravitācijas blīvētājos (3.2. nodaļa). Ar 

jēdzienu dūņu izejmateriāls var apzīmēt gan primārās 

dūņas (dūņas, kas ir izvadītas no sistēmas pirms bioloģiskās 

apstrādes), gan arī primārās/liekās dūņas vai to 

maisījumu pirms stabilizācijas. 

Anaerobi stabilizētas dūņas (4. nodaļa) ir fermentētās 

dūņas. Anaerobā fermentācija ir galvenā stabilizācijas 

metode sadzīves notekūdeņu dūņu apstrādē. Galvenie 

ieguvumi ir organisko vielu samazinājums un metāna 

gāzes ieguve, ko var izmantot, lai sasniegtu nepieciešamo 

2.1. tabula. Kopējais dūņu apjoms tonnās Baltijas jūras reģiona valstīs, izteikts sausna gadā (t/DS/a), kas paziņots ES Komisijai un ko 

izstrādās attiecīgās dalībvalstis (Milieu, WRc un RPA, 2008). 

Valsts 2005 / 2006 2010 2020 

(tDS/a) (tDS/a) (tDS/a) 

Baltkrievija* 50 000 50 000 70 000 

Dānija 140 021 140 000 140 000 

Igaunija n.d. 33 000 33 000 

Somija 147 000 155 000 155 000 

Vācija 2 059 351 2 000 000 2 000 000 

Latvija 23 942 25 000 50 000 

Lietuva 71 252 80 000 80 000 

Polija 523 674 520 000 950 000 

Krievija* 180 000 180 000 200 000 

Zviedrija 210 000 250 000 250 000 

Kopā 3 405 240 3 433 000 3 928 000 

* Šīs nav ES dalībvalstis, tāpēc pārskatā Milieu un citi, 2008, šie dati nav sniegti. PURE vajadzībām to aplēsto apjomu noteica Pöyry 

Finland Oy, pamatojoties uz datiem par to Baltijas jūras reģiona valstu iedzīvotāju skaitu, kuriem ir pieslēgta pašvaldību notekūdeņu 

attīrīšanas sistēma. 

12

Figure 2-1. Different types of sludges generated in urban waste water 

treatment plant processes. 

IEVADS 

Primārais 

nosēdbaseins 

Aerācijas baseins 

Sekundārais 

nosēdbaseins 

Primārās dūņas 

Atdalītās – 

aktivizētās dūņas 

Blīvēšana 

Sekundārās/liekās 

dūņas 

Fermentēšana 

Fermentētās 

dūņas 

Atūdeņošana 

Atūdeņotās 

dūņas 

2.3. attēls. Dažādi sadzīves notekūdeņu attīrīšanas iekārtu dūņu tipi. 

apstrādes temperatūru (parasti 35 – 40 °C) un ražotu 

elektroenerģiju. Pēc fermentācijas dūņās ir ievērojami 

mazāks gaistošo vielu saturs un to smaka ir mainījusies. 

Pēc fermentācijas (ja tā ir veikta) jāpanāk maksimāla 

dūņu apjoma samazināšana, lai samazinātu transporta 

un utilizēšanas izmaksas. Atūdeņošana (5. nodaļa) samazina 

ūdens saturu no vairāk par 95 % līdz 60 – 80 %. 

Atūdeņotās dūņas vairs nav iespējams pārsūknēt. Tās 

var izmantot lauksaimniecībā (pēc iespējamās apstrādes, 

lai paaugstinātu dūņu sanitāro kvalitāti, 6. nodaļa) vai 

izžāvēt (7. nodaļa) un sadedzināt (8. nodaļa) sa dedzināšanas 

iekārtā. Dažās valstīs iespējams dūņas apglabāt 

atkritumu poligonā. Izmantojamā utilizēšanas 

metode (9. nodaļa) galvenokārt ir atkarīga no konkrētās 

valsts tiesiskā regulējuma (12. nodaļa). 

Notekūdeņu dūņu apstrāde nav tikai blīvēšana, fermentācija, 

atūdeņošana un utilizēšana. Tā atstāj ietekmi 

uz visu attīrīšanas iekārtu: 

• Ar dūņu izcelsmes biogāzi ir iespējams palielināt enerģijas 

(elektrības un siltuma) ražošanu līdz vairāk nekā 

100 % no iekārtai nepieciešamās jaudas, tāpēc enerģijas 

ražošana un energoatdeve ir ļoti svarīgi jautājumi. Bez 

tam, ir iespējams palielināt biogāzes ražošanu ar noteiktām 

priekšapstrādes metodēm. 

• Izturēšanas laiks primārajā nosēdbaseinā atstāj tiešu 

pozitīvu ietekmi uz biogāzes ražošanu. No otras puses, 

ilgāks izturēšanas laiks samazina viegli noārdāmu organisko 

vielu slodzi bioloģiskajā apstrādē, tas samazina 

denitrifikācijas spēju, tāpēc var būt nepieciešams papildu 

oglekļa avots. Citi pozitīvie efekti ir labāka atūdeņojamība 

un zemākas utilizēšanas izmaksas. 

• Fermentācijas procesā slāpeklis reducējas līdz amoni ja 

jonam un tā koncentrācija ir augsta atdalītajā ūdenī, kas 

tiek atdalīts no dūņām atūdeņošanas rezultātā. Labāka 

fermentācija izraisa augstāku atdalītā ūdens slodzi. Ja 

notekūdeņu attīrīšanas iekārtas slāpekļa atdalīšanas 

jauda ir pārāk zema, jāizmanto atdalītā ūdens papildu 

ap strāde (10. nodaļa). 

• Bioloģiskā fosfora atdalīšana samazina dūņu atūdeņojamību 

par 10 % (Kopp, 2010). Dažām iekārtām ir 

problēmas uzturēt stabilu bioloģiskās fosfora atdalīšanas 

procesu vai citas ekspluatācijas problēmas (piemēram, 

dūņu uzbriešana). Ķīmiskā fosfora atdalīšana savukārt 

palielina dūņu apjomu. 

13

IEVADS 

Šajā publikācijā izmantots notekūdeņu attīrīšanas iekārtu iedalījums mazās (< 10 000 cilvēku 

ekvivalentu (CE), vidējās (10 000 – 100 000 CE) un lielās (> 100 000 CE) iekārtās. 

2.3 PARASTO DŪŅU APSTRĀDES TEHNOLOĢIJU 

KOMBINĀCIJAS 

Flow sheet 5: (Small and mid size waste water treatment plants with aerobic stabilization) 

DŪŅU 

BLĪVĒŠANA 

DŪŅU 

ATŪDEŅOŠANA 

DŪŅU 

UTILIZĒŠANA 

Aerobi stabilizētas 

liekās dūņas 

Priekšapstrāde 

(blīvēšana) 

(Mobilā) 

atūdeņošana 

Lauksaimniecībā, 

teritoriju 

labiekārtošanā 

Flow sheet 6 

2.4. attēls. Tipiska dūņu apstrāde mazās un vidējās notekūdeņu attīrīšanas iekārtās ar aerobo stabilizāciju. 

DŪŅU 

BLĪVĒŠANA 

DŪŅU 


DŪŅU 

HIGIENIZĀCIJA 

DŪŅU 

UTILIZĒŠANA 

(Primārās un) 




(Mobilā) 


Kompostēšana 

stirpās 

Galīgā apstrāde 

2.5. attēls. Tipiska dūņu apstrāde mazās un vidējās notekūdeņu attīrīšanas iekārtās ar kompostēšanu. 

14

treatment plants (and for small waste water treatment plants in Sweden, Finland 

and Denmark. Another possibility for small plants to pump / transport their 

IEVADS 

sludge to bigger plants for sludge handling. 

DŪŅU 

BLĪVĒŠANA 

DŪŅU 


(Primārās un) 




(Mobilā) 


Fermentācija, 

atūdeņošana un 

utilizēšana lielā iekārtā 

Flow sheet 8: (Figure 11-3 typical sludge handling for medium 

- large waste water treatment plants) 

2.6. attēls. Tipiska dūņu apstrāde vidējās notekūdeņu attīrīšanas iekārtās. 

BLĪVĒŠANA 

STABILIZĀCIJA 


HIGIENIZĀCIJA 

UTILIZĒŠANA 


Gravitācijas 

blīvēšana 

Pēc izvēles, piem., 

kompostēšana 

vai apstrāde 

ar kaļķi 

Liekās dūņas 

Mehāniskā 

blīvēšana 

Fermentācija 


Lauksaimniecībā, 

teritoriju 

labiekārtošana 

Flow sheet 9: (Figure 11-4 Typical sludge handling for large waste water 

treatment plants) 

2.7. attēls. Tipiska dūņu apstrāde vidējās un lielās notekūdeņu attīrīšanas iekārtās. 

BLĪVĒŠANA 

STABILIZĀCIJA 


ŽĀVĒŠANA 

SADEDZINĀŠANA 

UTILIZĒŠANA 


Gravitācijas 

blīvēšana 

Iespējama 

žāvēšana 


Mehāniskā 

blīvēšana 

Fermentācija 


Monosadedzināšana 

Līdzsadedzināšana 

Pelni 

tiek apglabāti 

poligonā vai 

izmantoti 

citādi 

2.8. attēls. Tipiska dūņu apstrāde lielās notekūdeņu attīrīšanas iekārtās. 

15

IEVADS 

2.4 PIEMĒRS: PURE PARTNERA DŪŅU APSTRĀDES 

RISINĀJUMI – GDAŅSKA, 

„GDANSKA INFRASTUKTURA WODOCIAGOWO-KANALIZACYJNA SP. 

Z O. O., WSCHÓD” 

Gdaņskas (Polija) notekūdeņu attīrīšanas iekārta ir lielākā 

notekūdeņu attīrīšanas iekārta, kas piedalās PURE 

projektā. Tajā tiek veikta bioloģiskā fosfora un slāpekļa 

atdalīšana (MUCT process) un pastāv iespēja veikt ķīmisko 

fosfora nogulsnēšanu. Iekārtas kopējā noslodze 

ir 781 000 cilvēku ekvivalentu. Ik gadu tiek apstrādātas 

18 374 tonnas notekūdeņu dūņu (sausna). 

Ņemot vērā lielo primāro nosēdbaseinu tilpumu ar 

iztu rēšanas laiku 3,7 stundas rodas ievērojams primāro 

dūņu dau dzums. Primārās dūņas gravitācijas blīvētājā 

tiek sa blī vētas līdz sausnas saturam 4,8 % un pēc tam 

tiek pa dotas uz bioreaktoru. Liekās dūņas vispirms tiek 

sablīvētas ar gravitācijas blīvētāju un pēc tam mehāniski 

apstrādātas ar skrūves presi līdz sausnas saturam 6 %. 

Polimēru patēriņš ir apmēram 3,4 g/kg DS (grami vienā 

kilogramā sausnas). 

Fermentāciju uzlabo dūņu sadalīšana ar ultraskaņu, kas 

paaugstina gāzes ražošanu un samazina dūņu apjomu. 

Mezofilās fermentācijas gadījumā izturēšanas laiks ir 28 

dienas 37 °C temperatūrā. Sausnas saturs bioreaktorā ir 

apmēram 3,1 %. 

Fermentētās dūņas tiek atūdeņotas centrifūgā. Atūdeņošanas 

parametri: sausnas saturs 19,7 %, polimēru patēriņš 

11,4 g/kg sausnas. Pēc tam tiek veikta žāvēšana, 

izmantojot mazutu un iegūstot sausnas saturu 31,4 %. 

Tiek izmantots kontaktžāvēšanas paņēmiens. 

Gdaņskas notekūdeņu attīrīšanas iekārtā tiek ražota 

biogāze, ko izmanto augstražīgā koģenerācijas iekārtā 

(elektriskais lietderības koeficients 40,5 %), iegūstot 

elektroenerģiju un siltumenerģiju. Iegūtās elektroenerģijas 

apjoms ir pietiekams koģenerācijas iekārtas 

un dūņu sadedzināšanas iekārtas darbināšanai, tādējādi 

ko ģe ne rācijas iekārta spēj saražot visu sev nepieciešamo 

elektroenerģiju. Pārpalikusī elektroenerģija tiek pārdota 

industriālajam elektrotīklam. Iegūtā siltumenerģija tiek 

izmantota attīrīšanas iekārtas tehnoloģiskajām vajadzībām. 

Turklāt biogāzi var uzglabāt līdz 10 stundām, 

kas nodrošina labu sagatavotību ārkārtas situācijām. 

Līdz šim daļa dūņu tiek kompostēta un izmantota atkri 

tumu poligona sanācijai. Pēc dūņu sadedzināšanas 

ie kārtas uzstādīšanas pabeigšanas visas dūņas tiks sadedzinātas. 

Ņemot vērā ierobežoto dūņu pieprasījumu 

un samērā augstu smago metālu koncentrāciju tajās 

dūņas lauksaimniecībā netiek izmantotas. No 2013. gada 

Polijā stāsies spēkā stingrāki noteikumi attiecībā uz dūņu 

apglabāšanu poligonos (saskaņā ar ES direktīvām). 

Notekūdeņu dūņu apsaimniekošanas nākotnes plāni 

paredz samazināt uzglabājamo notekūdeņu dūņu apjoma 

samazināšanu un līdz 2015. gadam pilnīgi atteikties 

no notekūdeņu dūņu uzglabāšanas. Tiks palielināts ar 

termiskās apstrādes metodēm utilizējamo dūņu apjoms. 

2. 9. attēls. Notekūdeņu attīrīšanas iekārta „Wschód” Gdaņskā. 

Fotoattēls: „GIWK”. 

16

IEVADS 


RISINĀJUMI – BRESTA, 

BRESTAS PAŠVALDĪBAS UNITĀRAIS ŪDENS UN NOTEKŪDEŅU 

APSAIMNIEKOŠANAS UZŅĒMUMS „BRESTVODOKANAL” 

Baltkrievijas pilsētā Brestā ir vairāk nekā 300 000 iedzīvotāju. 

Brestas notekūdeņu attīrīšanas iekārtā tiek izman 

tota tradicionālā aktivizēto dūņu apstrāde viegli 

no ārdā mo organisko vielu atdalīšanai. PURE projekta 

ietvaros tiek veiktas investīcijas fosfora ķīmiskās atdalī 

šanas paņēmiena ieviešanā. Bez tam tiek plānota 

Brestas notekūdeņu attīrīšanas iekārtas rekonstrukcija, 

piesaistot starptautisko finanšu institūciju aizdevumus. 

Kopš 2010. gada visas dūņas no Brestas notekūdeņu 

at tīrīšanas iekārtas tiek nosūtītas uz Brestas atkritumu 

apstrādes ražotni, kas pieder ārējam uzņēmumam un 

atrodas līdzās notekūdeņu attīrīšanas iekārtai. „Brestvodokanal” 

ir vienojusies ar apstrādes uzņēmumu par 

primāro un lieko dūņu apstrādi par maksu, ko sedz 

„Brestvodokanal”. Apstrādes uzņēmums sajauc cietos 

sadzīves atkritumus ar dūņām, un šis maisījums tiek 

apglabāts apstrādes uzņēmuma atkritumu poligonā. 

Atdalītais ūdens pēc priekšapstrādes atkritumu apstrādes 

iekārtā tiek novirzīts uz notekūdeņu apstrādes procesa 

sākumu. Uzņēmuma darbības dati nav publiski pieejami. 

Agrāk Brestas notekūdeņu attīrīšanas iekārtas dūņas 

tika uzglabātas dūņu lagūnās pie Bugas. Kopējais lagūnu 

tilpums ir 100 000 m³. 2002. gadā ar Dānijas finansējumu 

iekārtai tika piegādātas divas lentes filtr preses, 

kas ļauj samazināt dūņu apjomu. Filtrpreses ir uzstādītas 

mehāniskās apstrādes ēkā. Pašlaik tiek īstenots Polijas un 

Baltkrievijas sadarbības projekts, kas paredz dūņu lagūnu 

iztukšošanu, lai novērstu dūņu noplūdi no lagūnām upē. 

Šī projekta ietvaros attīrīšanas iekārtai ir piegādātas 

divas – viena pārvietojama un viena stacionāra Dānijā 

ražotas filtrpreses. Mobilā filtrprese ir izvietota blakus 

dūņu lagūnām, bet stacionārā – mehāniskās apstrādes 

ēkā. Saskaņā ar vienošanos starp Polijas Nacionālo fondu 

vides aizsardzībai un ūdens resursu apsaimniekošanai, 

Brestas pilsētas pašvaldību un „Brestvodokanal”, šo 

pasākumu finansē minētais Polijas fonds. 

Pirmā dūņu lagūna jau ir pilnīgi tukša, un pašlaik tiek 

iztukšota otrā lagūna. Atūdeņotās dūņas tiek apglabātas 

„Brestvodokanal” atkritumu poligonā, kas atrodas apmēram 

30 km attālumā no Bugas. Vecās dūņu lagūnas 

tiks rekultivētas un pārveidotas par zaļo zonu. 

2.10. attēls. „Brestvodokanal”. 

Fotoattēls: Pekka Sarkkinen. 

17

Fotoattēls: Samuli Korpinen, HELCOM. 

3. DŪŅU BLĪVĒŠANA

DŪŅU BLĪVĒŠANA 

3.1 IEVADS 

Pēc notekūdeņu attīrīšanas ūdens saturs dūņās ir no 97 % līdz 99,5 %. Blīvējot dūņas, tiek palielināts sausnas 

(DS) saturs dūņās, samazinot ūdens saturu ar zemu enerģijas pievadi. Dūņu blīvēšanu var izmantot gan kā 

priekšapstrādi fermentācijai, gan arī kā priekšapstrādi atūdeņošanai notekūdeņu attīrīšanas iekārtās, kas darbojas 

bez fermentācijas iekārtas (sk. blokshēmas 2.3. nodaļā). 

Noderīga informācija: 

tā kā ar dažām atūdeņošanas ierīcēm iespējams 

atūdeņot dūņas ar ļoti augstu ūdens saturu, atsevišķa 

blīvēšana ne vienmēr ir nepieciešama. Ieteicams 

konsultēties ar ražo tājiem. 

Ar gravitācijas un mehāniskās blīvēšanas paņē mie niem 

iespējams apstrādāt primārās dūņas, liekās dūņas un to 

maisījumu. Sekundāro dūņu blīvēšanai ir galvenā nozīme, 

jo pēc nostādināšanas sausnas saturs šajās dūņās ir 

apmēram 0,5 – 1,0 %, bet primārajās dūņās, kas iegūtas 

primārajā nosēdbaseinā, sausnas saturs ir līdz 4,0 %. 

Mazās un vidējās notekūdeņu attīrīšanas iekārtās parasti 

ir tikai neliels primārais nosēdbaseins vai tā vispār nav. 

Galveno dūņu apjomu šajās iekārtās veido liekās dūņas, 

un primārās un sekundārās dūņas tiek apstrādātas kopā, 

piemēram, ar gravitācijas blīvēšanas paņēmienu. Tā kā 

primāro un lieko dūņu maisījumam piemīt labākas nosē 

šanās īpašības nekā liekajām dūņām atsevišķi, gravitācijas 

blīvēšana ir efektīvāka. Protams, katrai attīrīšanas 

iekārtai ir savs dūņu blīvēšanas risinājums, turklāt liela 

notekūdeņu attīrīšanas iekārta var būt aprīkota ar nelielu 

primāro nosēdbaseinu, tādējādi kombinētā blīvēšana ir 

ekonomiski izdevīgāka. Dažās mazās notekūdeņu at tīrīšanas 

iekārtās blīvētāja vispār nav. 

Dūņu blīvēšanai, tāpat kā atūdeņošanai (skat. 5. nodaļu), 

izmanto neorganiskos vai organiskos ķīmiskos flokulantus 

(parasti polimērus), taču tie nebūt nav absolūti 

nepie ciešami visiem blīvēšanas un atūdeņošanas paņēmie 

niem. Flokulantiem nepieciešami īpaši maisī šanas, 

uzglabāšanas un padeves nosacījumi, kurus var uzzināt 

no to ražotāja vai blīvētāja ražotāja. Polimēru dozēšanas 

un maisīšanas optimizācija ļauj uzlabot blīvēšanas 

rezultātus. Dūņu maisījumiem dažādās notekūdeņu attīrī 

šanas iekārtās ir dažādas īpašības, tāpēc ieteicams 

veikt pilna mēroga pārbaudi laboratorijā, lai atrastu optimālo 

rezultātu un optimālās izmaksas. 

3.1. attēls. Fotoattēls: Shutterstock/ John Kasawa. 

Iegūtais sausnas saturs, enerģijas patēriņš un ķimikāliju 

patēriņš ir atkarīgs no dūņu tipa – dažādi avoti uzrāda 

dažādas šo parametru vērtības. Šajā publikācijā ir izmantots 

dažādu informācijas avotu (PURE Pöyry pārskats, 

Burton un citi, 2003, un DWA M-381E, 2003) sniegto 

blīvēšanas skaitlisko datu apkopojums, ieskaitot PURE 

projekta partneru datus. Nodaļas beigās uzrādīti rezultāti, 

kas iegūti ar PURE partneru notekūdeņu attīrīšanas 

iekārtās izmantotajiem blīvēšanas paņēmieniem. 

19


3.2 BLĪVĒŠANA AR GRAVITĀCIJAS SPĒKA IZMANTOŠANU 

Darbības principi, rezultāti un nepieciešamā platība 

Blīvēšana, kas pamatojas uz gravitācijas spēka izmantošanu, ir vienkāršākais veids, kā ar zemu enerģijas 

patēriņu samazināt notekūdeņu dūņu ūdens saturu. Dūņas tiek iesūknētas apaļā tvertnē, kas aprīkota ar lēnām 

rotējošu grābekļa mehānismu, kas pār rauj dūņu daļiņu saites un tādējādi paaugstina nosēšanos un sablīvēšanos. 

Ienākošā dūņu plūsma tiek virzīta uz tvertnes centrālo 

konusu. Svarīgākie blīvētāja uzbūves un darbības kritēriji 

ir dūņu masa vienā kvadrātmetrā un pietiekošai 

sedimentācijai nepieciešamais izturēšanas laiks. Nosēdušās 

dūņas sakrājas tvertnes dibenā, tiek izsūknētas 

pa apakšējo izplūdes cauruli un novirzītas uz nākamo 

ap strādes posmu, kas var būt bioreaktors, atūdeņošanas 

iekārta vai sekundārās (mehāniskās) blīvēšanas iekārta 

(3.3. attēls). Pat dūņas, kas nav sablīvētas un stabilizētas, 

iespējams izmantot lauksaimniecībā, piemēram, lauksaimniecībā 

tiek izmantotas kādas mazas Vācijas notekūdeņu 

attīrīšanas iekārtas dūņas. 

Primāro dūņu blīvēšanai nav ieteicams izmantot flokulantus. 

Flokulantus iespējams izmantot, lai labāk sablīvētu 

dūņu maisījumu vai liekās dūņas, (3.1. tabula). 

Ar gravitācijas blīvēšanu iespējams samazināt kopējo 

dūņu apjomu par 90 % no sākotnējā apjoma, pie tam 

energoresursu patēriņš ir ļoti mazs. 

Gravitācijas blīvēšanai nepieciešams atsevišķs baseins – 

parasti tas ir apaļas formas betona baseins. Tipis kais baseina 

diametrs ir 8 – 20 m. Gravitācijas blīvē tāju iespējams 

izvietot zem klajas debess, taču blīvi ap dzīvotās 

vietās un dzīvojamo vai biroja ēku apkaimē baseins 

jāpārsedz ar vieglas konstrukcijas jumtu un jānodrošina 

vēdināšana, lai novērstu nepatīkami smakojošu gāzu 

(satur sērūdeņradi, H 2 

S) emisiju. 

Blīvēšanu dažos gadījumos var veikt primārā vai sekundārā 

nosēdbaseina iekšpusē. Šajā gadījumā dūņu bedre 

ir dziļa zona (> 4 m) vertikālā primārā nosēdbaseina 

sākumā (piemēram, notekūdeņu attīrīšanas iekārtā 


vēl viens gravitācijas blīvēšanas mērķis ir panākt 

nozīmīgu hidraulisko buferspēju (līdz 3 dienām) 

starp notekūdens plūsmu un dūņu apstrādes procesu. 

Parasti gravitācijas blīvētāji ir bufertvertnes, it īpaši 

tad, ja daļa iekārtas, piemēram, atūdeņošanas iekārta, 

netiek darbināta nepārtraukti. Šādos gadījumos 

gravitācijas blīvētāji tiek izmantoti biežāk nekā 

mehāniskā blīvēšana. 

„Viikinmäki" Helsinkos, Somija) vai apaļa sekundārā 

nosēd baseina vidusdaļā, kas ir liels dūņu bunkurs, kurā 

notiek gravitācijas blīvēšana (dažās rūpniecības notek 

ūdeņu attīrīšanas iekārtās). Salīdzinājumā ar tradicionālo 

gravitācijas blīvēšanu šajā gadījumā kopējais 

dūņu sausnas saturs ir mazāks, bet anaerobu apstākļu 

risks – augstāks. Šī risinājuma piemērotība ir atkarīga no 

notekūdeņu attīrīšanas iekārtas apstākļiem. 

Piemērotība dažādu veidu dūņām un 

dažādiem darbības veidiem un mērogiem 

Gravitācijas iedarbībā iespējams sablīvēt visu tipu dūņas. 

Atkarībā no dūņu nosēšanās īpašībām dažos gadījumos 

nepieciešams pievienot flokulantus. Iespējams sablīvēt 

arī fermentētas dūņas, taču tās parasti tiek atūdeņotas 

tiešā veidā. Šī metode ir piemērota vidējām un lielām 

notekūdeņu attīrīšanas iekārtām. Dažos gadījumos 

blīvēšana netiek veikta un dūņas tiek sūknētas tieši 

uz atūdeņošanas iekārtu – šis paņēmiens jāņem vērā, 

projektējot dūņu atūdeņošanas iekārtas jaudu. 

3.1. tabula. Gravitācijas blīvēšanas rezultāti attiecībā uz sausnas (DS) saturu, izmantojot vai neizmantojot flokulantus 

(DWA-M 381E, 2007), (Burton un citi, 2003). 

Bez flokulantiem 

Ar flokulantiem (polimēriem) 

Primārās dūņas 5–10 % DS - 

Primāro un lieko dūņu maisījums 4–6 % DS 5–8 % DS 

Liekās dūņas 2–3 % DS 3–4 % DS 

20



ja primārā nosēdbaseina tilpums ir ļoti liels, iespējams 

tajā ievadīt liekās dūņas, lai panāktu kopējo nosēšanos. 

Šādā veidā ar ļoti zemu enerģijas un ķimikāliju patēri 

ņu iespējams iegūt sausnas saturu 3 – 3,5 %. Tas ir 

piemērots risinājums, ja ir pieejams fermentators un 

primārā nosēdbaseina tilpums ir ļoti liels, kā arī tad, ja 

polimēru izmantošanas iespējas ir ierobežotas. 

3.2. attēls. Gravitācijas blīvētājs Lībekā. Fotoattēls: 

„Entsorgungsbetriebe Lübeck”. 

Ekspluatācija, tehniskā apkope, vides un 

drošības aspekti 

Gravitācijas blīvēšanas iekārta nepārtraukti darbojas kā 

blīvētājs un kā bufertvertne. Tīrīšana vai tehniskā apkope 

parasti nepieciešama ik pēc 1 – 2 mēnešiem, taču 

dūņu uzbriešanas gadījumā blīvētājs jātīra biežāk (atkarībā 

no uzbriešanas problēmu biežuma, kuras būtu 

jāatri sina arī citu iemeslu dēļ). Dažās attīrīšanas iekārtās 

tīrīšana notiek tikai tad, ja tiek konstatētas problēmas. 

Vides aspekti ir saistīti ar iespējamu nepatīkami smakojošu 

gāzu emisiju gaisā. Šo emisiju var samazināt, veicot 

ķīmisko apstrādi ar kalcija hidroksīdu (paņēmiens pie mērots 

mazām un vidējām iekārtām) vai pārklājot baseinu 

un organizējot ventilāciju (piemērots lielām iekārtām). 

Figure 4-2. Schematic diagram of a gravity thickener. 

Kad notekūdeņu attīrīšanas iekārta atrodas dzīvojamo 

rajonu vai citu blīvi apdzīvoto vietu tuvumā, blīvēšanas 

smaku kontroli var pieprasīt kompetentās iestādes. 

Izmaksas 

Gravitācijas blīvēšanas investīciju izmaksas galvenokārt 

atkarīgas no baseina tilpuma un grunts apstākļiem. 

Smaku emisija paaugstina izmaksas. Kopējās investīciju 

izmaksas ir augstas (parasti no 150 000 līdz 400 000 

eiro), bet ekspluatācijas izmaksas ir zemas. Baseina 

teh niskās ekspluatācijas laiks parasti ir vairāk par 40 

gadiem, pamataprīkojuma ekspluatācijas laiks ir 20 – 25 

gadi, un papildaprīkojuma ekspluatācijas laiks – apmēram 

10 – 15 gadi. Elektroenerģijas patēriņš ir zems 

(2 – 6 kWh/t DS). Izmantojot flokulantus, ķimikāliju 

patēriņš ir apmēram 0,5 – 3 kg flokulanta uz vienu tonnu 

sausnas. Gravitācijas blīvētāja izmantošanas gadījumā 

nav nepieciešams papildu darbaspēks vai īpašas prasmes, 

izņemot tās, kas nepieciešamas parastajam darbam 

notek ūdeņu attīrīšanas iekārtās. 

DŪŅU IEPLŪDE 

PĀRPLŪDES NOTECE 

DŪŅU KONCENTRĀTA IZPLŪDE 

3.3. attēls. Shematiska gravitācijas blīvētāja diagramma. 

21


Tehnoloģiju izmantošana Baltijas jūras reģionā 

Gravitācijas blīvētāji Baltijas jūras reģionā tiek izmantoti gandrīz visās lielās un vidējās notekūdeņu attīrīšanas 

iekārtās, piemēram, Tallinā, Tartu un Pērnavā Igaunijā; Espo, Turku un Oulu Somijā; Stokholmā Zviedrijā; Rīgā 

Latvijā; Viļņā un Kauņā Lietuvā; Varšavā un Gdaņskā Polijā; Sanktpēterburgā Krievijā; Kopenhāgenā Dānijā 

un Berlīnē un Hamburgā Vācijā. 

Gravitācijas blīvētāju iespējams gan aizvietot (piemēram, Lahti, Somija, vai Kohtlajervē, Igaunija), gan arī papildināt 

ar citu blīvēšanas aprīkojumu, kas parasti nepieciešams, ja iekārtā tiek veikta arī dūņu anaerobā apstrāde. Dažos gadījumos 

gravitācijas blīvēšana (vai jebkura cita blīvēšana) netiek izmantota vidējās un lielās attīrīšanas iekārtās, piemēram, 

Igaunijā, Latvijā, Polijā un Vācijā. Šajos gadījumos, izvēloties dūņu atūdeņošanas iekārtu tipu un jaudu, jāņem 

vērā fakts, ka netiks veikta iepriekšēja dūņu blīvēšana. 

3.3 MEHĀNISKĀ BLĪVĒŠANA 

Ar mehāniskās blīvēšanas metodi parasti tiek apstrādātas liekās dūņas. Bez tam pastāv iespēja mehāniski sablīvēt 

primārās dūņas vai primāro un lieko dūņu maisījumu. Parasti mehāniskā dūņu maisījuma sablīvēšana tiek 

izmantota iekārtās, kur ir neliels primārais nosēdbaseins, kā arī gadījumos, kad dūņas netiek fermentētas. 

Lai izmantotu mehānisko blīvēšanu, nepieciešami 

flokulanti un elektro enerģija. 

Flokulants tiek padots uz flokulācijas 

reaktoru ar maisītāju, lai nodrošinātu 

labu samaisīšanu un stabilu flokulu 

vei do šanos. Mehāniskās blīvēšanas iekārtas 

var darbināt nepārtrauktā režīmā 

(24/7). Bez tam iespējams (it īpaši 

vidējām iekārtām) organizēt darbu 

maiņās, piemēram, 8/5 vai 16/5. Šādos 

gadī jumos ir nepieciešama bufertvertne 

(skat. 3.2. nodaļu). 

Mehāniskā blīvēšana ir piemērota 

lielām un vidējām notekūdeņu attīrīšanas 

iekārtām kā priekšapstrāde 

tiešai atūdeņošanai bez fermentācijas. 

Mehāniskās blīvēšanas aprīkojuma izmaksas 

ir no 70 000 līdz 150 000 eiro, tehniskās ekspluatācijas 

laiks parasti ir 15 – 20 gadi. Parastā tīrīšana 

jāveic apmēram ik pēc divām nedēļām. Dažādās 

mehāniskās blīvēšanas metodes nav saistītas ar īpašām 

vides vai drošības problēmām. 

3-4. attēls. Gravitācijas blīvētāji attīrīšanas iekārtā „Zdroje”, 

Šcecina, Polija. Fotoattēls: „ZWiK Szczecin”. 

Turpmākajās nodaļās tiek aprakstītas dažas konkrētas 

mehāniskās blīvēšanas metodes. Pastāv arī citas metodes, 

piemēram, blīvēšana ar disku blīvētājiem, kas šeit nav 

aprakstītas. 

22


3.3.1. BLĪVĒŠANA AR SKRŪVES BLĪVĒTĀJU 

Darbības principi, rezultāti un nepieciešamā 

platība 

Skrūves blīvētājs sastāv no slīpa ķīļveida groza. Skrūve, 

kas lēnām griežas ar mainīgu ātrumu, lēnām transportē 

dūņas augšup pa slīpo grozu. Ūdens iztek cauri grozam. 

Sablīvēšanas pakāpi regulē ar regulējamu dūņu izvades 

atveres plāksni un maināmu skrūves griešanās ātrumu. 

Ķīļveida stiepļu grozu darbināšanas laikā tīra ar auto mātisku 

mazgāšanas sistēmu. 

Blīvēšana ar skrūves blīvētāju ir piemērota dūņu sablīvēšanai 

no sausnas satura 0,5 – 1 % līdz galīgajam saturam 

4 – 7 % parastajās sadzīves notek ūdeņu attīrīšanas 

iekārtās. Kopējo dūņu apjomu iespējams samazināt par 

90 % no sākotnējā apjoma, mazgāšanai nepieciešamais 

enerģijas un ūdens patēriņš ir zems. 

Skrūves blīvētājus parasti izgatavo no nerūsošā tērauda, 

un to jauda ir no 20 m³/h līdz 100 m³/h. Iekārtai 

ir apvalks, lai līdz minimumam samazinātu smaku 

izplatīšanos. Nepieciešamā platība atkarīga no til puma, 

parasti tā ir šāda: platums: 2 – 4 m, garums: 5 – 10 m, 

augstums 3 – 6 m, ieskaitot tehniskajai apkopei nepieciešamo 

platību. Aprīkojums obligāti jāuzstāda telpās. 

Izmaksas 

Uzstādītā jauda ir apmēram 4 – 10 kW; šīs iekārtas elektroenerģijas 

patēriņš salīdzinājumā ar kopējo notekūdeņu 

attīrīšanas iekārtas elektroenerģijas patēriņu ir 

niecīgs (apmēram 3 – 7 kWh/t DS). Tas ir atkarīgs no 

reālā iekārtas darbināšanas laika. Ķimikāliju patēriņš ir 

no 2 līdz 6 kg flokulanta uz vienu tonnu sausnas. Skrūves 

blīvētāja izmantošanas gadījumā nav nepieciešams papildu 

darbaspēks vai īpašas prasmes, izņemot tās, kas 

nepieciešamas parastajam darbam notekūdeņu attīrīšanas 

iekārtās. 

3.3.2 BLĪVĒŠANA AR BLĪVĒŠANAS CILINDRU 


platība 

Rotējoša blīvēšanas cilindra sistēma sastāv no dūņu 

flo kulācijas iekārtas, ieskaitot flokulanta padevi, un rotējošiem 

cilindra sietiem. Dūņas, kurām pievienots flokulants, 

tiek padotas uz rotējošajiem cilindra sietiem, kas 

atdala dūņas no ūdens. Sablīvētās dūņas pārvietojas uz 

cilindra galu, bet atdalītais ūdens iztek cauri sietiem. 

Tehniskie parametri ir līdzīgi skrūves blīvētāju paramet 

riem, un caurlaidspēja atkarībā no padeves un 

nepie ciešamā iegūtā sausnas satura ir no 10 m³/h līdz 

vairāk par 70 m³/h. Izmantojot blīvēšanu ar blīvēšanas 

cilindru, iespējams samazināt kopējo dūņu apjomu 

līdz 90 % no sākotnējā apjoma un panākt līdz 5 – 7 % 

sausnas satura dūņās. 

Blīvēšanas cilindrs tiek izgatavots no nerūsošā tē rauda 

un ir ieslēgts apvalkā, lai līdz minimumam samazi nātu 

smaku izplatīšanos un ietekmi uz vidi, taču iekārtai 

ir apsekošanas atvere un noņemami sānu paneļi, kas 

nodrošina ērtu piekļuvi un tehnisko apkopi. Gal venās 

blīvēšanas cilindra priekšrocības ir zemās teh nis kās 

apkopes izmaksas, zems energoresursu un ūdens patē 

riņš, kā arī neliela nepieciešamā platība (pla tība 

un tilpums). Nepieciešamā platība atkarīga no tilpu 

ma, parasti tā ir šāda: platums: 2 – 3 m; garums: 

7 – 15 m, augstums: 3 m, ieskaitot tehniskajai apkopei 

nepieciešamo platību. Aprīkojums obligāti jāuzstāda 

telpās. 

Izmaksas 

Elektroenerģijas patēriņš ir apmēram tāds pats kā 

skrūves blīvētājiem (3 – 7 kWh/t DS). Uzstādītā jau- 

3.5. attēls. Rotējošie blīvēšanas cilindri Jūrmalā, Latvija, un Šcecinā, Polija. Fotoattēli: PIU „Jūrmalas Ūdens” un „ZWiK Szczecin”. 

23


da ir 4 – 10 kW. Maksimālais ķimikāliju patēriņš ir 

2 – 6 kg flokulanta uz vienu tonnu sausnas. Blīvē šanas 

cilindra izmantošanas gadījumā nav nepieciešams 

papildu darbaspēks vai īpašas prasmes, izņemot tās, 

kas nepieciešamas parastajam darbam notekūdeņu attīrīšanas 

iekārtās. 

3.3.3 BLĪVĒŠANA AR LENTES BLĪVĒTĀJU 


platība 

Lentes blīvētājs jeb gravitācijas lentes blīvētājs ir 

izstrādāts no atūdeņošanas lentes preses, kas aprakstīta 

5.3. nodaļā. Lentes blīvētājs sastāv no gravitācijas lentes, 

kas pārvietojas pa skrituļiem ar piedziņas mehānismu. 

Pēc flokulācijas iekārtas dūņas tiek nepārtraukti un 

vienmērīgi padotas visā lentes platumā. Ūdens iztek 

cauri lentei, un lentes galā dūņas sasniedz vēlamo 

sausnas saturu. Lai veicinātu ūdens aiztecēšanu, lente 

ir aprīkota ar vienmērīgi izvietotiem „irdināšanas 

asmeņiem". Filtrāta ūdens automātiski tīra lenti. 

Parastā jauda ir no 24 m³/h līdz 180 m³/h. Iespējams 

samazināt kopējo dūņu apjomu līdz 90 % no sākotnējā 

apjoma. Sasniegtais vidējais sausnas saturs ir apmēram 

5 – 7 %. Nepieciešamā platība atkarīga no tilpuma, tā ir 

apmēram tāda pati kā skrūves blīvētājam. 

Lentes blīvētājs tiek izgatavots no nerūsošā tērauda 

un ir ieslēgts apvalkā, lai līdz minimumam samazinātu 

smaku izplatīšanos un ietekmi uz vidi. Apvalks 

ir noņemams, kas nodrošina ērtu piekļuvi un tehnisko 

apkopi. Galvenās lentes blīvētāja priekšrocības ir zemās 

tehniskās apkopes un energoresursu izmaksas, kā arī 

neliela nepieciešamā platība (platība un tilpums). 

Izmaksas 

Enerģijas patēriņš ir zems. Atkarībā no ražotāja uzstādītā 

iekārtas jauda ir no 3 līdz 10 kW (3 – 7 kWh/t DS). 

Parastais ķimikāliju patēriņš ir no 2 līdz 6 kg flokulanta 

uz vienu tonnu sausnas. Lentes konveijera darbināšanai 

nav nepieciešams papildu darbaspēks vai īpašas prasmes. 

3 6. attēls. Lentes blīvētāji Lībekā un Šcecinā. Fotoattēli: „Entsorgungsbetriebe Lübeck” un „ZWiK”. 

3.3.4 BLĪVĒŠANA AR CENTRIFŪGU 

Centrifūgas tiek izmantotas dūņu blīvēšanai un atūdeņošanai. 

Atūdeņošanas centrifūgas sīkāk aprakstītas 

5.2. nodaļā. Atūdeņošanas un blīvēšanas centrifūgu 

uzbūve ir atšķirīga. Blīvēšanas centrifūgas ir paredzētas 

efektīvai dūņu ūdens satura samazināšanai ar zemāku 

enerģijas un ķimikāliju patēriņu, bet atūdeņošanas 

centrifūgas – maksimālā iespējamā ūdens daudzuma 

aiz vadīšanai. 

Centrifūgas tiek izgatavotas no nerūsošā tērauda un ir 

pilnībā ieslēgtas apvalkā, lai līdz minimumam samazinātu 

smaku izdalīšanos un ietekmi uz vidi. Centrifūga 

griežas ar lielu ātrumu, atdalot šķidrumu no cietvielām. 

Centrifūgas jauda ir no 5 m³/h līdz 200 m³/h. Ar 

blīvēšanas centrifūgu var iegūt sausnas saturu 5 – 7 %. 

Nepieciešamā platība ir atkarīga no ietilpības, tā ir līdzīga 

blīvēšanas cilindram nepieciešamajai platībai. 

Izmaksas 

Blīvēšanai ar centrifūgu nepieciešamais ķimikāliju patēriņš 

ir neliels (1,0 – 1,5 g/kg DS), taču salīdzinājumā 

ar citām mehāniskajām blīvēšanas metodēm enerģijas 

patēriņš ir daudz augstāks. Atšķirībā no pārējām trim 

mehāniskās blīvēšanas metodēm blīvēšanai ar centrifūgu 

nav nepieciešams flokulants, taču šajā gadījumā ūdens 

atdalīšanas līmenis ir ievērojami zemāks, nekā izmantojot 

flokulantus. 

24



RISINĀJUMI – RĪGA, 

SIA „RĪGAS ŪDENS”, DAUGAVGRĪVAS NOTEKŪDEŅU 

ATTĪRĪŠANAS IEKĀRTA 

Daugavgrīvas notekūdeņu attīrīšanas iekārta Rīgā ir 

lielākā šāda veida iekārta Latvijā. Tās kopējā noslodze 

ir 1 000 000 cilvēku ekvivalentu, un tā ik gadu apstrādā 

6 857 tonnas utilizējamo notekūdeņu dūņu (sausnas 

saturs, DS). Attīrīšanas iekārta ir aprīkota ar modernu 

slāpekļa atdalīšanas iekārtu (rekonstruēta 2012. gada 

vasarā) un fosfora nogulsnēšanas iekārtu, ko daļēji 

finansēja PURE projekts. 

Primārās dūņas iegūst primārajā nosēdbaseinā, iztu 

rēšanas laiks ir 2,5 stundas. Iespējams sasniegt 

sausnas saturu no 4 līdz 5 %. Liekās dūņas tiek mehāniski 

sablīvētas ar centrifūgu, polimēru patēriņš ir 

zems (2 – 4 g/kg DS). Lieko dūņu kopējo sausnas 

saturu iespējams paaugstināt līdz 5 – 7 %, tā rezultātā 

kopējais sausnas saturs pēc biorektora ir 3 %. Bioloģiskā 

fermentācija norisinās 37 °C temperatūrā, izturēšanas 

laiks ir no 14 līdz 20 dienām. 

Biogāzi uzglabā 2 500 m³ gāzes uzglabāšanas tvertnē. 

Saražoto gāzi iespējams uzglabāt līdz 5 stundām, un 

to izmanto koģenerācijas iekārtā. Koģenerācijas iekārtas 

elektroenerģijas jauda ir apmēram 2 MW, un tās 

maksimālais elektriskais lietderības koeficients ir 38,9 %. 

Iekšējām vajadzībām tiek izmantoti 45 % elektro - 

enerģijas un 55 % siltuma enerģijas. Koģenerācijas 

iekārtu apsaimnieko atsevišķs uzņēmums – ārpakalpojumu 

sniedzējs. 

3 7. attēls. Daugavgrīvas notekūdeņu attīrīšanas iekārta Rīgā. 

Fotoattēls: SIA « Rīgas ūdens». 

Fermentētās dūņas pēc fermentācijas tiek kondicionētas 

ar polimēriem (8 g/kg DS) un atūdeņotas ar centrifūgām, 

taču iespējams panākt tikai sausnas saturu 22 %. 

Visas dūņas tiek izmantotas lauksaimniecībā, kas Latvijā 

ir visizplatītākais dūņu izmantošanas veids. Līdz šim 

saistībā ar piesārņojuma robežvērtībām nav radušās 

nekādas problēmas. 

3.8. attēls. Dūņu transportēšana Daugavgrīvas notekūdeņu 

attīrīšanas iekārtā. Fotoattēls: SIA « Rīgas ūdens». 

25


3.5 GALVENO BLĪVĒŠANAS METOŽU KOPSAVILKUMS 

Izmantojot gravitācijas blīvēšanu, iespējams nodrošināt 

dūņu sablīvēšanu ar zemām ekspluatācijas izmaksām. 

Mehāniskās blīvēšanas iekārtu ekspluatācijas izmaksas 

ir daudz augstākas, taču sasniedzamais sausnas saturs 

arī ir augstāks. Papildus kapitālieguldījumam, mehāniskajā 

blīvētājā ir jāiegādājas nepieciešamās bufertvertnes, 

tāpēc ekonomiski izdevīgāk ir iegādāties gravi tācijas 

blīvētāju. 

Nepārtraukti darbināmas mehāniskās blīvēšanas iekārtas 

ir īpaši piemērotas lielākām notekūdeņu attīrīšanas iekār 

tām, kas izmanto fermentāciju, jo iespējams ie gūt un 

ievadīt bioreaktorā dūņas ar augstāku sausnas saturu. 

Tas ļauj samazināt dūņu uzsildīšanai nepieciešamo enerģijas 

patēriņu. Ja biorektoram ir īss izturēšanas laiks, blīvē 

šana veicina fermentāciju. 

3.2. tabulā sniegts dažādu mehāniskās blīvēšanas meto 

žu salīdzinājums. Uzrādītas tipiskās vērtības, kas galvenokārt 

raksturīgas liekajām dūņām. Katram dūņu 

tipam ir savi parametri. PURE partneru iekārtu salī dzinājumu 

skat. 3.3. tabulā. 


dūņu īpašības ziemā un vasarā ir atšķirīgas, tādējādi 

arī polimēru patēriņš gan samazinās, gan pieaug. 

Laika posmā, kad notiek pāreja no silta laika uz 

aukstu un no auksta laika uz siltu, blīvēšanu, fermen 

tāciju un atūdeņošanu nepieciešams kontrolēt. 

Problēmas var radīt, piemēram, dūņu uzbriešana. 

Ūdens no blīvēšanas iekārtām tiek aizvadīts atpakaļ uz 

notekūdeņu attīrīšanas iekārtu vai apstrādāts kopā ar 

atūdeņošanas procesā atdalīto ūdeni. Dūņu blīvēšanas 

rezultātā iegūtajā ūdenī barības elementu koncentrācija 

parasti ir zema. 

3.9. attēls. Fotoattēls: Shutterstock/Nostal6ie. 

26


3 2. tabula. Dažādu blīvētāju salīdzinājums. DS = sausnas saturs. 

Tehnoloģija 

Skrūves blīvētājs 

Blīvēšanas 

cilindrs 

Lentes blīvētājs 

Centrifūga 

Sausnas saturs 4 – 7 % 5 – 7 % 5 – 7 % 5 – 7 % 

Polimēru 

patēriņš 

Enerģijas 

patēriņš 

Tehniskās 

apkopes 

izmaksas 

Jauda un 

piebildes 

Piemēri Baltijas 

jūras reģionā 

2 – 6 g/kg DS 2 – 6 g/kg DS 2 – 6 g/kg DS 1 – 1,5 g/kg DS 

Zems Zems Zems Augsts 

Zemas Zemas Zemas Zemas 

20–100 m³/h 10–70 m³/h 24–180 m³/h 

Joensuu-Kuhasalo 

(FI) 

Lībeka. „Priwall” (D) 

Gdaņska (PL) 

Aarhus-Egå (DK) 

Šcecina, „Zdroje” 

(PL) 

Jūrmala (LV) 

Šcecina, 

„Pomorzany”, 

Vroclava (PL) 

Lībeka, „ZKW” 

(DE) 

Kohtlajerve (EE) 

5–200 m³/h, 

iespējams izmantot 

bez polimēriem 

Rīga (LV) 

Henriksdalen, 

Stokholma (SE) 

3.3. tabula. PURE partneru salīdzinājums. DS = sausnas saturs. 

PURE partneris 

Lieko dūņu blīvēšanas 

metode 

Iegūtais sausnas saturs 

Flokulantu patēriņš 

Kohtlajerve Lentes blīvētāji 6 % 4,0 g/kg DS 

Rīga Centrifūga 5 – 7 % 2 – 4 g/kg DS 

Jūrmala Blīvēšanas cilindrs 4 – 7 % 3,5 g/kg DS 

Gdaņska Skrūves blīvētājs 6 % 3,4 g/kg DS 

Šcecina, „Pomorzany” Lentes blīvētājs 6 % 3 – 5 g/kg DS 

Šcecina, „Zdroje” Blīvēšanas cilindrs 6,5 % 6,5 g/kg DS 

Lībeka, „ZKW” Lentes blīvētājs 5 – 6 % 1,5 g/kg DS 

27

4. STABILIZĀCIJA 

Gliemenes un galvkāju vēzīši Somijas jūras līcī. Fotoattēls: Essi Keskinen, Metsähallitus.

DŪŅU STABILIZĀCIJA 

4.1 ANAEROBĀS FERMENTĀCIJAS PRINCIPI 

Stabilizācijas mērķis ir līdz minimumam samazināt bioloģiskās un ķīmiskās reakcijas. Anaerobā fermentācija 

ir viena no vecākajām un joprojām visbiežāk izmantotajām dūņu stabilizācijas metodēm. Pirmās anaerobās 

fermentācijas tvertnes tika ieviestas vairāk nekā pirms simts gadiem Amerikas Savienotajās Valstīs. Dūņās 

koncentrētās organiskās un neorganiskās vielas tiek mikrobioloģiski sadalītas bez skābekļa klātbūtnes un konvertētas 

par metānu un neorganiskajiem galaproduktiem. Galvenie pozitīvie fermentācijas rezultāti ir notek ūdeņu 

dūņu stabilizācija, apjoma samazināšana un biogāzes rašanās. 

Anaerobās fermentācijas process var norisināties gan 

mezofilā (apmēram 35 – 40 °C), gan arī termofilā 

tempe ratūrā (53 – 57 °C). Galvenās termofilās apstrādes 

priekšrocības ir augstāka dūņu apstrādes jauda un 

pilnīgāka dūņu atūdeņošana, kā arī augstāka apstrādāto 

dūņu sanitārā kvalitāte. Metodes trūkumi ir augstākas 

energoresursu izmaksas un zemāka centrifugāta kvali tāte 

sakarā ar izšķīdušajām cietvielām. Termofilā fermentācija 

salīdzinājumā ar mezofilo ir saistīta ar lielākām 

smakas problēmām, turklāt procesa stabilitāte ir sliktāka. 

Šī iemesla dēļ termofilā fermentācija visā pasaulē tiek 

izmantota tikai dažās notekūdeņu attīrīšanas iekārtās. 

Baltijas jūras reģionā to izmanto Braunšveigā (Vācija) 

un Malmē (Zviedrija). Pēc vairākus gadus ilgušiem 

izmēģinājumiem ar sadzīves notekūdeņu dūņām Malme 

ir izvēlējusies mezofilo risinājumu (LaCour un citi, 

2004). 

Vairāk nekā 30 gadus tiek veikti laboratorijas, eks perimentālie 

un praktiskie eksperimenti, lai noteiktu iespē ju 

veikt sadzīves notekūdeņu dūņu fermen tā ciju termofilā 

temperatūrā, taču diemžēl šiem eksperimentiem nav 

praktisku rezultātu. Parasti problēmas rada augstais 

enerģijas patēriņš, tāpēc termofilā fermentācija ir piemērota 

tikai reģioniem ar siltāku klimatu. Tādējādi šajā 

publikācijā tiek aplūkota tikai fermentācija mezofilajā 

temperatūras diapazonā. 

Principā iespējams izmantot divas galvenās mezofi lās 

fermentācijas metodes: slapjo un sauso fermentāci ju. 

Slapjā fermentācija ir tradicionālais fermentācijas veids, 

turpretim sauso fermentāciju atļauts izmantot tikai 

jauktu sadzīves biosabrūkošo atkritumu un dārzkopības 

at kri tumu apstrādē. Tā kā sauso fermentāciju nav atļauts 

pie mērot dūņām, kas iegūtas sadzīves notekūdeņu attīrīšanas 

rezultātā, šeit tā netiek sīkāk iztirzāta. 

Slapjās fermentācijas organiskais izejmateriāls parasti 

ir primāro un lieko dūņu maisījums, kas pakāpeniski 

vai nepārtraukti tiek padots uz hermētisku reaktoru. 

Visbiežāk izmantotais anaerobais bioreaktors ir aprīkots 

ar sildīšanas un maisīšanas ierīcēm. Procesa princips 

redzams 4.1. attēlā. 

FERMENTĀCIJAS 

PRIEKŠAPSTRĀDE 

ANAEROBĀ 

FERMENTĀCIJA 

TIPISKĀ PĒCAPSTRĀDE 

PĒC FERMENTĀCIJAS 

Primārais 

nosēdbaseins, 

ja tāds ir 

vai 

Biogāze 

(enerģijas ražošana) 

Flokulanta 

pievienošana 

IZVĒLES: 

Dūņu blīvēšana 

un citas metodes 

(dezintegrācija) 

Fermentācija 

Fermentētās 

dūņas 

Dūņu 


līdz 20 – 40% 

sausnas 

Sekundārais 

nosēdbaseins 

Sildīšana un maisīšana 

Atdalītais ūdens uz 

notekūdeņu attīrīšanu 

vai atdalītā ūdens apstrādi 

4.1. attēls. Anaerobās fermentācijas process dūņu apstrādāšanas ķēdē. 

29


4.2 MEZOFILĀS FERMENTĀCIJAS PROCESS 

Mezofilās apstrādes process tiek plaši izmantots, un nepieciešamā temperatūra parasti ir apmēram 35 – 40 °C. 

Galvenās priekšrocības ir laba procesa stabilitāte un centrifugāta kvalitāte, kā arī droša darbība. 

Fermentācija notiek vienā vai vairākos reaktoros, kurus 

var piepildīt gan vienlaikus, gan arī pēc kārtas, un tipiskais 

izturēšanas laiks ir no 20 līdz 25 dienām. Minimālais 

pieļaujamais izturēšanas laiks ir apmēram 14 līdz 15 

dienas, jo īsāks izturēšanas laiks parasti samazina gāzes 

ražošanu, taču dažas attīrīšanas iekārtas izmanto īsāku 

izturēšanas laiku, pie tam gāzes ražošana nesamazinās. 

Šajos gadījumos apstrādājamās dūņas ir biosabrūkošas, 

piemēram, ar augstu primāro dūņu daļu, vai arī hidro līze 

norisinās jau primārajā nosēdbaseinā pārāk lielā tilpuma 

dēļ. Turklāt minimālo pieļaujamo izturēšanas laiku 

iespējams samazināt ar dažām priekšapstrādes me todēm. 

Tāpat kā visos dūņu apstrādes posmos, arī fermentācijas 

posmā izšķirošā nozīme ir apstrādājamo dūņu īpašībām. 

Primārās dūņas ir vieglāk fermentējamas un atūdeņojamas 

salīdzinājumā ar liekajām dūņām, kas satur 

baktērijas. Lieko dūņu fermentācijai nepieciešams ilgāks 

izturēšanas laiks. 

4.2.1 FERMENTĀCIJAS REAKTORS 

Fermentācijas reaktori vienmēr ir aprīkoti ar maisīšanas 

un apsildīšanas ierīcēm, lai nodrošinātu labu samaisīšanu 

un pastāvīgu temperatūru. Fermentētās dūņas var 

izvadīt no reaktora ar sūkni vai ar pašteci pa teleskopiskām 

caurulēm. Virsmas putas tiek izvadītas ar pašteci 

pa teleskopiskām caurulēm. Reaktori parasti ir betona 

vai tērauda tvertnes (atkarībā no reaktora tilpuma un 

materiālu izmaksām), parasti tie atrodas virs zemes un 

ir izolēti, lai saglabātu reaktorā vienmērīgu temperatūru. 

Reaktora forma ir svarīgs projektēšanas kritērijs, kas 

sīki iztirzāts daudzās notekūdeņu attīrīšanas inženiertehniskajās 

rokasgrāmatās. Piemēram, pareizas formas 

reaktora augstumam parasti vajadzētu būt nedaudz lielākam 

par diametru, lai nodrošinātu pienācīgus mai sīšanas un 

darbības apstākļus. Baltijas jūras reģionā tiek izmantotas 

dažādas formas. Bieži, it īpaši Vācijā, tiek izmantota olveida 

forma, savukārt citās valstīs priekšroka tiek dota cilindra 

formas reaktoriem. 

Sakarā ar ilgu izturēšanas laiku dūņu fermentācijai 

vajadzīgi lieli reaktori, kas 

aizņem diezgan daudz vietas. Papildus 

reaktora tvertnei (-ēm), kas līdz svaro 

biogāzes ražošanas svārstības, nepieciešams 

arī uzglabāt saražoto biogāzi, un šim 

nolūkam arī nepieciešama papildu platība 

(skat. 4.5. nodaļu). Parasti reaktora un 

gāzes glabātavas diametrs ir 6 – 15 m un 

platība, kas lielam notekūdeņu attīrīšanas 

uzņēmumam nepieciešama fermentācijas 

procesa nodrošināšanai, ir apmēram 

25 – 35 m reiz 30 – 40 m. Visus reaktorus 

var novietot ārā, bet tie ir jāizolē. Sūkņi 

un pārējās palīgiekārtas jānovieto telpās, 

parasti zem reaktoriem vai atsevišķās 

sūkņu telpās. 

4.2. attēls. Dažādu formu bioreaktori Lībekā, Vācija, un Rīgā, Latvija. Fotoattēli: 

„Entsorgungsbetriebe Lübeck” un SIA „Rīgas Ūdens”. 

30


4.2.2 PRIEKŠAPSTRĀDE UN PADEVE UZ FERMENTĀCIJAS REAKTORU 

Nepieciešamā priekšapstrāde galvenokārt ir atkarīga 

no dūņu tipa un kvalitātes. Visbiežāk izmantotā priekšapstrādes 

metode – blīvēšana – ir aprakstīta 3. nodaļā. 

Liekās dūņas parasti tiek blīvētas mehāniski, lai nodrošinātu 

augstāku sausnas saturu. 

Vajadzētu nodrošināt, ka pirms fermentācijas primāro 

un lieko dūņu maisījuma sausnas saturs ir 4 – 7 %, 

taču zemāks sausnas saturs reizēm nodrošina drošākus 

dar bības apstākļus. Augstāka sausnas satura gadījumā 

iespējams nodrošināt zemāku enerģijas patēriņu un samazināt 

fermentācijas laiku. Bioreaktora darba tilpumu 

iespējams ievērojami samazināt, un brīvo tilpumu var 

izmantot kofermentācijai. Blīvēšanas iespējas ie robežo 

dūņu sūknējamība, bioreaktora uzbūve un nepieciešamība 

panākt labu sajaukšanos (skat. 4.2.4. nodaļu). 

Papildu priekšapstrādes iespējas ir ķīmiskās, termiskās 

vai mehāniskās priekšapstrādes procedūras. Dažādajām 

procedūrām ir kopīgs mērķis: palielināt gāzes veidošanos 

un samazināt fermentācijai nepieciešamo tilpumu. Dažu 

procesu izpētes gaitā ir iegūti daudzsološi rezul tāti 

attiecībā uz iespēju samazināt pavedienveida bak tēriju 

daudzumu bioreaktorā. Lai gan daudzas no šīm metodēm 

vēl atrodas testēšanas stadijā, visdaudz sološākajām jau 

tiek nodrošināts komerciāls pielietojums. Visbiežāk tiek 

izmantota termiskā hidrolīze (piem., Norvēģijā tiek 

izmantots process Cambi) (Walley, 2007); sadalīšana ar 

ultraskaņu (Xie un citi, 2005.) un mehāniska noārdīšana 

(Machnicka un citi, 2009.), kuras piemērs ir HPF 

noārdītājs, kas uzstādīts „Envor Oy, Forssa”, Somija. 

Iespējams izmantot arī citas noārdīšanas metodes. 

