Dzimumorganu sistema.pdf

DZIMUMORGĀNU SISTĒMA
Funkcijas:
1) Dzimumorgāni (organa genitalia) nodrošina organisma reprodukcijas funkciju.
Olnīcās veidojas olšūnas, bet sēkliniekos – spermatozoīdi. Šo šūnu saplūšana –
apaugļošanās – ir dīgļa attīstības sākums.
2) Dzimumdziedzeri izstrādā dzimumhormonus.
Dzimumorgānu attīstība ontoģenēzē
Dzimumorgāniem ir kopīgi aizmetņi ar urīnorgāniem. To attīstībā izšķir divas
stadijas: 1) indiferento, kas abiem dzimumiem ir vienāda un 2) specifisko stadiju,
kurā notiek sievietes vai vīrieša dzimumorgānu diferencēšanās.
Dzimumdziedzeru aizmetņi veidojas ciešā kontaktā ar mezonefrosu (vidukļa
nieri), 3. - 4. embrioģenēzes nedēļā uz mezonefrosu mediālajām virsmām veidojas
dzimumkroka (plica genitalis). Dzimumkroka ir epitēlija sabiezinājums, zem kura
atrodas mezenhīma. Tai apkārt ar laiku izveidojas saistaudu apvalks un no šī
veidojuma attīstās indiferentais dzimumdziedzeris. Sabiezinājums rodas arī starp
abām pirmsnierēm, un no tā veidosies virsnieru garoza. Jau 7. embrioģenēzes nedēļā
indiferentais dzimumdziedzera aizmetnis ir nodalījies no mezonefrosa. Vienlaicīgi
notiek pirmsnieres vadu (ductus mesonephricus) jeb Volfa vadu un pirmsnieres
blakusvadu (ductus paramesonephricus) jeb Millera vadu attīstība. Abu tipu vadi
atveras urogenitālajā sinusā (sinus urogenitalis). Sinusa ārējās atveres rajonā
embrijam parādās nepāra dzimumpauguriņš (tuberculum genitale), divas simetriskas
dzimumkrokas (plica genitalis) un divi dzimumvalnīši (torus genitalis). Tie ir
indiferentās stadijas ārējo dzimumorgānu aizmetņi.
Tālākā attīstības gaitā indiferentās stadijas orgāni pārveidojas sievietes vai vīrieša
dzimumorgānos. Indiferentā dzimumdziedzera diferenciāciju nosaka
dzimumhromosomu pāris. Y hromasomas galvenā funkcija ir saistīta ar sēklinieku
diferenciāciju. Tā realizācijai ir nepieciešams HY antigēns. Bez šī antigēna pirmējais
dzimumdziedzeri pārveidojas par olnīcu.
Attīstoties vīrišķajam organismam, no pirmsnieres ķermeņa attīstās sēklinieka
piedēklis, no pirmsnieres vada (Volfa vada) sēklvads un sēklas pūslītis. Pirmsnieres
blakusvadi (Millera vadi) gandrīz pilnīgi reducējas. No tā saglabājas tikai kraniālais
gals, kas izveido sēklinieka piekaru (appendix testis) un abu vadu kopīgais kaudālais
gals, kas veido aklu priekšdziedzera kabatu (utriculus prostaticus). No
urīnizvadkanāla gļotādas veidojas priekšdziedzeris. No dzimumpauguriņa izveidojas
dzimumlocekļa briedumķermeņi. Dzimumkrokas saaugot, izveido urīnizvadkanāla
sūkļķermeņa daļu. Dzimumvalnīši veido sēklinieka maisiņu.
Attīstoties sievišķajam organismam, pirmsnieres ķermenis saglabājas tikai
kraniālajā daļā un veido olnīcas piedēkli (epoophoron). No pirmsnieres blakusvadiem
(Millera vadiem) izveidojas olvadi, dzemde un maksts. Dzimumpauguriņš pārveidojas
par kutekli, dzimumkrokas veido mazās kaunumlūpas, bet dzimumvalnīši- lielās
kaunumlūpas.
3. embrioģenēzes nedēļā norit pirmējo dzimumšūnu (gonoblastu)
diferenciācija. Gonoblastu diferenciācija norit ārpus embrija, dzeltenuma pūšļa
entodermā. No šejienes gonoblasti, aktīvi, amēbveidīgi kustoties, virzās uz indiferentā
dzimumdziedzera aizmetni. Gonoblastu pārvietošanās var būt arī pasīva – kopā ar

asinīm pa asinsvadiem. Gonoblastu migrāciju izraisa ķīmiskas vielas, ko izdala
indiferentā dzimumdziedzera aizmetņa epitēlijs. Tā ir pozitīva hemotakse.
Indifirentais
dzimumdziedzeris
Volfa vads
Millera vads
VĪRIETIS
Sēklas
izvadkanāli
Sēklinieka
piedēklis
Millera vads
Urogenitālais sīnuss
EMBRIONĀLĀS ATTĪSTĪBAS 8. NEDĒĻA
Primitīvi
sēklinieki
Primitīvas
olnīcas
SIEVIETE
Olvads
Volfa vads
Sēklas pūslītis
Dzemde
Urīnizvadkanāls
Sēklas pūslītis
Sēklas izsviedējvads
Priekšdziedzeris
Kupera dziedzeris
Urīnizvadkanāls
Sēklvads
Sēklinieka piedēklis
Sēklinieks
Sēklinieka pavadiņa
EMRIONĀLĀS ATTĪSTĪBAS 10. NEDĒĻA
Olvads Volfa vada atliekas
Olnīcas īpašā
saite
Olnīca
Dzemde
Dzemdes apaļā saite
Maksts
Sēklas izvadkanāli
ĪSI PIRMS DZIMŠANAS
.att. Dzimumorgānu attīstība ontoģenēzē / pēc Comparitiv/

Urīnvads
Urīnpūslis
Astes kauls
Sēklas pūslītis
Taisnā zarna
Sēklas izsviedējvads
Urīnizvadkanāls
Sēklvads
Anālā atvere
Sēklinieka piedēklis
Sēklinieka maisiņš
Baltumapvalks
Sēklinieks
Vēderplēve
Sēklas saite
Kaunuma kaulu simfīze
Priekšdziedzeris
Kupera dziedzeris
Briedumķermenis
Sūkļveida ķermenis
Priekšādiņa
Dzimumlocekļa galviņa
Urīnizvadkanāla atvere
.att. Vīrieša iegurņa sagitāls griezums /pēc Robert Carola, 199 /.
Vīrieša dzimumorgāni (organa genitalia masculina)
Tos veido 1) iekšējie dzimumorgāni: dzimumdziedzeri jeb sēklinieki (testes),
sēklinieka piedēkļi (epididymes),
sēklas vads (ductus deferens),
sēklas pūslīši (vesiculae seminales),
priekšdziedzeris (prostata),
urīnkanāla sīpoliņa dziedzeri (glandulae
bulbourethrales) un
2) ārējie dzimumorgāni: dzimumloceklis (penis)
sēklinieka maisiņš (scrotum)
Iekšējie dzimumorgāni
Sēklinieks
Tas ir galvenais vīrieša dzimumorgāns, kas attīstās vēderplēves dobumā un 7.-
8. embrionālās attīstības mēnesī caur cirkšņa kanālu noslīd sēklinieka maisiņā.
Funkcijas:
1) vienīgais orgāns, kur veidojas vīrišķās dzimumšūnas - spermatozoīdi;
2) endokrīnā funkcija - sintezējas dzimumhormoni.
Sēklinieks ir ovālas formas, tā garums 4-5 cm, platums 2,5 – 3,5 cm,
biezums 2-3 cm , svars 20-30 g. Sēklinieka virsmas lielāko daļu sedz vēderplēve. Zem
tās atrodas blīvs saistaudu baltumapvalks (tunica albuginea), no kura atiet radiālas
starpsienas uz sēklinieka videni (mediastinum) orgāna mugurpusē. Tādejādi sēklinieka
parenhīma ir sadalīta 100 - 250 daiviņās (lobuli testis). Katrā daiviņā ir 1 vai 2
izlocītie sēklas kanāliņi (tubuli seminiferi contorti). Sēkliniekā pavisam ir 300 - 450
izlocīto kanāliņu. Kopējais to garums ir 200-300 m. Sēklinieka videnes rajonā

izlocītie kanāliņi, daļēji saplūstot, pāriet taisnajos kanāliņos, kas videnē veido tīklu
(rete testis). No šī tīkla sākas 10 - 12 sēklinieka izvadiņi (ductuli efferentes), kas veido
sēklinieka piedēkļa galviņu.
Sēklas saite
Sēklinieka vēna
Sēklinieka artērija
Baltumapvalks
Asinsvadu
apvalks
Sēklvads
Sēklinieka piedēkļa
galva
Starpsiena
Līkumainais
sēklas kanāliņš
Taisnais sēklas
kanāliņš
Sēklinieka
izvadkanāls
Makstapvalks
Baltumapvalks
Sēklinieka
daiviņa
Sēklinieka
tīklojums
B
Glandulocīti
Sēklinieka
daiviņa
Kapilārs
Līkumainie
sēklas kanāliņi
Sēklinieka
piedēkļa aste
Taisno sēklas kanāliņu
Sēklinieka piedēkļa tīklojums sēklinieka videnē
ķermenis
A
Spermatozoīds
II pakāpes spermatocīts
Līkumainā sēklas
kanāliņa lūmens
Spermatīda
C
I pakāpes spermatocīts
Spermatogonijs
Bazālā membrāna
D
Balstšūna
. att. Sēklinieka un sēklinieka piedēkļa uzbūve / pēc Robert Carola 199/
A – Sēklinieka sagitāls griezums; B – palielināta sēklinieka daiviņa; C - līkumainā sēklas kanāliņa
šķērsgriezums; D – spermatozoīdu attīstības līkumainajā sēklas kanāliņā.

