Dzimumorganu sistema.pdf

DZIMUMORGĀNU SISTĒMA 

Funkcijas: 

1) Dzimumorgāni (organa genitalia) nodrošina organisma reprodukcijas funkciju. 

Olnīcās veidojas olšūnas, bet sēkliniekos – spermatozoīdi. Šo šūnu saplūšana – 

apaugļošanās – ir dīgļa attīstības sākums. 

2) Dzimumdziedzeri izstrādā dzimumhormonus. 

Dzimumorgānu attīstība ontoģenēzē 

Dzimumorgāniem ir kopīgi aizmetņi ar urīnorgāniem. To attīstībā izšķir divas 

stadijas: 1) indiferento, kas abiem dzimumiem ir vienāda un 2) specifisko stadiju, 

kurā notiek sievietes vai vīrieša dzimumorgānu diferencēšanās. 

Dzimumdziedzeru aizmetņi veidojas ciešā kontaktā ar mezonefrosu (vidukļa 

nieri), 3. - 4. embrioģenēzes nedēļā uz mezonefrosu mediālajām virsmām veidojas 

dzimumkroka (plica genitalis). Dzimumkroka ir epitēlija sabiezinājums, zem kura 

atrodas mezenhīma. Tai apkārt ar laiku izveidojas saistaudu apvalks un no šī 

veidojuma attīstās indiferentais dzimumdziedzeris. Sabiezinājums rodas arī starp 

abām pirmsnierēm, un no tā veidosies virsnieru garoza. Jau 7. embrioģenēzes nedēļā 

indiferentais dzimumdziedzera aizmetnis ir nodalījies no mezonefrosa. Vienlaicīgi 

notiek pirmsnieres vadu (ductus mesonephricus) jeb Volfa vadu un pirmsnieres 

blakusvadu (ductus paramesonephricus) jeb Millera vadu attīstība. Abu tipu vadi 

atveras urogenitālajā sinusā (sinus urogenitalis). Sinusa ārējās atveres rajonā 

embrijam parādās nepāra dzimumpauguriņš (tuberculum genitale), divas simetriskas 

dzimumkrokas (plica genitalis) un divi dzimumvalnīši (torus genitalis). Tie ir 

indiferentās stadijas ārējo dzimumorgānu aizmetņi. 

Tālākā attīstības gaitā indiferentās stadijas orgāni pārveidojas sievietes vai vīrieša 

dzimumorgānos. Indiferentā dzimumdziedzera diferenciāciju nosaka 

dzimumhromosomu pāris. Y hromasomas galvenā funkcija ir saistīta ar sēklinieku 

diferenciāciju. Tā realizācijai ir nepieciešams HY antigēns. Bez šī antigēna pirmējais 

dzimumdziedzeri pārveidojas par olnīcu. 

Attīstoties vīrišķajam organismam, no pirmsnieres ķermeņa attīstās sēklinieka 

piedēklis, no pirmsnieres vada (Volfa vada) sēklvads un sēklas pūslītis. Pirmsnieres 

blakusvadi (Millera vadi) gandrīz pilnīgi reducējas. No tā saglabājas tikai kraniālais 

gals, kas izveido sēklinieka piekaru (appendix testis) un abu vadu kopīgais kaudālais 

gals, kas veido aklu priekšdziedzera kabatu (utriculus prostaticus). No 

urīnizvadkanāla gļotādas veidojas priekšdziedzeris. No dzimumpauguriņa izveidojas 

dzimumlocekļa briedumķermeņi. Dzimumkrokas saaugot, izveido urīnizvadkanāla 

sūkļķermeņa daļu. Dzimumvalnīši veido sēklinieka maisiņu. 

Attīstoties sievišķajam organismam, pirmsnieres ķermenis saglabājas tikai 

kraniālajā daļā un veido olnīcas piedēkli (epoophoron). No pirmsnieres blakusvadiem 

(Millera vadiem) izveidojas olvadi, dzemde un maksts. Dzimumpauguriņš pārveidojas 

par kutekli, dzimumkrokas veido mazās kaunumlūpas, bet dzimumvalnīši- lielās 

kaunumlūpas. 

3. embrioģenēzes nedēļā norit pirmējo dzimumšūnu (gonoblastu) 

diferenciācija. Gonoblastu diferenciācija norit ārpus embrija, dzeltenuma pūšļa 

entodermā. No šejienes gonoblasti, aktīvi, amēbveidīgi kustoties, virzās uz indiferentā 

dzimumdziedzera aizmetni. Gonoblastu pārvietošanās var būt arī pasīva – kopā ar

asinīm pa asinsvadiem. Gonoblastu migrāciju izraisa ķīmiskas vielas, ko izdala 

indiferentā dzimumdziedzera aizmetņa epitēlijs. Tā ir pozitīva hemotakse. 

Indifirentais 

dzimumdziedzeris 

Volfa vads 

Millera vads 

VĪRIETIS 

Sēklas 

izvadkanāli 

Sēklinieka 

piedēklis 

Millera vads 

Urogenitālais sīnuss 

EMBRIONĀLĀS ATTĪSTĪBAS 8. NEDĒĻA 

Primitīvi 

sēklinieki 

Primitīvas 

olnīcas 

SIEVIETE 

Olvads 

Volfa vads 

Sēklas pūslītis 

Dzemde 

Urīnizvadkanāls 


Sēklas izsviedējvads 

Priekšdziedzeris 

Kupera dziedzeris 


Sēklvads 

Sēklinieka piedēklis 

Sēklinieks 

Sēklinieka pavadiņa 

EMRIONĀLĀS ATTĪSTĪBAS 10. NEDĒĻA 

Olvads Volfa vada atliekas 

Olnīcas īpašā 

saite 

Olnīca 

Dzemde 

Dzemdes apaļā saite 

Maksts 

Sēklas izvadkanāli 

ĪSI PIRMS DZIMŠANAS 

.att. Dzimumorgānu attīstība ontoģenēzē / pēc Comparitiv/

Urīnvads 

Urīnpūslis 

Astes kauls 


Taisnā zarna 



Sēklvads 

Anālā atvere 


Sēklinieka maisiņš 

Baltumapvalks 

Sēklinieks 

Vēderplēve 

Sēklas saite 

Kaunuma kaulu simfīze 



Briedumķermenis 

Sūkļveida ķermenis 

Priekšādiņa 

Dzimumlocekļa galviņa 

Urīnizvadkanāla atvere 

.att. Vīrieša iegurņa sagitāls griezums /pēc Robert Carola, 199 /. 

Vīrieša dzimumorgāni (organa genitalia masculina) 

Tos veido 1) iekšējie dzimumorgāni: dzimumdziedzeri jeb sēklinieki (testes), 

sēklinieka piedēkļi (epididymes), 

sēklas vads (ductus deferens), 

sēklas pūslīši (vesiculae seminales), 

priekšdziedzeris (prostata), 

urīnkanāla sīpoliņa dziedzeri (glandulae 

bulbourethrales) un 

2) ārējie dzimumorgāni: dzimumloceklis (penis) 

sēklinieka maisiņš (scrotum) 

Iekšējie dzimumorgāni 

Sēklinieks 

Tas ir galvenais vīrieša dzimumorgāns, kas attīstās vēderplēves dobumā un 7.- 

8. embrionālās attīstības mēnesī caur cirkšņa kanālu noslīd sēklinieka maisiņā. 

Funkcijas: 

1) vienīgais orgāns, kur veidojas vīrišķās dzimumšūnas - spermatozoīdi; 

2) endokrīnā funkcija - sintezējas dzimumhormoni. 

Sēklinieks ir ovālas formas, tā garums 4-5 cm, platums 2,5 – 3,5 cm, 

biezums 2-3 cm , svars 20-30 g. Sēklinieka virsmas lielāko daļu sedz vēderplēve. Zem 

tās atrodas blīvs saistaudu baltumapvalks (tunica albuginea), no kura atiet radiālas 

starpsienas uz sēklinieka videni (mediastinum) orgāna mugurpusē. Tādejādi sēklinieka 

parenhīma ir sadalīta 100 - 250 daiviņās (lobuli testis). Katrā daiviņā ir 1 vai 2 

izlocītie sēklas kanāliņi (tubuli seminiferi contorti). Sēkliniekā pavisam ir 300 - 450 

izlocīto kanāliņu. Kopējais to garums ir 200-300 m. Sēklinieka videnes rajonā

izlocītie kanāliņi, daļēji saplūstot, pāriet taisnajos kanāliņos, kas videnē veido tīklu 

(rete testis). No šī tīkla sākas 10 - 12 sēklinieka izvadiņi (ductuli efferentes), kas veido 

sēklinieka piedēkļa galviņu. 

