6 akls kā pirmdzimtais skūpsts es cauri sāpēm tuvāk tev sniegšos tur kur tu uz mani lūkojies vientuļi tērpjoties uzticīgās skumjās 2007.10.IX *** skabarga vīd manā smaidā un tu ar vienaldzīgu skatienu turi mani gūstā migla nostājusies starp mums tā mani atraida apstājos pats savā ēnā tikām mana dvēsele viena un tevis neiztraucēta izgaro miglā 2008.4.III *** laiks rit tik lēni ka es pagurstu smeļu no akas ūdeni bet mūžīgi slāpstu laiks ir ūdens – domīgs bez ticības šoreiz tas ir bikls un pilnīgi bez steigas tas tek sev par prieku bet es līdzi netieku... 2004 Par dzejniekiem skat. JG255(2008):4
Indra Gubiņa SARUNA PAR JŪRU Pret pelēko vakara debesi, pret to atvērumu, kas manām acīm pieejams no balkona, skatos uz kļavas zariem. Visu koku neredzu. Viens zars līkst kā liels melns ķekars, un manas domas brīdi tajā it kā šūpojas, kā pinas, un tad es skaidri jūtu: es gribu runāt par tevi, nē, patiesībā ar tevi. Kaut kas zara melnumā, vakara pelēkumā atsvieda mani citā laikā, citā vietā. Un es domās tev saku: atceries, kā tas bija toreiz Tenerifā, kad es lielā vējā stāvēju uz tiem varenajiem, melnajiem akmeņiem un klausījos jūras trakošanā. Tu nenāci uz tiem, tu biji prātīgāks. Kaut šļakatas pa reizei iesitās pat manā sejā, es nekāpos atpakaļ, man patika sajust ūdens sāļumu, sajust to nemieru, kāds var būt tikai jūrā. Nemiers kopā ar plašumu. Kad pēc laika es no akmeņiem nokāpu, kur tu aizvējā stāvēji un mani gaidīji, es tev vaicāju: kur jūra beidzas? Upe beidzas, kad ieplūst jūrā. Tev patika mani pārlabot – Tu teici: šis te ir okeāns ne jūra. Vienalga, sauc kā gribi, upe ieplūst tajā plašumā, atdod sāļumam savu saldo ūdeni un nav vairs. Bet kur beidzas jūra un kur sākas okeāns? Upei un jūrai ir krasti, un atkal tu mani pārlabo: krasti ir upēm, jūrām ir malas. Bet – katrs krasts ir mala! Ai, kā mēs runājām. Strīdējāmies par vārdiem, tad abi it kā pazudām tālēs, plašumos un viļņos, šos saraustītos vārdus, teicienus un smieklus iemetot bangu skaļumā. Mēs runājāmies, bet ne jau par jūrām vien. Un tad – atceries – tie tumšie dienvidu vakari rāmā jūras līča malā, kad vilnīši tā klusi, kā čukstēdami ritinājās pār lēzenumu un mēs skatījāmies saulrieta palikušo staru kvēlē, kas dega ap tumšajiem vakara mākoņiem. Tagad, tieši tagad man gribas par visu to runāt, stāstīt – bet kam? Tikai tu zināji, kā bija un kāpēc. Atceries to trako braucienu pa sen nelietotu ceļu pāri kalniem? Kaut gan auto īrētavā tevi brīdināja pa to ceļu nebraukt, bet tu atcerējies citu reizi, kad biji pa to braucis, un neklausīji labi domātiem padomiem. Mēs braucām pa šauro ceļu un drīz vien iebraucām mākonī. Mani pārņēma baisa sajūta. Tu jau arī biji apjautis, ka šis patiešām vairs nav lietojams ceļš, jo vietām no stāvās klints akmeņi bija uz tā uzripojuši. Tu mēģināji, bet ceļš bija par šauru, lai uz tā apgrieztu automašīnu un dotos atpakaļ. Vienā pusē augsta klints siena, otrā – stāvs kritiens lejup. Atlika tikai virzīties uz priekšu. Un tad sāka līt, nē, gāzt! Labu brīdi mēs klusējām un stāvējām, Indra Gubiņa 1950. gadu vidū Toronto, Kanadā jo pelēkajās lietus šaltīs ceļu vispār vairs redzēt nevarēja. Kā mēs toreiz izkūlāmies tiem kalniem cauri? Bet tad nāca maigie vakari, kad mēness spīdēja hibiskus ziedos un vizināja sidrabainu svītru jūrā, tie likās kā no aizmūžības. Bijušo