Izlocīto kanālīšu sieniņas sastāv no 2 tipu šūnām:
a) epiteliālas izcelsmes balsta un barotājšūnām (sustentocytus), kas
piedalās sēklas kanāliņu šķidruma veidošanā un kurām piemīt arī
fagocitārā aktivitāte
b) ģenētiskām šūnām, kurām daloties un attīstoties veidojas
spermatozoīds.
Plazmatiskā membrāna
Kakliņš
Ķermenis Galviņa
Astīte
Mitahondriji
Kodols
Akrosoma
.att. Spermatozoīda uzbūve /pēc Neil A. Campbell, 1997/.
Spermatozoīdus pirmo reizi apraksta Lēvenhuks un viņš tos nosauc par
spermatozoa. Vēlāk pierāda, ka bez šiem dzīvnieciņiem, sperma nespēj apaugļot
olšūnu. Spermatozoīds sastāv no 7µ lielas galviņas un 45µ garas vicas. Ar vicas
palīdzību tie aktīvi pārvietojas ar ātrumu 3-3,5 mm/min. Tiem ir ļoti liela izturība.
Četras dienas pēc cilvēka nāves šūnas uzrāda aktivitāti. Uzskata, ka sievietes
dzimumceļos tie saglabā aktivitāti 5-6 dienas. Izturību nodrošina spermas šķidrā daļa
ar barības vielām.
Spermatoģenēze sākas līdz ar pubertātes iestāšanos. Dzimumšūnas producējas
ļoti daudz. Viens ejakulāts satur aptuveni 2 - 4 miljoni šūnu. Visā dzīves laikā tie
noformējas biljoniem.
Spermatoģenēzē izšķir 4 periodus:
1) vairošanos;
2) augšanu;
3) nobriešanu;
4) noformēšanos.
Cilvēka spermatoģenēze ilgst aptuveni 64 - 75 dienas. Tā norit lavīnveidīgi,
dazādās izlocīto sēklas kanāliņu vietās. Negatavās dzimumšūnas ir ļoti jūtīgas pret
dažādu kaitīgu faktoru ietekmi - intoksikāciju, avitaminozi, nepietiekamu uzturu,
medikamentiem, jonizējošo starojumu u.c.
Sēklinieku endokrīno funkciju veic intersticiālās šūnas jeb glandulocīti jeb
Leidiga šūnas. Tās novietojas irdenajos saistaudos starp izlocītajiem sēklas
kanāliņiem, grupējoties ap asins kapilāriem. Šo šūnu darbību regulē hipofīzes
priekšējās daivas izdalītais luteinizētājhormons LH. Vīrišķie dzimumhormoni jeb
androgēni pieder pie steroīdiem hormoniem. To sintēze sēkliniekos sākas 8. - 10.
embrioģenēzes nedēļā. Embrionālajos sēkliniekos jau pirms androgēnu sintēzes

nākošie sustentocīti sintezē citu vīrišķo dzimumhormonu inhibīnu, kura ietekmē
attīstās Volfa vadi. Vīrišķie dzimumhormoni embrionālās attīstības laikā ir svarīgi arī,
lai hipotalāms diferencētos pēc vīrišķā tipa. Fizioloģiski aktīvākais androgēns ir
testosterons.
Sēklinieki ir labi apasiņoti. Asins kapilāru siena kopā ar izlocīto sēklas
kanāliņu sienu veido hematotestikulāro barjeru, kas aizsargā negatavās dzimumšūnas
no dažādu toksisko vielu iedarbes un neļauj spermatogēno šūnu antigēniem nokļūt
asinsritē.
Spermatoģenēze var sākties arī pirms pubertātes, tikai tā nenorit līdz galam.
Spermatozoīdu veidošanās sākas līdz ar dzimumgatavības iestāšanos. Jaundzimušam
zēnam izlocīto sēklas kanāliņu vietā ir dzimumpavedieni, kas saglabājas līdz 4 gadu
vecumam. Sēklas kanāliņu dobums parādās 7 - 8 gadu vecumā. 10 - 15 gadu vecumā
sēklas kanāliņi izlokās. Sustentocīti ir pilnīgi diferencēti. Ap asins kapilāriem
savairojas sēklinieka glandulocīti. Vecuma izmaiņas sēkliniekos novērojamas pēc 50
gadu vecuma. Pakāpeniski samazinās spermatoģenēzes intensitāte. Samazinās vīrišķo
dzimumhormonu sekrēcija. Tas izraisa vecuma atrofiju priekšdziedzerī un ārējos
dzimumorgānos.
Sēklinieka piedēklis
Tas piegulst sēklinieka mugurējai malai un to pārklāj blīva saistaudu kapsula.
Sēklinieka piedēklim izšķir 3 daļas: 1) paplašinātā daļa - galviņa (caput epididymidis),
kas vērsta augšup; 2) trijstūrformas ķermenis (corpus epididymidis), kas lejas daļā
beidzas ar 3) asti (cauda epididymidis), no kuras tālāk atiet sēklvads (ductus deferens).
Galviņā no sēklinieka ienāk 10 - 12 tievi sēklinieka izvadiņi, pa kuriem no sēklinieka
tiek izvadīta sperma. Izvadiņi sēklinieka piedēkļa galviņā vairākkārt izlocās, veidojot
kamoliņus - sēklinieka piedēkļa daivas (lobuli epididymidis). Visi izvadiņi atveras
kopējā sēklinieka piedēkļa izvadā (ductus epididymidis), kas stiepjas no sēklinieka
piedēkļa galviņas līdz astei un kura kopējais garums ir 5 - 6 m. Tālāk tas pāriet
sēklvadā .
Sēklinieka izvadiņu un sēklinieka piedēkļa izvada epitēlijšūnu sekrēts atšķaida
spermu. Tas veicina spermatozoīdu aktivāciju un glikokalika veidošanos ap
spermatozoīdiem. Glikokaliks aizsargā pret imūnreakcijām, kas varētu izraisīties pēc
spermatozoīdu iekļūšanas sievietes dzimumceļos. Gatavie spermatozoīdi uzkrājas
sēklinieka piedēklī un tur arī sākas spermatozoīdu bioķīmiskā aktivācija, kuras
rezultātā tie iegūst spēju apaugļot.
Sēklas vads
.
Tas ir 40 - 60 cm garš kanāls ar biezām sieniņām. Kreisais sēklvads parasti ir
nedaudz garāks par labo. Sēklvada āŗējais diametrs ir 3 - 3,5 mm, bet iekšējais
aptuveni 0,3 mm. No ārpuses to klāj saistaudu apvalks (tunica adventitia), kurus
caurauz elastīgas šķiedras. Vidējo slāni veido gludā muskulatūra (tunica
muscularis),kura novietojas trīs kārtās - ārējā un iekšējā gareniski bet vidējā cirkulāri.
No iekšpuses sēklvadu izklāj plāna gļotāda (tunica mucosa), kurai vada sākumdaļā ir
skropstiņepitēlijs. Tas sākas no sēklinieka piedēkļa astes un sēklas saites (funiculus
spermaticus) sastāvā, iet uz augšu, uz cirkšņa kanālu. Kopā ar sēklasvadu sēklas saitē
iet sēklinieka asinsvadi un nervi. Tie visi savā starpā savienoti ar irdenajiem
saistaudiem un tos apņem vairāki saistaudu apvalki. Pie cirkšņa kanāla iekšējās