Sēklas saite 

Sēklinieka vēna 

Sēklinieka artērija 

Baltumapvalks 

Asinsvadu 

apvalks 

Sēklvads 

Sēklinieka piedēkļa 

galva 

Starpsiena 

Līkumainais 

sēklas kanāliņš 

Taisnais sēklas 

kanāliņš 

Sēklinieka 

izvadkanāls 

Makstapvalks 

Baltumapvalks 

Sēklinieka 

daiviņa 

Sēklinieka 

tīklojums 

B 

Glandulocīti 

Sēklinieka 

daiviņa 

Kapilārs 

Līkumainie 

sēklas kanāliņi 

Sēklinieka 

piedēkļa aste 

Taisno sēklas kanāliņu 

Sēklinieka piedēkļa tīklojums sēklinieka videnē 

ķermenis 

A 

Spermatozoīds 

II pakāpes spermatocīts 

Līkumainā sēklas 

kanāliņa lūmens 

Spermatīda 

C 

I pakāpes spermatocīts 

Spermatogonijs 

Bazālā membrāna 

D 

Balstšūna 

. att. Sēklinieka un sēklinieka piedēkļa uzbūve / pēc Robert Carola 199/ 

A – Sēklinieka sagitāls griezums; B – palielināta sēklinieka daiviņa; C - līkumainā sēklas kanāliņa 

šķērsgriezums; D – spermatozoīdu attīstības līkumainajā sēklas kanāliņā.

Izlocīto kanālīšu sieniņas sastāv no 2 tipu šūnām: 

a) epiteliālas izcelsmes balsta un barotājšūnām (sustentocytus), kas 

piedalās sēklas kanāliņu šķidruma veidošanā un kurām piemīt arī 

fagocitārā aktivitāte 

b) ģenētiskām šūnām, kurām daloties un attīstoties veidojas 

spermatozoīds. 

Plazmatiskā membrāna 

Kakliņš 

Ķermenis Galviņa 

Astīte 

Mitahondriji 

Kodols 

Akrosoma 

.att. Spermatozoīda uzbūve /pēc Neil A. Campbell, 1997/. 

Spermatozoīdus pirmo reizi apraksta Lēvenhuks un viņš tos nosauc par 

spermatozoa. Vēlāk pierāda, ka bez šiem dzīvnieciņiem, sperma nespēj apaugļot 

olšūnu. Spermatozoīds sastāv no 7µ lielas galviņas un 45µ garas vicas. Ar vicas 

palīdzību tie aktīvi pārvietojas ar ātrumu 3-3,5 mm/min. Tiem ir ļoti liela izturība. 

Četras dienas pēc cilvēka nāves šūnas uzrāda aktivitāti. Uzskata, ka sievietes 

dzimumceļos tie saglabā aktivitāti 5-6 dienas. Izturību nodrošina spermas šķidrā daļa 

ar barības vielām. 

Spermatoģenēze sākas līdz ar pubertātes iestāšanos. Dzimumšūnas producējas 

ļoti daudz. Viens ejakulāts satur aptuveni 2 - 4 miljoni šūnu. Visā dzīves laikā tie 

noformējas biljoniem. 

Spermatoģenēzē izšķir 4 periodus: 

1) vairošanos; 

2) augšanu; 

3) nobriešanu; 

4) noformēšanos. 

Cilvēka spermatoģenēze ilgst aptuveni 64 - 75 dienas. Tā norit lavīnveidīgi, 

dazādās izlocīto sēklas kanāliņu vietās. Negatavās dzimumšūnas ir ļoti jūtīgas pret 

dažādu kaitīgu faktoru ietekmi - intoksikāciju, avitaminozi, nepietiekamu uzturu, 

medikamentiem, jonizējošo starojumu u.c. 

Sēklinieku endokrīno funkciju veic intersticiālās šūnas jeb glandulocīti jeb 

Leidiga šūnas. Tās novietojas irdenajos saistaudos starp izlocītajiem sēklas 

kanāliņiem, grupējoties ap asins kapilāriem. Šo šūnu darbību regulē hipofīzes 

priekšējās daivas izdalītais luteinizētājhormons LH. Vīrišķie dzimumhormoni jeb 

androgēni pieder pie steroīdiem hormoniem. To sintēze sēkliniekos sākas 8. - 10. 

embrioģenēzes nedēļā. Embrionālajos sēkliniekos jau pirms androgēnu sintēzes

nākošie sustentocīti sintezē citu vīrišķo dzimumhormonu inhibīnu, kura ietekmē 

attīstās Volfa vadi. Vīrišķie dzimumhormoni embrionālās attīstības laikā ir svarīgi arī, 

lai hipotalāms diferencētos pēc vīrišķā tipa. Fizioloģiski aktīvākais androgēns ir 

testosterons. 

Sēklinieki ir labi apasiņoti. Asins kapilāru siena kopā ar izlocīto sēklas 

kanāliņu sienu veido hematotestikulāro barjeru, kas aizsargā negatavās dzimumšūnas 

no dažādu toksisko vielu iedarbes un neļauj spermatogēno šūnu antigēniem nokļūt 

asinsritē. 

Spermatoģenēze var sākties arī pirms pubertātes, tikai tā nenorit līdz galam. 

Spermatozoīdu veidošanās sākas līdz ar dzimumgatavības iestāšanos. Jaundzimušam 

zēnam izlocīto sēklas kanāliņu vietā ir dzimumpavedieni, kas saglabājas līdz 4 gadu 

vecumam. Sēklas kanāliņu dobums parādās 7 - 8 gadu vecumā. 10 - 15 gadu vecumā 

sēklas kanāliņi izlokās. Sustentocīti ir pilnīgi diferencēti. Ap asins kapilāriem 

savairojas sēklinieka glandulocīti. Vecuma izmaiņas sēkliniekos novērojamas pēc 50 

gadu vecuma. Pakāpeniski samazinās spermatoģenēzes intensitāte. Samazinās vīrišķo 

dzimumhormonu sekrēcija. Tas izraisa vecuma atrofiju priekšdziedzerī un ārējos 

dzimumorgānos. 


Tas piegulst sēklinieka mugurējai malai un to pārklāj blīva saistaudu kapsula. 

Sēklinieka piedēklim izšķir 3 daļas: 1) paplašinātā daļa - galviņa (caput epididymidis), 

kas vērsta augšup; 2) trijstūrformas ķermenis (corpus epididymidis), kas lejas daļā 

beidzas ar 3) asti (cauda epididymidis), no kuras tālāk atiet sēklvads (ductus deferens). 

Galviņā no sēklinieka ienāk 10 - 12 tievi sēklinieka izvadiņi, pa kuriem no sēklinieka 

tiek izvadīta sperma. Izvadiņi sēklinieka piedēkļa galviņā vairākkārt izlocās, veidojot 

kamoliņus - sēklinieka piedēkļa daivas (lobuli epididymidis). Visi izvadiņi atveras 

kopējā sēklinieka piedēkļa izvadā (ductus epididymidis), kas stiepjas no sēklinieka 

piedēkļa galviņas līdz astei un kura kopējais garums ir 5 - 6 m. Tālāk tas pāriet 

sēklvadā . 

Sēklinieka izvadiņu un sēklinieka piedēkļa izvada epitēlijšūnu sekrēts atšķaida 

spermu. Tas veicina spermatozoīdu aktivāciju un glikokalika veidošanos ap 

spermatozoīdiem. Glikokaliks aizsargā pret imūnreakcijām, kas varētu izraisīties pēc 

spermatozoīdu iekļūšanas sievietes dzimumceļos. Gatavie spermatozoīdi uzkrājas 

sēklinieka piedēklī un tur arī sākas spermatozoīdu bioķīmiskā aktivācija, kuras 

rezultātā tie iegūst spēju apaugļot. 

Sēklas vads 

. 

Tas ir 40 - 60 cm garš kanāls ar biezām sieniņām. Kreisais sēklvads parasti ir 

nedaudz garāks par labo. Sēklvada āŗējais diametrs ir 3 - 3,5 mm, bet iekšējais 

aptuveni 0,3 mm. No ārpuses to klāj saistaudu apvalks (tunica adventitia), kurus 

caurauz elastīgas šķiedras. Vidējo slāni veido gludā muskulatūra (tunica 

muscularis),kura novietojas trīs kārtās - ārējā un iekšējā gareniski bet vidējā cirkulāri. 

No iekšpuses sēklvadu izklāj plāna gļotāda (tunica mucosa), kurai vada sākumdaļā ir 

skropstiņepitēlijs. Tas sākas no sēklinieka piedēkļa astes un sēklas saites (funiculus 

spermaticus) sastāvā, iet uz augšu, uz cirkšņa kanālu. Kopā ar sēklasvadu sēklas saitē 

iet sēklinieka asinsvadi un nervi. Tie visi savā starpā savienoti ar irdenajiem 

saistaudiem un tos apņem vairāki saistaudu apvalki. Pie cirkšņa kanāla iekšējās

atveres sēklvads atdalās no sēklas saites, strauji pārliecas pāri kaunuma kaulam un 

nonāk mazajā iegurnī. Virzoties pa iegurņa sānu sienu, nonāk spraugā aiz vēderplēves 

un sasniedz urīnpūšļa pamatni. Šeit tam pievienojas izvadkanāls no sēklas pūslīšiem. 