Apsverot priekšapstrādes iespējas, jāņem vērā arī tās 

iespaids uz atdalītā ūdens kvalitāti. Tā kā priekšapstrāde 

sagrauj dūņu struktūru šūnu līmenī, suspendēto daļiņu – 

ķīmiskā skābekļa patēriņa, viegli noārdāmu organisko 

vielu un slāpekļa – daudzums atdalītajā ūdenī var kļūt 

pat vairākas reizes lielāks nekā bez priekšapstrādes. 

Nepārtraukta vai periodiska padeve ar pārtraukumiem 

ir labvēlīgs bioreaktora darbības noteikums, jo palīdz 

saglabāt bioreaktorā stabilus apstākļus. Vienveidīga 

padeve un vairākas padeves vietas var mīkstināt vai 

mazināt triecienu slodzi uz mikroorganismiem. No 

pār mēr īgas hidrauliskās noslodzes var izvairīties, novie 

tojot tieši pirms bioreaktora padeves caurules 

padeves un maisīšanas tvertni. Pārmērīga hidrauliskā 

noslodze samazina izturēšanas laiku, pazemina buferizācijai 

nepieciešamo sārmainību un rada papildu siltumenerģijas 

patēriņu. Bieži stabila hidrauliskā plūsma uz 

bioreaktoru tiek uzturēta, kontrolēta un nodrošināta, 

pārsūknējot daļu no reaktorā esošā šķidruma atpakaļ 

uz padeves tvertni (Burton un citi, 2003, Hammer & 

Hammer, 2001, un Vesilind, 2003). 

Turklāt bioreaktora veiktspēju iespējams paaugstināt, 

sablīvējot daļu ievadāmo dūņu, lai palielinātu sausnas 

izturēšanas laiku. Daļas fermentēto dūņu recirkulācija 

un sablīvēšana kopā ar ievadāmajām primārajām un 

liekajām dūņām vai atsevišķa lieko dūņu sablīvēšana ir 

visbiežāk izmantotās alternatīvas (Burton un citi, 2003). 

4.3. attēls. Sadalīšana ar ultraskaņu Gdaņskā, Polija. Fotoattēls: GIWK. 

31


4.2.3 SILDĪŠANA 

Lai radītu baktērijām optimālus apstākļus, bioreaktorā 

jāuztur nemainīga temperatūra, jo temperatūras svārstības 

vai nepietiekama siltumizolācija samazina bio gāzes 

veidošanos. 

Dūņu un reaktora sildīšanu var īstenot vai nu ar 

parastajiem siltummaiņiem un dūņu recirkulāciju, vai arī 

ar dūņu padevi pa atsevišķām partijām. Fermentāci jas 

procesā saražoto biogāzi galvenokārt izmanto elektroenerģijas 

ģenerēšanai koģenerācijas iekārtā. Saražotā 

siltumenerģija tiek izmantota padodamo dūņu un bioreaktora 

sildīšanai. Ja ievadāmo dūņu temperatūra ilgu 

laiku gadā ir relatīvi zema (5 °C), padodamās dūņas 

parasti tiek iepriekš sasildītas padeves un maisīšanas 

tvertnē, kas savukārt tiek apsildīta ar cauruļsiltummaini 

vai plākšņu siltummaini un dūņu recirkulatoru, 

lai sasniegtu nepieciešamo mezofilās temperatūras 

amplitūdu 35 – 40 °C. 

Sildot dūņas pa partijām, katra partija ar tvaiku vai karstu 

ūdeni tiek sasildīta atsevišķā tvertnē un pakāpeniski 

padota uz bioreaktoru. Padodot dūņas pa partijām, 

dūņu recirkulācija nav vajadzīga. Abos gadījumos 

nepieciešamā papildu siltumenerģija tiek ražota, sadedzinot 

biogāzi karstā ūdens katlā. 

4-4. attēls. Fotoattēls: Shutterstock/chris2766. 


reducēšanās apstākļi bioreaktorā un dūņu sasildīšana 

izraisa ķīmiskas reakcijas. Magnija amonija 

fosfāta un vivianīta (dzelzs fosfātu komplekss) 

veidošanās var radīt problēmas, it īpaši caurulēs un 

siltummaiņos. 

4.2.4 MAISĪŠANA 

Efektīva maisīšana ir svarīgs pareizas procesa norises 

faktors. Bioreaktora satura maisīšana sekmē tā darbību, 

samazinot termisko stratifikāciju, izkliedējot ievadītās 

dūņas, lai panāktu labāku saskari ar aktīvo biomasu, un 

samazinot putu veidošanos. Turklāt maisīšanas rezultātā 

tiek atšķaidīti inhibitori un samazinātas padoto dūņu pH 

un temperatūras vērtības, tādējādi palielinot reaktora 

lietderīgo tilpumu. 

Lai nodrošinātu sekmīgu anaerobās fermentācijas norisi, 

jāizvēlas piemērota tipa maisīšanas iekārta; optimāla 

maisīšanas iekārta ir atkarīga, piemēram, no bioreaktora 

formas un sausnas satura dūņās. Tiek izmantotas 

dažādas bioreaktora satura maisīšanas sistēmas, no tām 

vis plašāk pazīstamās ir šādas: (i) gāzes padeve pa velkmes 

caurulēm (liela diametra caurules, kurās tiek ievadīta 

bioreaktora gāze, kas izraisa biomasas pacelšanos un 

sajaukšanos), (ii) mehāniska maisīšana ar mikseriem; (iii) 

bioreaktora satura sūknēšana un recirkulācija ar ārējiem 

sūkņiem, kas parasti izsūknē šķidrumu no tvertnes 

virspuses centra un pēc tam iesmidzina atpakaļ to pa 

sprauslām, kas tangenciālā virzienā uzstādītas biorektora 

dibenā (Vesilind, 2003). Cirkulāros sūkņus ieteicams 

izmantot tikai kā galvenās maisīšanas sistēmas atbalstu 

vai maisīšanai ārkārtas gadījumos. 

Maisīšanas principi tiek noteikti projektēšanas un būvēšanas 

stadijās, turklāt detalizētas instrukcijas par optimālo 

maisīšanas metodi konkrētos gadījumos ir iekļautas 

iekārtu piegādātāja lietošanas instrukcijās. Tā kā katram 

maisītājam ir savas priekšrocības un trūkumi, pareizā 

izvēle būtu jāizdara, ņemot vērā bioreaktora formu un 

parametrus. 

32


4.3 PĀRĒJĀ BŪTISKĀ INFORMĀCIJA PAR FERMENTĀCIJU 

Ekspluatācija, tehniskā apkope, vides un drošības aspekti 

Bioreaktora darbība notiek nepārtraukti, tikai padevi un izvadīšanu var organizēt dienas maiņā. Pastāvīga 

padeve ir iespējama, izmantojot primāro un lieko dūņu bufertvertni vai tiešo padevi. Ja mehāniskā blīvēšana notiek 

tikai dienas maiņā, nav iespējams izvairīties no padeves pārtraukumiem. 

Darbam ar anaerobās fermentācijas iekārtām nepie ciešams 

vairāk biotehnisko prasmju, nekā darbam ar citām 

dūņu apstrādes iekārtām, piemēram, blīvēšanas vai 

atūdeņošanas iekārtām. Nepievēršot uzmanību svarīgiem 

procesa aspektiem, šī tehnoloģija ir poten ciāls sliktu 

smaku avots, turklāt biogāze ir sprādzien bīstama, tāpēc 

jāveic īpaši drošības kon troles pasākumi. Elektriskās 

iekārtas jāaprīko ar sprādzienaizsardzības ierīcēm. 

Turklāt operatoriem un tehniskās apkopes personālam 

jābūt labi apmācītam gan darbam parastos apstākļos, gan 

arī darbam ārkārtas situācijās, kas parasti ir saistītas ar 

darbības uzsākšanu, apturēšanu un tehniskās apkopes 

pasākumiem. Obligāti jāizstrādā sistemātisku drošības 

pasākumu plāns, tajā skaitā, bet neaprobežojoties ar 

uzskaitīto, nosakot kārtību, kādā izsniedzamas atļaujas 

darbam ar karstām ierīcēm (piemēram, metināšanai), 

kā arī paredzot regulāras kompetento iekārtas drošības 

speciālistu veiktas drošības pārbaudes. 

Vides aspekti ir saistīti ar biogāzes emisiju gaisā. Procesa 

uzsākšanas un izslēgšanas posmos, tehniskās apkopes 

laikā un ārkārtas situācijas parasti tiek izmantots biogāzes 

apvedceļš, kas aprīkots ar gāzes attīrīšanu vai gāzes lāpu, 

ar kurām šīs gāzes pirms izplūšanas atmosfērā tiek vai 

nu skalotas, vai arī sadedzinātas. 

Izmaksas 

Anaerobā fermentācija galvenokārt tiek izmantota 

vidējās un lielās attīrīšanas iekārtās. Nepieciešamie 

kapitālieguldījumi ir robežās no 5 līdz 15 miljoniem 

eiro, ieskaitot biogāzes izmantošanu koģenerācijas iekārtā. 

Ļoti lielām iekārtām investīciju izmaksas var 

būt daudz lielākas, piemēram, notekūdeņu attīrīšanas 

4.5. attēls. Fotoattēls: Shutterstock/Hansenn. 

iekārtai ar noslodzi vairāk par 1 000 000 cilvēku ekvivalentu 

tās var sasniegt 50 – 80 miljonus eiro. Mehānisko 

un elektrisko iekārtu tehniskās ekspluatācijas 

laiks parasti ir 15 – 20 gadi, betona ēku ekspluatācijas 

laiks ir 30 – 40 gadi. Uzstādītā jauda ir apmēram 

100 – 150 kW, un elektroenerģijas patēriņš sastāda no 

100 līdz 400 kWh/t DS, taču to kompensē elektroenerģijas 

ražošana no biogāzes. Tādējādi fermentācijas 

procesā notiek enerģijas ražošana, un nosakot 

ekono miskos ieguvumus, jāņem vērā enerģija, kas tiek 

saražota fermentācijas maisītāju un sūkņu vajadzībām. 

Šīs iekārtas apkalpošanai nepieciešami 2 vai 3 papildu 

darbinieki, kā arī papildu prasmes un īpaša kvalifikācija 

darbam ar anaerobiem procesiem un tehniskajai apkopei 

sprādzienbīstamās zonās, kas pārsniedz parastās 

prasmes, kuras nepieciešamas darbam ar citām iekārtām. 


Šī tehnoloģija Baltijas jūras reģionā tiek plaši izmantota vidējās un lielās notekūdeņu attīrīšanas iekārtās. Arī 

dažas nelielas iekārtas plāno uzbūvēt bioreaktoru. Tā kā bioreaktora peļņas slieksnis ir mainījies, bioreaktors 

varētu būt ekonomiski izdevīgs arī mazākiem uzņē mumiem. Dažos gadījumos vairākas mazākas pašvaldības 

vienojas izbūvēt kopīgu fermentācijas iekārtu. 

Igaunijā fermentācijas iekārtas ir uzstādītas Tallinā un Kuresārē, Tartu patlaban tiek būvēta fermentācijas iekārta. 

Latvijā biorektori darbojas Rīgā un Limbažos. Zviedrijā un Somijā fermentācijas iekārtas ir uzstādītas lielajās 

pilsētās, piemēram, Stokholmā, Goteburgā, Helsinkos, Tamperē, Espoo, Kuopio, Jyväskylä un Hämeenlinna. 

Polijā fermentācijas iekārtas ir uzstādītas Gdaņskā, Ļubļinā un Šcecinā. 5.2. tabulā redzams PURE partneru 

salīdzinājums attiecībā uz fermentācijas izmantošanu (kopā ar atūdeņošanu). 

33


4.4 ANAEROBĀS FERMENTĀCIJAS METOŽU KOPSAVILKUMS 

Mezofilā fermentācija ir piemērota vidējām un 

lielām notekūdeņu attīrīšanas iekārtām, kā arī dažām 

mazākām notekūdeņu attīrīšanas iekārtām. Pastāv 

iespēja ievērojami samazināt dūņu apjomu un iegūt 

biogāzi enerģijas piegādei. Bioreaktora tilpumam jābūt 

pietiekami lielam, lai iespējamais izturēšanas laiks būtu 

ilgāks par 20 dienām. Lielākiem uzņēmumiem iespējams 

arī saīsināt izturēšanas laiku. Sausnas saturs jāoptimizē, 

nodrošinot pienācīgu maisīšanu. Papildus investīciju 

4.5 BIOGĀZES RAŽOŠANA UN APSTRĀDE 

Biogāze tiek ņemta no bioreaktora augšdaļas. Tās vidējais metāna (CH 4 

) saturs ir 58 – 64%, oglekļa dioksīda 

(CO 2 

) saturs ir 30-40%, turklāt tā satur nelielu daudzumu ūdens un sērūdeņraža (H 2 

S). Īpašos gadījumos, 

piemēram, ja notekūdeņos ir daudz pārtikas rūpniecības notekūdeņu, kā arī tad, ja notiek kofermentācija, metāna 

(CH 4 

) saturs var būt līdz 70%. Metāna (100 %) siltumspēja ir 10 kWh/m³, un biogāzes siltumspēja – no 5,8 

līdz 6,4 kWh/m³. 

Izvēloties pareizu gāzes savākšanas, uzglabāšanas un 

izmantošanas sistēmu uzbūvi, iespējams izvairīties no 

nepatīkamās biogāzes smakas. Gāzes ražošanas novērtēšanas 

bāze ir gaistošo vielu atdalīšanās ātrums. Gāzes 

ražošana ir atkarīga no izmantotā substrāta kvalitātes 

un gaistošo organisko vielu apjoma. Būtiska nozīme 

ir arī bioloģiskajai aktivitātei un maisīšanas apstākļiem. 

Tipiskais gāzes ražošanas potenciāls notekūdeņu dūņām 

ir aptuveni 400 – 450 m³ uz tonnu reducēto gaistošo 

vielu (VS). Primārajām dūņām piemīt daudz augstāks 

biogāzes potenciāls nekā liekajām dūņām, un ilgāks 

izturēšanas laiks primārajā nosēdbaseinā atstāj tiešu 

pozitīvu ietekmi uz biogāzes ražošanu bioreaktorā. 

4.6. attēls. Gāzes lāpa, gāzes uzglabāšanas tvertne un bioreaktors Lībekā, 

Vācija. Fotoattēls: „Entsorgungsbetriebe Lübeck”. 

izmaksām (tās ir atkarīgas no iekārtas lieluma) un 

enerģijas patēriņam jāņem vērā arī fakts, ka fermentācijas 

procesā rodas ievērojams daudzums atdalītā ūdens, kas 

palielina slāpekļa un ķīmiskā skābekļa patēriņa slodzi 

notekūdeņu attīrīšanas iekārtā. 


strādājot ar biogāzi, pastāv eksplozijas draudi, tāpēc 

visas ierīces ir jāaprīko ar aizsardzības ierīcēm un 

brīdinājuma zīmēm jābūt skaidri saska tāmām. 

Iespējams palielināt biogāzes ražošanu, pievienojot 

masai kofermentus, piemēram, eļļas, neapstrādātus (un 

ļoti koncentrētus) notekūdeņus un sasmalcinātus bioatkritumus, 

ja bioreaktorā ir pietiekami daudz vietas, 

piemēram, gadījumos, kad izturēšanas laiks ir garāks 

par 25 dienām. Ir svarīgi nodrošināt kofermentu iepriek 

šēju apstrādi, turklāt 

bioreaktora tilpumam jābūt 

pietiekami lielam. Atūdeņošanas 

rezultātā jo īpaši pieaug 

slāpekļa slodze. Ko fer mentus 

var izmantot tikai tad, ja ir 

skaidri zināmi nor matīvo 

aktu noteikumi. Pastāv 

iespēja, ka ar kofermentiem 

apstrādātās dūņas aizliegts 

izmantot lauksaimniecībā 

vai to izmantošanai ir nepieciešama 

kompetentu iestāžu 

atļauja. 

Bioreaktora funkcionēšanas 

kritērijs ir dūņu organisko 

vielu noārdīšanās apjoms. 

50 % organisko vielu noārdīšanās 

tiek uzskatīta par 

34


labu sniegumu. Metāns ir siltumnīcefekta gāze – daudz 

iedarbīgāka par oglekļa dioksīdu. Visām biogāzes 

iekārtām drošības apsvērumu dēļ jābūt aprīkotām ar 

gāzes lāpu, lai jebkuros apstākļos būtu iespējams droši 

novadīt lieko biogāzi. Lāpa jāparedz maksimālam 

biogāzes apjomam. 


bioreaktora gāzes savākšanas un izplatīšanas sistēmā ir 

jāuztur paaugstināts spiediens, lai novērstu eksplozijas 

iespējamību gadījumā, ja gāze tiek nejauši samaisīta 

ar apkārtējo gaisu. Gaisa un bioreaktora biogāzes 

maisījums, kurā metāna koncentrācija ir 5 % un vairāk, 

ir potenciāli sprādzienbīstams. Gāzes glabātavas, 

cauruļvadu un ventiļu izkārtojums jāprojektē un 

jāuztur tādā veidā, ka dūņu apjoma izmaiņu gadījumā 

bioreaktorā tiek iesūkta gāze, nevis gaiss (Vesilind, 

2003). 

4.5.1 GĀZES IZVADĪŠANA UN ATTĪRĪŠANA 

Biogāze tiek izvadīta no fermentētajām dūņām gāzes 

atdalīšanas iekārtā pirms dūņu padošanas uz pagaidu 

glabātavu. Bioreaktora biogāze satur ne lielu daudzumu 

ūdens un sērūdeņradi (< 0,01 %). Tas izraisa koģenerācijas 

iekārtu, cauruļu un gāzes glabātavas koroziju. Ieteicams 

organizēt sēra atdalīšanu, turklāt vajadzētu uzstādīt 

vienu (vai vairākus) kondensāta atdalītājus. Ja prasības ir 

ļoti augstas, nepieciešama gāzes žāvētava, lai atdalītu no 

biogāzes gandrīz visu ūdeni. 

Pēc tam apstrādātā gāze tiek pārsūknēta uz uzglabāšanas 

tvertni. Gāzes glabātavas minimālajam tilpumam jābūt 

tādam, lai nodrošinātu iespēju uzglabāt gāzi 1 – 2 

stundas. Lielāks apjoms sniedz lielākas manevrēšanas 

iespējas. Parasti gāzes glabātavas izgatavo no dubultas 

plastmasas membrānas. 

4.7. attēls. Dažāda veida gāzes uzglabāšanas tvertnes Rīgā, Latvija, un Šcecinā, Polija. Fotoattēli: SIA „Rīgas Ūdens” un „ZWiK Szczecin”. 

4.6 ENERĢIJAS IZMANTOŠANA 

Biogāze ir reģeneratīvais energoresurss. Koģenerācijas iekārta izmanto biogāzi, lai ražotu elektroenerģiju, visbiežāk ar 

gāzes motoriem vai mikroturbīnām. Modernas koģenerācijas iekārtu elektroenerģijas ražošanas lietderības koefi cients 

ir vairāk nekā 40 %. Lieko siltumenerģiju, ko ražo motors vai turbīna, kā arī atgāzu siltumenerģiju var izmantot, 

lai sildītu fermentācijai padodamās dūņas, apsildītu ražošanas ēku un dūņu žāvēšanai. Ja pastāv centrāl apkures 

sistēmas, ir iespējams pārdot siltumenerģiju tuvējiem siltumenerģijas piegādātājiem. 

Elektroenerģiju atkarībā no uzņēmēja valsts noteikumiem 

var izmantot uz vietas vai pārdot citiem 

uzņēmumiem. Svarīga nozīme ir elektriskajam lietderības 

koeficientam, jo iekārtas, kuru elektriskais 

lietderības koeficients ir mazāks par 35 %, var uzskatīt 

par novecojušām. No otras puses, koģenerācijas iekārta 

ar augstu elektrisko lietderības koeficientu ražo mazāk 

siltumenerģijas. 

35


Dažreiz ir vajadzīgs papildu siltums, it īpaši ziemā. To 

var saražot ar pastāvīgu vai pagaidu karstā ūdens katlu, 

kur var izmantot biogāzi, dabas gāzi vai mazutu. Novatoriska 

metode paredz izmantot apkures sūkni kombinācijā 

ar notekūdeņu siltumenerģiju. 

Moderna koģenerācijas iekārta ir tikai viena no iespējām 

palielināt biogāzes ražošanu. Optimizēta fermentācija un 

energoresursu pārvaldība ir energotaupības pamats. Daži 

uzņēmumi (piem., Hamburgā) jau spēj saražot vairāk 

elektroenerģijas un siltumenerģijas, nekā pašiem ne pieciešams, 

vai nevar izmantot 100 % no saražotās bio gāzes, 

tāpēc tie ievada biogāzi dabasgāzes piegādes sistēmās. 

Lai palielinātu biogāzes ražošanu, ir jāpalielina primārā 

nosēdbaseina tilpums. Pastāv iespēja, ka tā rezultātā 

pietrūks denitrifikācijai nepieciešamā oglekļa avotu, 

tāpēc būs jāizmanto ārējais avots. Piemērots oglekļa 

avots ir alus darītavas etanols. Citas iespējas, kā palielināt 

bio gāzes ražošanu, ir šādas: 

• novērst lielu dūņu vecumu aerācijas baseinā; 

• optimizēt maisīšanu, lai novērstu neaktīvo zonu rašanos 

bioreaktorā; 

• optimizēt siltummaiņa darbību un izolēt bioreaktoru, 

lai nodrošinātu labāku temperatūras sadalījumu; 

• pirms fermentācijas sadalīt liekās dūņas, lai paaugstinātu 

procesa efektivitāti; 

• papildus izmantot līdzfermentāciju. 

Turklāt koģenerācijas iekārtas darbību iespējams 

optimizēt, uzstādot pietiekama tilpuma gāzes tvertni 

4.8. attēls. Koģenerācijas iekārtas Šcecinā, Polija, un Lībekā, 

Vācija. Fotoattēli: „ZWiK Szczecin” un „Entsorgungsbetriebe 

Lübeck”. 

un siltuma buferi, lai koģenerācijas iekārta darbotos 

optimālā režīmā. 

4.9. attēls. Energocentrāle ar koģenerācijas iekārtu, gāzes lāpu un apkures sistēmu Rīgā, Latvija. Fotoattēls: SIA „Rīgas Ūdens”. 

36


4.7 AEROBĀ STABILIZĀCIJA 

Dūņas iespējams stabilizēt – tā ir anaerobās fermentācijas alternatīva – ar ilgtermiņa aerāciju, kas bioloģiski 

iznīcina gaistošās vielas. Ilgtermiņa (vai paplašināta) aerācija notiek aerācijas tvertnē, un to var dēvēt arī par 

„vienlaicīgu aerobo fermentāciju". Ir izstrādātas arī metodes aerobajai stabilizācijai augstākās temperatūrās un 

atsevišķās tvertnēs. Aerobās fermentācijas rezultātā iegūtās dūņas iespējams izmantot dažādos veidos. 

Vienlaicīgu aerobo stabilizāciju var realizēt, pagari not 

izturēšanas laiku bioloģiskajā apstrādē līdz 25 dienām un 

nodrošinot pietiekamu skābekļa padevi (ATV DVWK M 

368E, 2003). Šim procesam nav nepieciešamas nekādas 

īpašas prasmes, kas pārsniegtu parastās notekūdeņu 

attīrīšanas iekārtas darbībai nepieciešamās zināšanas. 

Baltijas jūras reģionā šī metode tiek izmantota reti – to 

izmanto galvenokārt mazas un vidējas Vācijas attīrīšanas 

iekārtas bez primārajiem nosēdbaseiniem (Einfeldt, 

2011). 

Iespējams piemērot arī citas aerobās stabilizācijas 

metodes, piemēram, aerobo termofilo stabilizāciju 

(minēta arī 6.2.2. nodaļā), kas paredzēta vidējām un 

lielām attīrīšanas iekārtām. Pastāvīga mezofila vai 

termo fila temperatūra un pietiekama skābekļa piegāde 

no drošina aerobo stabilizāciju. Aerobās fermentācijas 

procesa trūkums ir augstas izmaksas, ko rada energoietilpīga 

aerācija. Turklāt šajā procesā netiek ražota 

biogāze. 

37



RISINĀJUMI – LĪBEKA, 

ENTSORGUNGSBETRIEBE LÜBECK” CENTRĀLĀ NOTEKŪDEŅU 

ATTĪRĪŠANAS IEKĀRTA (ZKW) 

Hanzas pilsētā Lībekā strādā divas notekūdeņu attīrīšanas 

iekārtas. Dūņas no mazākās iekārtas (30 000 

cilvēku ekvivalentu, CE), kas atrodas piejūras kūrortā 

Travemindē, tiek pārvestas uz centrālo attīrīšanas iekārtu 

(350 000 CE). Tā ir trešā lielākā attīrīšanas iekārta 

Šlēsvigas-Holšteinas federālajā zemē. Tā ir aprīkota ar 

modernu divpakāpju filtru, kas paaugstina bioloģiskās 

slāpekļa un ķīmiskās fosfora atdalīšanas rezultātus. 

Tipisko notekūdeņu parametru vērtības ievērojami pārsniedz 

Eiropas Savienībā un Vācijā noteiktās prasības. 

Bioloģiska fosfora atdalīšana netiek veikta. Iekārta 

gadā saražo apmēram 9 000 tonnas (sausnas izteiksmē) 

fermentētu un atūdeņotu notekūdeņu dūņu. 

Iekārta ir aprīkota ar lielu primāro nosēdbaseinu. Pri mārās 

dūņas tiek padotas uz bioreaktoru ar sausnas saturu 

2,5 – 4 %, neizmatojot statiskus blīvētājus. Bioloģiskās 

apstrādes rezultātā iegūtās liekās dūņas (aktīvās dūņas) 

ar lentes blīvētājiem tiek mehāniski sablīvētas līdz apmēram 

5,5 %, polimēru patēriņš (1 – 3 g/kg DS) un 

enerģijas patēriņš ir zems. 

Dūņas tiek stabilizētas mezofilā bioreaktorā ar iztu rēšanas 

laiku vismaz 18 dienas, 37–39 °C tem peratūrā un ar 

sausnas saturu 2,5 %. Kā papildu ārējais substrāts dienas 

gaitā tiek pievienotas separatorā atdalītās tauk vielas. 

Saražotā biogāze satur apmēram 62 % metāna, to žāvē 

un atsēro un tad uzglabā 4 000 m³ tilpuma gāzes tvertnē, 

kas ir ļoti noderīga koģenerācijas iekārtas vajadzī bām. 

Trīs jaunas koģenerācijas iekārtas ar nominālo elek trisko 

jaudu 844 kW katra ražo 10 GWh elektroenerģijas un 

siltumenerģijas. Elektriskais lietderības koe ficients 

nominālās jaudas līmenī ir 41,7 % un notek ūdeņu attīrīšanas 

iekārtas kopējā elektroenerģijas patēriņa pašnodrošinātība 

ir gandrīz 100 %. Arī kopējā siltumenerģijas 

patēriņa pašnodrošinātība pārsniedz 100 %. 

Notekūdeņu dūņas kondicionē ar kaļķiem un dzelzs 

sāļiem un atūdeņo ar kameru filtrpresēm, panākot 

4.10. attēls. Lībekas centrālās notekūdeņu attīrīšanas iekārtas 

bioreaktors. Fotoattēls: „Entsorgungsbetriebe Lübeck”. 

sausnas saturu 36 – 39 %. Pašlaik visas dūņas tiek 

izmantotas kā aramzemes mēslojums. Dūņu trans portēšanu 

un realizāciju veic ārpakalpojumu sniedzējs. 

Jautājums par dūņu lauksaimnieciskas izmantošanas 

nākotni Vācijā ir ļoti strīdīgs. Līdz šim nav radušās 

problēmas ar smago metālu robežvērtībām, izņemot 

augstu mājsaimniecību iekārtu izcelsmes vara kon centrāciju. 

Šķiet, ka jaunās robežvērtības radīs šķēršļus 

dūņu izmantošanai lauksaimniecībā, taču sagai dāms, 

ka „Lübeck” varēs turpināt dūņu realizāciju lauksaimniecības 

vajadzībām. Notekūdeņu dūņu apglabāšana 

atkritumu poligonos Vācijā ir aizliegta kopš 2005. gada, 

tāpēc vienīgā lauksaimnieciskās izmantošanas alternatīva 

ir sadedzināšana. 

Pašreizējo dūņu apstrādes plānu mērķis ir atjaunināt 

biorektora uzbūvi (ja būs nepieciešams) un ieviest 

vertikālos cauruļveida maisītājus. Pēc tam uzmanība tiks 

pievērsta nākotnes plāniem attiecībā uz dūņu utilizāciju, 

ieskaitot lēmumus par jaunām atūdeņošanas ierīcēm. 

4.11. attēls. Lībekas centrālā notekūdeņu attīrīšanas iekārta. 

Fotoattēls: „Entsorgungsbetriebe Lübeck”. 

38

5. DŪŅU ATŪDEŅOŠANA 

Fotoattēls: Shutterstock/Marteric.

DŪŅU ATŪDEŅOŠANA 

5.1 IEVADS 

Dūņu atūdeņošanas process ir relatīvi vienkāršs: ar dažādām iekārtām tiek palielināts sausnas saturs dūņās. 

Šī procesa norisei vienmēr nepieciešami flokulanti, kas nodrošina pastāvīgu lieko dūņu flokulāciju atūdeņošanas 

iekārtā. Dažos gadījumos tiek pievienotas arī koagulējošas ķīmiskās vielas, piemēram, dzelzs un alumīnija sāļi, 

lai paaugstinātu flokulantu (polimēru) efektivitāti un samazinātu to patēriņu dūņu atūdeņošanai. Tiek īstenoti 

daži pētniecības projekti ar mērķi izstrādāt atūdeņošanas metodes bez jebkādu ķīmisku vielu izmantošanas, taču 

sasniegtais atdalīšanas efekts un drošums pagaidām nav pietiekams. 

Šajā nodaļā katrai atūdeņošanas tehnoloģijai uzrādīts 

provizoriskais flokulantu patēriņš, jo šis patēriņš ir 

vairāk atkarīgs no dūņu tipa un atūdeņojamības, nekā 

no atūdeņošanas iekārtas darbības. Lai saņemtu drošu 

informāciju, kas ļauj izvēlēties vispiemērotākos floku 

lantus un to devas, kā arī optimizēt atūdeņošanas 

iekārtas darbību, neatkarīgi no dūņu atūdeņošanas tehnoloģijas 

jāveic dūņu un filtrāta laboratorijas mērījumi 

un pilna spektra pārbaudes. 

Pēc atūdeņošanas sausnas saturs dūņās parasti ir no 

19 % līdz 30 %. Atkarībā no dūņu atūdeņojamī bas 

iespē jams panākt sausnas saturu līdz 40 %. Piemēram, 

ar kameru filtrpresēm šādu augstāku sausnas saturu var 

sasniegt ar kondicionēšanu lietojot kaļķus. Maksi mālo 

iespē jamo sausnas saturu var noteikt laboratorijā. Pēc 

maksimālā iespējamā sausnas satura sasniegšanas pēc 

atūdeņo šanas dūņās atlikušais ūdens ir piesaistīts šūnām 

un to iespējams atdalīt vienīgi ar dūņu žāvēšanu. 

Viens no faktoriem, kas nosaka zemu sausnas saturu 

pēc atūdeņošanas, ir bioloģiskā fosfora atdalīšana. 

Baktērijas, kas spēj atdalīt fosforu no notekūdeņiem, 

ražo ārpusšūnu polimērvielas (EPS), kuras ir ļoti grūti 

atūdeņot. Šīs struktūras var iznīcināt tikai ar noārdīšanu 

(skat. 4.2.2. nodaļu). Papildus zemajam atūdeņošanas 

efektam sakarā ar ārpusšūnu polimērvielām paaugstinās 

atūdeņošanai nepieciešamais flokulantu patēriņš. 

Nākamajās nodaļās ir aprakstīti pieejamie piemērotie 

dūņu atūdeņošanas risinājumi. Pašlaik sadzīves 

notekūdeņu attīrīšanas iekārtās vispopulārākās atūdeņošanas 

iekārtas ir centrifūgas un lentes filtrpreses, kas 

izskaidrojams ar to labajām ekspluatācijas īpašībām un 


lielākās attīrīšanas iekārtās atūdeņošanu vajadzētu 

nodrošināt ar rezerves ierīci, kas pieejama darbības 

traucējumu gadījumā. 

rentabilitāti. Kameru filtrpreses salīdzinājumā ar citām 

presēm ir dārgas, tādēļ vairāk piemērotas citiem plaša 

mēroga lietojumiem, piemēram, kalnrūpniecības nozarē. 

Arī hidrauliskās preses, kas sākotnēji tika paredzētas 

pārtikas rūpniecībai ar augstām higiēnas prasībām, ir 

dārgas. 

Skrūves preses ir vispiemērotākās dūņām, kas satur 

celulozes un papīra rūpnīcu šķiedrveida atkritumus. 

Pašlaik Baltijas jūras reģionā tiek izmantotas arī skrūves 

preses, it īpaši mazās un vidējās sadzīves notekūdeņu 

attīrīšanas iekārtās. Tās tiek izmantotas Somijā 

(piemēram, Vitasāri, Kannonkoski, Ranua, Tūsniemi 

un Pilkenmeki); Igaunijā (piemēram, Kohilā, Viru, 

Kallastē un Tapiverē) un Zviedrijā (apmēram 20, 

piemēram, Sollefteå, Gnosjö, Hammerdal, Hoting un 

Sorsele). Tā kā investīciju un ekspluatācijas izmaksas 

ir zemas, skrūves preses ir piemērotas mazākām 

attīrīšanas iekārtām. Vidējām un lielām sadzīves notekūdeņu 

attīrīšanas iekārtām dūņu atūdeņošanai vairāk 

piemērotas centrifūgas vai lentes filtrpreses. Dažās iekārtās 

ievērojama daļa suspendēto vielu tiek zaudēta 

kopā ar šī veida atūdeņošanas iekārtās atdalīto ūdeni, kas 

ievērojami paaugstina iekšējo suspendēto vielu slodzi 

visā notekūdeņu attīrīšanas iekārtā. 


bioloģiska fosfora atdalīšana samazina dūņu atūdeņojamību, tāpēc ekonomiski izdevīgāka ir ķīmiskā fosfora 

atdalīšana, jo tā ļauj samazināt dūņu transporta un utilizēšanas izmaksas. No otras puses, bioloģiskā fosfora 

atdalīšana nodrošina vienkāršāku fosfora reģenerāciju no notekūdeņiem (skat. 11. nodaļu). Turklāt bioloģiskās 

fosfora atdalīšanas gadījumā dūņu apjoms ir mazāks nekā ķīmiskās atdalīšanas gadījumā. 


augsts lieko dūņu procentuālais saturs pazemina atūdeņošanas rezultātu un ļoti paaugstina polimēru patēriņu. 

Polimēru patēriņu paaugstina arī aerobā stabilizācija vai izturēšana biorektorā ilgāk par 20 dienām (Kopp, 2010). 

40


Iekšējais cilindrs, savienots ar 

ārējo cilindru 

Šķidruma izplūde 

Mākslīgās 

jūraszāles 

Atūdeņošanas procesā iegūtais sausnas saturs, 

nepieciešamais enerģijas patēriņš un ķimikāliju 

patēriņš ir atkarīgs no dūņu tipa – dažādos avotos 

tiek uzrādītas atšķirīgas šo parametru vērtības. 

Šajā publikācijā ir izmantots dažādu informācijas 

avotu (PURE Pöyry pārskats, Burton un citi, 

2003, un DWA M-366 melnraksts, 2011) sniegto 

atūdeņošanas skaitlisko datu apkopojums, 

ieskaitot PURE projekta partneru datus. 

Nodaļas beigās uzrādīti rezultāti, kas iegūti ar 

PURE partneru notekūdeņu attīrīšanas iekārtās 

izmantotajiem atūdeņošanas paņēmieniem, un 

to notekūdeņu attīrīšanas iekārtu piemēri, kuros 

tiek izmantots kāds no šiem paņēmieniem. 

Cilindrs, kas griežas 

ar lielu ātrumu 

Gaisa izvads 

5.1. attēls. Novatoriskās „Rofitec” metodes shēma. Attēls: 

Berlīnes Tehniskā universitāte. 

Cietvielu 

nogulsnes 

Šķidruma padeve 


pastāv tieša sakarība starp temperatūru un 

sausnas saturu pēc atūdeņošanas. Pētījumu 

rezultāti liecina, ka sausnas saturs dūņās pēc 

atūdeņošanas apmēram 48 °C temperatūrā 

ir par 5 % augstāks nekā 20 °C temperatūrā 

(Kopp, 2010). 

Inovatīvas metodes: 

ražotāji un universitātes mēģina izstrādāt atūdeņošanas sistēmas, kurām nav vajadzīgi ķīmiskie flokulanti. Tas ir 

īpaši aktuāli Vācijā, kur norisinās aktīva diskusija par polimēru izmantošanu lauksaimniecībā izmantojamo dūņu 

atūdeņošanai. Turklāt flokulanti rada uzņēmējiem augstas izmaksas. Tiek pētīti dažādi risinājumi. Viens no tiem 

ir „Rofitec" metode, kuru izstrādājusi Berlīnes Tehniskā universitāte. Šim paņēmienam nav nepieciešami nekādi 

flokulanti, taču diemžēl atdalīšanas efekts joprojām nav pietiekams (Ilian un citi, 2011). 


apstrāde niedru laukos ir alternatīva mehāniskās dūņu apstrādes metode, ko dažreiz izmanto mazās un 

vidējās notekūdeņu attīrīšanas iekārtas, kas atrodas Baltijas jūras reģiona dienvidos (Vācija, Dānija, Zviedrija). 

Izmantojot mineralizāciju un niedru veicināto iztvaikošanas procesu seklos notekūdeņu dūņu dīķos, iespējams 

panākt efektīvu dūņu atūdeņošanu, masas samazināšanu un higienizāciju aerobos apstākļos. Galaproduktu var 

izmantot teritoriju apzaļumošanā un lauksaimniecībā. 

Piemērotos klimata apstākļos ar šo metodi var iegūt labus atūdeņošanas rezultātus bez ārējās enerģijas un 

ķimikāliju patēriņa. Protams, ārējās enerģijas padeve ir nepieciešama dūņu iesūknēšanai dīķos un atdalītā ūdens 

pārsūknēšanai atpakaļ uz notekūdeņu attīrīšanas iekārtu. Turklāt noteiktos laika posmos dūņu dīķi ir jāiztukšo. 

Apstrādei niedru laukos var pakļaut gan nefermentētas, gan arī fermentētas dūņas (vai to maisījumus) (Nielsen, 

2007, Schillinger, 2006). 

Dūņu izmantošanas mērķim tiek stādītas ar pārtikas un lopbarības ieguvi nesaistītas īscirtmetra plantācijas (nonfood 

non-fodder short rotating plantations, SRP). Šim nolūkam īpaši piemēroti ir vītoli un papeles, jo tās patērē daudz 

ūdens un barības elementu. SRP pamatideja: ar lauksaimniekiem tiek noslēgti ārpakalpojumu sniegšanas līgumi 

par iepriekšapstrādātu dūņu izmantošanu. Lauksaimnieki izmanto dūņu barības elementus un ūdeni biomasas 

ražošanai (BIOPROS, 2008). 

41


5.2 CENTRIFŪGA 

Darbības principi un nepieciešamā platība 

Horizontālā centrifūga ar nepārtrauktu padevi un dūņu izvadi ir standarta centrifūgas tips. Priekšroka tiek 

dota centrifūgas modeļiem ar augstu „g” (gravitācijas spēka daudzkārtnis), kas nodrošina augstu sausnas saturu. 

Horizontālās centrifūgas pamatuzbūve redzama 5.2. attēlā. Pamatelementi ir rotors, kurā atrodas cilindriskā 

un konusveida sekcija, transportskrūve, kas atrodas rotorā, un rotora un skrūves piedziņas mehānisms. Rotora 

apvalks darbojas kā aizsargapvalks un trokšņa slāpētājs un pa atsevišķiem kanāliem izvada atūdeņoto dūņu 

masu un attīrīto ūdeni jeb centrifugātu no iekārtas. 

Atūdeņoto dūņu masa tiek izvadīta no rotora pa atveri, 

kas atrodas konusveida sekcijas šaurajā galā. Neliela 

rotora un transportskrūves rotācijas ātruma starpība 

ļauj uzkrāto dūņu masu pakāpeniski savākt, vēl vairāk 

sablīvēt un transportēt no cilindriskā sektora uz konusveida 

sektora izvadi. Centrifugāta izplūdes atveres ir 

aprīko tas ar regulējama augstuma pārplūdes notecēm, ar 

kurām iespējams regulēt šķidruma līmeni rotorā. 

Galvenie faktori, kas ietekmē horizontālās centrifū gas 

veikt spēju: 

• centrbēdzes spēks; 

• attīrīšanas platība un rotora šķidruma dziļums, t.i., 

baseina dziļums, kas nosaka spēju atdalīt cietvielas no 

padotās masas; 

• rotora konusveida sekcijas un transportskrūves uzbūve; 

• transportskrūves kustības leņķis un ātrumu starpība, kas 

nosaka pienācīgu dūņu atūdeņošanu un transportēšanu; 

• hidrodinamiskā uzbūve, t.i., parametri, kas ietekmē 

turbulenci. 

Nepieciešamā platība atkarīga no ietilpības, parastie 

izmēri: platums: 2 – 5 m, garums: 7 – 15 m, augstums: 

3 – 6 m, ieskaitot tehniskajai apkopei nepieciešamo 

platību. Šo aprīkojumu var uzstādīt tikai telpās. 



Centrifūgas parasti tiek izmantotas fermentētu vai aerobi 

stabilizētu dūņu atūdeņošanai, taču ar to iespējams 

atūdeņot arī citu tipu dūņas. Agrāk centrifūgas tika izmantotas 

galvenokārt lielās notekūdeņu attīrīšanas iekārtās, 

taču mūsdienās tās aizvien biežāk izmanto arī mazās 

un vidējās attīrīšanas iekārtās. Centrifūgas ir kompaktas 

un slēgtas iekārtas, strādā tīri un droši, un mūsdienās ir 

pieejami arī nelieli modeļi. Tiek izgatavotas arī kravas 

automašīnā uzstādāmas mobilās centrifūgas, kuras var 

izmantot vairākas mazas notekūdeņu attīrīšanas iekārtas, 

nodrošinot izmaksu sadalīšanu starp uzņēmējiem. 

Atūdeņošanas rezultāts 

Atūdeņošanas rezultāts galvenokārt ir atkarīgs no dūņu 

tipa. Primārās dūņas ir daudz vieglāk atūdeņot nekā 

pri māro un lieko dūņu maisījumu, aerobi stabilizētas 

vai fermentētās dūņas. Centrifūgas atūdeņo primārās 

dūņas līdz sausnas saturam apmēram 32 – 40 %, primāro 

un lieko dūņu maisījumu – līdz 26 – 32 %; 

aerobi stabilizētas dūņas līdz sausnas saturam apmēram 

18 – 24 % un fermentētās dūņas līdz sausnas saturam 

apmēram 22 – 30 %. 

Padeves 

atvere 

Cietvielu izvads 

Šķidrums izplūst ar pašteci 

5.2. attēls. Horizontālās centrifūgas shēma. Attēls: uzņēmums „Flottweg SE”. 

42




Atūdeņošanas centrifūgu var darbināt nepārtrauktā 

režīmā (24/7). Lai panāktu stabilu stāvokli, ieteicams 

izmantot nelielu buferizāciju ar maisīšanas tvertni. Tas 

ir īpaši izdevīgi lielām notekūdeņu attīrīšanas iekārtām. 

Vidējās attīrīšanas iekārtās atūdeņošana tiek veikta vienā 

vai divās dienas maiņās (8 vai 16 stundas dienā, 5 dienas 

nedēļā). Ieteicams izmantot bufertvertni, iespējama arī 

tieša padeve no bioreaktora uz atūdeņošanas iekārtu. 

Centrifūgas ik dienas jātīra, mazgājot tās 5 – 15 minūtes 

ilgi, parasti tad, kad centrifūga ir apturēta starp maiņām. 

Ja centrifūgu darbina nepārtraukti, tā nav jāmazgā. 

Tehniskā apkope: profilaktiskā apkope pēc 2 000 līdz 

4 000 darba stundām (vai vismaz reizi gadā) un galvenā 

apkope ik pēc 8 000 darba stundu. Profilaktiskās apkopes 

laikā jāpārbauda dzinēja komplekts, jānomaina eļļa 

un jāieeļļo centrifūga. Galvenās tehniskās apkopes laikā 

jānomaina dzinēja gultņi un jāpārbauda nomaināmās 

pretnodilšanas uzmavas un cietmetāla pārklājumi. 

Rotora diametrs un griešanās ātrums ietekmē pieejamo 

centrbēdzes spēku, kas atdala dūņu daļiņas no dūņu 

suspensijas rotorā. Modeļi ar augstu centrbēdzes spēku 

(parasti augstāks par 2 500 g): 

• strādā ar lielāku ātrumu, un tiem parasti ir mazāks 

dia metrs, bet garāks rotors nekā citiem līdzīga tipa 

modeļiem, kas tiek izmantoti līdzīga dūņu tipa un apjoma 

atūdeņošanai; 

• augstāka galveno struktūrelementu, gultņu un piedziņu 

slodze, tāpēc šīs centrifūgas ir dārgākas; 

• patērē vairāk elektroenerģijas, lai gan jaunākajos 

modeļos ir iebūvēta iekšējā enerģijas reģenerācijas sistēma, 

kas ļauj ietaupīt elektroenerģiju; 

• nodrošina augstāku dūņu sausnas saturu. 

Primārajām dūņām nepieciešams lielāks griezes 

moments un piemīt augstāks materiālu erozijas potenciāls 

nekā liekajām dūņām. Nomaināmas pretnodilšanas 

uzmavas uz skrūves gala un cietmetāla pārklājumi 

spēcīgai dilšanai pakļautajās zonās samazina tehniskās 

apkopes izmaksas. 

Apstrādājot sadzīves notekūdeņu dūņas, centrifūgai 

nepieciešami flokulanti, lai paātrinātu un nodrošinātu 

ūdens atdalīšanu no cietvielu daļiņām, apmierinošu galīgo 

dūņu konsistenci un mazu cietvielu saturu centrifugātā. 

Flokulanta tips un īpašības ir jāpārbauda katram dūņu 

tipam un katrai atūdeņošanas iekārtai, piemēram, 

centrifūgā izmantojamajam flokulantam nepieciešama 

bīdes izturība pret g spēku iedarbību. Centrifūgas 

nepatērē pārāk daudz flokulantu un spēj apstrādāt 

apjomu, kas ir augstāks par nominālo apstrādājamo 

apjomu un satur paaugstinātu devu flokulantu, lai gan 

5.3. attēls. Horizontālās centrifūgas Jūrmalā un Rīgā, Latvija. 

Fotoattēli: SIA „Rīgas Ūdens” un PIU „Jūrmalas Ūdens”. 

šādā gadījumā sausnas saturs atūdeņotajā masā var 

nedaudz pazemināties (Guyer, 2011). 

Šīs iekārtas nerada īpašas vides problēmas. Daudziem 

modeļiem raksturīgs relatīvi augsts trokšņa līmenis, un 

darba drošības apsvērumu dēļ darbiniekiem nepieciešami 

individuālie dzirdes aizsardzības līdzekļi. 

Izmaksas 

Investīciju izmaksas ir atkarīgas no jaudas un parasti 

ir no 100 000 līdz 250 000 eiro. Iekārtas tehniskās 

ekspluatācijas laiks parasti ir 15 – 20 gadi; taču tad, 

ja netiek pienācīgi veikta gultņu un citu nodilstošo 

iekārtas daļu profilaktiskā tehniskā apkope, šis laiks var 

samazināties līdz 10 – 15 gadiem. 

Uzstādītā jauda ir apmēram 20 – 90 kW (atkarībā 

no ražības), un elektroenerģijas patēriņš ir apmēram 

30 – 35 kWh/t sausnas, t.i., augstāks nekā citām dūņu 

atūdeņošanas metodēm. Tas ir atkarīgs arī no reālā 

iekārtas darbināšanas laika. Ķimikāliju patēriņš ir no 4 

līdz 14 kg flokulanta uz vienu tonnu sausnas. Flokulantu 

patēriņš ir atkarīgs no vairākiem faktoriem, piemēram, 

no dūņu konsistences, fermentācijas pakāpes, primāro 

dūņu/lieko dūņu attiecības un organisko vielu satura 

dūņās, kā arī no piemērota katjoniskā polimēra izvēles, 

jo piemērota flokulanta patēriņš ir zemāks. Attīrīšanas 

iekārtas (vai bioreaktora) apstākļu izmaiņas izraisa 

43


dūņu virsmas spraiguma sadalījuma izmaiņas, kas var 

pazemināt vai paaugstināt polimēru patēriņu. Izmantojot 

šo iekārtu, nav nepieciešamas papildu darbaspēks 

vai īpašas prasmes, izņemot tās, kas nepieciešamas 

parastajam darbam notekūdeņu attīrīšanas iekārtās. 

5.4. attēls. Demontēta horizontālā centrifūga Sanktpēterburgā, 

Krievija. Fotoattēls: Lotta Ruokanen, HELCOM. 

5.3 LENTES FILTRPRESE 


Lentes filtrpreses pamatelementi ir rāmis, kas atbalsta iebūvēto dūņu padeves ierīci, augšējā un apakšējā lente, 

kas nodrošina gravitācijas drenāžu un sapresēšanu, lentes vadības un mazgāšanas sistēmas un dūņu izvadatvere. 

Daudzi mūsdienu modeļi ir aprīkoti ar integrētu apvalku, kas novērš dūņu un filtrāta izšļakstīšanos un tvaiku, 

miglas un smaku izplūdi. Pareizas uzbūves iekārtā ir iekļauts arī atsevišķs vietējais preses gaisa nosūkšanas 

pārsegs. 

Presei padotās dūņas pa tekni tiek izvietotas visā lentes 

platumā gravitācijas drenāžas sekcijā. Dažos gadījumos 

teknei ir piemetinātas vadotnes, kas palīdz izklāt dūņas 

vienmērīgā slānī. 

Tiek piedāvātas dažādu veidu lentes filtrpreses ar 

atšķirīgu dūņu padeves, gravitācijas drenāžas zonas un 

dūņu presēšanas sekciju izkārtojumu. Horizontālajā 

atūdeņošanas sekcijā jāpanāk ātra dūņu atūdeņošana. 

Flokulanta dozēšanai jābūt precīzai un lietderīgai, lai 

atdalītu maksimāli lielu ūdens apjomu. To ir vieglāk 

panākt primārajām, nevis liekajām dūņām. Pēc šīs 

priekš atūdeņošanas horizontālajā atūdeņošanas sekcijā 

dūņas tiek atūdeņotas presēšanas sekcijā. 

Principā gravitācijas drenāžas sekciju ar īsu izturēšanas 

laiku iespējams iekļaut preses apakšējās lentes darbības 

zonā, taču parasti sadzīves notekūdeņu dūņu sablīvēšanai 

nepieciešams ilgāks izturēšanas laiks un saudzīgāka dūņu 

apstrāde, tāpēc virs presēšanas sekcijas ir izvietota liela 

integrēta gravitācijas drenāžas sekcija. Dažos gadījumos 

pirms vai virs lentes filtrpreses tiek uzstādīts atsevišķs 

gravitācijas blīvēšanas galds ar slīdošu lenti. Lentes 

filtrpreses uzbūves princips redzams 5.5. attēlā. 

Nepieciešamā platība ir atkarīga no lentes filtrpreses 

ietilpības; parastie izmēri: platums: 3 – 6 m, garums: 

5 – 10 m, augstums 3 – 6 m, ieskaitot tehniskajai apkopei 

vajadzīgo platību. Šo aprīkojumu var uzstādīt tikai 

telpās. 


dūņas ar mainīgām īpašībām rada augstas prasības. 

Nepieciešams optimizēt flokulantu devas. Pastāv 

iespēja pagarināt pirmo sekciju, lai garantētu priekšatūdeņošanu. 

Ja flokulācija nenotiek, dūņas var 

izslīdēt no presēšanas zonas. Šī iemesla dēļ daudzi 

ražotāji pieprasa nodrošināt minimālo nepieciešamo 

sausnas saturu dūņās, kas tiek apstrādātas ar lentes 

filtrpresi (3 %). 


Atūdeņošanas rezultāts ir zemāks, nekā atūdeņojot ar 

centrifūgu. Primārās dūņas var atūdeņot līdz sausnas 

saturam apmēram 30 – 35 %, primāro un lieko dūņu 

maisījumu – līdz sausnas saturam apmēram 24 – 30 %; 

aerobi stabilizētas dūņas – līdz sausnas saturam apmēram 

15 – 22 % un fermentētās dūņas – līdz 20 – 28 %. 



Lentes filtrpreses bieži izmanto fermentēto dūņu 

atūdeņošanai, taču iespējams arī atūdeņot sablīvētas 

dūņas, kuras nav fermentētas. Tomēr nav ieteicams 

atūdeņot dūņas, kas nav sablīvētas ar šo paņēmienu. 

44


1. Horizontālā gravitācijas atūdeņošanas sekcija 

ar Bellmer chicanes 

2. Vertikālā ķīļveida 

atūdeņošanas sekcija 

5. Augsta spiediena atūdeņošanas sekcija 

4. Preses sekcija 3. Zema spiediena atūdeņošanas 

(iespējama) 

sekcija ar Dandy veltni 

5.5. attēls. Lentes filtrpreses shēma. Attēls: uzņēmums „Bellmer GmbH”. 


lentei iespējams pievienot papildu filtrēšanas sekcijas, 

kas nodrošina labākus atūdeņošanas rezultātus un 

augstāku sausnas saturu. 

Šī dūņu atūdeņošanas iekārta Baltijas jūras reģionā tiek 

plaši izmantota. Agrāk tās tika plaši izmantotas mazās un 

vidējās attīrīšanas iekārtās, taču tagad tās aizvien biežāk 

tiek aizstātas ar centrifūgām ņemot vērā to kompakto 

un slēgto uzbūvi, taču dažas attīrīšanas iekārtas, kuru 

noslodze ir līdz 100 000 cilvēku ekvivalentu, piemēram, 

Tartu, Igaunija, joprojām izmanto lentes filtrpreses. 

Tiek izgatavotas arī kravas automašīnā uzstādāmas 

lentes filtrpreses, kuras var izmantot vairākas mazas 

notekūdeņu attīrīšanas iekārtas, nodrošinot izmaksu 

sadalīšanu starp uzņēmējiem. 



Lentes atūdeņošanas filtrprese ir paredzēta darbināšanai 

nepārtrauktā režīmā (24/7), taču, iespējams, arī organizēt 

darbu maiņās – daudzās vidēja izmēra attīrīšanas iekārtās 

atūdeņošana tiek veikta vienā vai divās dienas maiņās 

(8 vai 16 stundas dienā, 5 dienas nedēļā). Ieteicams 

izmantot bufertvertni, kas aprīkota ar maisītāju; ja prese 

netiek darbināta nepārtraukti, jāpalielina bufertvertnes 

tilpums. Bufertvertne garantē procesa stabilitāti. Ja 

bioreaktorā notiek nepārtraukta padeve, iespējama tieša 

fermentēto dūņu padeve no bioreaktora. Ja bioreaktora 

nav, primārās un liekās dūņas ir jāsablīvē vienādā 

proporcijā, lai nodrošinātu nemainīgus apstākļus. 

Lentes filtrpresei, tāpat kā lentes blīvētājam, nepie ciešama 

pastāvīga mazgāšana ar filtrātu, kas notiek automātiski. 

Turklāt parasti ik pēc 1 – 2 nedēļām jāveic 

tīrīšana vai tehniskā apkope. 

Ja lentes filtrpresei tiek veikta regulāra profilaktiskā tehniskā 

apkope, tā ir droša iekārta. Saskaņā ar iekārtas piegādātāja 

norādījumiem jānomaina eļļa pārnesumkārbā 

un jāieeļļo lentes skrituļi. Ja lentes darbina hidrauliska 

sistēma vai rullīšu gultņus eļļo spiedieneļļošanas sistēma, 

šīs sistēmas ir regulāri jāpārbauda. Lente nodilst, un tā 

ir jāmaina reizi 1 – 2 gados vai biežāk, ja dūņas ir ļoti 

abrazīvas. 

Lokālie vadības paneļi un tālvadības pultis nodrošina 

iespēju viegli noregulēt lentes filtrpresi un kontrolēt tās 

darbību. Lentes ātrums un dūņu dziļums gravitācijas 

drenāžas sekcijas ievadē ir svarīgi parametri, kas ietekmē 

veiktspēju, tāpat svarīga ir arī automātiska augšējās un 

apakšējās lentes centrējuma uzraudzība un kontrole. 

Dažos gadījumos, neraugoties uz to, ka tiek veikta filtrāta 

kvalitātes tiešsaistes uzraudzība, mērījumu rezultāti 

ir neprecīzi un nav piemēroti automātiskas flokulantu 

dozēšanas iestatīšanai. Tiek piedāvātas speciālas ierīces, 

ar kurām iespējams kontrolēt ūdens drenāžu no lentes uz 

blīvēšanas zonu, taču tās nav īpaši piemērotas flokulanta 

dozēšanas kontrolei. 

Šī iekārta nerada īpašas vides problēmas. 

45


Izmaksas 

Investīciju izmaksas atkarībā no jaudas ir no 80 000 

līdz 250 000 eiro. Iekārtas tehniskās ekspluatācijas laiks 

parasti ir 15 – 20 gadi, lai gan lentes un citas nodilstošas 

daļas ir jānomaina reizi 1 – 2 gados. Investīciju izmaksas 

var pieaugt, ja tiek uzstādīts smaku nosūkšanas pārsegs 

vai palielināta atsevišķu sekciju veiktspēja. 

Uzstādītā jauda ir apmēram 20 – 50 kW, elektroenerģijas 

patēriņš – apmēram 20 – 30 kWh/t sausnas. Šīs iekārtas 

elektroenerģijas patēriņš salīdzinājumā ar kopējo notekūdeņu 


niecīgs. Tas ir atkarīgs arī no reālā iekārtas darbināšanas 

laika. Parastais ķimikāliju patēriņš ir 4 – 12 kg flokulanta 

uz vienu tonnu sausnas. Salīdzinājumā ar centrifūgu 

flokulantu vidējais patēriņš ir nedaudz zemāks, taču ir 

atkarīgs no dūņu raksturīpašībām. 

Izmantojot šo iekārtu, nav nepieciešamas papildu darbaspēks 



5.6. attēls. Dūņas uz lentes filtrpreses Šcecinā, Polija. Fotoattēls: 

„ZWiK Szczecin”. 

5.4 KAMERU FILTRPRESE 


Kameru filtrprese sastāv no vairākām filtru kamerām, kurās atrodas rāmī atbalstītas filtrēšanas plates. Dūņas 

tiek padotas pa partijām. Hidrauliskie rāmji saspiež filtru kameras. Dažas sekundes uz dūņām iedarbo jas 

60 bar spiediens presē. Atūdeņotās dūņas tiek izvadītas no kamerām, atverot filtra plati un sakratot plati vai 

filtraudumu. Kameras un filtraudums regulāri jāmazgā, lai nepārtraukti nodrošinātu labus filtrācijas rezultā tus 

un filtrauduma ilglaicību. 

Nepieciešamā platība atkarīga no ietilpības, parastie 

izmēri: platums: 2 – 4 m; garums: 7 – 15 m; augstums: 

3 – 16 m, ieskaitot tehniskajai apkopei vajadzīgo platību. 

Šo aprīkojumu var uzstādīt tikai telpās. 


Kameru filtrpreses atūdeņošanas rezultāti galvenokārt 

ir atkarīgi no dūņu īpašībām un kondicionēšanas. 

Izmantojot organiskos flokulantus, atūdeņošanas rezultāti 

ir līdzīgi centrifūgas rezultātiem. 

Izmantojot kameru filtrpresi, iespējams izmantot kondicionēšanai 

kaļķu pienu (15 – 25 kg/m³) un dzelzs 

hlorīdu (5 – 12 kg/m³). Šādā gadījumā ir nepieciešams 

caurlaidīgs filtraudums, gaiss jāattīra ar skābju skruberi 

un filtraudums regulāri (piemēram, ik pēc divām nedēļām) 

jātīra ar hlorūdeņražskābi. Izmantojot atūdeņošanai 

kaļķu pienu, iespējams panākt sausnas saturu vairāk 

par 40 %, taču dūņas satur 30 – 50 % kaļķu. Kaļķu 

pienam piemīt dezinficējoša iedarbība, tāpēc dažās 

valstīs šādas dūņas ir atļauts izmantot lauksaimniecībā 

(skat. 6.3. nodaļu). Atūdeņošanas rezultāts ir atkarīgs arī 

no dūņu tipa un īpašībām: izmantojot kondicionēšanu 

ar kaļķi/dzelzs sāļiem, atūdeņošanas rezultātu iespējams 

paaugstināt līdz 45 % sausnas primārajām dūņām 

un primāro un lieko dūņu maisījumam, 35 % sausnas 

aerobi stabilizētām dūņām un 40 % sausnas fermentētām 

dūņām. 



Kameru filtrprese piemērota primāro vai lieko dūņu 

atūdeņošanai, iespējama atūdeņošana pēc blīvēšanas un 

fermentācijas, kā arī dažādiem notekūdeņu attīrīšanas 

veidiem. Tā ir īpaši piemērota neorganisko suspendēto 

vielu un ķimikāliju dūņu apstrādei. 