atveres sēklvads atdalās no sēklas saites, strauji pārliecas pāri kaunuma kaulam un
nonāk mazajā iegurnī. Virzoties pa iegurņa sānu sienu, nonāk spraugā aiz vēderplēves
un sasniedz urīnpūšļa pamatni. Šeit tam pievienojas izvadkanāls no sēklas pūslīšiem.
Pēc tam šo vadu sauc par sēklas izsviedējvadu (ductus ejaculatorius). Tas slīpi iziet
cauri priekšdziedzera mugurējai daļai un atveras urīnizvadkanāla priekšdziedzera
daļā.
Sēklas pūslītis
Funkcija:
- izstrādāt gļotainu, caurspīdīgu, iedzeltenu šķidrumu. Šķidrums ir bagāts ar
fruktozi, viegli sārmains. Padara spermu šķidrāku. Traumu gadījumā par 80% krīt
spermas apaugļošanas spējas.
Sēklas pūslītis ir papildu dzimumdziedzeris. Šis pāru veidojums ir iegarens,
maisveidīgs izspīlējums sēklvada sienā. Tā garums līdz 5 cm. Sēklas pūslīša sienu
veido: gļotāda, muskuļu apvalks, saistaudu apvalks. Sēklas pūslīšu dobums sastāv no
daudzām izlocītām kamerām, ko citu no citas daļēji atdala gļotādas izspīlējumi.
Augšējo, platāko sēklas pūslīša daļu sauc par sēklas pūslīša ķermeni (corpus vesiculae
seminalis), kurš virzienā uz leju sašaurinās un turpinās īsā sēklas pūslīša izvadkanālā
(ductus excretorius), kas saplūst ar sēklvada gala daļu. Mugurpusē sēklas pūslītis
piegulst taisnās zarnas priekšējai sienai.
Urīnvads
Urīnpūslis
Sēklvada ampulārā daļa
Sēklas pūslītis
Sēklas izsviedējvads
Priekšdziedzeris
Kupera dziedzeris
Sēklas nesējvads
Sēklinieka piedēklis
Sēklinieka daiva
Baltumapvalks
Dzimumlocekļa
briedumķermenis
Šūkļveida ķermenis
Urīnizvadkanāls
Dzimumlocekļa galviņa
Urīnizvadkanāla paplašinājums
.att. Urīnpūslis un vīrieša dzimumorgāni (no mugurpuses) /Pēc Robert Carola 1995/

Priekšdziedzeris
Tas ir blīvas konsistences nepāra kastaņveidīgs orgāns, kas pieaug pie
urīnpūšļa pamatnes un aptver urīnizvadkanāla augšdaļu. Tādēļ tam visā garumā cauri
iet urīnizvadkanāls, bet no sāniem šķērso abi sēklas izsviedējvadi. Urīnizvadkanāla
priekšdziedzera daļas mugurējā sienā atrodas garena gļotādas kroka (crista urethralis),
kuras vidusdaļā ir no priekšdziedzera audiem veidots pauguriņš ar padziļinājumu
galotnē - sēklas pauguriņš (colliculus seminalis). Uz tā atveras sēklas izsviedējvadi.
Padziļinājums, kas ir līdzīgs aklam maisam, ieiet dziedzera masā un to sauc par
priekšdziedzera kabatu (utriculus prostaticus). Pēc izcelsmes tā atbilst sievietes
dzemdei un ir Millera kanālu rudiments. Tādēļ šo veidojumu dažkārt sauc par vīrieša
dzemdi (utriculus masculinus).
Priekšdziedzerim izšķir: 1/ pamatni (basis prostatae), kas ir platāka un vērsta
uz augšu un 2/ galotni (apex prostatae), kas ir sašaurināta un vērsta uz priekšu un leju.
Tam ir trīs virsmas: priekšējā (facies anterior), mugurējā (facies posterior) un
apakšēji laterālo virsmu (facies inferolateralis). Dziedzera mugurējā virsma piekļaujas
taisnajai zarnai un uz tās ir rieva, kas dala dziedzeri divās daivās: labā (lobus dexter)
un kreisā (lobus sinister). Starp abām daivām ir sašaurinājums (isthmus prostatae).
Priekšdziedzeri no ārpuses apņem blīvs saistaudu apvalks (capsula prostatica),
kas ir īpaši biezs starp priekšdziedzeri un taisno zarnu.
Priekšdziedzeri veido: 1/ gludā muskulatūra, 2/ saistaudi, 3/ dziedzerepitēlijs.
Gludo muskulatūru un saistaudus caurauž sazarotas dziedzera caurulītes, kas saplūstot
veido 30-35 dziedzerīšus (substantia glandularis), kas ar sīkiem izvadiem atveras
urīnizvadkanālā.
Izšķir trejādus priekšdziedzera dziedzerus:
1) sīkus gļotādas dziedzerus, kas atrodas tieši ap urīnizvadkanālu
(vecākiem vīriešiem no tiem veidojas dziedzeru audzēji);
2) zemgļotādas dziedzerus, kas arī gredzenveidīgi novietojas ap
urīnizvadkanālu;
3) ārējos jeb galvenos dziedzerus.
Priekšdziedzera sekrētu veido galvenokārt ārējo dziedzeru sekrēts. Tas ir baltas
krāsas, caurspīdīgs šķidrums ar sārmainu reakciju. Tas satur daudz olbaltumvielas un
sastāda spermas galveno masu, nodrošinot spermatozoīdu dzīvīgumu.
Dziedzerepitēlijā ir arī neliels daudzums endokrīno šūnu, kas izdala vīrišķos
dzimumhormonus. Tie ,galvenokārt, ietekmē sēklinieku darbību. Priekšdziedzeri un
sēklas pūslīšus, savukārt, ietekmē sēklinieku izdalītie hormoni. Kastrācija izraisa šo
orgānu atrofiju.
Funkcijas:
1) Razot specifisku šķidrumu, kas piejauksies spermai;
2) Spermas izsviešana – ejakulācija. Dzimumakta laikā reflektoras gludās
muskulatūras kontrakcijas saspiež dziedzeri un sekrēts tiek izsviests
urīnizvadkanālā;
3) Nodrošināt humorālu mijiedarbību ar sēkliniekiem;
4) Embrionālās attīstības laikā priekšdziedzera hormonu ietekmē notiek
hipotalāma diferenciācija pēc vīrišķā tipa.

Kupera dziedzeris
Tā otrs nosaukums ir urīnizvadkanāla sīpoliņa dziedzeris. Sīks pāra dziedzeris,
kas atrodas urogenitālās šķirtnes (diaphragma urogenitale) apvidū virs urīnkanāla
sīpola daļas. Tā izvadi ir 4 mm gari un atveras urīnizvadkanālā. Dziedzeri izdala
mukoīdu sekrētu, kas piejaucas spermai.
Ārējie dzimumorgāni
Sēklinieka maisiņš
Ir pigmentēts ādas un muskuļu maisiņš, kurā atrodas sēklinieki. Tā siena
veidojas kā vēdera sienas izspīlējums, tādēļ tā sastāv no tādām pašām kārtām kā
vēdera priekšējā siena. Ādu klāj rupji, reti mati un tajā atrodas lielie tauku dziedzeri.
Zem tās atrodas muskuļains apvalks (tunica dartos), kuram saraujoties maisiņa āda
sakrokojas. Zem muskuļainā apvalka atrodas sēklinieka cēlājmuskulis (musculus
cremaster), kuru veido iekšējā slīpā vēdera muskuļa (m. obliquus internus abdominis)
kūlīši.
Pa sēklinieka maisiņa viduslīniju ir redzama šuves līnija (raphe scroti), kam
iekšpusē atbilst saistaudu starpsiena (septum scroti), kas pārdala sēklinieka maisiņu
divās izolētās daļās. Katrā no tām novietojas sēklinieks.
Dzimumloceklis
Funkcijas:
1) orgāns, caur kuru sēklas šķidrums tiek ievadīts sievietes maksts dobumā,
2) orgāns urīna izvadīšanai.
Dzimumloceklim izšķir:
1) sakni (radix penis) ar kuru tas pieaudzis pie sēžas un kaunuma kauliem un
sastāv no abu briedumķermeņu sākuma daļām t.s. dzimumlocekļa kājiņām (crusa
penis);
2) ķermeni (corpus penis) - lielākā daļa, kas beidzas ar
3) galviņu (glans penis).
Tā galveno masu veido trīs briedumķermeņi. Divus no tiem sauc par dzimumlocekļa
briedumķermeņiem (corpora cavernosa penis) un tie veido dzimumlocekļa muguru
(dorsum penis), bet trešo par urīnkanāla briedumķermeni jeb dzimumlocekļa
sūkļveida ķermeni (corpus cavernosum urethrae syn. corpus spongionum penis),
kuram cauri iet urīnizvadkanāls. Sūkļveida ķermenis piekļaujas briedumķermeņiem
no apakšas.