Pēc tam šo vadu sauc par sēklas izsviedējvadu (ductus ejaculatorius). Tas slīpi iziet 

cauri priekšdziedzera mugurējai daļai un atveras urīnizvadkanāla priekšdziedzera 

daļā. 


Funkcija: 

- izstrādāt gļotainu, caurspīdīgu, iedzeltenu šķidrumu. Šķidrums ir bagāts ar 

fruktozi, viegli sārmains. Padara spermu šķidrāku. Traumu gadījumā par 80% krīt 

spermas apaugļošanas spējas. 

Sēklas pūslītis ir papildu dzimumdziedzeris. Šis pāru veidojums ir iegarens, 

maisveidīgs izspīlējums sēklvada sienā. Tā garums līdz 5 cm. Sēklas pūslīša sienu 

veido: gļotāda, muskuļu apvalks, saistaudu apvalks. Sēklas pūslīšu dobums sastāv no 

daudzām izlocītām kamerām, ko citu no citas daļēji atdala gļotādas izspīlējumi. 

Augšējo, platāko sēklas pūslīša daļu sauc par sēklas pūslīša ķermeni (corpus vesiculae 

seminalis), kurš virzienā uz leju sašaurinās un turpinās īsā sēklas pūslīša izvadkanālā 

(ductus excretorius), kas saplūst ar sēklvada gala daļu. Mugurpusē sēklas pūslītis 

piegulst taisnās zarnas priekšējai sienai. 

Urīnvads 

Urīnpūslis 

Sēklvada ampulārā daļa 





Sēklas nesējvads 


Sēklinieka daiva 

Baltumapvalks 

Dzimumlocekļa 

briedumķermenis 

Šūkļveida ķermenis 



Urīnizvadkanāla paplašinājums 

.att. Urīnpūslis un vīrieša dzimumorgāni (no mugurpuses) /Pēc Robert Carola 1995/


Tas ir blīvas konsistences nepāra kastaņveidīgs orgāns, kas pieaug pie 

urīnpūšļa pamatnes un aptver urīnizvadkanāla augšdaļu. Tādēļ tam visā garumā cauri 

iet urīnizvadkanāls, bet no sāniem šķērso abi sēklas izsviedējvadi. Urīnizvadkanāla 

priekšdziedzera daļas mugurējā sienā atrodas garena gļotādas kroka (crista urethralis), 

kuras vidusdaļā ir no priekšdziedzera audiem veidots pauguriņš ar padziļinājumu 

galotnē - sēklas pauguriņš (colliculus seminalis). Uz tā atveras sēklas izsviedējvadi. 

Padziļinājums, kas ir līdzīgs aklam maisam, ieiet dziedzera masā un to sauc par 

priekšdziedzera kabatu (utriculus prostaticus). Pēc izcelsmes tā atbilst sievietes 

dzemdei un ir Millera kanālu rudiments. Tādēļ šo veidojumu dažkārt sauc par vīrieša 

dzemdi (utriculus masculinus). 

Priekšdziedzerim izšķir: 1/ pamatni (basis prostatae), kas ir platāka un vērsta 

uz augšu un 2/ galotni (apex prostatae), kas ir sašaurināta un vērsta uz priekšu un leju. 

Tam ir trīs virsmas: priekšējā (facies anterior), mugurējā (facies posterior) un 

apakšēji laterālo virsmu (facies inferolateralis). Dziedzera mugurējā virsma piekļaujas 

taisnajai zarnai un uz tās ir rieva, kas dala dziedzeri divās daivās: labā (lobus dexter) 

un kreisā (lobus sinister). Starp abām daivām ir sašaurinājums (isthmus prostatae). 

Priekšdziedzeri no ārpuses apņem blīvs saistaudu apvalks (capsula prostatica), 

kas ir īpaši biezs starp priekšdziedzeri un taisno zarnu. 

Priekšdziedzeri veido: 1/ gludā muskulatūra, 2/ saistaudi, 3/ dziedzerepitēlijs. 

Gludo muskulatūru un saistaudus caurauž sazarotas dziedzera caurulītes, kas saplūstot 

veido 30-35 dziedzerīšus (substantia glandularis), kas ar sīkiem izvadiem atveras 

urīnizvadkanālā. 

Izšķir trejādus priekšdziedzera dziedzerus: 

1) sīkus gļotādas dziedzerus, kas atrodas tieši ap urīnizvadkanālu 

(vecākiem vīriešiem no tiem veidojas dziedzeru audzēji); 

2) zemgļotādas dziedzerus, kas arī gredzenveidīgi novietojas ap 

urīnizvadkanālu; 

3) ārējos jeb galvenos dziedzerus. 

Priekšdziedzera sekrētu veido galvenokārt ārējo dziedzeru sekrēts. Tas ir baltas 

krāsas, caurspīdīgs šķidrums ar sārmainu reakciju. Tas satur daudz olbaltumvielas un 

sastāda spermas galveno masu, nodrošinot spermatozoīdu dzīvīgumu. 

Dziedzerepitēlijā ir arī neliels daudzums endokrīno šūnu, kas izdala vīrišķos 

dzimumhormonus. Tie ,galvenokārt, ietekmē sēklinieku darbību. Priekšdziedzeri un 

sēklas pūslīšus, savukārt, ietekmē sēklinieku izdalītie hormoni. Kastrācija izraisa šo 

orgānu atrofiju. 

Funkcijas: 

1) Razot specifisku šķidrumu, kas piejauksies spermai; 

2) Spermas izsviešana – ejakulācija. Dzimumakta laikā reflektoras gludās 

muskulatūras kontrakcijas saspiež dziedzeri un sekrēts tiek izsviests 

urīnizvadkanālā; 

3) Nodrošināt humorālu mijiedarbību ar sēkliniekiem; 

4) Embrionālās attīstības laikā priekšdziedzera hormonu ietekmē notiek 

hipotalāma diferenciācija pēc vīrišķā tipa.


Tā otrs nosaukums ir urīnizvadkanāla sīpoliņa dziedzeris. Sīks pāra dziedzeris, 

kas atrodas urogenitālās šķirtnes (diaphragma urogenitale) apvidū virs urīnkanāla 

sīpola daļas. Tā izvadi ir 4 mm gari un atveras urīnizvadkanālā. Dziedzeri izdala 

mukoīdu sekrētu, kas piejaucas spermai. 

Ārējie dzimumorgāni 

Sēklinieka maisiņš 

Ir pigmentēts ādas un muskuļu maisiņš, kurā atrodas sēklinieki. Tā siena 

veidojas kā vēdera sienas izspīlējums, tādēļ tā sastāv no tādām pašām kārtām kā 

vēdera priekšējā siena. Ādu klāj rupji, reti mati un tajā atrodas lielie tauku dziedzeri. 

Zem tās atrodas muskuļains apvalks (tunica dartos), kuram saraujoties maisiņa āda 

sakrokojas. Zem muskuļainā apvalka atrodas sēklinieka cēlājmuskulis (musculus 

cremaster), kuru veido iekšējā slīpā vēdera muskuļa (m. obliquus internus abdominis) 

kūlīši. 

Pa sēklinieka maisiņa viduslīniju ir redzama šuves līnija (raphe scroti), kam 

iekšpusē atbilst saistaudu starpsiena (septum scroti), kas pārdala sēklinieka maisiņu 

divās izolētās daļās. Katrā no tām novietojas sēklinieks. 

Dzimumloceklis 

Funkcijas: 

1) orgāns, caur kuru sēklas šķidrums tiek ievadīts sievietes maksts dobumā, 

2) orgāns urīna izvadīšanai. 

Dzimumloceklim izšķir: 

1) sakni (radix penis) ar kuru tas pieaudzis pie sēžas un kaunuma kauliem un 

sastāv no abu briedumķermeņu sākuma daļām t.s. dzimumlocekļa kājiņām (crusa 

penis); 

2) ķermeni (corpus penis) - lielākā daļa, kas beidzas ar 

3) galviņu (glans penis). 

Tā galveno masu veido trīs briedumķermeņi. Divus no tiem sauc par dzimumlocekļa 

briedumķermeņiem (corpora cavernosa penis) un tie veido dzimumlocekļa muguru 

(dorsum penis), bet trešo par urīnkanāla briedumķermeni jeb dzimumlocekļa 

sūkļveida ķermeni (corpus cavernosum urethrae syn. corpus spongionum penis), 

kuram cauri iet urīnizvadkanāls. Sūkļveida ķermenis piekļaujas briedumķermeņiem 

no apakšas.