Šī sadzīves notekūdeņu attīrīšanas iekārtu dūņu atūdeņošanas 

metode tiek izmantota galvenokārt Vācijā. Biežāk 

kameru filtrpreses tiek izmantotas, piemēram, kalnrūpniecībā 

un citās nozarēs, kur dūņās ir augsta neorganisko 

vielu daļa, tāpēc šī atūdeņošanas tehnoloģija 

ir piemērota dūņu maisījumam, kas satur daudz dūņu, 

kuras iegūtas fosfora ķīmiskās nogulsnēšanas rezultātā. 

46




Kameru filtrprese parasti tiek darbināta vienā vai divās 

dienas maiņās (8 vai 16 stundas dienā, 5 dienas nedēļā). 

Šai iekārtai nepieciešama regulāra tīrīšana saskaņā ar 

piegādātāja instrukcijām un biežāka tīrīšana un tehniskā 

apkope nekā centrifūgām un lentes filtrpresēm. 

Šī iekārta nerada īpašas vides problēmas. Tā kā kaļķu 

lietošanas rezultātā izdalās amonjaks, ieteicams attīrīt 

gaisu. 

5.7. attēls. Kameru filtrprese Lībekā, Vācija. Fotoattēls: 

„Entsorgungsbetriebe Lübeck”. 

Izmaksas 

Polimēru patēriņš kameru filtrpresēm ir apmēram tāds 

pats kā centrifūgām vai lentes filtrpresēm, enerģijas 

patēriņš ir mazāks nekā centrifūgai, bet lielāks nekā 

lentes filtr presei. Kameru filtrpresei salīdzinājumā ar 

centrifūgām vai lentes filtrpresēm ir samērā augstas 

investīciju un eks pluatācijas izmaksas sakarā ar 

augstākām investīciju un darbaspēka izmaksām. 

Investīciju izmaksas atkarībā no jaudas un izgatavošanas 

materiāliem ir no 150 000 līdz 350 000 eiro. Iekārtas 

tehniskās ekspluatācijas laiks parasti ir 15 – 20 gadi, lai 

gan filtraudums un citas nodilstošas daļas ekspluatācijas 

laikā ir jānomaina vairākas reizes. 

Uzstādītā jauda apmēram 20 – 50 kW, bet elektroenerģijas 

patēriņš ir atkarīgs no iekārtas darbināšanas laika 

(apmēram 20 – 30 kWh/t DS). Ķimikāliju patēriņš 

parasti ir 4 – 12 kg flokulanta uz vienu tonnu sausnas. 

Darbaspēka izmaksas šai iekārtai ir augstas. Nepieciešami 

darbinieki, kas veic tīrīšanu un kontroli, kā arī iekārtas 

piegādātāja apmācīti operatori. 

Membrānu filtrprese 

Membrānu filtrprese ir uzlabota kameru filtrpreses 

versija, ar kuru iespējams panākt par 2 – 3 % augstāku 

sausnas saturu ar papildu membrānu, kas ievietota starp 

filtr audumu un filtra plati. Ar šo membrānu iespējams 

saīsināt atūdeņošanas laiku un paaugstināt sausnas koncentrāciju. 

Membrānu filtrpreses investīciju izmaksas ir 

daudz augstākas, plates ir lielākas, vienā presē var ievietot 

mazāk plašu, tāpēc iespējams atūdeņot mazāk dūņu. 

5.5 HIDRAULISKĀ PRESE 

Darbības principi, rezultāti un nepieciešamā platība 

Hidrauliskā prese ir novatorisks dūņu apstrādes risinājums, un ir vērts apsvērt domu par tās iegādi sadzīves dūņu 

atūdeņošanai, it īpaši speciālos gadījumos, kad atūdeņošanas īpašības ir sliktas un/vai nepieciešams augsts sausnas 

saturs. Hidrauliskā prese tika izstrādāta bioloģisko vielu cietās un šķidrās frakcijas atdalīšanai. Vairākas viena 

piegādātāja iekārtas ir uzstādītas Vācijā, Austrijā un Šveicē un viena – Baltijas jūras reģionā, notekūdeņu 

attīrīšanas iekārta „Käppala” Stokholmā. 

Hidrauliskā prese ir rotējoša cilindra un virzuļa sistēma 

ar hidraulisko pievadu. Starp cilindra dibenu un virzuli 

atrodas elastīgi drenējoši elementi, kas nodrošina 

fil trāta izsūkšanos no preses iekšpuses. Presēšanas 

process sastāv no šādiem posmiem: dūņu padeve, 

atūdeņo šana, tās cikliski saspiežot un pārtraucot saspie 

šanu, un atūdeņotās masas izvadīšana. Atkarībā 

no dūņu atūdeņojamības, viss process parasti ilgst 

70 – 120 minūtes. Nepārtraukta darbība sastāv no 

vairākiem virzuļa gājienu cikliem. Atūdeņošanas 

posmi tiek atkārtoti līdz nepieciešamās atūdeņošanas 

pakāpes sasniegšanai. Sausnas saturs atūdeņotajās dūņās 

parasti ir no 25 % līdz 40 %. Preses jauda ir robežās 

no 130 kg DS/h līdz 500 kg DS/h. Nepieciešamā 

platība atkarīga no ietilpības; parastie izmēri: platums: 

2 – 4 m; garums: 7 – 10 m; augstums: 3 – 6 m, ieskaitot 

tehniskajai apkopei vajadzīgo platību. Šo aprīkojumu var 

uzstādīt tikai telpās (Bucher Unipektin AG, 2011). 

47




Hidrauliskā prese parasti tiek izmantota fermentētu 

dūņu atūdeņošanai, taču ar to iespējams atūdeņot arī 

citu tipu dūņas. Apstrādei piemērotu suspensiju sausnas 

saturs ir robežās no 2 līdz 10 %. Šī iekārta ir daudz 

dārgāka par lentes filtrpresēm un centrifūgām, tāpēc 

piemērota galvenokārt lielām notekūdeņu attīrīšanas 

iekārtām. 



Hidrauliskā prese darbojas automātiski, taču ņemot vērā, 

ka nenotiek nepārtraukta dūņu padeve, ir nepieciešama 

bufertvertne. Iekārtu var darbināt automātiski visu 

dien nakti, taču iespējams arī darbs vienā vai divās 

dienas maiņās (8 vai 16 stundas dienā, 5 dienas nedēļā). 

Šai iekārtai nepieciešama regulāra tīrīšana saskaņā ar 

piegādātāja instrukcijām un biežāka tīrīšana un tehniskā 

apkope nekā citām iepriekš aprakstītajām atūdeņošanas 

iekārtām. Šī iekārta nerada īpašas vides problēmas. 


izmantojot KEMICOND metodi, notekūdeņu 

attīrī šanas iekārtas Stokholmā hidrauliskā prese 

no drošina sausnas saturu līdz 50 %. Šī apstrādes 

metode aprakstīta 6.3. nodaļā. Lai gan šis rezultāts 

ir sasniegts ar hidraulisko presi, to var sasniegt arī ar 

citām atūdeņošanas iekārtām. 

Izmaksas 

Atkarībā no tilpuma un izgatavošanas materiāliem 

investīciju izmaksas ir no 180 000 līdz 400 000. Iekārtas 

tehniskās ekspluatācijas laiks parasti ir 15 – 20 gadi, 

taču sieti un citas nodilstošas daļas ekspluatācijas laikā ir 

jānomaina vairākas reizes. 

Uzstādītā jauda ir apmēram 20 – 50 kW, un šīs iekārtas 


attīrīšanas iekārtas elektroenerģijas patēriņu nav 

pārāk liels (20 – 30 kWh/t SD). Tas ir atkarīgs arī no 

iekārtas darbināšanas laika. Ķimikāliju patēriņš parasti ir 

5 – 12 kg flokulanta uz vienu tonnu sausnas. Izmantojot 

šo iekārtu, nav nepieciešams papildu darbaspēks vai 

īpašas prasmes, izņemot tās, kas nepieciešamas parastajam 

darbam notekūdeņu attīrīšanas iekārtās, taču iekārtas 

piegādātājam jānodrošina īpašas operatora apmācības. 

5.8. attēls. Hidrauliskās preses. Fotoattēli: uzņēmums „Bucher Unipektin AG”, Šveice. 

48



RISINĀJUMI – JŪRMALA, 

PIU „JŪRMALAS ŪDENS”, SLOKAS NOTEKŪDEŅU ATTĪRĪŠANAS IEKĀRTA 

Jūrmalas (Latvija) notekūdeņu attīrīšanas iekārtas 

kopējā noslodze ir apmēram 37 500 cilvēku ekvivalentu. 

Ik gadu jāutilizē apmēram 1 000 tonnas notekūdeņu 

dūņu (sausnas izteiksmē). Attīrīšanas iekārta ir aprīkota 

ar slāpekļa atdalīšanas un bioloģiskās fosfora atdalīšanas 

iekārtām. PURE ietvaros ir veiktas investīcijas ar 

mērķi līdzsvarot fosfora un slāpekļa atdalīšanas rezultātus, 

piemēram, iegādātas mērierīces, kas ļauj kontrolēt 

procesa norisi. 

Jūrmalas notekūdeņu attīrīšanas iekārta neveic fermentāciju. 

Tā kā netiek veikta primārā nosēdināšana, 

visas dūņas tiek klasificētas kā liekās dūņas, kas 

tiek mehāniski sablīvētas. Viens blīvēšanas cilindrs 

paaugstina sausnas saturu līdz 4 – 7 %, un polimēru 

patēriņš ir 3,5 g/kg DS (grami vienā kilogramā sausnas). 

Pēc sablīvēšanas dūņas tiek atūdeņotas ar atūdeņošanas 

centrifūgu, kas samazina ūdens saturu līdz minimumam, 

panākot sausnas saturu 18 %. Polimēru patēriņš ir 

apmēram 5,4 g / kg sausnas. Kompostēšana un utilizēšana 

ir ārēja uzņēmuma ārpakalpojums. Pašlaik uzņēmumam 

nav problēmu ar smago metālu koncen trācijas 

robežvērtībām. „Jūrmalas ūdens” plāno izstrādāt optimālu 

risinājumu dūņu apjoma samazināšanai, utili zē- 

5.9. attēls. Centrifūga un blīvēšanas cilindrs Slokas notekūdeņu 

attīrīšanas iekārtā, Latvija. Fotoattēli: PIU „Jūrmalas Ūdens”. 

šanai un atkārtotai izmantošanai, kas savukārt novērsīs 

maksājumus ārējam uzņēmumam par kompostēšanu, 

transporta un glabāšanas izmaksas. 

5.10. attēls. Slokas notekūdeņu attīrīšanas iekārta Jūrmalā. 

Fotoattēls: PIU „Jūrmalas Ūdens”. 

49


5.7 GALVENO ATŪDEŅOŠANAS METOŽU KOPSAVILKUMS 


eksperimentālās pārbaudes jāveic vienādos apstākļos 

(temperatūra, pH, fermentācijas ātrums utt.), kas 

līdzīgi paredzētajiem darba apstākļiem. Pārbaužu laikā 

nevajadzētu veikt iekārtas būvdarbus. 

metrus. Atšķirīgās metodes un to piemērotība dažādām 

iekārtām ir apkopota 5.1. tabulā. PURE partneru iekārtu 

salīdzinājums sniegts 5.2. tabulā. 

5.1. tabula. Pārskats par atūdeņošanas metodēm un to izmantošanu Baltijas jūras reģionā. DS = sausnas saturs. 

Atūdeņošanas 

rezultāts - aerobi 

stabilizētas - 

fermentētās 

dūņas 

Flokulantu 

patēriņš 

Centrifūga 

18–24 % 

22–30 % 

Lentes filtrprese 

15–22 % 

20–28 % 

Kameru filtrprese 

Kondicionēšana ar 

polimēriem 

18–24 % 

22–30 % 

4–14 g/kg DS 4–12 g/kg DS 5–12 g/kg DS 

Dūņu utilizācijas jautājumi parasti ir tieši saistīti ar 

dūņu atūdeņošanu. Transporta, utilizācijas un potenciālās 

žāvēšanas izmaksas ir tieši atkarīgas no dūņu 

atūde ņošanas. Maksimāla atūdeņošanas efektivitāte 

un sausnas saturs var samazināt izmaksas. Šajā sakarā 

ir ieteicams sīki aprēķināt atūdeņošanas rezultātus, 

energoresursu izmaksas un ķimikāliju izmaksas un ņemt 

šos aprēķinus vērā, pieņemot lēmumus un sastādot 

iepirkumu konkursa dokumentāciju. Vajadzētu organi zēt 

eksperimentālas katra iespējamā risinājuma pārbaudes, 

lai iegūtu iespēju precīzāk aprēķināt vajadzīgos para- 

Kondicionēšana 

ar kaļķiem 

28–35 % 

30–40 % 

Lime 15–25 kg/ 

m³ un dzelzs 

Hidrauliskā 

prese 

20–35 % 1 

- 

- 

5–12 g/kg 

DS 

Enerģijas patēriņš Augsts Zems Vidējs Vidējs Vidējs 

Automātiska un 

nepārtraukta 

darbība 

Investīciju 

izmaksas 

Izmantošana 

Izmantošanas 

piemēri Baltijas 

jūras reģionā 

Jā/Jā Jā/Jā Nē/Nē Nē/Nē Jā/Nē 

Vidējas Vidējas Ļoti augstas Ļoti augstas Ļoti augstas 

Lielās, vidējās un 

mazās iekārtās 

(mobila iekārta) 

Helsinki, Tampere 

(FI) 

Tallina, 

Kohtlajerve (EE) 

Sanktpēter-burga 

(RU) 

Rīga, Jūrmala (LV) 

Hamburga (DE) 

Varšava, Gdaņska, 

Šcecina (PL) 

Lielās, vidējās un 

mazās iekārtās 

(mobila iekārta) 

Tartu, Vīlande 

(EE) 

Pälkäne (FI) 

Šcecina, 

„Pomozany” 

(PL) 

Lüneburg (DE) 

Lielās iekārtās 

Dažas iekārtas 

Ziemeļvācijā (DE) 

Lielās iekārtās 

Ķīle, Lībeka 

(DE) 

Lielās 

iekārtās 

Stokholma 

Käppala 

(SE) 

1 

Dati par dažādiem dūņu tipiem nav pieejami. 

50


5.2. tabula. PURE partneru fermentācijas izmantošanas un atūdeņošanas iekārtu salīdzinājums. BioP = bioloģiskā fosfora atdalīšana; 

DS = sausna. 

PURE partneris 

Dūņu tips 

Atūdeņošanas 

iekārta 

BioP 

DS 

Flokulantu 

patēriņš 

Kohtlajerve Bez fermentācijas Centrifūga Jā 22 % 8 g/kg DS 

Rīga Fermentētās dūņas Centrifūga Jā 19 % 8 g/kg DS 

Jūrmala Bez fermentācijas Centrifūga Jā 18 % 5,4 g/kg DS 

Gdaņska Fermentētās dūņas Centrifūga Jā 19.7 % 11,4 g/kg DS 

Šcecina, 

„Pomorzany” 

Fermentētās dūņas Centrifūga Jā 20 % 8 – 12 g/kg DS 

Šcecina, „Zdroje” Fermentētās dūņas Lentes filtrprese Jā 19 % 5,3 g/kg DS 

Lībeka ZKW Fermentētās dūņas Kameru filtrprese Nē 37 % 

500 g/kg DS 

(KAĻĶIS) 

51

6. DŪŅU HIGIENIZĀCIJA 

Fotoattēls: HSY Water.

DŪŅU HIGIENIZĀCIJA 

6.1 IEVADS 

Sadzīves notekūdeņu dūņu higienizācija jeb dezinficēšana ir procedūra, kuras mērķis ir samazināt pato gēno 

baktēriju saturu dūņās zem noteikta līmeņa, ko noteikušas kompetentas iestādes. Higienizācijas nepiecie šamība 

ir atkarīga no dūņu izmantošanas metodes, un tā ir svarīga tad, ja dūņas tiek izmantotas lauksaimniecībā un 

teritoriju apzaļumošanā. Higienizācijas vadlīnijas ir izstrādājusi PVO, kā arī Vācijas un Zviedrijas kompetentās 

iestādes, taču vācu un zviedru valodā ir pieejama tikai daļa šo vadlīniju (SNV, 2003, Umweltbundesamt, 

2009 un WHO, 2003). 

Parasti higienizācijai izmanto divu veidu apstrādi: 

• dūņu temperatūras paaugstināšana līdz 55 – 70 °C uz 

noteiktu laiku; 

• dūņu pH vērtības paaugstināšana līdz 12 uz noteiktu 

laiku. 

Apstrādes laikā tiek iznīcinātas baktērijas, ko pārbauda, 

veicot atbilstošus mērījumus. Dūņu higienizācijas principi 

redzami 6.1. attēlā. 

DŪŅU TIPS 

HIGIENIZĀCIJAS 

METODE 

Sablīvētas, 

var būt aerobi 

stabilizētas dūņas, 

2 – 4 % sausnas 

Atūdeņotas 

(var būt aerobi 

vai anaerobi stabilizētas) 

dūņas, 

20 – 40 % sausnas 

Termiskā apstrāde 

- pasterizācija 

- cita metode 

Ķīmiskā apstrāde: 

- stabilizācija ar kaļķi 

- cita apstrāde 

Bioloģiskā apstrāde: 

- kompostēšana vālos 

- kompostēšana tuneļos 

GALA PRODUKTS 

Augsnes 

kondicionētājs 

vai mēslošanas 

līdzeklis 

Pārklāšanas 

materiāls un 

teritorijas 

labiekārtošana 

6.1. attēls. Dūņu higienizācija. 

53


6.2 TERMISKĀ APSTRĀDE 

Termiskās higienizācijas laikā dūņu temperatūra tiek paaugstināta līdz līmenim, kurā baktērijas tiek iznīcinātas. 

Termiskā higienizācija ir ieteicama, un reizēm ir obligāta, ja dzīvnieku atliekas un lopkautuvju atkritumi 

tiek apstrādāti bioreaktorā kopā ar sadzīves notekūdeņu dūņām. 

Ir vairākas metodes, kas nodrošina augstu higienizācijas 

temperatūru: 

• (iepriekšēja) pasterizācija; 

• termiskā kondicionēšana; 

• žāvēšana; 

6.2.1 PASTERIZĀCIJA 

Pasterizācija ir visbiežāk lietotā termiskās higienizācijas 

metode. To 19. gs. sešdesmitajos gados izstrādāja Luijs 

Pastērs. Parasti šo metodi izmanto pārtikas konser vēšanai. 

Notekūdeņu attīrīšanas iekārtās šo metodi izmanto 

tālāk aprakstītajā veidā. 

Primārās un liekās dūņas higienizācijas tvertnē sakarsē 

līdz temperatūrai, kas ir augstāka par 65 °C un zemāka 

par 100 °C. Izturēšanas laiks 65 °C temperatūrā ir 

30 minūtes, 70 °C temperatūrā 25 minūtes un 80 °C 

temperatūrā 10 minūtes. 

Katras valsts normatīvie akti nosaka pasterizācijas 

nosacījumus – apstrādes temperatūru un izturēšanas 

laiku. Pasterizācija jāveic pirms fermentācijas, lai iz nīcinātu 

visas patogēnās baktērijas. Šo baktēriju atliekas 

tiek izmantotas fermentācijai, un atkārtota inficēšana ir 

• anaerobā termofilā stabilizācija; 

• aerobā termofilā stabilizācija; 

• aerobā termofilā priekšapstrāde; 

• kompostēšana. 


pasterizācijai nepieciešamais enerģijas patēriņš ir ļoti 

liels. Rūpīga sablīvēšana samazina izmaksas, jo samazina 

kar sējamo dūņu apjomu. Turklāt enerģijas patēriņu 

iespē jams samazināt ar siltummaini: padodamās dūņas 

tiek atdzesētas līdz fermentācijas temperatūrai. Aplēstais 

kopējais pasterizācijai nepieciešamais siltumenerģijas patēriņš 

ir 11,9 kWh/m³, siltuma zudumi reaktorā aplēsē 

nav iekļauti (UBA, 2009). 

izslēgta. Pasterizācija pēc fermentācijas rada nosacījumus 

atkārtotai inficēšanai ar patogēnajām baktērijām (UBA, 

2009). 

6.2. attēls. Pasterizācijas iekārta Kohtlajervē, Igaunija. Fotoattēls: „OÜ Järve Biopuhastus”. 

54


6.2.2 Pārējie termiskās apstrādes veidi 

• Termiskā kondicionēšana ir īslaicīga dūņu tem pe ratūras 

paaugstināšana atsevišķā reakcijas tvertnē pirms 

fer mentācijas, lai palielinātu gāzes izdalīšanos un sasmalcinātu 

dūņas. Termiskās kondicionēšanas piemērs ir 

termiskā hidrolīze. Ar šo metodi parasti apstrādā liekās 

dūņas. Kopīga primāro un lieko dūņu apstrāde paaugstina 

siltumenerģijas patēriņu. 

• Arī žāvēšana (skat. 7. nodaļu) ir temperatūras pa augsti 

nāšana virs noteiktas vērtības, un arī šai metodei 

piemīt dezinficējoša iedarbība. Siltumenerģijas patēriņš 

6.3. attēls. Fotoattēls: Shutterstock/Peter Gudella. 


aerobā termofilā priekšapstrāde var būt iespēja 

pārslogota bioreaktora gadījumā. 


temperatūras virs 180 °C var izraisīt reakcijas, kuru 

rezultātā rodas toksiski galaprodukti. Atūdeņo šanas 

procesā toksiskās ķimikālijas ieplūst atpakaļ notekūdeņu 

attīrīšanas iekārtā (atdalītais ūdens), rada 

ekspluatācijas problēmas un ietekmē gala notekūdeņus. 

Turklāt ir iespējams, ka augstas temperatūras 

iedarbības rezultātā izdalās smakas. 

ir daudz augstāks nekā pasterizācijas gadījumā, bet 

apjoma samazināšana samazina utilizēšanas izmaksas. 

Žāvēšana parasti tiek izmantota kā priekšapstrāde pirms 

sadedzināšanas (skat. 8. nodaļu). 

• Anaerobā termofilā stabilizācija ir aprakstīta 4. nodaļā, 

un Baltijas jūras reģionā tā netiek izmantota. Iespējams, 

ka šī metode tiks izmantota turpmākajos gados, piemēram, 

bioatkritumu attīrīšanas iekārtās, ja to pie prasīs 

kompetentas iestādes. 

• Aerobā termofilā pirmapstrāde un stabilizācija ir pārāk 

energoietilpīga un tāpēc pagaidām netiek iz mantota. 

• Arī kompostēšanas laikā temperatūra paaugstinās līdz 

higienizācijai nepieciešamajam līmenim. Kom postē šana 

aprakstīta 6.4. nodaļā. 

6.3 ĶĪMISKĀ APSTRĀDE 

Dūņu higienizāciju var panākt, izmantojot kalcija ķīmiskos savienojumus (CaO vai Ca (OH) 2 

), palieli not 

un uzturot dūņu pH vērtību aptuveni 12 līmenī tik ilgi, kamēr bioloģiskā aktivitāte beidzas. Minimā lais 

higienizācijas laiks ir 2 stundas. Devu parasti regulē atkarībā no pH vērtības, un kaļķu patēriņš ir atkarīgs no 

notekūdeņu cietības un citām ķīmiskajām īpašībām. 


iedarbības rezultāti 

Kaļķu pienu (Ca (OH) 2 

) parasti pievieno nesablīvētām 

dūņām ar zemu sausnas saturu; kondicionēšanai kaļķu 

piens tiek pievienots dūņām pirms atūdeņošanas ar 

kameru filtrpresi (skat. 5.4 nodaļu). Nedzēstos vai 

dedzintos kaļķus (CaO) parasti pievieno atūdeņotām 

dūņām. 

Pēc apstrādes ar kaļķi parasti nav nepieciešams samazināt 

pH, un pēc dūņu atūdeņošanas ar kādu no 

5. nodaļā aprakstītajām metodēm dūņas var izmantot 

lauksaimniecībā vai ceļu, dzelzceļu vai parku apzaļumošanā, 

jo augsnes pH līmenis parasti ir pārāk 

zems un tādēļ bāziski savienojumi bieži tiek iestrādāti 

aramzemēs, lai paaugstinātu to ražību. 

Nepieciešamā platība, ekspluatācija un 

tehniskā apkope, vides un drošības aspekti 

Apstrādei ar kaļķiem nepieciešamā platība ir atkarīga 

no ietilpības; parastie izmēri: platums: 3 – 4 m, garums: 

5 – 10 m, augstums: 3 – 6 m, ieskaitot tehniskajai apkopei 

nepieciešamo platību. Šo aprīkojumu var uzstādīt 

tikai ārpus telpām. 

Ekspluatācija un tehniskā apkope ir samērā vienkārša: ir 

nepieciešama ķimikāliju dozēšanas ierīce, uzglabāšanas 

tvertne un dūņu un kaļķu samaisīšanas ierīce. 

Izmantojot kaļķus higienizācijai, jāņem vērā šādi faktori: 

• kopējais dūņu apjoms palielinās, un tādējādi pieaug 

atkritumu apglabāšanas izmaksas; 

55


• pH vērtība pieaug – ar kaļķiem apstrādāto dūņu kvalitāte 

ir piemērota izmantošanai lauksaimniecībā; 

• nepieciešams skābju skruberis, lai novērstu amonjaka 

emisiju gaisā; 

• augstā sārmainība paaugstina drošības prasības; 

• nepieciešamā ķimikāliju deva ir līdz 300 – 400 kg uz 

vienu tonnu sausnas. 

Dažus specifiskus aspektus skat. 6.3.4. nodaļā. 


atkarībā no katras valsts noteikumiem pēc kaļķu 

pievienošanas varētu, būtu jāveic notekūdeņu dūņu 

piesārņojuma robežvērtību mērījumi. Kaļķi atšķaida 

dūņas, bet arī piesārņo tās. Jākontrolē kaļķu kvalitāte. 

6.3.1 HIGIENIZĀCIJA AR KAĻĶU PIENU 

Parasti dūņas ar zemu sausnas saturu (2 – 4%) apstrādā 

ar kaļķu pienu (5 – 10 % Ca (OH) 2 

), kas paaugstina 

pH līmeni, tomēr, tā kā reakcija nav eksotermiska, 

temperatūra šīs apstrādes laikā nepaaugstinās. Hidratētos 

kaļķus Ca (OH) 2 

izšķīdina ūdenī, iegūstot kaļķu pienu, 

un pēc tam pirms blīvēšanas un stabilizācijas sajauc 

ar dūņām atsevišķā maisīšanas iekārtā. Dzēsto kaļķu 

un dūņu ar zemu sausnas saturu samaisīšanas iekārta 

ir atvērta tvertne, kas aprīkota ar vertikālu maisītāju. 

Mazās un vidējās notekūdeņu attīrīšanas iekārtās bez 

atūdeņošanas iekārtām iespējams veikt dezinfekciju, 

pievienojot kaļķu pienu (lai stabilizētu aerobās/anaerobās 

dūņas), uzglabāt dūņas kādu laiku pēc sajaukšanas 

un tad izmantot tās lauksaimniecībā. 

6.3.2 KONDICIONĒŠANA AR KAĻĶU PIENU UN DZELZS SĀĻIEM 

Kaļķu pienu un dzelzs sāļus var izmantot kā flokulantus, 

atūdeņojot dūņas kameru filtrpresē (skat. 5.4. nodaļu). 

Kameru filtrpresei šādā gadījumā nepieciešami speciāli 

filtraudumi. Pēc atūdeņošanas dūņas kādu laiku jāuzglabā, 

un pēc tam tās var izmantot lauksaimniecībā. Tā 

kā kameru filtrprese ir dārga, šī metode ir piemērota 

vidējām un lielām attīrīšanas iekārtām. 

Kondicionēšanas blakusietekme: 

• atdalītā ūdens kvalitātes pārmaiņas un kalcija karbonāta 

uzkrāšanās caurulēs; 

• atdalītais ūdens palielina notekūdeņu attīrīšanas procesa 

buferspēju; 

• atdalītā ūdens apstrāde nav iespējama bez darbības 

prob lēmām; 

• kalcija/nātrija bilance ir labāka, mazāk pildvielu; 

• iespējamā aeratoru elementu nobloķēšanās. 

6.4. attēls. Ar kaļķu pienu kondicionētas un pēc tam atūdeņotas notekūdeņu dūņas. Fotoattēli: „Entsorgungsbetriebe Lübeck”. 

56


6.3.3 APSTRĀDE AR DZĒSTAJIEM KAĻĶIEM 

Stabilizāciju ar kalcija oksīdu parasti piemēro dūņām 

ar augstu (20 – 40%, t. i., atūdeņotām) sausnas saturu. 

Sauss kaļķu pulveris tiek sajaukts ar atūdeņotajām 

dūņām slēgtā maisītājā tikai 15 – 20 minūtes sakarā ar 

straujo temperatūras pieaugumu. Kad CaO sajauc ar 

atūdeņotām dūņām, pH vērtība pieaug virs 12. CaO 

tad reaģē ar ūdeni, un šajā eksotermiskajā reakcijā 

temperatūra parasti paceļas virs 60 °C, daļa ūdens 

iztvaiko un sausnas saturs nedaudz palielinās. 

Dedzinātos kaļķus var izmantot jebkurā notekūdeņu attīrīšanas 

iekārtā ar atūdeņošanas iekārtu (skat. 5. nodaļu). 

Eksotermiskā reakcija un augsto temperatūru apstrāde 

ar dedzinātajiem kaļķiem nodrošina labāku dezinfekciju 

nekā apstrāde ar kaļķu pienu. Dedzināto kaļķu un dūņu 

ar augstu sausnas saturu maisītājs ir slēgta sistēma, 

piemēram, mikseris ar horizontālu lāpstiņu. 

Izmaksas 

Investīciju izmaksas apstrādei ar kaļķiem atkarībā no 

iekārtas ietilpības ir aptuveni 200 000 līdz 400 000 eiro. 

Iekārtas tehniskās ekspluatācijas laiks parasti ir 15 – 20 

gadi. Ķimikāliju patēriņš sastāda galvenās ekspluatācijas 

izmaksas un var būt līdz 300 – 400 kg CaO/t sausnas. 

Minimālais patēriņš katrā gadījumā ir atšķirīgs atkarībā 

no sausnas veida un satura dūņās, un to var noteikt 

eksperimentāli, lai izpildītu prasību vismaz 2 stundas 

uzturēt pH> 12. Ķimikāliju izmaksas atkarīgas no 

kaļķu vienības cenas, kas mainās atkarībā no apjoma 

un valsts. Izmantojot iepriekš aprakstīto īpatnējo patēriņu, 

ķimikāliju izmaksas ir no 10 līdz 40 eiro uz vienu 

tonnu sausnas. Uzstādītā jauda ir apmēram 10 – 20 kW 

un elektroenerģijas patēriņš – apmēram 7 – 15 kWh/t 

sausnas. Šīs iekārtas elektroenerģijas patēriņš salīdzinājumā 

ar kopējo notekūdeņu attīrīšanas iekārtas elektro 

enerģijas patēriņu ir niecīgs. 

Izmantojot šo iekārtu, nav nepieciešamas papildu 

darbaspēks vai īpašas prasmes, izņemot tās, kas nepieciešamas 

parastajam darbam notekūdeņu attīrīšanas 

iekārtās. Kondicionēšanai ar kaļķu pienu un dzelzs 

sāļiem nepieciešama kameru filtrprese, kuras izmaksas 

aprakstītas 5.4. nodaļā. 


Baltijas jūras reģionā apstrāde ar kaļķiem tiek izmantota reti. Daži piemēri: Somijas „Iisalmi Water”, kas izmanto 

stabilizāciju ar kaļķiem atūdeņoto dūņu apstrādei iekārtā „Vuohiniemi”, un „Savonlinna Water”. Baltijas jūras 

reģionā kondicionēšanu ar kaļķu pienu un dzelzs sāļiem izmanto Vācijā – Lībekā un Ķelnē. Notekūdeņu 

attīrīšanas iekārtai Šcecinā ir iespēja izmantot kaļķi dūņu apstrādei izmantošanai lauksaimniecībā, taču šī iespēja 

netiek izmantota. 

6.3.4 CITAS ĶIMIKĀLIJAS 

Ir dažādas iespējas apstrādāt dūņas ar citām ķimikālijām, 

izņemot kaļķi. Parasti tiek izmantotas ķimikālijas, 

kas palielina pH vērtību. Vienmēr jāapstrādā viss dūņu 

apjoms. Ir svarīgi izmantot higienizācijas metodi, kas 

atbilst attiecīgo tiesību aktu prasībām. 

Sablīvētās primārās un liekās dūņas var apstrādāt ar 

KemiCond metodi. Parasti galvenais mērķis stabilizācijai 

ar Kemicond metodi ir dūņu higieni zācija, 

taču novērojumi liecina, ka šī apstrāde uzlabo arī dūņu 

atūdeņošanas īpašības. Apstrāde tiek veikta at sevišķā 

maisīšanas tvertnē, samazinot pH līmeni līdz apmēram 

4, izmantojot sērskābi (H 2 

SO 4 

). Skābā vidē dūņu gēla 

tipa struktūra tiek noārdīta un metālu sāļi, piemēram, 

dzelzs fosfāts (Fe 3 

(PO 4 

) 2 

) vai dzelzs oksīds (FeO), tiek 

izšķīdināti. Pēc šī posma dūņas tiek oksidētas ar ūdeņraža 

peroksīdu (H 2 

O 2 

), un dzelzs joni tiek pārveidoti no 

Fe 2+ uz Fe 3+ . Pēdējā dzelzs forma izgulsnē fosfātus kā 

dzelzs fosfātu (FePO 4 

). 

Oksidējošos apstākļos dūņu gēla tipa struktūra tiek 

noārdīta tālāk. Veicot atūdeņošanu ar KemiCond metodi, 

ir iespējams atdalīt no dūņām vairāk ūdens. 

Ķīmis kās apstrādes beigās dūņas tiek neitralizētas ar 

nātrija hidroksīdu (NaOH), un tad tām pievieno polimērus, 

lai veicinātu dūņu atūdeņošanu. Apstrādes 

laikā dūņas tiek dezinficētas ar stipri oksidējošo ūdeņraža 

peroksīdu – tam gandrīz nav smaržas, un tas ir 

viegli uzglabājams un transportējams. Pastāv iespēja, 

ka valsts noteikusi ierobežojumus attiecībā uz šīs 

metodes izmantošanu un pieejamajām utilizēšanas 

metodēm (lauksaimniecībā, teritorijas labiekārtošanā 

tieši pēc apstrādes vai pēc kompostēšanas, ko ieteicis 

piegādātājs). 

57


Nepieciešamā platība galvenokārt atkarīga no ietilpības. 

Nepieciešamas dozēšanas un maisīšanas ierīces, kā arī 

uzglabāšanas bunkuri. Parastie iekārtas izmēri: platums: 

4 – 6 m; garums: 8 – 10 m; augstums: 4 – 6 m. Tiek 

izmantotas skābes, sārmi un oksidanti, tāpēc jāveic 

atbilstoši ķīmiskās drošības pasākumi. Ekspluatācijas 

izmaksas (ķimikālijas) ir augstas. Ķimikāliju patēriņš 

ir apmēram 220 kg H 2 

SO 4 

uz vienu tonnu sausnas un 

27 kg H 2 

O 2 

uz vienu tonnu sausnas. Sakarā ar augstajām 

izmaksām šī metode ir piemērota tikai lielām attīrīšanas 

iekārtām. 

Izmaksas 

Šīs tehnoloģijas investīciju izmaksas atkarībā no ie kārtas 

jaudas ir aptuveni 400 000 līdz 700 000 eiro. Inves tīciju 

izmaksas var nedaudz samazināt, noslēdzot ārpakalpojumu 

līgumu un nododot visu apstrādes procesu un 

apstrādāto dūņu izmantošanu ārējam darbuzņēmējam. 


gadi. Ķimikāliju izmaksas ir atkarīgas no sērskābes un 

ūdeņraža peroksīda vienības cenas, kas var mainīties 

atkarībā no pasūtījuma apjoma un iegādes valsts. Sērskābes 

patēriņš ir apmēram 220 kg H 2 

SO 4 

/t sausnas, 

un ūdeņ raža pārskābes patēriņš sastāda apmēram 27 

kg H 2 

O 2 

/t sausnas. Šāda ķimikāliju patēriņa radītās 

ķimikāliju izmaksas sastāda no 50 līdz EUR 60/t 


Higienizācija ir tikai KemiCcond apstrādes blakus 

aspekts. Šī apstrāde uzlabo atūdeņošanas rezultātus. 

Stokholmā, izmantojot KemiCond metodi apvienojumā 

ar atūdeņošanu ar hidraulisko presi, sasniegts 

sausnas saturs 50 %, dažādās notekūdeņu attīrīšanas 

iekārtās ar kameru filtrpresi un KemiCond iegūts 

sausnas saturs no 38 % līdz 45 % (Brendler, 2006). 

Šo metodi iespējams izmantot arī atūdeņošanai ar 

centrifūgām un lentes filtrpresēm. 

sausnas. Uzstādītā jauda ir apmēram 15 – 25 W un 

elektroenerģijas patēriņš – apmēram 10 – 20 kWh/t 

sausnas. Šīs iekārtas elektro enerģijas patēriņš 

salīdzinājumā ar kopējo notekūdeņu attīrīšanas iekārtas 

elektroenerģijas patēriņu ir samērā mazs. Tas ir atkarīgs 

arī no reālā iekārtas darbināšanas laika. Ķimikāliju 

patēriņš ir galvenais ekspluatācijas iz maksu faktors, bet 

tas jānosaka katram gadījumam atsevišķi ar laboratoriju 

un izmēģinājuma pārbaudēm. 

Izmantojot šo iekārtu, nav nepieciešamas papildu darbaspēks 



6.5. attēls. Fotoattēls: Jannica Haldin, HELCOM. 


Šī tehnoloģija Baltijas jūras reģionā tiek izmantota tikai dažos gadījumos. Stokholmas notekūdeņu attīrīšanas 

iekārta „Käppala" Zviedrijā un notekūdeņu attīrīšanas iekārta "Oulu"Somijā (ārpakalpojumu izmantošanas piemērs) 

ir daži no šiem nedaudzajiem gadījumiem. 

58


6.4 BIOLOĢISKĀ APSTRĀDE 

6.4.1 DARBĪBAS PRINCIPI UN PIEMĒROTĪBA DAŽĀDU VEIDU DŪŅĀM 

Kompostēšana ir aerobs baktēriju sadalīšanās process, kura mērķis ir stabilizēt organiskos atkritumus un ražot 

humusu (kompostu). Kompostēšana ir vienkārša un pārbaudīta tehnoloģija, kas tiek izmantota higienizā ci jai 

(60 °C, 3 – 6 dienas) un derīgu produktu, piemēram, komposta un mēslošanas līdzekļu, ražošanai. Jāņem vērā 

konkrētās valsts tiesību un normatīvie akti, jo dažās valstīs noteiktais kompostēšanas ilgums var būt ievēro jami 

lielāks par sešām dienām. 

Izvēloties kompostēšanas tehnoloģiju, jāapsver šādi 

kritēriji: 

• zemas investīciju un ekspluatācijas izmaksas; 

• vienkārša tehnoloģija, kuru var izmantot speciāli neapmācīti 

dūņu apstrādātāji. 

Kompostējot dūņas, to sausnas saturs jāpalielina līdz 

vismaz 15 %, lai tās varētu apstrādāt kā cietvielu. Šādu 

sausnas saturu var panākt ar primāro un lieko dūņu 

blīvēšanu un atūdeņošanu (skat. 3. un 5. nodaļu). Turklāt 

ar šo metodi var apstrādāt arī anaerobi stabilizētas (fermentētas) 

un pēc tam atūdeņotas dūņas. Sajaukšana ar 

pakaišu materiāliem, piemēram, sausām zāģu skaidām, 

var palīdzēt sasniegt nepieciešamo cietvielu saturu, kā 

arī nodrošināt kompostēšanai nepieciešamo oglekļa/ 

slāpekļa attiecību. 

Baltijas jūras reģionā ir pieejamas dažādas kompostēšanas 

tehnoloģijas, sākot ar vienkāršām atklātu stirpu 

sistēmām un bez pūlēm ieviešamu procesa struktūru 

un beidzot ar pilnībā slēgtām kompostēšanas ražotnēm 

ar paātrinātiem apstrādes procesiem, slēgtām platībām 

un kvalitatīvu izplūdes gāzu apstrādi. Šīs dažādās tehnoloģijas 

ir plaši pārbaudītas praksē, un to iespējas un 

ierobežojumi ir vispārzināmi. Vispieejamākā dūņu apstrāde 

ir kompostēšana stirpās un kompostēšana tuneļos. 

Iekārtu apsaimniekošana un tehniskā apkope ir relatīvi 

vienkārša, un metodes izmantošanai nepieciešama tikai 

pamatizpratne par kompostēšanas bioloģijas un bioķīmijas 

jautājumiem. 

6.4.2 KOMPOSTĒŠANA STIRPĀS 


Kompostējot dūņas stirpās, nepieciešami daži apsaimniekošanas 

pasākumi: stirpas ir jāformē, periodiski jāapmaisa 

un jākontrolē temperatūra un citi galvenie parametri. 

Daži apsaimniekotāji iesaka izmantot piedevas 

un sākotnējos mikroorganismus, lai nodrošinātu pareizu 

kompostēšanās norisi, taču daudzi citi ir pārliecināti, 

ka nekādas īpašas piedevas nav nepieciešamas, ja daļa 

dūņu tiek kompostēta kopā ar pakaišu materiālu. Parasti 

stirpas nav nepieciešams pārklāt ar membrānu vai kādu 

citu materiālu. 

Kompostēšanai stirpās tiek izmantoti asfaltēti vai kādā 

citā veidā pārsegti laukumi zem klajas debess, kur iespējams 

nodrošināt komposta sastāvdaļu neiesūkšanos 

gruntī un ir pietiekami daudz vietas stirpu maisīšanai 

un uzglabāšanai nobriešanas posmā. Veidojot stirpas, 

dūņas tiek sajauktas ar pakaišu materiālu (zāģskaidas, 

kokskaidu materiāls vai auglīgo slāņu kūdra), parasti 

izmantojot frontālos iekrāvējus. Parasti kompostētajām 

dūņām pakaišu materiāls ir piejaukts attiecībā 40 – 50 % 

pēc tilpuma, pēc kompostēšanas procesa beigām pakaišu 

materiāls tiek atdalīts no kompostētajām dūņām un 

izmantots atkārtoti. Tā kā procesa norisei nepieciešama 

mitra vide un skābekļa klātbūtne, jāveic dūņu aerēšana, 

apmaisot stirpas ik pēc divām līdz četrām nedēļām. 

Stirpu maisīšanai izmantojamā tehnika ir viens no galve 

najiem labas kvalitātes komposta iegūšanas faktoriem, 

kā arī viens no galvenajiem investīciju izmaksu un eksplua 

tācijas izmaksu faktoriem. Stirpu maisīšanai atkarībā 

no vietējiem materiālu padeves un izkraušanas 

apstākļiem tiek izmantoti frontālie iekrāvēji, maisītāji, 

pakaišu materiāla sijāšanas sieti, kā arī transportieri un 

gliemežtransportieri. Komposta maisīšanai jau pagājušā 

gadsimta trīsdesmitajos gados sāka izmantot lauksaimniecības 

tehniku, bet septiņdesmitajos gados parādījās 

speciālas plašā mērogā izmantojamas komposta 

maisīšanas iekārtas, kuru ražošana kopš deviņdesmito 

gadu sākuma attīstās aizvien straujāk. 

Tipiskā nepieciešamā platība galvenokārt atkarīga no 

notekūdeņu dūņu apjoma. Salīdzinājumā ar citām 

higienizācijas metodēm kompostēšanai stirpās nepieciešama 

liela platība, tā varētu būt 50 – 100 m reiz 

150 – 200 m, ieskaito kompostēšanas materiālu glabāšanu 

uz vietas. 

59


Kompostēšana stirpās ir piemērota mazām un vidējām 

iekārtām, taču to iespējams izmantot arī lielās notekūdeņu 

attīrīšanas iekārtās, ja to rīcībā ir nepie ciešamā 

platība. 

Izmaksas 

Investīciju izmaksas atkarībā no maisīšanas tehnikas 

jaudas un kompostēšanas teritorijas platības un 

materi āliem ir no 500 000 līdz 3 miljoniem eiro. 

Inves tī ciju izmaksas var nedaudz samazināt, noslēdzot 

ārpakalpojumu līgumu un nododot ārējam darbuzņēmējam 

komposta stirpu maisīšanu, vai ievērojami 

samazināt, noslēdzot ārpakalpojumu līgumu un nododot 

visu apstrādes procesu un apstrādāto dūņu izmantošanu 

ārējam darbuzņēmējam. Iekārtas tehniskās ekspluatācijas 

laiks parasti ir 10 – 15 gadi. Atkārtoti izmantojamie 

kompostēšanas palīgmateriāli, piemēram, kokskaidu 

materiāls (piemēram, būvdarbu vai demontāžas darbu 

atkritumi), ir nepieciešami, lai uzturētu kompostā 

aerobus apstākļus. Kokskaidu materiālu parasti atgūst, 

izsijājot gatavo kompostu; laika gaitā tiek pievienots 


parasti šīs tehnoloģijas izmantošana nerada īpašas 

vides problēmas, vienīgi gadījumos, kad materiāls 

netiek pienācīgi apmaisīts vai samitrināts, vālos var 

iestāties anaerobi apstākļi un rasties nepatīkami 

smakojošu sērūdeņradi saturošu gāzu emisija gaisā. 

neliels daudzums jauna kokskaidu materiāla, lai kompensētu 

tā apjoma samazināšanos. Palīgmateriālu izmaksas ir 

mazākas par 10 eiro uz tonnu sausnas. 

Šim procesam nav nepieciešama elektroenerģija vai ķimi 

kālijas, jo tiek izmantota mobilā tehnika, kas strādā 

ar dīzeļ degvielu. Neraugoties uz nepieciešamību maisīt 

stirpas, izmantojot šo iekārtu, nav nepieciešamas 

papildu darbaspēks vai īpašas prasmes, izņemot tās, kas 

nepieciešamas parastajam darbam notekūdeņu attīrīšanas 

iekārtās. 

6.6. attēls. Notekūdeņu dūņu kompostēšana Helsinkos, Somija, un Kohtlajervē, Igaunija. Fotoattēli: „HSY Water” un „OÜ Järve 

Biopuhastus”. 


Šī kompostēšanas tehnoloģija Baltijas jūras reģionā tiek plaši izmantota. To izmanto pilsētu sadzīves notekūdeņu 

attīrīšanas iekārtās ar noslodzi līdz 1 000 000 cilvēku ekvivalentu, piemēram, Helsinku metropoles reģionā, 

vidēja lieluma pilsētās, piemēram, Kohtlajervē un Vīlandē Igaunijā, Jūrmalā Latvijā un Oulu Somijā, kā arī 

Dānijas, Vācijas (piemēram, „Siebenhitz"), Lietuvas, Polijas un Zviedrijas attīrīšanas iekārtās (piemēram, 

Uppsala, Vännersborg, Borås un Sofiedal). Kompostēšana stirpās arvien biežāk tiek izmantota arī Krievijā. 

60


6.4.3 KOMPOSTĒŠANA TUNEĻOS 


Kompostējot tuneļos, kompostējamā masa pa partijām 

tiek iekrauta tuneļos ar frontālajiem iekrāvējiem vai 

sarežģītākām automātiskām sistēmām, piemēram, konveijeriem. 

Pašreizējā attīstības tendence ir izmantot 

mazāk sarežģītas iekraušanas sistēmas un investēt galveno 

kārt tuneļu atrašanās telpās, betona tuneļos un to 

aerēšanas sistēmās. Parasti tuneļi ir 4 – 6 m plati, 6 m 

augsti un 20 – 40 m gari ar kopīgām starpsienām starp 

diviem blakusesošiem tuneļiem; ēka parasti ir 20 – 25 m 

plata, 6 m augsta un 20 – 40 m gara. Pēc intensīva kompostēšanas 

posma tuneļos dūņas parasti tiek nogatavinātas 

un stabilizētas stirpās, kurām nepieciešamā 

platība ir apmēram 50 – 60 m reiz 80 – 100 m. Kompostēšana 

tuneļos ir sena un pārbaudīta metode, un tā 

piemērota vidējām un lielām bioloģiskās notekūdeņu 

attīrīšanas iekārtām. 

Lielos kompostēšanas objektos (500 000 – 1 000 000 

cilvēku ekvivalentu) ar augstu nepieciešamo caur laidspēju 

ir iespējams samazināt notekūdeņu dūņu atrašanos 

kompostēšanā līdz 10 – 15 dienām. Galvenie darbības 

principi: 

• Paātrināt aprites ātrumu, apstrādājot un kontrolējot 

katra tuneļa rādītājus. 

• Piespiedu aerēšana ar pazeminātu spiedienu, lai novērstu 

nekontrolētas gāzu emisijas. To var īstenot, ierīkojot 

grīdās vienkāršus ventilācijas kanālus. Ventilatori 

savāc gaisu no šiem kanāliem, izspiež āra gaisu cauri 

dūņām un tādējādi paātrina kompostēšanās procesu. 

• Izplūdes gāzu apstrāde. Savāktais gaiss ir gan ļoti 

nepatīkami smakojošs, gan arī piesārņots ar amonjaku. 

Nepieciešams apstrādāt gaisu vismaz ar skābes skruberi 

un, vēlams, papildu biofiltru. 


tāpat kā kompostējot stirpās, gadījumos, kad materiāls 

netiek pienācīgi maisīts vai ir pārāk samitrināts, 

kompostēšanas tuneļos var iestāties anaerobi apstākļi un 

rasties nepatīkama smakojošu sērūdeņradi saturošu gāzu 

emisija. 

Izmaksas 

Investīciju izmaksas atkarībā no kompostēšanas ēku 

ietilpības, izmēriem un būvmateriāliem parasti ir no 

1,5 līdz 5 miljoniem eiro. Tāpat kā kompostējot stirpās, 

arī šajā gadījumā, ja materiālu maisīšanai un tuneļu 

piekraušanai un izkraušanai tiek izmantoti mobili frontālie 

iekrāvēji, tiek izmantoti ārpakalpojumi, lai sa mazinātu 

kapitālieguldījumu apjomu un pastāvīgā darbaspēka 

izmaksas. Iekārtas tehniskās ekspluatācijas laiks 

parasti ir 15 – 20 gadi. 

Uzstādītā jauda ņemot vērā kompostēšanas kanālu 

aerāciju ir no 75 līdz 120 kW; šīs iekārtas elektroenerģijas 

patēriņš salīdzinājumā ar kopējo notekūdeņu attīrīšanas 

iekārtas elektroenerģijas patēriņu ir liels: apmēram 

100 – 200 kWh/t sausnas. Tas ir atkarīgs arī no reālā iekārtas 

darbināšanas laika. Parasti kompostēšanai tuneļos 

nav nepieciešamas nekādas ķimikālijas. Nerau goties uz 

nepieciešamību piekraut un izkraut tuneļus, izmantojot 

šo iekārtu, nav nepieciešamas papildu darbaspēks vai 

īpašas prasmes, izņemot tās, kas nepieciešamas parastajam 

darbam notekūdeņu attīrīšanas iekārtās. 

Daudzi uzņēmumi, kas nodarbojas ar kompostēšanu 

tuneļos, apstrādā notekūdeņu dūņu, sašķirotu sadzīves 

bioatkritumu un dārzu zaļo atkritumu maisījumu. 


Šī kompostēšanas tehnoloģija Baltijas jūras reģionā dažās valstīs tiek izmantota plaši, turpretim tā gandrīz vai 

nemaz netiek izmantota Polijā, Vācijā, Igaunijā, Latvijā un Lietuvā. Krievijā un Baltkrievijā kompostēšana 

tuneļos vispār netiek izmantota. Somijā kompostēšanu tuneļos izmanto Jyväskylä, Varkaus, Lahti, Rovaniemi, 

Espoo (kompostēšanas tuneļi atrodas Nurmijärvi), Joutseno, Kitee, Himanka un Mäntsälä. Dānijā un Zviedrijā 

bieži apdzīvotās vietās ir vairākas iekārtas kompostēšanai tuneļos. 

61



RISINĀJUMI – KOHTLAJERVE, 

NOTEKŪDEŅU ATTĪRĪŠANAS IEKĀRTA „OÜ JÄRVE BIOPUHASTUS”, 

JERVE 

Notekūdeņu attīrīšanas iekārtas Kohtlajervē, Igaunija, 

kopējā noslodze ir 200 000 cilvēku ekvivalentu. Ik gadus 

rodas apmēram 2 700 tonnas notekūdeņu dūņu (sausnas 

izteiksmē). Iekārtā tiek izmantota slāpekļa atdalīšana un 

ķīmiskā un bioloģiskā fosfora atdalīšana. 

Kohtlajerves notekūdeņu attīrīšanas iekārtā nav primārā 

nosēdbaseina, tāpēc visas dūņas tiek apstrādātas kā 

liekās dūņas. Liekās dūņas tiek mehāniski sablīvētas līdz 

apmēram 6 % sausnas. Polimēru patēriņš ir apmēram 

4 g/kg sausnas. 

Pēc mehāniskās sablīvēšanas dūņas tiek apstrādātas 

reaktoros, lai iznīcinātu kaitīgās baktērijas. Dūņas no 

20 līdz 24 stundām tiek apstrādātas 55 °C temperatūrā. 

Pēc tam dūņas ar centrifūgu tiek atūdeņotas līdz sausnas 

saturam 22 %. Polimēru patēriņš sastāda apmēram 

8 g/kg sausnas. Pēc atūdeņošanas dūņas tiek sajauktas 

ar sasmalcinātiem kokmateriāliem un sakrautas kaudzēs 

kompostēšanas iekārtā. 

Kompostētās dūņas tiek izmantotas teritoriju apzaļu mošanā. 

Netiek pārsniegta neviena noteiktā smago metālu 

koncentrācijas robežvērtība, taču sakarā ar augsto 

rūpniecības notekūdeņu īpatsvaru šo kompostu nevar 

pārdot tirgū, tas tiek piegādāts bez maksas. 

6.7. attēls. Kohtlajerves notekūdeņu attīrīšanas iekārta. 

Fotoattēls: „OÜ Järve Biopuhastus”. 

Pašlaik iekārtā netiek izmantota anaerobā fermentācija 

un tāpēc netiek ražota enerģija pašu vajadzībām un 

enerģijas bilance ir negatīva. Paredzams, ka tuvākajā 

nākotnē tiks uzbūvēts bioreaktors, lai ražotu enerģiju un 

samazinātu dūņu apjomu. 

6.8. attēls. Notekūdeņu dūņu kompostēšana Kohtlajervē, 

Igaunija. Fotoattēls: „OÜ Järve Biopuhastus”. 

62


6.6 PIEMĒRS: PURE ASOCIĒTĀ PARTNERA DŪŅU APSTRĀDES 

RISINĀJUMI – HELSINKI, 

ATTĪRĪŠANAS IEKĀRTAS „HSY WATER”, „VIIKINMÄKI” UN „SUOMENOJA” 

Helsinku reģions rada vairāk nekā 100 miljonus m³ 

notekūdeņu gadā (kopā 1,1 miljonu CE), kurus reģionālais 

vides dienests „HSY Water” apstrādā divās 

lielākajās Somijas notekūdeņu attīrīšanas iekārtās: 

„Viikinmäki” (Helsinki) un „Suomenoja” (Espo). 

„HSY Water” ir PURE asociētais partneris. Ik gadu 

„Viikinmäki” saražo 65 000 tonnas žāvētu dūņu, bet 

„Suomenoja” saražo 25 000 tonnu. 

Izturēšanas laiks primārajā nosēdbaseinā ir 2,8 h. 

„Viikinmäki” un 2,1 st „Suomenoja”, un primārās 

dūņas satur attiecīgi 3,6 un 1,3 %sausnas. „Suomenoja” 

primārās dūņas pirms fermentācijas tiek sablīvētas. Lieko 

dūņu koncentrācija „Viikinmäki” ir 7,5 g/l. Bioreaktorā 

padoto dūņu vidējais kopējais sausnas saturs 2011. gadā 

bija 4,1 %. 

„Viikinmäki” ir četri bioreaktori, kas darbojas virknē, – 

divi primārā posma bioreaktori un divi sekundārā 

posma bioreaktori. Pirms otrā posma dūņas netiek sildītas. 

„Suomenoja” divi bioreaktori darbojas paralēli. 

Izturēšanas laiks un padeves temperatūra bioreaktoros ir 

17 dienas 37 °C temperatūrā „Viikinmäki” un 13 dienas 

35,5 °C temperatūrā „Suomenoja”, sausnas kopējais 

saturs pēc fermentācijas ir 2,3 % TS „Viikinmäki” un 

2,7 % „Suomenoja”. 

Atūdeņošanai tiek izmantotas centrifūgas (četras 

„Viikinmäki” un trīs „Suomenoja”). Kopējais sausnas 

saturs pēc atūdeņošanas abās iekārtās ir 29 %. Polimēru 

patēriņš ir 4,5 g/kg TS „Viikinmäki” un 6,1 g/kgTS 

„Suomenoja”. 

Fermentētās dūņas no „Viikinmäki” tiek aizvestas uz 

„HSY Water” kompostēšanas vietu Sipo, kas atrodas 

uz austrumiem no Helsinkiem. Dūņām tiek pievienota 

kūdra, un tās tiek kompostētas atklātos bioreaktoros 

6 – 9 mēnešus. Tiek pievienotas smiltis, minerālvielas 

un barības elementi, un pēc izsijāšanas komposts 

tiek pārdots izmantošanai lauksaimniecībā un ainavu 

apzaļumošanā. Pašlaik tirgus pieprasījums ir lielāks par 

„HSY Water” iespējām saražot kompostu. „Suomenoja” 

fermentētās dūņas teik apstrādātas Nurmijertvē, kas 

atrodas uz ziemeļiem no Espo, kur ārējais uzņēmums 

dūņām pievieno kūdru un atkārtoti izmantojamu saistmateriālu 

un kompostē tuneļos. Komposts tiek izmantots 

kā „HSY Water” atkritumu apsaimniekošanas centra 

„Ämmässuo” atkritumu poligona pārklāšanas materiāls. 

Kompostēšanas drenāžas ūdeņi tiek ievadīti atpakaļ attīrī 

šanas iekārtās „Viikinmäki” un „Suomenoja”. 

Fermentācijas biogāze attīrīšanas iekārtu koģenerācijas 

iekārtās tiek izmantota elektroenergijas un siltumenerģijas 

ražošanai. 2011. gadā „Viikinmäki” saražoja 

12,3 miljonus m³ biogāzes, bet „Suomenoja” – 3,5 

miljonus m³. „Viikinmäki” no biogāzes ieguva kopā 

27 500 MWh siltumenerģijas, un no siltumenerģijas 

reģenerācijas tika iegūti 4 100 MWh, kas sastāda vairāk 

kā par 99 % no patēriņa. „Suomenoja” saražoja 9 560 

MWh siltumenerģijas, no tiem 97 % no biogāzes. 

Apmēram 25 000 MWh elektroenerģijas tika saražoti 

„Viikinmäki” (60 % no patēriņa) un vairāk par 

4 500 MWh „Suomenoja” (35 % no patēriņa). 

2011. gadā „Viikinmäki” uzsākts apjomīgs pētniecības 

projekts, lai noskaidrotu iespējas atdalīt slāpekli no 

centrifūgā atdalītā ūdens. Sākot ar 2012. gada novembri 

„Suomenoja” pārdos biogāzi ārējam uzņēmumam, 

kurš to ievadīs dabasgāzes tīklā, kā arī izmantos par 

transporta degvielu. 

6.9. attēls. Helsinku attīrīšanas iekārta „Viikinmäki”ir iebūvēta 

pamatiezī. Fotoattēls: „HSY Water”. 

63


6.7 HIGIENIZĀCIJAS METOŽU KOPSAVILKUMS 

Pieejamajām higienizācijas metodēm ir dažādi higienizācijas 

rezultāti un dažādas blakusparādības, tādējādi 

izvēlēties vispiemērotāko metodi ir diezgan sarežģīti. 

Enerģijas un ķimikāliju cenas dažādās valstīs ir 

dažādas, un arī konkrēto notekūdeņu attīrīšanas iekārtu 

rīcībā esošās kompostēšanai izmantojamās platības 

un cenas var ievērojami atšķirties. Atšķirīgās metodes 

un to piemērotība dažādu veidu iekārtām ir apkopota 

6.1. tabulā. PURE partneru iekārtu salīdzinājums sniegts 

6.2. tabulā. 

6.1. tabula. Dažādu higienizācijas metožu apskats. Atkarībā no noteikumiem un izmaksām (energoresursi, darbaspēks, 

kapitālieguldījumi, ķimikālijas) klasifikācija var mainīties (UBA dati, 2009). DS = sausna, NAI = notekūdeņu attīrīšanas iekārtas. 