Urīnpūslis
Priekšdziedzeris
Urīnizvadkanāla priekšdziedzera daļa
Priekšdziedzera dziedzeru izvadkanālu atveres
Sēklas izsviedējvadu atveres
Urogenitālā šķirtne
Urīnizvadkanāla sīpoliņa dziedzeris
Urīnizvadkanāla plēvainā daļa
Sīpoliņa dziedzeru atveres
Dzimumlocekļa briedumķermenis
Briedumķermeņa venozie dobumi
Dziļā artērija
Urīnizvadkanāla sūkļveida daļa
Sūkļveida ķermenis
Gludo muskuļu kūlītis
Dzimumlocekļa galviņas valnītis
Dzimumlocekļa galviņa
Priekšādiņa
Urīnizvadkanāla ārējā atvere
.att. Dzimumlocekļa uzbūve (garengriezums) /pēc Robert Carola, 199 /
Tā sākums ir paresnināts, un to sauc par sīpolu (bulbus urethrae), bet beidzas
tas ar dzimumlocekļa galviņu, kas ir "uzsēdināta" uz augšējo briedumķermeņu
smailajiem galiem. Miera stāvoklī brieduma ķermeņu spraugās ir neliels venozo asiņu
daudzums, bet dzimumuzbudinājuma laikā tās piepildās ar arteriālajām asinīm.
Vienlaicīgi venozā atplūde ir apgrūtināta un strauji palielinās orgāna blīvums, izsaucot
erekciju.
Dzimumlocekļa āda ir ļoti plāna un kustīga. Pārejot uz galviņu, tā veido
gredzenveidīgu divkāršu kroku, kas daļēji pārklāj galviņu, ko sauc par priekšādu
(preputinum penis). Ādā ir daudz jušanas nervu gali. Zem ādas atrodas blīvs saistaudu
apvalks, kas apņem briedumķermeņus.

Sašaurināta artērija
Vēnas
Saspiestas
vēnas
Paplašināta artērija
A
Briedumķermenis
Sūkļveida
ķermenis
Urīnizvadkanāls
B
.att. Dzimumlocekļa uzbūve (šķērsgriezums) /pēc Robert Carola, 199 /
A – miera stāvoklī, B – erekcijas laikā.
Sievietes dzimumorgāni (organa genitalia feminina)
To veido: 1) iekšējie dzimumorgāni
olnīca (2) (ovarium)
olnīcas piedēklis (2) (epoophoron)
olvads (2) (tuba uterina)
dzemde (uterus)
maksts (vagina)
2) ārējie dzimumorgāni
lielās un mazās kaunuma lūpas (labia majora et minora pudendi)
kuteklis (clitoris)
maksts priekštelpa (vestibulum vaginae)
krūts dziedzeris (mamma syn.glandula lactifera)
Olnīcas
Funkcijas:
1) vienīgā vieta, kur nobriest olšūnas;
2) endokrīnā funkcija - izdala dzimumhormonus (estradiols, progesterons).
Olnīcas ir pāru dziedzeru orgāns, kas atrodas abās pusēs dzemdei uz mazā iegurņa
sānu sienām. Tās lielums un forma mainās atkarībā no vecuma. Olnīcu svars
pieaugušai sievietei ir 5-8 g; Jaundzimušai meitenītei tās sver 0,4 g, bet pirmā
dzīves gada laikā, to masa trīskāršojas. Garums 3 cm, platums 1,5-3 cm, biezums 1
cm.
Ar priekšējo malu olnīca ir pieaugusi pie dzemdes platās saites mugurējās
virsmas. Šajā malā ir vārti (hilus ovarii), pa kuriem olnīcā ieiet asinsvadi un nervi.
Olnīcas mugurējā mala paliek brīva. Ar īpašo olnīcas saiti (ligamentum ovarii
proprium) olnīca fiksējas pie dzemdes leņķa
Olnīca sastāv no divām daļām:
a) serdes (zona vasculosa), kurā ir asinsvadi, nervi, limfvadi, saistaudi;
b) garozas (zona parenchymatosa), kurā starp saistaudiem ir olšūnu aizmetņi.
Bērnam piedzimstot, olšūnu aizmetņu skaits ir ļoti liels – katrā olnīcā ~ 140000.

Urīnvads
Dzemdes kakls
Taisnā zarna
Urīnizvadkanāls
Maksts
Anālā atvere
Vēderplēve
Olvads
Olnīca
Olnīcas īpašā saite
Dzemde
Apaļā saite
Urīnpūslis
Kaunuma kaulu simfīze
Kaunuma paugurs
Olvada turētājsaite
Kuteklis
Mazās kaunuma lūpas
Lielās kaunuma lūpas
.att. Sievietes iegurņa sagitāls griezums /pēc Robert Carola, 199 /.
. Katru olšūnu (ovum) apņem epitēlijšūnas un šos veidojumus sauc par
olnīcas pūslīšiem (folliculi ovarici). Bērnībā tie nav nobrieduši un tos sauc par
pirmējiem pūslīšiem (folliculi ovarici primarii). Ar katru dzīves gadu to daudzums
samazinās. 17 gadus vecai jaunietei olnīcās ir 5000-7000 folikulu. Dzīves laikā
nobriest vidēji 450 olšūnas. Pieaugušas sievietes olnīcā folikuli ir dažādās brieduma
pakāpēs. Nobriedušajā pūslītī (folliculus ovaricus vesiculosus) atrodas olšūna.
Nobriedis folikuls ir lielāks par primāro folikulu, tā izmērs ir 6-25 mm diametrā. To
pilda šķidrums (liquor folliculi). Šķidruma sastāvā ir estrogēni un olbaltumvielu
hormons - gonadokrinīns, kas nomāc ovocīta augšanu. Pūslītim apkārt veidojas
apvalks (theca folliculi). Folikula malā atrodas olšūnas paugurs, kura audos ir
nobriedusī 0,15-0,25 mm lielā olšūna. Pūslītim nobriestos, tas arvien vairāk tuvojas
olnīcas virsmai. Nobriedušu folikulu kādreiz sauc par Grāfa pūslīti, par godu
holandiešu anatomam un fiziologam R.Grāfam (1641.-1673.), kas to aprakstījis.
Iekšējā spiediena rezultātā nobriedušais folikuls plīst, olšūna kopā ar šķidrumu
atbrīvojas un nokļūst vēderplēves dobumā. Šo procesu sauc par ovulāciju. Tālākā
pūslīšu nobriešana notiek regulāri pārmaiņus pēc 24-26 dienām otrā olnīcā. Folikulu
augšanu un estrogēnu sekrēciju veicina folikulu stimulētājhormons (FSH), kuru izdala
hipofīzes priekšējā daiva. [Ja nobriest vienlaicīgi divi pūslīši abās olnīcās – atbrīvojas
divas olšūnas un, ja tās tiek apaugļotas, dzimst divolu dvīņi.]