Urīnpūslis 


Urīnizvadkanāla priekšdziedzera daļa 

Priekšdziedzera dziedzeru izvadkanālu atveres 

Sēklas izsviedējvadu atveres 

Urogenitālā šķirtne 

Urīnizvadkanāla sīpoliņa dziedzeris 

Urīnizvadkanāla plēvainā daļa 

Sīpoliņa dziedzeru atveres 

Dzimumlocekļa briedumķermenis 

Briedumķermeņa venozie dobumi 

Dziļā artērija 

Urīnizvadkanāla sūkļveida daļa 

Sūkļveida ķermenis 

Gludo muskuļu kūlītis 

Dzimumlocekļa galviņas valnītis 


Priekšādiņa 

Urīnizvadkanāla ārējā atvere 

.att. Dzimumlocekļa uzbūve (garengriezums) /pēc Robert Carola, 199 / 

Tā sākums ir paresnināts, un to sauc par sīpolu (bulbus urethrae), bet beidzas 

tas ar dzimumlocekļa galviņu, kas ir "uzsēdināta" uz augšējo briedumķermeņu 

smailajiem galiem. Miera stāvoklī brieduma ķermeņu spraugās ir neliels venozo asiņu 

daudzums, bet dzimumuzbudinājuma laikā tās piepildās ar arteriālajām asinīm. 

Vienlaicīgi venozā atplūde ir apgrūtināta un strauji palielinās orgāna blīvums, izsaucot 

erekciju. 

Dzimumlocekļa āda ir ļoti plāna un kustīga. Pārejot uz galviņu, tā veido 

gredzenveidīgu divkāršu kroku, kas daļēji pārklāj galviņu, ko sauc par priekšādu 

(preputinum penis). Ādā ir daudz jušanas nervu gali. Zem ādas atrodas blīvs saistaudu 

apvalks, kas apņem briedumķermeņus.

Sašaurināta artērija 

Vēnas 

Saspiestas 

vēnas 

Paplašināta artērija 

A 

Briedumķermenis 

Sūkļveida 

ķermenis 


B 

.att. Dzimumlocekļa uzbūve (šķērsgriezums) /pēc Robert Carola, 199 / 

A – miera stāvoklī, B – erekcijas laikā. 

Sievietes dzimumorgāni (organa genitalia feminina) 

To veido: 1) iekšējie dzimumorgāni 

olnīca (2) (ovarium) 

olnīcas piedēklis (2) (epoophoron) 

olvads (2) (tuba uterina) 

dzemde (uterus) 

maksts (vagina) 

2) ārējie dzimumorgāni 

lielās un mazās kaunuma lūpas (labia majora et minora pudendi) 

kuteklis (clitoris) 

maksts priekštelpa (vestibulum vaginae) 

krūts dziedzeris (mamma syn.glandula lactifera) 

Olnīcas 

Funkcijas: 

1) vienīgā vieta, kur nobriest olšūnas; 

2) endokrīnā funkcija - izdala dzimumhormonus (estradiols, progesterons). 

Olnīcas ir pāru dziedzeru orgāns, kas atrodas abās pusēs dzemdei uz mazā iegurņa 

sānu sienām. Tās lielums un forma mainās atkarībā no vecuma. Olnīcu svars 

pieaugušai sievietei ir 5-8 g; Jaundzimušai meitenītei tās sver 0,4 g, bet pirmā 

dzīves gada laikā, to masa trīskāršojas. Garums 3 cm, platums 1,5-3 cm, biezums 1 

cm. 

Ar priekšējo malu olnīca ir pieaugusi pie dzemdes platās saites mugurējās 

virsmas. Šajā malā ir vārti (hilus ovarii), pa kuriem olnīcā ieiet asinsvadi un nervi. 

Olnīcas mugurējā mala paliek brīva. Ar īpašo olnīcas saiti (ligamentum ovarii 

proprium) olnīca fiksējas pie dzemdes leņķa 

Olnīca sastāv no divām daļām: 

a) serdes (zona vasculosa), kurā ir asinsvadi, nervi, limfvadi, saistaudi; 

b) garozas (zona parenchymatosa), kurā starp saistaudiem ir olšūnu aizmetņi. 

Bērnam piedzimstot, olšūnu aizmetņu skaits ir ļoti liels – katrā olnīcā ~ 140000.

Urīnvads 

Dzemdes kakls 

Taisnā zarna 


Maksts 

Anālā atvere 

Vēderplēve 

Olvads 

Olnīca 

Olnīcas īpašā saite 

Dzemde 

Apaļā saite 

Urīnpūslis 

Kaunuma kaulu simfīze 

Kaunuma paugurs 

Olvada turētājsaite 

Kuteklis 

Mazās kaunuma lūpas 

Lielās kaunuma lūpas 

.att. Sievietes iegurņa sagitāls griezums /pēc Robert Carola, 199 /. 

. Katru olšūnu (ovum) apņem epitēlijšūnas un šos veidojumus sauc par 

olnīcas pūslīšiem (folliculi ovarici). Bērnībā tie nav nobrieduši un tos sauc par 

pirmējiem pūslīšiem (folliculi ovarici primarii). Ar katru dzīves gadu to daudzums 

samazinās. 17 gadus vecai jaunietei olnīcās ir 5000-7000 folikulu. Dzīves laikā 

nobriest vidēji 450 olšūnas. Pieaugušas sievietes olnīcā folikuli ir dažādās brieduma 

pakāpēs. Nobriedušajā pūslītī (folliculus ovaricus vesiculosus) atrodas olšūna. 

Nobriedis folikuls ir lielāks par primāro folikulu, tā izmērs ir 6-25 mm diametrā. To 

pilda šķidrums (liquor folliculi). Šķidruma sastāvā ir estrogēni un olbaltumvielu 

hormons - gonadokrinīns, kas nomāc ovocīta augšanu. Pūslītim apkārt veidojas 

apvalks (theca folliculi). Folikula malā atrodas olšūnas paugurs, kura audos ir 

nobriedusī 0,15-0,25 mm lielā olšūna. Pūslītim nobriestos, tas arvien vairāk tuvojas 

olnīcas virsmai. Nobriedušu folikulu kādreiz sauc par Grāfa pūslīti, par godu 

holandiešu anatomam un fiziologam R.Grāfam (1641.-1673.), kas to aprakstījis. 

Iekšējā spiediena rezultātā nobriedušais folikuls plīst, olšūna kopā ar šķidrumu 

atbrīvojas un nokļūst vēderplēves dobumā. Šo procesu sauc par ovulāciju. Tālākā 

pūslīšu nobriešana notiek regulāri pārmaiņus pēc 24-26 dienām otrā olnīcā. Folikulu 

augšanu un estrogēnu sekrēciju veicina folikulu stimulētājhormons (FSH), kuru izdala 

hipofīzes priekšējā daiva. [Ja nobriest vienlaicīgi divi pūslīši abās olnīcās – atbrīvojas 

divas olšūnas un, ja tās tiek apaugļotas, dzimst divolu dvīņi.]

Pūšļveida folikuls 

Primārais folikuls 

Baltumapvalks 

Augoši folikuli ar I pakāpes ovocītu 

Nobriedis pūšļveida folikuls jeb Grāfa pūslītis 

II pakāpes ovocīts 

Dobums ar folikula šķidrumu 

Virsmas epitēlijs 

Olnīcas vārti 

ar asinsvadiem, 

limfvadu un 

nervu šķiedrām 

Bālganais 

ķermenis 

Nobriedis 

dzeltenais 

ķermenis 

Plīsušais folikuls 

Asins receklis 

Atbrīvojušais ovocīts 

Augošs dzeltenais ķermenis 

.att. Olnīcas uzbūves shēma /pēc Robert Carola / 

Parasti atbrīvoto olšūnu uztver olvada piltuves bārkstis un šūna nonāk olvadā. 

Grāfa pūslīša vietā hipofīzes luteinizējošā hormona ietekmē folikula audi pārveidojas 

par dzelteno ķermeni (corpus luteum). Ja olšūna neapaugļojas, tad veidojas neīstais 

dzeltenais ķermenis (corpus luteum spurium), kas sekretē hormonus 10-12 dienas, bet 

saglabājas 6-8 nedēļas. Dzeltenais ķermenis var aizņemt ¼ daļu no olnīcas. Tas sāk 

izdalīt hormonu – progesteronu, kas sagatavo organismu iespējamai grūtniecībai. 

Dzemdes gļotāda kļūst stipri irdena un sulīga. Asinsvadi paplašinās, spirāliski izlokās. 