Maza NAI Vidēja NAI Liela NAI 

Termiskā apstrāde 

- Pasterizācija Pasterizācija 

- Aerobā termofilā stabilizācija Aerobā termofilā priekšapstrāde 

- - 

Termiskā kondicionēšana 

Anaerobā termofilā stabilizācija 

Žāvēšana (saulē, skat. 7. nodaļu) Žāvēšana (saulē) Žāvēšana (termiskā) 

Dūņu ar zemu sausnu apstrāde ar 

kaļķu pienu 

- 

Dedzināto kaļķu izmantošana pēc 

atūdeņošanas (mobila) 

Kompostēšana stirpās ar 

atūdeņošanas metodi 

- 

Ķīmiskā apstrāde 

Dūņu ar zemu sausnu apstrāde ar 

kaļķu pienu 

Kondicionēšana ar kaļķu pienu 

kameru filtrpresē 

Dedzināto kaļķu izmantošana 

pēc atūdeņošanas (mobila vai 

stacionāra) 

Bioloģiskā apstrāde 



Kompostēšana tuneļos ar 


Kondicionēšana ar kaļķu pienu 

kameru filtrpresē 

Dedzināto kaļķu izmantošana pēc 

atūdeņošanas 



Kompostēšana tuneļos ar 



Baltijas jūras reģiona valstīs tiek izmantotas dažādas higienizācijas metodes. Visbiežāk izmantotās metodes ir 

kompostēšana, apstrāde ar kaļķi un pasterizācija. Somijā un Igaunijā kompostēšana ir vispārpieņemts paņēmiens, 

bet Vācijā parasti tiek izmantota apstrāde ar kaļķiem. Dažas higienizācijas metodes Baltijas jūras reģiona valstīs 

netiek izmantotas, piemēram, žāvēšana saulē un žāvēšana lauksaimnieciskai izmantošanai, aerobā termo filā 

stabilizācija un priekšapstrāde, un anaerobā termofilā stabilizācija. Termiskā kondicionēšana higienizā cijai 

tiek izmantota, bet reti, jo energopatēriņš ir daudz lielāks, ja tiek apstrādātas arī primārās dūņas. Starp PURE 

partneriem higienizācija tiek lietota Kohtlajervē, Igaunija, un Lībekā, Vācija. 

64


6.2. tabula. Baltijas jūras reģionā visbiežāk izmantojamo higienizācijas metožu salīdzinājums. 

Kompostēšana 

Apstrāde ar 

kaļķiem 

Pasterizācija 

Investīciju izmaksas Augstas Zemas līdz vidējas Vidējas 

Enerģijas patēriņš Zems Zems Augsts 

Ķimikāliju patēriņš Nē Jā Nē 

Palīgmateriāli vajadzīgi Jā Nē Nē 

Dūņas jāatūdeņo Jā Nē Nē 

Nepieciešamā platība Liela Maza Maza 

Higienizācijas rezultāts Vidējs līdz labs Vidējs līdz labs Ļoti labs 

65

7. DŪŅU ŽĀVĒŠANA 

Gliemenes un glīvenes uz grants. Fotoattēls: Metsähallitus.

DŪŅU ŽĀVĒŠANA 

7.1 IEVADS 

Termiskā žāvēšana ir tehnoloģija, kuras mērķis ir būtiski samazināt ūdens saturu dūņās. Žāvēšanu galvenokārt 

izmanto lielās notekūdeņu attīrīšanas iekārtās, lai paaugstinātu sadedzināmo notekūdeņu dūņu siltumspēju. Arī 

žāvēšana izmantošanai lauksaimniecībā ir iespējama, taču ņemot vērā augstās izmaksas, teik izmantota reti. 

Ūdens atdalīšana iztvaicējot no apstrādātām un atūdeņotām dūņām palielina sausnas saturu dūņās un samazina 

dūņu apjomu. Sausnas saturs atūdeņotajās dūņās parasti ir no 20 līdz 30 %. Pēc žāvēšanas sausnas saturs ir no 

50 līdz 90 %. 

Termiskās žāvēšanas procesā parasti ir iekļauta materiālu 

apstrāde un pagaidu glabātava, pirms žāvēšanas 

jāveic dūņu atūdeņošana un fermentācija. Termiskajai 

žāvēšanai nepieciešams siltumenerģijas ražošanas un 

sadales aprīkojums, termiskā žāvētava, bioloģiskais 

izdalīto gāzu filtrs, pēcapstrādes iekārta, piemēram, 

granulators, un galaprodukta uzglabāšana. Termiskās 

žāvēšanas principi redzami 7.1. attēlā. 


TERMISKĀ 

ŽĀVĒŠANA 

Smakojošā gāze ir jāapstrādā 

vai jāfiltrē ar biofiltru 

GALA PRODUKTS 

Mehāniska 

dūņu atūdeņošana 

Termiskā 

žāvēšana 

Iespēja: 

granulēšana 

Dūņu 

galīgā apstrāde, 

piem., 

sadedzināšana 

Dūņu šķidrums uz notekūdeņu attīrīšanas iekārtu 

7.1. attēls. Termiskās žāvēšanas principi. 


žāvēšana saulē rada iespēju izžāvēt dūņas ar ļoti zemām ekspluatācijas izmaksām. Baltijas jūras reģionā šī metode 

pagaidām netiek izmantota. Dažos Ziemeļvācijas uzņēmumos Vācijā (Bredstedt) tiek izmantota notekūdeņu 

dūņu žāvēšana saulē. Bieži vien žāvēšanas atbalstam, īpaši ziemā, tiek izmantots papildu siltums no notekūdeņu 

attīrīšanas iekārtām, biogāzes iekārtām vai citiem avotiem (rūpniecība, ģeotermiskā enerģija). Līdz šim žāvēšanu 

saulē izmanto mazās un vidējās attīrīšanas iekārtas. Sakarā ar augstajām ārējo energoresursu (piemēram, nafta 

un gāze) izmaksām šī iespēja kļūst aizvien pievilcīgāka arī lielām iekārtām. Baltijas jūras reģiona ziemeļdaļā 

(Somija, Zviedrija ziemeļdaļa, Igaunija) klimatiskie apstākļi pazemina šī žāvēšanas paņēmiena rentabilitāti, tomēr 

citās valstīs, piemēram, Polijā, Danijā, Vācijā, Lietuvā, Latvijā un Zviedrijas dienvidos žāvēšana saulē var būt 

iespējama alternatīva. Tādās valstīs kā Krievija, kur gāzes cena ir diezgan zema, žāvēšana saulē nav rentabla. 

Jāņem vērā tādi faktori kā, piemēram, mitruma saturs gaisā, sniega slodzes utt., prasības ir līdzīgas prasībām 

siltumnīcām, kas atrodas tajā pašā reģionā, kur notekūdeņu attīrīšanas iekārta. Kopumā ekspluatācijas izmaksas 

ir zemas, bet investīciju izmaksas ir augstas. 

67


7.2 DARBĪBAS PRINCIPI UN DŪŅU ŽĀVĒŠANAS METODES 

Termiskā žāvēšana ir siltumenerģijas izmantošana, lai iztvaicētu ūdeni no dūņām pēc atūdeņošanas. Atūdeņošanai 

nepieciešamais energoresursu patērņš ir daudz zemāks nekā žāvēšanai, tāpēc nepieciešams augsts sausnas 

saturs pēc atūdeņošanas. Termiskās žāvēšanas procesus iedala divās galvenajās kategorijās – tiešā (konvekcijas 

žāvēšana) un netiešā (kontaktžāvēšana) žāvēšana. Šī klasifikācija balstās uz veidu, kādā siltumenerģija tiek 

izmantota dūņu temperatūras paaugstināšanai. 

Dūņu žāvēšanai tiek pakļautas atūdeņotas (20 – 30 % 

sausnas) primārās un/vai liekās dūņas, kā arī fermentētās 

dūņas pēc atūdeņošanas. Sakarā ar augstajām investīciju 

izmaksām šo metodi parasti izmanto tikai lielās iekārtās. 

Tiešās žāvēšanas gadījumā siltuma konvekcija tiek 

panākta ar tiešu saskari ar karstu gaisu vai karstām 

gāzēm. Dūņu temperatūra paaugstinās, un ūdens iz vaiko. 

Tipiskas tiešās žāvēšanas ierīces ir rotējošs žāvēšanas 

cilindrs vai lentes žāvētava. Žāvēšanas procesā dūņas 

tiek pakļautas apmēram 450 – 460 °C (cilindrs) vai 

120 – 160 °C (lentes žāvētava) temperatūras iedarbībai 

apmēram 5 – 10 minūtes (cilindrs) vai 40 – 60 minūtes 

(lentes žāvētava). 

Cilindriskā žāvētava sastāv no tērauda cilindra, kas griežas 

uz gultņiem, parasti cilindra ass atrodas slīpā leņķī 

pret horizontu. Neapstrādātās dūņas tiek sa jauktas ar 

izžāvētām un recirkulētām dūņām maisītājā, kas atrodas 

pirms žāvētavas. Padotais maisījums un karstās 

gāzes tiek transportētas uz žāvētavas izvades atveri. 

Transportēšanas laikā rotējošās iekšējās sienas cēlējspēks 

paceļ dūņas un izvada to plūsmu cauri žāvētavai. 

Izžāvētās dūņas tiek izsijātas, pārāk lielie gabali tiek 

sasmalcināti, un sausais materiāls tiek pārvietots uz 

bunkuru vai transportēšanas tvertni (Burton un citi, 

2003). 

Netiešās žāvēšanas gadījumā cieta siena atdala 

dūņas no siltumnesēja, parasti karsta ūdens, eļļas vai 

tvaikiem. Parastās netiešās žāvēšanas iekārtas ir vertikālā 

šķīvjveida žāvētava un horizontālās žāvētavas ar 

diskveida, lāpstiņveida vai spirālveida sild elementiem, 

kā arī verdošā slāņa žāvētavas. Piemēram, žāvētavās ar 

diskveida sildelementiem kā siltumnesējs tiek izmantots 

līdz apmēram 160 – 200 °C sakarsēts tvaiks vai līdz 

190 – 240 °C sakarsēta eļļa ar augstu termisko stabilitāti, 

un dūņas žāvētājā tiek izturētas 45 – 60 minūtes. 

Žāvēšanas laikā dūņu temperatūra ir 85 – 95 °C un 

izplūdes gāzu temperatūra ir 95 – 110 °C. 

Horizontālās žāvētavas ir visbiežāk izmantotās netiešās 

žāvētavas; tās ir aprīkotas ar lāpstiņveida, dobiem 

spirālveida vai diskveida sildelementiem, kas uzmontēti 

uz vienas vai vairākām vārpstām, kas transportē dūņas 

cauri žāvētavai. Sakarsētais siltumnesējs – tvaiks, eļļa vai 

karstais ūdens – cirkulē pa žāvētavas korpusa apvalku 

un dobajiem rotējošajiem sildelementiem. Ievadāmās 

dūņas teik padotas perpendikulāri pret žāvētavas 

spirālveida vārpstu un tiek izvadītas cauri žāvētavai. 

Žāvētava darbojas gan kā siltumnesējs, gan arī kā dūņu 

transportētājs. Žāvēšana notiek, dūņām maisīšanas 

rezul tātā sadaloties un nonākot saskarē ar karstajām 

žāvē tavas metāla virsmām (Burton un citi, 2003). Daļa 

iz žāvēto dūņu tiek recirkulēta žāvētavā, lai novērstu 

ieva dīto dūņu piedegšanu pie karstajām žāvētavas metāla 

virsmām, kas var notikt, ja sausnas saturs ir no 45 līdz 

60 %. 

7.2. attēls. Žāvētava ar diskiem Gdaņskā, Polija. Fotoattēls: 

GIWK. 

Rezultāti un galaprodukts 

Termiskās žāvēšanas rezultātā dūņas tiek izžāvētas vai 

nu pilnīgi – līdz sausnas saturs pārsniedz 85 %, vai arī 

daļēji – līdz sausnas saturs ir mazāks par 85 %. Pilnīgi 

izžāvētās dūņas tiek izmantotas vai nu kā pulveris, 

vai arī kā granulas. Pulveris parasti teik padots uz sadedzināšanas 

iekārtu (skat. 8. nodaļu), bet granulētās 

dūņas ir daudz vienkāršāk apstrādājamas. Granulētās 

dūņas var izmantot lauksaimniecībā kā lauku mēslošanas 

līdzekli. Tā kā sausnas saturs granulās ir 85 – 90 %, 

tās var uzglabāt vai nu tvertnēs, vai arī lielos maisos. 

Sadedzināšanai paredzētajās sausajās dūņās sausnas 

saturs ir atkarīgs no energobilances un tiek noteikts katrā 

gadījumā atsevišķi. Monosadedzināšanai bez papildu 

kurināmā minimālais nepieciešamais sausnas saturs ir 

45 – 60 %. Transportēšanas un tālākās apstrādāšanas 

laikā pulverveida dūņas neput. 

Termiski izžāvēts materiāls parasti atbilst standarta 

sanitārajām prasībām. Turklāt termiskās žāvēšanas 

rezultātā samazinās notekūdeņu dūņu apjoms un svars. 

Ja dūņu sausnas satus pirms žāvēšanas ir 25 %, bet pēc 

68


žāvēšanas 95 %, svars ir samazinājies līdz apmēram 

25 % sākotnējā svara. 

Termiskā žāvēšana uzlabo dūņu siltumspēju, un tās 

iespējams lietderīgāk izmantot enerģijas ražošanai. 

Sadegšana, kad sausnas saturs ir augstāks par 50 %, ir 

paš uzturoša. 



Šīs iekārtas ir jādarbina nepāraukti visu diennakti, it 

īpaši tad, ja dūņu žāvēšanai seko dūņu sadedzināšana. 

Iekārtu darbināšana un tehniskā apkope ir mazliet sarežģītāka 

nekā citām dūņu apstrādes iekārtām, taču dūņu 

sadedzināšana tehniski ir vēl sarežģītāka. 

Pat tad, ja apstrādes galaprodukts ir granulas, dažkārt 

gaisā var rasties putekļi, tāpēc, rīkojoties ar izžāvētām 

dūņām, jāizmanto individuālie aizsardzības līdzekļi. 

Turklāt var pastāvēt arī ugunsgrēka un putekļu eksplozijas 

risks, tāpēc atsevišķās iekārtas telpās jāveic sprādzien 

aizsardzības pasākumi. Sakarā ar termiski izžāvētu 

dūņu sīkajām daļiņām un augsto sausuma pakāpi 

ugunsgrēka un putekļu eksplozijas risks var pastāvēt arī 

dūņu transportēšanas un uzglabāšanas laikā. Organiskie 

putekļi gaisā strauji uzliesmo, nonākot saskarē ar aizdegšanās 

avotu. Galvenie profilakses pasākumi, lai izvairītos 

no dūņu putekļu riskiem: 

• nepieļaut putekļu uzkrāšanos; 

• aprīkot ventilācijas sistēmu ar eksplozijas novēršanas 

vārstiem vai ventiļiem; 

• uzstādīt sprādziendrošas elektriskās ierīces; 

• nodrošināt inerta slāpekļa atmosfēru dūņu trans portēšanas 

un uzglabāšanas sistēmās (slāpekļa pil dījums); 

• sazemēt visus elektrību vadošos cauruļvadus un 

tvertnes. 

Galvenās vides problēmas ir putekļu vai smakas emisija. 

Putekļu daudzumu iespējams efektīvi samazināt, uzstādot 

izplūdes gāzu filtrus, bet smakojošās gāzes var 

attīrīt ar gāzes skruberiem. 

Izmaksas 

Termiskā žāvēšanas procesa kapitālizmaksas un it īpaši 

ekspluatācijas ir relatīvi augstas galvenokārt ņemot vērā 

lielo nepieciešamās siltumenerģijas daudzumu, tāpēc 

vēlams izvietot termiskās žāvēšanas iekārtas vietās, kur 

ir pieejama lēta primāra energoavota ģenerēta sekundārā 

siltum enerģija vai biogāze, vai poligonu gāze. Ieteicams 

iz mantot lieko anaerobās fermentācijas, atkritumu 

sadedzi nāšanas iekārtu, centralizētās siltumapgādes 

tīkla vai tuvumā esošu siltumnīcu siltumenerģiju. Sakarā 

ar ilgtspējīguma apsvērumiem žāvēšanai nevajadzētu 

izmantot fosilo kurināmo. 

Žāvēšanas iekārtu un tām nepieciešamo telpu investīciju 

izmaksas atkarībā no iekārtas veida, jaudas un 

materiāliem ir parasti ir no 500 000 līdz 2 000 000 eiro. 


gadi. Uzstādītā jauda elektriskajiem dzinējiem un venti 

latoriem utt. ir no 150 līdz 200 kW, un šo iekārtu 

elektroenerģijas patēriņš atkarībā no iekārtas tipa ir 

apmēram 70 – 100 kWh/t DS. Salīdzinājumā ar kopējo 

notekūdeņu attīrīšanas iekārtas elektroenerģijas patēriņu 

šis patēriņš ir samērā augsts. Tas ir atkarīgs arī no reālā 

iekārtas darbināšanas laika. Dūņu žāvēšanai ķimikālijas 

parasti nav vajdzīgas. Šīm iekārtām nav vajadzīgs papildu 

darbaspēks, taču nepieciešamas papildu prasmes un 

īpašas zināšanas par termisko procesu norisi un tehniskās 

apkopes veikšanu sprādzienbīstamās zonās, kas ir 

plašākas par prasmēm un zināšanām, kas nepieciešamas 


7.3. attēls. Dūņu žāvēšana un sadedzināšana Šcecinā, Polija. Fotoattēls: „ZWiK Szczecin”. 

69



RISINĀJUMI – ŠCECINA, 

„ZAKLAD WODOCIAGOW I KANALIZACJI SP Z.O.O. W 

SZCZECINIE ZWIK” 

Notekūdeņu attīrīšanas iekārta „Pomorzany” 

Polijas pilsētā Šcecinā ir divas modernas notekūdeņu 

attīrīšanas iekārtas. „Pomorzany” kopējā nominālā 

noslodze ir 418 000 cilvēku ekvivalentu, un tā gadā 

saražo 6 300 (pašlaik 5 000 – 5 500) tonnas dūņu 

(sausnas izteiksmē) – gandrīz divreiz vairāk nekā otrā 

Šcecinas notekūdeņu attīrīšanas iekārta – „Zdroje”. 

Iekārtā notiek slāpekļa atdalīšana un bioloģiskā un 

ķīmiskā fosfora atdalīšana. 

Notekūdeņu attīrīšanas iekārtai „Pomorzany” ir 

primārais nosēdbaseins ar izturēšanas laiku 2 stundas. 

Iegūto primāro dūņu sausnas saturs ir 2,5 %. Tās 

gravitācijas blīvēšanas rezultātā ir sablīvētās līdz 6 %. 

Liekās dūņas tiek mehāniski sablīvētas ar lentes blīvētāju 

līdz 6 %. Lentes filtra apstrādei polimēru patēriņš ir 

apmēram 3–5 g/kg DS. 

Liekās dūņas un primārās dūņas tiek padotas mezofilajā 

bioreaktorā, kur sausnas saturs ir 3,5 %. Fermentācijas 

temperatūra ir 37 °C, un izturēšanas laiks ir 20 dienas. 

Biogāze tiek izmantota trijās 350 kW koģenerācijas 

iekārtās, kuru elektriskais lietderības koeficients ir 37 %. 

Pašpieteikamības pakāpe ir 70 %, un gāzi iespējams 

uzglabāt apmēram 25 stundas. 

7.4. attēls. Bioreaktors un gāzes tvertnes notekūdeņu attīrīšanas 

iekārtā „Pomorzany”, Šcecina, Polija. Fotoattēls: „ZWiK Szczecin”. 

Fermentētās dūņas ar lentes filtrpresi tiek atūdeņotas 

līdz sausnas saturam apmēram 20 %. Polimēru patēriņš 

ir 8 – 12 g/kg DS. Atūdeņotās dūņas tiek izžāvētas 

lentes žāvētavā līdz 96 % un sadedzinātas sadedzināšanas 

iekārtā. Pēc sadedzināšanas pelni tiek 

ap glabāti atkritumu poligonā. 

Nākotnē tiek plānota dūņu fermentācijas un atūdeņošanas 

optimizācija ar iespējamu sadalīšanu. 

7.5. attēls. Notekūdeņu attīrīšanas iekārta „Pomorzany”, Šcecina. 

Fotoattēls: „ZWiK Szczecin”. 

70


Notekūdeņu attīrīšanas iekārta „Zdroje” 

Notekūdeņu attīrīšanas iekārta „Zdroje” ir mazākā no 

divām Šcecinas notekūdeņu attīrīšanas iekārtām. Iekārtas 

paredzētā noslodze ir 177 000 cilvēku ekvivalentu, 

taču pašlaik saražo tikai 1 680 tonnas dūņu (sausnas 

izteiksmē) gadā. „Zdroje” veic bioloģisko slāpekļa 

atdalīšanu un bioloģisko un ķīmisko fosfora atdalīšanu. 

Primārās dūņas tiek savāktas primārajā nosēdbaseinā, 

izturēšanas laiks 1,5 h. Dūņas ar gravitācijas blīvēšanu 

teik sablīvētas līdz sausnas saturam 5 %. Liekās dūņas 

cilindriskos blīvētājos tiek mehāniski sablīvētas līdz 

vairāk nekā 5 %. Nepieciešamais ķimikāliju patēriņš ir 

6,5 g polimēru uz 1 kg sausnas. Sablīvētās dūņas tiek 

padotas fermentatorā, kura temperatūra ir no 30 °C 

līdz 35 °C. Sausnas saturs ir 3,5 %, izturēšanas laiks 24 

dienas. 

Fermentētās dūņas ar centrifūgu tiek atūdeņotas līdz 

sausnas saturam 19 %. Polimēru patēriņš ir apmēram 

5,3 g/kg DS. Atūdeņotās dūņas lentes žāvē tavā 

teik izžāvētas līdz sausnas saturam 95 %. Viens no 

žāvēšanai nepieciešamajiem siltumenerģijas avotiem 

ir koģenerācijas iekārta. Koģenerācijas iekārtas (viena 

238 kW iekārta) elektriskais lietderības koeficients ir 

35 %. Iekārta var saražot apmēram 40 % nepieciešamās 

siltumenerģijas. 

Atūdeņotās un izžāvētās dūņas tiek sadedzinātas notekūdeņu 

attīrīšanas iekārtas „Pomorzany” sade dzi nāšanas 

iekārtā. Turklāt iespējams apglabāt dūņas poligonos vai 

izmantot lauksaimniecībā (pēc higi eni zācijas ar kaļķiem). 

Turpmākajos gados tiks veikti dažādi izmēģinājumi, lai 

noskaidrotu iespējas paaugstināt atūdeņošanas rezultātu, 

piemēram, izmantojot atūdeņošanai vai noārdīšanai 

dzelzs sāļus. 

7.6. attēls. Notekūdeņu attīrīšanas iekārta „Zdroje”, Šcecina. 

Fotoattēls: „ZWiK Szczecin”. 

71


7.4 GALVENO TERMISKĀS ŽĀVĒŠANAS METOŽU 

KOPSAVILKUMS 

7.1. tabula. Tiešās sildīšanas un netiešās sildīšanas metožu kopsavilkums. DS = sausnas. 

Tehnoloģija Īpašības Piezīmes 

Tiešā sildīšana 

(45 – 90 % DS) 

Netiešā sildīšana 

(45–90 % DS) 

Dūņas tieši saskaras ar 

siltumnesēju. Parastais 

aprīkojums ir rotējošie 

žāvēšanas cilindri vai lentes 

žāvētāji. 

Dūņas tieši nesaskaras ar 

siltumnesēju; parasti tiek 

izmantotas, piemēram, 

žāvētavas ar šķīvjveida vai 

lāpstiņveida sildelementiem vai 

žāvētavas ar verdošo slāni. 

Investīciju izmaksas: no 0,5 līdz 2 miljoniem eiro. 

Uzstādītā jauda: 150–200 kW. 

Elektroenerģijas patēriņš: 70–100 kWh/t DS. 

Iespējams izmantot sekundāro siltumenerģiju, lai 

samazinātu energoresursu izmaksas. 

Nepieciešama sprādzienbīstamo zonu tehniskā 

apkope. 


Termiskā žāvēšana ir plaši izplatīta un pārbaudīta tehnoloģija centrālajā Eiropā, kur to izmanto lielās un vidējās 

attīrīšanas iekārtās. Baltijas jūras reģionā ir termiskās žāvēšanas darba pieredze, piemēram, Kopenhāgenā, 

Dānija, Hetlingenē un Hamburgā, Vācija, nesen šī tehnoloģija sākta izmantot Somijā („Ekokem”, Rīhimeki) 

un Polijā (piemēram, Krakovā, Gdaņskā, Lodzā, Šcecinā). Žāvēšana saulē tiek izmantota Bredštetas attīrīšanas 

iekārtā (Vācija). 

72

8. DŪŅU SADEDZINĀŠANA 

Fotoattēls: Lotta Ruokanen, HELCOM.

DŪŅU SADEDZINĀŠANA 

8.1 IEVADS 

Ņemot vērā augstu slāpekļa un fosfora koncentrāciju, notekūdeņu dūņas ir labs mēslošanas līdzeklis, tomēr tās var 

kļūt arī par piesārņojuma avotu. Papildus dažādām organiskajām vielām dūņās var uzkrāties arī smagie metāli, 

kas piesārņo vidi. Sakarā ar to pēdējos gados aizvien plašāk izplatās dūņu utilizēšana sadedzinot. Turklāt 

sadedzināšana var nodrošināt pozitīvu energobilanci un dūņu siltumspējas izmantošanu. Tomēr galvenais dūņu 

sadedzināšanas stimuls ir fakts, ka sadzīves notekūdeņu attīrīšanas iekārtu dūņu apjoms salīdzinājumā ar to 

apglabāšanai vai apstrādāšanai (piemēram, kompostēšanai) pieejamo zemes platību ir ļoti liels. 

ES jaunā Pamatdirektīva par atkritumiem (Direktīva 

2008/98/EK) ir vai tiek transponēta dalībvalstu tiesību 

aktos. Jaunā direktīva būtiski atbalsta dūņu reciklēšanu 

un ierobežo organisko vielu apglabāšanu atkritumu 

poli gonos. Šī prasība var sekmēt dūņu izmantošanu 

lauk saimnie cībā ar nosacījumu, ka to akceptēs lauksaimnieki 

un kompetentās reglamentējošās vides un 

lauksaimniecības iestādes. Pēdējā prasība veicina vai 

uzliek par pienākumu ražotājiem sadedzināt dūņas, ja 

tās nav iespējams citādi utilizēt. 

Piemēram, Hamburgā un Berlīnes „Ruhleben” ik gadu 

tiek sadedzināts vairāk par 150 000 t dūņu. Arī daudzās 

Polijas pilsētās, ieskaitot PURE partnerpilsētas Gdaņsku 

un Ščecinu, kā arī Sanktpēterburgā, Krievija, notekūdeņu 

attīrīšanas iekārtas savas dūņas sadedzina. 

8.1. attēls. Monosadedzināšanas iekārta VERA Hamburgā. 

Fotoattēls: „VERA Klärschlammverbrennung GmbH”. 

8.2 VISPĀRĪGĀS PRASĪBAS DŪŅU SADEDZINĀŠANAI UN 

DAŽĀDI RISINĀJUMI 

Dūņas iespējams vai nu līdzsadedzināt ar citiem enerģijas avotiem, piemēram, cietajiem sadzīves atkritumiem 

vai degizrakteņiem, vai arī monosadedzināt, izmantojot citu kurināmo tikai degšanas procesa atbalstam. 

Kritēriji dūņu sadedzināšanai dažāda veida iekārtās ir atkarīgi no kurināmā maisījuma un dažādu kurināmo 

siltumspējas. Iespējams sadedzināt fermentētas, atūdeņotas un izžāvētas dūņas. Dūņas var sadedzināt arī bez 

žāvēšanas un fermentācijas, taču tad parasti ir nepieciešams papildu kurināmais. 

Monosadedzināšanas gadījumā dūņu un atbalst kurināmā, 

piemēram, akmeņogļu, naftas vai dabasgāzes, 

proporcija ir atkarīga no sausnas un pelnu satura dūņās. 

Atkarībā no sadedzināmo dūņu sausnas satura – ja 

tas ir 90 % un vairāk – dūņām monosadedzināšanas 

procesā vajag ļoti maz palīgkurināmā vai tas vispār 

nav vajadzīgs. Tomēr šādā gadījumā palīgkurināmais 

un tā sadedzināšanas sistēma tiek turēta gatavībā, lai 

iekārtas palaides un reizēm arī parastās nepārtrauktās 

darbības laikā labāk pārvaldītu ienākošo dūņu sausnas 

satura svārstības. Līdzsadedzināšanas gadījumā parasti 

ir pieejams pietiekams daudzums ogļu, cieto sadzīves 

atkritumu vai citu cieto kurināmo, tādējādi papildu 

palīgkurināmais nav vajadzīgs. 

Dūņu, tāpat kā citu kurināmo, sausnas saturam un siltum 

spējai vajadzētu būt pēc iespējas augstākai. Tipiskā 

dūņu sausnas siltumspēja ir 3 – 5 MJ/kg DS, un tā galvenokārt 

ir atkarīga no pelnu satura. Protams, dūņu 

siltumspēja ir atkarīga arī no ūdens satura un no tā, vai 

dūņas ir vai nav fermentētas. Optimālais sausnas saturs ir 

atkarīgs no citu izmantojamo kurināmo siltumspējas: ja 

citu kurināmo vidējā siltumspēja ir ļoti augsta, iespējams 

sadedzināt atūdeņotas dūņas, kuru sausnas saturs ir 

no 20 līdz 30 %, t.i., bez dūņu termiskās žāvēšanas. 

„Bottrop” netālu no Esenes, Vācija, ir piemērs sadzīves 

dūņu līdzsadedzināšanai ar oglēm (Schmelz, 2011), 

un daudzās vietās celulozes un papīra rūpniecības 

notekūdeņu dūņas tiek līdzsadedzinātas ar koksnes 

atliekām. 

74


8.2. attēls. Sadedzināšanas iekārta Sanktpēterburgā. Fotoattēls: Lotta 

Ruokanen, HELCOM. 

Sadedzinot dūņas, ir ļoti svarīgi panākt kurtuvē pēc 

iespējas labāku turbulenci. Šim mērķim kurtuvē tiek 

padots papildu degšanai nepieciešamais gaiss, taču sakarā 

ar to, ka papildu gaiss patērē siltumu, nepieciešams 

optimizēt tā apjomu un pirms padošanas kurtuvē sasildīt 

to ar dūmgāzi. Šo sistēmu sauc par sadedzināšanas 

iekārtas siltumenerģijas reģenerācijas sistēmu. 

Jāatzīmē, ka, neraugoties uz to, ka cietos sadzīves 

atkritumus iespējams sadedzināt rotējošajās 

krāsnīs, – šī prakse tiek plaši izmantota Vācijas 

un vairāku citu valstu cementa rūpniecībā – 

dūņas nav piemērotas šim nolūkam, jo tās 

atšķirībā no citiem cietajiem kurināmajiem veido 

bumbiņas, kuras ripo pa krāsni un nav pilnīgi 

sadedzināmas. 



Sadedzināšanas iekārtas jādarbina nepārtraukti 

visu diennakti, jo ikdienas vai iknedēļas izslēgšana 

rada pārmērīgas izmaksas. Darbs ar 

šo iekārtu un tās tehniskā apkope ir ievērojami 

sarežģītāka nekā darbs ar citām dūņu apstrādes 

iekārtām. Sakarā ar augsto darba temperatūru un 

augstspiediena tvertņu esamību pastāv speciāli 

šo iekārtu ekspluatācijas tehniskie noteikumi un darbam 

ar šīm iekārtām nepieciešama atbildīgā un licencētā 

apsaimniekotāja atļauja. 

Ar dūņu sadedzināšanu saistītās vides problēmas ir dūmgāzu 

emisijas un pelnu utilizēšana (skat. 9.4. nodaļu). 

Dūmgāzu emisijas gaisā var kontrolēt ar dūmgāzu 

attīrīšanas iekārtām, kuras novērš cieto daļiņu un gāzu, 

piemēram, sēra un slāpekļa oksīdu, emisijas. 

8.2.1 LĪDZSADEDZINĀŠANA 

Dažādu cietā, šķidrā un gāzveida kurināmā maisījumu sadedzināšana tiek izmantota desmitiem gadu un ir 

uzskatāma par pārbaudītu tehnoloģiju. Sadzīves vai rūpniecības notekūdeņu dūņu sadedzināšana Vācijā un 

Somijā ir vairāk izplatīta, nekā citās Baltijas jūras reģiona valstīs. 

Vācijā dūņas galvenokārt tiek līdzsadedzinātas ar 

akmeņoglēm vai cietajiem sadzīves atkritumiem; šajos 

gadījumos pelni satur tik maz fosfora un tik daudz 

piemaisījumu, ka fosfora reciklēšana nav iespējama. 

Zviedrijā un Somijā liela daļa rūpniecības notekūdeņu 

dūņu tiek sadedzināta kopā ar koku mizām vai citiem 

koksnes materiāliem. Ja šajās iekārtās tiktu līdzsadedzinātas 

sadzīves notekūdeņu dūņas (pagaidām 

tas netiek darīts), pelni saturētu ievērojamu daudzumu 

fosfora un būtu piemēroti fosfora reģenerācijai. 

Līdzsadedzināšana ar citiem kurināmajiem vai atkritumiem 

bieži nodrošina apjomradītu ietaupījumu, jo 

sadedzināšanas iekārtas nominālajai jaudai vaja dzētu 

būt vismaz 25 000 tDS/gadā un optimālais līdz sadedzināšanas 

apjoms ar visiem izmantotajiem kuri nāmajiem 

būtu 200 000 – 250 000 tDS/gadā. Sakarā ar augsto 

dažādu kurināmo maisījumu vidējo siltumspēju, kā arī 

ar to, ka iespējams ražot gan siltumenerģiju (ko var 

izmantot procesa norisei vai centrālapkures sistēmām), 

gan arī elektroenerģiju, kopējā šo līdzsadedzinā šanas 

iekārtu energoatdeve ir 70 – 85 %. 

Dūņu daļa līdzsadedzināmajā kurināmajā parasti ir 

5 – 15 %, ārdu kurtuvēs dūņām jāsastāda mazāk par 

20 % no kurināmā maisījuma masas. Investīciju izmaksas 

līdzsadedzināšanas iekārtām atkarībā no jaudas parasti 

ir no 60 miljoniem līdz 100 miljoniem eiro. Papildu 

investīciju izmaksas sakarā ar dūņu sadedzināšanu 

ir apmēram no 3 miljoniem līdz 5 miljoniem eiro. 

Līdzsadedzināšanas iekārtas parasti pieder ārējam ar 

akmeņoglēm apkurināmu tvaika katlu vai atkritumu 

sadedzināšanas iekārtu apsaimniekotājam, un tās apsaimnieko 

šis ārējais uzņēmējs, nevis notekūdeņu attīrīšanas 

iekārta. 

75


8.2.2 MONOSADEDZINĀŠANA 

Monosadedzināšana parasti paredzēta vienkāršai dūņu utilizēšanai bez enerģijas reģenerācijas, jo dūņu tīrā 

siltumspēja nerada enerģijas pārpalikumu. Ja dūņas tiek fermentētas, to siltumspēja ir vēl zemāka. Tipiskā 

dūņu sausnas siltumspēja ir apmēram 3 MJ/kg DS. Tādējādi monosadedzināšanas iekārta parasti sastāv 

no kurināmā saņemšanas, samaisīšanas un padeves sistēmām, kurtuves ar degļiem un palaidei nepieciešamā 

kurināmā, piemēram, naftas produktiem, dabasgāzes vai akmeņoglēm, vai biogāzēm no bioreaktora. 

Vienkāršas monosadedzināšanas iekārtas investīciju izmaksas 

ir zemākas par līdzsadedzināšanas iekārtu izmak 

sām, taču ekspluatācijas izmaksas sakarā ar palīgkurināmā 

nepieciešamību un negūtajiem ienāku miem no 

siltumenerģijas un elektroenerģijas pārdošanas ir daudz 

augstākas. 

Baltijas jūras reģionā monosadedzināšanas iekārtu skaits 

un kopējā jauda ir daudz mazāka par līdzsadedzināšanas 

iekārtu skaitu un kopējo jaudu. Monosadedzināšana ir 

vairāk piemērota fosfora reģenerācijai, jo pelni satur 

vairāk fosfora un mazāk piemaisījumu nekā līdz sadedzināšanas 

iekārtu pelni. Pelnos palikušo smago 

metālu un citu inerto piemaisījumu apjoms ir atkarīgs 

no to apjoma dūņās. 

Monosadedzināšanas iekārtu investīciju izmaksas atkarībā 

no jaudas parasti ir no 20 miljoniem līdz 40 

miljoniem eiro. Monosadedzināšanas iekārtas īpašnieks 

un apsaimniekotājs var būt vai nu ārējais atkritumu 

sadedzināšanas iekārtu apsaimniekotājs, vai arī liela 

notek ūdeņu attīrīšanas iekārta (vai vairāku vidēju notekūdeņu 

attīrīšanas iekārtu apvienība). 

8.3 DŪŅU SADEDZINĀŠANAS TEHNOLOĢIJAS 

Līdzsadedzināšanas iekārtās var izmantot gan ārdu, gan verdošā slāņa tehnoloģiju. Praksē verdošā slāņa 

tehnoloģija ir vienīgā piemērotā monosadedzināšanas tehnoloģija. 

8.3.1 SADEDZINĀŠANA ĀRDU KURTUVĒ 

Darbības principi 

Notekūdeņu dūņas parasti tiek uzskatītas par atkritumiem. 

Vairums iekārtu, kas iegūst enerģiju no atkritumu 

sadedzināšanas, izmanto sadedzināšanu ārdu 

kurtuvēs. Tirgū atkarībā no ražotāja tiek piedāvātas 

dažādu veidu ārdu kurtuves, kas atšķiras ar veidu, kādā 

kurināmais tiek padots kurtuvē. Kurināmais tiek padots 

vai nu ar mehāniskām, vai arī ar hidrauliskām ierīcēm. 

Dažādu ražotāju iekārtām primārā un sekundārā gaisa 

padeve iekārtai un dažādām degšanas zonām var būt 

nedaudz atšķirīga. Degšanas temperatūra kurtuvē 

pakāpeniski palielinās līdz maksimālajai vērtībai 

850 – 1 000 °C. Atkarībā no uzbūves ārdi tiek dzesēti 

ar primāro gaisu vai ūdeni. Sīkāku informāciju var iegūt 

no ražotājiem. 

Īpatnējais patēriņš un darbaspēks 

Uzstādītā jauda, kas nepieciešama gan primārā, gan 

sekundārā gaisa padeves ventilatoram, kā arī dūmgāzu 

sistēmai, ir 300 – 500 kW. Šīs iekārtas elektroenerģijas 

patēriņš salīdzinājumā ar kopējo notekūdeņu attīrīšanas 

iekārtas elektroenerģijas patēriņu ir ievērojams 

(apmēram 400 – 1 200 kWh/t DS), turklāt iekārta 

ir jādarbina nepārtraukti. Dūņu sadedzināšanai nav 

nepieciešamas ķimikālijas. Šīs iekārtas apkalpošanai 

8.3. attēls. Sadedzināšanas iekārta Ščecinā, Polija. Fotoattēls: 

„ZWiK Szczecin”. 

76


nepieciešami 4 – 5 papildu darbinieki, kā arī papildu 

prasmes un īpaša kvalifikācija darbam ar termiskajiem 

procesiem, augstspiediena tvertnēm un tehniskajai 

apkopei sprādzienbīstamās zonās, kas pārsniedz 

parastās prasmes, kuras nepieciešamas darbam ar citām 

notekūdeņu dūņu apstrādes iekārtām. 


Dūņu un cieto sadzīves atkritumu līdzsadedzināšana ārdu kurtuvē, centrālajā Eiropā ir plaši izplatīta un pārbaudīta 

tehnoloģija. Baltijas jūras reģionā šī tehnoloģija netiek plaši izmantota, izņemot Vāciju, kur līdzsadedzināšana 

ar akmeņoglēm tiek izmantota, piemēram, Bīlefeldā, Brēmenē Fargē, Duisburgā un Veltheimā. 

8.3.2 SADEDZINĀŠANA VERDOŠĀ SLĀŅA KURTUVĒ 


Verdošā slāņa kurtuvi var izmantot tikai dūņu sadedzināšanai (monosadedzināšanai) vai arī gadījumos, 

kad 10 – 50 % kurināmā sastāda dūņas, bet pārējais kurināmais ir cits, parasti cietais kurināmais (līdzsadedzināšana). 

Verdošā slāņa sadedzināšana notiek kurtuvē, kas sastāv no sprauslu režģa grīdas, ar ugunsdrošiem 

ķieģeļiem apšūtas kurtuves un verdošā smilšu slāņa. 

Kurināmais vai nu ar mehāniskām, vai arī ar hidrauliskām 

ierīcēm tiek padots kurtuvē virs verdošā slāņa. 

Smilšu plūsma tiek nodrošināta ar primāro gaisu, 

kas tiek iepūsts pa sprauslu režģi. Smiltis veido vienu 

metru biezu verdošu slāni kurtuves dibenā. Kurināmā 

žāvēšana, iztvaicēšana, aizdedzināšana un degšana notiek 

verdošajā slānī. 

Temperatūra brīvajā telpā virs verdošā slāņa (brīvtelpā) 

parasti ir no 850 līdz 950 °C. Virs verdošā slāņa atrodas 

brīvtelpa, kas nodrošina gāzu paturēšanu degšanas zonā. 

Pašā verdošajā slānī temperatūra ir zemāka – apmēram 

650 °C vai augstāka. Degšanas sadali pa posmiem nodrošina 

sekundārais gaiss, kura padevi realizē divos līmeņos. 

Atlikušās ogles un lielākas kurināmā daļiņas sadeg 

smilšu slānī. 

Mašīntelpa Katlumāja Dūmgāzes izvadīšana Pelnu savākšana 

8.4. attēls. Shēma: verdošā slāņa kurtuve Hamburgā, Vācija. Attēls: „VERA Klärschlammverbrennung GmbH”. 

77


Iekārtai nepieciešama pastāvīga jaunu smilšu padeve, 

jo verdošā slāņa kurtuvē galvenā sadegšana notiek verdošajā 

smilšu slānī un degšanas laikā daļa smilšu tiek 

aiz vadīta apakšējā pelnu savākšanas tvertnē, bet daļu 

aiznes sev līdzi dūmgāzes. Parasti tiek ierīkots smilšu 

bunkurs ar padeves sistēmu. Ja nepieciešams, daļu smilšu 

iespējams reciklēt, pelnu savākšanas tvertnes dibenā 

uzstādot reciklēšanas sistēmu. Sīkāku informāciju var 

iegūt no ražotājiem. 

Izmaksas 

Atkarībā no iekārtas jaudas un enerģijas reģenerācijas 

veida un no citiem faktoriem investīciju izmaksas ir 

robežās no 20 miljoniem līdz 40 miljoniem eiro. Iekārtas 

tehniskās ekspluatācijas laiks parasti ir 20 – 25 gadi. 

Primārā un sekundārā gaisa ventilatoriem, verdošā slāņa 

plūstamības sistēmai un dūmgāzu sistēmai nepiecie šamā 

uzstādītā jauda ir 400 – 600 kW. Šīs iekārtas elektro 

enerģijas patēriņš salīdzinājumā ar kopējo notekūdeņu 


ievērojams (apmēram 400 – 1200 kWh/t DS), turklāt 

iekārta ir jādarbina nepārtraukti. Dūņu sadedzināšanai 

nav nepieciešamas ķimikālijas. Šīs iekārtas apkalpošanai 

nepieciešami 4 – 5 papildu darbinieki, kā arī papildu 

prasmes un īpaša kvalifikācija darbam ar termiskajiem 

procesiem, augstspiediena tvertnēm un tehniskajai apkopei 

sprādzienbīstamās zonās, kas pārsniedz parastās 

prasmes, kuras nepieciešamas darbam ar citām notekūdeņu 

dūņu apstrādes iekārtām. 


Baltijas jūras reģionā dūņu un cieto atkritumu sadedzināšana verdošā slāņa kurtuvē ir plaši pazīstama un pārbaudīta 

tehnoloģija, ko izmanto notekūdeņu dūņu apstrādes iekārtās. To dūņu monosadedzināšanai izmanto 

dažas lielas notekūdeņu attīrīšanas iekārtas, piemēram, Kopenhāgenā, Dānija, Sanktpēterburgā, Krievija, 

un Polijā (piemēram, Krakovā, Gdaņskā, Lodzā, „Pomorzany” un Ščecinā). Ārpus Baltijas jūras reģiona šo 

tehnoloģiju izmanto AK, Nīderlandē, Šveicē, Austrijā, Francijā un Itālijā. 

8.4 GALVENO SADEDZINĀŠANAS METOŽU KOPSAVILKUMS 

8.1. tabula. Sadedzināšana ārdu kurtuvēs un sadedzināšana verdošā slāņa kurtuvēs. 

Tehnoloģija Īpašības Piemērotība Piezīmes 

Sadedzināšana 

ārdu kurtuvēs 


verdošā slāņa 

kurtuvēs 

Degšana notiek 

850 – 1 000 °C 

temperatūrā 

kurtuvē, kas sastāv 

no ārdu grīdas un 

ar ugunsizturīgiem 

ķieģeļiem apšūtas 

kurtuves 

Degšana notiek 

850 – 950 °C 

temperatūrā 

kurtuvē, kas sastāv 

no fluidizācijas 

sprauslu grīdas, ar 

ugunsizturīgiem 

ķieģeļiem apšūtas 

kurtuves un smilšu 

slāņa 

Nav piemērota dūņu 

monosadedzināšanai. 

Piemērota dūņu 

līdzsadedzināšanai, kur 

dūņas sastāda < 20 % 

kurināmā. 

Piemērota gan dūņu 

monosadedzināšanai, gan 

arī līdzsadedzināšanai. 

Investīciju izmaksas no 60 miljoniem 

līdz 100 miljoniem eiro. 

Uzstādītā jauda: 300 – 500 kW. 

Nepieciešami 4 vai 5 papildu 

darbinieki ar speciālu kvalifikāciju, šo 

iekārtu parasti neapkalpo notekūdeņu 

attīrīšanas iekārtas personāls. 

Investīciju izmaksas no 20 miljoniem 


Uzstādītā jauda: 400 – 600 kW. 

Nepieciešami 4 vai 5 papildu 

darbinieki ar speciālu kvalifikāciju, 

monosadedzināšanas iekārtu var 

apkalpot notekūdeņu attīrīšanas 

iekārtas personāls. 

78

9. NOTEKŪDEŅU DŪŅU UN 

SADEDZINĀŠANAS REZULTĀTĀ 

IEGŪTO PELNU UTILIZĒŠANA 

Fotoattēls: Shutterstock/Hywit Dimyadi.

DŪŅU UTILIZĒŠANA 

9.1 IEVADS 

Pagātnē notekūdeņu dūņas tika apglabātas poligonos, glabājās milzīgos dūņu dīķos, tās žāvēja saulē (sausa 

klimata teritorijās) vai izmeta jūrās un okeānos. Nesenā pagātnē ir izstrādātas atūdeņoto dūņu un to pelnu 

izmantošanas iespējas. Mūsdienīgas dūņu vai pelnu utilizēšanas metodes parasti paredz izmantot kompostētas 

vai fermentētas dūņas lauksaimniecībā kā mēslošanas līdzekli vai teritoriju labiekārtošanā, vai atkal izmantot 

fosforu un/vai slāpekli lauksaimniecībā kā papildu mēslošanas līdzekli. 

Eiropas un Baltijas jūras reģiona valstīs tiek piemērotas 

dažādas dūņu utilizēšanas stratēģijas. Nīderlandē, 

Beļģijā un Šveicē notekūdeņu dūņu izmantošana lauksaimniecībā 

ir aizliegta vai tai noteikti ierobežojumi, 

tāpēc dūņas tiek sadedzinātas. Somijā, Igaunijā un 

Norvēģijā kompostētas dūņas izmanto, piemēram, 

zaļajās zonās, Islandē, Maltā un Grieķijā visas dūņas tiek 

apglabātas poligonos. Krievijā un Baltkrievijā parasti 

dūņas tiek glabātas bedrēs vai dīķos. 

Notekūdeņu dūņās ir augsta barības elementu, piemēram, 

fosfora, slāpekļa un oglekļa, kā arī piesārņotāju, 

piemēram, smago metālu (piemēram, kadmija, dzīv sudraba) 

un organisko piesārņotāju (piemēram, polihlorēto 

bifenilu (PCB)), koncentrācija. Elementu koncen 

trācija notekūdeņu dūņas vienmēr ir atkarīga no 

māj saimniecībām un rūpniecības uzņēmumiem terito 

rijā, no kuras notekūdeņu attīrīšanas iekārta savāc 

notek ūdeņus. Lielu vara un cinka koncentrāciju bieži 

rada mājsaimniecības, bet kadmija, hroma, dzīvsudraba 

un svina koncentrāciju rada galvenokārt rūpniecības 

uzņēmumi. Zema kaitīgo vielu koncentrācija nozīmē, ka 

dūņas teorētiski var izmantot lauksaimniecībā. To, kādas 

metodes tiek lietotas praksē, parasti nosaka konkrētas 

valsts normatīvie akti un politikas mērķi. 

Ņemot vērā lielu organisko vielu saturu dūņās (ar vai 

bez fermentācijas) ir iespējams sadedzināt žāvētas dūņas 

kādā sadedzināšanas iekārtā un tādējādi samazināt to 

apjomu. Tāpat ir iespējams ražot enerģijas pārpalikumu 

un izmantot dūņas elektronerģijas vai siltuma enerģijas 

ieguvei (skat. 7. un 8. nodaļu). Pēc sadedzināšanas 

jāatrisina pelnu utilizācijas jautājums. 

Daudzās valstīs dūņu apglabāšana poligonos samazinās, 

un dažās valstīs tā ir aizliegta (skat. 12. nodaļu). Apglabāšana 

poligonā nozīmē zaudēt dūņas kā poten ciālu 

barības elementu vai enerģijas avotu. 

9.1. attēls. Komunālo notekūdeņu attīrīšanas iekārtu notekūdeņu dūņu utilizēšana pa apstrādes veidiem, 2009* (% no kopējās 

masas). Avots: Eurostat. 

100 

75 

50 

25 

0 

Kipra 

Spānija 

Īrija 

Lielbritānija 

Bulgārija 

Luksemburga 

Francija 

Latvija 

Lietuva 

Čehija 

Vācija 

Itālija 

Ungārija 

Polija 

Austrija 

Beļģija 

Somija 

Zviedrija 

Igaunija 

Rumānija 

Slovākija 

Slovēnija 

Nīderlande 

Malta 

Grieķija 

Norvēģija 

Šveice 

Islande 

Dati nav pieejami 

Citi 


Apglabāšana poligonā 

Komposts un citi lietojumi 

Lauksaimniecība 

* Beļģija, Vācija, Luksemburga, Nīderlande un Austrija, 2008; Čehijas Republika, Īrija, Latvija un Slovākija, 2007; Grieķija un Šveice, 

2006; Itālija, Kipra un Apvienotā Karaliste, 2005; Francija un Ungārija, 2004; Islande, 2003; Zviedrija, 2002; Somija, 2000; Dānija un 

Portugāle, dati nav pieejami. 

80


9.2 NOTEKŪDEŅU DŪŅU IZMANTOŠANA 

LAUKSAIMNIECĪBĀ 

Baltijas jūras reģionā sadzīves notekūdeņu dūņas tiek izmantotas lauksaimniecībā jau vismaz 40 gadus. Dažādās 

Eiropas un Baltijas jūras reģiona valstīs pastāv dažāda attieksme pret dūņu izmantošanu lauksaimniecībā. Arī 

vienas valsts, piemēram, Vācijas, robežās atšķirības var būt ievērojamas: Vācijas ziemeļdaļā lauksaimniecībā 

tiek izmantoti vairāk nekā 60%, bet dienvidu daļā – mazāk par 20% dūņu. Skeptisku lauksaimnieku, politiķu 

un sabiedrības attieksmi pret dūņu izmantošanu lauksaimniecībā nosaka iespējamais piesārņojums un sanitāri 

higiēniskie apsvērumi. Tuvākajā nākotnē tiek sagaidītas jaunas fosfora reģenerācijas tehnoloģijas, kas ļaus reciklēt 

barības elementus no dūņām un izmantot tos lauksaimniecībā. 

Pagājušā gadsimta piecdesmitajos un sešdesmitajos 

gados nepastāvēja tik stingri noteikumi par dūņu izmantošanu 

lauksaimniecībā. Gadu gaitā zināšanas par iespējamo 

negatīvo notekūdeņu dūņu ietekmi uz lauk saimniecību 

ir paplašinājušās – dūņās atrodas smagie metāli 

un organiskie piesārņotāji. Laboratoriju analīžu metodes 

ir pilnveidotas, ir atklātas jaunas vielas, un ir sagaidāmi 

jauni vai stingrāki ierobežojumi. 

Pēdējo 20 gadu laikā daudzās valstīs smago metālu 

kon centrācija notekūdeņu dūņās ir samazinājusies, piemēram, 

AK samazinājums ir no 59 % līdz 85 % (Palfrey, 

2011), bet Vācijā no 20% līdz vairāk nekā 90 % (Bergs, 

2010). Ir samazinājušies kritiskie parametri (dzīv sudraba, 

kadmija, svina un hroma koncentrācija). Šo kon centrāciju 

klāsts ES ir liels, un dati neaptver visu Baltijas 

jūras reģionu (9.1. tabula). Visās Baltijas jūras reģiona 

valstīs ir noteiktas obligātās smago metālu koncentrāciju 

robežvērtības (12. nodaļa). 

Smago metālu un barības elementu koncentrācija ir 

atkarīga no notekūdeņu attīrīšanas procesa. Laba apstrāde 

palielina piesārņojumu, kā arī barības elementu 

saturu dūņās. Arī rūpnieciski izgatavotie mēslošanas 

līdzekļi atkarībā no to izcelsmes satur piesārņojumu. 

Dažiem minerālmēslojumiem ir raksturīgs augsts kadmija 

un urāna saturs. Dažu valstu tiesību akti pieļauj augstāku 

kadmija slodzi, ja fosfora koncentrācija ir pietiekami 

augsta (Vācija, Bergs, 2008). Notekūdeņu dūņām nav 

raksturīga augsta kadmija un urāna koncentrācija. 

Lai izmantotu dūņas lauksaimniecībā, nekaitējot videi, 

dūņām nepieciešama pietiekama priekšapstrāde. Pastāv 

iespēja izmantot šķidras dūņas lauksaimniecībā bez 

to atūdeņošanas – Vācijā tas tiek praktizēts, taču – jākontrolē 

dūņu apjoms, lai aizsargātu gruntsūdeņus. 

9.2. attēls. Dūņu izmantošana mežu kultivācijā Latvijā. 

Fotoattēls: SIA „Rīgas ūdens”. 

Ieteicams izmantot atūdeņotas vai izžāvētas dūņas. 

Žāvēšana saulē vai niedru laukos ir piemērota mazām 

un vidējām iekārtām kā priekšapstrāde pirms izmantošanas 

lauksaimniecībā. Ziemeļu reģionos klimats ir 

pārāk auksts, lai izmantotu dūņu žāvēšanu saulē (skat. 

7. nodaļu). 

Parasti mēslošana ar notekūdeņu dūņām ir atļauta 

tikai konkrētā gadalaikā un dūņas ir obligāti jāiestrādā 

augsnē. Apstrādes metodes, piemēram, kompostēšana 

vai ķīmiskā stabilizācija ar kaļķiem, lai iznīcinātu patogēnās 

bak tērijas, parasti tiek ieteikta, taču netiek pieprasīta. 

Dūņu izmantošanas noteikumi sīkāk apraks tīti 

12. nodaļā. 

9.1. tabula. Koncentrācija notekūdeņu dūņās (mg/kg sausnas (DS)) (Palfrey, 2011). 

Cd Cu Ni Zn Pb Hg Cr 

ES dūņās vidēji (2006) 1.9 207 27 715 52 1.5 50 

Amplitūda ES dūņās 0.4 – 6.9 73 – 356 11 – 66 332 – 1 235 8.9 – 114 0.2 – 4.6 14 – 127 

81


Papildus smagajiem metāliem un patogēniem, dūņu izmantošanu 

lauksaimniecībā var ierobežot arī organisko 

savienojumu, piemēram, poliaromātisko ogļūdeņražu 

(PAO), adsorbējamo organisko halo genīdu (AOX) un 

polihlorēto bifenilu (PCB) klātbūtne. Pēdējos gados 

radušās jaunas problēmas saistībā ar organisko mikropiesārņojumu, 

piemēram, hormonu, citu zāļu atliekām, 

mūsdienu apģērbu ugunsdrošības pārklājuma 

lī dzekļu savienojumiem u.c. Vācijā tiek apsvērta nepieciešamība 

noteikt maksimālo pieļaujamo polimēru 

atlieku koncentrāciju. Organisko mikropiesārņojumu 

jautājums Baltijas jūras reģionā pašlaik ir atklāts, un 

notek ūdeņu attīrīšanas iekārtu apsaimniekotājiem un 

reg lamentējošajām iestādēm jāturpina diskusija. 

Rūpnieciski izgatavoto mēslošanas līdzekļu cenas lauksaimniekiem 

salīdzinājumā ar notekūdeņu dūņu cenām ir 

atkarīgas no konkurences situācijas konkrētā valstī, kā arī 

no iespējamajām subsīdijām rūpnieciski izgatavotajiem 

mēslošanas līdzekļiem, kas pastāv, piemēram, Krievijā. 

Kopumā pēdējo 3 – 5 gadu laikā vidējais mēslošanas 

līdzekļu cenu līmenis ir pieaudzis.. 

Interese par mēslošanas līdzekļu ražošanu no dūņām 

pieaug, vismaz ārpus Baltijas jūras reģiona, piemēram, 

Norvēģijā un Nīderlandē tie tiek ražoti, vai nu žāvējot 

un granulējot dūņas, vai arī tās sadedzinot un izmantojot 

pelnus kā mēslošanas līdzekļu ražošanas izejvielu (skat. 

10.4. un 12. nodaļu). Dūņu izmantošana lauksaimniecībā 

varētu samazināties, kad būs pieejamas jaunās fosfora 

reģenerācijas tehnoloģijas (skat. 11. nodaļu). Pašlaik fosfora 

reģenerācija no dūņām vēl nav ekonomiski izdevīga. 

9.3 NOTEKŪDEŅU DŪŅU APGLABĀŠANA ATKRITUMU 

POLIGONOS 

Eiropas Savienībā līdz šim tika plaši piemērota lauksaimniecībā vai teritoriju apzaļumošanā neizmantojamu 

dūņu apglabāšana atkritumu poligonos. Arī atkritumu poligoniem ir vajadzīga teritorijas labiekārtošana, kad 

konkrēta poligona augstums sasniedz noteikto robežu, un dūņas ir šim nolūkam piemērots materiāls. 

Vienīgā kvalitātes prasība dūņu izmantošanai poligonu 

teritorijas labiekārtošanā ir noteikums, ka dūņas nedrīkst 

būt šķidras, kas atbilst vispārējiem ierobežojumiem 

attiecībā uz šķidro atkritumu apglabāšanu poligonos. 

Nesenie ierobežojumi vai aizliegumi apglabāt poligonos 

biosabrūkošus materiālus ilgtermiņā ierobežos iespēju 

apglabāt dūņas poligonos un izmantot dūņas kā 

teritoriju labiekārtošanas materiālu. Šis ierobežojums 

ne pastāv ārpus ES valstīm. Šie ierobežojumi palielinās 

nepie ciešamību un spiedienu atrast lietderīgu dūņu 

izmantojumu lauksaimniecībā, parku, ceļu un dzelzceļu 

ainavu ierīkošanā utt., kā arī iespējas sadedzināt dūņas 

un apstrādāt pelnus. 

9.3. attēls. Dūņu pelnu sadedzināšana Sanktpēterburgā, Krievija, 

un sadedzināšanas produkts. Fotoattēls: Lotta Ruokanen, HELCOM. 

82


9.4 NOTEKŪDEŅU DŪŅU MONOSADEDZINĀŠANAS 

REZULTĀTĀ IEGŪTO PELNU UTILIZĒŠANA 

Notekūdeņu dūņu pelni tiek iegūti dūņu sadedzināšanas rezultātā (skat. 8. nodaļu). Tālākai apstrādei un 

pārstrādei var izmantot tikai dūņu monosadedzināšanas rezultātā iegūtos pelnus un to maisījumus ar citiem 

pelniem ar augstu fosfora un citu barības elementu koncentrāciju. Līdzsadedzināšanas rezultātā iegū tajiem 

pelniem ir ļoti zema fosfora koncentrācija un iespējams pārāk augsts piesārņojuma līmenis, ja dūņas, piemēram, ir 

sadedzinātas kopā ar sadzīves atkritumiem, tāpēc šādi pelni parasti tiek apglabāti atkritumu poligonos. Cementa 

rūpnīcā sadedzinātu dūņu pelni nav jāutilizē, jo tie tiek sasaistīti ar cementu. 

Atkarībā no organisko vielu satura dūņās pēc sade dzināšanas 

barības elementu koncentrācija ir apmēram 

divas reizes augstāka nekā pirms sadedzināšanas. 

