Maketa fails - Jura Žagariņa mājas lapas

Tāpat kā par katru JG numuru, priecājos par JG260.
Jūsu 1987. gadā uzņemtā Berlīnes mūra fotogrāfija
(70. lpp.) man ir ļoti nozīmīga. Tās augšējo daļu
mūra rietumu pusē 1984. gada jūlijā ir zīmējuši četri
man tuvi cilvēki: mans dēls Andris un viņa trīs draugi
– Artis Rumpēters, Nils Melngailis un Gints Grīnbergs.
Dēls apstiprināja, ka galvenais zīmētājs esot
bijis Artis. Pati toreiz biju aizbraukusi uz PBLA rīkotajiem
Dziesmu svētkiem Minsterē, kur arī piedalījos
PBLA valdes sēdē, kur palīdzēju rakstīt protokolu.
Labi palicis atmiņā, kā visus četrus jaunekļus satiku
pēc viņu atgriešanās no Berlīnes. Man bija liels pārdzīvojums
redzēt viņus visus atkal sveikus un veselus
brīvajā pasaulē.
Valda Lēvenšteina, Arvada, Colorado
* * *
Pamatīgo nodaļu „Dažos vārdos“ (JG260) lasīju ar
aizrautību. Paldies! Stipri uzjautrinājos un skaļi nosmējos
par Ainas Siksnas izvēlēto Raiņa pantiņu recenzijas
beigās par Grīnumas grāmatu. Recenzija ar
tādiem pašiem dūrieniņiem autorei kā Grīnumas dūrieniņi
trimdiniekiem. Bet nekas, varbūt kādu pamudinās
grāmatu izlasīt. Ar visiem Siksnas iebildumiem
un Grīnumas vietumis krietniem sabiezinājumiem,
grāmata, kaut dažviet vienpusīgi, tomēr dokumentē
diezgan chaotisko pieminekļa tapšanas gaitu. Noteikti
vērts izlasīt.
Lalita Muižniece, Kalamazoo, Michigan
* * *
JG259 visvairāk „iet pie sirds” Pāvila Ieviņa „Darbs
Latvijas radiofōnā”. Līdz tai vietai, kad pienāk 1940.
gada 17. jūnijs. Tad man atkal ir jādomā, kāda tagad
izskatītos mūsu valsts, ja to nebūtu iekarojis ļauns un
viltīgs kaimiņš. „Literātūra un polītika” – par šo Irēnes
Avenas rakstu tiku domājis visvairāk. Lai nu man
„nekrīt krāgā” citi rakstnieki, taču es arī, līdzīgi kā
prof. Dace Lūse, uzskatu, ka rakstniekiem der vairāk
rakstīt, tā teikt, par polītiku. Tam teicienam ir taisnība,
ka jūs varat neinteresēties par polītiku, bet polītika
noteikti interesēsies par jums. Gremdējieties savā
nabā, cik tik dziļi gribēdami, tik un tā – un jau nu
tikai nabu pētot, – jūs šūpojaties, jūs sēžat, jūs jau
esat notverti polītikas tīklā. Mušas tur arī paliek. Bet,
cik ir gadījies redzēt, tad stiprāki kukaiņi no zirnekļa
tīkla izraujas.
Ainārs Zelčs, Siguldā
* * *
Lasot Lalitas Muižnieces rakstu (JG260:68) par Rasmas
Grīsles Heterotonu vārdnīcu, uzreiz prātā ieskrien,
lūk, šādi piemēri:
Lādē bisi un tad šauj,
Lādē zeltu iekšā krauj,
Lādē svešos, skaļi bļauj.
Krusa kapā asi,
Kapā iekšā aši.
Sviests sviests pie sienas līp.
Sviests akmens sienā rīb.
Zāles pļāvējs ielikts kaktā,
Pašā svētku zāles stūrī.
Pļāvējam ir jādzer zāles.
Dzejniekam talants ir grūti briedis.
Mežā uz takas stāv dižens briedis.
Ivars Antēns, Čikāgā
* * *
Viena no labākajām Eiropas avīzēm, Šveices Neue
Zürcher Zeitung, ievietojusi (2010.30.I) Heiligas (Barbara
Villiger Heilig) pagaru rakstu par Alvja Hermaņa
režijā Modenā, Itālijā uzvesto poļu rakstnieka Ivaskieviča
(Jaroslaw Iwaskiewicz, 1894-1980) stāstā „Vilko
jaunkundze“ balstītu lugu Le signorine di Wilko
(scenografs Andris Freibergs). Šī ir pirmā reize, kad
Hermanis inscinē lugu Itālijā ar itāļu aktieriem. Galvenajās
lomās ir astoņas siņjorīnas sava mūža dažādās
mainīgās fāzēs – no jaunības līdz vecumam. Līdz
šim Hermanis plaši darbojies vāciski runājošās valstīs.
Lugu izrādīšot arī citās Eiropas valstīs. Pārfrāzējot
Hermani, pats galvenais lugā ir nevis teksts, bet gan
aktieru radītā poēzija, kam jāietekmējot skatītāju jūtas.
Pēc kritiķes domām inscinējums esot mazliet uz
saldeno pusi, tāpat kā Modenas slavenais balzamiskais
etiķis Aceto balsamico.
Par Hermani Itālijā domājot, uzšķīru Ausekļa (1850-
1879) 1872. gadā sacerēto dzejoli, kur minēts Hermans
Itālijā! Varbūt Ausekļa Hermans ir kāda variācija
par seno ģermāņu kara vadoni Arminiusu, ko vācieši
dēvēja par Hermani. Dzejolis rakstīts it kā iebildums
Krišjāņa Valdemāra (1825-1891) aicinājumam
latviešiem doties uz Krieviju, lai tur veidotu sev turīgāku
dzīvi.
Ubi bene, ibi patria
Hermans un vēl simti Romā gāja,
Zinātnes un citas mantas krāja;
Bet ne visiem rūpa tēvija. -
Ubi bene, ibi patria.
Tā daudz latvju tāļu ceļu dodas,
Citām tautām tie par biedriem rodas;
Retam paliek sirdī tēvija. -
Ubi bene , ibi patria.
Daudzi šmauc no Daugaviņas krasta;
Tautas sargam jānes smaga nasta.
Tādiem vairs nav svēta tēvija. –
Ubi bene, ibi patria.
Tautas audze aizklīst svešās skolās,
Savai tautai zūd kā vēži olās.
Aizmirst drīz, kas tauta tēvija. –
Ubi bene, ibi patria.
Dzejnieki dzied tautas vaidu, raudu,
Bizmans uzsver to ar smagu naudu,
Tāds vairs nedzied: dārgā Latvija! –
Ubi bene, ibi patria.
Jānis Krēsliņš, Ņujorkā
* * *
Nepatīk iespiestie dzejoļi – par daudz moderni. Pēdējam
izdevumam 260 glīts vāks, ko nevar teikt par
daudziem citiem. Ļoti nepatīk gramatiski nepareizā
latviešu valoda, ko pielieto arī pats galvenais redaktors.
Kā redzams, viņš gramatiku mūsu valodā nav
mācījies. Šoreiz vēl žurnālu pasūtinu, kā nākotnē?
Mirdza Rutule, Hamilton, Canada
47