Dziedzeri izdala serozu šķidrumu. Ja olšūna apaugļojas, izveidojas grūtniecības 

dzeltenuma ķermenis (corpus luteum verum), kas saglabājas un funkcionē līdz 

grūtniecības vidum. Pēc īstā dzeltenuma ķermeņa atrofijas, tā rētā var izgulsnēties 

kalcija sāļi, radot balto ķermeni (corpus albicans). Šis veidojums olnīcā saglabājas 

piecus gadus. 

Ja olšūna netiek apaugļota, neizdalās asinīs faktori, kas stimulētu turpmāko 

dzeltenuma ķermeņa eksistenci. Tas reducējas par rētaudiem. Tā rezultātā pārtraucas 

progesterona izdalīšanās, notiek strauja dzemdes asinsvadu sašaurināšanās, gļotāda 

nekrotizējas un nolobās. Tā izdalās reizē ar traumētiem asinsvadiem kā menstruālās 

asinis. Olšūnas neapaugļošanās gadījumā no cikla 4. līdz 14. dienai attīstās jauns 

Grāfa pūslītis un folikulu izdalīto hormonu ietekmē atjaunojas dzemdes gļotādas 

funkcionālais slānis. 

Olnīcās olšūnas sāk nobriest vidēji 11-13 gadu vecumā un jaunu olšūnu 

nobriešana turpinās līdz 45-55 gadu vecumam. 

Olnīcas piedēkļi 

Pāra rudimentāri veidojumi, kas faktiski ir mezonefrosa atliekas, novietojas 

starp dzemdes platās saites lapām un olnīcu.

Olvads 

Olvada funkcijas: 

1) Aizvada olšūnu no vēderplēves dobuma līdz dzemdes dobumam; 

2) Vienīgā vieta, kur normā notiek abu dzimumšūnu saplūšana un zigotas 

veidošanās. 

Olvads ir pāru orgāns. Tāpat kā olnīca, tas ir fiksēts pie platās dzemdes saites. 

Tas ir 10-16 cm garš cauruļveida orgāns. Tā diametrs mainās no 2 mm līdz 8 mm. 

Olvada viens gals ir paplašināts un pie olnīcas veido piltuvi (infundibulum tubae 

uterinae). Ap tās malām ir olvada bārkstis (fimbriae tubae). Piltuves dziļumā ir olvada 

atvere uz vēderplēves serozo dobumu. Aiz piltuves seko olvada paplašinājums 

(ampulla tubae uterinae), kas tālāk pāriet sašaurinājumā (isthmus tubae uterinae). 

Olvada dzemdes daļa iet cauri dzemdes sienai un atveras dzemdes dobumā. 

Olvada sieniņu veido: 

1) ārējā kārta jeb serozais apvalks (tunica seroza), ko veido dzemdes platā saite; 

2) vidējā jeb muskuļu kārta (tunica muscularis), ko veido iekšējais un ārējais 

gareniskais muskuļu slānis un vidējais – cirkulārais slānis. Iekšējais 

gareniskais slānis ir vāji attīstīts. Pēc ovulācijas olvada muskulatūras 

peristaltiskās kustības pastiprinās. Muskulatūras kustības virza olšūnu vai 

dīglīti pa olvadu; 

3) iekšējā jeb gļotādas kārta (tunica mucosa) To veido mainīgas krokas. Dzeltenā 

ķermeņa fāzē krokas olvada paplašinājumā ir sazarotas. Gļotādas epitēliju 

veido divu tipu šūnas: a) skropstiņepitēja šūnas un b) dziedzerepitēlija šūnas.. 

Sekrēts satur bioloģiski aktīvas vielas. Olvada bārkstīs vairāk ir skropstaino 

šūnu, bet sašaurinājumā – sekretoro šūnu. Sekrēciju veicina progesterons. 

Skropstiņu veidošanos – estrogēni. Skropstiņas palīdz virzīt olšūnu. Gļotādā 

norit cikliskas izmaiņas. Dzeltenā ķermeņa fāzē gļotāda ir labāk apasiņota. 

Olvada piltuve 

Olvada paplašinātā 

daļa 

Olvada 

sašaurinājums 

Olvads 

Dzemdes 

dibens 

Olnīcas īpašā 

saite 

Olnīcas tēne 

Olvada turētājsaite 

Apaļā dzemdes 

saite Ķermenis 

Folikuli Endometrijs 

Olnīca Miometrijs 

Dzemdes sašaurinājums 

Dzemdes kakls 

Dzemdes kakla kanāls 

Platā dzemdes saite 

Krustu kaula – dzemdes saite 

Maksts 

Maksts gļotādas krokas 

Bārkstis 

.att. Sievietes dzimumsistēma (pretskats) / pēc Robert Carola, 199

Dzemde 

Zemākiem dzīvniekiem ir vairākas dzemdes. Dažiem dzīvniekiem ir 

vairākragu dzemde. Sievietei ir viena vienragu dzemde. Patoloģiskos gadījumos tā ir 

divragu. Dzemde ir dobs, muskuļots orgāns, kur ieligzdojas – implantējas 

apaugļota olšūna un noris augļa attīstība. Tai ir bumbierveidīga forma. Tās garums ir 

7-9 cm, platums 5 cm, biezums 3 cm, masa 50g (dzemdējušām sievietēm 80-90g). 

Dzemdes daļas: 

1) visaugstākā dzemdes daļa ir dzemdes dibens (fundus uteri), kas atrodas virs 

olvadu atverēm. To veido tikai muskuļi; 

2) vislielākā dzemdes daļa ir ķermenis (corpus uteri) ar spraugveida telpu (cavum 

uteri), kura tilpums ir ~ 2 ml ; 

3) dzemdes ķermenis uz leju sašaurinās un pāriet dzemdes kaklā (cervix uteri), ko 

apņem maksts. Tam cauri iet 2,5 -3 cm garš kakla kanāls (canalis cervicis). 

Dzemdes kakls attiecībā pret ķermeni novietojas 75-100 grādu platā leņķī, kas 

ir atvērts uz priekšu. Dzemdes ķermeņa liekumu uz priekšu notur tūpļa 

cēlājmuskulis (muskulus levator ani) un taisnās zarnas un dzemdes muskulis 

(musculus recto-uterinus). Fiksējoša nozīme ir arī dzemdes saitēm. 

Dzemde atrodas mazajā iegurnī starp urīnpūsli un taisno zarnu frontālā plaknē. 

Dzemdes augšējai daļai ir liekums uz priekšu. Tā nebalstās uz skeleta, bet to fiksē 

saišu aparāts. 

Dzemdes saišu aparātu veido: 

a) dzemdes platās saites (ligamenta lata uteri), kas ir vēdera plēves 

dublikatūra. Tā sastāv no divām lapiņām - priekšējās un mugurējās, kas iet 

no dzemdes sāniem un piestiprinās iegurņa sienai, iekarot dzemdi. Turpat 

pieaug arī olvadi un ar vienu malu olnīca; 

b) dzemdes – krustu kaula saite (ligamenta sacrouterina), kas atiet no 

dzemdes mugurpuses lejasdaļas (kakla) uz krustu kaulu; 

c) apaļā dzemdes saite (ligamentum teres uteri) – pāru saite, kas atiet no 

dzemdes pamata stūriem slīpi uz priekšu un uz āru. Tās kā divas 

muskuļotas, elastīgas virves iziet cauri cirkšņa kanāliem un vēdekļveidīgi 

beidzas ārējos dzimumorgānos. Tās notur dzemdes liekumu uz priekšu; 

d) dzemdes kakla saite (ligamenta cardinale), kas ir dzemdes platās saites 

apakšējā daļa, kura savieno dzemdes kakliņa sānus ar mazā iegurņa sānu 

sienu; 

e) dzemdes un urīnpūšļa saite (ligamentum vesico-uterinum), kas saista abus 

šos orgānus. 

Šīm saitēm ir liela nozīme dzemdību laikā, jo, noturot dzemdi, tās sekmē augļa 

izstumšanu no dzemdes dobuma. 

Bez saišu aparāta dzemdi pie iegurņa pamata labi fiksē arī maksts. Maksts kā 

rokturis ir nekustīgi fiksēta, jo tai ir kopējas sieniņas ar urīnizvadkanālu un taisno 

zarnu. Tomēr tas nenodrošina 100% stingru dzemdes stāvokli. Var notikt dzemdes 

noslīdēšana, ja pavājinās saites vai atslābinās muskuļu diafragma, kas noslēdz mazā 

iegurņa izeju.

Dzemdes sieniņas uzbūve: 

1) ārējais serozais slānis (tunica serosa), ko veido vēdera plēves iekšējā 

lapiņa. To sauc par perimetriju (perimetrium). Vēderplēve iet no urīnpūšļa 

mugurējās sienas uz dzemdes priekšpusi un apklāj dzemdes ķermeni. 

Tālāk apliecas ap dzemdes dibenu un iet pa dzemdes mugurējo virsmu, 

apklājot dzemdes ķermeni un kakliņu. Dzemdes malās vēderplēves lapiņas 

tuvojas viena otrai un veido dzemdes plato saiti. 