Aplēstais monosadedzinātu dūņu fosfora saturs ir robežās 

no 8 % līdz 20 %. Organiskie mikropiesārņotāji 

sadegot tiek iznīcināti, bet dzīvsudrabs tiek atdalīts 

dūm gāzes attīrīšanas iekārtā. Diemžēl visu pārējo smago 

metālu koncentrācija sadedzināšanas rezultātā palielinās, 

kas neļauj izmantot pelnus kā tiešo mēslošanas līdzekli. 

Pēc sadedzināšanas fosfors ir ķīmiski saistīts ar pelniem 

un tā biopieejamība ir zema. Notekūdeņu dūņu pelnu 

apstrādes iespējas un iespējas izmantot tos lauksaimniecībā 

ir aprakstītas 11. nodaļā. Pirms ies pējamās 

turpmākās apstrādes, kuras rezultātā pieaugs fosfora 

biopieejamība, notekūdeņu dūņu pelnus varētu apglabāt 

un uzglabāt vēlākai apstrādei „monopoligonos". Pelnu 

izmantošana ir aktuāla pētniecības joma un viena no 

galvenajām lietderīgas dūņu izmantošanas problēmām, 

kas jāatrisina nākamajos gados. 

2012. gadā Baltijas jūras reģionā ir ieviesti daudzi 

noteikumi, kas ierobežo dūņu pelnu izmantošanu lauksaimniecībā 

(skat. 12. nodaļu). Dūņas tiek klasificētas 

kā atkritumi, un atkritumu pelni galvenokārt tiek 

klasificēti kā bīstamie atkritumi, dūņu pelnu atkārtotai 

izmantošanai vai materiālu reciklēšanai no dūņu 

pelniem nepieciešama īpaša atļauja. Vairumā Baltijas 

jūras reģiona valstu tā ir dominējošā interpretācija – 

galvenais šķērslis monosadedzināšanas rezultātā radušos 

pelnu izmantošanai lauksaimniecībā. Tomēr Vācijā 

(Nīderlandē, ārpus Baltijas jūras reģiona) pēdējā laikā 

ir bijuši sākotnēji mēģinājumi risināt šo problēmu un 

veicināt būtisku fosfora reciklēšanu no pelniem, kas 

radušies monosadedzināšanas rezultātā. Iespējams, ka 

tiks ierobežota un/vai tiks noteiktas īpašas prasības 

monosadedzināšanas rezultātā radušos pelnu ap glabāšanai 

poligonos (vai speciālas īpašās glabāšanas zonās 

turpmākai atkārtotai lietošanai), dūņu pelni tiek uzskatīti 

par salīdzināmiem ar atkritumu pelniem. 

9.5 UTILIZĒŠANAS METOŽU KOPSAVILKUMS 

• Pastāv vairākas dūņu utilizēšanas metodes, dažādās 

Baltijas jūras reģiona valstīs tiek īstenotas dažādas dūņu 

utilizēšanas stratēģijas. 

• Dūņu izmantošana lauksaimniecībā vai sadedzināšana 

un pelnu utilizēšana sniedz iespēju izmantot dūņas kā 

materiālu vai enerģijas resursu, šīs metodes reģionā ir 

diezgan izplatītas. 

• Dažās reģiona valstīs kompostētas vai kādā citā veidā 

dezinficētas dūņas tiek izmantotas zaļajās zonās, piemēram, 

parkos. 

• Dūņu barības elementu pieejamība atkarīga no izmantotās 

notekūdeņu attīrīšanas metodes. 

• Dūņās esošais piesārņojums ierobežo to izmantošanu 

lauksaimniecības vajadzībām: lai gan smago metālu koncentrācija 

daudzās valstīs ir samazināta, ir radušās dažas 

jaunas problēmas. 

• Monosadedzinātu dūņu pelnos ir daudz fosfora un 

neliels piesārņojums, tāpēc tās iespējams izmantot lauksaimniecībā. 

• Pelnu barības elementu biopieejamība ir zema, nepieciešamas 

papildu apstrādes metodes, kas vēl tikai tiek 

izstrādātas. 

• Dažās reģiona daļās vēl joprojām izmanto dūņu bedres 

un dīķus. Tas nav ilgtspējīgs dūņu apsaimniekošanas 

veids, jo tiek zaudēta iespēja izmantot tās kā materiālu, 

kā arī potenciālu barības elementu un enerģijas avotu, 

turklāt dūņu noplūde no šīm uzglabāšanas vietām ir 

poten ciāls ūdens vides apdraudējums. 

• Dūņu apglabāšana ES poligonos turpmākajos gados 

samazināsies sakarā ar jaunajiem noteikumiem un pieaugošu 

interesi par barības elementu reciklēšanu no 

dūņām. 

83

10. ATDALĪTĀ ŪDENS 

APSTRĀDE 

Fotoattēls: Lotta Ruokanen, HELCOM.

ATDALĪTĀ ŪDENS APSTRĀDE 

10.1 IEVADS 

Iekšējais atdalītais ūdens, ko rada anaerobā fermentācija, anaerobā bioreaktora pārplūdes, dūņu atūdeņošana 

vai termiskās žāvēšanas kondensāts, satur ievērojamu slāpekļa, fosfora un suspendēto vielu koncentrāciju, tāpēc 

daudzās notekūdeņu attīrīšanas iekārtās tiek pētītas un ieviestas vairākas atdalītā ūdens apstrādes metodes. Arī 

filtrētais šķidrums no fermentēto dūņu pēcapstrādes (kompostēšana) un uzglabāšanas vietām tiek klasificēts kā 

atdalītais ūdens. Ārējais atdalītais ūdens tiek saņemts, piemēram, no reģionālajām atkritumu vai dūņu apstrādes 

iekārtām. 

Atdalītais ūdens pēc fermentācijas parasti ir ļoti koncentrēts: 

mikrobioloģiskā procesa rezultātā rodas augsta 

amonjaka koncentrācija. Turklāt ūdenī izšķīst fosfors, 

jo īpaši tad, ja tiek veikta bioloģiskā fosfora atdalīšana. 

Raksturīgās atdalītā ūdens kvalitātes īpašības ir augsta 

amonija slāpekļa un suspendēto vielu koncentrācija un 

augsta sārmainība. Ķīmiskā skābekļa patēriņa (COD) 

koncentrācija ir augsta, taču atdalītais ūdens nesatur 

daudz viegli noārdāmu organisko vielu (BOD). Fosfors 

ir adsorbēts suspendēto cietvielu frakcijā. Turklāt 

suspendēto cietvielu nostādināšanas īpašības ir sliktas. 

Lielākās atdalītā ūdens attīrīšanas metožu daļas mērķis 

ir samazināt tā slāpekļa saturu, jo notekūdeņu attīrīšanas 

process ir jutīgs pret lielām slāpekļa slodzēm, it īpaši, 

ja tas netiek padots nepārtraukti. Nepārtraukta padeve 

ir atkarīga no atūdeņošanas metodes un darba maiņās. 

Ja atdalītais ūdens tiek izvadīts nepārtraukti un pastāv 

ekspluatācijas problēmas vai slāpekļa atdalīšana ir 


ja tiek izmantota flokulācija ar kaļķi, atsevišķa at dalītā 

ūdens apstrāde nav ieteicama sakarā ar kalcija karbonāta 

uzkrāšanos. 

nepietiekama, ieteicama atsevišķa atdalītā ūdens apstrāde. 

Ja tiek izmantota kameru filtrprese vai iekārta 

nestrādā visu diennakti, parasti visas problēmas var 

atrisināt ar bufertvertni. 

Atdalītā ūdens daudzumu var samazināt vai nu ar 

ķīmiskajām un mehāniskajām, vai arī ar bioloģiskajām 

apstrādes metodēm. Atdalītā ūdens daudzumu var 

noteikt, ja tiek mērīta padodamo dūņu kvalitāte un 

apjoms un fermentācijas process ir stabils. Atdalītā 

ūdens kvalitāti būtiski ietekmē dūņu atūdeņošanas kvalitāte 

un izmantoto dūņu tips. 

Figure 11-1: Equilibrium diagram for ammonia (NH3) nitroge 

and ammonium (NH4+) with changing pH value. 

10.2 ATDALĪTĀ ŪDENS FIZIKĀLĀS/ĶĪMISKĀS APSTRĀDES 

PROCESS 

Pastāv vairākas atdalītā ūdens fizikālās 

vai ķīmiskās apstrādes metodes. Vairums 

apstrādes procesu paredzēti slāpekļa atdalī 

šanai, piemēram, ceolīta izmantošana vai 

amon jaka izdalīšana. 

Darbības principi un rezultāti 

Visbiežāk izmantotais slāpekļa atdalīšanas ķīmiskās 

apstrādes process ir amonjaka izdalīšana. 

Amonjaku var atdalīt no ūdens ar amonija 

slāpekļa (NH 4+ 

-N) un amonjaka (NH 3 

) līdzsvara 

reakciju. Amonjaka izdalīšanai tiek izmantota 

šāda līdzsvara reakcija: 

NH 4 

+ 

(aq) + OH-(aq) > H 2 

O + NH 3 

(gāze), 

kur (aq) ir šķīdums ūdenī. Izdalīšana notiek, 

paaugstinoties pH vērtībai. Jo augstāks pH, jo 

vairāk NH 4 

-N pāriet amonjaka formā. Augsta 

pH (> 10) gadījumā gandrīz viss amonija 

slāpeklis ir NH 3 

formā (10.1 attēls). 

%NH % + 4 

Percent NH + 4 

100 

80 

60 

40 

20 

NH + 4 NH 3 

pK = 9.25 

0 

0 

5 6 7 8 9 10 11 12 13 

pH 

10.1. attēls. Amonjaka (NH 3 

) amonija slāpekļa (NH 4+ 

) līdzsvara 

diagramma atkarībā no pH vērtības. 

100 

80 

60 

40 

20 

Percent % NH 3 NH 3 

% 

85

Figure 11-2: Principal process scheme of ammonia stripping 

process. 


Cirkulējošais gaiss 

Siltumapmaiņa 

NaOH 

Skalošanas 

ķimikālija 

(HCl) 

Cirkulējošais 

ūdens 

Siltumapmaiņa 

Atdalītais ūdens 

pirms aerācijas 

NH 3 - gaiss 

Amonija sāls 

produkts 

10.2. attēls. Amonjaka izdalīšanas procesa shēma. 

Lai izdalītu amonjaku, tiek paaugstināts atdalītā ūdens 

pH un uz noteiktu laiku tiek paaugstināta temperatūra, 

jo arī tas veicina pāreju uz amonjaka līdzsvara pusi. Pēc 

tam atdalītais ūdens tiek izvadīts caur aerācijas kolonnu, 

kur gāzveida amonjaks pāriet gaistošajā gāzveida fāzē. 

Gāze plūst cauri skruberim, kur amonjaks pāriet šķidrajā 

fāzē; ja tiek izmantota kāda skābe, veidojas amonija sāls 

(10.2. attēls). Amonija sāli vai koncentrēto šķīdumu var 

pār dot kā mēslošanas līdzekli. 



Šī iekārta jādarbina nepārtrauktā režīmā. Ja atūdeņošanas 

iekārta darbojas periodiski, plūsmas svārstību līdzsvarošanai 

ir nepieciešams buferreaktors. 

Darbam ar atdalītā ūdens apstrādāšanas iekārtām ir 

nepieciešamas dziļākas zināšanas par ķīmisko procesu 

norisi nekā darbam ar dūņu apstrādes iekārtām. Amonjaka 

izplūde var izraisīt vides un arodveselības un darba 

drošības problēmas. Kolonnu piesērēšana rada drošības 

problēmas, jo tās ir jātīra manuāli. 

Izmaksas 

Izdalīšanas procesa iekārtas investīciju izmaksas atkarībā 

no jaudas ir no 2 miljoniem līdz 4 miljoniem eiro. 


gadi. 

Ķimikāliju izmaksas ir ļoti augstas, un tās ir atkarīgas no 

ūdens buferspējas, vielu koncentrācijas atdalītajā ūdenī 

un paredzētā galaprodukta. 

10.3. attēls. Fotoattēls: Shutterstock/Hansenn. 


Ir dažas norādes uz slāpekļa izdalīšanas procesa izmantošanu Somijas „Biovakka Oy” dūņu un bioatkritumu 

biogāzes ražotnēs Topinojā, Turku un Vehmā. Topinojas iekārta apstrādā tikai sadzīves dūņas, ko piegādā Turku 

notekūdeņu attīrīšanas iekārta, bet Vehmā tiek apstrādātas lielu lauksaimniecības uzņēmumu sadzīves dūņas 

ar kūtsmēsliem. Amonjaka izdalīšanas process galvenokārt tiek izmantots rūpniecībā procesiem ar ļoti augstu 

slāpekļa slodzi. Notekūdeņu attīrīšanai to izmanto reti. 

86


10.3 ATDALĪTĀ ŪDENS BIOLOĢISKĀS APSTRĀDES PROCESI 

Kopumā bioloģiskās atdalītā ūdens apstrādes metodes līdzinās slāpekļa atdalīšanas metodēm. Visbiežāk tiek 

izmantots tradicionālais denitrifikācijas un nitrifikācijas process (DN process), kuru stimulē ar ārēju oglekļa 

avotu, lai panāktu pilnīgāku denitrifikāciju. Oglekļa avots ir nepieciešams, lai nodrošinātu vēlamo slāpekļa 

un oglekļa attiecību. Praksē ar šo metodi nav iegūstami apmierinoši rezultāti, tāpēc ir izstrādātas alternatīvas 

metodes, kas vēl nav praksē apstiprinātas. 

10.3.1 DENITRĀCIJAS UN NITRĀCIJAS PROCESS 

No denitrifikācijas un nitrifikācija procesa ir izstrādāts 

nitrācijas un denitrācijas process. Amonjaks oksidējas 

par nitrītu un tad reducējas par molekulāro slāpekli. 

Salīdzinājumā ar tradicionālo slāpekļa atdalīšanas procesu 

kopējais enerģijas patēriņš ir zemāks (ietaupījums 

līdz 40 %), un salīdzinājumā ar tradicionālajiem 

slāpekļa atdalīšanas procesiem ir nepieciešami tikai 

60 % no oglekļa avota. Tas ir iespējams tāpēc, ka 

nitrīta veidošanās ir atdalīta no nitrifikācijas. Svarīga 

nozīme ir tādiem faktoriem, kā, piemēram, amonjaka 

koncentrācija, temperatūra, skābeklis un pH vērtība 

(Beier un citi, 2008). Ir pieejamas dažādas komerciālas 

lietojumprogrammas, piemēram, SHARON®, SAT un 

PANDA. 

10.3.2 DEAMONIFIKĀCIJA 

Deamonifikācijas process izstrādāts pagājušā gadsimta 

deviņdesmitajos gados. To izmanto daudzi Nīderlandes 

uzņēmumi. Procesa pamatā ir baktēriju Planctomycetes 

darbība, kuras spēj izmantot nitrītu un amonjaku 

bezskābekļa apstākļos. Reakcijas produkts ir molekulārais 

slāpeklis (N 2 

), un oglekļa avots nav vajadzīgs. 

Šo procesu var izpildīt divos veidos: 

• Divpakāpju deamonifikācija, izmantojot divas dažādas 

tvertnes. Šis process tika izstrādāts no denitrācijas 

procesa. Nitrīts veidojas pirmajā tvertnē, otrajā tvertnē 

baktērijas izmanto nitrītu un amonjaku, ražojot molekulāro 

slāpekli. Pirmajā tvertnē tiek veikta aerācija, 

bet otrajā – tikai maisīšana (bezskābekļa apstākļos). 

Problēmas rada augsta nitrīta koncentrācija pirmajā 

tvertnē, ko nevar regulēt, tādējādi process nav pārāk 

stabils. 

• Vienpakāpes deamonifikācija. Nitrīta veidošanās un 

deamonifikācija notiek vienā tvertnē. Sistēmu kontrolē 

ar dažādām skābekļa koncentrācijām vai pH vērtībām. 

Komerclietojumu piemēri ir DEMON® un CANON® 

procesi. 

Nitrācijas un deamonifikācijas process ir aktivizētu dūņu 

apstrādes process, tā optimālā norises temperatūra ir 

30 – 40 °C un minimālā pieļaujamā temperatūra ir 25 °C. 

Suspendēto vielu atdalīšana un COD samazināšana 

ir nepieciešama kā priekšapstrāde ievadāmās plūsmas 

līdzsvarošanai. Tiek izmantotas divu veidu dūņas: 

granulveida dūņas, kas procesā rodas no 100 – 200 

dienas vecām dūņām, un bioloģiskās dūņas, kuru 

vecums ir no 2 līdz 10 dienām. Granulveida dūņas tiek 

Metanols 

NO 3 

N 2 

Slāpekļa 

cikls 

O 2 

NO 2 

O 2 

50% 

10.4. attēls. Slāpekļa cikls nitrācijas un deamonifikācijas 

procesā. 

NH 4 

izmantotas kā procesa aktivizēšanas dūņas, un process 

sāk darboties, ja tā apstākļi ir labvēlīgi šāda tipa dūņām. 

Procesa kontroles sistēmas pamats ir pH vērtības 

mērījumi. 

Nitrācijas un deamonifikācijas procesa priekšrocības 

ir 60 % enerģijas ietaupījums un zemas ekspluatācijas 

izmaksas, salīdzinot ar DN procesu; nav nepieciešams 

ārējais oglekļa avots, nav nepieciešamas ķimikālijas, lai 

kontrolētu sārmainību, rodas ļoti maz dūņu. 

87




OTRREIZĒJĀ ATTĪRĪŠANA 

Stabilizācijas 

tvertne 

Primārais 

nosēdbaseins 

Atdalītā ūdens 

apstrādes tvertne 

Sekundārais 

nosēdbaseins 

Dūņu recirkulācija 


10.5. attēls. Atdalītā ūdens apstrāde ar nitrācijas un deamonifikācijas metodi. 

Vislielākās problēmas visos šajos procesos rada procesa 

kontrole, jo procesam jābūt stabilam, piemēram: 

• nepieciešamās temperatūras nodrošināšana, kad darba 

temperatūra ir mazāka par 30 °C; 

• nepieciešamā suspendēto vielu satura nodroši nāšana 

augsta sausnas satura gadījumā. 

Vēl viena bioloģiskās atdalītā ūdens apstrādes metode 

ir pastiprināts nitrifikācijas un denitrācijas process 

secīgas darbības reaktorā (SBR), tā komerciālā lietojumprogramma 

ir BABE® process. 



Bioloģiskās atdalītā ūdens apstrādes iekārtai jādarbojas 

nepārtraukti, tāpat kā anaerobās fermentācijas procesam, 

no kura galvenokārt tiek saņemts atdalītais 

ūdens. Ja atūdeņošanas iekārta darbojas periodiski, 

plūsmas svārstību līdzsvarošanai ir nepieciešams buferreaktors. 

Darbam ar atdalītā ūdens apstrādes iekārtu 

nepieciešamas plašākas biotehniskās iemaņas, nekā 

darbam ar dūņu apstrādes iekārtām. Vides problēmu un 

drošības problēmu nav. 

Izmaksas 

Investīciju izmaksas bioloģiskās atdalītā ūdens apstrādes 

iekārtā atkarībā no jaudas ir no 1 miljona līdz 2 miljoniem 

eiro. Iekārtas tehniskās ekspluatācijas laiks 

parasti ir 15 – 20 gadi. 

Uzstādītā jauda ir apmēram 20 – 40 kW, un šīs iekārtas 


attīrīšanas iekārtas elektroenerģijas patēriņu 

ir niecīgs. Izmantojot šo iekārtu, nav nepieciešamas 

papildu darbaspēks vai īpašas prasmes, izņemot tās, 

kas nepieciešamas parastajam darbam notekūdeņu attīrīšanas 

iekārtās. 


Baltijas jūras reģionā ir ieviestas stingrākas prasības par slāpekļa atdalīšanu notekūdeņu attīrīšanas ie kār tās. 

Iekšējā atdalītā ūdens slodze var sastādīt pat 20 % no visas amonija slāpekļa slodzes. Aktivēto dūņu ap strā des 

procesa jauda bieži nav pietiekama tik augstai slodzei, un sakarā ar to ieteicams apstrādāt atdalīto ūdeni at se višķi. 

Kopš 2005. gada visā pasaulē bioloģiskās atdalīšanas process tiek izmantots sērijveidā. Viens no tā izmantotājiem ir 

„Lakeuden Etappi”, kas atrodas Solmijas pilsētā Seinejoki un apstrādā notekūdeņu dūņas un mājsaimniecību sadzīves 

bioatkritumus. Pašlaik uzsāk darbu jauna iekārta Kokkolā, Somija, kas apstrādā tikai notekūdeņu dūņas. 

Zviedrijas sadzīves notekūdeņu attīrīšanas iekārta „Himmerfjärdsverket” ir ieviesusi uz tehnoloģiju pārneses procesu 

balstītu nitrācijas un deamonifikācijas procesu, un notekūdeņu attīrīšanas iekārtas Linkepingā (kopš 2009. g.) un 

Helsinkos testējušas SHARON. Helsinku notekūdeņu attīrīšanas iekārta 2012. gada pavasarī izmantoja nitrācijas un 

deamonifikācijas procesu, attīrot daļu sava atdalītā ūdens. Nīderlandē SHARON process tiek izmantots Roterdamā, 

Utrehtā un Cvolē. 

88


10.4 GALVENO ATDALĪTĀ ŪDENS APSTRĀDES METOŽU 

KOPSAVILKUMS 

10. 1. tabula. Dažādu metožu salīdzinājums. DN process = denitrifikācijas un nitrifikācijas process. 

Tehnoloģija Īpašības Piemērojamība Piezīmes 

DN process 

Nitrācijas un 

denitrācijas process 

Nitrācijas un 

deamonifikācijas 

process 

Amonjaka izdalīšana 

Tradicionālais DN process. 

Lai nodrošinātu pilnvērtīgu 

slāpekļa atdalīšanu, 

vajadzīgs ārējs oglekļa 

avots. 

Process bez nitrifikācijas. 

Zemāks enerģijas patēriņš, 

un nepieciešams mazāk 

ārējā oglekļa. 

Aktivētu dūņu apstrādes 

process, no nitrīta 

un amonjaka rodas 

molekulārais slāpeklis. 

Optimālā temperatūra: 

30 – 40 °C, minimālā 

pieļaujamā temperatūra: 

25 °C. 

Ķīmisks process, rodas ar 

slāpekli bagāts mēslošanas 

līdzeklis (amonija sāls). 

Agrāk tika izmantots 

primāro un lieko dūņu 

fermentācijas rezultātā 

atdalītā ūdens apstrādei. 

Vairs netiek izmantots, jo 

jaunie procesi ir efektīvāki 

un drošāki. 

Dažos gadījumos tiek 

izmantots atdalītā 

ūdens apstrādei kā 

deamonifikācijas procesa 

priekšapstrāde. 

Tiek izmantots primāro un 

lieko dūņu fermentācijas 

rezultātā atdalītā ūdens 

apstrādei un piemērots 

vidējām un lielām 

notekūdeņu attīrīšanas 

iekārtām. 

Tiek izmantots primāro un 

lieko dūņu fermentācijas 

rezultātā atdalītā ūdens 

apstrādei un piemērots 

vidējām un lielām 

notekūdeņu attīrīšanas 

iekārtām. 

Investīciju izmaksas 

no 1,5 iljoniem līdz 

3 miljoniem eiro. Augstas 

ekspluatācijas izmaksas 

sakarā ar ārēja oglekļa 

avota (piemēram, 

metanola) nepieciešamību. 

Investīciju izmaksas 

no 1,5 miljoniem 


Ekspluatācijas izmaksas 

salīdzinājumā ar DN 

procesu ir daudz zemākas. 

Investīciju izmaksas no 1 

miljona līdz 2 miljoniem 

eiro. Pievilcīgs sakarā ar 

zemajām ekspluatācijas 

izmaksām. 

Uzstādītā jauda: 

20 – 40 kW. 

Investīciju izmaksas no 2 

miljoniem līdz 4 miljoniem 

eiro. Ekspluatācijas 

izmaksas ļoti augstas 

un varētu būt iemesls 

neizvēlēties šo alternatīvu. 

Izmantojot deamonifikācijas procesu, iespējams samazināt enerģijas patēriņu, oglekļa avota izmantošanu un dūņu apjomu, kā arī 

samazināt oglekļa dioksīda emisijas. 

89

11. FOSFORA REĢENERĀCIJA, 

APSTRĀDĀJOT DŪŅAS 

Parastās medūzas Baltijas jūrā. Fotoattēls: Metsähallitus.

FOSFORA REĢENERĀCIJA 

11.1 IEVADS 

Fosfors ir būtisks augu barības elements, kas tiek izmantots lauka kultūru mēslošanai un arī patēriņa precēs, 

piemēram, mazgāšanas līdzekļos. Fosfors bieži ir noteicošais augu augšanas faktors, un fosfora ieplūde upēs, 

ezeros un jūrās izraisa pārmērīgu augu un aļģu savairošanos, t.i., procesu, ko sauc par eitrofikāciju, kas atstāj 

daudzveidīgu negatīvu ietekmi uz ūdens ekosistēmām. No otras puses, fosfors ir ierobežots resurss, kuru iegūst 

tikai dažās pasaules daļās, piemēram, Rietumsahārā (Maroka), Ķīnā un ASV. Paredzams, ka fosfora (kā 

P2O5 mēslošanas līdzekļos) patēriņš pasaulē tuvāko 5 gadu laikā palielināsies par 2,5 % gadā, un visstraujākais 

paaugstinājums sagaidāms Āzijā un Dienvidāfrikā (USGS, 2012). 

Vairākos pētījumos tiek aplūkots tā saucamais „fosfora 

maksimums", kas nozīmē, ka maksimālais iespējamais 

ražošanas apjoms jau ir sasniegts vai drīz tiks sasniegts. 

Daži pētījumi liecina, ka jauni fosfora avoti joprojām 

ir pieejami, taču fosfora ieguve no tiem pašlaik vēl 

nav ekonomiski izdevīga. Paredzams, ka fosfora rūdas 

(apatīta) cena pieaugs (skat. 11.1. attēlu), kas palielinās 

arī pārtikas cenas. 

Izvairīšanās no fosfora izmantošanas ir labākā tā 

taupīšanas iespēja, piemēram, izvairīšanās no fosfora 

izmantošanas mazgāšanas līdzekļos, kas ir ieviesta dažās 

valstīs (PHöchstMengV Vācijā 1980. g., vai ES Direktīvas 

EK 648/2004 par mazgāšanas līdzekļiem grozījumi). Ar 

fosfora reģenerācijas palīdzību ir iespējams daļēji aizstāt 

tā ražošanu no apatītiem un fosfora importu. Atgūstamā 

fosfora avoti ir šādi: 

• notekūdeņi, notekūdeņu dūņas un dūņu mono sadedzināšanas 

pelni; 

• sasmalcināti dzīvnieku kauli un līdzīga rakstura izejvielas; 

430 

• dzīvnieku mēsli; 

• pārtikas atkritumi. 

Fosfora rūdas cenas diagramma 

Pēdējos gados uzsāktas dažādas pētniecības iniciatīvas, 

piemēram, Skandināvijas valstīs un Vācijā (Vācijas 

Izglītības un pētniecības ministrija BMBF un Vācijas 

Vides ministrija BMU 2005. gadā) par iespēju atgūt 

fosforu no notekūdeņu dūņām. Atsevišķas valstis 

ir noteikušas fosfora reciklēšanu par to ilgtermiņa 

stratēģisko plānu vai jaunu tehnoloģiju programmu 

mērķi.Zviedrija ir paziņojusi par ilgtermiņa mērķi līdz 

2015. gadam reciklēt 60 % fosfora no notekūdeņiem 

(SEPA, 2002). Vācija 2003. gadā paziņoja par mērķi 

izstrādāt jaunas reģenerācijas tehnoloģijas (CEEP, 2003). 

Somijas valdība 2010. gadā uzņēmās saistības kļūt par 

barības elementu reciklēšanas līderi (MMM, 2011). 

Fosfora reģenerācijas mērķi notekūdeņu attīrīšanas 

iekārtās ir šādi: 

335 

240 

($/mt) 

140 

45 

Sep-06 Mar-06 Sep-07 Mar-08 Sep-08 Mar-09 Sep-09 Mar-10 Sep--10 Mar-11 Sep-11 Mar-12 

11.1. attēls. Fosfāta rūdas cenas attīstība pēdējos gados. Avots: www.mongabay.com. 

91


Aerācijas 

tvertnes 


no primārā nosēdbaseina 

Sekundārais 

nosēdbaseins 

Notekūdeņi, 



notekūdeņu attīrīšanas iekārtās izmantojamais fosfora atdalīšanas process atstāj ietekmi uz fosfora biopieejamību 

mēslošanas līdzeklī. Bioloģiskās fosfora atdalīšanas gadījumā reģenerācijas apjoms ir augsts arī tad, ja 

dūņas tiek tiešā veidā izmantotas lauksaimniecībā. Bioloģiskā fosfora atdalīšana tomēr var radīt notekūdeņu un 

dūņu apstrādes procesa problēmas: sliktāki atūdeņošanas rezultāti, dūņu uzbriešana un struvīta veidošanās, kas 

nobloķē caurules. 

Ķīmiska nogulsnēšana ar dzelzs vai alumīnija sāļiem pazemina fosfora biopieejamību, tomēr daudzas notekūdeņu 

attīrīšanas iekārtas, kas izmanto ķīmisko nogulsnēšanu, piemēram, Vācijā, izmanto dūņas lauksaimniecībā. Jaunās 

fosfora reģenerācijas metodes no pelniem (skat. 11.3. nodaļu) nākotnē varētu uzlabot ķīmiski nogulsnēta fosfora 

biopieejamību. 

11.2 FOSFORA REĢENERĀCIJA NO NOTEKŪDEŅIEM VAI 

NOTEKŪDEŅU DŪŅĀM 

Fosfora reģenerācijas potenciāls no notekūdeņiem un notekūdeņu dūņām ir daudz zemāks, nekā reģenerējot to no 

monosadedzinātu dūņu pelniem. Fosforu iespējams atgūt no liekajām dūņām, atdalītā ūdens, atūdeņotajām dūņām 

un arī no notekūdeņiem (skat. 11.2. attēlu). Notekūdeņu attīrīšanas iekārtu notekūdeņus nav ieteicams izmantot 

sakarā ar pārāk lielo apjomu un pārāk zemo fosfora koncentrāciju. 

Adam (2009) nesen apkopojis tradicionālo notekūdeņu 

apstrādes papildu procesus, kuru pamatā var būt: 

• nogulsnēšana, piemēram, process PRISA vai process 

AirPrex; 

• kristalizācija, piemēram, Ostara PEARL, Unitika 

PHOSNIX, CSH process Darmstadt vai DHV 

Crystalactor. 

Daži uzņēmumi īsteno eksperimenta vai demonstrācijas 

projektus ar procesiem Ostara PEARL, Unitika 

PHOSNIX, AirPrex un DHV Crystalactor ar jaudu no 

20 līdz 250 m³/h. Kaut arī rezultāti ir vairāk vai mazāk 

iepriecinoši, šie procesi ir jāatīsta tālāk, lai palielinātu 

izmaksu efektivitāti un atgūtā fosfora gala izmantošanu. 

Daudzām iepriekš minētajām metodēm galvenā problēma, 

kas jāatrisina, pirms metodi var uzskatīt par 

praksē pierādītu, ir nogulsnējušos ķimikāliju katlakmens 

veidošanās caurulēs, sūkņos un uz tvertņu virsmām 

(Adam, 2009). Vairākas demonstrācijas mēroga iekārtas 

ir uzbūvētas Japānā, Kanādā, ASV, Vācijā un Nīderlandē, 

parasti tās tiek izmantotas kā blakusprocess. Nīderlandē 

pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados tika ekspluatācijā 

pārbaudīta iekārta Geestmerambacht DHV 

Crystalactor® (izmantoja Ca(OH) 2 

un NaOH), taču tā 

ir slēgta sakarā ar augstajām ekspluatācijas izmaksām. 

Berlīnē, Vācija, kopš 1998. gada bioloģiskā fosfora 

atdalīšana izraisīja MAP (magnija-amonija fosfāta jeb 

struvīta) nogulsnēšanos caurulēs. Dažādi pretpasākumi 

bija neefektīvi, un tehniskās apkopes un tīrīšanas 

izmaksas bija ļoti augstas. Pēc pirmajiem mēģinājumiem, 

kas tika veikti no 2002. līdz 2009. gadam, 2010. gadā tika 

ieviests sērijveida process AirPrex. Daudzas problēmas 

tika atrisinātas, pārdodot struvītu izmantošanai par 

mēslošanas līdzekļu ražošanas izejvielu (Lengemann, 

2011). 

Darbības principi un rezultāti 

Lai veicinātu struvīta (MAP) veidošanos, process 

norisinās gaisa un magnija (MgCl 2 

) klātbūtnē. Reaktora 

jauda ir 100 m³/h, un dienā tiek iegūtas 2 – 3 tonnas 

MAP (Lengemann, 2011). 

2007. gada maijā Edmontonā, Kanāda, tika atklāts 

pirmais demonstrācijas reaktors Ostara PEARL 

(izmanto Mg(OH) 2 

un NaOH) ar jaudu 20 m³/h; 

citi reaktori atrodas ASV – Portlendā (Oregona) un 

Safolkā (Virdžīnija), tie sāka darboties attiecīgi 2009. 

un 2010. gadā, un ceturtais reaktors 2010. gadā sāka 

darboties Jorkā (Pensilvānija) (Ostara 2010) 2010. 

Nominālais struvīta ražošanas apjoms ir 500 kg dienā, 

un galaprodukta tirdzniecības nosaukums ir Crystal 

Green®. To izmanto kā lēnas iedarbības mēslošanas 

līdzekli golfa laukumiem un pašvaldību zālieniem. 

Iekārtas piegādātāja uzrādītās šīs iekārtas investīciju 

izmaksas ir no 2 miljoniem līdz 3 miljoniem eiro. 

Japānā ir uzbūvēti trīs reaktori Unitika PHOSNIX (izmanto 

Mg(OH) 2 

un NaOH) ar jaudu 6 – 20 m³/h. 

Reaktorā norisinās blakusprocess, un tajā iespējams 

apstrādāt vairākos citos procesos atdalīto ūdeni, tostarp 

bioreaktorā un bioloģiskās barības elementu atdalīšanas 

sistēmās atdalīto ūdeni. Dūņas tiek iesūknētas reaktora 

93


apakšdaļā, lai izraisītu nogulsnēšanos un nodrošinātu 

pH vērtību 8,5 – 8,8, pievieno nātrija hidroksīdu un 

Mg(OH) 2 

. Kristāli aug un nosēžas reaktora apakšdaļā, 

no kurienes tos regulāri izņem. No struvīta atdalītas 

sīkdaļiņas tiek ievadītas atpakaļ reaktorā kā procesa 

ierosinātājs materiāls. Desmit dienas ilgā izturēšanas 

laikā veidojas struvīta granulas, kuru garums ir 

0,5 – 1,0 mm. Granulas tiek 24 stundas atūdeņotas 

filtrēšanas sistēmā vai žāvējot dabiskā veidā apkārtējās 

vides temperatūrā. Tiek ziņots, ka procesa rezultāti ir 

apmierinoši, un struvītu pārdod kā mēslošanas līdzekļu 

ražošanas izejvielu (Nawa, 2009). 

Dūņām ar dažādu sausnas saturu tiek piemēroti vairāki 

slapjie ķīmiskie procesi, izmantojot skābes, spiedienu, 

sildīšanu un oksidantus. Visplašāk tiek izmantoti šādi 

procesi (Adam, 2009): KREPRO, LOPROX, Aqua 

Reci un Seaborne (jeb Gifhorn). Rezultāti ir daudzsološi, 

taču nepieciešams tālāk izstrādāt procesa tehniskos 

jautājumus. Atgūtā fosfora ķīmiskais sastāvs ir 

labi zināms, bet jāizstrādā fosforu saturošo produktu 

iegūšanas tehnika. Iekārta, kas izmanto procesu 

Seaborne/Gifhorn (izmantojot MgO, NaOH, Na 2 

S, 

H 2 

SO 4 

un flokulantus), tika izbūvēta pilnā mērogā 

un palaista 2010. gada martā, taču tās ekspluatācija ir 

pārtraukta sakarā ar tehniska rakstura problēmām. Šīs 

iekārtas investīciju izmaksas bija apmēram 7,5 miljoni 

eiro (Bayerle, 2009). 

Process Mephrec ir termiska fosfora reģenerācijas 

metode (Adam, 2009, Scheidig, 2009 un Petzet 

un Cornel, 2011), ar kuru var reģenerēt fosforu no 

atūdeņotām dūņām un monosadedzinātu dūņu pelniem. 

Tiek izmantota kausēšanas un gazifikācijas tehnoloģija, 

pakļaujot metalurģisko koksu apmēram 2 000 °C temperatūras 

iedarbībai un iegūstot izdedžus, kas satur 

galvenokārt fosforu. Šī procesa kopsavilkuma apraksts 

ir šāds: atūdeņotās dūņas tiek sajauktas ar cementu un 

apdedzinātas šahtas krāsnī. Izdedžu iegūšanai izmanto 

metalurģisko koksu, kaļķakmeni vai dolomītu. 

11.4. attēls. Fosfora reģenerācijai ir liela loma augsnes uzlabošanas izstrādājumu ražošanā un barības 

elementu reciklēšanā. Fotoattēls: Shutterstock/Singkham. 

94


11.3 FOSFORA REĢENERĀCIJA NO PELNIEM 

Monosadedzinātu dūņu pelnos (skat. 8. un 9. nodaļu) ir augsta fosfora koncentrācija, taču šis fosfors ir ķīmiski 

piesaistīts pelniem. Organiskās vielas ir sadegušas, un visas kaitīgās organiskās vielas ir iznīcinātas. Dzīvsudrabs 

tiek atdalīts, apstrādājot dūmgāzes pēc sadedzināšanas, taču visu pārējo smago metālu koncentrācija pelnos 

ir augstāka nekā atūdeņotās vai izžāvētās dūņās. Pelnu apglabāšana poligonā ir resursu zaudēšana un nav 

ieteicama. Līdzsadedzināto dūņu pelnos parasti ir pārāk zema fosfora koncentrācija, ko nosaka sajaukšana ar 

akmeņoglēm vai atkritumiem, un fosfora reģenerācijai šie pelni nav piemēroti. 


Pastāv vairākas iespējas atkal izmantot monosadedzināto 

dūņu pelnu fosforu: 

• izmantot pelnus pēc apstrādes, kas paaugstina fos fora 

biopieejamību (piemēram, RecoPhos); 

• atdalīt smagos metālus un apstrādāt, lai paaugsti nātu 

fosfora biopieejamību (ar skābēm un sārmiem saskaņā 

ar PASH un BioCon; termiskā apstrāde ar ķimikālijām 

saskaņā ar AshDec un Mephrec (Petzet un Cornel, 

2010)). 

Saskaņā ar dažādu tehnoloģiju piegādātāju sniegto informāciju 

iespējams secināt, ka tad, ja pelnos esošais 

fosfors nav pārvērsts šķīstošākā formā, nekā tā, kādā 

tas atrodas pēc monosadedzināšanas, augiem šis fosfors 

ir pieejams tikai pēc 3 – 5 gadiem (Hermann, 

2012). Tomēr Nīderlandes dienvidu daļā strādā kāda 

monosadedzināšanas iekārta, kas piegādā pelnus fos fora 

ražošanai uzņēmumam „Thermphos International B.V.”. 

Izmantojot procesu Ash-Dec, ir iespējams pārvērst 

pelnos esošo fosforu šķīstošā formā un padarīt to augiem 

pieejamu ātrāk, nekā bez termiskās apstrādes (Hermann 

2012). Šis process ir dūņu monosadedzināšana apmēram 

1 000 °C temperatūrā, pievienojot magnija un kālija 

hlorīdus, un pelnu ķīmiskā apstrāde. Tiek plānota šī 


kamēr tehnoloģijas ir vēl izstrādes stadijā, monosadedzināto 

dūņu pelnus varētu uzglabāt monopoligonā 

to atkalizmantošanai pēc jaunu tehnoloģiju 

ieviešanas. Projektējot monosadedzināšanas iekārtas, 

vajadzētu paredzēt pelnu glabātavu līdz jaunu reģenerācijas 

tehnoloģiju ieviešanai. 

procesa ieviešana rūpnieciskajā ražošanā, un tehnoloģiju 

piegādātājs (Outotec) šobrīd izstrādā divus rūpnieciskās 

ražošanas konceptuālos projektus. 

Vairāki procesi pašlaik atrodas attīstības un testēšanas 

stadijā, piemēram, SEPHOS, PASCH ANO BioCon, 

kuru pamatā ir slapjā ķīmiskā destrukcija, un 

Thermophos, kura pamatā ir termiskā destrukcija 

(sīkāku informāciju skat.: Adam, 2009). 

Termisko apstrādi iespējams veikt vai nu notekūdeņu 

attīrīšanas iekārtā, vai arī kādā energoiekārtā (Scheidig un 

citi, 2009). Pēdējā gadījumā dūmgāzu apstrādi iespējams 

apvienot ar koģenerācijas iekārtas dūmgāzu apstrādi, 

kas parasti ir ekonomiski izdevīgāk, nekā apstrādāt tās 

atsevišķi. 

11.4 GALVENO FOSFORA REĢENERĀCIJAS METOŽU 

KOPSAVILKUMS 

2012. gadā daļēji tiek izmantotas daudzas atšķirīgas 

metodes un tehnoloģijas, dažas no tām ir ieviestas 

pat sērijveida ražošanā. Gandrīz visām metodēm ir 

dažas problēmas, tajā skaitā augstas izmaksas un zema 

efektivitāte, kas neatbilst plānotajai. Vairākās valstīs tiek 

veikti daudzi pētījumi, un tādējādi iespējamie ekonomiski 

izdevīgie tehniskie risinājumi varētu būt sagaidāmi tuvā 

nākotnē. Šīs metodes un tehnoloģijas varētu parādīties 

tirgū pēc dažiem gadiem, taču tas ir atkarīgs arī no 

fosfora rūdas globālās cenas. 

11.5. attēls. Ūdentecēs ieplūdušais fosfors izraisa eitrofikāciju, 

piemēram, aizaugšanu ar šķiedrveida aļģēm. 

Fotoattēls: Samuli Korpinen, HELCOM . 

95

NORMATĪVIE AKTI UN BALTIJAS JŪRAS 

REĢIONA VALSTU NACIONĀLIE 

12. SPĒKĀ ESOŠIE ES TIESĪBU UN 

TIESĪBU AKTI 

Aukstās ziemas atstāj ietekmi uz dūņu apstrādes noteikumiem Baltijas jūras reģionā. 

Fotoattēls: Samuli Korpinen, HELCOM.

DŪŅU LIKUMDOŠANA 

Šajā nodaļā ir norādīti un īsumā raksturoti attiecīgie Eiropas Savienības tiesību akti par dūņu apstrādi, 

vislielāko uzmanību pievēršot ES Direktīvai par notekūdeņu dūņām. Turklāt nodaļā aprakstīti Baltijas 

jūras reģiona valstu – gan Es dalībvalstu, gan arī citu valstu tiesību akti un identificēti daudzi juridiski 

ierobežojumi attiecībā uz dažādām dūņu apstrādes iespējām. 

12.1 ES LĪMEŅA TIESĪBU 

AKTI UN NORMATĪVIE AKTI 

PAR NOTEKŪDEŅU DŪŅU 

APSTRĀDI 

ES noteikumi attiecas uz visām Baltijas jūras reģiona 

valstīm, izņemot Krieviju un Baltkrieviju. Eiropas 

Savienības tiesiskais regulējums, kas reglamentē dūņu 

ap strādes un utilizēšanas veidus, pārsvarā sastāv no 

direktīvām, kas ir jāiestrādā dalībvalstu tiesību aktu 

sis tēmās. Katras direktīvas nobeiguma noteikumos 

dalīb valstu likumdevējiem norādīts paredzētā rezultāta 

sasniegšanas grafiks (ja direktīva nosaka precīzus mērķus, 

pie mēram, ES Direktīva par atkritumu poligoniem), kā 

arī ziņošanas un komunikācijas noteikumi. 

Šīs direktīvas ir pieņemtas pēdējo divdesmit gadu laikā, 

tāpēc prasību stingrības līmenis ir atšķirīgs. Vairākām 

dalībvalstīm nācies aizstāt divus un pat vairākus likumus, 

ar kuriem tiek ieviesta viena direktīva. Rezultātā dažās 

ES valstīs šobrīd ir spēkā stingrāki noteikumi par dūņu 

apstrādi nekā citās, tādējādi ir steidzami nepieciešams 

pārskatīt direktīvas, jo īpaši tās, kas neatbilst pašreizējam 

lietu stāvoklim. 

2011. gada 1. septembrī spēkā esošie ES tiesību akti, kas 

reglamentē notekūdeņu dūņu apstrādi un utilizēšanu, 

ir šādi (hronoloģiskā secībā atkarībā no pieņemšanas 

datuma): 

12.1. attēls. Dūņu apglabāšana atkritumu poligonos tiek 

regulēta. Fotoattēls: Shutterstock/Pedro Miguel Sousa. 

1. PADOMES 1986. GADA 12. JŪNIJA DIREKTĪVA par vides, jo īpaši augsnes, aizsardzību, lauksaimniecībā 

izmantojot notekūdeņu dūņas (86/278/EEK) – Direktīva par notekūdeņu dūņām 

2. PADOMES 1991. GADA 21. MAIJA DIREKTĪVA par komunālo notekūdeņu attīrīšanu (91/271/EEK) – 

Direktīva par komunālo notekūdeņu attīrīšanu 

3. PADOMES 1991. GADA 12. DECEMBRA DIREKTĪVA attiecībā uz ūdeņu aizsardzību pret piesārņojumu, 

ko rada lauksaimnieciskas izcelsmes nitrāti (91/676/EEK) – Direktīva par nitrātiem 

4. PADOMES 1999. GADA 26. APRĪĻA DIREKTĪVA par atkritumu poligoniem (1999/31/EK) – Direktīva 

par atkritumu poligoniem 

5. EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES 2000. GADA 4. DECEMBRA DIREKTĪVA par atkritumu 

sadedzināšanu (2000/76/EK) – Direktīva par atkritumu sadedzināšanu 

6. KOMISIJAS 2000. GADA 3. MAIJA LĒMUMS, ar ko aizstāj Lēmumu 94/3/EK, ar kuru izveidots atkritumu 

saraksts saskaņā ar 1. panta a) punktu Padomes Direktīvā 75/442/EEK par atkritumiem, un Padomes Lēmumu 

94/904/EK, ar kuru izveidots bīstamo atkritumu saraksts saskaņā ar 1. panta 4. punktu Padomes Direktīvā 

91/689/EEK par bīstamajiem atkritumiem 

97


7. EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES 2001. GADA 27. SEPTEMBRA DIREKTĪVA par tādas 

elektroenerģijas pielietojuma veicināšanu iekšējā elektroenerģijas tirgū, kas ražota, izmantojot neizsīkstošos 

enerģijas avotus (2001/77/EK) – Direktīva par atjaunojamajiem energoresursiem 

8. EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES 2003. GADA 13. OKTOBRA REGULA par mēslošanas līdzekļiem 

(Nr. 2003/2003) – Regula par mēslošanas līdzekļiem 

9. EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES 2008. GADA 19. NOVEMBRA DIREKTĪVA par atkritumiem un 

par dažu direktīvu atcelšanu (2008/98/EK) – Pamatdirektīva par atkritumiem 

10.EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES 2008. GADA 16. DECEMBRA DIREKTĪVA par vides 

kvalitātes standartiem ūdens resursu politikas jomā, ar ko groza un sekojoši atceļ Padomes Direktīvas 82/176/EEK, 

83/513/EEK, 84/156/EEK, 84/491/EEK, 86/280/EEK, un ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes 

Direktīvu 2000/60/EK (2008/105/EK) – Direktīva par prioritārajām vielām 

Tālāk iztirzātas dažādas direktīvas, sākot ar vispārīga 

rakstura direktīvām un beidzot ar specifiska rakstura 

direktīvām. Vissvarīgākā specifiska rakstura direktīva ir 

ES Direktīva par notekūdeņu dūņām (86/278/EEK). 

Pamatdirektīva par atkritumiem (2008/98/EK) 

No reglamentācijas viedokļa Pamatdirektīva par atkritumiem 

ir galvenais vispārējo tiesību akts, kas nosaka rīcību 

ar visu veidu atkritumiem, tajā skaitā ar notekūdeņu 

dūņām, aicinot dalībvalstis ieviest pasākumus, kas veicina 

atkritumu rašanās un to iespējamās kaitīgās ietekmes 

novēršanu un apjoma samazināšanu. Šīs direktīvas 4. 

pants apstiprina atkritumu apsaimniekošanas hierarhiju, 

saskaņā ar kuru priekšroka ir jādod atkritumu rašanās 

novēršanai, kam seko atkritumu apjoma samazināšana, 

atkalizmantošana, reciklēšana un enerģijas reģenerācija. 

Turklāt šī direktīva nosaka atkritumu izmantošanas un 

utilizēšanas principus, atkritumu apsaimniekošanas 

plānus, apstiprināšanas procedūras un uzraudzību. 

Turklāt Pamatdirektīva par atkritumiem definē jēdzienus 

„atkritumi", „bioatkritumi" un „bīstamie atkritumi", kā 

arī apstiprina atkritumu veidu sarakstu ar Komisijas 

lēmumu 2000/532/EK 1 . Šīs direktīvas izpratnē bioatkritumi 

ir biosabrūkoši dārzu un parku atkritumi, 

mājsaimniecību, restorānu, ēdināšanas uzņēmumu un 

mazumtirdzniecības uzņēmumu pārtikas un virtuves 

atkritumi, kā arī tiem pielīdzināmi pārtikas rūpniecības 

uzņēmumu atkritumi, no kā izriet, ka notekūdeņu 

dūņas nav bioatkritumi. Turklāt, ņemot vērā faktu, ka 

dūņas nav iekļautas nepārprotami norādītajos izņēmu 

mos, var pieņemt, ka visi šīs direktīvas, kā arī citu 

direktīvu par „atkritumiem" noteikumi ir piemērojami 

notekūdeņu dūņām, ja nav noteikts citādi. Turklāt ir 

norādīts, ka direktīvas, kas attiecas uz konkrētiem atkritumiem 

(piemēram, dūņām), tiek piemērotas papildus 

Pamatdirektīvai par atkritumiem. Nobeiguma noteikumos 

direktīva pieprasa dalībvalstīm līdz 2010. gada 

12. decembrim izstrādāt nepieciešamos konkrētās valsts 

noteikumus, lai īstenotu šo direktīvu. 

Direktīva par komunālo notekūdeņu attīrīšanu 

(91/271/EEK) 

Kā liecina direktīvas nosaukums, tā 

reglamentē visus notekūdeņu attīrīšanas 

procesa posmus, zināmā mērā arī 

notekūdeņu dūņu apstrādi. Direktīvas 

14. pants apstiprina Pamatdirektīvas 

par atkritumiem principus, norādot, 

ka dūņas var atkalizmantot, ja tas tiek 

uzskatīts par piemērotu, bet nenosaka 

nekādas precīzākas prasības, izņemot, 

ka „rīcības veidam līdz minimumam 

jāsamazina nelabvēlīga ietekme uz 

vidi". Šis pants aizliedz pēc 1999. gada 

1. janvāra apglabāt dūņas virszemes 

ūdeņos vai izgāzt no kuģiem, vai izvadīt 

pa cauruļvadiem. Turklāt direktīva 

nosaka dalībvalstīm pienākumu 

līdz 2005. gada 31. maijam ieviest 

sekundārās komunālo notekūdeņu 

attīrīšanas procesu, veicot bioloģisko 

apstrādi ar sekundāru nostādināšanu. 

12. 2. attēls. ES Direktīva par notekūdeņu dūņām paredz dūņu un augsnes laboratorijas 

mērījumus. Fotoattēls: Jan-Eric Luft, „Entsorgungsbetriebe Lübeck”. 

98


Direktīvas par komunālo notekūdeņu attīrīšanu 

16. pants nosaka pienākumu ziņot par dūņu utilizēšanu 

ik pēc diviem gadiem: attiecīgās teritoriālās kompetentās 

iestādes valsts līmenī nosūta informāciju Komisijai. 

Dalībvalstīm vajadzēja ieviest šo direktīvu ne vēlāk kā 

līdz 1993. gada 30. jūnijam. 2 

Direktīva par notekūdeņu dūņām (86/278/EEK) 

Šī direktīva, kas reglamentē tikai dūņu izmantošanu 

lauksaimniecībā 3 , ir vienīgais un arī viens no svarīgākajiem 

Kopienas līmeņa tiesību aktiem, kas attiecas 

tieši uz notekūdeņu dūņām. Sadzīves un komunālo 

notek ūdeņu attīrīšanas iekārtu dūņas, septisko tvertņu 

un līdzīga rakstura dūņas atļauts izmantot lauk saimniecībā 

tikai saskaņā ar šo direktīvu. 2. (b) pantā ir 

norādītas arī pieļaujamās lauksaimniecībā iz man tojamo 

dūņu apstrādes metodes: bioloģiski, ķīmiski vai 

termiski apstrādātas, ilgstoši glabātas vai citādi atbilstīgi 

apstrādātas, lai būtiski samazinātu dūņu fermentācijas 

spēju un veselības apdraudējumu, ko rada dūņu izmantošana. 

Neapstrādātas dūņas ir atļauts izmantot tikai tad, 

ja tās ievada vai iestrādā augsnē, un šāda izmantošana 

jāatļauj ar īpašiem nosacījumiem, ko paredz dalībvalstis. 

ES Direktīva par notekūdeņu dūņām nosaka smago 

metālu koncentrācijas augsnē un dūņās robežvērtības, 

kā arī vidējo gada slodzi uz augsni. Aizliegts pārsniegt 

jebkuru no šīm robežvērtībām. 4 Turklāt direktīva 

aizliedz izmantot dūņas ganību un augsnes mēslošanai 

platībās, kurās tiek audzēti augļi un dārzeņi (izņemot 

augļu kokus). Direktīvas IIA un IIB pielikums apraksta 

analīzes noteikumus (kaut gan direktīva skaidri nenosaka, 

kam būtu jāveic analīze): dūņas jāanalizē ik pēc sešiem 

mēnešiem vai 12 mēnešiem, ja rezultāti būtiski nemainās 

gada laikā; analīzē jāiekļauj arī šādi parametri: sausna un 

organiskās vielas, pH līmenis, slāpekļa, fosfora un smago 

metālu koncentrācija. 

Veicot augsnes analīzi, ir jānosaka tikai pH vērtība un 

smago metālu koncentrācija, augsnes analīzes veikšanas 

biežumu nosaka pašas dalībvalstis. Tomēr jāatzīmē, 

ka ne visi analizējamie parametri tieši ierobežo 

dūņu izmantošanu, – dažu parametru analīzes dati 

nepieciešami informācijas vai papildu novērtēšanas 

mērķiem. 10. pants nosaka dalībvalstīm pienākumu 

kārtot dokumentāciju par saražoto un lauksaimnieciskai 

izmantošanai piegādāto dūņu apjomu, to sastāvu 

un īpašībām, apstrādes veidu, uzrādot saņēmēju nosaukumus 

un adreses un dūņu izmantošanas vietas, kā arī 

nodrošināt šādas informācijas pieejamību kom petentām 

iestādēm. 

Direktīva paredz katras valsts likumdevējiem iespēju 

noteikt stingrākus pasākumus, ja tas ir nepieciešams. 

Dalībvalstīm trīs gadu laikā (ne vēlāk kā līdz 1989. 

gada 12. jūnijam) bija jāizstrādā šīs direktīvas ieviešanai 

nepieciešamie tiesību akti un tika noteikts pienākums 

ziņot Komisijai ik pēc trim gadiem. 

ES Direktīva par atkritumu poligoniem 

(1999/31/EK) 

Kopumā Direktīva par atkritumu poligoniem nosaka 

stingrākas darbības un tehniskās prasības attiecībā uz 

atkritumu apglabāšanu poligonos, kas apgrūtina iespēju 

apglabāt notekūdeņu dūņas poligonos. Šis tiesību akts 

paredz pasākumus un procedūras, lai novērstu un 

samazinātu negatīvo ietekmi uz vidi, kā arī jebkuru 

poligonu radīto cilvēku veselības apdraudējumu, 

un definē dažādas atkritumu kategorijas (sadzīves/ 

bīstamie/nebīstamie/inertie), katrai kategorijai noteik tos 

poligonus, standarta atkritumu pieņemšanas pro cedūru 

un poligonu apsaimniekošanas atļauju izsnieg šanas 

sistēmu. 

Direktīva nosaka, ka no tās piemērošanas jomas tiek 

izslēgta dūņu (tajā skaitā notekūdeņu dūņu) izkliedēšana 

uz augsnes tās mēslošanas vai uzlabošanas nolūkā. 

Direktīva aizliedz pieņemt poligonos šķidros atkritumus, 

taču neiekļauj notekūdeņu dūņas šķidro atkritumu 

kategorijā. Turklāt Direktīva par atkritumu poligoniem 

nosaka pienākumu apstrādāt apglabāšanai poligonā 

paredzētos atkritumus. Apstrādāšana saskaņā ar 2. panta 

h apakšpunktu nozīmē visas fizikālos, termiskos vai 

bioloģiskos procesus, tajā skaitā šķirošanu, kas maina 

atkritumu īpašības, lai samazinātu atkritumu apjomu 

vai bīstamību, paātrinātu darbu ar tiem vai veicinātu to 

reģenerāciju. 

Turklāt direktīva paredz, ka katrai dalībvalstij ne vēlāk kā 

līdz 2003. gadam jāizstrādā nacionālā stratēģija ar mērķi 

samazināt biosabrūkošu atkritumu (definēti kā „jebkuri 

atkritumi, kas var sadalīties anaerobos vai aerobos 

1 

Grozīta 2001. gadā ar vairākiem citiem lēmumiem; konsolidētā versija ir spēkā kopš 2002. gada 1 janvāra. 

2 

Valstīm, kas ES pievienojās vēlāk, tika noteikti atšķirīgi ieviešanas termiņi, reizēm ar ilgāks pārejas periods, taču pašlaik šī, kā arī visas 

pārējās šajā nodaļā minētās direktīvas ir veiksmīgi iestrādātas visu Baltijas jūras reģiona ES dalībvalstu tiesiskajā regulējumā. 

3 

Konkrētākas prasības attiecībā uz mēslošanas līdzekļu ražošanu no notekūdeņu dūņām, to veidiem un marķējumu atrodamas EK 

Regulā 2003/2003 par mēslošanas līdzekļiem. 

4 

Tomēr šī direktīva ļauj dalībvalstīm izvēlēties, vai noteikt prasības attiecībā uz maksimālo viena gada laikā pieļaujamo augsnes 

apstrādāšanā izmantojamo dūņu apjomu, ievērojot smago metālu koncentrāciju dūņās un vidējo šīs koncentrācijas slodzi gadā, vai 

arī tikai vienu no šīm prasībām. 

99


12.3. attēls. Nitrātu un bīstamo vielu koncentrācija virszemes 

ūdeņos tiek regulēta. Fotoattēls: Shutterstock/ Chepko Danil 

Vitalevich. 

apstākļos", kas attiecas arī uz notekūdeņu dūņām) 

nonākšanu poligonos, izmantojot atkritumu šķirošanu, 

kompostēšanu, biogāzes ražošanu vai materiālu/ 

enerģijas reģenerāciju un pārstrādi. Stratēģijā jānosaka 

šādi mērķi: 

• ne vēlāk kā līdz 2006. gadam samazināt kopējo biosabrūkošo 

sadzīves atkritumu apjomu līdz 75 % no 

1995. gadā radītā apjoma; 

• ne vēlāk kā līdz 2009. gadam samazināt minēto apjomu 

līdz 50 %; 

• ne vēlāk kā līdz 2012. gadam samazināt minēto apjomu 

līdz 35 %. 

Direktīva nosaka pienākumu iesniegt ziņojumus ik pēc 

trim gadiem, turklāt dalībvalstīm tika piešķirti divi gadi, 

lai izstrādātu šīs direktīvas ieviešanai nepieciešamos 

tiesību aktus, – ne vēlāk kā 2001. gada 16. jūlijam. 

Direktīva par ūdeņu aizsardzību pret 

piesārņojumu ar nitrātiem (91/676/EEK) un 

Direktīva par vides kvalitātes standartiem 

ūdens resursu politikas jomā (Direktīva par 

prioritārajām vielām) (2008/105/EK) 

Šīs divas direktīvas galvenokārt attiecas uz atkritumu 

apglabāšanu poligonos. Pirmā no tām nosaka dalībvalstīm 

pienākumu identificēt nitrātu jutīgas zonas 

(NJZ). Šīs zonas tiek definētas kā apgabali, kur ūdens 

kvalitātes rādītāji pārsniedz vai pārsniegs ES standartos 

par pieļaujamo nitrātu koncentrāciju dzeramajā ūdenī 

noteiktos rādītājus. Šie standarti ir definēti Direktīvā 

75/440/EEK par dzeramā ūdens ieguvei paredzētā 

virszemes ūdens kvalitāti dalībvalstīs. Jāizstrādā un 

minētajās NJZ jāīsteno rīcības programmas, lai samazinātu 

ūdens piesārņojumu ar slāpekļa savieno jumiem, kā 

arī jāierobežo augsnes mēslošanas līdzekļu izmantošana 

(ņemot vērā zonu raksturīgās īpašības). 