Pūšļveida folikuls
Primārais folikuls
Baltumapvalks
Augoši folikuli ar I pakāpes ovocītu
Nobriedis pūšļveida folikuls jeb Grāfa pūslītis
II pakāpes ovocīts
Dobums ar folikula šķidrumu
Virsmas epitēlijs
Olnīcas vārti
ar asinsvadiem,
limfvadu un
nervu šķiedrām
Bālganais
ķermenis
Nobriedis
dzeltenais
ķermenis
Plīsušais folikuls
Asins receklis
Atbrīvojušais ovocīts
Augošs dzeltenais ķermenis
.att. Olnīcas uzbūves shēma /pēc Robert Carola /
Parasti atbrīvoto olšūnu uztver olvada piltuves bārkstis un šūna nonāk olvadā.
Grāfa pūslīša vietā hipofīzes luteinizējošā hormona ietekmē folikula audi pārveidojas
par dzelteno ķermeni (corpus luteum). Ja olšūna neapaugļojas, tad veidojas neīstais
dzeltenais ķermenis (corpus luteum spurium), kas sekretē hormonus 10-12 dienas, bet
saglabājas 6-8 nedēļas. Dzeltenais ķermenis var aizņemt ¼ daļu no olnīcas. Tas sāk
izdalīt hormonu – progesteronu, kas sagatavo organismu iespējamai grūtniecībai.
Dzemdes gļotāda kļūst stipri irdena un sulīga. Asinsvadi paplašinās, spirāliski izlokās.
Dziedzeri izdala serozu šķidrumu. Ja olšūna apaugļojas, izveidojas grūtniecības
dzeltenuma ķermenis (corpus luteum verum), kas saglabājas un funkcionē līdz
grūtniecības vidum. Pēc īstā dzeltenuma ķermeņa atrofijas, tā rētā var izgulsnēties
kalcija sāļi, radot balto ķermeni (corpus albicans). Šis veidojums olnīcā saglabājas
piecus gadus.
Ja olšūna netiek apaugļota, neizdalās asinīs faktori, kas stimulētu turpmāko
dzeltenuma ķermeņa eksistenci. Tas reducējas par rētaudiem. Tā rezultātā pārtraucas
progesterona izdalīšanās, notiek strauja dzemdes asinsvadu sašaurināšanās, gļotāda
nekrotizējas un nolobās. Tā izdalās reizē ar traumētiem asinsvadiem kā menstruālās
asinis. Olšūnas neapaugļošanās gadījumā no cikla 4. līdz 14. dienai attīstās jauns
Grāfa pūslītis un folikulu izdalīto hormonu ietekmē atjaunojas dzemdes gļotādas
funkcionālais slānis.
Olnīcās olšūnas sāk nobriest vidēji 11-13 gadu vecumā un jaunu olšūnu
nobriešana turpinās līdz 45-55 gadu vecumam.
Olnīcas piedēkļi
Pāra rudimentāri veidojumi, kas faktiski ir mezonefrosa atliekas, novietojas
starp dzemdes platās saites lapām un olnīcu.

Olvads
Olvada funkcijas:
1) Aizvada olšūnu no vēderplēves dobuma līdz dzemdes dobumam;
2) Vienīgā vieta, kur normā notiek abu dzimumšūnu saplūšana un zigotas
veidošanās.
Olvads ir pāru orgāns. Tāpat kā olnīca, tas ir fiksēts pie platās dzemdes saites.
Tas ir 10-16 cm garš cauruļveida orgāns. Tā diametrs mainās no 2 mm līdz 8 mm.
Olvada viens gals ir paplašināts un pie olnīcas veido piltuvi (infundibulum tubae
uterinae). Ap tās malām ir olvada bārkstis (fimbriae tubae). Piltuves dziļumā ir olvada
atvere uz vēderplēves serozo dobumu. Aiz piltuves seko olvada paplašinājums
(ampulla tubae uterinae), kas tālāk pāriet sašaurinājumā (isthmus tubae uterinae).
Olvada dzemdes daļa iet cauri dzemdes sienai un atveras dzemdes dobumā.
Olvada sieniņu veido:
1) ārējā kārta jeb serozais apvalks (tunica seroza), ko veido dzemdes platā saite;
2) vidējā jeb muskuļu kārta (tunica muscularis), ko veido iekšējais un ārējais
gareniskais muskuļu slānis un vidējais – cirkulārais slānis. Iekšējais
gareniskais slānis ir vāji attīstīts. Pēc ovulācijas olvada muskulatūras
peristaltiskās kustības pastiprinās. Muskulatūras kustības virza olšūnu vai
dīglīti pa olvadu;
3) iekšējā jeb gļotādas kārta (tunica mucosa) To veido mainīgas krokas. Dzeltenā
ķermeņa fāzē krokas olvada paplašinājumā ir sazarotas. Gļotādas epitēliju
veido divu tipu šūnas: a) skropstiņepitēja šūnas un b) dziedzerepitēlija šūnas..
Sekrēts satur bioloģiski aktīvas vielas. Olvada bārkstīs vairāk ir skropstaino
šūnu, bet sašaurinājumā – sekretoro šūnu. Sekrēciju veicina progesterons.
Skropstiņu veidošanos – estrogēni. Skropstiņas palīdz virzīt olšūnu. Gļotādā
norit cikliskas izmaiņas. Dzeltenā ķermeņa fāzē gļotāda ir labāk apasiņota.
Olvada piltuve
Olvada paplašinātā
daļa
Olvada
sašaurinājums
Olvads
Dzemdes
dibens
Olnīcas īpašā
saite
Olnīcas tēne
Olvada turētājsaite
Apaļā dzemdes
saite Ķermenis
Folikuli Endometrijs
Olnīca Miometrijs
Dzemdes sašaurinājums
Dzemdes kakls
Dzemdes kakla kanāls
Platā dzemdes saite
Krustu kaula – dzemdes saite
Maksts
Maksts gļotādas krokas
Bārkstis
.att. Sievietes dzimumsistēma (pretskats) / pēc Robert Carola, 199

Dzemde
Zemākiem dzīvniekiem ir vairākas dzemdes. Dažiem dzīvniekiem ir
vairākragu dzemde. Sievietei ir viena vienragu dzemde. Patoloģiskos gadījumos tā ir
divragu. Dzemde ir dobs, muskuļots orgāns, kur ieligzdojas – implantējas
apaugļota olšūna un noris augļa attīstība. Tai ir bumbierveidīga forma. Tās garums ir
7-9 cm, platums 5 cm, biezums 3 cm, masa 50g (dzemdējušām sievietēm 80-90g).
Dzemdes daļas:
1) visaugstākā dzemdes daļa ir dzemdes dibens (fundus uteri), kas atrodas virs
olvadu atverēm. To veido tikai muskuļi;
2) vislielākā dzemdes daļa ir ķermenis (corpus uteri) ar spraugveida telpu (cavum
uteri), kura tilpums ir ~ 2 ml ;
3) dzemdes ķermenis uz leju sašaurinās un pāriet dzemdes kaklā (cervix uteri), ko
apņem maksts. Tam cauri iet 2,5 -3 cm garš kakla kanāls (canalis cervicis).
Dzemdes kakls attiecībā pret ķermeni novietojas 75-100 grādu platā leņķī, kas
ir atvērts uz priekšu. Dzemdes ķermeņa liekumu uz priekšu notur tūpļa
cēlājmuskulis (muskulus levator ani) un taisnās zarnas un dzemdes muskulis
(musculus recto-uterinus). Fiksējoša nozīme ir arī dzemdes saitēm.
Dzemde atrodas mazajā iegurnī starp urīnpūsli un taisno zarnu frontālā plaknē.
Dzemdes augšējai daļai ir liekums uz priekšu. Tā nebalstās uz skeleta, bet to fiksē
saišu aparāts.
Dzemdes saišu aparātu veido:
a) dzemdes platās saites (ligamenta lata uteri), kas ir vēdera plēves
dublikatūra. Tā sastāv no divām lapiņām - priekšējās un mugurējās, kas iet
no dzemdes sāniem un piestiprinās iegurņa sienai, iekarot dzemdi. Turpat
pieaug arī olvadi un ar vienu malu olnīca;
b) dzemdes – krustu kaula saite (ligamenta sacrouterina), kas atiet no
dzemdes mugurpuses lejasdaļas (kakla) uz krustu kaulu;
c) apaļā dzemdes saite (ligamentum teres uteri) – pāru saite, kas atiet no
dzemdes pamata stūriem slīpi uz priekšu un uz āru. Tās kā divas
muskuļotas, elastīgas virves iziet cauri cirkšņa kanāliem un vēdekļveidīgi
beidzas ārējos dzimumorgānos. Tās notur dzemdes liekumu uz priekšu;
d) dzemdes kakla saite (ligamenta cardinale), kas ir dzemdes platās saites
apakšējā daļa, kura savieno dzemdes kakliņa sānus ar mazā iegurņa sānu
sienu;
e) dzemdes un urīnpūšļa saite (ligamentum vesico-uterinum), kas saista abus
šos orgānus.
Šīm saitēm ir liela nozīme dzemdību laikā, jo, noturot dzemdi, tās sekmē augļa
izstumšanu no dzemdes dobuma.
Bez saišu aparāta dzemdi pie iegurņa pamata labi fiksē arī maksts. Maksts kā
rokturis ir nekustīgi fiksēta, jo tai ir kopējas sieniņas ar urīnizvadkanālu un taisno
zarnu. Tomēr tas nenodrošina 100% stingru dzemdes stāvokli. Var notikt dzemdes
noslīdēšana, ja pavājinās saites vai atslābinās muskuļu diafragma, kas noslēdz mazā
iegurņa izeju.