2) vidējais ir ~ 1,5 cm biezs gludās muskulatūras slānis (tunica muscularis) 

jeb miometrijs (myometrium). Tas dažādās dzemdes vietās iet dažādos 

virzienos. To veido 3 kārtas: a/ iekšējā – gareniskā, b/ vidējā – cirkulārā un 

c/ ārējā gareniskā. Galvenokārt pateicoties cirkulārajai muskuļu kārtai, 

dzemde var izmainīt lielumu. Grūtniecības beigās dzemdes dobumā ietilpst 

līdz 4 l šķidruma. Dzemdes kakla rajonā miometrijs veido ķermenī 

spēcīgāko slēdzējmuskuli - dzemdes kakla lūpas - priekšējo un mugurējo 

(labium anterius et posterius); 

3) iekšējais ir gļotādas slānis (tunica mucusa) jeb endometrijs (endometrium). 

Dzemdes dobumā gļotāda ir gluda, bet kakla kanālā tā veido palmveida 

krokas (plicae palmatae), kas pagarina vairākas reizes spermatozoīda ceļu. 

Endometriju veido vienkārtains cilindriskais epitēlijs, kas turpinās vienkāršos 

dzemdes dziedzeros jeb kriptās (glandula uterina). Līdz ar pubertātes iestāšanos 

endometrijā norit cikliskas izmaiņas. 

Endometrijam izšķir bazālo un funkcionālo slāni. Bazālais slānis robežojas ar 

muskuļu slāni un tā biezums ir 1 mm. Tajā atrodas dzemdes dziedzeru gali. Bazālais 

slānis ir atjaunošanās slānis. Tas neizmainās menstruālā cikla un graviditātes laikā. 

Funkcionālais slānis izmainās menstruālā cikla un graviditātes laikā. Menstruālās 

asiņošanas laikā tas tiek noārdīts un nākošā ciklā atjaunojas no bazālā slāņa rezervēm. 

Tādēļ funkcionālā slāņa biezums dažādās cikla fāzēs ir atšķirīgs. Cikla 5. dienā tas ir 

0,5 mm, bet 10. dienā – jau 3 mm. Pēc ovulācijas fāzes olnīcas ciklā seko dzeltenā 

ķermeņa fāze. Dzeltenā ķermeņa hormona progesterona ietekmē endometrija 

funkcionālā slānī notiek sekrēcijas fāze. Tā ir sagatavošanās olšūnas implantācijai, 

tādēļ endometrijs stipri uzbiezinās pat līdz 4-8 mm. Funkcionālajā slānī esošie 

dziedzeri sekretē bioloģiski aktīvas vielas. Funkcionālā slāņa saistaudos progesterona 

ietekmē artērijas spirālveidīgi izlokās, veido kapilāru tīklus, kas apvij dziedzerus un 

novietojas zem virsmas epitēlija. Palielinās kapilāru sienas caurlaidība , tādēļ 

saistaudos daļēji nokļūst asins plazma un leikocīti un saistaudi kļūst tūskaini. 

Sekrēcijas fāze ilgst 10-12 dienas. Ap cikla 27. dienu dzeltenuma ķermenis beidz 

sekretēt progesteronu. Līdz ar to endometrija funkcionālajā slānī notiek straujas 

izmaiņas. Tajā ir ilgstošas asinsvadu spazmas. Tādēļ šis slānis nesaņem asinis. 

Skābekļa un barības vielu trūkums rada destruktīvas izmaiņas asins kapilāru sienā un 

dziedzeros. Noārdoši darbojas arī leikocītu fermenti. Muskuļu slāņa kontrakcijas 

nodrošina atmirušā funkcionālā slāņa palieku izdalīšanos kopā ar asinīm (menstruālā 

asiņošana). Pēc menstruālās asiņošanas no endometrija ir palicis tikai bazālais slānis 

ar dziedzeru galiem. 24 stundu laikā dziedzeru epitēlijs nodrošina virsmas epitēlija 

atjaunošanos, un sākas jauns cikls. 

Menstruālās asiņošanas laikā ir lieli enerģijas zudumi, jo izdalās 50-250 ml 

asiņu. Tāpēc, kad vecumā cikli izbeidzas, krasi cieš asinsrades sistēma, kas nespēj 

pielāgoties.

Izmaiņas graviditātes laikā ir saistītas ar endometriju un miometriju. 

Dzeltenuma ķermenis turpina sekretēt progesteronu, endometrijs vēl arvien palielinās, 

dziedzeri aktīvi sekretē. Sekrēts nepieciešams embrija barošanai. Pakāpeniski zigotas 

implantācijas vietā veidojas placenta, kas nodrošina augli ar barības vielām, tāpēc 

dzemdes dziedzeri sāk zaudēt savu nozīmi un ap 3. mēnesi pārstāj sekretēt. Rodas 

lielas šūnas ar glikogēna ieslēgumiem. Progesterona ietekmē atslābst dzemdes 

muskulatūra. Tādēļ iespējama maksimāla muskuļu šūnu palielināšanās līdz pat 900 

µm. Notiek jaunu muskuļšūnu diferenciācija. Dzemdību laikā šīs hipertrofētās šūnas 

ļoti spēcīgi kontrahējas, daļa iet bojā. 

Maksts 

Maksts funkcijas: 

1) kanāls, kurā tiek ievadīta sperma; 

2) kanāls, pa kuru notiek bērna dzimšana. 

Maksts ir kanāls, kas saaug ar dzemdes kaklu un ar apakšējo daļu atveras starp 

mazajām kaunuma lūpām. Tā garums ir 8-10 cm, bet diametrs 2-5 cm. Kanāls ir 

saplacināts priekšas - muguras virzienā. Starp maksts augšējo galu un dzemdes kaklu 

veidojas spraugveidīgas telpas - maksts velves (fornices vaginae). Visdziļākā ir 

mugurējā velve (fornix posterior). Vēl veidojas priekšējā velve (fornix anterior) un 2 

sānu velves (fornix lateralis). 

Maksts apakšējais gals atveras maksts priekštelpā (vestibulum vaginae), ar 

maksts ieeju (ostium vaginae), ko daļēji aizklāj gļotādas kroka - jaunavības plēve 

(hymen). Tā parasti ir pusmēnesveida, bet var būt arī gredzenveida ar atveri vidū. 

Maksts sienu veido: 

1) gļotāda (tunica mucosa) ar lielām šķēskrokām (rugae vaginales). Gļotādas 

virsējās epitēlija šūnās ir daudz glikogēna ieslēgumu. Virsējām šūnām sabrūkot 

atbrīvojas glikogēns, ko šķeļ mikroorganismi. Tā rodas pienskābe. Tādēļ maksts 

gļotādām ir skāba reakcija un tām piemīt baktericīdas īpašības; 

2) muskuļu apvalks (tunica muscularis), ko galvenokārt veido gludā 

muskulatūra, bet maksts lejasdaļā ir arī šķērssvītrotās muskuļšķiedras; 

3) irdenie saistaudi (tunica adventitia). 

Ārējie dzimumorgāni 

Ārējos dzimumorgānus (partes genitales externae) veido divas paralēlas ādas 

krokas – lielās kaunuma lūpas (labia pudenda majora). To ārējā virsma ir pigmentēta 

un apmatota, bet iekšējā ir gluda, nedaudz mitra, ārēji līdzīga gļotādai. Satur daudz 

tauku un sviedru dziedzeru. Tajās atrodas venozie pinumi un briedumķermeņi. Starp 

abām lielajām kaunuma lūpām atrodas dzimumsprauga (rima pudendi). 

Spraugā starp lielajām kaunuma lūpām atrodas mazās kaunuma lūpas (labia 

pudenda minora), kuru āda ir sārta. Tās veido saistaudi un gludā muskulatūra, kuros 

atrodas daudz venozo asinsvadu un tauku dziedzeru. 

Spraugu starp mazajām kaunuma lūpām sauc par maksts priekštelpu 

(vestibulum vaginae). Šeit priekšpusē novietojas kuteklis (clitoris), nedaudz uz 

mugurpusi no tā atveras urīnizvadkanāla ārējā atvere (ostium urethrae externum) un 

mugurpusē maksts atvere (ostium vaginae). Kuteklis ir rudimentārs veidojums,

neattīstīts urīnkanāla briedumķermenis ar dzimumlocekļa galviņu, bet urīnizvadkanāla 

tajā nav. 

Priekštelpas mugurējā daļā atrodas lielais priekštelpas dziedzeris (glandula 

vestibularis major), kas ir neliels, zirņa lieluma pāra dziedzeris. To atveres atrodas uz 

mazo kaunuma lūpu iekšējās virsmas. Dziedzera sekrēts ir bālgans, lipīgas 

konsistences un tas mitrina maksts ieeju. 