Direktīva par prioritārajām vielām nosaka 33 galveno 

Eiropas ūdeņos sastopamo bīstamo vielu koncentrācijas 

robežvērtības virszemes ūdeņiem. Bīstamās vielas ir 

poliaromātiskie ogļūdeņraži (PAO), kas galvenokārt ir 

sadedzināšanas blakusprodukti, un polibrominētie bifenilēteri 

(PBDE), kas tiek izmantoti kā liesmu slāpētāji, 

kā arī smagie metāli, kuru robežvērtības noteiktas 

Direktīvā par notekūdeņu dūņām 86/278/EK (kadmijs, 

dzīvsudrabs, niķelis un svins, pirmie divi no tiem ir 

identificēti kā prioritārās bīstamās vielas), un astoņas 

citas piesārņojošas vielas, piemēram, DDT un daži citi 

pesticīdi. Direktīva paredz noteikt tā saucamās jauktās 

zonas blakus izplūdes vietām ūdenstecēs, kur prioritāro 

vielu koncentrācija drīkst pārsniegt ES dzeramā ūdens 

standartā noteiktos rādītājus. Tie ir noteikti Direktīvā 

75/440/EEK par dzeramā ūdens ieguvei paredzētā 

virszemes ūdens kvalitāti dalībvalstīs. 

Direktīva par atkritumu sadedzināšanu 

(2000/76/EK) un Direktīva par atjaunojamo 

energoresursu izmantošanas veicināšanu 

(2001/77/EK) 

Direktīva reglamentē atkritumu sadedzināšanas iekārtas, 

kā arī iekārtas, kas speciāli paredzētas dūņu sade dzināšanai. 

Turklāt šī direktīva nosaka prasības attiecībā uz 

visu veidu emisijām no šīm iekārtām, ieskaitot emisijas 

gaisā, cietvielu atlikumu (dūņu pelni) un dūmgāzu 

attīrīšanu, dūmgāzu attīrīšanas iekārtu notekūdeņus 

(skruberu ūdens) un pelnu depozītu izskalojumus. 

Saskaņā ar šo direktīvu dūņu sadedzināšanas iekārtām 

jāsaņem kompetento iestāžu apstiprinājums par atbilstību 

vides prasībām. 

Dalībvalstīm bija jānosaka sankcijas, ko piemēro par 

šādu noteikumu pārkāpšanu, un direktīva tiek piemērota 

esošajām iekārtām no 2005. gada 28. decembra. Valsts 

tiesību akti, noteikumi un administratīvie akti, kas 

vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības, bija jāievieš 

ne vēlāk kā līdz 2002. gada 28. decembrim. 

Direktīva par atkritumu sadedzināšanu reglamentē 

sadzīves atkritumu, bīstamo atkritumu un daļēji arī 

bioatkritumu sadedzināšanu, izslēdzot no tās piemērošanas 

jomas sadedzināšanas iekārtas, kas apstrādā 

100


tikai mežsaimniecības, lauksaimniecības un pārtikas 

pārstrādes rūpniecības augu atkritumus, kā arī koksnes 

un korķa atkritumus. Tā neparedz veicināt enerģijas 

reģenerāciju, kas nozīmē, ka Direktīva par atkritumu 

sadedzināšanu neatbilst atkritumu apsaimniekošanas 

hierarhijai, kas noteikta Pamatdirektīvā par atkritumiem, 

taču vēlāk pieņemtā Direktīva par atjaunojamo energoresursu 

izmantošanas veicināšanu (2001/77/EK) izveido 

kopējo struktūru, kas veicina atjaunojamo enerģijas 

avotu ieguldījuma elektroenerģijas ražošanā 

pa lie li nāšanu. 

Citi noteikumi un standarti 

Saskaņā ar REACH (ķīmisko vielu reģistrācija, novērtēšana, 

atļauju sistēma un ierobežojumi) regulas noteiku 

miem atkritumi netiek uzskatīti par vielām un tādēļ 

vairums šajā regulā noteikto saistību neattiecas uz 

atkritumiem, tajā skaitā uz dūņām. Tomēr ķīmisko 

vielu piegādātājiem ir jāpierāda, ka riskus var pienācīgi 

pārvaldīt arī ķīmisko vielu dzīvescikla atkritumu posmā. 

Eiropas ķīmisko vielu aģentūra ECHA 2010. gada maijā 

izskatīja un pieņēma atkritumu un rekuperēto vielu 

vadošo normatīvo dokumentu. Kad rekuperētās vielas 

pārstāj būt atkritumi, tām jāpiemēro REACH prasības. 5 

Brīdis, kad atkritumi „pārstāj būt atkritumi", jeb atkritumu 

statusa beigu noteikšana ir plašas diskusijas 

priekšmets. Saskaņā ar Pamatdirektīvas par atkritumiem 

6. panta (1) un (2) apakšpunktu konkrēti atkritumi 

vairs nav atkritumi, ja ir veikta to reģenerācija un tie 

atbilst noteiktiem kritērijiem, kas jāizstrādā saskaņā ar 

noteiktiem juridiskiem nosacījumiem, proti: 

a) viela vai priekšmets tiek plaši izmantots konkrētiem 

mērķiem; 

b) pastāv šādas vielas vai priekšmeta tirgus vai pie - 

prasījums pēc tā; 

12.4. attēls. ES Direktīva par notekūdeņu dūņām reglamentē dūņu 

izmantošanu lauksaimniecībā. Fotoattēls: Shutterstock/Gerard Koudenburg. 

c) viela vai priekšmets atbilst noteiktā izmantošanas 

mērķa tehniskajām prasībām un atbilst šādiem 

produktiem piemērojamu spēkā esošu normatīvo 

aktu prasībām un standartiem; 

d) vielas vai priekšmeta izmantošana neradīs kopumā 

nelabvēlīgu ietekmi uz vidi un cilvēku veselību. 

Lai izstrādātu virkni standartizētu testa metožu saistībā 

ar pienācīgu dūņu izmantošanu un utilizēšanu un 

pienācīgi izpildītu ES juridiskās prasības, Eiropas 

stan dartizācijas komiteja (CEN) 1993. gadā nodibināja 

Tehnisko komiteju 308 (TC308). CEN TC 308 

nodarbojas ar dūņu jautājumiem un atbild par dūņu 

analītisko raksturojumu standartu izstrādi un labas 

prakses kodeksu izstrādi attiecībā uz dažādiem dūņu 

izman tošanas un utilizēšanas veidiem. Eiropas standarti 

bez izmaiņām tiek ieviesti katras konkrētas valsts 

standartu kolekcijā. Citas saistītās komitejas ir ISO/ 

TC190 „Augsnes kvalitāte", CEN/TC223 „Augsnes 

uzlabotāji un augšanas substrāti" un CEN/TC292 

„Atkritumu raksturojums". 

Jaunākās aktivitātes tiesību jomā 

Svarīgākā aktivitāte no dūņu apstrādes viedokļa ir 

ES Direktīvas par notekūdeņu dūņām grozījumu apspriešanas 

process. 2000. gadā ierosinātais 3. grozījumu 

projekts ierosina gandrīz pilnīgu direktīvas pārskatīšanu: 

svarīgākie jaunie aspekti paredz ieviest precīzas prasības 

attiecībā uz jēdzienu (1) „paplašināta apstrāde” un (2) 

„tradicionālā apstrāde” definīcijām galvenokārt saistībā 

ar dūņu higienizāciju un smaku samazināšanu. 

Pēc paplašinātas apstrādes dūņas varētu iz mantot kā 

mēslojumu lopbarības kultūru ganī bām, aramzemei, 

platībām, kurās tiek audzētas augļu un dārzeņu kultūras, 

kas ir saskarē ar zemi un tiek lietotas neapstrādātā veidā, 

un augļu koki; vīna dārziem; koku stādījumiem 

un mežu atjaunošanā, parkos, zaļajās zonās, 

pilsētas apstādījumos, visās plašai sabiedrībai 

pieejamās pilsētu teritorijās, kā arī zemes 

rekultivācijai. Tradicionāli apstrādātas dūņas 

var izmantot šādiem nolūkiem tikai tad, ja tās 

tiek iestrādātas dziļi augsnē, un ar noteikumu, 

ka tiek ievēroti laika ierobežojumi attiecībā 

uz ganīšanas periodu, ražas novākšanu un 

sabiedrības piekļuvi. Pēc parastās apstrādes 

izmantot dūņas parkos, zaļajās zonās, pilsētas 

apstādījumos, kā arī mežos ir aizliegts. 

Turklāt 3. projekts paredz noteikt striktākas 

smago metālu koncentrācijas robežvērtības 

un noteikt jaunas fosfora satura vērtības. 

5 

Visās ES valstīs dūņas tiek uzskatītas par atkritumiem, pastāv atšķirības attiecībā uz to, kā tiek interpretēts no komposta un no 

dūņām iegūto mēslošanas līdzekļu tiesiskais statuss. Vācijā un Somijā tie tiek marķēti kā „atkritumu izstrādājums”, ja tie atbilst 

normatīvajiem aktiem par mēslošanas līdzekļiem; Latvijā un Lietuvā tos marķē kā „produkts" – licencēts organiskais mēslojums vai 

komposts. Tādējādi šajās četrās valstīs šiem izstrādājumiem varētu piemērot REACH regulas noteikumus. 

101


Atšķirībā no pašreizējās direktīvas noteikumiem tiek 

ierosināts noteikt arī organiskā mikropiesārņojuma un 

dioksīnu robežvērtības. 

2010. gadā Eiropas Komisija noraidīja ideju par atseviš 

ķiem tiesību aktiem par bioatkritumu apsaimnie 

košanu ES, tāpēc jauni risinājumi, kas atbalsta 

labāku bioatkritumu apstrādi, bija jāmeklē, pārskatot 

spēkā esošos tiesību aktus, konkrēti, ES Direktīvu 

par notekūdeņu dūņām. Tādējādi 3. projekts daļēji 

zaudēja savu nozīmi, un jaunākais Darba dokuments 

par dūņām un bioatkritumiem ierosina trīspakāpju 

likumdošanas sistēmu, kurā tiek nošķirti:: 

1) Tā saucamais produkta kvalitātes komposts vai 

digestāts (šķirotu atkritumu), kuru varētu izmantot 

augsnei bez turpmākas kontroles un kuru reglamentē 

bioatkritumu beigu stadijas kritēriji. 

2) Lauksaimniecībā izmantojamās dūņas un bioatkri - 

tumi, kurus reglamentē pārskatītā ES Direktīva par 

notekūdeņu dūņām, kas nosaka obligātos mini - 

mālās pieļaujamās kvalitātes standartus. 

3) Zemākas kvalitātes bioatkritumi un dūņas, kurus 

atļauts izmantot tikai nelauksaimniecības platībās 

un kurus reglamentē tikai konkrētās valsts noteikumi. 

Attiecībā uz jaunajiem ierosinājumiem pārskatīt ES 

Direktīvu par notekūdeņu dūņām jāatzīmē, ka priekšlikums 

noteikt smago metālu koncentrācijas robežvērtības 

atkarībā no fosfora satura pagaidām ir 

noraidīts, jo ierobežojumiem jābūt vispārējiem, nevis 

atkarīgiem no viena konkrēta agronomiskā parametra. 

Turklāt ierosināti šādi ierobežojumi: pietiekama dūņu 

stabilizācija (nedrīkst radīt smakas, kuras ir iespējams 

novērst), higienizācija, aizliegums izmantot dūņas uz 

applūdušām, applūstošām, sasalušām vai ar sniegu 

klātām platībām, kā arī laika periodi starp dūņu 

izmantošanu. 

Iepriekš minētie atkritumu beigu stadijas kritēriji pašlaik 

tiek izstrādāti, pirmais darba dokuments ir publicēts 

2011. gada februārī. 

12.2 BALTIJAS JŪRAS REĢIONA VALSTU TIESĪBU UN 

NORMATĪVIE AKTI PAR NOTEKŪDEŅU DŪŅU APSTRĀDI 

Šajā nodaļā iekļauts detalizēts Baltijas jūras reģiona valstu tiesību un normatīvo aktu apskats un salīdzinājums 

ar ES noteikumiem. Ņemot vērā valstu tiesību un normatīvo aktu līdzību, tās ir sagrupētas šādi: 

1) trīs Skandināvijas valstis – Dānija, Somija un Zviedrija – un Vācija, kas ir ieviesusi visstingrākās 

prasības attiecībā uz dūņu apstrādi; 

2) Polija un trīs Baltijas valstis – Igaunija, Latvija un Lietuva; 

3) divas reģiona valstis, kas nav ES dalībvalstis, – Krievija un Baltkrievija. 

Visu valstu ar dūņu jautājumiem saistīto tiesību un normatīvo 

aktu analīzes struktūra aptver šādus jautājumus: 

• Vispārējie vides tiesību un normatīvie akti un kompetentās 

iestādes. 

• Noteikumi par dūņu izmantošanu lauksaimniecībā: 

--lauksaimniecībā izmantojamo dūņu tipi; 

--obligātās vai ieteicamās apstrādes metodes; 

--smago metālu koncentrācijas, patogēnu un organisko 

savienojumu robežvērtības; 

--maksimālais atļautais dūņu vai konkrētu elementu 

(piemēram, kopējā fosfora) daudzums gadā; 

--platības. kurās dūņas ir aizliegts izmantot; 

--dūņu un augsnes analīzes un to biežums. 

• Noteikumi par citiem dūņu izmantojumiem, piemēram, 

mežsaimniecībā, teritoriju labiekārtošanā, rekultivācijā, 

zaļajās zonās. 

• Īpaši noteikumi par dūņu sadedzināšanu un apgla bāšanu 

poligonos. 

Lai uzskatamāk parādītu to juridisko pasākumu līdzību, 

atšķirības un stingrības pakāpi, ar kuriem katra valsts 

reglamentē notekūdeņu dūņu apstrādi, informācija par 

katras grupas valstīm ir apkopota divās salīdzinošās 

tabulās – vienā uzrādītas smago metālu koncentrācijas 

robežvērtības, bet otrā – galvenie tiesību un normatīvo 

aktu jautājumi. 

Sīkāku katras valsts tiesību un normatīvo aktu analīzi 

skat. šīs publikācijas pielikumā. 

102


12.2.1 Skandināvijas valstis un Vācija 

12.1. tabula. Salīdzināmās smago metālu koncentrācijas robežvērtības,izmantojot notekūdeņu dūņas lauksaimniecībā, kas noteiktas 

ar spēkā esošajiem Somijas, Zviedrijas, Dānijas un Vācijas tiesību un normatīvajiem aktiem. Ja konkrētā valstī tiek piemēroti vairāki 

tiesību vai normatīvie akti un tie paredz dažādas prasības attiecībā uz smago metālu koncentrāciju, tabulā uzrādīts tas tiesību vai 

normatīvais akts, ar kuru tiek ieviesta Direktīva par notekūdeņu dūņām. 

Valsts (analizējamā 

viela) 

Cd Cr Cu Hg Ni Pb Zn As 

mg/kg sausnas 

SOMIJA (dūņās) 3 300 600 2 100 150 1 500 - 

ZVIEDRIJA (dūņās) 2 100 600 2.5 50 100 800 - 

DĀNIJA (dūņās) 0.8 100 1 000 0.8 30 120 4 000 

VĀCIJA (dūņās) 10 (5)* 900 800 8 200 900 

EU direktīva 86/278 

(dūņās) 

20–40 - 

1 000 – 

1 750 

16–25 300–400 

750– 

1 200 

2500 

(2000)* 

2 500 – 

4 000 

25 dārzkopībā 

- 

- 

SOMIJA (augsnē, 

pH>5,8 (ar kaļķi 

stabilizētās: 

pH 5,5)) 

0.5 200 100 0.2 60 60 150 - 

ZVIEDRIJA (augsnē) 0.4 60 40 0.3 30 40 100–150 - 

DĀNIJA (augsnē) 0.5 30 40 0.5 15 40 100 - 

VĀCIJA (augsnē) 1.5 (1)* 100 60 1 50 100 

EU direktīva 86/278 

(augsnē, pH 6-7) 

SOMIJA (gada 

vidējā slodze uz 

augsni) 

ZVIEDRIJA (gada 


augsni) 

DĀNIJA (gada 


augsni) 

VĀCIJA (gada 


augsni) 

200 

(150)* 

1–3 - 50–140 1–1.5 30–75 50–300 150–300 - 

g/ha/gadā 

1.5 300 600 1 100 100 1 500 - 

1.75 100 600 2.5 50 100 800 - 

Dānijas tiesību un normatīvajos aktos robežvērtības nav noteiktas 

Vācijas tiesību un normatīvajos aktos robežvērtības nav noteiktas 

ES direktīva 86/278 

(gada slodze) 

150 - 12 000 100 3 000 15 000 30 000 - 

*Augsnēm, kas klasificētas kā vieglās augsnes, ar māla saturu


T12.2. tabula. Spēkā esošo Somijas, Zviedrijas, Dānijas un Vācijas tiesību un normatīvo aktu par dūņu apstrādi un ES noteikumu 

kopsavilkuma analīze. MS = ES dalībvalsts (-is); --- = ‘nav norādīts’. 

Valsts 

Aspekts 

Apstrādes 

metodes 

(izmantošana 

lauksaimniecībā) 

Neapstrādātu 

dūņu 

izmantošana 

(izmantošana 

lauksaim niecībā) 

Patogēnu 

robežvērtības 

(izmantošana 


Organisko 

savienojumu 


(izmantošana 


SOMIJA 

Fermentācija, 

stabilizācija ar 

kaļķiem vai cita 

metode, kas ievērojami 

samazina 

patogēnu saturu 

Aizliegta --- --- 

ZVIEDRIJA 

Bioloģiskā, ķīmiskā, 

termiskā, ilgstoša 

uzglabāšana 

vai cits process, 

kas ievērojami samazina 

veselības 

apdraudējumu 

Atļauta, ja iestrādā 

augsnē 24 

stundu laikā pēc 

izkliedēšanas 

--- --- 

DĀNIJA 

Stabilizācija, kompostēšana, 

pasterizācija 

Aizliegta 

Bez Salmonella 

klātbūtnes; 

fekālo streptokoku 

saturs mazāks 

par 100 uz 

vienu gramu 

DEHP, PAHs (9), 

NPE, LAS 

VĀCIJA --- Aizliegta --- 

AOX, PCB (6), 

PCDD/PCDF 

ES 



uzglabāšana 

vai cits process, 

kas ievērojami samazina 

veselības 

apdraudējumu 

Dalībvalstīm ir 

atļauts pašām noteikt 

ne apstrādātu 

dūņu izmantošanas 

nosacījumus 

(ja tās tiek ievadītas 

vai iestrādātas 

augsnē) 

--- --- 

Maks. augsnē 

iestrādājamais 

daudzums 

(izmantošana 


Nosaka, pamatojoties 

uz augsnes kvalitāti 

un kultūraugu 

vajadzību pēc barības 

elementiem 

Maks. kopējais P 

apjoms: atkarībā no 

augsnes P klases un 

kopējā NH 4 

-N: 

150 kg/ha/gadā 

7 tonnas sausnas / 

ha/gadā 

5 tonnas sausnas / 

ha/3 gados 

Dalībvalstīm jānosaka 

maksimālais 

atļautais augsnes 

apstrādāšanā izmantojamais 

dūņu 

apjoms 

Analīzes biežums 

(izmantošana 


Dūņas: 12 reizes gadā 

pirmajā gadā, pēc 

tam 4 reizes gadā. 

Augsne: pirms pirmās 

izmantošanas 

Dūņas: 1, 4 vai 12 

reizes gadā. 


izmantošanas 

Dūņas: smagie metāli 

– ik pēc 3 mēnešiem, 

org. savienojumi 

– ik gadu. 


izmantošanas 

Dūņas: smagie metāli, 

org. savienojumi 

– 2 reizes gadā. 


izmantošanas, 

ik pēc 10 gadiem 

Dūņas: 1 vai 2 reizes 

gadā 


izmantošanas 

(dalībvalsts var noteikt 

biežāk) 

Lietošana 

mežsaimniecībā, 

mežkopībā, zemju 

rekultivācijā, zaļajās 

zonās 

Lauksaimniecības 

un mežsaimniecības 

ministrijas lēmums 

– tādas pašas 

robežvērtības kā 

lauksaimniecībā + 

arsēns 

SEPA rekomendācijas 

Mežsaimniecībā – 

ar pašvaldības atļauju; 

zaļajās zonās – pasterizētas 

Aizliegts izmantot 

mežkopībā, mežsaimniecībā 

un zaļajās 

zonās 

Direktīva par notekūdeņu 

dūņām 

(86/278/EEK) nereglamentē 

Sadedzināšana/ 

Apglabāšana 

poligonos 

Poligonu gāzu 

vākšana, apstrāde 

un izmantošana 

Sadedzināšana: 

ieteicama enerģijas 

reģenerācija 

Apglabāšana poligonos 

aizliegta 

kopš 2005. g. 

Sadedzināšana: 

reģionālo kompetento 

iestāžu 

atļaujas 

--- 

Kopš 2005. g. 

poligonos pieņem 

tikai atkritumus, 

kuros 

organisko vielu 

saturs ir mazāks 

par 5 % 

Direktīva par atkritumu 

poligoniem 

(1999/31/ 

EK), 

Direktīva par 

atkritumu sadedzināšanu 

(2000/76/EK) 

104


12.2.2 BALTIJAS VALSTIS UN POLIJA 

12.3. tabula. Salīdzināmās smago metālu koncentrācijas robežvērtības,izmantojot notekūdeņu dūņas lauksaimniecībā, kas noteiktas 

ar spēkā esošajiem Igaunijas, Latvijas, Lietuvas un Polijas tiesību un normatīvajiem aktiem. 

Valsts (analizējamā viela) 


mg/kg sausnas 

IGAUNIJA (dūņās) 20 1 000 1 000 16 300 750 2 500 - 

LATVIJA (dūņās) 10 600 800 10 200 500 2 500 - 

LIETUVA (dūņās: I 

kategorija/ II kategorija) 

1.5/20 140/400 75/1000 1/8 50/300 140/750 300/2 500 - 

POLIJA (dūņās) 20 1 000 500 16 300 750 2 500 - 


(dūņās) 

20–40 - 1 000–1750 16–25 300–400 750–1200 2 500–4000 - 

IGAUNIJA (augsnē) 3 100 50 1.5 50 100 300 - 

LATVIJA (augsnē)* 0.5–0.9 40–90 15–70 0.1-0.5 15–70 20–40 50–100 - 

LIETUVA (augsnē: 

smilšu, smilšmāla/ 

mālsmilts, māla) 

POLIJA (augsnē: viegla/ 

vidēja/smaga) 


(augsnē, pH 6–7) 

IGAUNIJA (gada vidējā 

slodze uz augsni) 

LATVIJA (gada vidējā 

slodze uz augsni: smilšu, 

smilšmāla/mālsmilts, 

māla) 

LIETUVA (gada vidējā 

slodze uz augsni: 

smilšu, smilšmāla/ 

mālsmilts, māla) 

1/1.5 50/80 50/80 0.6/1.0 50/60 50/80 160/260 - 

1/2/3 50/75/100 25/50/75 0.8/1.2/1.5 20/35/50 40/60/80 80/120/180 - 

1–3 - 50–140 1–1.5 30–75 50–300 150–300 - 

g/ha/gadā 

150 4 500 12 000 100 3 000 15 000 30 000 - 

30/35 600/700 1 000/1200 8/10 250/300 300/350 5 000/6000 - 

100/150 

7 000/ 

10 000 

8 000/ 

12 000 

50/100 

2 000/ 

3 000 

10 000/ 

15 000 

20 000/ 

30 000 

- 

POLIJA (gada vidējā 

slodze uz augsni) 


(gada slodze) 

Polijas tiesību un normatīvajos aktos robežvērtības nav noteiktas 

150 - 12 000 100 3 000 15 000 30 000 - 

* Latvijā augsnei noteiktas dažādas smago metālu koncentrācijas robežvērtības atkarībā no augsnes tipa (smilšu, smilšmāla/ 

mālsmilts, māla) un pH (5–6; 6,1–7 un >7), tādējādi noteiktas sešas katra smagā metāla koncentrācijas robežvērtības. Šajā tabulā 

tās uzrādītas kā vērtību amplitūda, sākot ar zemāko (smilšu, smilšmāla/mālsmilts, māla augsnēm ar pH 5–6)un beidzot ar augstāko 

(mālsmilts/māla augsnēm ar pH >7). 

105

12.4. tabula. Spēkā esošo Igaunijas, Latvijas, Lietuvas un Polijas tiesību aktu par dūņu apstrādi un ES noteikumu kopsavilkuma analīze. 

MS = ES dalībvalsts (is); --- = ‘nav norādīts’. 

Aspekts 

Apstrādes metodes 

(izmantošana 


Valsts 

IGAUNIJA 

Aerobā/anaerobā 

fermentācija, ieskaitot 

kompostēšanu, ķīmisko 

vai termisko apstrādi 

LATVIJA 

Uzglabāšana, anaerobā 

fermentācija, aerobā 

fermentācija un 

stabilizēšana ar 

kaļķiem, kompostē šana, 

pasterizācija un žāvēšana 

100 °C temperatūrā 

LIETUVA 



uzglabāšana vai cits 

process, kas ievērojami 

samazina veselības 

apdraudējumu 

POLIJA 

Stabilizācija + 

bioloģiskā, ķīmiskā, 

termiskā apstrāde 

vai cits process, kas 

ievērojami samazina 

veselības apdraudējumu 

ES Bioloģiskā, ķīmiskā, 


uzglabāšana vai cits 

process, kas ievērojami 

samazina veselības 

apdraudējumu 


dūņu izmantošana 

(izmantošana 


Atļauta tikai teritoriju 

labiekārtošanā un 

rekultivācijai, ja tiek 

iestrādātas augsnē 

2 dienu laikā pēc 

izkliedēšanas 

Nosaka noteikumi, 

taču izmantojums nav 

norādīts 

Aizliegta, tāpat kā III 

kategorijas vai C klases 

dūņu izmantošana 

Aizliegta 

Dalībvalstīm ir 

atļauts pašām 

noteikt neapstrādātu 

dūņu izmantošanas 

nosacījumus (ja tās tiek 

ievadītas vai iestrādātas 

augsnē) 

Patogēnu 


(izmantošana 


Organisko 

savienojumu 


(izmantošana 


Maks. augsnē 

iestrādājamais 

daudzums 

(izmantošana 


Fekālās koliformas 


12.2.3 Krievija un Baltkrievija 

12. 5. tabula. Smago metālu koncentrācijas robežvērtības, izmantojot notekūdeņu dūņas lauksaimniecībā, kas noteiktas ar spēkā 

esošajiem Krievijas un Baltkrievijas tiesību un normatīvajiem aktiem, salīdzinājumā ar ES noteikumiem. Krievija un Baltkrievija izmanto 

tos pašus standartus, tāpēc robežvērtības tiek salīdzinātas ar ES Direktīvā par notekūdeņu dūņām paredzētajām robežvērtībām. 

Valsts 

(analizējamā 

viela) 


mg/kg sausnas 

KRIEVIJA (dūņās: I 

grupa/II grupa) 

15/30 500/1 000 

750/ 

15 000 

7.5/15 200/ 400 250/500 

1 750/ 

3 500 

42131 

ES direktīva 

86/278 (dūņās) 

20–40 - 1000–1750 16–25 300–400 750–1 200 

2 500– 

4 000 

- 

RUSSIA (augsnē, 

pH>5,5) 

Maksimālā 

pieļaujamā 

koncentrācija 

- 6** 3* 2.1 4* 32/6* 23* 2 

Pagaidu 

pieļaujamā 

koncentrācija 

(smilšmāls/māls) 

0.5/2 - 33/132 - 20/80 32/130 55/220 55/10 

ES direktīva 

86/278 (augsnē, 

pH 6-7) 

1–3 - 50–140 1–1.5 30–75 50–300 150–300 - 

g/ha/gadā 

KRIEVIJA (vidējā 

gada slodze uz 

augsni) 

ES direktīva 

86/278 (gada 

slodze) 

Krievijas tiesību un normatīvajos aktos šīs robežvērtības nav noteiktas 

150 - 12 000 100 3 000 15 000 30 000 - 

* vērtības noteiktas elementu mobilajām formām 

** vērtība mobilajai Cr (III) formai 

107


12.6. tabula. Spēkā esošo Krievijas un Baltkrievijas tiesību aktu par dūņu apstrādi un ES noteikumu kopsavilkuma analīze. MS = ES 

dalībvalsts (-is); N = slāpeklis; --- = ‘nav norādīts’. 

Aspekts 

Valsts 

KRIEVIJA 

ES 

Apstrādes 

metodes 

(izmantošana 



dūņu 

izmantošana 

(izmantošana 


Patogēnu 


(izmantošana 


Organisko 

savienojumu 


(izmantošana 


Maks. apjoms 

augsnei 

(izmantošana 


Bioloģiskā, 

termiskā 

apstrāde, aerobā 

stabilizācija, 

ilgtermiņa 

uzglabāšana, 

pasterizācija, 

kompostēšana 

Nav specifisku 

noteikumu 

Escherichia coli 

>100/1000*, 

Salmonella, 

helmintu oliņas 

un kāpuri un 

zarnu patogēno 

vienšūņu cistas 

Organiskās 

vielas >20%, 

kopējais N 

>0,6% no DM, 

P2O5 >1,5% no 

DM 

Maks. kopējā N 

apjoms 300 kg / 

ha/gadā; maks. 

pieļaujamais 

sausnas apjoms: 

smagas augsnes: 

10 t/ha/5 

gados, vieglas 

smilšu augsnes: 

7 t/ha/ 3 gados 

Bioloģiskā, 

ķīmiskā, 


uzglabāšana vai 

cits process, 

kas ievērojami 

samazina 

veselības 

apdraudējumu 

Dalībvalstīm 

ir atļauts 

pašām noteikt 

neapstrādātu 

dūņu 

izmantošanas 

nosacījumus (ja 

tās tiek ievadītas 

vai iestrādātas 

augsnē) 

--- --- 

Dalībvalstīm 

jānosaka 

maksimālais 

atļautais augsnes 

apstrādāšanā 

izmantojamais 

dūņu apjoms 

Analīžu biežums 

(izmantošana 


Dūņas: nav 

noteikts. 

Augsne: 

pirms pirmās 

izmantoša-nas 

Dūņas: 1 vai 2 

reizes gadā 

Augsne: 

pirms pirmās 

izmantošanas 

(dalībvalsts var 

noteikt biežāk) 

Izmantošana 

mežsaim niecībā, 

mežkopībā, 

rekultivācijā, 

zaļajās zonās 

Atļauta 

industriālajā 

dārzkopībā, 

zaļajās zonās, 

mežos, atkritumu 

poligonu 

rekultivācijai 


notekūdeņu 

dūņām 

(86/278/EEK) 

nereglamentē 

Sadedzināšana/ 

apglabāšana 

poligonos 

Apglabāšana 

poligonos: dūņas 

tiek pieņemtas cieto 

sadzīves atkritumu 

poligonos, apstrāde 

nav vajadzīga 

Sadedzināšana: --- 


atkritumu 

poligoniem 

(1999/31/EK) 


atkritumu 

sadedzināšanu 

(2000/76/EK) 

* I dūņu grupai/ II grupai 

108


12.3 SECINĀJUMI 

Baltijas jūras reģiona valstīs ir spēkā trīs veidu tiesību un normatīvie akti, kas reglamentē dūņu apstrādi: 

ES līmeņa direktīvas un pārējie tiesību akti, ES dalībvalstu tiesību normas, kas izstrādātas, lai ieviestu 

iepriekšminētās direktīvas, un to valstu standarti un normatīvi, kas nav ES dalībvalstis. Visus tos var aplūkot 

divos aspektos: forma, kādā tiesību akti ir pieņemti, un to prasību saturs. Lai gan prasības satura nozīme ir acīm 

redzama, izvērtējot tiesiskos ierobežojumus, ir svarīgi arī ņemt vērā normatīvo dokumentu formu vai tipu. 

Nacionālie tiesību un normatīvie akti, ar kuriem tiek ieviestas ES direktīvas, valstu, kas nav ES valstis, 

valsts standarti 

Lielākā daļa ES dalībvalstu tiesību un normatīvo aktu 

attiecībā uz dūņām ir izstrādāta, lai ieviestu ES direktīvas, 

no kurām svarīgākā ir Direktīva par notekūdeņu 

dūņām. Šī iemesla dēļ to forma un struktūra ir līdzīga. 

Gan Somijas Lēmums, gan arī Vācijas Rīkojums par 

notekūdeņu dūņu izmantošanu lauksaimniecībā skaidri 

izslēdz dūņu izcelsmes mēslošanas līdzekļus no to 

piemērošanas jomas. Arī Zviedrijas un Dānijas Rīkojumi 

ir ļoti līdzīgi, taču Dānijā dūņu izmantošanu lauksaimniecības 

vajadzībām reglamentē un kontrolē divi likumi. 

Baltijas valstīs aina ir atšķirīga: tikai Igaunijas Noteikumu 

struktūra ir līdzīga Somijas Lēmuma struktū 

rai. Turklāt visas trīs valstis – Igaunija, Latvija un 

Lietuva – reglamentē vairākus dūņu izmantošanas 

veidus vienā juridiskā dokumentā, kas parasti papildus 

to izmantošanai lauksaimniecībā ietver arī zemes 

rekul tivāciju, teritoriju apzaļumošanu, lietojumu zaļajās 

zonās un mežsaimniecībā, kā arī nepārtikas kultūraugu 

mēslošanai. Latvijas tiesību un normatīvie akti 

reglamentē visus gan notekūdeņu dūņu, gan arī komposta 

izmantošanas noteikumus. Polijā daļa no prasībām 

attiecībā uz dūņām ir iekļauta vispārējā Likumā par 

atkritumiem, bet pārējā – īpašā Dekrētā par notekūdeņu 

dūņām. 

Krievijā un Baltkrievijā noteikumi par dūņām ir noformēti 

pilnīgi atšķirīgā veidā. Atšķirībā no citām 

reģiona valstīm Krievijas normas, kas reglamentē dūņu 

izmantošanu lauksaimniecībā, nav tiesību vai normatīvo 

aktu, rīkojumu vai lēmumu līmenī, tās ir marķētas kā 

„valsts standarts" un pēc rakstura pielīdzināmas Eiropas 

Standartizācijas komitejas (CEN) dokumentiem. 

12.5. attēls. Fotoattēls: Johanna Karhu, HELCOM. 

Dūņu apstrādes un utilizēšanas ierobežojumi 

un prasības 

To ierobežojumu saturu, ko Baltijas jūras reģionu valstu 

tiesību un normatīvie akti nosaka dūņu apstrādei, var 

iedalīt prasībās, kuras ir kopīgas visiem minētajiem 

aktiem, un īpašās prasībās, kuras noteiktas tikai vienā 

valstī. Kopīgie ierobežojumi parasti attiecas uz šādiem 

faktoriem: 

• priekšapstrādes metodes; 

• smago metālu koncentrācijas robežvērtības dūņām un 

augsnei; 

• ierobežojumi attiecībā uz kultūraugiem un platībām, 

kurās dūņas tiek izmantotas; 

• tiesību un normatīvo aktu ievērošanas kontrole. 

Smago metālu robežvērtības dūņām un augsnei 

viszemākās ir Skandināvijas valstīs. Zviedrijā un Vācijā 

dūņu apglabāšana poligonos ir aizliegta, bet Dānijā 

un Somijā tā tiek izmantota ļoti reti, lai gan oficiāli nav 

aizliegta. Sakarā ar šiem faktoriem ir pieņemts uzskatīt, 

ka Skandināvijas valstu tiesību un normatīvie akti ir 

visstingrākie, taču Baltijas valstis un Polija savukārt ir 

noteikušas konkrētas un stingras sīki izstrādātas prasības, 

piemēram, attiecībā uz dūņu apstrādes procesiem un 

platībām, kurās dūņu izmantošana nav atļauta. Tas, 

109


vismaz no formālā viedokļa, padara dūņu izmantošanu 

sarežģītāku. Krievijas normas šajā aspektā ir ļoti līdzīgas 

Polijas un Baltijas valstu normām, paredzot vēl 

sarežģītākas to dūņu apjoma aprēķināšanas metodes, 

kuras atļauts izkliedēt uz lauksaimniecības augsnēm. 

Specifiskākas prasības attiecas uz tādiem jautājumiem 

kā ikgadējās slodzes, platības, kurās dūņas tiek 

izmantotas, kā arī nelauksaimnieciski izmanto 

šanas veidi. Tā, piemēram, sakarā ar to, ka ES 

Direktīva par notekūdeņu dūņām pieļauj izmantot 

abus ikgadējās slodzes noteikšanas paņēmienus, tikai 

Dānija, Zviedrija un Polija ir noteikušas maksimālo 

pieļaujamo sausnas daudzumu gadā, kuru atļauts izmantot 

augsnes apstrādāšanai (attiecīgi 7 tonnas/ha/ 

gadā, 5 tonnas/ha/3 gados un 3 tonnas/ha/gadā). Citas 

valstis ir izvēlējušās noteikt gada vidējo smago metālu 

koncentrācijas slodzi. Kaut arī Krievijai kā valstij, kas 

nav pievienojusies ES, nav jāpilda šīs prasības, tā ir 

noteikusi maksimālo pieļaujamo sausnas daudzumu 

gadā: 10 tonnas/ha/5 gados smagām augsnēm un 7 

tonnas/ha/3 gados vieglām smilšainām augsnēm. 

Platības, kurās notekūdeņu dūņu izmantošana nav 

atļauta, parasti ir pļavas un platības, kur tiek audzētas 

augļu un dārzeņu kultūras. Turklāt lielākā daļa valstu 

tiesību un normatīvo aktu papildina aizliegto platību 

sarakstu, iekļaujot tajā, piemēram, nacionālos parkus 

un aizsargājamās teritorijās, zonas ūdenstilpju tuvumā 

(Latvijas noteikumos tas ir ļoti precīzi definēts), 

applūstošas platības un mitrājus, kā arī sasalušu un 

apsnigušu augsni. Ģeogrāfiski dūņu izmantošana ir 

ierobežota tikai Polijā, kur normatīvie akti nosaka, ka 

dūņas var izmantot lauksaimniecības vajadzībām tikai tās 

vojevodistes (provinces) teritorijā, kur tās tiek ražotas. 

Attiecībā uz dūņu izmantošanas periodu kopumā ir 

aizliegts izmantot dūņas kultūraugu veģetācijas periodā 

(dažās valstīs ir skaidri definēts laika posms starp 

dūņu izmantošanu un audzēšanas sākumu). Lietuvas 

noteikumi nosaka, ka dūņas aizliegts izmantot no 

15. decembra līdz 1. martam. 

Vairumā reģiona valstu dūņu izmantošana ir atļauta 

nelauksaimniecības kultūru audzēšanā, mežsaimniecībā, 

zaļajās zonās, rekultivācijā vai meliorācijā, dažos gadījumos 

nosakot tādus pašus smago metālu koncentrācijas 

ierobežojumus, kādi noteikti izmantošanai lauk saimniecībā. 

Tikai Vācijas un Polijas tiesību akti aizliedz 

izmantot dūņas mežsaimniecībā – Vācijas Rīkojums 

par notekūdeņu dūņām aizliedz izmantot dūņas arī 

mežkopībā un zaļajās zonās. Dānijā zaļajās zonās atļauts 

izmantot tikai pasterizētas notekūdeņu dūņas, par dūņu 

izmantošanu dabiskajos mežos pašvaldības piemēro 

soda sankcijas. 

110

APSAIMNIEKOŠANAS VEIDU 

IZMANTOŠANAS STIMULI UN 

ŠĶĒRŠĻI 

13. DAŽĀDU DŪŅU 

Sarkanās aļģes, gliemenes un jūras pīlītes Baltijas jūrā. Fotoattēls: Samuli Korpinen, HELCOM.

STIMULI 

Dūņu apstrādes ikdienas izvēle un nākotnes problēmas nav saistītas tikai ar ūdens resursu apsaimniekošanas 

jautājumiem, bet ir atkarīgas arī no ierobežojumiem, stimuliem un politikas, piemēram, lauksaimniecības un 

enerģētikas jomās, tādējādi var teikt, ka problēmas ir saistītas ar plašākiem politikas vadlīniju un pārvaldes 

jautājumiem. Notekūdeņu attīrīšanas iekārtām Baltijas jūras reģionā tomēr jau pašlaik ir iespējas attīstīt 

modernu bioattīrīšanas koncepciju, ražojot atjaunojamos energoresursus un reciklējot barības elementus. 

13.1 DŪŅU APSTRĀDES TEHNOLOĢIJU IESPĒJU 

IZMANTOŠANAS IZMAKSAS UN EKONOMISKIE STIMULI 

Dūņu apsaimniekošanas izmaksas var sastādīt līdz 50% no kopējām notekūdeņu attīrīšanas iekārtas 

ekspluatācijas izmaksām, un dūņu apstrādes un utilizēšanas optimizācija var būtiski paaugstināt visas ūdens 

resursu apsaimniekošanas izmaksu efektivitāti (Starberg un citi, 2005). 

Dūņu transporta, utilizēšanas un iespējamās žāvēšanas 

izmaksas ir tieši atkarīgas no dūņu atūdeņošanas efektivitātes 

un sasniegtā sausnas satura (sīkāku infor māciju 

skat. 5.7. nodaļā). Šajā sakarā ieteicams sīki ap rēķināt 

atūdeņošanas rezultātus, enerģijas izmaksas un ķīmiskās 

apstrādes izmaksas, veicot eksperimentālos testus, lai 

pārbaudītu dažādas iespējas, un ņemt rezultātus vērā, 

pieņemot lēmumus un organizējot iepirkuma konkursus. 

Pieaugošās ārējo enerģijas avotu izmaksas, kā arī regulēti 

tarifi un pārējās atjaunojamo enerģijas avotu atbalsta 

shēmas ir anaerobās fermentācijas un biogāzes ražošanas 

ekonomiskie stimuli notekūdeņu attīrīšanas iekārtās. 

Tomēr galvenais fermentācijas mērķis ir stabi lizēt dūņas, 

turklāt, maksimāli palielinot enerģijas ražošanu, jāveic 

arī citu procesu turpmāka optimizācija un attīstīšana 

(Arnold, 2010). Lai gan biogāzes ra žo šanu iespējams 

uzlabot arī ar priekšapstrādes me todēm, piemēram, ar 

sadalīšanu ar ultraskaņu, šīm metodēm nepieciešamas 

papildu investīcijas un eks pluatācijas izmaksas. Tomēr 

veiksmīgi tehniskie risinā jumi var ietaupīt naudu, 

piemēram, saskaņā ar „Ultrawaves GmbH” aplēsēm 

sadalīšanas ar ultra skaņu ieviešana Bambergas 

notekūdeņu attīrīšanas iekārtā Vācijā gaistošo vielu 

noārdīšanai ļāva ietaupīt apmēram 1,5 miljonus eiro, jo 

nebija nepieciešams būvēt jaunu bioreaktoru (Nickel, 

2011). 

Salīdzinot dažādus risinājumus un ņemot vērā plašākus 

vides apsvērumus, iegūti pretrunīgi rezultāti. 

Piemēram, aprites cikla novērtējums liecina, ka dūņu 

sadedzināšana var būt dārgāka nekā citi risinājumi, 

neraugoties uz elektroenerģijas un siltumenerģijas 

ietaupījumu, ja ņem vērā siltumnīcefekta gāzu emisijas 

un neto oglekļa nospiedumu (Barber, 2009). Ir pierādīts, 

ka plaši izmantojamajai anaerobajai fermentācijai, jo 

īpaši ar modernu priekšapstrādi, ir ļoti zemas oglekļa 

emisijas, toties var rasties problēmas ar siloksāna, sēra 

vai halogēnu piemaisījumiem, kuru iedarbībā var sarūsēt 

iekārtas vai iestāties negaidītas izmaiņas tehnoloģiskajos 

procesos un procesa nestabilitāte (Arnold, 2010). 

Bez tam dūņu apstrādes izmaksas attīrīšanas iekārtās 

ietekmē arī vietējās dūņu utilizēšanas iespējas. Baltijas 

jūras reģionā dūņām, kas paredzētas izmantošanai 

lauksaimniecībā, vairumā gadījumu ir nepieciešama 

higienizācija. Kompostēšanai kā dūņu apsaimniekošanas 

variantam nepieciešamās platības pieejamība un tādējādi 

arī kompostēšanas izmaksas dažādās valstīs un dažādās 

notekūdeņu attīrīšanas iekārtās var ievērojami atšķirties. 

Attīrīšanas iekārtām pastāv iespēja izmantot ārēju uzņēmumu 

ārpakalpojumus, nododot tiem dūņas augsnes 

uzlabotāju vai mēslošanas līdzekļu ražošanai vai ārējiem 

biogāzes apsaimniekotājiem. 

13.1. attēls. Fotoattēls: Shutterstock/Hraska. 

112

STIMULI 

13.2 BĪSTAMAS VIELAS UN DŪŅU KVALITĀTE 

Notekūdeņu dūņas ir jāstabilizē un, iespējams, arī jādezinficē, lai iznīcinātu patogēnus. Papildus patogēniem 

dūņas satur daudz ķimikāliju mazos daudzumos. ES un nacionālie tiesību un normatīvie akti jau sen reglamentē 

smago metālu koncentrāciju, un tas ir nodrošinājis ievērojamu to apjoma samazināšanos sadzīves notekūdeņu 

dūņās. Nesen norisinājās intensīva diskusija par organiskajām vielām, kas atrodas sadzīves notekūdeņos un 

dūņās un tiek klasificētas kā bīstamas vielas. 

Attiecībā uz smagajiem metāliem jāatzīmē, ka augstu 

vara un cinka koncentrāciju notekūdeņos parasti 

rada mājsaimniecības, bet kadmija, hroma, dzīvsudra 

ba un cinka klātbūtni parasti rada rūpniecības 

uzņē mumi. Pēdējo 20 gadu laikā daudzās valstīs ir 

samazinājusies smago metālu koncentrācija notekūdeņu 

dūņās. Sadedzinot dūņas, tiek iznīcināti organiskie 

mikropiesārņojumi, dzīvsudrabs tiek atdalīts dūmgāzu 

attīrīšanas iekārtās, taču visu citu smago metālu 

koncentrācija pieaug, kas nepieļauj pelnu izmantošanu 

tiešai mēslošanai. Dažiem minerālmēslojumiem raksturīga 

augsta kadmija un urāna koncentrācija, kas nav 

raksturīga notekūdeņu dūņām (skat. 9. un 11. nodaļu). 

Organiskās ķīmiskās vielas dūņās galvenokārt rada 

mājsaimniecības, bet zināmā mērā arī rūpnieciskie 

notekūdeņi, ja tādi tiek ievadīti attīrīšanas iekārtās. Šie 

mikropiesārņotāji var ietekmēt dūņu izmantošanu 

augsnes uzlabošanai vai barības elementu reciklēšanai. 

Tā, piemēram, zāļu un liesmu slāpētāju atlieku un to 

noārdīšanās vai transformācijas produktu ir daudz un 

to ierobežošana vai pat konkrētu vielu monitorings 

sarežģīts un dārgs. Baltijas jūras reģionā Dānija un Vācija 

savu valstu tiesību un normatīvajos aktos ir noteikušas 

ierobežojumus attiecībā uz dažu organisko savienojumu 

klātbūtni notekūdeņu dūņās, kas tiek izmantotas lauksaimniecībā. 

Arī Zviedrija ir ieviesusi dažu organisko 

savienojumu standarta ierobežojumus. 

Lai izvērtētu riskus, jānovērtē noteiktu bīstamo vielu 

iespējamā kaitējuma varbūtība, tostarp iespējamie ceļi 

no bīstamo vielu avota (piemēram, notekūdeņu dūņām) 

uz receptoriem vidē vai cilvēku populācijā. Tradicionāli 

bīstamo vielu kontrole notekūdeņos un dūņās balstās uz 

ķīmiskajām analīzēm un atsevišķu vielu vai vielu grupu 

koncentrācijas robežvērtībām. Šī jautājuma risināšana 

ir sarežģīta arī tāpēc, ka gan dūņu apstrādes laikā, gan 

pēc nonākšanas augsnē norisinās atsevišķu piesārņotāju 

fizikālā, ķīmiskā un mikrobioloģiskā transformācija, 

noplūde un aizture (Aubain un citi, 2002). Daži patogēnu 

iznīcināšanas pasākumi, kas nepieciešami, ja dūņas tiek 

izmantotas lauksaimniecības kultūru audzēšanas platībās 

(higienizācija, laika ierobežojumi, kultūraugu vai platību 

tipi), arī var samazināt mikropiesārņojuma ietekmi. 

Ir izteikti priekšlikumi novērtēt visu potenciāli kaitīgo 

īpašību kopējo ietekmi un ekotoksiskumu izmaksu 

ziņā efektīvāk nekā tas iespējams, balstoties uz vienas 

vielas analīzēm, piemēram, veikt visu notekūdeņu 

analīzi (whole effluent analysis (WEA)), kas Vācijā un 

Dānijā tiek veikta dažiem rūpniecības notekūdeņiem. 

Plašāka WEA izmantošana sadzīves notekūdeņiem 

vai dūņām ir aplūkota projekta Bīstamo vielu kontrole 

Baltijas jūras reģionā, COHIBA (Nakari ANO Citi, 

2011) ietvaros, bez tam to ir apspriedusi HELCOM 

Monitoringa un novērtēšanas grupa (HELCOM 

MONAS, 2011). EUREAU ir komentējusi WEA 

113

STIMULI 

pieeju, uzsverot avota kontroles nepieciešamību, t.i., 

nepieciešamību novērst vielu nokļūšanu notekūdeņos 

un attīrīšanas iekārtās. WEA pieeja kā tāda būtu 

jāapvieno ar ķīmiskām analīzēm, lai noteiktu bīstamo 

vielu avotus un plānotu preventīvos pasākumus pēc 

kaitīgas ietekmes konstatēšanas konkrētā notekūdeņu 

kanalizācijas sistēmā. COHIBA ietvaros ir izstrādāti 

vadlīniju dokumenti un rekomendācijas, kā izanalizēt un 

salīdzināt dažādus pasākumus, kuru mērķis ir rentablā 

veidā samazināt noteiktu bīstamu ķīmisku vielu emisijas 

no sadzīves notekūdeņiem (Mathan un citi, 2012). 

Parasti dūņu sadedzināšanai tiek dota priekšroka gadījumos, 

kad lauksaimniecības platības, kurās dūņas 

varētu izmantot, ir pārāk ierobežotas vai atrodas ļoti 

tālu, kā arī tad, ja sabiedrība kategoriski iebilst pret dūņu 

izmantošanu lauksaimniecībā. Diskusijas par organisko 

ķīmisko vielu klātbūtni dūņās arī veicina sabiedrības 

pretestību pret dūņu izmantošanu lauksaimniecības 

vajadzībām (Aubain un citi, 2002). Sadedzināšanas 

rezultātā tiek iznīcinātas kaitīgās ķīmiskās vielas un 

ražota enerģija, tomēr vērtīgie barības elementi tiek 

zaudēti pelnos, kas parasti tiek uzskatīti par bīstamiem 

atkritumiem. Sadedzināšanas iekārtas arī rada emisijas 

gaisā, augsnē un, iespējams, arī ūdenī, bez tam apsaimniekotājam 

nepieciešama par vidi atbildīgo iestāžu atļauja 

(skat. 12. nodaļu). Tomēr valstīs, kur dūņu izmantošanai 

lauksaimniecībā un teritoriju labiekārtošanā ir svarīga 

nozīme, jau sen ir ieviesta prasība nodrošināt, lai 

attīrīšanas iekārtās ievadāmo notekūdeņu kvalitāte 

atbilstu noteiktām prasībām. Ja priekšroka tiek dota 

sadedzināšanai, nav nekāda stimula nodrošināt dūņu 

kvalitāti. 

13.3 FOSFORA RECIKLĒŠANA UN DŪŅU UTILIZĒŠANA 

Desmitiem gadu ārkārtīgi vērtīgais fosfors kopā ar nepietiekami attīrītajiem notekūdeņiem tika izvadīts ūdensceļos. 

Kopš divdesmitā gadsimta septiņdesmitajiem un astoņdesmitajiem gadiem sadzīves notekūdeņi Baltijas jūras reģionā 

tiek attīrīti pamatīgāk un efektīvāk, taču no notekūdeņu plūsmas atdalīto barības elementu atkalizmantošana 

nenotiek efektīvi. Lai palielinātu fosfora reciklēšanas efektivitāti, notekūdeņu attīrīšanas politikā fosfors jāuztver 

ne tikai kā piesārņojoša viela, bet arī kā atgūstamais resurss. Efektīvāka fosfora reciklēšana varētu arī palīdzēt 

samazināt fosfora slodzi uz vidi. 

Laika posmā no 1950. līdz 2000. gadam visā pasaulē 

mēslošanas līdzekļu patēriņš palielinājās sešas reizes, 

bet fosfora koncentrācija ekosistēmās pieauga vismaz 

par 75 % (UNEP, 2011). Fosfors no raktuvēm vispirms 

nonāk ķīmiskajā rūpniecībā un pēc tam kā mēslošanas 

līdzeklis (90 % no fosfātiem visā pasaulē tiek izmantoti 

lauksaimniecībā) – lauksaimniecībā un kultūraugsnē, pēc 

tam graudu, dārzeņu un gaļas sastāvā tas nonāk pārtikas 

rūpniecībā, kā pārtikas produkts – tirgū, no tirgus – 

pie patērētājiem ēšanai un beidzot – notekūdeņos. 

Fosfora zudumi sistēmā ir milzīgi – ceļā no raktuves līdz 

mājsaimniecībām tiek zaudēti apmēram 80 % fosfora. 

Nepārtraukti tiek veikti pasākumi, lai samazinātu fosfora 

zudumus lauksaimniecībā, piemēram, uzlabojot 

augsnes kvalitāti un novēršot eroziju. Tajā pašā 

laikā palielinās iedzīvotāju skaits un mainās ēšanas 

paradumi – cilvēki patērē aizvien vairāk gaļas un 

piena produktu, kā rezultātā visā pasaulē palielinājies 

pieprasījums pēc fosfora (Schröder un citi, 2011), tāpēc 

nepieciešams paaugstināt gan fosfora izmantošanas 

efek tivitāti, gan arī tā reģenerāciju atkalizmantošanai. 

ES mērķis ir samazināt atkarību no fosfora, gan 

samazinot tā zudumus (efektivitāte), gan arī palielinot tā 

reciklēšanas apjomu (reģenerācija); fosfors jau ir definēts 

kā prioritārais resurss (EEZ, 2011). 

Pašlaik ES vairāk nekā 40 % no notekūdeņu dūņām 

tiek izkliedēti augsnē (Milieu, 2008), tomēr augi daļu 

no tām neuzņem un nepārstrādā, jo fosfors ir saistīts ar 

dzelzs un alumīnija sāļiem, kas šķīst ļoti lēni (Schröder 

un citi, 2011). Nacionālo normatīvo aktu par mēslošanas 

līdzekļiem un Kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) 

noteikumos par subsīdijām lauksaimniekiem iespējams 

paredzēt noteiktu fosfora šķīdības līmeni mēslošanas 

līdzekļos vai augsnes uzlabošanas līdzekļos. Visas 

fosfora reģenerācijas tehnoloģijas vēl joprojām atrodas 

izmēģinājuma vai demonstrācijas posmos, un tām piemīt 

dažādas tehniskas problēmas, tāpēc to izmantošana 

pagaidām nav ekonomiski pamatota – Baltijas jūras 

reģionā vienīgais to izmantošanas piemērs ir Vācijā (skat. 

11. nodaļu). Maz ticams, ka atsevišķs ūdens attīrīšanas 

uzņēmums reģionā varētu tālāk attīstīt šādu tehnoloģiju 

un mainīt dūņās esošā fosfora ķīmisko formu, pie- 

114

STIMULI 

mēram, izdalot to no dzelzs savienojumiem un radot 

sa vienojumus ar augstāku šķīdības pakāpi. Ir izvirzīti 

priekšlikumi ieviest finanšu instrumentus, lai palielinātu 

fosfora pārstrādāšanas apjomu, piemēram, aplikt ar 

nodokli vai aizliegt izmantot dzelzs savienojumus 

kā nogulsnētājus attīrīšanas iekārtās (Schroder un 

citi, 2011), taču tas ir pretrunā ar stingrajām fosfora 

atdalīšanas prasībām un vides politikas mērķiem krasi 

samazināt fosfora slodzi uz viegli ievainojamo Baltijas 

jūru un tās hidrogrāfiskā baseina ūdenstecēm. 

Pirms uzsākt ražot kompostu vai citus dūņu izstrādājumus 

izmantošanai ne tikai lauksaimniecībā, bet arī 

teritoriju labiekārtošanā, rekultivācijā un zaļajās zonās, 

ūdens resursu apsaimniekošanas uzņēmumam (vai 

uzņēmumu grupai) jāizpēta vietējā tirgus konjunktūra. 

Bez tam pastāv iespēja, ka ir ieviesti dažādi noteikumi 

un nosacījumi attiecībā uz mēslošanas līdzekļu atbilstību 

prasībām un konkrētā izstrādājuma izmantošanai augsnes 

apstrādāšanai ir jāsaņem atļauja. Atļaujas saņemšana nav 

ūdens resursu apsaimniekošanas uzņēmuma pienākums, 

jo parasti šos izstrādājumus izplata un izmanto citi tirgus 

dalībnieki, piemēram, lauksaimnieki, taču šis fakts var 

ietekmēt tirgus konjunktūru. 

Baltijas jūras reģiona valstīs tiek īstenotas dažādas dūņu 

likvidēšanas stratēģijas: Somijā un Igaunijā vairāk nekā 

80 % dūņu tiek kompostēti un izmantoti teritoriju 

labiekārtošanā vai zaļajās zonās; Latvijā un Lietuvā 

vairāk nekā 30 % tiek izmantoti lauksaimniecībā; 

Vācijā vairāk nekā 50 % tiek sadedzināti (Milieu un citi, 

2008). Dažās valstīs nelielā apjomā tiek izmantota dūņu 

apglabāšana poligonos, piemēram, Zviedrijā, Polijā un 

Igaunijā pašlaik vairāk nekā 10 % notekūdeņu dūņu tiek 

apglabāti poligonos. Organisko atkritumu apglabāšanas 

apjoms tiek ierobežots, un tuvākajā nākotnē ES tiks 

praktiski aizliegta dūņu un to kompostu apglabāšana 

poligonos, tāpēc ir jāizstrādā citas utilizēšanas iespējas. 

Reģiona valstīs ārpus ES dūņu uzglabāšana lagūnās vai 

apglabāšana atkritumu poligonos joprojām ir visbiežāk 

izmantotā dūņu utilizēšanas metode, tomēr daudzās 

notekūdeņu attīrīšanas iekārtās tiek izmantotas vai tiek 

plānots izmantot arī tādas dūņu apstrādes metodes kā 

sadedzināšana, anaerobā fermentācija un kompostēšana. 

Valsts enerģētikas politika atstāj ievērojamu ietekmi uz 

šo metožu pieejamību. 

Ir izvirzīts priekšlikums izstrādāt ES direktīvu par 

fosforu un pārtikas drošību, ieviešot finanšu instrumentus, 

piemēram, nodokļus par fosfora zudumiem 

un reģenerācijas un reciklēšanas pasākumu finansēšanu 

(Schröder, 2011). Pastāv arī konkrētu valstu izvirzīti 

mērķi (skat. 11.1. nodaļu), piemēram, Zviedrija apņēmusies 

līdz 2015. gadam ieviest līdz 60 % sadzīves 

notekūdeņos esošā fosfora reciklēšanu. Interesi par šo 

pasākumu izrāda arī rūpniecības uzņēmumi: Eiropā 

lielākais fosfātu un kālija mēslošanas līdzekļu ražotājs 

„ICL Fertilizers Europe”” plāno izmantot reciklēto 

fosforu kā 10–15 % no savām izejvielām (SCOPE, 

2012; ICL Fertilizers Europe, 2012). 

13.2. attēls. Fotoattēls: Minna Pyhälä, HELCOM. 

115

STIMULI 

13.4 TIESISKAIS REGULĒJUMS – ES DIREKTĪVAS UN 

NACIONĀLIE TIESĪBU UN NORMATĪVIE AKTI 

Pašreizējos kopīgajos ierobežojumos attiecībā uz iespējamajiem dūņu apstrādes un utilizēšanas paņēmieniem ir 

iekļauti priekšapstrādes metožu ierobežojumi, smago metālu koncentrācijas robežvērtības dūņām un augsnei, 

ierobežojumi attiecībā uz kultūraugiem un platībām, kur atļauts izmantot dūņas, kā arī noteikumu ievērošanas 

kontrole (skat. 12. nodaļu). Astoņās no deviņām Baltijas jūras reģiona valstīm dūņu apsaimniekošanu un 

utilizēšanu reglamentē daudzas ES līmeņa direktīvas. 

ES Pamatdirektīva par atkritumiem definē notekūdeņu 

dūņas kā atkritumus. Savukārt Direktīva par komunālo 

notekūdeņu attīrīšanu aizliedz dūņu apglabāšanu virszemes 

ūdeņos vai izmešanu no kuģiem un izvadīšanu 

no cauruļvadiem kopš 1999. gada. Bez tam visus 

iespējamajos gadījumos jāveicina dūņu atkalizmantošana 

un līdz minimumam jāsamazina utilizēšanas veida 

negatīvā ietekme uz vidi. 