varēja aizbīdīt aiz zvaigznēm un būt tikai tajā mirklī, mierā, skaistumā un klusumā. Mēs pratām tā klusēt, ka šis klusums netraucēja, bet mūs apņēma ar visu siltā vakara maigumu, katru ar savām ilgām un varbūt ar vārdos neizpaužamām cerībām. Vai tas bija sen? Tagad ziemeļu zemē skatos melnajā kļavas zarā un skaitu gadus atpakaļ. Divdesmit. Kāds pamatīgs dzīves posms. Jā, mēs pratām klusēt un arī runāties. Sevišķi kādā citā reizē – Grieķijā, kad tu daudz stāstīji par senajiem dieviem. Tagad es arī zinātu šo to vairāk, jo divdesmit gadi devuši laiku lasīt. Padomā, ja caurmērā gadā es izlasu ap četrdesmit grāmatu, tad divdesmit gados tas jau ir astoņi simti, vesela bibliotēka! Un cilvēks taču mācās. Lai jau nu visu lasīto neiegaumē un neatceras, kaut kas paliek. Ir tādas grāmatas, kas paliek atmiņā vienmēr, un ir tādas, kas sagādā patiku vai pārdzīvojumu lasīšanas brīdī un tad – it kā izkūp, atceras virsrakstu un paliek apziņa – es to grāmatu lasīju. Atceries, kā toreiz Krētā tu man stāstīji par Ariadnes kamolīti un kā es no Knosos pils aizbēgu. Tajā vietā – tagad teiktu – bija slikta aura, bet kad es tev par to ieminējos, tu smējies. Vai arī tagad tu smietos? Pēc divdesmit gadiem mēs būtu izrunājušies par daudz ko, mēs sēdētu klusumā. Tikai – mums šo gadu nebija. Man – jā, tu savējos aizmeti pats. Varbūt tagad tu no saviem augstumiem 7
- Page 2 and 3: VOL. LV, No 2, ISSUE 261 SUMMER 201
- Page 4 and 5: 2 MARIJA BRIEDE Pastāv vārdu dzī
- Page 6 and 7: 4 aka mūžīgā mīlestība tu esi
- Page 10 and 11: edzi, kā es te sēžu, skatos vaka
- Page 12: Nacionālisms, kurš tagad vi sur t
- Page 15 and 16: Pārnesums no 10. lpp. it īpaši m
- Page 17 and 18: 1934. gada rakstā arī ar no sauku
- Page 19 and 20: vijā var uzskatīt par lūzuma gad
- Page 21 and 22: kos sarīkojumos 14 deviņās pils
- Page 23 and 24: (no JG167,1988), Literatūrā un M
- Page 25 and 26: lpp.). Šīs vārdnīcas nolūks ir
- Page 27 and 28: Rolfs Ekmanis STARPTAUTISKIE RAIDĪ
- Page 29: Juris Kornets. Pie Dzintara jūras.
- Page 32 and 33: veidošana, ko raksturo mulsinoši
- Page 34 and 35: kopā Rīgas kinostudijā. - Dzird
- Page 36 and 37: SARUNA AR JURI ŽAGARIŅU, JĀŅA B
- Page 38 and 39: ZIŅAS UN NEZIŅAS NO TĪKLIEM UN T
- Page 40 and 41: Ruta Čaupova KRĪZES LAIKA IESPĒJ
- Page 42 and 43: pagaidām nav iespējams īstenot f
- Page 44 and 45: Aivars Bikše. Ideālists. Izstād
- Page 46 and 47: darbus, Juris Švalbe saviem kolē
- Page 48 and 49: Foto: Didzis Nīgals No kr.: māksl
- Page 50 and 51: Esmu pārsteigts par JG vērtīgo s
- Page 52 and 53: Aina Balgalve. Pamesta māja. 2005.
- Page 54 and 55: B A L V A S - Nacionālās radio un
- Page 56 and 57: Vīķes-Freibergas gadiem Latvijas
- Page 58 and 59:
Vilhelms Purvīts, Jānis Valters)
- Page 60 and 61:
(..) dvēsele, ko redzu latviešos,
- Page 62 and 63:
Solveiga Silkalna, Gustavs Strenga,
- Page 64 and 65:
TAS LETU KAROGS IR PATIES DIVI APSK
- Page 66 and 67:
savākt un apstrādāt informāciju
- Page 68 and 69:
Ivars Drulle. Maikla Džeksona nāv
- Page 70 and 71:
vis tikai izlase plus jaunie, bet g
- Page 72 and 73:
Kā varētu sagaidīt, reģistri ma
- Page 74 and 75:
PAR TRĪS LAIKA NOGRIEŽŅIEM Modri
- Page 76 and 77:
pret katoļiem, baidīdamies, ka vi
- Page 78 and 79:
loģijas mēģina dzēst etniskās
- Page 80:
LETTERS AND THE VISUAL ARTS. Poems
Change language