Maketa fails - Jura Žagariņa mājas lapas
Maketa fails - Jura Žagariņa mājas lapas
Maketa fails - Jura Žagariņa mājas lapas
You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
VISS IR OK<br />
DIVI APSKATI PAR VIENU<br />
DZEJGRĀMATU<br />
Jānis Elsbergs. panti. Rīga: Neputns,<br />
2008.104 lpp.<br />
Ja nostādām Andreja Eglīša apokaliptisko<br />
Dievs, Tava zeme deg blakus Elsberga surdinētajam<br />
nosaukumam panti, nebūtu pareizi<br />
sagaidīt līdzīgas iezīmes. Kā nekā, laika atstarpe<br />
ir apmēram pusgadsimts – viens no<br />
smagākajiem momentiem kā mūsu „Dievzemītes,”<br />
tā arī latviešu tautas un varbūt arī<br />
visas cilvēces vēsturē. Salīdzinot ar Eglīša<br />
pravietisko biedinājumu visai latviešu tautai,<br />
kam Doppelgänger neatrast, Elsberga tik<br />
pazemīgi nosauktais piektais dzejas sējums<br />
ir pavisam citā noskaņā. Arī, protams, domāts<br />
citam dzejas cienītāju pulkam, un droši<br />
vien ne jau masām.<br />
Elsberga dzimta ir pulcējusi izcilus priekšgājējus,<br />
tostarp Jāņa māti, Vizmu Belševicu,<br />
kas ierakstās Trešās Atmodas laika pašā<br />
priekšplānā. Tad vēl brālis, Klāvs Elsbergs,<br />
kura nāve vēl vienmēr izsauc aizdomas par<br />
tās īstajiem apstākļiem laikos, apzīmētos<br />
par okupācijas gadiem. Autors min, ka uzdūries<br />
uz visu brāļa devumu vienā datora<br />
failā (37. lpp). Pēcvārdā norādīts, ka panti<br />
nav sakārtoti hronoloģiskā secībā – lasītājs<br />
tur atradīs gan jaunradītus, gan jau iepriekš<br />
publicētus dzejoļus. Tie ir dzejoļi, kas šodien<br />
šķietas dzeja esam, tādi ar kuriem viņš joprojām<br />
spēj profesionāli, estētiski un cilvēciski<br />
sadzīvot (..) Ņemiet par labu – tā autors<br />
nobeidz savu īsautobiogrāfiju.<br />
Kamēr Andreja Eglīša dzeja ierakstās tautas<br />
likteņstāstos, Elsbergs mīt mazāk varonīgos<br />
laikos, kas, protams, nenozīmē, ka viņa devums<br />
ir mazāk cienīgs saukties par dzeju. Ielikt<br />
pantus kaut kādā simetriskā laika ielogā<br />
būtu Prokrusta veikums, uzspiežot tiem<br />
virzību un vienveidību, kādas tur nav. Visizcilāk<br />
jau pašā sākumā parādās dzejnieka<br />
vienpatība, viņa atstatums no pūļa, kad viņš<br />
vēro „kluso vīru”, kas no rīta agri ceļas (..)<br />
ieliek protēzi un kāsē klusais vīrs / pasmeļ<br />
ūdeni griež maizi klusais vīrs / tā lūk brokasto<br />
vienādiņ klusais vīrs (14). Pa laikam pavīd<br />
tāda kā tuvība ar nekad vārdā nenosaukto,<br />
šķietami tuvo personu, kuras netiešais siluets<br />
liek lasītājam pašam piedot dzīvību un<br />
tuvumu. Es neesmu vajadzīgs / un tomēr es<br />
tevi mīlu.<br />
Blakus šai klusai tuvībai visai ironiski un pat<br />
zobgalīgi ieskanas latviešu rakstniecībā tik<br />
neizbēgamais temats par dabas tuvumu:<br />
Aizgāju es pie dabas krūts / tā bija sasalusi<br />
un cieta (..) / sacīšu svinīgu runu par to<br />
kā man sirds ir pilna ar vienkārši prieku par<br />
dzīvi, bet tad pēkšņi uzrodas kāds Melns čuguna<br />
virsnieks, kas negribot izgrūda: ‘brīvi’<br />
un es beidzot varēju iet. (..) Un ceru ka daba<br />
man piedos pastaigu viņai pa krūtīm (26).<br />
Melnais čuguna virsnieks, kas gan nav svešs<br />
tēls mūsu rakstniecībā, izsauc dažādas asociācijas,<br />
paliek kā „ēsma” lasītāja izdomai.<br />
Un tad, šķiet, visai dzēlīgi dzejnieks aizsāk<br />
refrēnu: Aizbērsim Daugavu ciet – it kā pietiktu<br />
daudzināt latviešu likteņupi.<br />
Kaut Elsbergs ir visai atturīgs no iemaisīšanās<br />
šodienas politiskos sajukumos, reizēm<br />
liekas, ka dzejnieku māc šaubas, vai šāda atturēšanās<br />
no brālības ar pūli ir dzejnieka sūtība.<br />
Eju pa ielu un brīnos, / kāpēc nav redzamas<br />
manas pēdas (..) / Bail neieraudzīt<br />
pat ēnu / ‘Vai tu esi dzīvs?’/ Man pēkšņi prasa<br />
kāds piedzēries kungs./ ‘Jā, jā,’ es steidzīgi<br />
saku./ ‘Jā, jā,’ es ļoti / steidzīgi / saku<br />
(40). Bet aizmirst pagātnes rēgus nav dots<br />
apzinīgam dzejniekam Dievzemītē. Dzejolī<br />
„Lieldienu pastaiga 2000”, jūsmodams<br />
par svaiga zaļuma pietvīkušo pavasara gaisu,<br />
dzejnieks pēkšņi uzduras piemiņas plāksnei,<br />
kas uzstādīta Biķernieku mežā fašistu<br />
zvērīgi nogalināto miermīlīgo iedzīvotāju<br />
godināšanai...<br />
Dzejniekam pa laikam it kā uznāk kārdinājums<br />
pamest savu iemīļoto vietu pie loga,<br />
no kura var ērti vērot pasauli un piebiedroties<br />
pūlim un, gandrīz kā franču romantiķiem,<br />
zvērīgi debatēt, vai dzejniekam ir tiesības<br />
un pienākums pamest tīro, sterilo ziloņkaula<br />
torni, kur vienatnē iespējams radīt to<br />
labāko. Šīs debates jau neaprims. Ergo, viss<br />
laikam ir OK.<br />
Juris Silenieks<br />
Juris Silenieks ir emeritēts literatūras profesors un JG<br />
redakcijas loceklis.<br />
***<br />
Pirmajā brīdī šķiet, ka Jānis Elsbergs grāmatā<br />
panti ir viltīgi paņēmis labāko no saviem<br />
trim iepriekšējiem krājumiem un salicis<br />
kopā ar gudri atlasītiem jauniem dzejoļiem.<br />
Lai arī pats autors intervijā portālam<br />
¼ Satori („Dzejnieka dzīvē ir laimīgi gadījumi”,<br />
2009.14.X) apgalvo, ka gluži vienkārši<br />
papildinājis jaunos dzejoļus ar vecajiem, tomēr,<br />
lasot krājumu, top skaidrs, ka panti nav<br />
67
Change language