Dzemdes sieniņas uzbūve:
1) ārējais serozais slānis (tunica serosa), ko veido vēdera plēves iekšējā
lapiņa. To sauc par perimetriju (perimetrium). Vēderplēve iet no urīnpūšļa
mugurējās sienas uz dzemdes priekšpusi un apklāj dzemdes ķermeni.
Tālāk apliecas ap dzemdes dibenu un iet pa dzemdes mugurējo virsmu,
apklājot dzemdes ķermeni un kakliņu. Dzemdes malās vēderplēves lapiņas
tuvojas viena otrai un veido dzemdes plato saiti.
2) vidējais ir ~ 1,5 cm biezs gludās muskulatūras slānis (tunica muscularis)
jeb miometrijs (myometrium). Tas dažādās dzemdes vietās iet dažādos
virzienos. To veido 3 kārtas: a/ iekšējā – gareniskā, b/ vidējā – cirkulārā un
c/ ārējā gareniskā. Galvenokārt pateicoties cirkulārajai muskuļu kārtai,
dzemde var izmainīt lielumu. Grūtniecības beigās dzemdes dobumā ietilpst
līdz 4 l šķidruma. Dzemdes kakla rajonā miometrijs veido ķermenī
spēcīgāko slēdzējmuskuli - dzemdes kakla lūpas - priekšējo un mugurējo
(labium anterius et posterius);
3) iekšējais ir gļotādas slānis (tunica mucusa) jeb endometrijs (endometrium).
Dzemdes dobumā gļotāda ir gluda, bet kakla kanālā tā veido palmveida
krokas (plicae palmatae), kas pagarina vairākas reizes spermatozoīda ceļu.
Endometriju veido vienkārtains cilindriskais epitēlijs, kas turpinās vienkāršos
dzemdes dziedzeros jeb kriptās (glandula uterina). Līdz ar pubertātes iestāšanos
endometrijā norit cikliskas izmaiņas.
Endometrijam izšķir bazālo un funkcionālo slāni. Bazālais slānis robežojas ar
muskuļu slāni un tā biezums ir 1 mm. Tajā atrodas dzemdes dziedzeru gali. Bazālais
slānis ir atjaunošanās slānis. Tas neizmainās menstruālā cikla un graviditātes laikā.
Funkcionālais slānis izmainās menstruālā cikla un graviditātes laikā. Menstruālās
asiņošanas laikā tas tiek noārdīts un nākošā ciklā atjaunojas no bazālā slāņa rezervēm.
Tādēļ funkcionālā slāņa biezums dažādās cikla fāzēs ir atšķirīgs. Cikla 5. dienā tas ir
0,5 mm, bet 10. dienā – jau 3 mm. Pēc ovulācijas fāzes olnīcas ciklā seko dzeltenā
ķermeņa fāze. Dzeltenā ķermeņa hormona progesterona ietekmē endometrija
funkcionālā slānī notiek sekrēcijas fāze. Tā ir sagatavošanās olšūnas implantācijai,
tādēļ endometrijs stipri uzbiezinās pat līdz 4-8 mm. Funkcionālajā slānī esošie
dziedzeri sekretē bioloģiski aktīvas vielas. Funkcionālā slāņa saistaudos progesterona
ietekmē artērijas spirālveidīgi izlokās, veido kapilāru tīklus, kas apvij dziedzerus un
novietojas zem virsmas epitēlija. Palielinās kapilāru sienas caurlaidība , tādēļ
saistaudos daļēji nokļūst asins plazma un leikocīti un saistaudi kļūst tūskaini.
Sekrēcijas fāze ilgst 10-12 dienas. Ap cikla 27. dienu dzeltenuma ķermenis beidz
sekretēt progesteronu. Līdz ar to endometrija funkcionālajā slānī notiek straujas
izmaiņas. Tajā ir ilgstošas asinsvadu spazmas. Tādēļ šis slānis nesaņem asinis.
Skābekļa un barības vielu trūkums rada destruktīvas izmaiņas asins kapilāru sienā un
dziedzeros. Noārdoši darbojas arī leikocītu fermenti. Muskuļu slāņa kontrakcijas
nodrošina atmirušā funkcionālā slāņa palieku izdalīšanos kopā ar asinīm (menstruālā
asiņošana). Pēc menstruālās asiņošanas no endometrija ir palicis tikai bazālais slānis
ar dziedzeru galiem. 24 stundu laikā dziedzeru epitēlijs nodrošina virsmas epitēlija
atjaunošanos, un sākas jauns cikls.
Menstruālās asiņošanas laikā ir lieli enerģijas zudumi, jo izdalās 50-250 ml
asiņu. Tāpēc, kad vecumā cikli izbeidzas, krasi cieš asinsrades sistēma, kas nespēj
pielāgoties.

Izmaiņas graviditātes laikā ir saistītas ar endometriju un miometriju.
Dzeltenuma ķermenis turpina sekretēt progesteronu, endometrijs vēl arvien palielinās,
dziedzeri aktīvi sekretē. Sekrēts nepieciešams embrija barošanai. Pakāpeniski zigotas
implantācijas vietā veidojas placenta, kas nodrošina augli ar barības vielām, tāpēc
dzemdes dziedzeri sāk zaudēt savu nozīmi un ap 3. mēnesi pārstāj sekretēt. Rodas
lielas šūnas ar glikogēna ieslēgumiem. Progesterona ietekmē atslābst dzemdes
muskulatūra. Tādēļ iespējama maksimāla muskuļu šūnu palielināšanās līdz pat 900
µm. Notiek jaunu muskuļšūnu diferenciācija. Dzemdību laikā šīs hipertrofētās šūnas
ļoti spēcīgi kontrahējas, daļa iet bojā.
Maksts
Maksts funkcijas:
1) kanāls, kurā tiek ievadīta sperma;
2) kanāls, pa kuru notiek bērna dzimšana.
Maksts ir kanāls, kas saaug ar dzemdes kaklu un ar apakšējo daļu atveras starp
mazajām kaunuma lūpām. Tā garums ir 8-10 cm, bet diametrs 2-5 cm. Kanāls ir
saplacināts priekšas - muguras virzienā. Starp maksts augšējo galu un dzemdes kaklu
veidojas spraugveidīgas telpas - maksts velves (fornices vaginae). Visdziļākā ir
mugurējā velve (fornix posterior). Vēl veidojas priekšējā velve (fornix anterior) un 2
sānu velves (fornix lateralis).
Maksts apakšējais gals atveras maksts priekštelpā (vestibulum vaginae), ar
maksts ieeju (ostium vaginae), ko daļēji aizklāj gļotādas kroka - jaunavības plēve
(hymen). Tā parasti ir pusmēnesveida, bet var būt arī gredzenveida ar atveri vidū.
Maksts sienu veido:
1) gļotāda (tunica mucosa) ar lielām šķēskrokām (rugae vaginales). Gļotādas
virsējās epitēlija šūnās ir daudz glikogēna ieslēgumu. Virsējām šūnām sabrūkot
atbrīvojas glikogēns, ko šķeļ mikroorganismi. Tā rodas pienskābe. Tādēļ maksts
gļotādām ir skāba reakcija un tām piemīt baktericīdas īpašības;
2) muskuļu apvalks (tunica muscularis), ko galvenokārt veido gludā
muskulatūra, bet maksts lejasdaļā ir arī šķērssvītrotās muskuļšķiedras;
3) irdenie saistaudi (tunica adventitia).
Ārējie dzimumorgāni
Ārējos dzimumorgānus (partes genitales externae) veido divas paralēlas ādas
krokas – lielās kaunuma lūpas (labia pudenda majora). To ārējā virsma ir pigmentēta
un apmatota, bet iekšējā ir gluda, nedaudz mitra, ārēji līdzīga gļotādai. Satur daudz
tauku un sviedru dziedzeru. Tajās atrodas venozie pinumi un briedumķermeņi. Starp
abām lielajām kaunuma lūpām atrodas dzimumsprauga (rima pudendi).
Spraugā starp lielajām kaunuma lūpām atrodas mazās kaunuma lūpas (labia
pudenda minora), kuru āda ir sārta. Tās veido saistaudi un gludā muskulatūra, kuros
atrodas daudz venozo asinsvadu un tauku dziedzeru.
Spraugu starp mazajām kaunuma lūpām sauc par maksts priekštelpu
(vestibulum vaginae). Šeit priekšpusē novietojas kuteklis (clitoris), nedaudz uz
mugurpusi no tā atveras urīnizvadkanāla ārējā atvere (ostium urethrae externum) un
mugurpusē maksts atvere (ostium vaginae). Kuteklis ir rudimentārs veidojums,