Krūts dziedzeris (mammae syn.glandula lactifera) jeb piena dziedzeris 

pieskaitāmi pie sievietes dzimumorgāniem, jo to sekrēts (piens) ir dabiskais zīdaiņa 

uzturprodukts. 

Piena dziedzeri ir veidojušies no apokrīnajiem sviedru dziedzeriem. 

Dzimumgatavības periodā sievietei katrā piena dziedzerī ir 15-20 atsevišķi alveolāri 

dziedzeri, kas sakārtoti radiāli ap krūts galu un klāti ar taukaudiem bagātu saistaudu 

kapsulu. Šo salikto dziedzeru izvadi atveras krūts zirnīša (papilla mammae) virspusē. 

Izvads sākas ar piltuvi (infundibulum), tad seko pats izvads (ductus excretorius) un 

paplašinājums jeb piena sinuss (sinus lactiferi). No piena sīnusa, kas ir sekrēta 

krātuve, atiet stipri sazaroti piena vadi, kas pāriet atsevišķu daiviņu piena vadiņos 

(ductuli lactiferi), kuru galos grūtniecības laikā izveidojas alveolas. 

Piena dziedzeriem novērojamas cikliskas izmaiņas. Pēc ovulācijas, 

progesterona, luteinizētāja hormona LH un luteotropā hormona LTH ietekmē, piena 

dziedzerī pieaug asins apgāde un palielinās asinsvadu caurlaidība. Tādēļ tas piebriest. 

Piena vadi pastiprināti zarojas, to galos parādās atsevišķas alveolas. Līdz ar 

menstruācijas iestāšanos šīs izmaiņas izzūd. 

Apaugļošanā 

1. fāze ir dzimumšūnu tuvošanās. Spermatozoīds olvada ampulāro daļu 

sasniedz 1,5 – 2 stundās. Šīs virzīšanās pamatā ir: a) pozitīva hemotakse olšūnas 

izdalīto vielu iedarbībā un b) retrotakse – virzīšanās pret straumi. Spermatozoīds 

aktīvi kustas viegli sārmainā vidē. Dzimumšūnu savstarpēju tuvošanos veicina c) 

potenciālu starpība starp pozitīvi lādēto sēklas šķidrumu un negatīvo olšūnas 

potenciālu. 

2. fāze ir spermatozoīda iekļūšana olšūnā caur tās apvalkiem. Cilvēka, tāpat kā 

pārējo zīdītāju, olšūnu apaugļo tikai viens spermatozoīds. Daudzie spermatozoīdi ir 

nepieciešami, lai to fermenti šķīdinātu olšūnas apvalkus. 

3. fāze ir dzimumšūnu kodolu saplūšana. 

Pēc 24 stundām sākas apaugļotās olšūnas dalīšanās – drostalošanās, jo tās 

kopējā masa nepalielinās. Tā ilgst 3-4 diennaktis. Vienlaikus dīglis pa olvadu virzās 

uz dzemdi. Dzeltenuma barības vielas pietiek tikai attīstības pirmajām 12-14 stundām, 

tāpēc jau olvadā zigota uzsūc epitēlija dziedzeršūnu sekrētu. Pēc 30 attīstības stundām 

ir redzami divi blastomēri. Viens no tiem ir tumšāks, tajā sakopots viss dzeltenums. 

Tālākā attīstības gaitā no tumšā blastomēra rodas embrijs un gandrīz visi ārpusdīgļa 

orgāni (izņemot trofoblastu). 

Otrs blastomērs ir gaišāks, no tā attīstās trofoblasts, no šūnām veidots apvalks, 

kas saista dīgli ar mātes organismu. Tumšie un gaišie blastomēri dalās asinhroni, jo 

nepieciešams, lai pēc iespējas ātrāk izveidotos apvalks, kas piegādās dīglim barības 

vielas.

3.-4. embrionālās attīstības dienā veidojas blastocista, pūslītis ar dobumu, 

kurā atrodas šķidrums. Blastocistas sienu veido trofoblasts, kam no dobuma puses 

mezgliņa veidā pieguļ embrioblasts jeb dīgļa mezgliņš. Trīs diennaktis blastocista 

virzās pa olvadu un dzemdi sasniedz 5. dienā. Tajā trofoblasta slāņa daļā, kas vērsta 

pret dzemdes sienu, norit strauja diferenciācija. Izveidojas iekšējais-šūnu- trofoblasts 

jeb citotrofoblasts (cytotrophoblastus) un ārējais-sincītija- trofoblasts jeb plazmodija 

trofoblasts (syncytio trophoblastus). Ārējā trofoblasta šūnās ir palielināts lizosomu 

daudzums un tās aktivē dzemdes dziedzeru sekrētu. Trofoblasts sekrētu uzsūc un no tā 

barojas dīgļa šūnas. Izmainās blastocistas apvalku ārējā kārta. Tā aktivē dzemdes 

dziedzeru sekrētu, uzsūc šo sekrētu un barojas. 

Ieligzdošanās jeb implantācija dzemdes sienā sākas 6.-7. embrionālās 

attīstības dienā. Implantācija visbiežāk norit priekšējā vai mugurējā dzemdes sienā 

endometrija blīvajā funkcionālajā slānī. Tad izveidojas pareiza bērna guļa, t.i. 

garenguļa ar lejup vērstu galviņu. 

Implantācijas pirmajā posmā blastocista pielīp pie dzemdes sienas. Otrajā 

posmā plazmodija trofoblasta lizosomu fermenti šķīdina dzemdes gļotādu, radot telpu 

bārkstiņu augšanai. Audiem sabrūkot, veidojas barojošs šķīdums, kam piejaucas asinis 

no noārdītajiem kapilāriem un dzemdes dziedzeru sekrēts. Viss tas kopā veido embrija 

barību jeb embrioblastu, no kā barojas embrijs ieligzdošanās laikā. Pēc blastocistas 

ievirzīšanās implantācijas nišā, dzemdes gļotāda virs tās saaug, izolējot dīgli no 

dzemdes dobuma. Grūtniecības laikā endometrija funkcionālo slāni sauc par atlobeni 

(decidua-tāds, kas atdalās). 

Vienlaikus ar implantāciju norit attīstības procesi dīglī. Dīgļa mezgliņš 

gatavojas gastrulācijai. Tajā notiek šūnu lapiņas atšķelšanās – delaminācija. Rodas 

epiblasts, kas ietver nākošo ektodermu, mezodermu, hordu un entodermu. No dīgļa 

mezgliņa pārējām šūnām – ārpusdīgļa mezoderma. 

A 

B 

Blastocēls 

Dzemdes stroma 

Dzemdes epitēlijs 

Dīgļa disks (embrioblasts) 

Trofoblasts 

Sincītija trofoblasts 

Dzemdes dobums 

Sincītija trofoblasts 

Šūnu trofoblasts 

Ar mātes asinīm pildītas lakūnas 

Amnija dobums 

Blastocēls (dzeltenuma maisa dobums) 

C 

D 

Entoderma 

.att. Implantācija /pēc Andrew Davies, 2001/. 

A – brīva blastocista dzemdes dobumā; B – izejot cauri epitēlijšūnu slānim, trofoblasts iegrimst 

endometrija funkcionālajā slānī; C – amnija dobuma attīstība; D – segepitēlija, dziedzeru un 

stromas šūnas un endometrija asinsvadi uzaug virs implantācijas vietas (implantācijas beigas).

2. periods – dīgļa periods ilgst no 2. līdz 8. embrioģenēzes nedēļai. 

Ārpusdīgļa mezoderma veido mezodermālos aizmetņus amnija un dzeltenuma 

pūšļiem. Cilvēka embrija dzeltenuma pūslī dzeltenuma nav, bet tas ir pildīts ar serozu 

šķidrumu. No dzeltenuma pūšļa entodermas veidojas pirmējās dzimumšūnas gonocīti, 

bet mezenhīmā norit pirmā asinsrade – rodas asins cilmes šūnas. 

Cilvēka embrijam agrā attīstības stadijā ir raksturīgas labi izveidotas 

ārpusdīgļa daļas: horijs, amnijs, dzeltenuma pūslis. 

1. mēnesī izveidojas aizmetņi zarnu caurulei, veidojas ass orgāni, attīstās 

nervu caurulīte. 2. mēnesī ir izveidojušies gandrīz visu orgānu aizmetņi. 

3. embrioģenēzes periods ir augļa periods un ilgst no attīstības 9. nedēļas līdz 

dzimšanas brīdim. Placentas veidošanās norit no 3. līdz 6. embrionālās attīstības 

nedēļai paralēli ar embrija orgānu aizmetņu parādīšanos. Pirmās augļa kustības sākas 

2.-3. embrioģenēzes mēnesī, bet augļa hipofīze sāk funkcionēt embrionālās attīstības 

3. mēnesī. 