Lauksaimniecībā sadzīves notekūdeņu attīrīšanas iekārtu 

dūņas atļauts izmantot tikai saskaņā ar trešo direktīvu 

– Direktīvu par notekūdeņu dūņām, kas paredz 

pieņemamās lauksaimniecībā izmantojamo dūņu apstrādes 

metodes: bioloģiskā, ķīmiskā vai termiskā 

apstrāde, ilgstoša uzglabāšana vai cits pieņemams 

process, kura rezultātā ievērojami samazinās dūņu 

fermentācijas spēja un ar to izmantošanu saistītais 

veselības apdraudējums. Ceturtā direktīva – Direktīva 

par atkritumu poligoniem aizliedz šķidro atkritumu 

pieņemšanu poligonos, kā arī pienākumu samazināt 

poligonos apglabājamo biosabrūkošo atkritumu, tajā 

skaitā notekūdeņu dūņu, apjomu, izmantojot atkritumu 

šķirošanu, kompostēšanu, biogāzes ražo šanu 

vai materiālu un enerģijas reģenerāciju un recik lēšanu. 

Direktīva par atkritumu sadedzināšanu reglamentē 

dūņu sadedzināšanas iekārtu ekspluatāciju, 

nosakot pienākumu saņemt nacionālo vides iestāžu 

apstiprinājumu un reglamentējot visas šo iekārtu emisijas. 

Bez šīm piecām direktīvām pastāv arī citas, kas 

ietekmē sadzīves notekūdeņu dūņu apsaimniekošanu, 

piemēram, direktīvas par ķīmiskajām vielām. 

Jaunākās likumdošanas jomas iniciatīvas ir nesenā 

Direktīvas par notekūdeņu dūņām grozījumu apspriešana. 

2000. gadā ierosinātais 3. grozījumu projekts 

ierosina gandrīz pilnīgu direktīvas pārskatīšanu: svarīgākie 

jaunie aspekti paredz ieviest precīzas prasības 

attiecībā uz jēdzienu (1) „paplašināta apstrāde” un (2) 

„tradicionālā apstrāde” definīcijām galvenokārt saistībā 

ar dūņu higienizāciju un smaku samazināšanu. 2010. 

gadā Eiropas Komisija noraidīja ideju par atsevišķiem 

ES tiesību aktiem par bioatkritumu apsaimniekošanu, 

tāpēc jauni risinājumi, kas atbalsta labāku bioatkritumu 

apstrādi, bija jāmeklē, pārskatot spēkā esošos tiesību 

aktus, konkrēti, ES Direktīvu par notekūdeņu 

dūņām, tāpēc 3. projekts zaudēja nozīmi. Pašlaik ir izstrādāts 

jaunākais Darba dokuments par dūņām un 

bioatkritumiem, kas ierosina trīspakāpju likumdošanas 

sistēmu, kurā tiek nošķirti produkta kvalitātes komposts 

vai digestāts, lauksaimniecībā izmantojamās dūņas un 

bioatkritumi, kā arī zemākas kvalitātes bioatkritumi un 

dūņas, kurus atļauts izmantot tikai nelauksaimniecības 

platībās. 

Baltijas jūras reģiona valstīs pastāv konkrētu valstu 

tiesību un normatīvo aktu atšķirības, pie mē ram, 

visstingrākie smago metālu koncentrācijas ierobežojumi 

ir noteikti Skandināvijas valstīs un 

Vācijā. Igaunijā, Latvijā, Lietuvā 

(Baltijas valstis) un Polijā pastāv sīki 

izstrādāti dūņu apstrādes noteikumi 

un ierobežojumi attiecībā uz platībām, 

kurās dūņu izmantošana ir aizliegta. 

Izmantojot dūņas lauksaimniecībā 

un teritoriju labiekārtošanā, noteikti 

platību un dūņu izmantošanas laika 

ierobežojumi. Krievijā pastāv valsts 

standarti GOST un SanPiN, kas tiek 

piemēroti arī Baltkrievijā un satur 

tādas pašas prasības un noteikumus 

attiecībā uz dūņu apstrādi un 

izmantošanas platībām, kādi ir spēkā 

Baltijas valstīs. 

13.3. attēls. Fotoattēls: Shutterstock. 

116

STIMULI 

13.5 POLITISKĀ PĀRVALDĪBA UN CITAS REGULATĪVĀS 

METODES 

Papildus direktīvām Eiropas Savienībai ir arī citi pārvaldības instrumenti. Vēl viena starptautiska mēroga 

organizācija ir starpvaldību Baltijas jūras vides aizsardzības komisija (HELCOM), kas īsteno plaša mēroga 

politiku un rekomendācijas, pamatojoties uz ekosistēmisku pieeju, lai uzlabotu jutīgās jūras vides stāvokli un 

samazinātu piesārņojumu. Tā kā arī Krievija ir pievienojusies HELCOM, visas deviņas Baltijas jūras reģiona 

valstis ir apņēmušās īstenot HELCOM politiku. 

Baltijas jūra salīdzinājumā ar citām Eiropas jūrām ir 

īpaši jutīga pret barības elementu slodzi. Viens no 

svarīgākajiem Helsinku komisijas uzdevumiem ir sniegt 

rekomendācijas par pasākumiem, kas jāveic attiecībā 

uz konkrētiem piesārņojuma avotiem vai piesārņotām 

teritorijām, ņemot vērā Baltijas jūras reģiona īpatnības. 

Līgumslēdzējas puses īsteno šīs rekomendācijas ar 

savu valstu tiesību aktiem. Kopš divdesmitā gadsimta 

astoņdesmito gadu sākuma HELCOM ir pieņēmusi 

vairāk nekā 260 HELCOM rekomendāciju par Baltijas 

jūras aizsardzību, no kurām šobrīd ir spēkā 120 7 . 

Sagaidāmās HELCOM rekomendācijas par ilgtspējīgu 

dūņu apsaimniekošanu (skat. 1.2. nodaļu) varētu noteikt 

minimālo pieļaujamo ilgtspējīgu dūņu apstrādes 

procesa rezultātu neatkarīgi no konkrētiem tehniskajiem 

risinājumiem dažādās attīrīšanas iekārtās. Vadlīnijas ar 

mērķi racionalizēt un saskaņot dažādās prasības attiecībā 

uz dūņu izmantošanu, piemēram, lauksaimniecībā, 

varētu uzlabot pašreizējo situāciju. Šādā ilgtspējīgas 

dūņu apsaimniekošanas regulējumā varētu iekļaut arī 

ieteikumus par elektroenerģijas ražošanu nelielā apjomā, 

tālāko fosfora reciklēšanu, izmantojot dūņu produktus 

lauksaimniecībā, kā arī dūņās esošo kaitīgo vielu riska 

novērtēšanas vadlīnijas. 

Ir vieglāk un rentablāk samazināt fosfora izlietojumu 

šī izlietojuma rašanās vietā nekā tā beigu posmā. Ir 

aprēķināts, ka viena trešdaļu no fosfora apjoma sadzīves 

notekūdeņos varētu samazināt, ieviešot mazgāšanas 

līdzekļus bez fosfātiem, kā arī tas, ka mazgāšanas līdzekļi 

veido pat līdz 25% no vidējās fosfora slodzes (Zviedrijas 

Ķīmisko vielu aģentūra, 2010). Veļas mazgāšanas līdzek 

ļos fosfātus parasti aizstāj ar polikarbonskābēm 

un mālu ceolītiem. Dažās Baltijas jūras reģiona valstīs 

mazgāšanas līdzekļu bez fosfora lietošana ir izplatīta – 

HELCOM 2007. gadā pieņēma rekomendāciju 28E/7 

par polifosfātu aizvietošanu mazgāšanas līdzekļos 

(HELCOM, 2007). Eiropas Parlaments 2011. gada 

decembrī atbalstīja gandrīz pilnīgu ES aizliegumu 8 

13.4. attēls. Fotoattēls: Jannica Haldin, HELCOM. 

izmantot fosforu mājsaimniecības veļas mazgāšanas 

līdzekļos no 2013. gada jūnija. Līdzīgi ierobežojumi 

iekšzemes trauku mazgāšanas līdzekļiem, iespējams, 

tiks piemēroti no 2017. gada janvāra. Sakarā ar plašāku 

ceolīta izmantošanu sagaidāms ikgadējā dūņu apjoma 

pieaugums, tomēr fosfora nogulsnēšanas ķimikāliju 

izmantošana samazinās, samazinoties fosfora 

koncentrācijai neapstrādātos notekūdeņos. Reālais šo 

noteikumu efekts vēl ir jāsagaida. 

Plāns, kā aizsargāt Eiropas ūdens resursus (Blueprint to 

Safeguard Europe's Water), ir ES politikas pasākums ar 

mērķi atrisināt problēmas, kas saistītas ar laba Eiropas 

ūdens resursu stāvokļa sasniegšanu līdz 2015. gadam, 

ko paredz 2000. gadā pieņemtā Pamatdirektīva par 

ūdens resursiem. Saskaņā ar šo plānu tiks ieviesti ar 

ūdeni saistītas zaļās infrastruktūras pasākumi, realizēta 

konsekventa pieeja attiecībā uz ūdens lietošanas un 

ūdens piesārņojuma izmaksu internalizāciju, veikti 

efektīvas ūdens resursu izmantošanas pasākumi un 

noteikti līdz 2012. gada beigām novēršamie inovāciju 

ieviešanas šķēršļi (EK, 2012). 

7 

http://www.helcom.fi/Recommendations/en_GB/front/ 

8 

Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 14. marta Regula (ES) Nr. 259/2012, ar ko tiek grozīta Regula (EK) Nr. 648/2004 

par fosfātu un citu fosfora savienojumu izmantošanu mājsaimniecības veļas mazgāšanas līdzekļos un mājsaimniecības trauku 

mazgāšanas mašīnās izmantojamajos mazgāšanas līdzekļos. Dokuments attiecas uz EEZ. 

117

STIMULI 

Eiropas nacionālo ūdensapgādes un notekūdeņu 

apsaimniekošanas uzņēmumu asociāciju federācija 

EUREAU ir publicējusi savu nostāju attiecībā uz 

minēto plānu (EUREAU, 2012). Vienā no astoņiem 

iztirzātajiem jautājumiem tiek aplūkota ilgtspējīga 

dūņu apstrāde, uzsverot, ka dūņas būtu jāuzskata 

par resursu – par barības elementu un enerģijas 

avotu. EUREAU norāda, ka sakarā ar vienota tiesiskā 

regulējuma trūkumu apsaimniekotāji nejūtas pārliecināti 

par nākotni, bez tam trūkst arī finansējuma. Tā kā ES 

Direktīvas par notekūdeņu dūņām pārskatīšana ir 

atlikta, nepastāv skaidri definēts juridisks instruments, 

kas atbalstītu dūņu bioloģisko reģenerāciju. EUREAU 

uzskata, ka ES atkritumu apsaimniekošanas stratēģijas 

un Pamatdirektīvas par atkritumiem ietvaros pašreiz 

notiekošā diskusija par „atkritumu statusa beigām", 

rada iespēju atzīt dažus dūņu izcelsmes produktus, 

piemēram, kompostu, par lietderīgu mēslošanas līdzekli, 

ja tas atbilst augstas kvalitātes kritērijiem. Tas varētu būt 

stimuls, lai uzlabotu reciklēto dūņu kvalitāti un tādējādi 

uzlabotu arī to tēlu un pieņemamību. 

Izstrādājot atkritumu statusa beigu kritērijus 9 , vajadzētu 

pievērst galveno uzmanību galarezultātam, nosakot 

galaprodukta kvalitāti, nevis aizliedzot dūņas kā izejmateriālu.. 

13.5. attēls. Fotoattēls: Johanna Karhu, HELCOM. 

9 

http://ec.europa.eu/environment/waste/framework/end_of_waste.htm 

118

LITERATŪRA 

14. LITERATŪRA 

Adam, C. 2009. Techniques for P-recovery from wastewater, sewage sludge and sewage sludge ashes – an overview. 

In BALTIC 21. Seminar on Phosphorus recycling and good agricultural management practice. 29.–30.9.2009. Berlin. 

Arnold, M. 2010. Is waste water our new asset? VTT Impulse 2/2010. http://www.digipaper.fi/vtt_ 

impulse/56725/ 

ATV-DVWK-A 131E 2000. Dimensioning of Single-Stage Activated Sludge Plants, German water and waste water 

association (Former name ATV-DVWK, today DWA). Pieejams http://www.dwa.de, ISBN 978-3-935669-96-2, 

2000. 

ATV-DVWK-M 368E 2003. Biological Stabilisation of Sewage Sludge, German water and waste water association 

(Former name ATV-DVWK, today DWA). Pieejams http://www.dwa.de, ISBN 978-3-937758-71-8, 2003. 

Aubain, P., Gazzo, A., le Moux, J., Mugnier, E. 2002. Disposal and recycling routes for sewage 

sludge. Synthesis report 22 February 2002. Arthur Andersen, EC DG Environment – B/2. 

http://ec.europa.eu/environment/waste/sludge/pdf/synthesisreport020222.pdf 

Barber, W. P. F. 2009. Influence of anaerobic digestion on the carbon footprint of various sewage sludge treatment 

options. Water and Environment Journal 23: 170-179. 

Barjenbruch, M., Berbig C., Ilian J., Bergmann M. 2011. Sewage sludge dewatering without flocculant aid. 

(Schlammentwässerung ohne Flockungshilfsmittel). WWT-online.de 10/2011. http://www.wwt-online.de/sites/ 

wwt-online.de/files/schlammentw%C3%A4sserung_ohne_flockungshilfsmittel.pdf, pēdējā piekļuve 30.5.2012. 

(Vācu valodā). 

Bayerle, N. 2009. Phosphorus recycling in Gifhorn with a modified Seaborne process. (P-Recycling in Gifhorn mit 

dem modifizierten SeaborneProzess). Proceedings of BALTIC 21 Phosphorus Recycling and Good Agricultural 

Management Practice, 28.–30.9.2009. Berlin. . (Vācu valodā). 

Beier M., Sander M., Schneider Y., Rosenwinkel K.-H. 2008. Energy-efficient nitrogen removal. (Energieeffiziente 

Stickstoffelimination). Monthly journal of the DWA, KA, 55 2008. . (Vācu valodā). 

Bergs C.-G. 2010. New demand by sewage sludge and fertiliser regulation. (Neue Vorgaben für Klärschlamm nach 

der Klärschlamm-(AbfKlärV) und Düngemittelverordnung (DüMV)). VKU Infotag Klärschlamm, 9.11.2010. . (Vācu 

valodā). 

Berliner Wasserbetriebe 2012. http://www.bwb.de/content/language2/html/4951.php, pēdējā piekļuve 

22.5.2012. 

BIOPROS 2008. Short rotation plantations. Guidelines for efficient biomass production with the safe application 

of wastewater and sewage sludge. Pieejams www.biopros.info, pēdējā piekļuve 18.9.2012. 

BMBF&BMU 2005. http://www.phosphorrecycling.de, pēdējā piekļuve 20.09.2012 

Brendler, D. 2006. Use of the KEMICOND-Method with chamber filter presses – Results;. (Einsatz des 

KEMICOND-Verfahrens auf Kammerfilterpressen – Ergebnisse aus der Praxis). Der Kemwaterspiegel 2006, 

http://www.kemira.com/regions/germany/SiteCollectionDocuments/Brosch%C3%BCren%20Water/ 

Wasserspiegel%202006.pdf. (Vācu valodā) 

Burton, F.L , Stancel H.D.,. Tchobangoulos, G. 2003. Wastewater engineering, treatment and reuse. Metcalf and 

Eddy Inc, 4th edition. McGraw Hill. 

CEEP 2003. SCOPE Newsletter # 50. http://www.ceep-phosphates.org/Files/Newsletter/scope50.pdf. Centre 

Européen d’Etudes des Polyphosphates. 

CEEP 2012. SCOPE Newsletter # 84. http://www.ceep-phosphates.org/Files/Newsletter/ScopeNewsletter84. 

pdf. Centre Européen d’Etudes des Polyphosphates. 

DWA-M 366DRAFT 2011. Mechanical dewatering of sewage sludge. (Maschinelle Schlammentwässerung). Entwurf 

German water and waste water association (DWA). Pieejams http://www.dwa.de, ISBN 978-3-942964-05-0, 2011. 

(Vācu valodā) 

119

LITERATŪRA 

DWA-M 381E 2007. Sewage sludge thickening, German water and waste water association (DWA), 

http://www.dwa.de, ISBN 978-3-941897-43-4, 2007. 

Ener-G. About Digester Gas Utilisation. http://www.energ.co.uk/about-digester-gas-utilisation 

Einfeldt, J. 2011. Sludge handling in small and mid-size treatment plants. PURE workshop on sustainable sludge 

handling. Lübeck 7.9.2011. 

Pieejams http://www.purebalticsea.eu/index.php/pure:presentations_from. 

European Commission, DG Environment 2011. Conclusions of the Expert Seminar on the sustainability of 

phosphorus resources, 17th February 2011. Brussels. 

http://ec.europa.eu/environment/natres/pdf/conclusions_17_02_2011.pdf 

European Commission, DG Environment 2012. A Blueprint to safeguard Europe’s Waters. 

http://ec.europa.eu/environment/water/blueprint/index_en.htm, 

http://ec.europa.eu/environment/water/pdf/blueprint_leaflet.pdf. 

European Environment Agency EEA 2011. Resource efficiency in Europe – Policies and approaches in 31 EEA 

member and cooperating countries. EEA Report 5/2011. 

European Federation of National Associations of Water and Waste Water Services EUREAU 2012. 

EUREAU position on the Water Blueprint. 

http://eureau.org/sites/eureau.org/files/documents/2012.02.28-EUREAU_PP_Blueprint.pdf 

Guyer, J.P. 2011. An introduction to Sludge Handling, Treatment and Disposal. CED Engineering. 

Hammer, M.J. and Hammer, M.J. Jr 2001. Water and Waste water technology. 

HELCOM 2007. Recommendation 28E/5. Municipal wastewater treatment. Helsinki Commission, HELCOM 

Baltic Sea Action Plan, Helsinki. http://www.helcom.fi/Recommendations/en_GB/rec28E_5/ 

HELCOM 2007. Recommendation 28E/7. Measures aimed at the substitution of polyphosphates (phosphorus) in 

detergents. Helsinki Commission, HELCOM Baltic Sea Action Plan, Helsinki. 

http://www.helcom.fi/Recommendations/en_GB/rec28E_7/ 

HELCOM 2011. Monitoring and Assessment Group (MONAS), Meeting 15/2011, 4-7 October 2011. Document 

6/4 Application of Whole Effluent Assessment in the Baltic Sea region (COHIBA Project), Document 13/1 

Minutes of the 15th Meeting of the HELCOM Monitoring and Assessment Group (HELCOM MONAS). Pieejams 

http://meeting.helcom.fi/web/monas/1. 

Hermann, L. (Outotec Oyj, Oberusel) 2012. Personal information. 

ICL Fertilizers 2012. http://www.iclfertilizers.com/fertilizers/Amfert/pages/environment.aspx. Pēdējā 

piekļuve 10.9.2012. 

Ilian J. 2011. Sewage sludge dewatering with the ‘Rotations-Filtertechnik’. (Klärschlammentwässerung durch 

Rotations-Filtertechnik)., Sewage sludge forum, Rostock, 17.11.2011 (Vācu valodā). 

Jardin, N. 2011. P-Recovery out of sewage sludge and sewage sludge ashes-Status of development 

(Phosphorrückgewinnung aus Klärschlamm und Klärschlammasche – Stand der Entwicklung). Ruhrverband, DWA 

Klärschlammtage Fulda, 30.3.2011. (Vācu valodā). 

Kopp, J. 2010. Properties of Sewage sludge. (Eigenschaften von Klärschlämmen). Presentation on the VDI 

conference, 2010. (Vācu valodā). 

La Cour Jansen J, Gruvberger C, Hanner N, Aspegren H and A. Svärd 2004. Digestion of sludge and organic 

waste in the sustainability concept for Malmö, Sweden. Water SciTechnol. 2004; 49(10): 163-9. 

Lengemann, A. 2011. Berliner Wasserbetriebe, MAP – Recovery example: from a problem to marketing. (MAP – 

Recycling am Beispiel – von einem Problem bis zur Vermarktung), Klärschlammforum Rostock, 17.11.2011. (Vācu 

valodā). 

Machnicka, A., Grübel, K., Suschka, J. 2009. The use of hydrodynamic disintegration as a means to improve 

anaerobic digestion of activated sludge. Water SA Vol. 35 No. 1 January 2009. 

Pieejams http://www.wrc.org.za/. 

120

LITERATŪRA 

Mathan, C., Marscheider-Weidemann, F., Menger- Krug, E., Andersson, H., Dudutyte, Z., Heidemeier, 

J., Krupanek, J., Leisk, Ü., Mehtonen, J., Munne, P., Nielsen, U., Siewert, S., Stance, L., Tettenborn, 

F., Toropovs, V., Westerdahl, J., Wickman, T., Zielonka, U. 2012. Recommendation report. Cost-effective 

management options to reduce discharges, emissions and losses of hazardous substances. WP5 Final Report. Control 

of hazardous substances in the Baltic Sea region – COHIBA project. Federal Environment Agency of Germany 

(UBA). Pieejams http://www.cohiba-project.net/publications/en_GB/publications/. 

Milieu Ltd , WRc and Risk & Policy Analysts Ltd (RPA) 2008. Study on the environmental, economic and 

social impacts of the use of sewage sludge on land, volume 2. DG ENV.G.4/ETU/2008/0076r. 

http://ec.europa.eu/environment/waste/sludge/pdf/part_ii_report.pdf 

MMM 2011. Suomesta ravinteiden kierrätyksen mallimaa. Työryhmämuistio 2011:5. ISBN 978-952-453- 

649-3, ISSN 1797-4011. Helsinki. http://www.mmm.fi/attachments/mmm/julkaisut/tyoryhmamuistiot/ 

newfolder_25/5xN59lPQI/trm2011_5.pdf. (Somu valodā) 

www.mongabay.com, http://www.mongabay.com/images/commodities/charts/chart-phosphate.html, pēdējā 


Nakari, T., Schultz, E., Sainio, P., Munne, P., Bachor, A., Kaj, L., Madsen, K. B., Manusadžianas, L., 

Mielzynska, L., Parkman, H., Pockeviciute, D., Põllumäe, A., Strake, S., Volkov, E., Zielonka, U. 2011. 

Innovative approaches to chemicals control of hazardous substances. WP3 Final report. Control of hazardous 

substances in the Baltic Sea region – COHIBA project. Finnish Environment Institute SYKE. Pieejams 

http://www.cohiba-project.net/publications/en_GB/publications/. 

Nawa, Y. 2009. P- recovery in Japan the PHOSNIX process. A Poster from BALTIC 21 Phosphorus Recycling 

and Good Agricultural Management Practice, September 28- 30, 2009. http://www.jki.bund.de/fileadmin/dam_ 

uploads/_koordinierend/bs_naehrstofftage/baltic21/8_poster%20UNITIKA.pdf, pēdējā piekļuve 22.5.2012. 

Nickel, K., Velten, S., Sörensen, J., Neis, U. 2011. Sludge Disintegration: Improving Anaerobic and Aerobic 

Degradation of Biomass on Wastewater Treatment Plants. Presentation at the PURE Workshop on sustainable 

sludge handling. Lübeck 7.9.2011. 

Pieejams http://www.purebalticsea.eu/index.php/pure:presentations_from. 

Nielsen, S. 2007. Sludge treatment in reed bed systems and recycling of sludge and environmental impact. Orbicon. 

http://www.orbicon.com/media/UK_Artikel_Sludge_treatment_recycling_smn.pdf, pēdējā piekļuve 18.9.2012. 

Ostara 2010. Ostara Group, Questions and answers. http://www.ostara.com/files/u2/Ostara_Q__A.pdf 

Palfrey, R. 2011. Amendment of the EC sewage sludge directive (Novellierung der EG-Klärschlammrichtlinie – 

Folgenabschätzung), DWA Klärschlammtage Fulda, 29.3.2011. (Vācu valodā) 

Petzet, S., Cornel, P. 2011. Recovery of phosphorus from waste water. Presentation at the PURE-workshop in 

Lübeck. 7.9.2011. Pieejams http://www.purebalticsea.eu/index.php/pure:presentations_from. 

Petzet S., Cornel, P. 2010. New ways of Phosphorus recovery out of Sewage sludge ashes (Neue Wege des 

Phosphorrecyclings aus Klärschlammaschen). Technical University Darmstadt, DWA KA 4/2010. (Vācu valodā) 

PhöchstMengV 1980. Verordnung über Höchstmengen für Phosphate in Wasch- und Reinigungsmitteln 

(Phosphathöchstmengenverordnung), 4.6.1980. (Vācu valodā) 

Scheidig, K. 2009. Präsentation und Diskussion des Mephrec-Verfahrens, 9. Gutachtersitzung zur BMBF/BMU- 

Förderinitiative P-Recycling, 

http://www.jki.bund.de/fileadmin/dam_uploads/_koordinierend/bs_naehrstofftage/baltic21/Scheidig.pdf, 

30.9.2009, pēdējā piekļuve 14.8.2012. (Vācu valodā) 

Schmelz, K-Georg, 2011. Sludge handling in Bottrop. Presentation at the PURE Workshop on sustainable sludge 

handling. Lübeck 7.9.2011. Pieejams http://www.purebalticsea.eu/index.php/pure:presentations_from. 

Schillinger, H. 2006. Sewage sludge treatment by dehydratation and mineralisation in reed beds. International 

workshop on “Innovations in water conservation”. 21.-23.2.2006. Tehran water and wastewater company, Iran. 

http://www.rcuwm.org.ir/En/Events/Documents/Workshops/Articles/7/15.pdf, pēdējā piekļuve 18.9.2012. 

Schröder, J.J., Cordell, D., Smit, A.L., Rosemarin, A. 2011. Sustainable Use of Phosphorus, EU Tender ENV.B.1/ 

ETU/2009/0025, Wagenigen UR Report 357. 

121

LITERATŪRA 

SEPA 2002. Swedish Environmental Protection Agency (Naturvårdsverket). Action plan for recycling of phosphorus 

from sewage. Main report to the good sludge and phosphorus cycles. (Aktionsplan för återföring av fosfor ur avlopp. 

Huvudrapport till bra slam och fosfor i kretslopp). Raport 5214. (Zviedru valodā, kopsavilkums angļu valodā). 

SNV 2003. Statens Naturvårdverk. Risk för smittspridning via avloppslamm. SNV Rapport 5215. Stockholm. 

(Zviedru valodā) 

Starberg, K., Karlsson, B., Larsson, J. E., Moraeus, P. & Lindberg, A. 2005. Problem och lösningar vid 

processoptimering av rötkammardriften vid avloppsreningsverk. Svenskt Vatten AB. Svenskt Vatten Utveckling 

(SVU) / VA-forsk 2005-10. http://boffe.com/rapporter/Avlopp/Slam/VA-Forsk_2005-10.pdf. (Zviedru valodā) 

Swedish Chemical Agency 2010. Phosphates in detergents. Questions and answers. 

Umweltbundesamt 2009. Requierements of hygienisation for the amendment of the sewage sludge regulation 

(Anforderungen an die Novellierung der Klärschlammverordnung unter besonderer Berücksichtigung von 

Hygieneparametern) http://www.umweltdaten.de/publikationen/fpdf-l/3742.pdf. (Vācu valodā) 

UNEP Yearbook 2011. Emerging issues in our global environment, Phosphorus and food production. 

http://www.unep.org/yearbook/2011 

US Geological Survey (USGS) 2012. Annual Publications about Mineral Commodity Summaries – Phosphate 

Rock, http://minerals.usgs.gov/minerals/pubs/commodity/phosphate_rock/mcs-2012-phosp.pdf, pēdējā 


Vesilind, P. Aarne 2003. Wastewater Treatment Plant Design. Water Environment Federation. 

Walley, P. 2007. Optimising thermal hydrolysis for reliable high digester solids: loading and performance, European 

Biosolids and Organic Resources Conference, 2007, Aqua Enviro, Manchester, UK. 

WHO 2003. Guidelines for the Safe Use of Wastewater and Excreta in Agriculture Microbial Risk Assessment 

Section by S. A. Petterson & N. J. Ashbolt. 

Xie, Xing, Ghani, Ooi and Ng, 2005. Ultrasonic disintegration technology in improving anaerobic digestion of 

sewage sludge under tropic conditions, Paper Presented to 10th European Biosolids and Biowaste Conference, UK. 

November 2005. 

122

PIELIKUMS 

PIELIKUMS 

2.1. tabula. Kopējais dūņu apjoms tonnās Baltijas jūras reģiona valstīs, izteikts sausnā gadā (t/DS/g), kas paziņots 

ES Komisijai un ko izstrādās attiecīgās dalībvalstis (Milieu, WRc un RPA, 2008). ...................................12 

3.1. tabula. Gravitācijas blīvēšanas rezultāti attiecībā uz sausnas (DS) saturu, izmantojot vai neizmantojot flokulantus 

(DWA-M 381E, 2007), (Burton un citi, 2003)...............................................................................................20 

3.2. tabula. Dažādu blīvētāju salīdzinājums. DS = sausna.......................................................................................27 

3.3. tabula. PURE partneru salīdzinājums. DS = sausna........................................................................................27 

5.1. tabula. Pārskats par atūdeņošanas metodēm un to izmantošanu Baltijas jūras reģionā. DS = sausna .... 50 

5.2. tabula. PURE partneru fermentācijas izmantošanas un atūdeņošanas iekārtu salīdzinājums. BioP = bioloģiskā 

fosfora atdalīšana; DS = sausna........................................................................................................................51 

6.1. tabula. Dažādu higienizācijas metožu apskats. Atkarībā no noteikumiem un izmaksām (energoresursi, darbaspēks, 

kapitālieguldījumi, ķimikālijas) klasifikācija var mainīties (UBA dati, 2009). DS = sausna, NAI = notekūdeņu 

attīrīšanas iekārta..........................................................................................................................................64 

6.2. tabula. Baltijas jūras reģionā visbiežāk izmantojamo higienizācijas metožu salīdzinājums. .......................65 

7.1. tabula. Tiešās sildīšanas un netiešās sildīšanas metožu kopsavilkums. DS = sausna...................................72 

8.1. tabula. Sadedzināšana ārdu kurtuvēs un sadedzināšana verdošā slāņa kurtuvēs..........................................78 

9.1. tabula. Koncentrācija notekūdeņu dūņās (mg/kg sausnas (DS)) (Palfrey, 2011).........................................81 

10.1. tabula. Dažādu metožu salīdzinājums. DN process = denitrifikācijas un nitrifikācijas process.............. 89 

12.1. tabula. Salīdzināmās smago metālu koncentrācijas robežvērtības, izmantojot notekūdeņu dūņas lauksaimniecībā, 

kas noteiktas ar spēkā esošajiem Somijas, Zviedrijas, Dānijas un Vācijas tiesību un normatīvajiem aktiem. 

Ja konkrētā valstī tiek piemēroti vairāki tiesību vai normatīvie akti un tie paredz dažādas prasības attiecībā 

uz smago metālu koncentrāciju, tabulā uzrādīts tas tiesību vai normatīvais akts, ar kuru tiek ieviesta Direktīva 

par notekūdeņu dūņām.................................................................................................................................................103 

12.2. tabula. Spēkā esošo Somijas, Zviedrijas, Dānijas un Vācijas tiesību aktu par dūņu apstrādi un ES noteikumu 

kopsavilkuma analīze. MS = ES dalībvalsts (-is); --- = ‘nav norādīts’............................................................104 

12.3. tabula. Salīdzināmās smago metālu koncentrācijas robežvērtības, izmantojot notekūdeņu dūņas lauksaimniecībā, 

kas noteiktas ar spēkā esošajiem Igaunijas, Latvijas, Lietuvas un Polijas tiesību un normatīvajiem aktiem..................................................................................................................................................................................105 

12.4. tabula. Spēkā esošo Igaunijas, Latvijas, Lietuvas un Polijas tiesību aktu par dūņu apstrādi un ES noteikumu 

kopsavilkuma analīze. MS = ES dalībvalsts (is); --- = ‘nav norādīts’.....................................................................106 

12. 5. tabula. Smago metālu koncentrācijas robežvērtības, izmantojot notekūdeņu dūņas lauksaimniecībā, kas 

noteiktas ar spēkā esošajiem Krievijas un Baltkrievijas tiesību un normatīvajiem aktiem, salīdzinājumā ar ES 

noteikumiem. Krievija un Baltkrievija izmanto tos pašus standartus, tāpēc robežvērtības tiek salīdzinātas ar ES 

Direktīvā par notekūdeņu dūņām paredzētajām robežvērtībām............................................................................107 

12.6. tabula. Spēkā esošo Krievijas un Baltkrievijas tiesību aktu par dūņu apstrādi un ES noteikumu kopsavilkuma 

analīze. MS = ES dalībvalsts (-is); N = slāpeklis; --- = ‘nav norādīts’............................................................108 

123

POZITĪVA NOTEKŪDEŅU DŪŅU 

APSAIMNIEKOŠANAS PIEREDZE 

-Pielikums 

DESCRIPTIONS ON NATIONAL LEGISLATION 

ON SLUDGE HANDLING IN THE BALTIC SEA 

COUNTRIES 

PURE 

project on urban 

reduction of eutrophication 





PIELIKUMS 

A. SKANDINĀVIJAS VALSTIS UN VĀCIJA 

SOMIJA 

Galvenie atkritumu apsaimniekošanu reglamentējošie Somijas tiesību un normatīvie akti ir Vides ministrijas 

2000. gada 4. februāra Vides aizsardzības likums Nr. 86, 1993. gada 3. decembra Atkritumu apsaimniekošanas likums 

Nr. 1072, 2006. gada 30. novembra rīkojums Nr. 1040 „Par ūdens resursu apsaimniekošanu” un 1994. gada 19. 

augusta Sabiedrības veselības aizsardzības likums Nr. 763. 

Pēdējie divi tiesību akti ir piemērojami atkritumu apstrādei, pārvadāšanai un izmantošanai. Vides aizsardzības likums 

nosaka vispārējos mērķus – novērst atkritumu rašanos un kaitīgo ietekmi, un Atkritumu apsaimniekošanas likums 

nosaka „atkritumu hierarhiju”, reglamentējot atkritumu pārstrādāšanas un atkritumu apsaimniekošanas organizāciju. 

Somijas pašvaldības nosaka vietējos atkritumu apstrādes noteikumus un organizē komunālo un tiem līdzīgo atkritumu 

savākšanu, pārstrādi un apglabāšanu, kā arī uzrauga atkritumu apsaimniekošanu savās teritorijās. 

Notekūdeņu dūņu izmantošanu lauksaimniecībā reglamentē valdības 1994. gada 14. aprīļa lēmums Nr. 282 

„Par notekūdeņu dūņu izmantošanu lauksaimniecībā”, ar kuru tiek ieviesta ES Direktīva par notekūdeņu dūņām Nr. 

86/287. Šis lēmums piemērojams komunālo notekūdeņu attīrīšanas iekārtu notekūdeņu dūņām, citām salīdzināmas 

kvalitātes dūņām un no tām pagatavotajiem maisījumiem, bet no dūņām iegūto mēslojumu izmantošanu reglamentē 

2006. gada 29. maija Likums par mēslojumiem Nr. 539 . 

Lēmums skaidri nosaka, ka pirms izmantošanas lauksaimniecībā dūņas ir jāapstrādā, un sniedz pieņemamu 

apstrādāšanas metožu definīcijas: 

• fermentācija – dūņu apstrāde anaerobos apstākļos vairākas nedēļas minimālajā temperatūrā 33 – 35 °C; 

• stabilizācija ar kaļķi – vienmērīga kaļķa piejaukšana visai dūņu masai, lai paaugstinātu tās sākotnējo pH 

virs 12; 

vai kāda cita metode, ar kuru iespējams ievērojami samazināt patogēnu saturu un smakas, kā arī dūņu izmantošanas 

radīto kaitējumu veselībai vai videi. Lēmums nenosaka konkrētas prasības attiecībā uz patogēnu un organisko 

savienojumu saturu. 

Izmantojot notekūdeņu dūņas lauksaimniecībā, smago metālu koncentrācija nedrīkst pārsniegt lēmumā norādīto 

robežvērtību. Somijā noteiktās smago metālu koncentrācijas robežvērtības dūņām, augsnei un vidējās gada 

noslodzes robežvērtības, tāpat kā citu Skandināvijas valstu noteiktās robežvērtības, ir vienas no augstākajām ES. 

Somijas tiesību aktu īpatnība ir fakts, ka tiek noteikta maksimālā pieļaujamā smago metālu koncentrācija dūņās, kas 

tiek izmantotas kā dūņu maisījumu izejvielas. Bez tam lēmums nosaka, ka aramzemes pH vērtībai jābūt virs 5,8, bet 

ar kaļķi stabilizētu dūņu gadījumā pH jābūt virs 5,5. 

Ir noteikti arī citi ierobežojumi attiecībā uz platībām, kurās var izmantot notekūdeņu dūņas. Tās atļauts izmantot 

augsnēm, kur tiek audzēti graudaugi, cukurbietes, eļļas kultūraugi vai kultūraugi, kas netiek izmantoti cilvēku pārtikai 

vai dzīvnieku barībai. Bez tam dūņas var izkliedēt uz zālājiem tikai tad, kad zālaugi un viengadīgie augi ir novākti, un 

dūņas ir rūpīgi jāiear. Tomēr kartupeļus, sakņaugus un dārzeņus nedrīkst audzēt līdz vismaz 5 gadus pēc pēdējās dūņu 

izmantošanas aramzemes mēslošanai. 

Lēmums nenosaka precīzus lauksaimniecībā izmantojamo dūņu daudzuma ierobežojumus, norādot, ka šie daudzumi 

jānosaka, pamatojoties uz augsnes kvalitāti un audzējamo kultūraugu barības elementu vajadzībām (ievērojot smago 

metālu ikgadējo noslogojumu, ko rada dūņu izmantošana). 

Lēmums (2. pielikums) nosaka dūņu un kultūraugsnes analizēšanas prasības: abos gadījumos jānosaka smago 

metālu koncentrācija un pH vērtība, un dūņām papildus jānosaka sausnas saturs, nedegošais atlikums, kā arī kopējā 

slāpekļa un fosfora koncentrācija. Analīžu veikšanas biežums ir noteikts atsevišķi pirmajam gadam un nākamajiem 

1 

Lēmums Nr. 282/1994 definē dūņu maisījumu kā izstrādājumu, kas iegūts, sajaucot dūņas ar augstas kvalitātes piemaisījumiem, 

piemēram, kūdru, kaļķiem vai tīru neapstrādātu augsni, bet ne ar mēslošanas līdzekļiem. 

2 

Likums par mēslojumiem Nr. 539/2006 reglamentē mēslojumus, augsnes uzlabotājus, blakusproduktus, kurus var izmantot kā 

mēslojumus, kā arī kompostus; tas piemērojams arī mēslojumiem, kas norādīti EP un padomes Regulā EK Nr. 2003/2003 (par 

mēslošanas līdzekļiem), taču notekūdeņu dūņas kā mēslojums nav iekļautas Likuma par mēslojumiem piemērošanas apjomā. 

3 

Salīdzinājumam skat. 1. tabulu. 

2

PIELIKUMS 

gadiem un ir atkarīgs no notekūdeņu attīrīšanas iekārtas noslodzes (piemēram, ja attīrīšanas iekārtas noslodze 

pārsniedz 100 000 CE, pirmajā gadā analīze jāveic vismaz 12 reizes un nākamajos gados – vismaz 4 reizes gadā). 

Lēmumā nav skaidri noteikts atbildīgais par minēto analīžu veikšanu, taču ir noteikts notekūdeņu attīrīšanas iekārtas 

īpašnieka pienākums uzrādīt dūņu lietotājiem dūņu analīžu rezultātus (kvalitātes parametrus un būtisku informāciju 

par dūņu izcelsmi un apstrādāšanu), kā arī kārtot visu ar dūņu lietotājiem noslēgto līgumu reģistrus (vismaz par 5 

gadiem) un iesniegt pārskatus pašvaldības vides aizsardzības komisijām un veselības aizsardzības komisijām, kā arī 

reģionālajām ūdens resursu apsaimniekošanas iestādēm. 

Saskaņā ar iepriekš norādīto Vides aizsardzības likumu atkritumu apstrādāšanai un pārstrādei nepieciešama atļauja. 

2000. gada 18. februāra rīkojums Nr. 169 „Par vides aizsardzību”, kas papildina Vides aizsardzības likumu, nosaka, 

ka atkritumu poligoniem, atkritumu sadedzināšanas iekārtām, kompostēšanas iekārtām, kā arī visām citām atkritumu 

apstrādāšanas vai pārstrādes iekārtām nepieciešama vai nu vietējo kompetento iestāžu (ja šīs iekārtas apstrādā < 5000 

tonnas pārstrādājamo vai apglabājamo atkritumu gadā), vai ekonomikas attīstības, transporta un vides centru (> 5000 

tonnu) izsniegta licence. Tomēr notekūdeņu dūņu izkliedēšanai un izmantošanai saskaņā ar lēmumu „Par notekūdeņu 

dūņu izmantošanu lauksaimniecībā" šāda atļauja nav nepieciešama. 

Saskaņā ar Lauksaimniecības un mežsaimniecības ministrijas 2007. gada 13. februāra lēmumu Nr. 656/01 

mežsaimniecībā izmantotajiem augsnes uzlabotājiem, ar mēslojumu bagātinātiem augšanas substrātiem, 

kompostiem un blakusproduktiem ir jāatbilst prasībām par smago metālu koncentrāciju, kas ir analoģiskas lēmumā 

„Par notekūdeņu dūņu izmantošanu lauksaimniecībā” noteiktajām prasībām, taču izteiktas miligramos uz vienu 

kilogramu svara dabiski mitrā stāvoklī (augsnes uzlabotājiem un kompostiem). Ar mēslojumu bagātinātu augšanas 

substrātu robežvērtības lēmumā (656/01/2007) ir izteiktas miligramos uz vienu litru, un tās ir skaitliski vienādas 

ar augsnēm piemērojamajām robežvērtībām, kas paredzētas valsts padomes lēmumā, ar vienu izņēmumu: arsēna 

robežvērtība (25 mg/l). Augsnes uzlabotājiem, kas tiek izmantoti publiskajās zaļajās zonās vai ainavu veidošanā, nav 

jāatbilst šīm prasībām, jo ainavu veidošana bieži tiek veikta uz ceļu nogāzēm un atkritumu poligonos, kur jau pastāv 

noteikts piesārņojuma līmenis. 

Notekūdeņu dūņu sadedzināšanā tiek piemērots valdības 2003. gada 1. maija rīkojums Nr. 362 „Par atkritumu 

sadedzināšanu”, ar kuru tiek ieviesta ES Direktīva par atkritumu sadedzināšanu Nr. 2000/76. Tāpat kā minētā 

Direktīva, šis rīkojums nosaka prasības attiecībā uz iekārtu tehniskajiem parametriem, sadedzināšanas procesiem, 

emisijas robežvērtībām un mērīšanas sistēmu, taču satur arī atrunu par vēlamo enerģijas reģenerāciju sadedzināšanas 

procesā. 

1997. gada 1. oktobra valdības lēmums Nr. 861 „Par atkritumu poligoniem”, ar kuru tiek ieviesta ES Direktīva 

par atkritumu poligoniem Nr. 1999/31, piemērojams arī notekūdeņu dūņām, kas tiek klasificētas kā biosabrūkoši 

atkritumi . Šis lēmums reglamentē arī atkritumu poligonu gāzu apstrādi: slēgto atkritumu poligonu gāzes ir jāsavāc 

un jāreģenerē vai jāapstrādā. 

Jāatzīmē, ka Somijas atkritumu apsaimniekošanas stratēģija, kas apraksta darbības, kas nepieciešamas Direktīvas par 

atkritumu poligoniem mērķu īstenošanai, jau pagātnē ir bijusi pietiekami efektīva: poligonos apglabāto biosabrūkošo 

atkritumu apjoms pašlaik ir par 50 % mazāks nekā pirms 10 gadiem. Pašreizējā Nacionālajā atkritumu apsaimniekošanas 

plānā ir noteikti jauni atkritumu poligonos nonākušo biosabrūkošo sadzīves atkritumu apjoma samazināšanas mērķi 

laika posmam no 2006. līdz 2016. gadam: 

• līdz 2006. g. – ne vairāk par 75 % un 

• līdz 2016. g. – ne vairāk par ne vairāk par 35% no 1994. gadā saražotā biosabrūkošo sadzīves atkritumu 

apjoma. 

Tas nozīmē, ka 2016. gadā atkritumu poligonos varēs apglabāt ne vairāk par 25 % no visa paredzamā biosabrūkošo 

atkritumu apjoma. 

4 

Šīs Direktīvas izpratnē spēja sadalīties aerobos vai anaerobos apstākļos, kas attiecas uz biosabrūkošiem sadzīves atkritumiem vai 

citiem salīdzināma veida un uzbūves biosabrūkošiem atkritumiem, kas radušies rūpniecībā, pakalpojumu sniegšanas rezultātā utt. 

3

PIELIKUMS 

ZVIEDRIJA 

Zviedrijā valsts līmenī par notekūdeņu un notekūdeņu dūņu apsaimniekošanas jautājumiem atbild divas institūcijas: 

Vides ministrija un Zviedrijas Vides aģentūra (SEPA) – konsultatīva organizācija, kas palīdz ieviest un īstenot vides 

tiesību aktus. 1998. gada 11. maija Vides aizsardzības likums SFS 1998:808 ir galvenais tiesību akts, kas reglamentē 

vides piesārņošanu un cita starpā nosaka vidi apdraudošas darbības, kuru veikšanai nepieciešama videi bīstamas 

darbības atļauja. 

Vietējā līmenī pašvaldības organizē atkritumu savākšanu un apglabāšanu un atbild par visu notekūdeņu attīrīšanas 

iekārtu pārvaldību. Pašvaldības valde informē kompetentās reģionālās (apgabala) iestādes par saražoto notekūdeņu 

dūņu apjomiem, šo dūņu kvalitāti un lauksaimniecībā izmantoto dūņu apjomiem, un kompetentās administratīvā 

apgabala iestādes iesniedz SEPA gada pārskatu par šiem jautājumiem. 

Zviedrijā notekūdeņu dūņu izmantošanu lauksaimniecībā reglamentē 1994. gada 30. maija rīkojums SNFS 1994:2 

„Noteikumi par vides, it īpaši augsnes aizsardzību, izmantojot notekūdeņu dūņas lauksaimniecībā”. Ar šo rīkojumu 

tiek ieviesta ES Direktīva par notekūdeņu dūņām Nr. 86/287, un tas piemērojams notekūdeņu dūņām, kas iegūtas 

no pašvaldību notekūdeņu attīrīšanas iekārtām, septiskajām tvertnēm un līdzīgām komunālo un sadzīves notekūdeņu 

attīrīšanas iekārtām, kā arī citām līdzīgas uzbūves notekūdeņu attīrīšanas iekārtām. 

Rīkojums paredz šādus notekūdeņu dūņu apstrādes veidus: bioloģiskā, ķīmiskā vai termiskā apstrāde, ilgstoša 

uzglabāšana vai jebkuras citas darbības ar mērķi ievērojami samazināt dūņu izmantošanas radīto veselības 

apdraudējumu. Pretēji citām Skandināvijas valstīm (un arī lielākajai daļai ES valstu) Zviedrijas normatīvie akti 

pieļauj izmantot neapstrādātas dūņas, ja tās tiek iestrādātas augsnē ne vēlāk kā 24 stundas pēc izkliedēšanas un to 

izmantošana nerada neērtības vietējiem iedzīvotājiem. Bez tam rīkojums nosaka, ka dūņas jāizmanto atbilstoši augu 

prasībām pēc barības elementiem un tādā veidā, kas nepazemina augsnes, virszemes ūdeņu un gruntsūdeņu kvalitāti. 

Rīkojumā noteiktās smago metālu koncentrācijas robežvērtības dūņām un augsnei un vidējās gada noslodzes 

robežvērtības ir daudz augstākas par robežvērtībām, kas noteiktas ar ES Direktīvu par notekūdeņu dūņām. Nav 

noteiktas patogēnu un organisko savienojumu robežvērtības dūņām. 5 

Rīkojumā sniegts to platību saraksts, kurās dūņu izmantošana ir aizliegta: 

• ganības; 

• aramzeme, kas tiek izmantota ganībām, kā arī gadījumos, kad lopbarības kultūraugi jānovāc desmit 

mēnešu laikā pēc dūņu izkliedēšanas; 

• platības, kurās tiek audzētas ogas, kartupeļi, sakņu dārzeņi, dārzeņi vai augļi (izņemot augļu kokus); 

• platības, kas paredzētas turpmākai ogu, kartupeļu, sakņu dārzeņu un tādu dārzeņu, kas parasti tieši 

saskaras ar augsni un ko parasti patērē neapstrādātus, audzēšanai, – vismaz 10 mēnešus pirms ražas 

novākšanas. 

Zviedrijas noteikumi paredz notekūdeņu dūņu ražotājam pienākumu veikt dūņu analīzi, nosakot to sausnas saturu, 

pH, kopējo slāpekļa un fosfora, amonija slāpekļa un smago metālu koncentrāciju; analīzes veikšanas biežums ir 

atkarīgs no notekūdeņu attīrīšanas iekārtas noslogojuma un ir robežās no 12 reizēm gadā iekārtām, kuru noslodze 

ir lielāka par 20 000 CE, līdz vienai reizei gadā iekārtām, kuru noslodze ir 200 CE un mazāka. Bez tam notekūdeņu 

dūņu ražotājam ir pienākums iesniegt dūņu lietotājam dūņu satura deklarāciju (uzrādot notekūdeņu dūņu izcelsmi, 

apstrādāšanas veidu, sastāvu un kvalitāti), kārtot saražoto un lauksaimniekiem piegādāto dūņu apjoma uzskaiti (par 

vismaz 10 gadiem) un iesniegt pārskatus iestādei, kas pārrauga notekūdeņu attīrīšanas iekārtas darbību. Pirms pirmās 

notekūdeņu dūņu izmantošanas jāveic augsnes analīze, lai noteiktu smago metālu koncentrāciju un sausnas saturu. 

Zviedrijas lauksaimnieku federācija (LRF) un Zviedrijas Ūdens un notekūdeņu nozares pārstāvju asociācija (VAV) 

ir izdevusi vadlīnijas par papildu kvalitātes nodrošināšanu attiecībā uz dūņu izmantošanu lauksaimniecībā. Turklāt 

5 

Saskaņā ar 1994. gadā parakstīto SEPA, Zviedrijas lauksaimnieku federācijas (LRF) un Zviedrijas ūdens un notekūdeņu nozares 

pārstāvju asociācijas (VAV) vienošanos tika noteiktas organisko savienojumu koncentrācijas robežvērtības. Šīs vienošanās nolūks 

bija veicināt vairāk kā 1/3 no visām saražotajām dūņām izmantošanu lauksaimniecībā, bet tā tika atsaukta 1999. gada oktobrī, kad 

LFR ieteica saviem dalībniekiem pārtraukt izmantot dūņas galvenokārt sakarā ar bažām par pieaugošo dūņās atrasto broma liesmu 

slāpētāju koncentrāciju, sudraba uzkrāšanos augsnē sakarā ar dūņu izmantošanu, kā arī ar higiēnas riskiem, kas saistīti ar slimnīcu 

notekūdeņiem. 

4

PIELIKUMS 

Zviedrijas SEPA publicē dokumentus, ko var uzskatīt par pozitīvas pieredzes standartu noteiktās jomās. SEPA 

vispārējās vadlīnijas 1990:13 „Sadzīves notekūdeņu attīrīšanas iekārtu dūņas" nosaka ieteicamās maksimālās smago 

metālu koncentrācijas vērtības un ieteikumus attiecībā uz higiēnisko drošību un sausnas noslodzi, kad dūņas tiek 

izmantotas mežsaimniecībā, teritoriju labiekārtošanā, dārzkopībā un zemes rekultivācijai. 

Notekūdeņu dūņu un citu atkritumu sadedzināšanā ir jāievēro SEPA 2002. gada 11. decembra Noteikumi par 

atkritumu sadedzināšanu NSF 2002:28 (ar SNFS grozījumiem 2010:3), kuru pamatojums ir ES Direktīva par 

atkritumu sadedzināšanu Nr. 2000/76 un kuri nosaka prasības attiecībā uz iekārtu tehniskajiem parametriem un 

emisijas robežvērtībām. 

Attiecībā uz atkritumu apglabāšanu poligonos jāatzīmē, ka no 2005. gada organiskie atkritumi (ieskaitot 

notekūdeņu dūņas) saskaņā ar atkritumu apsaimniekošanas noteikumiem, galvenokārt ar Vides likumu, atkritumu 

poligonos netiek pieņemti. Sadedzināmu atkritumu apglabāšana poligonos Zviedrijā ir aizliegta kopš 2002. gada, bet 

sadedzināto dūņu pelni parasti poligonos tiek pieņemti. 

DĀNIJA 

Dānijas Vides ministrijas 2010. gada 26. maija likumpamatotais rīkojums Nr. 879 „Par vides aizsardzību” un 2011. 

gada 7. marta likumpamatotais rīkojums Nr. 224 „Par atkritumu apsaimniekošanu” veido tiesisko regulējumu, kas 

nosaka pašvaldību pienākumu apsaimniekot atkritumus. Šie normatīvie akti definē atkritumu hierarhiju, pašvaldību 

atbildību par atkritumu apsaimniekošanas jaudu nodrošināšanu, par informācijas sniegšanu saistībā ar atkritumu 

apglabāšanu, kā arī nosaka tām pienākumu izstrādāt gan īstermiņa, gan arī ilgtermiņa atkritumu apsaimniekošanas 

stratēģijas un atkritumu apsaimniekošanas plānus (attiecīgi uz 2 un 12 gadiem). 

2006. gada 13. decembra likumpamatotais rīkojums Nr. 1650 „Par atkritumu izmantošanu lauksaimniecībā” 

(„Rīkojums par notekūdeņu dūņām”) stājās spēkā 2007. gada 1. janvārī, un ar to tiek ieviesta ES Direktīva par 

notekūdeņu dūņām Nr. 86/287. Rīkojums definē, kādā apmērā atkritumus iespējams izmantot lauksaimniecības 

mērķiem, nenodarot kaitējumu videi, un ir piemērojams privāto mājsaimniecību, iestāžu un uzņēmumu atkritumiem, 

ieskaitot kompostētos atkritumus, apstrādātus notekūdeņus un notekūdeņu dūņas (no komunālajām un rūpniecības 

kanalizācijas sistēmām), ja šie atkritumi ir piemēroti lauksaimniecības mērķiem un nepārsniedz videi kaitīgu vielu 

koncentrācijas robežvērtības. 

„Rīkojuma par notekūdeņu dūņām” piemērošanas apjomu var iedalīt divās daļās: atkritumi, kas īpaši uzskaitīti šajā 

rīkojumā, un tajā neuzskaitītie atkritumi. 1. pielikumā uzskaitītos atkritumus atļauts izmantot lauksaimniecībā bez 

īpašas atļaujas, ja tiek ievēroti minētā rīkojuma noteikumi, proti: tie ir organiskie atkritumi, notekūdeņu dūņas un 

nogulsnes, kas radušās, piemēram, kultūraugu ražošanas procesā, augkopības, akvakultūras un dzīvnieku izejvielu 

pārstrādes procesos. Lauksaimniecības vai mežu zemē iestrādājamo atkritumu izmantošanas priekšnoteikums ir 

fakts, ka konkrētajiem atkritumiem piemīt reāla augsnes uzlabošanas vērtība, piemēram, tie satur slāpekli, fosforu, 

kāliju, sēru vai kaļķus. Neuzskaitīto atkritumu izmantošanas atļaujas piešķiršanu izvērtē pašvaldība. 

Smago metālu koncentrācijas, patogēnu un organisko savienojumu robežvērtības ir noteiktas ne tikai 

„Rīkojumā par notekūdeņu dūņām”, bet arī ar 2000. gada 24. janvāra likumpamatoto rīkojumu Nr. 56 „Par notekūdeņu 

dūņu izmantošanas lauksaimniecībā kontroli”. Dānijas normatīvie akti sniedz atkritumu apsaimniekotājam 

iespēju izvēlēties vai nu ar sausnu saistītas robežvērtības, vai arī ar fosforu saistītas smago metālu koncentrācijas 

robežvērtības dūņām, kas ir pamatotas ar obligātu dūņu defosfatēšanas pienākumu, ko nosaka katrai attīrīšanas 

iekārtai ar noslodzi virs 5000 CE. Abi rīkojumi paredz prasības attiecībā uz patogēnu saturu iepriekš apstrādātās 

dūņās: tās nedrīkst saturēt salmonellas, un fekālo streptokoku saturam jābūt mazākam par 100 uz vienu gramu. 

Lauksaimniecībā izmantojamo dūņu organisko savienojumu satura robežvērtības ir noteiktas DEHP (bis (2-etilheksil) 

ftalātam), PAO (policikliskajiem aromātiskajiem ogļūdeņražiem), NFE (nonilfenolam (un etoksilātiem)) un LAS 

(lineārajiem alkilbenzola sulfonātiem). Lielākā daļa no tām ir definētas arī kā ES līmeņa prioritārās bīstamās vielas 

(taču robežvērtības ES līmenī līdz šim nav noteiktas). 

5

PIELIKUMS 

„Rīkojuma par notekūdeņu dūņām” 3. pielikums apraksta „atkritumu izmantošanas sanitārās prasības”, kas 

piemērojamas dažāda veida dūņām, un nosaka apstrādāšanas veidus atbilstoši paredzētajai izmantošanai. Tie ir 

šādi: 

• aizliegts izmanot neapstrādātas notekūdeņu dūņas; 

• stabilizētas notekūdeņu dūņas aizliegts izmantot dārzkopībā vai ēdamiem kultūraugiem (kurus var 

ēst neapstrādātus, izņemot augļu kokus), un tās jāiestrādā augsnē 12 stundu laikā pēc izkliedēšanas uz 

laukiem, kuros tiek audzēta pārnadžiem paredzēta lopbarība; komposts jāiekliedē un jāiestrādā augsnē 

pirms sējas; 

• stabilizācija ar vienu no šādiem paņēmieniem: anaerobā fermentācija, aerobā fermentācija, 

kompostēšana bez temperatūras kontroles, stabilizēšana ar kaļķi, uzglabāšana 6 mēnešus; 

• notekūdeņu dūņas, kurām ir piemērota kontrolēta kompostēšana, nevar izmantot ēdamiem 

kultūraugiem vai dārzkopībā (platībās, kur izmantotas notekūdeņu dūņas, vienu gadu pēc pēdējās 

izmantošanas var audzēt tikai graudaugus vai nobriedušus sēklu kultūraugus, kā arī zāli vai līdzīgus augus, 

kas paredzēti rūpnieciskai sausās lopbarības ražošanai; bez tam aizliegts audzēt ēdamus kultūraugus, 

piemēram, kartupeļus, zāli un kukurūzu skābbarības pagatavošanai un cukurbietes); 

• kompostēšanas laikā ik dienas jāmēra komposta temperatūra, lai nodrošinātu, ka vismaz divas nedēļas 

visu materiālu temperatūra nav zemāka par 55 °C ; 

• notekūdeņu dūņas, kurām ir piemērota kontrolēta pasterizācija, var izmantot bez ierobežojumiem; 

• pasterizācija ar vienu no šādām metodēm: pasterizācija 70 °C temperatūrā vismaz 1 stundu; kaļķu 

pievienošana; visu materiālu pH 12 nodrošināšana vismaz trīs mēnešus; termofilā fermentācija vai 

termofilās un mezofilās fermentācijas kombinācija. Piegādes brīdī apstrādātās dūņas nedrīkst saturēt 

salmonellas, un fekālo streptokoku saturs tajās nedrīkst pārsniegt 100/g. 

Rīkojums nosaka vairākus ierobežojumus attiecībā uz dūņu izmantošanu, norādot, ka tās nedrīkst izmantot 

platībās, kur: 

• pastāv iespēja, ka dūņas pēkšņa atkušņa vai spēcīga lietus iedarbībā varētu ieplūst ezeros, ūdenstilpēs vai 

drenās; 

• dūņas varētu izraisīt gruntsūdeņu piesārņojumu; 

• dūņas varētu radīt ievērojamas neērtības vai antisanitārus apstākļus. 

Bez tam rīkojums ierobežo maksimālo pieļaujamo izkliedējamo dūņu daudzumu līdz 7 tonnām sausnas uz 

vienu hektāru gadā. 

Saskaņā ar „Rīkojumu par notekūdeņu dūņām” notekūdeņu dūņu ražotājam ik pēc 3 mēnešiem jāveic reprezentatīvā 

analīze, lai noteiktu smago metālu koncentrāciju un kopējo fosfora un kopējo slāpekļa saturu notekūdeņu dūņās. 