neattīstīts urīnkanāla briedumķermenis ar dzimumlocekļa galviņu, bet urīnizvadkanāla
tajā nav.
Priekštelpas mugurējā daļā atrodas lielais priekštelpas dziedzeris (glandula
vestibularis major), kas ir neliels, zirņa lieluma pāra dziedzeris. To atveres atrodas uz
mazo kaunuma lūpu iekšējās virsmas. Dziedzera sekrēts ir bālgans, lipīgas
konsistences un tas mitrina maksts ieeju.
Krūts dziedzeris (mammae syn.glandula lactifera) jeb piena dziedzeris
pieskaitāmi pie sievietes dzimumorgāniem, jo to sekrēts (piens) ir dabiskais zīdaiņa
uzturprodukts.
Piena dziedzeri ir veidojušies no apokrīnajiem sviedru dziedzeriem.
Dzimumgatavības periodā sievietei katrā piena dziedzerī ir 15-20 atsevišķi alveolāri
dziedzeri, kas sakārtoti radiāli ap krūts galu un klāti ar taukaudiem bagātu saistaudu
kapsulu. Šo salikto dziedzeru izvadi atveras krūts zirnīša (papilla mammae) virspusē.
Izvads sākas ar piltuvi (infundibulum), tad seko pats izvads (ductus excretorius) un
paplašinājums jeb piena sinuss (sinus lactiferi). No piena sīnusa, kas ir sekrēta
krātuve, atiet stipri sazaroti piena vadi, kas pāriet atsevišķu daiviņu piena vadiņos
(ductuli lactiferi), kuru galos grūtniecības laikā izveidojas alveolas.
Piena dziedzeriem novērojamas cikliskas izmaiņas. Pēc ovulācijas,
progesterona, luteinizētāja hormona LH un luteotropā hormona LTH ietekmē, piena
dziedzerī pieaug asins apgāde un palielinās asinsvadu caurlaidība. Tādēļ tas piebriest.
Piena vadi pastiprināti zarojas, to galos parādās atsevišķas alveolas. Līdz ar
menstruācijas iestāšanos šīs izmaiņas izzūd.
Apaugļošanā
1. fāze ir dzimumšūnu tuvošanās. Spermatozoīds olvada ampulāro daļu
sasniedz 1,5 – 2 stundās. Šīs virzīšanās pamatā ir: a) pozitīva hemotakse olšūnas
izdalīto vielu iedarbībā un b) retrotakse – virzīšanās pret straumi. Spermatozoīds
aktīvi kustas viegli sārmainā vidē. Dzimumšūnu savstarpēju tuvošanos veicina c)
potenciālu starpība starp pozitīvi lādēto sēklas šķidrumu un negatīvo olšūnas
potenciālu.
2. fāze ir spermatozoīda iekļūšana olšūnā caur tās apvalkiem. Cilvēka, tāpat kā
pārējo zīdītāju, olšūnu apaugļo tikai viens spermatozoīds. Daudzie spermatozoīdi ir
nepieciešami, lai to fermenti šķīdinātu olšūnas apvalkus.
3. fāze ir dzimumšūnu kodolu saplūšana.
Pēc 24 stundām sākas apaugļotās olšūnas dalīšanās – drostalošanās, jo tās
kopējā masa nepalielinās. Tā ilgst 3-4 diennaktis. Vienlaikus dīglis pa olvadu virzās
uz dzemdi. Dzeltenuma barības vielas pietiek tikai attīstības pirmajām 12-14 stundām,
tāpēc jau olvadā zigota uzsūc epitēlija dziedzeršūnu sekrētu. Pēc 30 attīstības stundām
ir redzami divi blastomēri. Viens no tiem ir tumšāks, tajā sakopots viss dzeltenums.
Tālākā attīstības gaitā no tumšā blastomēra rodas embrijs un gandrīz visi ārpusdīgļa
orgāni (izņemot trofoblastu).
Otrs blastomērs ir gaišāks, no tā attīstās trofoblasts, no šūnām veidots apvalks,
kas saista dīgli ar mātes organismu. Tumšie un gaišie blastomēri dalās asinhroni, jo
nepieciešams, lai pēc iespējas ātrāk izveidotos apvalks, kas piegādās dīglim barības
vielas.

3.-4. embrionālās attīstības dienā veidojas blastocista, pūslītis ar dobumu,
kurā atrodas šķidrums. Blastocistas sienu veido trofoblasts, kam no dobuma puses
mezgliņa veidā pieguļ embrioblasts jeb dīgļa mezgliņš. Trīs diennaktis blastocista
virzās pa olvadu un dzemdi sasniedz 5. dienā. Tajā trofoblasta slāņa daļā, kas vērsta
pret dzemdes sienu, norit strauja diferenciācija. Izveidojas iekšējais-šūnu- trofoblasts
jeb citotrofoblasts (cytotrophoblastus) un ārējais-sincītija- trofoblasts jeb plazmodija
trofoblasts (syncytio trophoblastus). Ārējā trofoblasta šūnās ir palielināts lizosomu
daudzums un tās aktivē dzemdes dziedzeru sekrētu. Trofoblasts sekrētu uzsūc un no tā
barojas dīgļa šūnas. Izmainās blastocistas apvalku ārējā kārta. Tā aktivē dzemdes
dziedzeru sekrētu, uzsūc šo sekrētu un barojas.
Ieligzdošanās jeb implantācija dzemdes sienā sākas 6.-7. embrionālās
attīstības dienā. Implantācija visbiežāk norit priekšējā vai mugurējā dzemdes sienā
endometrija blīvajā funkcionālajā slānī. Tad izveidojas pareiza bērna guļa, t.i.
garenguļa ar lejup vērstu galviņu.
Implantācijas pirmajā posmā blastocista pielīp pie dzemdes sienas. Otrajā
posmā plazmodija trofoblasta lizosomu fermenti šķīdina dzemdes gļotādu, radot telpu
bārkstiņu augšanai. Audiem sabrūkot, veidojas barojošs šķīdums, kam piejaucas asinis
no noārdītajiem kapilāriem un dzemdes dziedzeru sekrēts. Viss tas kopā veido embrija
barību jeb embrioblastu, no kā barojas embrijs ieligzdošanās laikā. Pēc blastocistas
ievirzīšanās implantācijas nišā, dzemdes gļotāda virs tās saaug, izolējot dīgli no
dzemdes dobuma. Grūtniecības laikā endometrija funkcionālo slāni sauc par atlobeni
(decidua-tāds, kas atdalās).
Vienlaikus ar implantāciju norit attīstības procesi dīglī. Dīgļa mezgliņš
gatavojas gastrulācijai. Tajā notiek šūnu lapiņas atšķelšanās – delaminācija. Rodas
epiblasts, kas ietver nākošo ektodermu, mezodermu, hordu un entodermu. No dīgļa
mezgliņa pārējām šūnām – ārpusdīgļa mezoderma.
A
B
Blastocēls
Dzemdes stroma
Dzemdes epitēlijs
Dīgļa disks (embrioblasts)
Trofoblasts
Sincītija trofoblasts
Dzemdes dobums
Sincītija trofoblasts
Šūnu trofoblasts
Ar mātes asinīm pildītas lakūnas
Amnija dobums
Blastocēls (dzeltenuma maisa dobums)
C
D
Entoderma
.att. Implantācija /pēc Andrew Davies, 2001/.
A – brīva blastocista dzemdes dobumā; B – izejot cauri epitēlijšūnu slānim, trofoblasts iegrimst
endometrija funkcionālajā slānī; C – amnija dobuma attīstība; D – segepitēlija, dziedzeru un
stromas šūnas un endometrija asinsvadi uzaug virs implantācijas vietas (implantācijas beigas).