Mātes un augļa funkcionālā sistēma 

Šī sistēma sastāv no mātes organisma, kas nodrošina optimālus apstākļus augļa 

attīstībai un paša augļa, kurš cenšas saglabāt normālu homeostāzi. Galvenais 

savienojošais un vienlaicīgi atdalošais elements starp māti un augli ir placenta 

(placenta). 

Placenta jeb bērna vieta ir ārpusdīgļa orgāns. Cilvēka placenta ir hemohoriāla. 

Tai izšķir augļa daļu (pars foetalis), ko veido zarotais horijs, un mātes jeb dzemdes 

daļu (pars uterina), ko veido saārdītais dzemdes gļotādas funkcionālais slānis. 

Placenta pilda vairākas funkcijas: trofisko, elpošanas, izdalīšanas, bioloģiskās 

barjeras un endokrīno funkciju. Tā aizkavē mikrobu, vīrusu un antigēnu iekļūšanu no 

mātes organisma. Sākot ar 8. embrionālās attīstības nedēļu, tā izstrādā horiona 

gonadotropos hormonus, progesteronu, estrogēnus un somatomammotropīnu, kas 

stimulē piena dziedzeru attīstību. Placentā atrasti arī fermenti, kas sašķeļ ogļhidrātus, 

olbaltumvielas un taukus. Placenta ir spējīga sintezēt glikogēnu un acetilholīnu. 

Dzemde 

Blastocistas 

implantācija 

Dzemdes asinsvadi 

Šūnu 

trofoblasts 

Trofoblasta 

šūnas 

Horija bārkstis 

Sincītija 

trofoblasts 

A B C 


.att. Placentas attīstība /pēc Robert Carola, 199 / 

A – blastocistas implantācija dzemdes sienā; B – trofoblasta un horija bārkšu ieiešana dzemdes 

endometrijā. Bultiņas norāda asinsvadu attīstību; C – divslāņainas trofoektodermas izveidošanās. Horija 

bārkstis sasniedz dzemdes asinsvadus.

A 

Dzeltenuma kājiņa 

Nabas asinsvadi 

B 

Lakūna 

Dzeltenuma 

pūslis 

Ķermeņa 

kājiņa 

5. GRŪTNIECĪBAS NEDĒĻA 

.att. Placentas attīstība (turpinājums) /pēc Robert Carola, 199 /. 

A – embrijam attīstoties, dzeltenuma kājiņa izveidosies par nabas saiti,; B – nabas asinsvadi sasniedz embriju 

Mātes un augļa organismu mijiedarbību nosaka neirohumorālie mehānismi. 

Informāciju par augli uztver dzemdes gļotādas un dzemdes asinsvadu hemo-, mehano- 

, termo- un baroreceptori. Augļa receptori novietojas nabas saites asinsvadu sienā, 

augļa ādā, zarnās un citur. 

Placenta pilnīgi izveidojas 4. grūtniecības mēnesī. Ja dzemdes gļotādā ir 

pārmaiņas, piemēram, iekaisums pēc aborta, placenta var piestiprināties dzemdes 

apakšējā daļā, pilnīgi vai daļēji aizsegt dzemdes kakla kanālu (placentas priekšguļa). 

Tai raksturīga atkārtota asiņošana grūtniecības un dzemdību laikā, kas var būt bīstama 

ne tikai mātei, bet arī auglim. 

A 

Horijs 

Dzemdes sieniņa 

Nabas artērijas zars 

Lakūna ar 

mātes asinīm 

Nabas artērijas 

B 


Nabas saite 

Nabas vēna 

Amnijs 

Nabas saite 

Dzeltenuma pūslis 

8. GRŪTNIECĪBAS NEDĒĻA 

Dzemdes artērija 

.att. Placentas attīstība (turpinājums) /pēc Robert Carola, 199 /. 

A – ir izveidojies horijs un amnijs, labi attīstīta placenta un nabas saite; B – 

lielākā palielinājumā labi redzams augļa un mātes audu novietojums.

Placentas izmēri pakāpeniski palielinās un grūtniecības beigās tās diametrs 

sasniedz 15-18 cm, biezums 2 cm, masa 500g. 

Augļa asinis placentai pietek pa divām artērijām. Tās sazarojas un kapilāri 

ieiet horija bārkstīs. Asinis no horija bārkstīm aiztek pa nabas vēnu. 

Mātes asinis no dzemdes spirāliskajām artērijām nokļūst telpā starp horija 

bārkstiņām. Tur notiek vielmaiņa starp mātes un augļa organismu. Vielmaiņa notiek 

caur 5-6 µ biezu membrānu (tā ir 5-10 reizes plānāka kā plaušu alveolas sieniņa). 

. Vielu maiņā starp māti un augli piedalās arī augļa ūdens. Augļa ūdens 

daudzums grūtniecības laikā pieaug, vidēji sasniedzot 1 l (500-1500 ml). Augļa ūdens 

veidojas galvenokārt no augļa urīna un mātes asinīm. Augļa ūdeņi nepieciešami, lai 

auglis varētu kustēties, augļa ķermeņa pastāvīgas temperatūras uzturēšanai, tam piemīt 

baktericīdas īpašības. Auglim augot, augļūdens kļūst skābāks pH no 7,35-7,25 līdz 

7,0-6,9. 

Augļa elpošanai ir vairākas īpatnības, kas saistītas ar skābekļa piegādi no 

mātes asinīm. Skābekļa daudzums embrija organismā ir mazāks kā pieaugušam 

(pieaugušam 94-98%; embrijam 46,5±16,4%), bet CO 2 koncentrācija kā pieaugušam. 

Embrijs necieš no skābekļa bada, jo izveidojušies kompensējoši pielāgojumi: 

1) palielināts eritrocītu daudzums (6 . 10 12 litrā); 

2) organismā notiek anaerobā glikolīze (veidojas pienskābe). Jaundzimušam 

3. - 4. dienā gāzu maiņas rādītāji tādi kā pieaugušam un metabolisma 

acidoze pamazām izzūd; 

3) pastāvīgs nabas un placentas asinsrites ātrums 80ml/min kg. 

Dzemdības 

Sākotnējās izmaiņas norit auglī. Hipotalāma ietekmē augļa adenohipofīzes sekretētais 

adrenokortikotropais hormons stimulē hidrokortizona veidošanos virsnieru garozā un 

izdalīšanos asinīs. Tas nepieciešams: 1) augļa plaušu attīstībai, 2) nomāc placentā 

progesterona sekrēciju un veicina estrogēnu sekrēciju. Estrogēnu ietekmē dzemdē 

sintezētais prostaglandīns F2 olnīcās izraisa dzeltenā ķermeņa šūnu sabrukšanu. Ja ir 

zems progesterona, bet augsts estrogēnu līmenis asinīs, prostaglandīns F2 pastiprina 

dzemdes muskulatūras kontrakcijas, un sākas regulāras dzemdes muskulatūras 

saraušanās, kas virza augli uz dzemdes kakla pusi. Augļa spiediens uz dzemdes kakla 

receptoriem izraisa reflektorisku oksitocīna sekrēciju. Oksitocīns izraisa intensīvu 

dzemdes muskulatūras saraušanos. Hormons relaksīns, kas izdalās dzeltenajā ķermenī 

un placentā, atslābina iegurņa saites. Dzemdību gaitā plīst amnija pūslis. Tā šķidrums 

iztek un padara slīdīgus dzemdību ceļus. 

Hermafrodītisms 

(gr. hermaphroditos- dieva Hermeja un Afrodītes bērns, divdzimumu būtne) 

Tas ir vīrišķā un sievišķā dzimuma pazīmju apvienojums vienā indivīdā 

[aļģes, sēnes, augstākie augi, zarndobumaiņi, plakanie tārpi, jūras asari] 

Cilvēkam hermafrodītisms ir iedzimta anomālija. 

Izšķir:

A īstais hermafrodītisms – indivīdam ir abu dzimumu dzimumdziedzeri. Sastopama 

reti. Abi nepilnvērtīgi. 

B neīstais hermafrodītisms – viena dzimuma dziedzeri, bet nav atbilstība starp 

dzimumdziedzeriem, iekšējiem un ārējiem dzimumorgāniem un sekundārajām 

dzimumpazīmēm. Ārstē ķirurģiski un ar hormonu preparātiem. 

Piemēram, pie neīstā sievišķā hermafrodītisma – olnīcas novietojas lielajās 

kaunuma lūpās, un ir hipertrofēts klitors. Neīstā vīrišķā hermafrodītisma gadījumā 

– sēklinieku maisiņā būs sēklinieki un kā ārējais dzimumorgāns ir 

dzimumsprauga..

Dzimumorganu sistema.pdf

Create successful ePaper yourself

Delete template?

Save as template?