Ik pēc 12 mēnešiem jānosaka organisko savienojumu koncentrācija. Pašvaldību padomes var izlemt palielināt 

vai samazināt analīžu veikšanas biežumu, kā arī samazināt vai palielināt analizējamo parametru skaitu. Bez tam 

notekūdeņu dūņu ražotājam jāiesniedz lietotājam deklarācija (norādot dūņu izcelsmi, apstrādāšanu un atbilstošo 

apzīmējumu, piejaukumu frakcijas un proporcijas, analīžu rezultātus un uzglabāšanas iespējas), kā arī līdz 1. martam 

jāiesniedz pašvaldības padomei gada pārskats. 

Notekūdeņu dūņas var izmantot plantāciju mežos atbilstoši mēslošanas prasībām, ja vietējā padome to atļauj. 

Padome ir tiesīga noteikt īpašus ierobežojumus. Zaļajās zonās atļauts izmantot tikai pasterizētas dūņas. 

Dānijā atkritumu, ieskaitot notekūdeņu dūņas, sadedzināšanu reglamentē 2003. gada 11. marta likumpamatotais 

6

PIELIKUMS 

rīkojums Nr. 162 „Par atkritumu sadedzināšanas iekārtām”, ar ko tiek ieviesta ES Direktīva par atkritumu 

sadedzināšanu. Nav noteiktas konkrētas prasības attiecībā uz notekūdeņu dūņu apglabāšanu atkritumu poligonos. 

Dūņu, tāpat kā citu atkritumu, apglabāšanu poligonos reglamentē 2001. gada 29. maija likumpamatotais rīkojums Nr. 

650 „Par atkritumu poligoniem”. Paredzams, ka rīkojumā noteikto prasību izpildes rezultātā līdz 2009. gadam tiks 

slēgti 40 – 60 poligoni (no aptuveni 150 esošajiem). Jāatzīmē, ka Dānijā atkritumu poligonos nonāk tikai apmēram 6 

% no visiem atkritumiem un valsts stratēģijas mērķis ir vēl samazināt šo apjomu. 6 

VĀCIJA 

Vācijas atkritumu apsaimniekošanas tiesisko regulējumu izstrādā federālās institūcijas, bet katra kompetentā 

federālās zemes reģionālā iestāde var pieņemt sīkāk izstrādātus noteikumus un bez tam atbild par federālo likumu 

ieviešanu un īstenošanu. 

Dūņu izmantošanu lauksaimniecībā reglamentē 1992. gada 15. aprīļa dekrēts „Par notekūdeņu dūņām” (AbfKlarV), 

kā arī citi normatīvie akti, piemēram, 2008. gada 16. decembra dekrēts „Par mēslošanas līdzekļiem”, kas nosaka 

mēslošanas līdzekļu kvalitāti un lietošanu. Zināmā mērā šie tiesību akti ir pretrunā viens ar otru: tā kā tos izdevušas 

dažādas federālās ministrijas, tie satur atšķirīgus noteikumus par dūņu apstrādāšanu un smago metālu koncentrācijas, 

patogēnu un organisko savienojumu robežvērtībām. Bez tam tiek piemēroti papildu likumi: 1998. gada 17. marta 

likums „Par augsnes aizsardzību” (BodSchG) un 1999. gada 12. jūlija dekrēts „Augsnes aizsardzība un piesārņotas 

augsnes”, kas reglamentē augsnes kvalitātes aizsardzību, augšņu izmantošanu un piesārņotu augšņu attīrīšanu. 

Vides ministrijas dekrēts „Par notekūdeņu dūņām” attiecas uz pilsētu notekūdeņu attīrīšanas iekārtās iegūtajām 

dūņām (kā arī dūņu un citu elementu maisījumiem, kurus izmanto lauksaimniecībā). Saskaņā ar dekrēta 4. pantu 

lauksaimniecībā var izmantot tikai notekūdeņu dūņas, kas iegūtas komunālo, sadzīves vai līdzīgu notekūdeņu attīrīšanas 

rezultātā. Neapstrādātas dūņas nevar izmantot lauksaimniecībā, taču nav norādītas nekādas apstrādāšanas 

specifikācijas. 

Dekrēts „Par notekūdeņu dūņām” paredz smago metālu koncentrācijas robežvērtības augsnei un dūņām 7 , kā 

arī organisko savienojumu AOX, PCB (6) un PCDD/PCDF robežvērtības, bet neparedz īpašas prasības patogēnu 

koncentrācijas robežvērtībām. 

Dekrēta 6. pants nosaka maksimālo pieļaujamo lauksaimniecībā izmantoto dūņu daudzumu: 5 tonnas sausnas 

uz vienu hektāru 3 gadu laikā. Bez tam dūņas nevar izmantot platībām, kas paredzētas augļu un dārzeņu 

audzēšanai, mežos, ganībās un pļavās, dabas aizsargājamās teritorijās, nacionālajos parkos, valsts dabas pieminekļos, 

aizsargājamajās ainavās un ar likumu aizsargātos biotopos, kā arī teritorijās, kas atrodas ūdens avotu un upju krastu 

tuvumā. Ir aizliegta visu veidu dūņu izmantošana mežkopībā, dabiskajos mežos un zaļajās zonās. 

Dekrēts nosaka, ka notekūdeņu attīrīšanas iekārtu operatoram ir pienākums noteikt konkrētus parametrus – smago 

metālu koncentrāciju, pH vērtību, augiem pieejamā fosfora, kālija un magnija saturu – lauksaimniecības augsnē 

pirms pirmās notekūdeņu dūņu izmantošanas un atkārtot šo analīzi ik pēc 10 gadiem. Dūņām jānosaka smago 

metālu, organisko savienojumu, kopējā amonija, slāpekļa, fosfora, kālija un magnija koncentrācija, sausnas saturs 

un pH vērtība, un šī analīze jāveic ik pēc 6 mēnešiem. Dažās federālajās zemēs (piemēram, Brandenburgā un 

Lejassaksijā) noteikumi paredz papildu analīzes, lai noteiktu citus piesārņojumus. Bez tam notekūdeņu attīrīšanas 

iekārtu operatoram jākārto reģistri par saražoto dūņu apjomu, lauksaimniekiem piegādāto apjomu (uzrādot saņēmēju 

rekvizītus), īpašībām, apstrādes metodēm un analīžu rezultātiem un ik gadu jāiesniedz pārskati iestādēm, kas atbild 

par dekrēta „Par notekūdeņu dūņām” īstenošanu, un augstākajām savas federālās zemes iestādēm (kuras savukārt 

iesniedz savāktos datus federālajai Vides ministrijai). 

Pašlaik minētais dekrēts tiek pārskatīts, un otrā projekta versija satur vairākus grozījumus, piemēram, jaunas smago 

metālu koncentrācijas robežvērtības dūņām atbilstoši fosfora saturam (noteiktas 2 robežvērtību grupas — dūņām 

ar < 5 % P2O5 un dūņām ar > 5 % P2O5), jaunas organisko savienojumu robežvērtības un obligātu dezinfekciju/ 

higienizāciju (metode, kas sīki izskaidrota dekrēta 2. pielikumā), lai likvidētu Salmonella (50 gramu dūņu paraugs). 

6 

(7.10.2011) 

7 

Papildu Cd un Zn robežvērtības, ja dūņas izmanto augsnēm, kuras klasificētas kā vieglas augsnes un kuru mālu saturs ir zemāks 

par 5 %, jeb augsnēm, kuru pH ir 5 – 6. 

7

PIELIKUMS 

Paredzams, ka jaunais dekrēts stāsies spēkā ne agrāk par 2013. gadu. 

Pārtikas, lauksaimniecības un patērētāju aizsardzības ministrijas izdotajā dekrētā „Par mēslošanas līdzekļiem” 

ir iekļautas tās pašas dezinfekcijas/higienizācijas 8 prasības (taču nav norādītas nekādas metodes) un Salmonella 

likvidācijas prasības, kas noteiktas pārskatītā dekrēta „Par mēslošanas līdzekļiem” 2. versijā. Ar šo metodi iegūtais 

izstrādājums vairs nav uzskatāms par atkritumiem un tiek dēvēts par „notekūdeņu dūņu slāpekļa un fosfora 

mēslojumu”. Bez tam šis dekrēts paredz notekūdeņu attīrīšanas iekārtu operatoram iespēju nodot dūņas mēslojumu 

ražošanas uzņēmumam bez jebkādas apstrādes. 

Dekrēts „Par mēslošanas līdzekļiem” nosaka atļauto izejvielu papildu ierobežojumus un dažas papildu apstrādes 

prasības un instrukcijas. 2. pielikumā ir norādītas Cd, Pb, CrVI, Ni, Hg, As, Tl, PFOS/PFOA robežvērtības (nav 

noteiktas Cu, Cr, Zn robežvērtības), kas no 2015. gada tiks piemērotas no dūņām iegūtajiem mēslojumiem. Bez tam 

saskaņā ar to pašu dekrētu aizliegums izmantot bioloģiski nesabrūkošos sintētiskos polimērus notekūdeņu attīrīšanai 

stāsies spēkā 2014. gadā. Tiek apspriesta šī termiņa pagarināšana līdz 2018. gadam, un šo grozījumu paredzēts ieviest 

2012. gada otrajā pusgadā. 

Neviens no abiem minētajiem dekrētiem nenosaka konkrētas prasības notekūdeņu dūņu sadedzināšanai, tādējādi 

sadedzināšanai jāpiemēro šādi tiesību un normatīvie akti par atkritumu apsaimniekošanu: 1994. gada 27. septembra 

likums „Par atkritumu pārstrādi un atkritumu apsaimniekošanu” (KrW-/AbfG) un 1993. gada 14. maija „Tehniskā 

instrukcija par apdzīvotu vietu atkritumiem” (TASi), kā arī 1990. gada 23. novembra dekrēts „Par federālā likuma 

„Par aizsardzību pret emisijām” īstenošanu” (BImSchV). 

Ieviešot ES Direktīvu par atkritumu sadedzināšanu, šie normatīvie akti nosaka prasības attiecībā uz iekārtu 

tehniskajiem parametriem, sadedzināšanas procesiem, emisijas robežvērtībām un mērīšanas sistēmu. 

„Tehniskā instrukcija par apdzīvotu vietu atkritumiem” arī nosaka prasības attiecībā uz atkritumu apglabāšanu, 

paredzot, ka no 2005. gada jūlija atkritumu poligonos tiks pieņemti tikai atkritumi 9 , kas satur mazāk nekā 5 % 

organisko vielu, kas praksē nozīmē, ka atkritumu poligonos tiks pieņemtas nevis notekūdeņu dūņas, bet tikai to pelni. 

B. BALTIJAS VALSTIS UN POLIJA 

IGAUNIJA 

Igaunijā galvenā likumdošanas kompetence vides jautājumu jomā ir vides ministram. Reģionālās vides aizsardzības 

iestādes uzrauga, kā tiek īstenoti vides aizsardzības pasākumi un prasības. Vietējo pašvaldību padomes atbild par 

vides jautājumu risināšanu un notekūdeņu savākšanu un apstrādi, kā arī par notekūdeņu dūņu likvidēšanu. Atkritumu 

apsaimniekošanas politiku reglamentē trīs galvenie tiesību akti: 2005. gada 22. februāra likums „Par ietekmes uz 

vidi novērtējumu un vides pārvaldību”, 2004. gada 28. janvāra Atkritumu apsaimniekošanas likums 10 un 1994. gada 

11. maija Ūdens resursu apsaimniekošanas likums. Attiecībā uz notekūdeņu dūņu apsaimniekošanu vissvarīgākā 

nozīme ir Igaunijas vides ministra 2002. gada 3. decembra noteikumiem Nr. 78 „Par nosacījumiem notekūdeņu dūņu 

izmantošanai lauksaimniecībā, teritoriju labiekārtošanā un rekultivācijā”. 

Noteikumi attiecas uz notekūdeņu dūņām, kas tiek definētas kā suspensija, kura ar fizikālām, ķīmiskām vai 

bioloģiskām metodēm iegūta no notekūdeņiem un kuru atkarībā no organisko vielu satura pēc iegūšanas var izmantot 

apstrādātā vai neapstrādātā veidā. Saskaņā ar noteikumu 3. pantu apstrādātas dūņas ir dūņas, kurām piemērota aeroba 

vai anaeroba fermentācija, ieskaitot kompostēšanu 11 vai ķīmisku vai termisku apstrādi. Neapstrādātas dūņas tiek 

definētas kā atūdeņotas dūņas ar iespējamu citu materiālu pievienojumu, kas vismaz sešas dienas izturētas temperatūrā, 

kas nepārsniedz 60 °C. Bez tam izmantot neapstrādātas dūņas ir atļauts vienīgi teritoriju apzaļumošanā un augsnes 

rekultivācijai (11. pants), un šīs dūņas ir jāiestrādā augsnē ne vēlāk kā divas dienas pēc to izkliedēšanas (izņemot 

8 

Tomēr saskaņā ar dekrētu "Par mēslošanas līdzekļiem", dezinfekcija/higienizācija ir obligāta tikai tad, ja dūņas tiek izmantotas ārpus 

pašu (parasti federālās zemes) lauksaimniecības iestādes jurisdikcijas. 

9 

Šī prasība ir paredzēta arī 2001. gada 20. februāra Rīkojuma par ekoloģiski ilgtspējīgu sadzīves atkritumu utilizāciju (AbfAblV) 6.2.1. 

pantā. 

10 

Šeit vajadzētu analizēt to versiju, kas stājusies spēkā ar 01.01.2012. 

8

PIELIKUMS 

gadījumus, kad neapstrādātas dūņas izmanto poligona pārsegšanai: šajā gadījumā tās nav jāiestrādā). 

Lauksaimniecībā, apzaļumošanā un rekultivācijai izmantojamās dūņas nedrīkst saturēt smagos metālus tādā 

koncentrācijā, kas pārsniedz robežvērtības, kas paredzētas noteikumu 10. (2) pantā, ņemot vērā arī vides ministra 2003. 

gada 16. oktobra noteikumos Nr. 75 „Par prasībām bīstamām vielām, kuras tiek ievadītas komunālajā kanalizācijas 

sistēmā” paredzētās prasības. Noteikumi Nr. 78 nosaka smago metālu koncentrācijas robežvērtības augsnei, taču 

nosaka, ka tad, ja augsnes pH

PIELIKUMS 

LATVIJA 

Pilna likumdošanas kompetence vides jomā Latvijā ir vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministram. 

Reģionālās vides iestādes atbild par vides aizsardzības normu uzraudzību un īstenošanu. Notekūdeņu dūņu 

apsaimniekošanas kontekstā attiecīgo reģionu lauksaimniecības nodaļas uzrauga agrotehnisko prasību ievērošanu, 

bet valsts sanitārā inspekcija pārbauda, vai dūņu izkliedēšanā uz augsnes tiek ievērotas drošības prasības. 

Latvijas galveno vides jautājumu tiesiskais regulējums ir 2006. gada 2. novembra Vides aizsardzības likums, 1998. 

gada 14. oktobra likums „Par ietekmes uz vidi novērtējumu" un 2010. gada 28. oktobra Atkritumu apsaimniekošanas 

likums. Notekūdeņu dūņu izmantošanu reglamentē Ministru kabineta 2006. gada 2. maija noteikumi „Par notekūdeņu 

dūņu un to komposta izmantošanu, monitoringu un kontroli”. 

Noteikumi Nr. 362 nosaka notekūdeņu dūņu un komposta parametrus un lietošanu lauksaimniecībā, 

mežsaimniecībā, teritoriju apzaļumošanā un zemes rekultivācijai. Saskaņā ar 2. panta definīciju notekūdeņu 

dūņas ir koloidālas nogulsnes, kas rodas, apstrādājot sadzīves, komunālos un ražošanas notekūdeņus attīrīšanas 

iekārtās, kā arī nosēdumi no septiskām tvertnēm un citām līdzīgām notekūdeņu attīrīšanas iekārtām. Saskaņā ar 3. 

panta definīciju komposts ir notekūdeņu dūņu un dažādu augu izcelsmes materiālu (kūdras, lapu, salmu, 

zāģskaidu un citu pildmateriālu) sadalīšanās produkts, ko iegūst aktīvas aerobu mikrobioloģiskās darbības 

rezultātā. 

Bez tam noteikumi nosaka atšķirību starp apstrādātām un neapstrādātām notekūdeņu dūņām, norādot šādas 

apstrādāšanas metodes: 

• uzglabāšana, arī šķidrā veidā, vismaz 12 mēnešus (aukstā fermentēšana) bez sajaukšanas un 

pārvietošanas glabāšanas laikā; 

• mezofilā anaerobā fermentācija 35 °C (± 3 °C) temperatūrā, minimālais apstrādes ilgums — 21 

diennakts (± 5 diennaktis); 

• termofilā anaerobā fermentācija 55 °C (± 5 °C) temperatūrā, minimālais apstrādes ilgums — 10 

diennaktis; 

• termofilā aerobā stabilizēšana 55 °C (± 5 °C) temperatūrā, minimālais apstrādes ilgums — 10 

diennaktis; 

• kompostēšana, kuras laikā vismaz trīs diennaktis temperatūra kaudzes iekšienē, 50 cm no kaudzes 

virskārtas, ir ne mazāka par 60 °C; 

• apstrāde ar kaļķi līdz pH 12 vai vairāk, ne mazāk kā divas stundas pēc tās temperatūrai jābūt vismaz 

55 °C; 

• pasterizācija vismaz 30 minūtes 70 °C temperatūrā; 

• žāvēšana līdz 100 °C temperatūrā, līdz sausnas saturs dūņu masā sasniedz vismaz 70 %. 

Neapstrādātas dūņas ir dūņas, kas nav bijušas pakļautas nevienam no iepriekš aprakstītajiem apstrādes veidiem. 

Noteikumi neparedz nekādus neapstrādātu dūņu izmantošanas veidus. 

Noteikumi paredz smago metālu koncentrācijas robežvērtības dūņām/kompostam (gan apstrādātam, gan 

neapstrādātam), augsnei 12 un vidējo gada smago metālu noslodzi 13 . Ja dūņu kompostu izmanto lauksaimniecībā, 

augsnes pH vērtībai jābūt lielākai par 5. Amonija slāpekļa un kopējā fosfora gada emisijas robežvērtības ir attiecīgi 

30 kg/ha un 40 kg/ha. Nav paredzētas nekādas prasības attiecībā uz patogēnu vai organisko savienojumu koncentrāciju. 

Notekūdeņu dūņas ir jāiestrādā augsnē triju dienu laikā pēc izkliedēšanas uz lauka. Notekūdeņu dūņas aizliegts 

izkliedēt laika posmā no 15. decembra līdz 1. martam. Notekūdeņu dūņas un kompostu nedrīkst izkliedēt un iestrādāt 

12 

Smago metālu koncentrācijas augsnē robežvērtības ir atkarīgas no augsnes tipa (smilts, smilšmāls, mālsmilts, māls) un pH (5 – 6, 

6,1 – 7 un > 7). 

13 

Vidējā augsnes smago metālu noslodze ir atkarīga no augsnes tipa (smilts, smilšmāls, mālsmilts, māls). 

10

PIELIKUMS 

šādās platībās: 

• nogāzēs, kuru slīpums ir lielāks par 7°; 

• uz sasalušas vai ar sniegu klātas augsnes; 

• applūstošās un plūdu apdraudētās platībās; 

• tuvāk par 100 m no individuālajām ūdens ņemšanas vietām; 

• tuvāk par 100 m no dzīvojamām ēkām, pārtikas pārstrādes un pārtikas tirdzniecības uzņēmumiem; 

• tuvāk par 50 m no ūdenstilpes vai ūdensteces krasta līnijas; 

• vietās, kur tas ir aizliegts saskaņā ar normatīvajiem aktiem par aizsargjoslām; 

• dārzeņu un augļu audzēšanai segtajās platībās; 

• kartupeļu, dārzeņu un ogu audzēšanai atklātā laukā, kas ir mazāks par 0,10 ha; 

• graudaugu veģetācijas periodā; 

• ganībās. 

Latvijas normatīvie akti nosaka, ka pirms notekūdeņu dūņu vai komposta partijas lietošanas notekūdeņu dūņu 

ražotājam ir jānosaka smago metālu koncentrācija, sausnas saturs un agroķīmiskie rādītāji – pH, organisko vielu 

daudzums, kopējā slāpekļa (N) un fosfora (P) koncentrācija sausnā un amonija slāpekļa (N-NH 4 

) masas koncentrācija 

sausnā. Šādu analīžu veikšanas biežums ir atkarīgs no notekūdeņu attīrīšanas iekārtas noslodzes un ir robežās no 

12 reizēm gadā iekārtām, kuru noslodze ir lielāka par 100 000 CE, līdz vienai reizei gadā iekārtām, kuru noslodze 

ir mazāka par 2000 CE. Bez tam notekūdeņu dūņu ražotājam jāizsniedz katras notekūdeņu dūņu partijas kvalitātes 

apliecība (norādot informāciju par analīžu rezultātiem, veikto apstrādāšanu, iespējamos lietojumus, kā arī maksimālo 

pieļaujamo sausnas proporciju), jākārto dūņu ražošanas un izmantošanas reģistrācijas žurnāls par vismaz 10 

gadiem, kā arī jāiesniedz pārskati reģionālajām vides iestādēm, kuras savukārt katru gadu iesniedz notekūdeņu dūņu 

izmantošanas datu kopsavilkumu Latvijas vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas aģentūrai. 

Augsnes analīzes mērķis ir noteikt smago metālu koncentrāciju un pH, un tā ir jāveic pirms pirmās un piektās dūņu/ 

komposta izmantošanas. 

Bez tam Noteikumi Nr. 362 nosaka notekūdeņu dūņu un komposta izmantošanu mežsaimniecībā, teritorijas 

apzaļumošanā un zemes rekultivācijā, kā arī reglamentē to apglabāšanu atkritumu poligonos un izgāztuvēs (attiecīgi 

V, VI, VII un VIII sadaļa). Mežsaimniecībā un zemes rekultivācijai atļauts izmantot vienīgi apstrādātas 

dūņas/kompostu, kam smago metālu masas koncentrācija nepārsniedz lauksaimnieciskai izmantošanai noteiktos 

koncentrācijas robežvērtības. Plantāciju mežos atļauts izmantot gan apstrādātas dūņas, gan arī kompostu, bet 

mazauglīgo smiltāju, degradēto meža augšņu un meža degumu apmežošanai – tikai kompostu. Bez tam dūņas/ 

kompostu nepieciešams iestrādāt augsnē un nav pieļaujama to izmantošana virsmēslošanai. Izmantojot dūņas/ 

kompostu degradēto teritoriju rekultivācijai, pirms pirmās lietošanas jāveic augsnes analīze, lai noteiktu augsnes pH 

un granulāro sastāvu. Dūņas/kompostu nevar izmantot degradētās platībās, kuras pastāvīgi vai īslaicīgi applūst vai 

kuru augsnes pH ir mazāks par 5. Bez tam ir noteikts maksimālais pieļaujamais dūņu/komposta daudzums (t/ha), ko 

var izmantot degradēto teritoriju rekultivācijai (12. pielikums) atkarībā no dūņu/komposta kategorijas 14 un augsnes 

tipa (grants/smilts/smilšmāls/mālsmilts/māls). Attiecībā uz dūņu izmantošanu teritoriju apzaļumošanā noteikumi 

nosaka pienākumu iestrādāt dūņas/kompostu augsnē 24 stundu laikā pēc izkliedēšanas un nosaka, ka smago metālu 

koncentrāciju zaļo zonu augsnē atļauts palielināt par 50 % salīdzinājumā ar dūņu izmantošanu lauksaimniecībā. 

Notekūdeņu dūņu (un citu veidu atkritumu) sadedzināšanu Latvijā reglamentē Atkritumu apsaimniekošanas likums 

un 2011. gada 24. maija Ministru kabineta noteikumi Nr. 401 „Prasības atkritumu sadedzināšanai un atkritumu 

14 

Notekūdeņu dūņu/komposta klasifikācija ir noteikta noteikumu Nr. 362 6. pielikumā – 5 dūņu/komposta klases atkarībā no 

smago metālu koncentrācijas. 

11

PIELIKUMS 

sadedzināšanas iekārtu darbībai". 

Notekūdeņu dūņu un komposta apglabāšana atkritumu poligonos jāveic saskaņā ar atkritumu apsaimniekošanas 

likumiem un noteikumiem, bet noteikumi Nr. 362 paredz arī dažas konkrētākas prasības. Pirmkārt, gadījumā, ja 

apstrādātās dūņas un komposts atbilst pašvaldības poligona sadzīves atkritumu pieņemšanas kritērijiem, to masu 

var apglabāt sadzīves atkritumu poligonā, ja apstrādāto notekūdeņu dūņu sausnas saturs nav mazāks par 15%. 

Otrkārt, apstrādātas notekūdeņu dūņas un kompostu, kas atbilst bīstamo atkritumu poligonu atkritumu pieņemšanas 

kritērijiem, kā arī piektās klases dūņas/kompostu masu var apglabāt bīstamo atkritumu poligonā. Turklāt dūņas/ 

kompostu (izņemot piektās klases dūņas/kompostu) var izmantot kompostu izgāztuvju un poligonu pārsegšanai pēc 

poligona vai izgāztuves pilnīgas vai daļējas slēgšanas. Latvijas Atkritumu apsaimniekošanas plānā 2006. – 2012. g. ir 

noteikti konkrēti mērķi samazināt biosabrūkošo sadzīves atkritumu apglabāšanu poligonos: 

LIETUVA 

• līdz 2010. g. – ne vairāk par 75 % 

• līdz 2013. g. – ne vairāk par 50 %, 

• līdz 2020. g. – ne vairāk par 35% no 1995. gadā saražotā biosabrūkošo sadzīves atkritumu apjoma. 

Tāpat kā citās Baltijas valstīs, Lietuvas vides ministra kompetencē ir pilna likumdošanas vara vides politikas jomā, 

bet reģionālās iestādes uzrauga šo noteikumu ievērošanu. Svarīgākie Lietuvas vides un atkritumu apsaimniekošanas 

tiesību akti ir 1992. gada 21. janvāra Vides aizsardzības likums, 1998. gada 16. maija Atkritumu apsaimniekošanas 

likums un 2004. gada 8. marta higiēnas noteikumi HN 60:2004 „Maksimālā pieļaujamā bīstamo ķimikāliju koncentrācija 

augsnē”, ko izdevis veselības ministrs. Notekūdeņu dūņu apsaimniekošanu reglamentē vides ministra 2001. gada 

29. jūnija rīkojums Nr. 349 „Par vides aizsardzības normatīvo dokumentu LAND 20-2005 „ Prasības notekūdeņu 

dūņu izmantošanai mēslošanai un rekultivācijai””. 

Rīkojums Nr. 249 reglamentē notekūdeņu dūņu izmantošanu lauksaimniecībā, kultūraugiem ar augstu 

enerģētisko vērtību (ātri augošas plantācijas tiešai izmantošanai par biodegvielu) un degradētu teritoriju (karjeri, 

bijušās kūdras ieguves, slēgtie poligoni, ceļa klātnes utt.) un atkritumu izgāztuvju rekultivācijai, lai novērstu 

negatīvu ietekmi uz augsni, augiem, cilvēkiem un dzīvniekiem. Šie noteikumi ir piemērojami komunālo un sadzīves, 

kā arī tiem pielīdzināmu rūpniecības (piemēram, pārtikas rūpniecības) notekūdeņu dūņām. 

Rīkojuma 5.2. pants definē apstrādātas dūņas kā bioloģiski, ķīmiski vai termiski apstrādātas, ilgu laiku uzglabātas 

dūņas vai tādas dūņas, kurām piemērots kāds cits process, kas samazina dūņu fermentācijas spēju un radīto veselības 

apdraudējumu. Rīkojums nosaka smago metālu koncentrācijas robežvērtības dūņām un augsnei un vidējo gada 

smago metālu noslodzi. Smago metālu koncentrācijai augsnē ir noteiktas divu veidu robežvērtības – vidējās 

robežvērtības (kas nosaka augsnes analīzes veikšanas biežumu) un maksimālās atļautās koncentrācijas vērtības smilšu, 

smilšmāla, mālsmilts un māla augsnēm. 

Bez tam dūņas tiek iedalītas kategorijās (I, II, III atkarībā no smago metālu koncentrācijas) un klasēs (A, B, C 

atkarībā no mikrobioloģiskajiem un parazitoloģiskajiem parametriem). Lietuvas normatīvie un tiesību akti reglamentē 

patogēna saturu dūņās – tiek ņemti vērā šādi parametri: Escherichia coli, Clostridium perfringens, helmintu oliņas un kāpuri, 

kā arī patogēnās enterobaktērijas 15 . III kategorijas vai C klases dūņas, kā arī neapstrādātas dūņas aizliegts 

izmantot. Bez tam saskaņā ar vispārējiem noteikumiem par dūņu izmantošanu neatkarīgi no kategorijas/klases ir 

aizliegts izmantot notekūdeņu dūņas platībās, kas atrodas dzeramā ūdens ūdenstilpju tuvumā, virszemes ūdeņu 

aizsardzības zonās un plaša karsta zonās. 

Lauksaimniecībā: 

• nevienas kategorijas/klases notekūdeņu dūņas nedrīkst izmantot platībās, no kurām iegūst augļus vai 

dārzeņus (izņemot augļu kokus), kā arī platībās, kur augsnes pH ir < 5,5; 

15 

Piemēram, C kategorijas dūņas: Escherichia coli >100 000 kolonijas/g, Clostridium perfringens > 10 000 000 kolonijas/g, 

helminti > 100 gab./kg, patogēnās enterobaktērijas > 1 kolonijas/g 

12

PIELIKUMS 

• II kategorijas dūņu izmantošana ir aizliegta zālāju platībās, dārzeņu, augļu vai kultūraugu platībās, kā arī 

tad, ja smago metālu koncentrācija augsnē pārsniedz 70 % no maksimālās pieļaujamās koncentrācijas; bez 

tam dūņas nedrīkst lietot biežāk kā ik pēc 3 gadiem; 

• platībās, kas paredzētas dārzeņu un zālāju vai lopbarības kultūraugu audzēšanai, atļauts izmantot tikai 

A klases un I kategorijas dūņas; platībās, kurās tiek audzēti augļu kultūraugi un dārzeņi, kas tieši saskaras 

ar augsni un ēdami neapstrādātā veidā, mēslojumu var izmantot ne vēlāk kā 10 mēnešus pirms ražas 

novākšanas un ražas novākšanas laikā, pļavām vai lopbarības kultūraugiem – ne vēlāk kā trīs nedēļas 

pirms lietošanas (pļaušanas vai ganīšanas); 

• maksimālais izmantojamo barības elementu daudzums, ko var piegādāt ar dūņām, ir: slāpeklis – ne 

vairāk kā 170 kg/ha gadā, fosfors – ne vairāk kā 40 kg/ha gadā; 

• dūņas jāiestrādā augsnē divu dienu laikā pēc to izkliedēšanas, un tās aizliegts izkliedēt, ja gaisa 

temperatūra ir augstāka par 20 °C. 

Rīkojums Nr. 249 reglamentē arī dūņu izmantošanu rekultivācijai un kultūraugu ar augstu enerģētisko vērtību 

mēslošanai. Abos gadījumos maksimālais atļautais dūņu izmantošanas apjoms ir 100 tonnas sausnas uz vienu 

hektāru, taču šo apjomu var palielināt, ja tas nepieciešams vietas rekultivācijas projekta īstenošanai un ir pierādīts, ka 

šī izmantošana nenodarīs kaitējumu videi. Turklāt pastāv šo dūņu izmantojumu ierobežojumi – tās nevar izmantot 

virsmām, ja līdz 0,5 km dziļumā atrodas pazemes ūdeņu plūsma, kas tiek izmantota dzeramā ūdens sagatavošanai, kā 

arī tad, ja augstākais gruntsūdeņu līmenis atrodas mazāk par 1 metru zem dūņu slāņa. Bez tam dūņas drīkst izmantot 

kultūraugu ar augstu enerģētisko vērtību mēslošanai tikai vietās, kur augsnes virsējā slānī (ne mazāk par 1 m) vidējais 

filtrācijas ātrums ir mazāks par 10–2 m/d. Savukārt ar dūņām rekultivētas platības vēlāk (nav precizēts, kad) var 

izmantot, lai audzētu lauksaimniecības kultūraugus cilvēku vai dzīvnieku patēriņam. 

Rīkojums paredz noteikumus augsnes un dūņu analīzes veikšanai pirms dūņu izmantošanas. Pirms dūņu piegādāšanas 

lietotājam (ne ātrāk kā 30 dienas iepriekš) jāveic dūņu analīze, lai noteiktu sausnas saturu, pH vērtību, kopējā slāpekļa 

(N) un fosfora (P) koncentrāciju sausnā un mikrobioloģiskos un parazitoloģiskos rādītājus, taču pēdējie nav jānosaka, 

ja notekūdeņu dūņas: 

• ir apstrādātas, paaugstinot temperatūru virs 70 °C un uzturot šādu temperatūru ilgāk par 1 stundu; 

• ir žāvētas 100 °C un augstākā temperatūrā; 

• ir veikta anaerobā, aerobā stabilizācija vai stabilizācija ar kaļķi (paaugstinot dūņu pH>12 ilgāk par 2 

stundām, pēc 24 stundām pH jāuztur > 11.5); 

• ir sagatavotas kompostēšanai, vismaz 2 nedēļas uzturot 55 °C un augstāku temperatūru. 

Notekūdeņu dūņu smago metālu koncentrācijas noteikšanas biežums ir atkarīgs no notekūdeņu attīrīšanas iekārtas 

noslodzes un ir robežās no 12 reizēm gadā iekārtām, kuru noslodze ir lielāka par 50 000 CE, līdz vienai reizei gadā 

iekārtām, kuru noslodze ir mazāka par 10 000 CE 16 . Vienlaikus rīkojums skaidri nenosaka atbildīgo par šīs analīzes 

veikšanu, taču nosaka, ka dūņu piegādātājam ir pienākums kārtot dūņu izmantošanas reģistru (apstrāde, analīžu 

rezultāti, dūņu lietotāju dati). 

Pirms pirmās dūņu izmantošanas lauksaimniecībā jāveic dūņu analīze, lai noteiktu to kvalitātes rādītājus: smago 

metālu koncentrāciju, augsnes struktūru un pH līmeni. Turpmākais augsnes analīžu veikšanas biežums ir atkarīgs 

no pirmo testu rezultātiem (no tā, vai smago metālu koncentrācija pārsniedz vai nepārsniedz vidējo robežvērtību 

vērtības) un no izmantojamo dūņu kategorijas. 

Atkritumu sadedzināšanu reglamentē vides ministra 2002. gada 31. decembra rīkojums Nr. 699 „Par vides aizsardzības 

prasībām atkritumu sadedzināšanā" un 1999. gada 27. oktobra rīkojums Nr. 342 „Par vides aizsardzības normatīvo 

16 

Tikai gadījumā, ja dūņas nav piesārņotas ar bīstamām rūpniecisko notekūdeņu vielām un iepriekšējo analīžu rezultāti ļauj tās 

klasificēt kā I kategorijas dūņas. Citos gadījumos analīzes jāveic 4 reizes gadā. 

13

PIELIKUMS 

dokumentu LAND 19-99 "Galvenās prasības atkritumu sadedzināšanai"”. Šie normatīvie akti nosaka prasības attiecībā 

uz iekārtu tehniskajiem parametriem, sadedzināšanas procesiem, emisijas robežvērtībām un mērīšanas sistēmu. 

Notekūdeņu dūņu (un citu veidu atkritumu) apglabāšanu atkritumu poligonos un sadedzināšanu Lietuvā reglamentē 

vides ministra 2000. gada 18. oktobra rīkojums Nr. 444 „Prasības atkritumu poligonu izbūvei, ekspluatācijai, slēgšanai 

un uzturēšanai pēc slēgšanas", ar kuru tiek ieviesta ES Direktīva par atkritumu poligoniem. Lietuvas Nacionālais 

Atkritumu apsaimniekošanas plāns nosaka konkrētus mērķus samazināt biosabrūkošo sadzīves atkritumu apglabāšanu 

poligonos: 

POLIJA 

• līdz 2010. g. – ne vairāk par 75 %; 

• līdz 2013. g. – ne vairāk par 50 %; 

• līdz 2020. g. – ne vairāk par 35% no 2000. gadā saražotā biosabrūkošo sadzīves atkritumu apjoma. 

Vissvarīgākie Polijas parlamenta pieņemtie tiesību akti vides jomā ir 2001. gada 27. aprīļa Vides aizsardzības 

likums un 2004. gada 16. aprīļa Dabas aizsardzības likums, savukārt vides ministram ir galvenās likumdošanas un 

uzraudzības pilnvaras šajos jautājumos. Bez tam 7 reģionālās ūdens resursu apsaimniekošanas valdes (RZGW) ir 

atbildīgas par ūdens kvalitātes un notekūdeņu attīrīšanas iekārtu monitoringu. Vides likumu īstenošanu nodrošina 

Nacionālā vides aizsardzības inspekcija (GIOS) un reģionālās vides aizsardzības inspekcijas. Vietējās pašvaldības 

atbild par ūdensapgādi un notekūdeņu attīrīšanu. 

Polijas tiesiskā regulējuma ietvaros atkritumu, notekūdeņu un notekūdeņu dūņu apsaimniekošanas jautājumus 

reglamentē 2001. gada 27. aprīļa Atkritumu apsaimniekošanas likums un vides ministra 2006. gada 24. jūlija rīkojums 

„Par nosacījumiem, kādiem jāatbilst notekūdeņiem, kas tiek ievadīti ūdenstilpēs vai augsnē, un par ūdens videi īpaši 

bīstamām vielām” un 2010. gada 13. jūlija rīkojums „Par pilsētu notekūdeņu dūņām”. Atkritumu apsaimniekošanas 

likums ir vispusīgs tiesību akts, kas attiecas uz visiem ar atkritumiem saistītajiem jautājumiem un nosaka gan 

atkritumu apsaimniekošanas noteikumus un stratēģijas, gan arī atkritumu radītāju, pārvadātāju un vietējo pašvaldību 

pienākumus, kā arī satur atkritumu, bīstamo atkritumu, atkritumu pārstrādes un likvidēšanas procesu sarakstus. Šī 

likuma 43. pants reglamentē notekūdeņu dūņu apsaimniekošanu un nosaka, ka vides ministrs ir atbildīgs par pilsētu 

notekūdeņu dūņu izmantošanas papildu nosacījumu izstrādāšanu. 

Tādējādi vides ministra rīkojums „Par pilsētu notekūdeņu dūņām” būtībā ir Atkritumu apsaimniekošanas likuma 43. 

panta izpildvaras akts. Abi rīkojumi paredz piecus iespējamos notekūdeņu dūņu izmantojumus: 

• lauksaimniecībā; 

• zemes rekultivācijai; 

• teritoriju apzaļumošanai; 

• kompostēšanai (tajā skaitā izplatīšanai uz platībām, kur tiek audzēti kompostēšanai paredzēti kultūraugi); 

• neēdamu kultūraugu audzēšanai. 

Atkritumu apsaimniekošanas likuma 43. panta 2. punkts definē stabilizāciju kā obligātu notekūdeņu dūņu apstrādi, 

norādot, ka tā būtu jāpapildina ar cita veida apstrādi atbilstoši paredzētajam turpmākajam dūņu izmantojumam, 

piemēram, veicot bioloģisko, ķīmisko un termisko apstrādi vai jebkuru citu apstrādi, ar kuru iespējams likvidēt 

veselības un vides apdraudējumu, ko rada neapstrādātas dūņas. Bez tam ir aizliegts apūdeņot iepriekš atūdeņotas 

dūņas. 

Smago metālu koncentrācijas augsnē un dūņās robežvērtības, kurus nedrīkst pārsniegt, ja notekūdeņu dūņas tiek 

izmantotas lauksaimniecībā, ir norādītas rīkojuma pielikumos. Bez tam rīkojums nosaka lauksaimniecībai paredzēto 

14

PIELIKUMS 

dūņu patogēnu koncentrācijas robežvērtības – 100 gramos parauga nedrīkst atrasties salmonellas, un 1 kg sausnas 

nedrīkst atrasties parazītu (ascaris, trichuris, toxocara) oliņas. Nav paredzētas konkrētas prasības attiecībā uz organiskajiem 

savienojumiem dūņās. 

Polijas normatīvie akti nosaka trīs dažādus smago metālu koncentrācijas robežvērtības atkarībā no augsnes tipa – 

viegla, vidēja vai smaga, taču šīs vērtības rīkojumā nav definētas. Bez tam augsnes pH līmenim jābūt augstākam par 

5,6, un maksimālais viena gada laikā lauksaimniecībā izmantojamais dūņu daudzums ir 3 tonnas uz vienu hektāru. 

Saskaņā ar minēto rīkojumu (2. panta 6. un 7. punkts) notekūdeņu dūņas nedrīkst iestrādāt augsnē, ja tās pazemina 

augsnes vai virsmas un/vai gruntsūdens kvalitāti, kā arī aizliegts tās izmantot tiešam patēriņam paredzētu kultūraugu 

veģetācijas periodā. Savukārt Atkritumu apsaimniekošanas likuma 43. panta 6. punkts nosaka platības, kur 

notekūdeņu dūņu izmantošana ir aizliegta: 

• nacionālie parki un dabas aizsardzības zonas; 

• teritorijas, kas atrodas tuvu dzeramā ūdens ieguves avotiem un iekārtām; 

• teritorijas, kas atrodas tuvu upēm, ezeriem un citām ūdenstilpēm; 

• mitras platības un purvāji; 

• sasalušas vai ar sniegu klātas augsnes 

• augsnes ar augstu caurlaidību; 

• nogāzes, kuru slīpums ir lielāks par 10 %; 

• teritorijas, kas atrodas tuvu atsevišķiem mājokļiem un apdzīvotām vietām; 

• platībās, kurās tiek audzētas ogas, kartupeļi, sakņu dārzeņi vai dārzeņi un augļi, kas parasti tieši saskaras 

ar augsni un parasti tiek ēsti svaigā veidā, – 18 mēnešus pirms ražas novākšanas vai ražas novākšanas 

laikā; 

• ganības un pļavas; 

• siltumnīcas, kurās tiek audzēti kultūraugi. 

Bez tam jāievēro Atkritumu apsaimniekošanas likuma 9. panta 3. un 4. punkts, kas tālāk ierobežo iespējamo 

notekūdeņu dūņu izmantošanas jomu, norādot, ka tās var izmantot tikai dūņu izcelsmes provincē (vojevodistē) vai 

arī kaimiņu provincē, ja attālums līdz paredzētajai izmantošanas vietai ir mazāks par attālumu līdz izmantošanas vietai 

izcelsmes provincē. 

Rīkojums reglamentē notekūdeņu dūņu un augsnes analizēšanas un paraugu ņemšanas metodes. Saskaņā ar 5. 

pantu gadījumos, kad notekūdeņu dūņas tiek izmantotas rīkojumā paredzētajiem mērķiem, ir jānosaka pH, sausnas 

saturs dūņu masā (%), organisko vielu saturs (%), slāpekļa, fosfora, kalcija un magnija koncentrācija (%), smago 

metālu koncentrācija un patogēnu klātbūtne. Notekūdeņu dūņu analīžu veikšanas biežums ir atkarīgs no notekūdeņu 

attīrīšanas iekārtas noslodzes un ir robežās no 6 reizēm gadā iekārtām, kuru noslodze ir lielāka par 100 000 CE, 3 

reizēm gadā iekārtām, kuru noslodze ir no 10 000 līdz 100 000 CE, un divām reizēm gadā iekārtām, kuru noslodze 

ir mazāka par 10 000 CE. 6. pants nosaka, ka, veicot tās augsnes analīzi, kurai tiks izmantotas dūņas, jānosaka 

augsnes pH, kā arī slāpekļa, fosfora un smago metālu koncentrācija, un šāda analīze jāveic katru reizi pirms dūņu 

izmantošanas augsnei. Polijas normatīvie akti skaidri nosaka, ka notekūdeņu dūņu ražotājam jāveic gan dūņu, gan arī 

tās augsnes analīze, kurai šīs dūņas tiks izmantotas. Bez tam notekūdeņu dūņu ražotājam jāiesniedz šo dūņu lietotājam 

(Atkritumu apsaimniekošanas likuma izpratnē tā zemesgabala īpašniekam, kur šīs dūņas tiks izmantotas) visi analīžu 

rezultāti, kā arī informācija par maksimālo konkrētajai augsnei pieļaujamo notekūdeņu dūņu izmantošanas apjomu. 

Dūņu lietotājam savukārt jākārto izmantoto dūņu kvalitātes un apjoma reģistrācijas žurnāls par vismaz 5 gadiem. 

15

PIELIKUMS 

Polijas tiesību normas nosaka iespējamos notekūdeņu dūņu izmantojumus, un visi citi izmantošanas veidi, 

piemēram, mežsaimniecībā, ir aizliegti. Rīkojums „Par pilsētu notekūdeņu dūņām” paredz atsevišķas smago 

metālu koncentrācijas robežvērtības dūņām, kas tiek izmantotas zemes rekultivācijai, un dūņām, kas tiek izmantotas 

tā saucamajiem nelauksaimnieciskiem mērķiem (teritoriju apzaļumošanā utt.), nosakot, ka abos gadījumos 

parazītu (ascaris, trichuris, toxocara) oliņu saturs 1 kg sausnas nedrīkst būt augstāks par 300, kā arī nosaka maksimālo 

dūņu daudzumu, ko atļauts izmantot zemes rekultivācijai un teritoriju apzaļumošanai: 15 tonnas uz vienu hektāru 

gadā. 

Noteikumi par atkritumu sadedzināšanu un apglabāšanu poligonos ir paredzēti attiecīgi Atkritumu 

apsaimniekošanas likuma 6. un 7. pantā, un tie piemērojami visu veidu atkritumiem, ieskaitot notekūdeņu dūņas. 

Šī likuma 16. a pants 17 nosaka vietējo pašvaldību pienākumu tālāk norādītajā kārtībā samazināt atkritumu poligonos 

apglabājamo biosabrūkošo atkritumu apjomu: 

• līdz 31.12.2011. g. – ne vairāk par 75%; 

• līdz 31.12.2013. g. – ne vairāk par 50% un 

• līdz 31.12.2020. g. – ne vairāk par 35% no 1995. gadā saražotā biosabrūkošo sadzīves atkritumu apjoma. 

C. KRIEVIJA UN BALTKRIEVIJA 

KRIEVIJA 

Krievijā valsts līmeņa likumdošanas pilnvaras vides un atkritumu apsaimniekošanas politikas jomā ir divu 

ministriju – Dabas resursu ministrijas un Veselības un sociālās attīstības ministrijas pārziņā. Federālais 1998. gada 

24. jūnija likums Nr. 89-FZ „Par ražošanas un sadzīves atkritumu apsaimniekošanu” definē valsts mēroga institūciju 

pienākumus saistībā ar atkritumu apsaimniekošanas pārskatu reģistra organizēšanu. Šis likums arī nosaka, ka vietējām 

kompetentajām iestādēm ir jānodrošina sadzīves atkritumu savākšana un apglabāšana un jāorganizē sadzīves un 

rūpniecības atkritumu pārstrāde. Turklāt valsts vides monitoringā cita starpā ir iekļauta valsts uzraudzība pār atkritumu 

apsaimniekošanu. 

Notekūdeņu dūņu apstrādāšanu Krievijā reglamentē divi papildu normatīvie akti: valsts standarts GOST-R Nr. 

17.4.3.07-2001 „Dabas aizsardzība. Augsnes. Prasības notekūdeņu dūņu izmantošanai lauku mēslošanai”, izstrādājusi 

vides aizsardzības tehniskā standartizācijas komiteja TC 409 un pieņemts ar Krievijas Valsts Standarta lēmumu, un 

sanitārie noteikumi un normas (SanPiN) Nr. 2.1.7.573-96 „Higiēnas prasības attiecībā uz notekūdeņu un notekūdeņu 

dūņu izmantošanu lauku apūdeņošanai un mēslošanai”, izstrādājusi sanitāri epidemioloģiskās uzraudzības valsts 

komiteja, pieņemts ar valdības lēmumu. Šajos normatīvajos aktos vairums prasību atkārtojas, taču SanPiN ir 

plašāks piemērošanas apjoms, jo tie reglamentē arī notekūdeņu izmantošanu lauksaimniecībā izmantojamo zemju 

apūdeņošanai, ieskaitot šādu zemju projektēšanu, ekspluatāciju un sanitāri epidemioloģisko normu ievērošanas 

kontroli, bet valsts standarti (GOST) Krievijā ir vienīgie normatīvie akti, kas reglamentē notekūdeņu dūņu 

apsaimniekošanu18. 

Iepriekš minētā GOST prasības ir piemērojamas notekūdeņu dūņām, kas iegūtas sadzīves, komunālo vai tiem līdzīga 

veida rūpniecības notekūdeņu apstrādes procesu rezultātā, kā arī dūņu izstrādājumiem (piemēram, mēslojumam). 

Šajā dokumentā sniegta dūņu definīcija — cietās notekūdeņu frakcijas, kas sastāv no organiskajām vielām un 

minerālvielām, kas iegūtas notekūdeņu sedimentācijas procesā (neapstrādātas dūņas), un mikroorganismu komplekss, 

kas iesaistīts bioloģiskās notekūdeņu attīrīšanas procesā un izslēgts no procesa (aktīvās liekās dūņas). SanPiN nosaka, 

ka notekūdeņu attīrīšanu un dezinfekciju var veikt šādos veidos: 

• termofilā fermentācija bioreaktoros vai 

17 

Šis pants stājās spēkā ar 01.01.2012. 

16

PIELIKUMS 

• termofilā fermentācija bioreaktoros vai termiskā apstrāde – žāvēšana; 

• infrasarkanā apstarošana (attārpošanas kamera); 

• pasterizācija 70 °C temperatūrā, pakļaujot šādas temperatūras iedarbībai vismaz 20 minūtes; 

• aerobā stabilizēšana ar neapstrādātu dūņu un aktivizētu dūņu maisījuma iepriekšēju sasildīšanu 

60 – 65 ° C temperatūrā 2 stundas; 

• kompostēšana (ar zāģu skaidām, sausām lapām, salmiem, kūdru un citiem ūdeni absorbējošiem 

materiāliem) 4 – 5 mēnešus, no kuriem 1 – 2 jābūt siltajiem mēnešiem, ar nosacījumu, ka visos komposta 

slāņos tiek nodrošināta vismaz 60 °C temperatūra; 

• uzglabāšana uz vietas: 

I un II klimata zonā: vismaz 3 gadus; 

III klimata zonā: vismaz 2 gadus; 

IV klimata zonā: vismaz 1 gadu. 19 

Notekūdeņu dūņu uzglabāšanas noteikumus dūņu bedrēs nosaka zinātniskās pētniecības iestādes vai valsts sanitāri 

epidemioloģiskā dienesta aģentūras, pamatojoties uz laboratorisko izmeklējumu rezultātiem attiecībā uz dzīvotspējīgu 

helmintu (apaļtārpi, matgalvji, Anqlostoma, Oncospheres teniid, Fasciola) oliņu klātbūtni dūņās. 

GOST nosaka trīs dūņu kvalitātes prasību tipus: vispārējo agroķīmisko rādītāju vērtības (pH, organisko vielu saturs, 

kopējais slāpekļa un P 2 

O 5 

saturs) un, iedalot dūņas divās grupās, smago metālu koncentrācijas robežvērtības (+As) 

un patogēnu (E. Coli baktēriju, patogēnu, tajā skaitā Salmonella, helmintu oliņas un zarnu patogēnu vienšūņu cistas) 

robežvērtības. Smago metālu koncentrācijas robežvērtības augsnei nosaka SanPiN 9. pielikums „Maksimālā 

pieļaujamā smago metālu koncentrācija augsnē, ko apstiprinājusi PSRS Veselības ministrija, N 6229-91” un „Pagaidu 

pieļaujamā smago metālu koncentrācija augsnēs ar dažādām fizikāli ķīmiskām īpašībām, apstiprinājusi Krievijas valsts 

sanitāri epidemioloģiskās kontroles komisija, GN 2.1.7.020- 94”. Šie dokumenti nosaka maksimālos pieļaujamos Hg, 

Pb, Cu, Ni, Pb, Cr (III) un Zn mobilo formu 20 koncentrācijas robežvērtības, kā arī pagaidu pieļaujamo Ni, Cu, Zn, 

As, Cd un Pb koncentrāciju. 

Maksimālais pieļaujamais augsnes mēslošanai izmantojamo dūņu daudzums saskaņā ar GOST ir jāaprēķina katram 

gadījumam atsevišķi, ņemot vērā smago metālu koncentrāciju dūņās un augsnē (dokumenta pielikumā sniegta 

aprēķināšanas formula); nelauksaimnieciskam dūņu izmantojumam devas jānosaka, pamatojoties kultivācijas un/vai 

rekultivācijas tehnoloģijām. Bez tam SanPiN nosaka maksimālo kopējā slāpekļa devu lauksaimniecībā izmantojamajām 

dūņām, kas nedrīkst pārsniegt 300 kg/ha/gadā. Bez tam sausnas saturs vidējas un smagas struktūras augsnēs nedrīkst 

pārsniegt 10 t/ha, ja izmantošanas biežums nav mazāks par 5 gadiem, bet vieglām smilšu un smilšmāla augsnēm – ne 

vairāk par 7 t/ha, ja izmantošanas biežums nav mazāks par 3 gadiem. 

GOST un SanPiN nosaka šādas platības, kur dūņu izmantošana ir aizliegta: 

• ūdens aizsardzības zonas, ūdenstilpju zonas un piekrastes buferzonas, kā arī aizsargājamās teritorijās; 

• virsmaktīvā izmantošana mežos, parkos, pļavās un ganībās; 

• applūdušās un mitrās augsnēs; 

• kalnainās teritorijās, kā arī vietās, kuru slīpuma leņķis attiecībā pret ūdenstilpi ir lielāks par 3°. 

Turklāt GOST atkarībā no izmantojamo dūņu grupas nosaka šādus konkrētus ierobežojumus: I grupu var izmantot 

visu veidu kultūraugiem, izņemot dārzeņus, sēnes, garšaugus un zemenes, II grupu var izmantot labībai, pākšaugiem, 

lopbarības un tehniskajiem kultūraugiem. 

19 

www.e-reading.org.ua/chapter.php/121032/36/Krasnik_- _Mezhotraslevye_pravila_po_ohrane_truda_pri_ 

pogruzochno-razgruzochnyh_rabotah_i_--znaniii.html 

20 

Literatūrā mobilitāte tiek definēta kā akmeņos, augsnē un rūdās esošo ķīmisko elementu spēja viegli izšķīst un migrēt. 

17

PIELIKUMS 

GOST dokuments nosaka citus iespējamos notekūdeņu dūņu izmantojumus: I un II grupas dūņas var izmantot 

rūpnieciskajā dārzkopībā, zaļajās zonās, koku un dekoratīvo stādu audzētavās, zemes un atkritumu poligonu 

bioloģiskajai rekultivācijai. Dūņas, kuru smago metālu koncentrācija pārsniedz II grupai pieļaujamo vērtību, bet 

ķīmiskais sastāvs atbilst IV bīstamības kategorijai (zemas bīstamības atkritumi) 21 , atļauts izmantot, lai atjaunotu 

degradētas augsnes ražīgumu, mežsaimniecībā un atpūtas zonu rehabilitācijai, kā arī uzglabāt speciāli aprīkotos 

poligonos. SanPiN savukārt nosaka, ka notekūdeņu dūņas un to kompostu var izmanto kā mēslojumu platībām, kas 

paredzētas koku stādīšanai un krūmu stādījumiem, kokaudzētavās, parkos, kultivētās pļavās, atkārtoti kultivējamās 

pļavās, lopbarības, skābbarības un tehnisko kultūru audzēšanas platībās un atmatās, kā arī rekultivācijai. 

SanPiN dokuments paredz prasību veikt augsnes un dūņu analīzi. Katru reizi pirms notekūdeņu dūņu izmantošanas 

jāveic lauksaimniecības zemju augsnes analīze, lai noteiktu pH, mobilo fosfora formu un smago metālu (Pb, Cd, Cr, 

Cu, Ni, Hg, Zn) koncentrāciju. Jānosaka dūņu pH, sausnas saturs, organisko vielu saturs, pelni, kopējais slāpeklis, 

N-NO 3 

, N-NO 4 

, kopējais fosfors, P 2 

O 5 

, K 2 

O un kopējais kalcijs, tomēr šādas analīzes veikšanas biežums nav 

norādīts. Šis likums arī nosaka, ka dūņu analīze jāveic organizācijai, kas atbild par dūņu piegādi augsnes mēslošanai, 

un analīžu rezultāti jāiesniedz lietotājam pavaddokumenta – apliecības formātā. Bez tam šis GOST nosaka, ka dūņu 

kvalitātes pārbaudes veic analītiskās laboratorijas, kuras akreditējis un organizējis Krievijas Valsts standarts. Augšņu 

piesārņojuma un sanitāro rādītāju kontrole jāveic saskaņā ar tehniskajiem noteikumiem, taču reģistru kārtošanas un 

pārskatu sniegšanas prasības nav norādītas. 

Notekūdeņu dūņu apglabāšana ir atļauta cieto sadzīves atkritumu poligonos, nepastāv oficiāla prasība izžāvēt dūņas 

(ja tās nav apstrādātas notekūdeņu attīrīšanas iekārtā, tās atļauts apstrādāt kopā ar citu atkritumu masu, piemēram, 

kompostēt notekūdeņu dūņas kopā ar cietajiem sadzīves atkritumiem), taču pastāv vispārējs noteikums, ka sausnas 

saturam ir jābūt vismaz 20 %. Krievijā atkritumu apglabāšanu poligonos regulē šādi normatīvie akti: sanitārās normas 

SanPiN 2.1.7.1322-OS „Higiēniskās prasības attiecībā uz ražošanas un sadzīves atkritumu izvietošanu un apglabāšanu” 

un SanPiN 2.1.7.1038-01 „Higiēniskās prasības attiecībā uz cieto atkritumu poligonu projektēšanu un uzturēšanu”. 

Krievijas .likumdevējs nav noteicis nekādas konkrētas prasības attiecībā uz notekūdeņu dūņu sadedzināšanu. 

BALTKRIEVIJA 

Arī Baltkrievijā valsts līmeņa likumdošanas un lēmumu pieņemšanas pilnvaras vides un atkritumu 

apsaimniekošanas politikas jomā ir divu ministriju – Dabas resursu un vides aizsardzības ministrijas un Mājokļu 

un komunālo pakalpojumu ministrijas pārziņā. 2007. gada 20. jūlija Atkritumu apsaimniekošanas likums Nr. 271-3 

definē atkritumu apstrādes valsts mēroga reglamentēšanas un kontroles jautājumus (ieskaitot prezidenta, Ministru 

Padomes un vietējo padomju kompetences apjomu), atkritumu klasifikāciju un atkritumu reģistra un statistikas 

kārtošanu. Saskaņā ar šo likumu Baltkrievijas vietējās kompetentās iestādes definē atkritumu apsaimniekošanas 

plānus un stratēģijas, organizē sadzīves atkritumu savākšanu, pārstrādi un apglabāšanu, kā arī atkritumu poligonu 

ekspluatāciju. Bez tam sadzīves atkritumu, ieskaitot notekūdeņus, apglabāšanu atkritumu poligonos un izgāztuvēs 

reglamentē vairāki citi tiesību akti, tajā skaitā abu iepriekš minēto ministriju 2000. gada 19. janvāra kopīgais rīkojums 

Nr. 14/8a „Par normatīvo vadlīniju attiecībā uz cieto sadzīves atkritumu pagaidu izvietošanas vietu un mazo poligonu 

izvēli apstiprināšanu”. 

Ja notekūdeņu dūņas paredzētas izmantošanai lauksaimniecībā un citiem līdzīgiem mērķiem (rekultivācija, 

dārzkopība, teritoriju apzaļumošana un mežsaimniecība), Baltkrievijā tiek piemērotas Krievijas Federācijas 

normas un standarti, proti, valsts standarts GOST-R Nr. 17.4.3.07-2001 „Dabas aizsardzība. Augsnes. Prasības 

notekūdeņu dūņu izmantošanai lauku mēslošanai”. 

21 

Kā nosaka federālā likuma “Par ražošanas un sadzīves atkritumu apsaimniekošanu” 4.1. pants 

18

PIELIKUMS 

Published by and copyright 2012: Project on Urban Reduction of Eutrophication (PURE), 

c/o Union of the Baltic Cities Environment Commission, Vanha Suurtori 7, FIN-20500 Turku, Finland; www.purebalticsea.eu 

Cover photo: Shutterstock/DmitriMaruta. 

Design and layout: Sari Sariola, Union of the Baltic Cities Environment Commission. 

Published in October 2012 




Partnership Instrument) 

19

www.purebalticsea.eu 

Autori ar lielu rūpību ir sagatavojuši šī informatīvā materiāla 

tekstu un attēlus. Literatūras avoti ir profesionāli atlasīti. Taču 

nekad nedrīkst izslēgt kļūdas iespēju. Autori un izdevniecība 

tādejādi norobežojas no gadījumiem, ja nejaušības gadījumā ir 

notikusi atsauce uz kļūdainiem datiem. 

The publication reflects the authors views and the Managing 

Authority cannot be held liable for the information published 

by the project partners.

pozitÄ«va notekÅ«deÅu apsaimniekoÅ¡anas pieredze - PURE project

Create successful ePaper yourself

Delete template?

Save as template?

pozitÄ«va notekÅ«deÅu apsaimniekoÅ¡anas pieredze - PURE project