2. periods – dīgļa periods ilgst no 2. līdz 8. embrioģenēzes nedēļai.
Ārpusdīgļa mezoderma veido mezodermālos aizmetņus amnija un dzeltenuma
pūšļiem. Cilvēka embrija dzeltenuma pūslī dzeltenuma nav, bet tas ir pildīts ar serozu
šķidrumu. No dzeltenuma pūšļa entodermas veidojas pirmējās dzimumšūnas gonocīti,
bet mezenhīmā norit pirmā asinsrade – rodas asins cilmes šūnas.
Cilvēka embrijam agrā attīstības stadijā ir raksturīgas labi izveidotas
ārpusdīgļa daļas: horijs, amnijs, dzeltenuma pūslis.
1. mēnesī izveidojas aizmetņi zarnu caurulei, veidojas ass orgāni, attīstās
nervu caurulīte. 2. mēnesī ir izveidojušies gandrīz visu orgānu aizmetņi.
3. embrioģenēzes periods ir augļa periods un ilgst no attīstības 9. nedēļas līdz
dzimšanas brīdim. Placentas veidošanās norit no 3. līdz 6. embrionālās attīstības
nedēļai paralēli ar embrija orgānu aizmetņu parādīšanos. Pirmās augļa kustības sākas
2.-3. embrioģenēzes mēnesī, bet augļa hipofīze sāk funkcionēt embrionālās attīstības
3. mēnesī.
Mātes un augļa funkcionālā sistēma
Šī sistēma sastāv no mātes organisma, kas nodrošina optimālus apstākļus augļa
attīstībai un paša augļa, kurš cenšas saglabāt normālu homeostāzi. Galvenais
savienojošais un vienlaicīgi atdalošais elements starp māti un augli ir placenta
(placenta).
Placenta jeb bērna vieta ir ārpusdīgļa orgāns. Cilvēka placenta ir hemohoriāla.
Tai izšķir augļa daļu (pars foetalis), ko veido zarotais horijs, un mātes jeb dzemdes
daļu (pars uterina), ko veido saārdītais dzemdes gļotādas funkcionālais slānis.
Placenta pilda vairākas funkcijas: trofisko, elpošanas, izdalīšanas, bioloģiskās
barjeras un endokrīno funkciju. Tā aizkavē mikrobu, vīrusu un antigēnu iekļūšanu no
mātes organisma. Sākot ar 8. embrionālās attīstības nedēļu, tā izstrādā horiona
gonadotropos hormonus, progesteronu, estrogēnus un somatomammotropīnu, kas
stimulē piena dziedzeru attīstību. Placentā atrasti arī fermenti, kas sašķeļ ogļhidrātus,
olbaltumvielas un taukus. Placenta ir spējīga sintezēt glikogēnu un acetilholīnu.
Dzemde
Blastocistas
implantācija
Dzemdes asinsvadi
Šūnu
trofoblasts
Trofoblasta
šūnas
Horija bārkstis
Sincītija
trofoblasts
A B C
Horija bārkstis
.att. Placentas attīstība /pēc Robert Carola, 199 /
A – blastocistas implantācija dzemdes sienā; B – trofoblasta un horija bārkšu ieiešana dzemdes
endometrijā. Bultiņas norāda asinsvadu attīstību; C – divslāņainas trofoektodermas izveidošanās. Horija
bārkstis sasniedz dzemdes asinsvadus.

A
Dzeltenuma kājiņa
Nabas asinsvadi
B
Lakūna
Dzeltenuma
pūslis
Ķermeņa
kājiņa
5. GRŪTNIECĪBAS NEDĒĻA
.att. Placentas attīstība (turpinājums) /pēc Robert Carola, 199 /.
A – embrijam attīstoties, dzeltenuma kājiņa izveidosies par nabas saiti,; B – nabas asinsvadi sasniedz embriju
Mātes un augļa organismu mijiedarbību nosaka neirohumorālie mehānismi.
Informāciju par augli uztver dzemdes gļotādas un dzemdes asinsvadu hemo-, mehano-
, termo- un baroreceptori. Augļa receptori novietojas nabas saites asinsvadu sienā,
augļa ādā, zarnās un citur.
Placenta pilnīgi izveidojas 4. grūtniecības mēnesī. Ja dzemdes gļotādā ir
pārmaiņas, piemēram, iekaisums pēc aborta, placenta var piestiprināties dzemdes
apakšējā daļā, pilnīgi vai daļēji aizsegt dzemdes kakla kanālu (placentas priekšguļa).
Tai raksturīga atkārtota asiņošana grūtniecības un dzemdību laikā, kas var būt bīstama
ne tikai mātei, bet arī auglim.
A
Horijs
Dzemdes sieniņa
Nabas artērijas zars
Lakūna ar
mātes asinīm
Nabas artērijas
B
Horija bārkstis
Nabas saite
Nabas vēna
Amnijs
Nabas saite
Dzeltenuma pūslis
8. GRŪTNIECĪBAS NEDĒĻA
Dzemdes artērija
.att. Placentas attīstība (turpinājums) /pēc Robert Carola, 199 /.
A – ir izveidojies horijs un amnijs, labi attīstīta placenta un nabas saite; B –
lielākā palielinājumā labi redzams augļa un mātes audu novietojums.

Placentas izmēri pakāpeniski palielinās un grūtniecības beigās tās diametrs
sasniedz 15-18 cm, biezums 2 cm, masa 500g.
Augļa asinis placentai pietek pa divām artērijām. Tās sazarojas un kapilāri
ieiet horija bārkstīs. Asinis no horija bārkstīm aiztek pa nabas vēnu.
Mātes asinis no dzemdes spirāliskajām artērijām nokļūst telpā starp horija
bārkstiņām. Tur notiek vielmaiņa starp mātes un augļa organismu. Vielmaiņa notiek
caur 5-6 µ biezu membrānu (tā ir 5-10 reizes plānāka kā plaušu alveolas sieniņa).
. Vielu maiņā starp māti un augli piedalās arī augļa ūdens. Augļa ūdens
daudzums grūtniecības laikā pieaug, vidēji sasniedzot 1 l (500-1500 ml). Augļa ūdens
veidojas galvenokārt no augļa urīna un mātes asinīm. Augļa ūdeņi nepieciešami, lai
auglis varētu kustēties, augļa ķermeņa pastāvīgas temperatūras uzturēšanai, tam piemīt
baktericīdas īpašības. Auglim augot, augļūdens kļūst skābāks pH no 7,35-7,25 līdz
7,0-6,9.
Augļa elpošanai ir vairākas īpatnības, kas saistītas ar skābekļa piegādi no
mātes asinīm. Skābekļa daudzums embrija organismā ir mazāks kā pieaugušam
(pieaugušam 94-98%; embrijam 46,5±16,4%), bet CO 2 koncentrācija kā pieaugušam.
Embrijs necieš no skābekļa bada, jo izveidojušies kompensējoši pielāgojumi:
1) palielināts eritrocītu daudzums (6 . 10 12 litrā);
2) organismā notiek anaerobā glikolīze (veidojas pienskābe). Jaundzimušam
3. - 4. dienā gāzu maiņas rādītāji tādi kā pieaugušam un metabolisma
acidoze pamazām izzūd;
3) pastāvīgs nabas un placentas asinsrites ātrums 80ml/min kg.
Dzemdības
Sākotnējās izmaiņas norit auglī. Hipotalāma ietekmē augļa adenohipofīzes sekretētais
adrenokortikotropais hormons stimulē hidrokortizona veidošanos virsnieru garozā un
izdalīšanos asinīs. Tas nepieciešams: 1) augļa plaušu attīstībai, 2) nomāc placentā
progesterona sekrēciju un veicina estrogēnu sekrēciju. Estrogēnu ietekmē dzemdē
sintezētais prostaglandīns F2 olnīcās izraisa dzeltenā ķermeņa šūnu sabrukšanu. Ja ir
zems progesterona, bet augsts estrogēnu līmenis asinīs, prostaglandīns F2 pastiprina
dzemdes muskulatūras kontrakcijas, un sākas regulāras dzemdes muskulatūras
saraušanās, kas virza augli uz dzemdes kakla pusi. Augļa spiediens uz dzemdes kakla
receptoriem izraisa reflektorisku oksitocīna sekrēciju. Oksitocīns izraisa intensīvu
dzemdes muskulatūras saraušanos. Hormons relaksīns, kas izdalās dzeltenajā ķermenī
un placentā, atslābina iegurņa saites. Dzemdību gaitā plīst amnija pūslis. Tā šķidrums
iztek un padara slīdīgus dzemdību ceļus.
Hermafrodītisms
(gr. hermaphroditos- dieva Hermeja un Afrodītes bērns, divdzimumu būtne)
Tas ir vīrišķā un sievišķā dzimuma pazīmju apvienojums vienā indivīdā
[aļģes, sēnes, augstākie augi, zarndobumaiņi, plakanie tārpi, jūras asari]
Cilvēkam hermafrodītisms ir iedzimta anomālija.
Izšķir:

A īstais hermafrodītisms – indivīdam ir abu dzimumu dzimumdziedzeri. Sastopama
reti. Abi nepilnvērtīgi.
B neīstais hermafrodītisms – viena dzimuma dziedzeri, bet nav atbilstība starp
dzimumdziedzeriem, iekšējiem un ārējiem dzimumorgāniem un sekundārajām
dzimumpazīmēm. Ārstē ķirurģiski un ar hormonu preparātiem.
Piemēram, pie neīstā sievišķā hermafrodītisma – olnīcas novietojas lielajās
kaunuma lūpās, un ir hipertrofēts klitors. Neīstā vīrišķā hermafrodītisma gadījumā
– sēklinieku maisiņā būs sēklinieki un kā ārējais dzimumorgāns ir
dzimumsprauga..